No Rēzeknes uz 1991. gada barikādēm

Juris Kudurs: “1991. gadā es strādāju par skolotāju Feimaņu pamatskolā un biju aktīvs tautfrontietis. Regulāri sekoju politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Kad 13. janvāra agrajā rītā izdzirdēju par notikumiem Viļņā un Daiņa Īvāna aicinājumu pulcēties Latvijas Tautas frontes rīkotajā “Vislatvijas protesta manifestācijā”, kurš notiks Daugavmalā, man šaubu nebija – jābrauc! Es un vēl Pēteris Viļums agrā rītā ar autobusu aizbraucām uz Rēzekni, kur pie rajona komitejas jau tika noorganizēti autobusi braucienam uz manifestāciju, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu atbalstu lietuviešiem un Latvijas valdībai. Pēc manifestācijas Dainis Īvāns un Romualds Ražuks aicināja cilvēkus, palikt Rīgā, lai aizsargātu svarīgākos stratēģiskos objektus. Mans pienākums bija palikt Rīgā, lai piedalītos šajos notikumos. Viegli nebija pieņemt šādu lēmumu, jo mājās gaidīja jauna sieviņa un maza meitiņa. Vakarā Rīgā iedzīvotāji sāka būvēt barikādes no betona blokiem un arī sadzenot smago tehniku, lai nosargātu – Augstāko padomi, Ministru padomi, Radio Doma laukumā, TV centru Zaķusalā un Telefona un telegrāfa centrāli. Pēkšņi Doma laukumā izdzirdēju no Daugavas puses milzu troksni, šķita, ka brauc tanki, tās bija pirmās smagās automašīnas, lai sāktu veidot barikādes. Iemirdzējās arī pirmie ugunskuri, pie kuriem sildījāmies aukstajās ziemas naktīs. Šajās trauksmainajās dienās un naktīs es pabiju pie vairākiem objektiem. Spilgtākie momenti palika atmiņā, kā Doma laukumā kāds milicijas pulkvedis skaidroja vīriem, kā ar laužņiem apturēt tankus. Redzēju, ka namu augšējos stāvos bija sagatavotas degmaisījuma pudeles. Visi gatavojās uz to ļaunāko. Vakaros jutām kopības sajūtu – skanēja mūzika, dzērām tēju, sildījāmies pie ugunskuriem, bet visu laiku neatstāja satraukums, kas būs rīt vai parīt. Īstas skaidrības nebija nevienam, tāpēc visi gaidīja, kas tad notiks. Šie 1991. gada janvāra notikumi man vienmēr spilgti paliks atmiņā un varēšu stāstīt saviem mazbērniem kā aculiecinieks.”

Antons Reiniks atceras: “Tā kā es biju Tautas frontes biedrs, man tas bija pašsaprotami, ka jābrauc uz Rīgu. Pagasta padomes priekšsēdētāja Elvīra Pizāne paziņoja, ka 14. janvāra vakarā no Rēzeknes rajona padomes brauks autobuss uz Rīgu. Tika aicināti arī citi, bet viņi aizbildinājās, ka mājās paliek mazi bērni, jākopj piemājas saimniecība. Elvīra ar pagasta “Moskviču” aizveda mani līdz Rēzeknes rajona padomei, kur jau pulcējās vīri no citiem pagastiem. Autobusā visiem ieteica uz papīra lapas uzrakstīt vārdu, uzvārdu un asins grupu un ielikt to kabatā. Zinājām asiņainos notikumus Viļņā, valdīja neziņa, kā būs, bet bija jābrauc. Atceros, kā Dekšārēs iekāpa autobusā braši, patriotiski vīri, un gars atdzīvojās.

Ap pusnakti iebraucām Rīgā. Mūs aizveda līdz Zaķusalai pie TV torņa. Uz Salu tilta stāvēja smagās tehnikas kolonnas, baļķu vedēji. Pie televīzijas torņa jau bija tūkstošiem cilvēku, dega ugunskuri, skanēja mūzika. Malka jau bija pievesta un mēs kūrām savu ugunskuru, lai sasildītos pa nakti un būtu vienoti ar pārējo tautu. Dienās cilvēku palika mazāk, bet vakaros un naktīs bija pilni laukumi. Tāda stipra tautas vienotība var būt tikai uz barikādēm. Jāpateicas Dievam, liktenim un tautas gara spēkam, ka šodien mums ir sava valsts un brīvība. Pratīsim to novērtēt.”