Sievietes Lietuvas strēlnieku savienības rindās

Lielākā starpkaru perioda sabiedriskā organizācija — Lietuvas strēlnieku savienība (turpmāk tekstā — LRS) — savās rindās apvienoja vīriešus un sievietes. Saskaņā ar savienības statūtiem sievietes varēja kļūt par strēlniecēm ar vienlīdzīgām tiesībām ar vīriešiem jau no organizācijas dibināšanas dienas 1919. gadā, taču tolaik organizācijas biedru absolūtais vairākums bija vīrieši, un organizācijā iestājās tikai atsevišķas sievietes.

Sieviešu uzņemšanu organizācijā noteica tās vadītāja Vlada Putvinska labvēlīgā attieksme, ka LRU ir vide gan vīriešiem, gan sievietēm. Viņa sieva Emīlija, meitas Ona, Sofija un Emīlija, kā arī citu savienības dibinātāju Tada Ivanauska un Antana Zmuidzinavičiaus sievas Honorata un Marija kļuva par vienām no pirmajām šāvējām. Neskatoties uz vadības labvēlīgo attieksmi, sieviešu skaits LRU starpkaru periodā bija ārkārtīgi mazs, un viņu aktivitātes bija sadrumstalotas un skopas, parasti aprobežojoties ar labdarību, ziedojumu vākšanu, palīdzību armijai un bērnu aprūpi.

Tikai 1927. gadā sievietēm Kauņā izdevās izveidot pirmo sieviešu strēlnieku vienību, un pēc sieviešu strēlnieku kongresa 1933. gadā sākās viņu organizētākā darbība. Kongresā sievietes tika mudinātas uz aktīvāku darbību, un tika mēģināts pārliecināt, ka sievietes nav zemākas par vīriešiem. 20. gadsimta 30. gados strēlnieces nodarbojās ar izklaides vakaru organizēšanu, ziedojumu vākšanu, Neatkarības karā kritušo karavīru kapu kopšanu, dažādu lekciju un kursu organizēšanu, kā arī darbu bibliotēkās un strēlnieku mājās. Starpkaru periodā sievietes veidoja aptuveni 12% no organizācijas biedriem.