Ormaņu ielas incidents

Par šo notikumu attāli biju dzirdējis jau sen, bet vienmēr to uzskatīju par pilsētas leģendu, jo ticamu ziņu nemaz nebija.

Par ko tad ir stāsts​? Neticēsiet, bet atkal par katastrofu Āgenskalnā. Šoreiz par visdižcitīgāko un ievērojamāko tehnogēno katastrofu veidu, kāds vien iespējams - aviokatastrofu.

Vispār dažādi negadījumi ar lidojošām iekārtām tagadējās Latvijas teritorijā ir bijuši ļoti daudz, pat vairāk nekā var iedomāties. Celmlauža gods šeit pieder Tomam Johansonam, zviedru kalējam no Priekules, kurš 1670. gadā sameistaro nezināmas konstrukcijas spārnus un ar tiem, lecot no Priekules baznīcas torņa, pamanās nolidot apmēram divus kilometrus. Piezemēšanās ir ļoti veiksmīga, jo aerokalējs tikai salauž kāju, nevis izsit caurumu smadzeņpodā.

1910. gada 6. jūlijā notiek pirmais lidojums Latvijā ar lidmašīnu, kad pilots Teodors Meibaums ar Vācijā ražotu monoplānu 56 sekundes 8 metru augstumā lido virs Zolitūdes pļavām. Arī pirmā lidmašīnas avārija nebija ilgi jāgaida. Tā notiek 1913. gadā kad Imperiālās Krievijas flotes hidroplāns Sikorsky S-10, kas pacēlās Liepājā, zaudēja kontroli un 90 m no krasta iekrita Baltijas jūrā, noslīcinot pilotu Pjotru Vaksmutu, bet pasažieris guva smagus miesas bojājumus. Pēckara laikā Latvijā ir notikuši 79 aviācijas incidenti, sākot ar pilnīgi kurioziem līdz traģiskiem, kad gājuši bojā gan piloti, gan cilvēki uz zemes. Pie kurioziem var pieskaitīt 1945. gada 8. maija vakara situāciju, kad par uzvaru karā padzirdējuši krievu zaldāti pie Jelgavas sarīko pamatīgu šaudīšanu gaisā, kā rezultātā tie nogāž kādu savējo lidmašīnu, kurai gaisā tika norauts spārns. Traģiskākais ir 1967. gada 30. decembra Aeroflot reiss L-51 uz Liepāju, kad lidmašīna, absolūti analfabētiskas nosēšanās vadības dēļ, pie lidlauka ieurbās zemē, nositot 43 cilvēkus. Vēl ir bijuši ļoti daudz incidentu, par kuriem minēts, ka pilota liktenis nav zināms, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas gājis bojā. Gaisā jau nepalika. Vienkārši pēc šādas frāzes statistika labāk izskatījās.

Labi, esam aizlidojuši diezgan tālu, bet ar slaidu loku atgriežamies Āgenskalnā. Kas tad te notika pašā sešdesmito gadu sākumā. Gadiem runāja, ka lidmašīna vai helikopters nokritis kaut kur apvidū pie tirgus. Dažas runas minēja jau konkrētāku vietu, ka tas gāzies, skarot māju Ormaņu ielā 19, un tāpēc tai izveidojies kas kamieļa kuprim līdzīgs. Runāja, runāja, bet nebija detaļu un vienmēr tas bija nekonkrēti un vispārīgi, jo neviens pats neko īsti nebija redzējis. Viena tante teica...

Tomēr pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar diviem šī notikuma aculieciniekiem, kuriem neticēt man nav ne mazāko iemeslu, jo abus ļoti labi pazīstu. Mans ilggadējs kolēģis Latvijas televīzijā, TV Panorāmas režisors Andris Kuzmins, tolaik dzīvoja Nāras ielas pēdējā mājā pie parka malas. Viņš atceras, ka tas noticis 1960.gada rudenī vai 1961.gada pavasarī, jo kokiem nav bijis lapu. Tātad, tajā dienā viņš atradies mājas pagalmā un caur logu runājis ar kaimiņu puiku Oskaru, savu skolas biedru, un mēģinājis viņu pierunāt nākt ārā. Pēkšņi no Ormaņu ielas puses virs mājām parādījies helikopters. Tas nācis no Ernestīnes ielas puses, rotors praktiski vairs nav griezies un tas iekritis kaimiņu dārzos, ar rotora lāpstām sapostot Ormaņu ielas 23. ēkas bēniņu daļu, kas vēlāk aizlāpīta, bet defekta vieta vienmēr bijusi labi redzama. Jāatzīmē, ka tagad abas ēkas ir nojauktas un to vietā atrodas pilnīgi citi, bet līdzīga apjoma nami. Pats lidaparāta korpus tā kā iekāries lāpstās, kas ieķērušās māju sienās. Astes daļa tam nolūzusi un rēgojusies spraugā starp ēkām. No mašīnas sākusi sūkties ārā degviela, kas vēlāk straumītē tecēja lejup pa nogāzi uz Meteora parku. Tad no lidaparāta izkārpījies pilots, kas ar roku turējis žokli, tas bijis salauzts vai izmežģīts, bet nekādi asiņu plūdi nav bijuši. Nekādu citu ievainojumu tam nav bijis, jo visu laiku staigājis. To visu Andris redzējis savām acīm un bez šķēršļiem, jo pārlecot dažām sētām nonācis pašā notikumu epicentrā. Nekā īpaši vairāk nav bijis. Ļoti ātri parādījušies miliči un armijnieki, aizstumjot visus interesentus prom.

Otrs liecinieks ir Ērika Oša, kura dzīvoja nedaudz ieslīpi no notikuma vietas. Viņa tobrīd atradusies dzīvokļa virtuvē kopā ar mazo māsu un mammu pie galda. Ērika, kura tolaik bija pirmo klašu skolniece, pēkšņi pa virtuves logu ierauga, ka mājai virsū gāžas helikopters. Tieši tā - gāžas virsū. Viņa stipri sabijusies, bet kad atguvās pa dzīvokļa otras puses logu vērojusi uz ielas notiekošo. Te ir vienīgā disonanse liecībās, jo Ērika apgalvo, ka redzējusi avarējušo helikopteru no sava loga pa spraugu starp 21. un 23. ēku, bet Andris noteikti apgalvo, ka tas atradies starp 23. un 25. namu, kur savukārt atkal Ērika to nevarētu redzēt. Tomēr 17 metru garais korpuss varēja radīt visādas optiskas variācijas. Vēl viņa atceras ka pie 21. nama piebraukusi kāda ļoti liela vieglā automašīna, Čaika vai ZIM, kādas tolaik bija augstāko valsts ierēdņu rīcībā un no tās izkāpis cilvēks mētelī un kopā ar citiem iegājuši dārzā pa spraugu starp pretējās ielas puses mājām 21. un 23,vkur bijis redzams avarējušais helikopters, kas atradies dārzā. Civilpersonas bija no notikuma vietas izolētas, iela slēgta un sāka sabraukt dažāda izmēra auto helikoptera evakuācijai. Gan Ērika , gan Andris atzīmē, ka nākošajā dienā vairs pilnīgi nekas nav liecinājis par nupat notikušo. Ir vēl zināmas vismaz divas personas, kas redzējušas katastrofas brīdi, tomēr pa lielāku gabalu un detaļas vairs neatceras.

Tātad, kas tur īsti notika. Notikuma laiks pēc faktu salīdzināšanas varēja būt 1961. gada pavasaris, visticamāk aprīlis. Tas noticis pēcpusdienā, bet tā kā mēs toreiz dzīvojām ne savas joslas laika zonā, tad vakari aprīlī bija jau gari. Visticamāk, ka avārijas piezemēšanos veica armijas helikopters Mi1 vai Mi 4 un tikai apbrīnojami laimīgā kārtā iztika bez eksplozijas, apkārtējo māju ugunsgrēkiem un upuriem uz zemes. Tobrīd tie bija vienīgie helikopteri armijas rīcībā, jo šādu lidojošu mašīnu ēra bija tkai sākusies. Mi1 bija Mihaila Miļa konstruktoru birojā daudzus gadus perēts modelis un, neskatoties uz vairākām prototipu avārijām, to sērijveidā sāka ražot 1954. gadā. Tā garums bija 12 metri un rotora diametrs 14 metru. Otru modeli Mi4, kā armijas transporta helikopteru, sāka ražot 1953. gadā un tas bija gandrīz 17 metru garš un rotora diametrs bija 21 metrs. Tas tikai tīrās nejaušības pēc stipri atgādināja 1950.gada Sikorsky H-19 Chickasaw , gan detaļu dizainā, gan kopējās līnijās un dzinēja novatoriskajā izkārtojumā. Kā atceras Andris, nokritušais helikopters izkatījās pēc gurķa ar asti, kāds izskatās Mi 1, jo otrs izskatījās pēc ķirbja, kurā iesprausts propellers. To, ka “čopers” drīz nokritīs, pilots laikam saprata jau ātrāk un visticamāk paspēja sazināties ar lidojuma kontrolieriem un prognozēt krišanas vietu. Tas arī izskaidro ātro milicijas un armijnieku parādīšanos. Iespējams, ka pilots bija plānojis nosēsties Meteora parkā, tikai padomju tehnika neatbalstīja šo ieceri. Ātrā dienestu ierašanās arī novērsa daudzu aculiecinieku esamību, slēdzot ielu un attīrot perimetru no ziķārīgajiem. Notikums gadu desmitiem palika baumu līmenī, jo tas notika darba laikā un pārmērīgi daudz liecinieku nemaz nebija. Piemēram, otrā Āgenskalna galā, pie Švarcmuižas sakņu dārziem, kur tolaik dzīvoju es, par tādu notikumu manā klātbūtnē neviens neizpaudās. To neminēja arī statistikā, jo failā, kur uzskaitīti visi ar aviāciju saistīti negadījumi, pat ļoti sīki, Latvijas teritorijā kopš 1913.gada, datu par šo notikumu nav.

Kopš notikušā ir pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi, tas apaudzis ar krietnu neticamības garozu un izklausās pēc margināļu stāstiem pie glāzītes. Arī dzīvu liecinieku ir ārkārtīgi maz un tas vēl vaiāk izklausijāsās pēc lokālas sāgas līdz pagājušajai svētdienai, kad atkal uzpeldēja šis notikums. Šoreiz nolēmu to izpētīt un ar lielu pārsteigumu atklāju, ka pēdējos 22 gadus es dzīvoju tieši blakus avārijas vietai. Tas nokrita apmēram 20 metru no mana pagalma stūrī esošā bērnu spēļu laukumiņa, kaimiņu mājas teritorijā. Paradoksāli, cik gadiem bija jāpaiet, lai es beigās noticētu stāsta patiesumam un sāktu to izmeklēt. Ir tikai aculiecinieku atmiņas, bet oficiālā līmenī tas vienmēr paliks armijas aviācijas arhīva kabineta pagaldē, kastē ar nosaukumu “Nav ar ko lielīties”...