Paskutinis mūšis Užpelkių miške
1949 m. rugpjūčio 13 d. Radviliškio apskrityje, Užpelkių miške, įvyko lemtingas mūšis, kurio metu žuvo LLKS tarybos prezidiumo narys, Vasario 16-osios deklaracijos signataras Bronius Liesys-Naktis kartu su kitais Prisikėlimo apygardos partizanais.
Viktoras Šniuolis-Vytvytis, mūšio dalyvis ir liudininkas, prisimena: "1949 m. rugpjūčio 10 d. iš Kęstučio apygardos atžygiavo Žadgaila. Po poros dienų Svajūnas, Žadgaila, Naktis, Džiugas ir aš rugpjūčio 12 d. vakare susirinkę reikiamą dokumentaciją, pasiėme rotatorių, rašomąją mašinėlę išžygiavome į Užpelkių mišką [...] Nužygiavę apie 20 km paryčiais pasiekėme Užpelkių mišką. Ten, dieną anksčiau atėję, jau laukė keturi prisikėlimiečiai.
Išaušo gražus rugpjūčio 13-osios rytas. Budėjau stovykloje, o dar vienas partizanas buvo atokiau sargyboje. Atėjo ryšininkas Dangus ir pasakė, kad apylinkėje ramu, mama ruošia pusryčius, kuriuos netrukus atneš. Kalbėdamas su ryšininku pastebėjau, kad stovyklą supa čekistai ir sušukau: 'Vyrai, pavojus!'
Prasidėjo pragariška ugnis. Čekistai mus norėjo išstumti į lauką, bet Svajūnas davė komandą pralaužti apsupimo žiedą ir veržtis į miško gilumą. Veržėmės planingai, su perbėgimais, vieni kitus dengdami ugnimi. Baigiant išsiveržti iš apsupimo žiedo padariau perbėgimą ir, įsitvirtinęs už storo medžio, atidengiau ugnį. Tuo metu poziciją keitė Žadgaila. Susilyginęs su manimi staiga sudejavo, griebėsi už krūtinės ir sukniubo. Dar kartą pakeičiau poziciją ir kitoje nuo manęs pusėje sukniubo Naktis [...]
Už kokių 20 metrų nuo mūsų gulėjo Svajūnas. Jis turėjo keisti poziciją, bet tik pasukęs galvą į mus pasiliko vietoje ir toliau mus dengė ugnimi. Tai buvo paskutinis jo žvilgsnis... Mes pasitraukėme, o jis pasiaukojo, pasiliko ir žuvo..."
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Lietuvas Brīvības cīņu Sąjūdis memoriāls Minaičos (Minaičių bunkurs-muzejs)
1948. gadā Rudenī Augšāmcelšanās apriņķa štābs meklēja ziemošanas vietu, kam tika izvēlēta partizānu A. un S. Mikniu atbalstītāju sēta Minaiču ciemā (Radviliškio rajons). Partizāni zem klēts izraka nelielu bunkuru, kurā apmetās apgabala štāba darbinieki.
1949. gadā 16. februāris partizānu komandieri Minaičos pabeidza sastādīt un publicēja Lietuvas Brīvības cīņu deklarāciju, kuras galvenais mērķis ir Lietuvas parlamentārās republikas atjaunošana 1920.-1926.gadā. piemēram Sanāksmēs oficiāli piedalījās 8 personas: Jonas Žemaitis-Vytautas, Juozas Šibaila-Merainis, Petrs Bartkus-Žadgaila, Ādolfs Ramanauskas-Vanagas, Aleksandrs Grybinas-Fausts, Vitauts Gužas-Kardas, Leonards Grigonis-Užpalis un Bronius Liesys-Naktis.
Bunkuru izmantoja arī vēlāk, kurā partizānu farmaceite Izabelė Vilimaite-Stirna ārstēja Užpelku kaujās smagi ievainoto partizānu Laurynu Mingilu-Džiugu. 1953. gadā neapdzīvotais bunkurs sabruka, un to īpašnieki to slēdza.
2010. gadā uzsākta partizānu bunkura rekonstrukcija, viensētas klēts un pieminekļa celtniecība. Tēlnieka Jona Jagėlas veidotajā piemineklī iemūžināti visu astoņu deklarāciju parakstījušo partizānu vārdi. Klētī ir autentisks, ar stiklu pārklāts, partizānu bunkurs, kuru apmeklētāji var apskatīt no augšas, un klētī iekārtota ekspozīcija.
Partizānu sakaru virsnieka sēta Saiai
Saju dzimtas partizānu atbalstītāju sēta Radvilišķu rajona Grinkišķu nov. Balandišķos saistīta ar brīvības cīņām Lietuvā. Tās vēsture parasti tiek prezentēta kopā ar Miknju sētas vēsturi, kas atrodas tuvējos Minaičos (Lietuvas brīvības cīņu memoriāls).
Šī nomaļā un pieticīgā viensēta, pēc notikumu aculiecinieka Viktora Šniuoļa-Vitvyša atmiņām un ko apstiprina daži pētījumi, bija vieta, kur, iespējams, tika sagatavoti Lietuvas Brīvības cīņu kustības (LLKS) dibināšanas dokumenti. Lietuvas Komunistiskā partija kļuva par nozīmīgāko pretošanās organizāciju padomju okupācijai, kas aptvēra visu Lietuvas teritoriju. Tiek paziņots, ka kopš 1946.g Brīvības cīnītāji apmeklētu šo sētu, lai atpūstos un smeltos spēkus. Pēc 1949. gada februāris Mikņu sētā (šķūnī ierīkotā bunkurā) darbojās LLKS Sabiedriskās partizānu nodaļas štābs un iznāca LLKS periodiskā izdevuma avīze "Prie rymancių rūpintojėlios".
Partizāni ne reizi vien apmeklēja Sajaju sētas bunkuru, ziemoja vai ārstēja ievainojumus. Brīvības pavards Saju sētā pastāvēja līdz 1952. gadam. Tā gada rudenī bunkurs tika atklāts, un sētas saimnieki arestēti.
Šobrīd viensēta ir gandrīz pilnībā nopostīta, taču tajā atrodas piemineklis, informācijas stends un kapličas stabs, lai pieminētu šajā vietā notikušos nozīmīgos vēsturiskos notikumus.
