No Rēzeknes uz 1991. gada barikādēm
Teicēji apraksta Barikāžu laika noskaņas un personīgos pārdzīvojumus. Atmiņas labi ilustrē to kā informācija spēja sasniegt Latvijas iedzīvotājus visā tās teritorijā.
Juris Kudurs: “1991. gadā es strādāju par skolotāju Feimaņu pamatskolā un biju aktīvs tautfrontietis. Regulāri sekoju politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Kad 13. janvāra agrajā rītā izdzirdēju par notikumiem Viļņā un Daiņa Īvāna aicinājumu pulcēties Latvijas Tautas frontes rīkotajā “Vislatvijas protesta manifestācijā”, kurš notiks Daugavmalā, man šaubu nebija – jābrauc! Es un vēl Pēteris Viļums agrā rītā ar autobusu aizbraucām uz Rēzekni, kur pie rajona komitejas jau tika noorganizēti autobusi braucienam uz manifestāciju, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu atbalstu lietuviešiem un Latvijas valdībai. Pēc manifestācijas Dainis Īvāns un Romualds Ražuks aicināja cilvēkus, palikt Rīgā, lai aizsargātu svarīgākos stratēģiskos objektus. Mans pienākums bija palikt Rīgā, lai piedalītos šajos notikumos. Viegli nebija pieņemt šādu lēmumu, jo mājās gaidīja jauna sieviņa un maza meitiņa. Vakarā Rīgā iedzīvotāji sāka būvēt barikādes no betona blokiem un arī sadzenot smago tehniku, lai nosargātu – Augstāko padomi, Ministru padomi, Radio Doma laukumā, TV centru Zaķusalā un Telefona un telegrāfa centrāli. Pēkšņi Doma laukumā izdzirdēju no Daugavas puses milzu troksni, šķita, ka brauc tanki, tās bija pirmās smagās automašīnas, lai sāktu veidot barikādes. Iemirdzējās arī pirmie ugunskuri, pie kuriem sildījāmies aukstajās ziemas naktīs. Šajās trauksmainajās dienās un naktīs es pabiju pie vairākiem objektiem. Spilgtākie momenti palika atmiņā, kā Doma laukumā kāds milicijas pulkvedis skaidroja vīriem, kā ar laužņiem apturēt tankus. Redzēju, ka namu augšējos stāvos bija sagatavotas degmaisījuma pudeles. Visi gatavojās uz to ļaunāko. Vakaros jutām kopības sajūtu – skanēja mūzika, dzērām tēju, sildījāmies pie ugunskuriem, bet visu laiku neatstāja satraukums, kas būs rīt vai parīt. Īstas skaidrības nebija nevienam, tāpēc visi gaidīja, kas tad notiks. Šie 1991. gada janvāra notikumi man vienmēr spilgti paliks atmiņā un varēšu stāstīt saviem mazbērniem kā aculiecinieks.”
Antons Reiniks atceras: “Tā kā es biju Tautas frontes biedrs, man tas bija pašsaprotami, ka jābrauc uz Rīgu. Pagasta padomes priekšsēdētāja Elvīra Pizāne paziņoja, ka 14. janvāra vakarā no Rēzeknes rajona padomes brauks autobuss uz Rīgu. Tika aicināti arī citi, bet viņi aizbildinājās, ka mājās paliek mazi bērni, jākopj piemājas saimniecība. Elvīra ar pagasta “Moskviču” aizveda mani līdz Rēzeknes rajona padomei, kur jau pulcējās vīri no citiem pagastiem. Autobusā visiem ieteica uz papīra lapas uzrakstīt vārdu, uzvārdu un asins grupu un ielikt to kabatā. Zinājām asiņainos notikumus Viļņā, valdīja neziņa, kā būs, bet bija jābrauc. Atceros, kā Dekšārēs iekāpa autobusā braši, patriotiski vīri, un gars atdzīvojās.
Ap pusnakti iebraucām Rīgā. Mūs aizveda līdz Zaķusalai pie TV torņa. Uz Salu tilta stāvēja smagās tehnikas kolonnas, baļķu vedēji. Pie televīzijas torņa jau bija tūkstošiem cilvēku, dega ugunskuri, skanēja mūzika. Malka jau bija pievesta un mēs kūrām savu ugunskuru, lai sasildītos pa nakti un būtu vienoti ar pārējo tautu. Dienās cilvēku palika mazāk, bet vakaros un naktīs bija pilni laukumi. Tāda stipra tautas vienotība var būt tikai uz barikādēm. Jāpateicas Dievam, liktenim un tautas gara spēkam, ka šodien mums ir sava valsts un brīvība. Pratīsim to novērtēt.”
https://rezeknesnovads.lv/tavs-stasts-barikazu-dalibnieku-atminu-stasts/ (skatīts 20.07.2021)
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
1991. gada barikāžu atceres piemiņas akmens
Pirmā Latvijā piemiņas zīme 1991. gada barikāžu laika piemiņai izgatavota valmierieša Jāņa Sprudzāna granīta izstrādājumu individuālajā uzņēmumā, pamatnes izveidi veikusi SIA “Grods”. Piemiņas vietas idejas autors bija Valmieras policijas majors Aleksandrs Melngāršs (1954-2014), kurš 1991. gada janvāra notikumos Rīgā vadīja Valmieras milicijas darbinieku grupu. Piemiņas vietas zīmes skices un dizainu veidojis Dainis Saulītis. Atklāts 2002. gada 24. janvārī. Sākotnēji piemiņas zīme novietota Rīgas un Grants ielas stūrī uz privātīpašnieka zemes, vēlāk – 2010. gadā pārvietota pie pretim esošās Valsts policijas Vidzemes reģionālās pārvaldes ēkas.
1991. gada barikāžu muzejs
Atrodas Rīgā, Vecrīgā, netālu no Rīgas Doma baznīcas.
Muzejs dibināts 2001. gadā, lai saglabātu vēstures liecības par 1991. gada notikumiem Latvijā. Barikāžu laiks bija tautas kustība, kas sekmēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Pasaules vēsturē tas ir spilgts nevardarbīgas pretošanās piemērs.
1991. gada janvārī Lietuvā Padomju armija atklāja uguni uz cilvēkiem, kuri pulcējās pie Viļņas televīzijas torņa un iebrauca tajā ar tankiem. Reaģējot uz šiem notikumiem, manifestācijā Rīgā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai paustu atbalstu lietuviešiem un gatavību turpināt Latvijas valsts neatkarības ceļu. Lai nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos Latvijā, iedzīvotāji Vecrīgas šaurajās ielās sāka būvēt barikādes, lai kavētu Padomju armijas iespējamos uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem. Tās tika veidotas arī pie dažādiem stratēģiskiem objektiem ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Barikādēs piedalījās ap 50 000 cilvēku no visas Latvijas.
Mūsdienās var aplūkot muzeja ekspozīcijas. Muzejs atrodas Vecrīgā, kas ļauj to iepazīt no barikāžu aizstāvju perspektīvas. Ir apskatāma arī muzeja virtuālā tūre.
Doma laukums Vecrīgā
Doma laukuma nozīmi Atmodas laikā noteica galvenokārt divi apstākļi – tas atradās tiešā LPSR Augstākās padomes ēkas tuvumā, kā arī tas, ka laukumā ir novietota Latvijas Radio ēka. Doma laukumā tika rīkotas dažādas akcijas, izvirzot prasības Augstākajai padomei, piemēram, 1989. gada 26. jūlijā LTF sarīkoja mītiņu, kurā piedalījās 60 000 cilvēku, pieprasot Augstākajai padomei pieņemt Suverenitātes deklarāciju. Tieši šajā mītiņā tika izvirzīts tolaik populārais lozungs “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”.
Doma laukums bija barikāžu aizstāvju galvenā pulcēšanās vieta 1991.gada janvārī, aizsargājot Augstāko padomi un Radio māju. Barikāžu aizstāvji sildījās pie ugunskuriem. Viņi uzturējās arī Radio mājā un Doma baznīcā. Baznīcā bija iekārtots pirmās palīdzības punkts, notika dievkalpojumi. Laukumā vakaros uz improvizētas skatuves uzstājās populāras rokgrupas. Doma laukumā ik gadus notiek barikāžu laika atceres pasākumi.
Netālu no Doma laukuma, Krāmu ielā 3 atrodas 1991.gada barikāžu muzejs. 2018. gada 13. janvārī Doma baznīcā atklāja mākslinieku Kriša un Dzintara Zilgalvju vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju” - veltījumu 1991. gada barikādēm un Latvijas valsts neatkarībai.
Saeimas nams (Saeima)
Bijušais Vidzemes bruņniecības nams no 1922. gada ir Latvijas parlamenta mājvieta. Padomju okupācijas laikā te atradās pseidoparlaments - LPSR Augstākā padome. 1990. gada martā notikušajās Augstākās padomes vēlēšanās galvenais jautājums bija Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Tā notika, sekojot Latvijas Tautas frontes pozīcijai, ka reālistiskāk to ir izdarīt, izmantojot pastāvošās PSRS varas struktūras. Lai uzvarētu kvalificētā balsojumā Augstākajā padomē, bija nepieciešamas 134 deputātu balsis.
1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Par tās pieņemšanu nobalsoja 138, atturējās 1, bet 57 deputāti, kas iestājās par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā, balsošanā nepiedalījās. Pieņemot deklarāciju, Latvijas teritorijā tika atjaunota 1922. gada Satversme, bet līdz jaunas Satversmes redakcijas pieņemšanai tās darbība tika apturēta, izņemot pirmos trīs Satversmes pantus. Šāds pārejais periods tika noteikts līdz LR Saeimas sasaukšanai. 4. maijs tiek atzīmēts kā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena.
Neatkarības pretinieki 1990. gada 15. maijā ar civildrēbēs ģērbtu karaskolu kursantu spēkiem mēģināja ieņemt Augstāko padomi, bet stihiski saorganizējušies Politehniskā institūta un Fizkultūras institūta studenti uzbrukumu atspieda. Otro mēģinājumu uzbrukt Augstākajai padomei apturēja milicija (OMON vienība, kura 1990. gada jūnijā atteicās pakļauties LR valdībai un kļuva par neatkarības pretinieku galveno triecienspēku).
Augstākā padome bija viens no svarīgākajiem barikāžu aizsardzības punktiem 1991.gada janvārī. Pieejas tai bija norobežotas ar dzelzsbetona bluķiem, un šīs aizsardzības konstrukcijas tur atradās līdz neveiksmīgajam valsts apvērsuma mēģinājumam Maskavā 1991. gada 19.-21. augustā. Padomju desantnieki un OMON kaujinieki nespēja ieņemt Augstāko padomi, un tās deputāti turpināja darbu. 21. augustā plkst. 13.00 Doma laukumā iebrauca četri OMON bruņutransportieri, un paliek tur līdz plkst. 14.10, mēģinot iebiedēt deputātus, kuri šajā laikā (plkst. 13.10) pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu (111 deputāti balsoja – par, 13 – pret). Ar to tika atcelts 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto un Latvija atguva pilnīgu neatkarību. Netālu no Saeimas nama Jēkaba ielā 2007. gadā atklāja 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas vietu, bet 2000. gadā par godu LR neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai blakus Saeimas galvenajai ieejai uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: „Šajā namā 1990.gada 4. maijā Augstākās padomes deputāti pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Bastejkalna apkaime Rīgā
Bastejkalna apkārtne ietver vairākas barikāžu laika piemiņas vietas. Skvēru, kas atrodas Smilšu un Torņa ielas sadurē, pretim Pulvertornim, 2016. gadā nosauca par 1991. gada Barikāžu laukumu. Šeit izvietotā smagā tehnika aizsargāja Vecrīgu pret iebrukumu stratēģiski nozīmīgā vietā. Netālu esošajā Latvijas Kara muzejā atradās barikāžu postenis nr. 1.
1991. gada 20. janvārī Bastejkalna apkaimē notika OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kas paņēma vairāku cilvēku dzīvības. Kanālmalas apstādījumos, iepretim Bastejkalnam, vietās, kur upuri tika nāvīgi ievainoti, ir uzstādītas piemiņas zīmes - akmeņi milicijas leitnantam Vladimiram Gamanovičam, iekšlietu daļas inspektoram Sergejam Konoņenko, Rīgas kinostudijas režisoram Andrim Slapiņam, skolniekam Edijam Riekstiņam un sašautajam kinooperatoram Gvido Zvaigznem, kurš mira 5. februārī. Pastāv versija, ka šāvēji bija ne tikai un ne tik daudz omonieši, bet gan kāds “trešais spēks” – vai nu no specvienības “Alfa”, vai arī PSRS Valsts Drošības komitejas darbinieki no Maskavas, kuri izprovocēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai.
Kanālmalas apstādījumos ir uzstādīta arī piemiņas zīme - akmens 1991. gada 19. augusta upurim Raimondam Salmiņam, kuru omonieši nošāva pie Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes ēkas Aspazijas bulvāra un 13. janvāra ielas krustojumā. 2014. gadā pie bijušās Iekšlietu minisatrijas ēkas Raiņa bulvāra un Reimersa ielas stūrī ir uzstādīta piemiņas plāksne, veltīta 1991. gada 20. janvāra uzbrukuma Iekšlietu ministrijai upuriem.