Lietuvas Brīvības cīņu kustības padomes deklarācija

1948. gada rudenī par Prisikėlimo militārā apgabala štāba pārziemošanas vietu tika izvēlēta partizānu atbalstītāju A. un S. Mikņu sēta Minaiču ciemā (Radvilišķu rajonā). Partizāni zem klētiņas izraka nelielu bunkuru, kurā apmetās apgabala štāba darbinieki. 1949. gada 16.februārī partizānu komandieri Minaičos pabeidza darbu pie Lietuvas brīvības cīņu “Sajūdis” deklarācijas un publicēja to. Deklarācijas galvenais mērķis bija Lietuvas parlamentārās republikas (kāda tā bija 1920.– 1926. gadā) atjaunošana. Sanāksmēs oficiāli piedalījās astoņas personas: Jons Žemaitis-Vītauts, Jozs Šibaila-Merainis, Petrs Bartkus-Žadgaila, Adolfs Ramanausks-Vanags, Aleksandrs Grībins-Fausts, Vītauts Gužs-Kards, Leonards Grigonis-Užpalis un Broņus Ļesis-Naktis. Bunkurs tika izmantots arī vēlāk, tajā partizāne-farmaceite Izabele Vilimaite-Stirna ārstēja Užpeļķu kaujā smagi ievainoto partizānu Laurīnu Minģilu-Džugu. 1953. gadā neapdzīvotais bunkurs iebruka, un īpašnieki to aizbēra. 2010. gadā sākās darbs pie partizānu bunkura un klēts atjaunošanas, pieminekļa celtniecības. Tēlnieka Jona Jaģēlas veidotajā piemineklī ir iemūžināti deklarāciju parakstījušo partizānu vārdi. Klētī ir ierīkots autentisks, ar stiklu pārsegts partizānu bunkurs, kuru apmeklētāji var apskatīt no augšas, klētī ir ierīkota arī ekspozīcija.

Saju dzimtas partizānu atbalstītāju sēta Radvilišķu rajona Grinkišķu nov. Balandišķos saistīta ar brīvības cīņām Lietuvā. Tās vēsture parasti tiek prezentēta kopā ar Miknju sētas vēsturi, kas atrodas tuvējos Minaičos (Lietuvas brīvības cīņu memoriāls).

Šī nomaļā un pieticīgā viensēta, pēc notikumu aculiecinieka Viktora Šniuoļa-Vitvyša atmiņām un ko apstiprina daži pētījumi, bija vieta, kur, iespējams, tika sagatavoti Lietuvas Brīvības cīņu kustības (LLKS) dibināšanas dokumenti. Lietuvas Komunistiskā partija kļuva par nozīmīgāko pretošanās organizāciju padomju okupācijai, kas aptvēra visu Lietuvas teritoriju. Tiek paziņots, ka kopš 1946.g Brīvības cīnītāji apmeklētu šo sētu, lai atpūstos un smeltos spēkus. Pēc 1949. gada februāris Mikņu sētā (šķūnī ierīkotā bunkurā) darbojās LLKS Sabiedriskās partizānu nodaļas štābs un iznāca LLKS periodiskā izdevuma avīze "Prie rymancių rūpintojėlios".

Partizāni ne reizi vien apmeklēja Sajaju sētas bunkuru, ziemoja vai ārstēja ievainojumus. Brīvības pavards Saju sētā pastāvēja līdz 1952. gadam. Tā gada rudenī bunkurs tika atklāts, un sētas saimnieki arestēti.

Šobrīd viensēta ir gandrīz pilnībā nopostīta, taču tajā atrodas piemineklis, informācijas stends un kapličas stabs, lai pieminētu šajā vietā notikušos nozīmīgos vēsturiskos notikumus.

14. oktobris Šeduvā Brīvības laukumā tika atklāts piemineklis Augšāmcelšanās apriņķa partizāniem. Pieminekļa autori: tēlnieks Romans Kazlauskas, arhitekti Arūnas Eduardas Paslaitis un Viktorija Paslaitytė. Šis ir Lietuvas genocīda un pretošanās izpētes centra (LGGRTC) un Radvilišķu rajona pašvaldības kopdarbs.

Piemineklis Augšāmcelšanās apriņķa partizāniem, pieminot visus, kas cīnījušies šajā rajonā no 1944. līdz 1953. gadam. Lietuvas partizāni, kas cīnījās un gāja bojā.

Šis ir vēl viens Lietuvas partizānu apgabalu piemiņai veltīts piemineklis. Jau iemūžināti šādi rajoni: Aļģimantas – Troškūnai, Anykšču rajons, Didžioji Kova – Gelvonai, Širvintu rajons, Tauras – Marijampole, Žemaičiai – Telši un Vytis – Vadokļi, Panevēžas rajons.

Memoriāls atrodas Kryžkalnī, netālu no svarīgu ceļu krustojuma. Braucot pa Klaipēdas-Viļņas šoseju netālu no Kryžkalņa, skaidri saskatāms lielais zobena formas obelisks, kas iezīmē memoriālu.

Partizānu memoriāls ir veltīts Lietuvas partizānu piemiņai, kuri pēckara periodā cīnījās pret padomju okupāciju par neatkarīgu Lietuvu. Tā ir viena no lielākajām vietām Lietuvā, kas piemin partizānu upurus un piemiņu.

Tēlnieka Tada Gutauska un arhitekta Sauļus Pamerņeckis veidotais memoriāls tika atklāts 2020. gada 20. septembrī. Tas ne tikai piemin pagātnes upurus, bet arī aicina apmeklētājus atcerēties brīvības cenu un lepoties ar savas valsts vēsturi.

Memoriāls sastāv no trim daļām: 25 metrus augsta zobena formas obeliska, kas simbolizē partizānu spēku un cīņas garu, kā arī memoriālās sienas, uz kuras iegravēti aptuveni 20 000 kritušo partizānu vārdi, kas izvietoti stēlās Vītisa krusta formā, un Goda laukuma ar Nezināmā partizāna kapu, kas simbolizē visus tos, kuri nav zināmi un nav reģistrēti, bet kuri upurēja savu dzīvību par Lietuvu.

1945. gada 13. jūlijā Lietuvas partizānu "Vyties" rota cīnījās ar padomju drošības vienībām Obeliju birzī. Obeliju birzī partizāni bija ierīkojuši nometni ar bunkuru centrā. Nometnes perimetru aizsargāja tranšejas. Pēc intensīvām divu stundu kaujām partizāniem izdevās atvairīt padomju vienību uzbrukumu un veiksmīgi atkāpties no nometnes. 2003. gadā Obeliju birzī tika atjaunots partizānu bunkurs un uzstādīts piemiņas krusts.

Atrodas Šimoņu mežā, braucot pa 1216. ceļu (ir norādes zīme, stends). Šimoņu mežs pēckara Lietuvas partizānu cīņās bija pazīstams kā lielākās Aukštaitijas partizānu daļas Aļģimanta Militārā apgabala darbības centrs. 1945. gadā šajā apgabalā darbojās aptuveni 200 partizānu, bet 1952. gadā – vairs tikai 20–30. No 1947. līdz 1949. gadam Šimoņu mežā darbojās Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) partizānu teritorijas komandiera kapteiņa Jona Kimšta-Žalgira un 1949. gadā no viņa pienākumus pārņēmušā Antana Starkus-Montes, slēptuves – komandpunkti, no kuriem tika vadīta partizānu kustība Aukštaitijā. Aļģimanta Militārā apgabala partizānu kauju maršruts aicina iepazīties ar sešām Aļģimanta apgabala partizānu slēptuvēm, kuras ierīkoja un kurās slēpās, un cīnījās Žaļos, Šarūna un Kunigaiša Marģa vienību partizāni. Šimoņu mežā ir izveidoti divi dažādu garumu pastaigu

Piebraukšana objektam ir no Antazaves pilsētiņas pa meža ceļiem. 1944. gada beigās Lietuvas ziemeļaustrumos, Antazaves apkaimē tika saformēta Lietuvas partizānu Lokio vienība, kuru vadīja bijušais Lietuvas armijas virsnieks kapteinis Mīkols Kazans. Formējamā vienība pie Vincezera ezera, Antazaves blīva egļu un priežu meža augstienē, ierīkoja piecas zemnīcas. 1944. gada 26. decembrī (no citiem avotiem – 27. decembrī) šajā vietā notika Antazaves sila kauja, kas bija viena no lielākajām partizānu kaujām Austrumlietuvā. Ar ierakumiem nostiprināto partizānu nometni ielenca Padomju armijas Utenas un Zarasu vienības, kā arī Antazaves pagastā dislocētie karavīri. Pēc visu dienu ilgušas cīņas 85 partizāniem izdevās izlauzties no aplenkuma un veiksmīgi atkāpties. Atkāpšanās laikā gāja bojā viens partizāns. Šobrīd partizānu nometnes un kaujas pozīciju vietā ir uzbūvētas divas partizānu zemnīcas, uzstādīts krusts, piemiņas plāksne un soliņi nometnes apmeklētājiem. Partizānu zemnīcas izceļas ar saviem izmēriem – tās ir salīdzinoši lielas un masīvas pazemes būves, kas atšķīrās no partizānu bunkuriem, kas vēlāk tika būvēti Lietuvas mežos.

Bunkurs atrodas Gulbinu mežā.

Rota Kunigaikštis Žvelgaitis bija Prisikėlimo apygardā ietilpstoša Ziemeļlietuvas partizānu vienība, kas cīnījās pret padomju okupāciju no 1948. gada aprīļa līdz 1952. gada maijam. Rota darbojās Jonišķu apriņķī un daļā Šauļu un Mažeiķu apriņķu.

Žvelgaiša rotai bija slēptuve Gulbinu mežā, kuru 1952. gada 19. martā atklāja MGB iekšējās drošības vienības karavīri. Tobrīd bunkurā atradās 5 Prisikėlim rajona Kunigaikštis Žvelgaiša rotas štāba partizāni, no kuriem 3 - Boleslovas Kriščiūnas-Puntukas (rotas komandieris), Izidorius Miškūnas-Barzda (rotas štāba priekšnieks) un Stasys Šepkus-Šernas (rotas štāba Izlūkošanas nodaļas priekšnieks) tika nogalināti.

Pēdējie kņaza Žvelgaiša rotas partizāni Stepons Erstiķis-Patašonas, Konstantīns Liuberskis-Žvainys un Jūlijs Adomaitis-Erdvils 1952.–1956.gadā izdeva laikrakstu "Partizanų šūviams aidint" un "Šūvių partizantias" 1956.–1957.

1998. gadā bunkurs tika atjaunots, uzstādīta piemiņas plāksne, un pie bunkura tika uzcelts tautas mākslinieka A. Ganusauska veidots piemiņas krusts.

Partizānu bunkurs un piemiņas krusts meklējams, nogriežoties no rajona nozīmes autoceļa 3604 (Rokišķi–Maineiva– Naujasode) starp Jodupi un Žobišķiem Plunksnoču meža virzienā. 1947. gadā Plunksnoču meža masīvā atradās Kunigaiša Marģa vienības Gedimina rotas partizāni, kurus vadīja Jozs Bulovs-Ikss. Līdz 1948. gadam viņiem nebija pastāvīgas ziemošanas vietas, tādēļ viņi patvērās pie cilvēkiem, kuri viņus atbalstīja. Pēc Otrā pasaules kara Plunksnoču mežs bija purvains apvidus, kur purva vidū atradās neliels uzkalniņš. 1949. gadā partizāni šajā vietā ierīkoja slēptuvi. Tomēr viņus nodeva infiltrējies krievu drošības aģents, kurš zināja bunkura atrašanās vietu. 1949. gada 14. novembrī, kad partizāni bija iemiguši, viņš bunkurā iemeta prettanku granātas. Bojā gāja septiņi partizāni. Partizānu bunkurs ir atjaunots, ir uzstādīts piemiņas krusts ar te bojāgājušo uzvārdiem. Mūsdienās visapkārt zaļo labi caurstaigājams un pastaigām piemērots mežs. Laukumiņā, pārdesmit metru attālumā no bunkura, pēc Rokišķu Jauno strēlnieku iniciatīvas ir uzstādīts piemineklis un informatīvās zīmes.

Pabraucot garām Andronišķu kapiem (ir norādes zīme), ir saglabājusies slēptuve – komandpunkts. Šajā slēptuvē 1944.-1949. gadā darbojās Lietuvas partizānu Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) apgabala komandpunkts. 1944. gada vasarā slēptuvi izveidoja Balis Žukausks un viņa brāļi Petrs un Jozs Jovaiši, tajā viņi slēpās no 1944. gadā Sarkanās armijas izziņotās mobilizācijas. 1945. gada nogalē slēptuvi sāka izmantot Antans Slučka-Šarūns, kurš pirmais Troškūnu apkārtnē izveidoja partizānu vienību un vēlāk apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarska, Troškūnu un Andronišķu partizānus, izveidojot Šarūna vienību. 1947. gadā A. Slučka-Šarūns kļuva par Aļģimanta apgabala komandieri, bet 1949. gadā – par Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri. Tas nozīmē, ka no 1949. gada slēptuve kļuva par Lietuvas partizānu Austrumlietuvas apgabala komandpunktu. Slēptuves vieta, kas piecus gadus bija veiksmīgi devusi patvērumu partizāniem, tika nodota 1949. gada 28. oktobrī. VDK karaspēks aplenca saimniecību, kurā slēpās partizāni, viņi atteicās padoties un uzspridzinājās. Ir saglabājies bunkurs, uzstādīts krusts un piemineklis kritušajiem.

Piemineklis un Karda vienības Narimanta rotas partizānu zemnīca atrodas Kretingas rajonā, nogriežoties no 2308. ceļa uz Mokyklos ielu un piebraucot mežam pie Žibininkiem. Rietumlietuvā, toreizējā Palangas pagastā, kopš 1947. gada darbojās Lietuvas Brīvības kustības Žemaitijas apgabala Karda vienības Narimanta (Pušes) rota, kuru komandēja majors Jozs Ožeraitis un kurā cīnījās šīs apkaimes vīri. Narimanta rotas partizāni Alsēdžu mežos ierīkoja bunkuru, kuru nodevības rezultātā 1949. gada 7. februārī aplenca VDK Iekšējā karaspēka 24. strēlnieku pulka karavīri un Palangas pagasta iznīcinātāju vienība. Partizāniem cenšoties izlauzties no aplenkuma, gāja bojā pieci viņu cīņubiedri. 2009. gada 18. septembrī Žibininku mežā uz Vilima pakalna tika svinīgi atvērtas atjaunotā partizānu bunkura durvis. Šeit pēc bijušā Palangas trimdinieku un politieslodzīto apvienības priekšsēdētāja Petra Gabrēna iniciatīvas un ar alusdarītavas “HBH Juozo” īpašnieces Radas Matulevičienes gādību, kā arī ar Kretingas mežniecības atbalstu tika autentiski atjaunots bijušais Karda partizānu vienības Narimanta rotas bunkurs un uzstādīts piemineklis