K. Meškauska atmiņas par Pluņģes rajona raķešu bāzēm
Bijušās raķešu bāzes Pluņģes rajonā slēpj iespaidīgu Aukstā kara vēsturi – sākot ar raķešu degvielas slepenu transportēšanu naktī un beidzot ar pazemes šahtu izbūvi ar mākslīgu spiedienu. Ārsta Kajetonas Meškauska memuāri atklāj maz zināmas detaļas par padomju militārpersonu darbību un celtnieku dzīvi. Viņa stāsts ir ne tikai par bāzi, bet arī par cilvēku, kurš nonāk stāsta vidū.
Memuāru autors Eugenijs Bunka pilnīgi nejauši satika Kauņas iedzīvotāju Kajetanu Meškausku, taču viņa atmiņas par Plokštinas raķešu bāzes būvniecību kļuva par īstu dārgumu, aizpildot vēstures robus, kas saistīti ar šo militāro objektu.
Pēc Kauņas Medicīnas institūta absolvēšanas 1959. gadā Kajetons Meškausks nevēlējās pievienoties tolaik vienīgajai politiskajai partijai un drīz vien tika iesaukts armijā. Ne par trim obligātajiem dienesta gadiem, bet gan par iecelšanu amatā uz mūžu. Jau no pirmās dienas viņš tika norīkots uz militāro celtniecības vienību, kuru drīz vien izvietoja Pluņģes rajona Šateikiai mežos. Šeit tika celta uz zemes bāzēta raķešu palaišanas vieta, bet Plokštinā pie Plateļu ezera - pazemes. 1960. gadā tika izveidoti četri militārie celtniecības bataljoni. Katrā no tiem ir četri uzņēmumi, un katrā uzņēmumā strādā 125 celtnieki. Lai gan Platelijas iedzīvotāji saviem viesiem stāsta, ka, lai saglabātu noslēpumu, viņi būvniecības komandā neņēma nevienu lietuvieti, Kajetonas Meškausks labi zina, ka patiesībā bija pretēji. Sākumā vienā bataljonā dienēja tikai lietuvieši, citā — igauņi, bet trešajā — latvieši, un ceļu būvniecības bataljonā viņi vervēja cilvēkus neatkarīgi no tautības; bija svarīgi, lai viņi būtu autovadītāji, traktoru operatori un ekskavatoru operatori.
Cita leģenda ir par to, kāpēc būvkonstrukcijas un bāzes aprīkojums uz Plokštinu tika transportēts tikai naktī. Kolonnas priekšgalā brauca "skūteris", no kura izlēca karavīri un dzina no logiem prom novēlotos vai garāmgājējus, lai tie neredzētu kravu. Patiesībā, pēc K. Meškauska teiktā, viņi naktī pārvadāja raķešu degvielu. Paaugstinātā spiediena dēļ tvertnēs tās indīgie tvaiki izplūstu caur drošības vārstiem, tāpēc degviela tika pārvadāta laikā, kad uz ceļiem nebija cilvēku. Tā paša iemesla dēļ karavīri visus padzina no ceļa un lika māju iedzīvotājiem gar ceļu turēties tālāk no logiem un tos aizvērt.
Šateikiai dzelzceļa stacija būvniecības laikā bija slēgta pasažieru vilcieniem un pārveidota par būvkonstrukciju un militārā aprīkojuma iekraušanas laukumu. Jaudīgie MAZ traktori, kas būvniecībā bija nodienējuši tikai gadu, pārvadāja smagas kravas uz ziemeļrietumiem no stacijas - uz Šateikiai mežiem un uz austrumiem - uz Plokštinės mežu Plateļu ezera austrumu krastā.
Šateikijos tika uzbūvēti mobilo raķešu angāri, to palaišanas platformas tika betonētas un nokrāsotas zaļā krāsā, un krūmi un koki, kas tās maskēja, auga īpašos podos. Vajadzības gadījumā tos varēja ātri atbīdīt malā.
Neskatoties uz visiem drošības pasākumiem, tiklīdz Šateikiai sākās darbi, Amerikas Balss nekavējoties ziņoja par bāzes būvniecību, sniedzot detalizētu informāciju par raķešu tehniskajām īpašībām un turpmāko aprīkojumu objektā. Kā teica K. Meškausks, militārā pretizlūkošana ķērās pie izmeklēšanas. Sākumā viņi vērsās pret vietējo mācītāju un viņa svītu, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka celtniecības vienības komandiera sieva vietējām sievietēm lielās ar savu vīru un to, ko viņš šeit dara. Vārdi viegli sasniedza ikvienu, kam informācija bija nepieciešama.
Bāze Šateikiai tika uzcelta ātri, bet Plokštinā celtnieki strādāja līdz 1962. gadam. Viens bataljons īrēja dzīvojamās ēkas virsniekiem Pluņģē, vēlāk kazarmas mežā, bet pārējie divi strādāja raķešu palaišanas vietā.
Rokot šahtas Plokštines raķešu bāzē, bedres tika appludinātas ar ūdeni. Ūdens plūda cauri smiltīm izraktā bedrē 12 metru diametrā. Tad tika nolemts veikt unikālu darbu. Viņi ielēja vāku topošajā šahtā un atveda apmēram divdesmit mobilos kompresorus, kas zem vāka esošajā dobumā uzturēja divu atmosfēru spiedienu. Ūdens pārstāja tecēt. Pieci karavīri un viņu uzraugs iegāja bedrē caur īpašu kameru. Izraktās smiltis tika paceltas augšup caur īpašu slūžu. Dažkārt bedrē nācās apmeklēt arī Kajetonu Meškausku. Karavīri strādāja trīsarpus stundas, divas stundas pavadot kamerā, pierodot pie spiediena pirms un pēc darba. Pēc ārsta teiktā, bija daži blēži, kuri pēc maiņas beigām centās vairāk atvērt krānu kameras iekšpusē, lai spiediens ātrāk pazeminātos un viņi varētu tikt ārā. Tomēr dežūrējošais feldšeris, sēžot ārā, nekavējoties aizgrieztu krānu, jo slāpekļa burbuļi, kas veidojas asinīs pie augstāka nekā parasti spiediena, varētu aizsprostot asinsvadus.
Līdz šim apmeklētājiem tika stāstīts, ka 8 mēnešu laikā tika uzbūvētas 4 šahtas, bet K. Meškausks precizēja, ka pirmo karavīri vieni paši raka veselu gadu. Ārsts nezina, kad būvniecība tika pabeigta, jo viņš tika pārcelts uz citu nodaļu.
K. Meškausks atceras, ka šahtu bedres diametrs sākotnēji bija 12 metri, bet dziļums — aptuveni 30 metri. Šahtu diametrs tagad ir 6 metri, bet dziļums - 27 metri. Apakšā un sienās ir trīs metri betona un metāla.
Saskaņā ar būvprojektu, grants ceļu būvniecībai un remontam bija jāved no karjera netālu no Kartēnas – gandrīz piecdesmit kilometru attālumā. Ceļu būves uzņēmuma galvenais inženieris kapteinis Motiejūnas aplūkoja apkārtni un Stirbaičos, tieši ārpus Plateļiem Gintališkes virzienā, atrada lielisku granti. Attālums līdz būvējamajam ceļam ir aptuveni piecas reizes īsāks nekā līdz Kartēnai. Vietējās varas iestādes neuzdrošinājās pretoties militārpersonām, tāpēc ekskavatori steidzās tuvāk Plokštinei.
Taču krievu nolaidība ir atstājusi savu iespaidu. No armijas štāba pie Plokštines celtniekiem ieradās sociālistisko sacensību uzvarētāju karogs, kam sekoja inspektori. Izrādījās, ka, pēc K. Meškauska teiktā, iereibušais mehanizācijas rotas komandieris kapteinis Kapelka nav norakstījis lieko degvielu. Kapelka nedēļu labprāt izklaidēja inspektorus un izturējās pret viņiem labi, līdz noslēpa savu kļūdu. Pēc tam viņi dalīja degvielu pa labi un kreisi, bet lielāko daļu ielēja tieši grāvjos.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Aukstā kara ekspozīcija
1962. gada 31. decembrī Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – pazemes palaišanas komplekss “Dvina”. No 1963. līdz 1978. gadam kompleksā tika izvietotas četras vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes R12 (SS-4 Sandal), kas bija aprīkotas ar 2,3 megatonnu kodolgalviņu. Visas raķetes bija vērstas pret Rietumeiropas valstīm. Šis komplekss kopā ar līdzīgām raķešu virszemes palaišanas bāzēm veidoja vienotu padomju kodolarsenālu Lietuvā, kas spēja iznīcināt visu Eiropu. Kompleksa 16 gadu darbības laikā nav izšauta neviena raķete, lai gan 1968. gada Prāgas pavasara laikā tika izsludināta kaujas gatavība. Pēc padomju karavīru aiziešanas 1978. gada 18. jūnijā vāji apsargātais militārais objekts tika izpostīts un izlaupīts. 1993. gadā, kad komplekss tika nodots Žemaitijas nacionālā parka direkcijai, tika sākta tā sakārtošana. 2012. gadā tika atklāta aukstā kara ekspozīcija. Šodien šī savulaik ļoti slepenā un apsargātā vieta ir atvērta apmeklētājiem. Bijušajās raķešu un iekārtu vadības telpās ir izvietota vēsturiska ekspozīcija par aukstā kara periodu. Līdz šim tā ir vienīgā muzeja ekspozīcija Eiropā, kurā var apskatīt saglabātu raķešu pazemes palaišanas šahtu.
Plokštines militārā pilsētiņa
1962. gadā Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – “Dvina”. 0,5 km no raķešu palaišanas bāzes bija izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru platībā, kur tika uzceltas aptuveni 30 ēkas dažādiem mērķiem, tostarp dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, divas ēdnīcas, katlumāja, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas būves. Plokštines pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gada 18. jūnijam. Padomju karavīri pameta šo teritoriju, līdzi paņemot tikai ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona Republikāniskajai lauksaimniecības atpūtas iestāžu apvienībai, bet militārajā pilsētiņā ierīkota Plateļu Pionieru atpūtas nometne “Žuvėdra”. Teritorija tika rekonstruēta un pielāgota nometnes vajadzībām, tā darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas pionieru nometne tika slēgta. Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas Nacionālā parka direkcija. 2017. gadā daudzas militārās pilsētiņas būves avārijas stāvokļa dēļ tika nojauktas. Pašlaik šajā teritorijā ir palikušas aptuveni desmit ēkas, kuras apmeklētāji var apskatīt no ārpuses. Ir uzstādīti informācijas stendi par bijušajām ēkām un to funkcijām.
Šateiķu virszemes raķešu bāze
Pluņģes rajonā Šateiķiem piegulošajos mežos 1960. gadā tika izbūvēta Šateiķu virszemes raķešu palaišanas bāze. Viena no četrām šāda veida bāzēm Lietuvā. Bāzē bija izbūvēti četri vidēja darbības rādiusa ballistisko raķešu R-12 (SS-4 Sandal) palaišanas laukumi. Pēc signāla saņemšanas raķetes varēja raidīt uz NATO bloka Eiropas valstīm. 1962. gadā Karību krīzes laikā kodolraķetes no Šateiķu raķešu bāzes tika pārvietotas uz Kubas centrālo daļu. Augstākā trauksmes pakāpe šajā bāzē tika izsludināta 1968. gadā Prāgas pavasara – Čehoslovākijas demokrātisko pārmaiņu – laikā. Tolaik viena no raķetēm bija vērsta pret Rietumvācijas Federatīvo Republiku, jo bija ticams, ka NATO bloks ar savu ieroču spēku atbalstīs Čehoslovākijas nemierniekus. Šateiķu bāze tika slēgta ap 1978. gadu, jo to uzskatīja par novecojušu, bet tās uzturēšanu par neracionālu. Bāzes slēgšanu veicināja arī tas, ka 20. gadsimta astoņdesmitajos gados jau bija skaidrs, ka ASV izlūkdienesti ir noskaidrojuši stacionāro raķešu palaišanas bāzu atrašanās vietas. Raķešu palaišanas vietas pamešana izraisīja ēku konstrukciju bojājumus. Teritorijā joprojām ir saglabājušās sešu dzelzsbetona noliktavu (angāru) paliekas, kā arī krūmiem aizauguši raķešu virszemes palaišanas laukumi.
Šateiku dzelzceļa stacija
Šateiku dzelzceļa stacija ir uzbūvēta uz Kuži-Telši-Kretinga dzelzceļa līnijas Pluņģes rajonā.
1918. gadā Pēc Lietuvas Republikas neatkarības pasludināšanas sāka veidoties dzelzceļa infrastruktūra: izveidota administrācijas sistēma, sākti organizēt dzelzceļnieku sagatavošanas kursus. 1923. gadā Ministru kabinets pieņēma lēmumu par maršruta Kuži-Telši-Kretinga izbūvi. Tika izvēlēts blīvi apdzīvotais Žemaitijas reģions, kuram vēl nebija atbilstošu savienojumu ar Klaipēdu un citiem centriem.
Stacijas tika uzbūvētas pēc tam, kad sliežu tīkls jau bija izklāts un izmantojot standartizētus arhitektūras projektus. Izbūvētā Šateiku stacijas pasažieru zāle ir tipiska dizaina, 1 stāvs ar nojumi, tajā pašā ēkā ir arī preču noliktava.
Aukstā kara laikā Šateiku dzelzceļa stacija kļuva nozīmīga arī militārajā rūpniecībā. 1960.-78 periodā Šateikes un Ploštinės mežos darbojās virszemes un Ploštinės termokodolraķešu palaišanas bāzes. Gan to būvniecības laikā, gan vēlāk, ekspluatācijas laikā, būvmateriāli, ieroči un viss pārējais ar vilcieniem tika vests uz Šateiku un Pluņģes dzelzceļa stacijām. Tiek uzskatīts, ka Šateiku sauszemes bāzē bija izvietots milzīgs kodolieroču arsenāls. To apliecina fakts, ka 1962. g no Šateiku sauszemes raķešu bāzes Šateiku un Pluņģes dzelzceļa stacijas veda raķetes uz Krieviju, pēc tam tās ar kuģi nogādāja Kubā (Kubas krīze).
Šateiku dzelzceļa stacijā šobrīd notiek normāla dzelzceļa darbība, pienāk un atiet pasažieru un kravas vilcieni. Saglabājušies tikai fragmentāri stāsti, kas stacijas vēsturi saista ar bijušo militāro raķešu bāzu darbību.
