Pulkveža Oskara Kalpaka varonība Skrundas kaujā

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

Dabas taka izveidota muzejam pieguļošajā teritorijā un balstīta uz ideju par O. Kalpaka muzeja un tā apkārtnes iekārtojumu 1936.gadā.Dabas taka pieejama individuālajiem muzeja apmeklētājiem bez maksas.

Dabas takā ir izvietotas Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma organizētā kokamatnieku plenērā veidotās koka skulptūras par vienojošo tēmu - “Brīvības mīlestības vārdā”. Tāpat šeit ir apskatāmi lielformāta gleznu plenērā “Sargā savu Tēvu zemi!” tapušie, apkārtējo novadu skolu skolēnu komandu gleznotie mākslas darbi.

Dabas takā ir izveidota arī mini-gaisa trase mazajiem muzeja apmeklētājiem.

Muižas pils atrodas Lēnu ciemā pie Ventas upes. Pils šobrīd ir privātīpašums, tādēļ apskatāma tikai no attāluma.

Muižas ēku no 1919.gada janvāra beigām līdz 3.martam 1.Latviešu atsevišķais bataljons izmantoja kā atbalsta punktu.  Latviešu atsevišķajam bataljonam bija jāatbrīvo Lēnu muižas apkārtne, lai būtu iespēja forsēt ventu iepretim Jaunmuižai. 

Muiža piederējusi  baronam Frīdrihs fon Firksam, kam piederēja arī Rudbāržzu un Sieksātes muižas. Kungu māja celta 19. gadsimtā.  Baronam Lēnu pils kalpojusi galvenokārt  kā vieta medībām un atpūtai nedēļas nogalē. 

No 1927. līdz 1937.gadam pilī bijusi skola, bet padomju okupācijas laikā kolhoza kokdarbnīcas. 1965.gadā tajā atvēra tautas namu. Ēku ansamblis daudz cietis no pārbūvēm, arī parks nav saglabājies. Ir saglabājušās vairākas saimniecības ēkas. 

Skrundas muižā atrodas lielceļa A9 tuvumā, Pils ielā 2.

Skrundas muižā ir izveidota ekspozīcija par Skrundas lokatoru un Skrundas padomju armijas militāro pilsētiņu, kas ir zināma kā ievērojams “Aukstā kara laika” PSRS militārais objekts. Vietvārds “Skrunda-2″ apzīmē īpašu, PSRS militāristu vajadzībām savulaik izveidotu “pilsētiņu” (в/ч 18951), kura atradās 5km no Skrundas, Kuldīgas virzienā (Raņķu pagasts). Vietējiem šī apdzīvotā vieta bija pazīstama arī kā “Kombināts”.  Tā darbojās kā PSRS pretraķešu brīdināšanas sistēmas rietumu sektors. Jaunuzceltā modernākā radara stacija "DARJAL". Celtniecība pārtraukta un radiolokatoru uzspridzināja 1995.gada 4.maijā. Darbojošās radara stacija "DŅEPR", pēc starpvalstu līguma izpildes, izslēgta  1998.gada 31.augustā. 

Neatkarības kara laikā Skrundas muiža bija galvenais kauju objekts 1919.gada janvārī un februārī, un tā kā bija ziema, tad tā kalpoja arī kā atpūtas un nakšņošanas vieta 1. latviešu atsevišķā bataljona vīriem. 

Joprojām uz Skrundas - Kuldīga ceļa atrodas pietura ar nosaukumu "Kombināts".

Atrodas “Liepsalas”, Ošupes pagastā, Madonas novadā.

Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas piemiņvieta "Liepsalas" izveidotas 1997. gadā ar pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks - Grundmanes (1922-2006) idejām un līdzekļiem. Piemiņas vietu veido dažādi vides objekti un akmens skulptūras ar simbolisku nozīmi, kas raksturo latviešu ētiskās un patriotiskās vērtības. Lielākajā ēkā iekārtota ekspozīcija, kas veltīta Latvijas brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918-1940) vēsturei.
Piemiņas memoriālā iekārtoti vairāki vides elementi un objekti:

* Svētklētiņa – pateicība Dievam, Svēto rakstu gara maize.
* Karogs mastā, Auseklīša zvaigznes centrā, balstoties uz vārdiem Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs.
* Lūgšanu akmens garīgam spēkam – tas visu spēj, kas lūdz un tic. Domu graudi priekam, mīlestībai, cerībai – Pārdomu taciņas. 
* Dzimtas ozols ar trīs ozollapu liecībām (akmenī) mūžīgiem cienītājiem – dzīvojamās mājas vietā.
* Skulptūra. Trīs mūža draugi – jauneklis, vijole un akmens.
* Ēka (uz bijušās kūts mūriem) – no jauna būvēta ēka.
* Muzejs – brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918 – 1940) vēsture audio un video sniegumā.
* Zirgu staļļa un vāgūža vietas iezīmējums akmeņu stāstījumā.
* Pirtiņa, aka – veselībai un spirdzinājumam. Siena šķūnīši pārnakšņošanai.
* Sakņu kambari, malkas šķūnītis.
* Labības šķūnis un rija – pulcēšanās un deju laukums ar skatuvi, krāsns – pavarda vieta sabiedriskiem pasākumiem, kultūrai, izklaidēm, tradīcijām, Tēvzemes mīlestības celsmei visām paaudzēm. 
* Dzimtas puķu dārzs – dievišķam skaistumam.
* Starp senču ozoliem – akmens baraviku saimes grupa.
* Skulptūru dārzs – Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs – mākslinieku dāvinājumi.
* Piemiņvietas apzīmējuma vārti akmens un dzelzs veidojumā, ar vadmotīvu “Dievam, Tēvzemes mīlestības celsmei” – veltījums un dāvinājums latviešu tautas jaunatnei. 
* Bērzu birzīte un divi dīķi – tā, kā bija Latvijas ziedu laikos. Birzīti 1936. gadā stādījuši pulkveža Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas skolēni. 
* Ozolu aplis un liepu aplis savienots ar Vienotības taku “Drošībai, Darbam, Draudzībai, Daudzinājumam”.

Liepaslās netiek atjaunota gandrīz 300 gadus vecā zemnieku saimnieciskā sēta, bet veidota piemiņvieta – kā patriotiskās audzināšanas svētvieta un spēkavots. Ozols arvien bijis zemnieku un karavīru simbols, liepa – ģimenes dvēsele un saimniece, pavarda sargātāja. Apļa simbols – ozoldēli, liepu meitas – mūsu tautā stiprināmais senču gars, garīgais spēks – latviešu pašapziņa. Atziņu, padoma teksti rakstīti akmenī.