Lemtingas posėdis bunkeryje: 1949 m. Lietuvos partizanų vadų suvažiavimas
1949 m. vasario 10-20 dienomis Radviliškio rajono Minaičių kaimo Miknių sodybos bunkeryje įvyko vienintelis partizanų vadų suvažiavimas okupuotoje Lietuvoje, kurio metu buvo įkurtas Lietuvos laisvės kovos sąjūdis (LLKS) ir paskelbta Nepriklausomybės deklaracija.
"Tai yra didžiulis, seniai trokštamas, per kraujo aukas ir vargą atsiektas laimėjimas", - tokiais žodžiais partizanų vadai pranešė apie šį istorinį įvykį savo bendražygiams. Šešių kvadratinių metrų bunkeryje, kurio aukštis nesiekė nei 1,50 cm, aštuoni laisvės kovotojai dešimt dienų tarėsi dėl Lietuvos ateities.
Kelionė į suvažiavimą buvo ypač sudėtinga. Kaip liudija A. Ramanauskas-Vanagas savo tardymo protokole: "Su Faustu susitariau, kad į Žemaitiją eisim kartu: jis kaip Tauro apygardos atstovas, aš kaip Dainavos apygardos atstovas. [...] Su dideliu vargu ėjome nuo vieno partizaninio junginio prie kito..." Dėl žiemos ir didelio sniego kiekio partizanai turėjo eiti "paskui viens kitą kaip žąsys, kad atrodytų, kad vienas žmogus ėjo."
Suvažiavime buvo priimta LLKS deklaracija, kurią galima laikyti laikinąja okupuotos Lietuvos Konstitucija. Kaip prisimena partizanė Bronė Morkūnienė-Žilvitė: "Stipri sargyba buvo. Gal du šimtai vyrų ar daugiau – pilnas miškas. Jei ten būtų įvykę kautynės, tikras frontas būtų atsidaręs."
Partizanų kovos ir pasiaukojimo mastą atspindi partizano Liongino Baliukevičiaus-Dzūko dienoraščio įrašas: "Lietuvos Laisvės Kovos Sąjūdis visoje Lietuvoje! Bet kokia kaina!... Man lyg baugu pasidaro, prisiminus tą ilgą ilgą žuvusiųjų eilę..."
Iš aštuonių deklaracijos signatarų pusė buvo mokytojai, du studentai, vienas karininkas ir vienas buhalteris. Trys iš jų žuvo tais pačiais metais, dar trys – po metų ar dvejų, o du buvo sušaudyti. Jų paliktas dokumentas tapo trijų svarbiausių Lietuvos nepriklausomybės aktų (1918, 1949 ir 1990) grandies dalimi.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Lietuvas Brīvības cīņu Sąjūdis memoriāls Minaičos (Minaičių bunkurs-muzejs)
1948. gadā Rudenī Augšāmcelšanās apriņķa štābs meklēja ziemošanas vietu, kam tika izvēlēta partizānu A. un S. Mikniu atbalstītāju sēta Minaiču ciemā (Radviliškio rajons). Partizāni zem klēts izraka nelielu bunkuru, kurā apmetās apgabala štāba darbinieki.
1949. gadā 16. februāris partizānu komandieri Minaičos pabeidza sastādīt un publicēja Lietuvas Brīvības cīņu deklarāciju, kuras galvenais mērķis ir Lietuvas parlamentārās republikas atjaunošana 1920.-1926.gadā. piemēram Sanāksmēs oficiāli piedalījās 8 personas: Jonas Žemaitis-Vytautas, Juozas Šibaila-Merainis, Petrs Bartkus-Žadgaila, Ādolfs Ramanauskas-Vanagas, Aleksandrs Grybinas-Fausts, Vitauts Gužas-Kardas, Leonards Grigonis-Užpalis un Bronius Liesys-Naktis.
Bunkuru izmantoja arī vēlāk, kurā partizānu farmaceite Izabelė Vilimaite-Stirna ārstēja Užpelku kaujās smagi ievainoto partizānu Laurynu Mingilu-Džiugu. 1953. gadā neapdzīvotais bunkurs sabruka, un to īpašnieki to slēdza.
2010. gadā uzsākta partizānu bunkura rekonstrukcija, viensētas klēts un pieminekļa celtniecība. Tēlnieka Jona Jagėlas veidotajā piemineklī iemūžināti visu astoņu deklarāciju parakstījušo partizānu vārdi. Klētī ir autentisks, ar stiklu pārklāts, partizānu bunkurs, kuru apmeklētāji var apskatīt no augšas, un klētī iekārtota ekspozīcija.
Partizānu sakaru virsnieka sēta Saiai
Saju dzimtas partizānu atbalstītāju sēta Radvilišķu rajona Grinkišķu nov. Balandišķos saistīta ar brīvības cīņām Lietuvā. Tās vēsture parasti tiek prezentēta kopā ar Miknju sētas vēsturi, kas atrodas tuvējos Minaičos (Lietuvas brīvības cīņu memoriāls).
Šī nomaļā un pieticīgā viensēta, pēc notikumu aculiecinieka Viktora Šniuoļa-Vitvyša atmiņām un ko apstiprina daži pētījumi, bija vieta, kur, iespējams, tika sagatavoti Lietuvas Brīvības cīņu kustības (LLKS) dibināšanas dokumenti. Lietuvas Komunistiskā partija kļuva par nozīmīgāko pretošanās organizāciju padomju okupācijai, kas aptvēra visu Lietuvas teritoriju. Tiek paziņots, ka kopš 1946.g Brīvības cīnītāji apmeklētu šo sētu, lai atpūstos un smeltos spēkus. Pēc 1949. gada februāris Mikņu sētā (šķūnī ierīkotā bunkurā) darbojās LLKS Sabiedriskās partizānu nodaļas štābs un iznāca LLKS periodiskā izdevuma avīze "Prie rymancių rūpintojėlios".
Partizāni ne reizi vien apmeklēja Sajaju sētas bunkuru, ziemoja vai ārstēja ievainojumus. Brīvības pavards Saju sētā pastāvēja līdz 1952. gadam. Tā gada rudenī bunkurs tika atklāts, un sētas saimnieki arestēti.
Šobrīd viensēta ir gandrīz pilnībā nopostīta, taču tajā atrodas piemineklis, informācijas stends un kapličas stabs, lai pieminētu šajā vietā notikušos nozīmīgos vēsturiskos notikumus.
