No Rēzeknes uz 1991. gada barikādēm

Barikādes Vecrīgas ielās. Avots: 1991. Barikāžu muzejs

Teicēji apraksta Barikāžu laika noskaņas un personīgos pārdzīvojumus. Atmiņas labi ilustrē to kā informācija spēja sasniegt Latvijas iedzīvotājus visā tās teritorijā.

Juris Kudurs: “1991. gadā es strādāju par skolotāju Feimaņu pamatskolā un biju aktīvs tautfrontietis. Regulāri sekoju politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Kad 13. janvāra agrajā rītā izdzirdēju par notikumiem Viļņā un Daiņa Īvāna aicinājumu pulcēties Latvijas Tautas frontes rīkotajā “Vislatvijas protesta manifestācijā”, kurš notiks Daugavmalā, man šaubu nebija – jābrauc! Es un vēl Pēteris Viļums agrā rītā ar autobusu aizbraucām uz Rēzekni, kur pie rajona komitejas jau tika noorganizēti autobusi braucienam uz manifestāciju, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu atbalstu lietuviešiem un Latvijas valdībai. Pēc manifestācijas Dainis Īvāns un Romualds Ražuks aicināja cilvēkus, palikt Rīgā, lai aizsargātu svarīgākos stratēģiskos objektus. Mans pienākums bija palikt Rīgā, lai piedalītos šajos notikumos. Viegli nebija pieņemt šādu lēmumu, jo mājās gaidīja jauna sieviņa un maza meitiņa. Vakarā Rīgā iedzīvotāji sāka būvēt barikādes no betona blokiem un arī sadzenot smago tehniku, lai nosargātu – Augstāko padomi, Ministru padomi, Radio Doma laukumā, TV centru Zaķusalā un Telefona un telegrāfa centrāli. Pēkšņi Doma laukumā izdzirdēju no Daugavas puses milzu troksni, šķita, ka brauc tanki, tās bija pirmās smagās automašīnas, lai sāktu veidot barikādes. Iemirdzējās arī pirmie ugunskuri, pie kuriem sildījāmies aukstajās ziemas naktīs. Šajās trauksmainajās dienās un naktīs es pabiju pie vairākiem objektiem. Spilgtākie momenti palika atmiņā, kā Doma laukumā kāds milicijas pulkvedis skaidroja vīriem, kā ar laužņiem apturēt tankus. Redzēju, ka namu augšējos stāvos bija sagatavotas degmaisījuma pudeles. Visi gatavojās uz to ļaunāko. Vakaros jutām kopības sajūtu – skanēja mūzika, dzērām tēju, sildījāmies pie ugunskuriem, bet visu laiku neatstāja satraukums, kas būs rīt vai parīt. Īstas skaidrības nebija nevienam, tāpēc visi gaidīja, kas tad notiks. Šie 1991. gada janvāra notikumi man vienmēr spilgti paliks atmiņā un varēšu stāstīt saviem mazbērniem kā aculiecinieks.”

Antons Reiniks atceras: “Tā kā es biju Tautas frontes biedrs, man tas bija pašsaprotami, ka jābrauc uz Rīgu. Pagasta padomes priekšsēdētāja Elvīra Pizāne paziņoja, ka 14. janvāra vakarā no Rēzeknes rajona padomes brauks autobuss uz Rīgu. Tika aicināti arī citi, bet viņi aizbildinājās, ka mājās paliek mazi bērni, jākopj piemājas saimniecība. Elvīra ar pagasta “Moskviču” aizveda mani līdz Rēzeknes rajona padomei, kur jau pulcējās vīri no citiem pagastiem. Autobusā visiem ieteica uz papīra lapas uzrakstīt vārdu, uzvārdu un asins grupu un ielikt to kabatā. Zinājām asiņainos notikumus Viļņā, valdīja neziņa, kā būs, bet bija jābrauc. Atceros, kā Dekšārēs iekāpa autobusā braši, patriotiski vīri, un gars atdzīvojās.

Ap pusnakti iebraucām Rīgā. Mūs aizveda līdz Zaķusalai pie TV torņa. Uz Salu tilta stāvēja smagās tehnikas kolonnas, baļķu vedēji. Pie televīzijas torņa jau bija tūkstošiem cilvēku, dega ugunskuri, skanēja mūzika. Malka jau bija pievesta un mēs kūrām savu ugunskuru, lai sasildītos pa nakti un būtu vienoti ar pārējo tautu. Dienās cilvēku palika mazāk, bet vakaros un naktīs bija pilni laukumi. Tāda stipra tautas vienotība var būt tikai uz barikādēm. Jāpateicas Dievam, liktenim un tautas gara spēkam, ka šodien mums ir sava valsts un brīvība. Pratīsim to novērtēt.”

Stāstītājs: Juris Kudurs un Antons Reiniks
Izmantotie avoti:

https://rezeknesnovads.lv/tavs-stasts-barikazu-dalibnieku-atminu-stasts/ (skatīts 20.07.2021)

Saistītās tēmas

Saistītie objekti

1991. gada barikāžu atceres piemiņas akmens

Pirmā Latvijā piemiņas zīme 1991. gada barikāžu laika piemiņai izgatavota valmierieša Jāņa Sprudzāna granīta izstrādājumu individuālajā uzņēmumā, pamatnes izveidi veikusi SIA “Grods”. Piemiņas vietas idejas autors bija Valmieras policijas majors Aleksandrs Melngāršs (1954-2014), kurš 1991. gada janvāra notikumos Rīgā vadīja Valmieras milicijas darbinieku grupu. Piemiņas vietas zīmes skices un dizainu veidojis Dainis Saulītis. Atklāts 2002. gada 24. janvārī. Sākotnēji piemiņas zīme novietota Rīgas un Grants ielas stūrī uz privātīpašnieka zemes, vēlāk – 2010. gadā pārvietota pie pretim esošās Valsts policijas Vidzemes reģionālās pārvaldes ēkas.

1991. gada barikāžu muzejs

Atrodas Rīgā, Vecrīgā, netālu no Rīgas Doma baznīcas.

Muzejs dibināts 2001. gadā, lai saglabātu vēstures liecības par 1991. gada notikumiem Latvijā. Barikāžu laiks bija tautas kustība, kas sekmēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Pasaules vēsturē tas ir spilgts nevardarbīgas pretošanās piemērs.

1991. gada janvārī Lietuvā Padomju armija atklāja uguni uz cilvēkiem, kuri pulcējās pie Viļņas televīzijas torņa un iebrauca tajā ar tankiem. Reaģējot uz šiem notikumiem, manifestācijā Rīgā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai paustu atbalstu lietuviešiem un gatavību turpināt Latvijas valsts neatkarības ceļu. Lai nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos Latvijā, iedzīvotāji Vecrīgas šaurajās ielās sāka būvēt barikādes, lai kavētu Padomju armijas iespējamos uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem. Tās tika veidotas arī pie dažādiem stratēģiskiem objektiem ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Barikādēs piedalījās ap 50 000 cilvēku no visas Latvijas.

Mūsdienās var aplūkot muzeja ekspozīcijas. Muzejs atrodas Vecrīgā, kas ļauj to iepazīt no barikāžu aizstāvju perspektīvas. Ir apskatāma arī muzeja virtuālā tūre.