Lietuvas Brīvības cīņas kustības Padomes deklarācija

1948. gada rudenī par Prisikėlimo militārā apgabala štāba pārziemošanas vietu tika izvēlēta partizānu atbalstītāju A. un S. Mikņu sēta Minaiču ciemā (Radvilišķu rajonā). Partizāni zem klētiņas izraka nelielu bunkuru, kurā apmetās apgabala štāba darbinieki. 1949. gada 16.februārī partizānu komandieri Minaičos pabeidza darbu pie Lietuvas brīvības cīņu “Sajūdis” deklarācijas un publicēja to. Deklarācijas galvenais mērķis bija Lietuvas parlamentārās republikas (kāda tā bija 1920.– 1926. gadā) atjaunošana. Sanāksmēs oficiāli piedalījās astoņas personas: Jons Žemaitis-Vītauts, Jozs Šibaila-Merainis, Petrs Bartkus-Žadgaila, Adolfs Ramanausks-Vanags, Aleksandrs Grībins-Fausts, Vītauts Gužs-Kards, Leonards Grigonis-Užpalis un Broņus Ļesis-Naktis. Bunkurs tika izmantots arī vēlāk, tajā partizāne-farmaceite Izabele Vilimaite-Stirna ārstēja Užpeļķu kaujā smagi ievainoto partizānu Laurīnu Minģilu-Džugu. 1953. gadā neapdzīvotais bunkurs iebruka, un īpašnieki to aizbēra. 2010. gadā sākās darbs pie partizānu bunkura un klēts atjaunošanas, pieminekļa celtniecības. Tēlnieka Jona Jaģēlas veidotajā piemineklī ir iemūžināti deklarāciju parakstījušo partizānu vārdi. Klētī ir ierīkots autentisks, ar stiklu pārsegts partizānu bunkurs, kuru apmeklētāji var apskatīt no augšas, klētī ir ierīkota arī ekspozīcija.

Sajē partizānu atbalstītāju mājas Balandišķos, Grinķišķu pagastā, Radvilišķu rajonā, ir saistītas ar brīvības cīņām Lietuvā. Tās vēsture parasti tiek attēlota kopā ar Mikņu mājām, kas atrodas netālu esošajos Minaičos (Lietuvas Brīvības kustības memoriālā).

Šī nomaļā un pieticīgā māja, saskaņā ar notikumu aculiecinieka Viktora Šņuoļa-Vitvīša atmiņām un dažu pētījumu apstiprinājumu, iespējams, bija vieta, kur tika sagatavoti Lietuvas Brīvības cīņas kustības (LLKS) dibināšanas dokumenti. LLKS kļuva par nozīmīgāko pretošanās organizāciju padomju okupācijai, aptverot visu Lietuvas teritoriju. Tiek ziņots, ka kopš 1946. gada brīvības cīnītāji apmeklēja šīs mājas, lai atpūstos un smeltos spēkus. Pēc tam, kad partizānu sakarnieki 1949. gada februārī Mikņu mājās rīkoja partizānu komandieru kongresu, Saju mājās (šķūnī ierīkotā bunkurā) darbojās LLKS Sabiedriskās nodaļas štābs, un tika izdots LLKS periodiskais izdevums - laikraksts "Prie rymančių rūpestnieka".

Partizāni vairākkārt apmeklēja Saju mājas bunkuru, tur pārziemoja vai ārstējās no gūtajām traumām. Brīvības pavards Saju mājās pastāvēja līdz 1952. gadam. Tā paša gada rudenī bunkurs tika atklāts, un mājas īpašnieki tika arestēti.

Pašlaik mājas ir gandrīz pilnībā nolaistas, taču tajā atrodas piemineklis, informācijas stends un kapelas stabs, lai pieminētu svarīgus vēsturiskus notikumus, kas risinājušies šajā vietā.

14. oktobrī Šeduvas Laisves laukumā tika atklāts piemineklis Augšāmcelšanās apriņķa partizāniem. Pieminekļa autori: tēlnieks Romanas Kazlauskas, arhitekti Arūnas Eduardas Paslaitis un Viktorija Paslaitīte. Tas ir Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības pētniecības centra (LGGRTC) un Radvilišķu rajona pašvaldības kopīgs darbs.

Piemineklis Augšāmcelšanās apygardas partizāniem, pieminot visus Lietuvas partizānus, kuri cīnījās un krita šajā apygardā 1944.–1953. gadā.

Šis ir vēl viens Lietuvas partizānu apgabalu piemiņai veltīts piemineklis. Jau ir iemūžināti šādi rajoni: Aļģimantas – Troškūnai, Anīkšču rajons, Didžioji Kova – Gelvonai, Širvintas rajons, Tauras – Marijampole, Žemaičiai – Telši un Vytis – Vadokļi, Panevēžas rajons.

Memoriāls atrodas Kryžkalnī, netālu no svarīgu ceļu krustojuma. Braucot pa Klaipēdas-Viļņas šoseju netālu no Kryžkalņa, skaidri saskatāms lielais zobena formas obelisks, kas iezīmē memoriālu.

Partizānu memoriāls ir veltīts Lietuvas partizānu piemiņai, kuri pēckara periodā cīnījās pret padomju okupāciju par neatkarīgu Lietuvu. Tā ir viena no lielākajām vietām Lietuvā, kas piemin partizānu upurus un piemiņu.

Tēlnieka Tada Gutauska un arhitekta Sauļus Pamerņeckis veidotais memoriāls tika atklāts 2020. gada 20. septembrī. Tas ne tikai piemin pagātnes upurus, bet arī aicina apmeklētājus atcerēties brīvības cenu un lepoties ar savas valsts vēsturi.

Memoriāls sastāv no trim daļām: 25 metrus augsta zobena formas obeliska, kas simbolizē partizānu spēku un cīņas garu, kā arī memoriālās sienas, uz kuras iegravēti aptuveni 20 000 kritušo partizānu vārdi, kas izvietoti stēlās Vītisa krusta formā, un Goda laukuma ar Nezināmā partizāna kapu, kas simbolizē visus tos, kuri nav zināmi un nav reģistrēti, bet kuri upurēja savu dzīvību par Lietuvu.

1945. gada 13. jūlijā Lietuvas partizānu "Vyties" rota cīnījās ar padomju drošības vienībām Obeliju birzī. Obeliju birzī partizāni bija ierīkojuši nometni ar bunkuru centrā. Nometnes perimetru aizsargāja tranšejas. Pēc intensīvām divu stundu kaujām partizāniem izdevās atvairīt padomju vienību uzbrukumu un veiksmīgi atkāpties no nometnes. 2003. gadā Obeliju birzī tika atjaunots partizānu bunkurs un uzstādīts piemiņas krusts.

Atrodas Šimoņu mežā, braucot pa 1216. ceļu (ir norādes zīme, stends). Šimoņu mežs pēckara Lietuvas partizānu cīņās bija pazīstams kā lielākās Aukštaitijas partizānu daļas Aļģimanta Militārā apgabala darbības centrs. 1945. gadā šajā apgabalā darbojās aptuveni 200 partizānu, bet 1952. gadā – vairs tikai 20–30. No 1947. līdz 1949. gadam Šimoņu mežā darbojās Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) partizānu teritorijas komandiera kapteiņa Jona Kimšta-Žalgira un 1949. gadā no viņa pienākumus pārņēmušā Antana Starkus-Montes, slēptuves – komandpunkti, no kuriem tika vadīta partizānu kustība Aukštaitijā. Aļģimanta Militārā apgabala partizānu kauju maršruts aicina iepazīties ar sešām Aļģimanta apgabala partizānu slēptuvēm, kuras ierīkoja un kurās slēpās, un cīnījās Žaļos, Šarūna un Kunigaiša Marģa vienību partizāni. Šimoņu mežā ir izveidoti divi dažādu garumu pastaigu

Piebraukšana objektam ir no Antazaves pilsētiņas pa meža ceļiem. 1944. gada beigās Lietuvas ziemeļaustrumos, Antazaves apkaimē tika saformēta Lietuvas partizānu Lokio vienība, kuru vadīja bijušais Lietuvas armijas virsnieks kapteinis Mīkols Kazans. Formējamā vienība pie Vincezera ezera, Antazaves blīva egļu un priežu meža augstienē, ierīkoja piecas zemnīcas. 1944. gada 26. decembrī (no citiem avotiem – 27. decembrī) šajā vietā notika Antazaves sila kauja, kas bija viena no lielākajām partizānu kaujām Austrumlietuvā. Ar ierakumiem nostiprināto partizānu nometni ielenca Padomju armijas Utenas un Zarasu vienības, kā arī Antazaves pagastā dislocētie karavīri. Pēc visu dienu ilgušas cīņas 85 partizāniem izdevās izlauzties no aplenkuma un veiksmīgi atkāpties. Atkāpšanās laikā gāja bojā viens partizāns. Šobrīd partizānu nometnes un kaujas pozīciju vietā ir uzbūvētas divas partizānu zemnīcas, uzstādīts krusts, piemiņas plāksne un soliņi nometnes apmeklētājiem. Partizānu zemnīcas izceļas ar saviem izmēriem – tās ir salīdzinoši lielas un masīvas pazemes būves, kas atšķīrās no partizānu bunkuriem, kas vēlāk tika būvēti Lietuvas mežos.

Bunkurs atrodas Gulbinu mežā.

Rota Kunigaikštis Žvelgaitis bija Prisikėlimo apygardā ietilpstoša Ziemeļlietuvas partizānu vienība, kas cīnījās pret padomju okupāciju no 1948. gada aprīļa līdz 1952. gada maijam. Rota darbojās Jonišķu apriņķī un daļā Šauļu un Mažeiķu apriņķu.

Žvelgaiša vienībai bija slēptuve Gulbinu mežā, kuru 1952. gada 19. martā atklāja MGB iekšējās drošības vienības karavīri. Tobrīd bunkurā atradās 5 Prisikėlimų rajona Kunigaikštis Žvelgaiša vienības štāba partizāni, no kuriem 3 - Boleslovas Kriščiūnas-Puntukas (vienības komandieris), Izidorius Miškūnas-Barzda (vienības štāba priekšnieks) un Stasys Šepkus-Šernas (vienības štāba Izlūkošanas nodaļas priekšnieks) tika nogalināti.

Pēdējie kņaza Žvelgaiša rotas partizāni Stepons Erstiķis-Patašonas, Konstantīns Liuberskis-Žvainys un Jūlijs Adomaitis-Erdvils 1952.–1956.gadā izdeva laikrakstu "Partizanų šūviams aidint" un "Šūvių partizantias" 1956.–1957.

1998. gadā bunkurs tika atjaunots, uzstādīta piemiņas plāksne, un pie bunkura tika uzcelts tautas mākslinieka A. Ganusauska veidots piemiņas krusts.

Partizānu bunkurs un piemiņas krusts meklējams, nogriežoties no rajona nozīmes autoceļa 3604 (Rokišķi–Maineiva– Naujasode) starp Jodupi un Žobišķiem Plunksnoču meža virzienā. 1947. gadā Plunksnoču meža masīvā atradās Kunigaiša Marģa vienības Gedimina rotas partizāni, kurus vadīja Jozs Bulovs-Ikss. Līdz 1948. gadam viņiem nebija pastāvīgas ziemošanas vietas, tādēļ viņi patvērās pie cilvēkiem, kuri viņus atbalstīja. Pēc Otrā pasaules kara Plunksnoču mežs bija purvains apvidus, kur purva vidū atradās neliels uzkalniņš. 1949. gadā partizāni šajā vietā ierīkoja slēptuvi. Tomēr viņus nodeva infiltrējies krievu drošības aģents, kurš zināja bunkura atrašanās vietu. 1949. gada 14. novembrī, kad partizāni bija iemiguši, viņš bunkurā iemeta prettanku granātas. Bojā gāja septiņi partizāni. Partizānu bunkurs ir atjaunots, ir uzstādīts piemiņas krusts ar te bojāgājušo uzvārdiem. Mūsdienās visapkārt zaļo labi caurstaigājams un pastaigām piemērots mežs. Laukumiņā, pārdesmit metru attālumā no bunkura, pēc Rokišķu Jauno strēlnieku iniciatīvas ir uzstādīts piemineklis un informatīvās zīmes.

Pabraucot garām Andronišķu kapiem (ir norādes zīme), ir saglabājusies slēptuve – komandpunkts. Šajā slēptuvē 1944.-1949. gadā darbojās Lietuvas partizānu Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) apgabala komandpunkts. 1944. gada vasarā slēptuvi izveidoja Balis Žukausks un viņa brāļi Petrs un Jozs Jovaiši, tajā viņi slēpās no 1944. gadā Sarkanās armijas izziņotās mobilizācijas. 1945. gada nogalē slēptuvi sāka izmantot Antans Slučka-Šarūns, kurš pirmais Troškūnu apkārtnē izveidoja partizānu vienību un vēlāk apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarska, Troškūnu un Andronišķu partizānus, izveidojot Šarūna vienību. 1947. gadā A. Slučka-Šarūns kļuva par Aļģimanta apgabala komandieri, bet 1949. gadā – par Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri. Tas nozīmē, ka no 1949. gada slēptuve kļuva par Lietuvas partizānu Austrumlietuvas apgabala komandpunktu. Slēptuves vieta, kas piecus gadus bija veiksmīgi devusi patvērumu partizāniem, tika nodota 1949. gada 28. oktobrī. VDK karaspēks aplenca saimniecību, kurā slēpās partizāni, viņi atteicās padoties un uzspridzinājās. Ir saglabājies bunkurs, uzstādīts krusts un piemineklis kritušajiem.

Piemineklis un Karda vienības Narimanta rotas partizānu zemnīca atrodas Kretingas rajonā, nogriežoties no 2308. ceļa uz Mokyklos ielu un piebraucot mežam pie Žibininkiem. Rietumlietuvā, toreizējā Palangas pagastā, kopš 1947. gada darbojās Lietuvas Brīvības kustības Žemaitijas apgabala Karda vienības Narimanta (Pušes) rota, kuru komandēja majors Jozs Ožeraitis un kurā cīnījās šīs apkaimes vīri. Narimanta rotas partizāni Alsēdžu mežos ierīkoja bunkuru, kuru nodevības rezultātā 1949. gada 7. februārī aplenca VDK Iekšējā karaspēka 24. strēlnieku pulka karavīri un Palangas pagasta iznīcinātāju vienība. Partizāniem cenšoties izlauzties no aplenkuma, gāja bojā pieci viņu cīņubiedri. 2009. gada 18. septembrī Žibininku mežā uz Vilima pakalna tika svinīgi atvērtas atjaunotā partizānu bunkura durvis. Šeit pēc bijušā Palangas trimdinieku un politieslodzīto apvienības priekšsēdētāja Petra Gabrēna iniciatīvas un ar alusdarītavas “HBH Juozo” īpašnieces Radas Matulevičienes gādību, kā arī ar Kretingas mežniecības atbalstu tika autentiski atjaunots bijušais Karda partizānu vienības Narimanta rotas bunkurs un uzstādīts piemineklis

Panevēžas rajona Ramygalas pilsētas centrā, Laisves laukumā, pilsētas vēsturiskajā daļā, atrodas Jonasa Jurgėlas (arhitekti Algis Vyšniūnas, Robertas Bardauskas) projektēts piemineklis.
Piemineklis, kas veltīts Broņislova Lieša-Nakčias, 1949. gada 16. februāra Lietuvas Brīvības cīņas kustības Padomes deklarācijas parakstītāja, piemiņai.

B. Liesis un viņa dvīņubrālis Antans piedzima 1922. gadā Panevēžas apriņķa Ramigalas pamatskolas direktora ģimenē. Viņu vecāki 1941. gadā tika deportēti uz Sibīriju, kur viņi gāja bojā.

Nacistu okupācijas laikā B. Liesis piederēja Lietuvas Brīvības aizstāvju savienībai. 1944. gadā kopā ar brāli pēc Lietuvas Brīvības armijas pavēles devās uz vācu militārās izlūkošanas skolu, kur apguva partizānu kara taktiku. 1944. gada 21. decembrī viņš tika izsēdināts Kedaiņu apriņķa mežos. Abi Liesis sasniedza Jurbarkas apkaimi, un no 1945. gada sākuma viņi cīnījās Lidis partizānu vienībā. No 1948. gada B. Liesis vadīja Prisikėlimo rajonu, rediģēja laikrakstu "Prisikėlimo ugnis" un rakstīja dzejoļus ar pseidonīmu Ēglis. Viņa darbi tika publicēti krājumā "Kovos keliu žengiant" (Cīņas ceļu ejot), kā arī partizānu presē.

1949. gada februārī Radvilišķu rajona Minaiču viensētā ierīkotajā bunkurā B. Liesis kopā ar citiem Lietuvas partizānu apgabalu pārstāvjiem piedalījās Lietuvas partizānu komandieru kongresā, kurā tika paziņots par vienotas pretošanās organizācijas - Lietuvas Brīvības cīņas kustības - izveidi. 16. februārī tika pieņemta Lietuvas Brīvības cīņas kustības Padomes deklarācija. Kongresā B. Liesis tika iecelts par Lietuvas Brīvības cīņas kustības Padomes prezidija locekli, un viņam tika piešķirta brīvības cīnītāja partizānu kapteiņa pakāpe.

Broņislovs gāja bojā 1949. gada 13. augustā Radvilišķu apriņķa Grinkišķu pagasta Užpeļķu mežā ierīkotajā partizānu nometnē kaujās ar MGB karavīriem.