Sevišķi aizrādījumi riteņbraucēju veselības kopšanā
Riteņbraucēju apmācības noteikumos minētie ieteikumi paredzēti Latvijas armijas riteņbraucēju apmācības gaitā. Ieteikumi orientēti galvenokārt uz karavīra veselības jautājumiem.
Sevišķi aizrādījumi riteņbraucēju veselības kopšana:
Noslēdzoties jaunkareivju apmācības laikmetam, ārstam jāizdara to karavīru veselības pārbaude, kuri nevar panest ilgstošo braucienu. Ja pie ārsta atzinuma minētie karavīri nav piemēroti riteņbraucēju ešalonam un ja tos nevar izmantot motorizētam ešalonam, tad viņi jāpārskaita uz citām vienībām.
Pareiza veselibas kopšana palielina riteņbraucēju vienību darbības spējas
Izdarot gājienu, pavēlē nepieciešamiem atvieglojumiem ietērpā uz uzkabē dodama pēc iespējas jau gājiena sākumā.
Riteņbraucēju ietērpam un uzkabei jābūt pielāgotiem tā, lai tie netraucētu ķermeņa asins riņķošanu.
Biežāk izdarīta auksta apmazgāšanās pirms un pēc braukšanas pasargā kājas un gūžas no noberzšanas (izdarot gājienu siltā gadalaikā).
Noliegts lietot alkoholu pirms gājiena, gājiena laikā, kā arī tūlīt pēc gājiena izbeigšanas.
Gājiens nav jāuzsāk ne ar tukšu, nedz arī pārpildītu kuņģi.
Muskuļu krampjus var novērst ar masāžu. Krampji rodas rokās un kājās, ja riteņbraucējam vel nav pietiekoša treniņa, ja nepareizi uzstādīti divriteņa segli, ja riteņbraucējs ilgstoši satur rokas bremzes vai nepārtraukti tura stūres rokturus vienā un tanī pašā vietā, ja riteņbraucēja ietērps ir saspīlēts un nepietiekoši ērts. Par daudz šauras bikses vai apakšbikses izsauc asas sāpes ceļos un kājas muskuļos.
Ja riteņbraucējs pārsniedz savas izturības robežas, tam rodas paātrināta un nevienmērīga sirdsdarbība, kā arī apgrūtināta elpošana.
Ja riteņbraucējam rodas vispārīgs nespēks ar drebuļiem, aukstiem sviedriem, bālu seju, apgrūtinātu elpošanu, nosmakuma sajūtu un paātrinātu un nevienmērīgu sirdsdarbību- riteņbraucējs jānogulda, tam jāatpogā ietērps un jāizsniedz drusku barība ar kafiju vai tēju; pēc neilgas atpūtas zudušie spēki riteņbraucējam atgriezīsies.
Saules dūrienu gadījumos jāņem vērā noteikumi, kas minēti Iekšējā dienesta reglamentā.
Sevišķi jāuzmana riteņbraucēju peldēšanās gājienu starpbrīžos. Peldēties var tikai tad, ja riteņbraucējs ir pietiekoši atvēsinājies un tā sirdsdarbība normalizējusies.
Riteņbraucēju apmācības reglaments. Rīga : Armijas štāba apmācības daļa, 1940.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Militāro divriteņu kolekcija Saulkrastu Velosipēdu muzejā
Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.
20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.
Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.
Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.
Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.
Latvijas Kara muzejs
Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.
Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.
Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.
Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.