1949. gada izsūtīšana Valgamā ģimenē
1949. gada 25. martā notika otrais lielākais deportācijas vilnis no Baltijas republikām. Igaunijā uz Sibīriju tika nosūtīti gandrīz 21 000 cilvēku (7500 ģimenes). Stāsts ir par ģimeni Valgas apriņķī.
25.-28 1949. gada marta deportāciju laikā padomju varas iestādes no Igaunijas aizveda gandrīz 21 000 cilvēku.
1949. gada 25. martā visi 5 šīs ģimenes zēni atradās viensētā Kuigaci - arī tie, kuri gāja uz skolu pilsētā, jo bija skolas brīvlaiks. Tīts bija jaunākais - 5 gadi, Endelam jau 15.
No sētas kalna galā varēja redzēt, kā deportētāji nāca ar lupatām. Māte un vecākais brālis dzemdēja uz lauka un aizbēga mežā.
4 zēni palika mājās. Karavīri esot teikuši, ka jāgaida – pareizi, drīz pēc bērniem atbrauks "vilku māte". Tomēr deportētāju vadonis nolēma šoreiz apžēlot ģimeni.
Taču saimniecība un visi "tautas ienaidnieka" aktīvi tika norakstīti un nonāca valstij. Ģimene nedrīkstēja atgriezties saimniecībā un dzīvoja pie radiem.
Pēc dažiem mēnešiem ģimenes māte viesojās Valgā un pilsētā notika reids. Māte tika arestēta, jo viņai nebija pases (pase tika atstāta fermā un no turienes neko nedrīkstēja ņemt). Māte tika nosūtīta uz cietumu Urālos, kur viņai pēc 2 gadiem izdevās atgriezties Igaunijā. Toreiz dēli tika ievietoti bāreņu namos, kas izkaisīti pa visu Igauniju, daži pie radiem, vecākais dēls jau bija darbā un dzīvoja kopmītnēs.
Viņu tēvs, bijušais ciema priekšnieks, jau tika izsūtīts 1944. gadā. beigās uz Magadanu, piespiedu darbā zelta raktuvēs, kur nomira 1948. gadā.
Zēnu bērnība šajā ģimenē bija traģēdiju pilna.
