K. Meškauska atmiņas par Pluņģes rajona raķešu bāzēm
Bijušās raķešu bāzes Pluņģes rajonā slēpj iespaidīgu Aukstā kara vēsturi – sākot ar slepenu raķešu degvielas transportēšanu naktī un beidzot ar pazemes šahtu būvniecību ar mākslīgu spiedienu. Ārsta Kajetonas Meškauska memuāri atklāj maz zināmas detaļas par padomju militārpersonu darbību un celtnieku dzīvi. Viņa stāsts ir ne tikai par bāzi, bet arī par cilvēku, kurš nonācis vēstures vidū.
Memuāru autors Eugenijs Bunka pilnīgi nejauši satika Kauņas iedzīvotāju Kajetanu Meškausku, taču viņa atmiņas par Plokštines raķešu bāzes būvniecību kļuva par īstu dārgumu, aizpildot vēstures robus, kas saistīti ar šo militāro objektu.
Pēc Kauņas Medicīnas institūta absolvēšanas 1959. gadā Kajetons Meškausks nevēlējās pievienoties toreizējai vienīgajai partijai un drīz vien saņēma iesaukšanu armijā. Ne jau uz trim obligātā dienesta gadiem, bet gan uz mūža darbu. Jau no pirmās dienas viņš tika norīkots uz militāro celtniecības vienību, kuru viņš drīz vien izveidoja Pluņģes rajona Šateikiai mežos. Šeit tika būvēts zemes bāzēts raķešu palaišanas poligons, bet Plokštinā pie Plateļu ezera - pazemes. 1960. gadā tika izveidoti četri militārie celtniecības bataljoni. Katrā bija četras rotas, un katrā rotā bija 125 celtnieki. Lai gan Plateļu iedzīvotāji viesiem stāsta, ka, lai saglabātu noslēpumu, celtniecības vienībās neņēma nevienu lietuvieti, Kajetons Meškausks labi zina, ka bija otrādi. Sākumā vienā bataljonā dienēja tikai lietuvieši, citā - igauņi, bet trešajā - latvieši, un ceļu celtniecības bataljonā viņi tika vervēti neatkarīgi no tautības; bija svarīgi, lai būtu šoferis, traktora operators vai ekskavatora operators.
Cita leģenda vēsta par to, kāpēc būvkonstrukcijas un bāzes aprīkojums uz Plokštiņu tika transportēts tikai naktī. Kolonnai pa priekšu brauca "skuteris", no kura izlēca karavīri un dzina prom no logiem nokavējušos garāmgājējus vai skatītājus, lai viņi neredzētu kravu. Patiesībā, pēc K. Meškauska teiktā, raķešu degviela tika transportēta naktī. Paaugstinātā spiediena dēļ tvertnēs tās indīgie tvaiki izsūkās caur drošības vārstiem, tāpēc degviela tika transportēta laikā, kad ceļa malā nebija cilvēku. Tā paša iemesla dēļ karavīri dzina visus prom no ceļa, un viņi lika māju iedzīvotājiem ceļa malā netuvoties logiem un aizvērt tos.
Šateikiju dzelzceļa stacija būvniecības laikā bija slēgta pasažieru vilcieniem un pārveidota par būvkonstrukciju un militārā aprīkojuma iekraušanas laukumu. Jaudīgi MAZ traktori, kas bija ekspluatācijā tikai gadu, pārvadāja smagas kravas uz ziemeļrietumiem no stacijas - uz Šateikiju mežiem un uz austrumiem - uz Plokštiņu mežu Plateļu ezera austrumu krastā.
Laukos tika uzbūvēti mobilo raķešu angāri, to palaišanas platformas tika betonētas un nokrāsotas zaļā krāsā, un krūmi un koki, kas tās maskēja, auga īpašos podos. Vajadzības gadījumā tos varēja ātri pārvietot malā.
Neskatoties uz visiem drošības pasākumiem, tiklīdz Šateikiai sākās darbi, Amerikas Balss nekavējoties ziņoja par bāzes būvniecību, detalizēti pastāstot par raķešu tehniskajām īpašībām un objekta nākotnes aprīkojumu. Kā teica K. Meškausks, militārā pretizlūkošana ķērās pie izmeklēšanas. Sākumā viņi aizturēja vietējo mācītāju un viņa svītu, bet drīz vien izrādījās, ka būvvienības komandiera sieva lielās vietējām sievietēm ar savu vīru un to, ko viņš šeit dara. Vārdi viegli sasniedza cilvēku, kuram informācija bija nepieciešama.
Bāze Šateikiai tika uzcelta ātri, bet Plokštinā celtnieki strādāja līdz 1962. gadam. Viens bataljons īrēja dzīvojamās mājas virsniekiem Pluņģē, vēlāk kazarmu pilsētiņā mežā, bet pārējie divi strādāja raķešu palaišanas vietā.
Rokot šahtas Plokštines raķešu bāzē, bedres tika appludinātas ar ūdeni. Ūdens caur smiltīm strauji plūda izraktajā bedrē 12 metru diametrā. Tad tika nolemts veikt unikālu darbu. Topošajā šahtā tika ieliets vāks un atvesti apmēram divdesmit mobilie kompresori, kas uzturēja divu atmosfēru spiedienu dobumā zem vāka. Ūdens apstājās. Pieci karavīri un viņu uzraugs kāpa bedrē caur īpašu kameru. Izraktās smiltis tika paceltas augšpusē caur īpašu slūžu. Dažreiz bedri nācās apmeklēt arī Kajetonam Meškauskam. Karavīri strādāja trīsarpus stundas, bet divas stundas pavadīja kamerā, pierodot pie spiediena pirms un pēc darba. Pēc ārsta teiktā, daži attapīgi cilvēki pēc maiņas kameras iekšpusē centās vairāk atvērt krānu, lai spiediens ātrāk samazinātos un viņi varētu izkāpt. Tomēr dežūrējošais feldšeris, sēžot ārpusē, nekavējoties aizgrieza krānu, jo slāpekļa burbuļi, kas veidojās asinīs pie augstāka nekā parasti spiediena, varēja aizsprostot asinsvadus.
Līdz šim apmeklētājiem tika stāstīts, ka 4 šahtas tika uzbūvētas 8 mēnešos, bet K. Meškausks precizēja, ka karavīri pirmo vienus pašus raka veselu gadu. Ārsts nezina, kad būvniecība tika pabeigta, jo viņš tika pārcelts uz citu vienību.
K. Meškausks atceras, ka šahtu bedres diametrs sākotnēji bija 12 metri, bet dziļums — aptuveni 30 metri. Tagad šahtu diametrs ir 6 metri, dziļums — 27 metri. Apakšā un sienās ir trīs metri betona un metāla.
Saskaņā ar būvprojektu grants ceļu būvniecībai un remontam bija jāved no karjera netālu no Kartenas – gandrīz piecdesmit kilometru attālumā. Ceļu būvniecības uzņēmuma galvenais inženieris kapteinis Motiejūns aplūkoja apkārtni un Stirbaičos, tieši ārpus Plateļiem, Gintališkes virzienā, atrada lielisku granti. Attālums līdz būvējamajam ceļam bija apmēram piecas reizes īsāks nekā līdz Kartenai. Vietējās varas iestādes neuzdrošinājās pretoties militārpersonām, tāpēc ekskavatori steidzās tuvāk Plokštīnei.
Tomēr kāju ielika krievu nolaidība. No armijas štāba Plokštīnes celtniekiem ieradās sociālistisko sacensību uzvarētāju karogs, kam sekoja inspektori. Izrādījās, ka, pēc K. Meškauska teiktā, mehanizācijas rotas iereibušais komandieris kapteinis Kapelka nebija norakstījis lieko degvielu. Kapelka nedēļu priecīgi izklaidēja inspektorus un izturējās pret viņiem labi, līdz piesedza savu kļūdu. Pēc viņas viņi dalīja degvielu pa labi un kreisi, bet lielākoties to lēja tieši grāvjos.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Aukstā kara ekspozīcija
1962. gada 31. decembrī Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – pazemes palaišanas komplekss “Dvina”. No 1963. līdz 1978. gadam kompleksā tika izvietotas četras vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes R12 (SS-4 Sandal), kas bija aprīkotas ar 2,3 megatonnu kodolgalviņu. Visas raķetes bija vērstas pret Rietumeiropas valstīm. Šis komplekss kopā ar līdzīgām raķešu virszemes palaišanas bāzēm veidoja vienotu padomju kodolarsenālu Lietuvā, kas spēja iznīcināt visu Eiropu. Kompleksa 16 gadu darbības laikā nav izšauta neviena raķete, lai gan 1968. gada Prāgas pavasara laikā tika izsludināta kaujas gatavība. Pēc padomju karavīru aiziešanas 1978. gada 18. jūnijā vāji apsargātais militārais objekts tika izpostīts un izlaupīts. 1993. gadā, kad komplekss tika nodots Žemaitijas nacionālā parka direkcijai, tika sākta tā sakārtošana. 2012. gadā tika atklāta aukstā kara ekspozīcija. Šodien šī savulaik ļoti slepenā un apsargātā vieta ir atvērta apmeklētājiem. Bijušajās raķešu un iekārtu vadības telpās ir izvietota vēsturiska ekspozīcija par aukstā kara periodu. Līdz šim tā ir vienīgā muzeja ekspozīcija Eiropā, kurā var apskatīt saglabātu raķešu pazemes palaišanas šahtu.
Plokštines militārā pilsētiņa
1962. gadā Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – “Dvina”. 0,5 km no raķešu palaišanas bāzes bija izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru platībā, kur tika uzceltas aptuveni 30 ēkas dažādiem mērķiem, tostarp dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, divas ēdnīcas, katlumāja, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas būves. Plokštines pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gada 18. jūnijam. Padomju karavīri pameta šo teritoriju, līdzi paņemot tikai ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona Republikāniskajai lauksaimniecības atpūtas iestāžu apvienībai, bet militārajā pilsētiņā ierīkota Plateļu Pionieru atpūtas nometne “Žuvėdra”. Teritorija tika rekonstruēta un pielāgota nometnes vajadzībām, tā darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas pionieru nometne tika slēgta. Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas Nacionālā parka direkcija. 2017. gadā daudzas militārās pilsētiņas būves avārijas stāvokļa dēļ tika nojauktas. Pašlaik šajā teritorijā ir palikušas aptuveni desmit ēkas, kuras apmeklētāji var apskatīt no ārpuses. Ir uzstādīti informācijas stendi par bijušajām ēkām un to funkcijām.
Šateiķu virszemes raķešu bāze
Pluņģes rajonā Šateiķiem piegulošajos mežos 1960. gadā tika izbūvēta Šateiķu virszemes raķešu palaišanas bāze. Viena no četrām šāda veida bāzēm Lietuvā. Bāzē bija izbūvēti četri vidēja darbības rādiusa ballistisko raķešu R-12 (SS-4 Sandal) palaišanas laukumi. Pēc signāla saņemšanas raķetes varēja raidīt uz NATO bloka Eiropas valstīm. 1962. gadā Karību krīzes laikā kodolraķetes no Šateiķu raķešu bāzes tika pārvietotas uz Kubas centrālo daļu. Augstākā trauksmes pakāpe šajā bāzē tika izsludināta 1968. gadā Prāgas pavasara – Čehoslovākijas demokrātisko pārmaiņu – laikā. Tolaik viena no raķetēm bija vērsta pret Rietumvācijas Federatīvo Republiku, jo bija ticams, ka NATO bloks ar savu ieroču spēku atbalstīs Čehoslovākijas nemierniekus. Šateiķu bāze tika slēgta ap 1978. gadu, jo to uzskatīja par novecojušu, bet tās uzturēšanu par neracionālu. Bāzes slēgšanu veicināja arī tas, ka 20. gadsimta astoņdesmitajos gados jau bija skaidrs, ka ASV izlūkdienesti ir noskaidrojuši stacionāro raķešu palaišanas bāzu atrašanās vietas. Raķešu palaišanas vietas pamešana izraisīja ēku konstrukciju bojājumus. Teritorijā joprojām ir saglabājušās sešu dzelzsbetona noliktavu (angāru) paliekas, kā arī krūmiem aizauguši raķešu virszemes palaišanas laukumi.
Šateikiai dzelzceļa stacija
Šateiku dzelzceļa stacija ir uzbūvēta uz Kuži-Telši-Kretinga dzelzceļa līnijas Pluņģes rajonā.
1918. gadā pēc Lietuvas Republikas neatkarības pasludināšanas sākās dzelzceļa infrastruktūras veidošana: tika izveidota administrācijas sistēma un organizēti dzelzceļa darbinieku sagatavošanas kursi. 1923. gadā Ministru kabinets nolēma būvēt maršrutu Kuži-Telši-Kretinga. Tika izvēlēts blīvi apdzīvotais Žemaitijas reģions, kuram vēl nebija atbilstošu savienojumu ar Klaipēdu un citiem centriem.
Stacijas tika uzceltas pēc dzelzceļa tīkla izbūves, izmantojot standartizētus arhitektūras projektus. Šateikiai stacijas pasažieru zāle tika uzbūvēta tipiskā projektā ar vienu stāvu un jumtu, un tajā pašā ēkā atradās arī noliktava.
Aukstā kara laikā Šateikiju dzelzceļa stacija kļuva nozīmīga arī militārajā rūpniecībā. Laikā no 1960. līdz 1978. gadam Šateikiju un Plokštines mežos darbojās Šateikiju sauszemes un Plokštines pazemes termonukleāro raķešu palaišanas bāzes. Gan to būvniecības laikā, gan vēlāk, ekspluatācijas laikā, būvmateriāli, ieroči un viss pārējais tika transportēts ar vilcienu uz Šateikiju un Pluņģes dzelzceļa stacijām. Tiek uzskatīts, ka Šateikiju sauszemes bāzē bija izvietots milzīgs kodolieroču arsenāls. To apstiprina fakts, ka 1962. gadā raķetes no Šateikiju sauszemes raķešu bāzes, Šateikiju un Pluņģes dzelzceļa stacijām tika transportētas uz Krieviju, bet vēlāk ar kuģi uz Kubu (Kubas krīze).
Šateikiai dzelzceļa stacija pašlaik darbojas kā regulāra dzelzceļa stacija, kurā pienāk un atiet pasažieru un kravas vilcieni. Ir saglabājušies tikai fragmentāri stāsti, kas saista stacijas vēsturi ar bijušo militāro raķešu bāzu darbību.
