Vācu armijas radara postenis Jūrkalnē
Lai aizsargātu Kurzemes piekrasti no iespējama padomju, vai pat rietumu sabiedroto uzlidojuma, Vācijas bruņotie spēki vairākās vietās izvietoja radaru stacijas, kas ļāva daudz savlaicīgāk identificēt pretinieka aviācijas aktivitāti. Viens no tiem bija uzstādīts Jūrkalnē
Kad 1944. gada oktobrī daļu no nacistiskās Vācijas bruņotajiem spēkiem Sarkanā armija ielenca Kurzemes pussalā, sākās gandrīz 8 mēnešu ilga kauja Baltijas jūrā par armiju grupas Kurzeme apgādi un vēlāk arī evakuāciju no Kurzemes. Kaujās virs jūras īpaši liela nozīme bija aviācijai. Tāpēc lai uzlabotu Vācijas kara flotes spējas cīņā ar padomju aviāciju, kā arī lai aizsargātu Kurzemes piekrasti no iespējama padomju, vai pat rietumu sabiedroto uzlidojuma, Vācijas bruņotie spēki vairākās vietās izvietoja radaru stacijas, kas ļāva daudz savlaicīgāk identificēt pretinieka aviācijas aktivitāti.
Ulmalē un Jūrkalnē visticamāk bija izvietoti vācu radaru sistēmas FuMG 65 Wurzburg-Riese. Tie bija vieni no modernākajiem un visbiežāk izmantotajiem radariem – kopumā tika saražoti aptuveni 1500 šo radaru modeļu. Tam bija 7 metrus liela paraboliska antena, kas sasniedza 9 tonnu svaru. Radara darbības attālums bija 70 kilometri, kas ir nedaudz mazak kā puse līdz Gotlandes salai. Radars spēja noteikt lidmašīnu tuvošanos, kas sevišķi svarīgi bija diennakts tumšajā laikā. Ar tā peilējuma palīdzību uz mērķi tika virzīti pretgaisa aizsardzības starmeši, kas, savukārt, ļāva izmantot pretgaisa artilēriju mērķa iznīcināšanai.
Šobrīd radara pamati krasta erozijas rezultātā ar katru gadu tiek ieskaloti arvien tālāk jūrā.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Karostas Ziemeļu mols un Baterija Nr.3
Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.
Ziemeļu mols ir viena no pirmajām Imperatora Aleksandra III ostas būvēm, kuru izveidoja laikā no 1890. līdz 1892. gadam pirms Karostas kanāla rakšanas. Mols kopā ar Ziemeļu, Dienvidu viļņlaužiem un Dienvidu molu veidoja Liepājas priekšostu.
Liepājas cietokšņa Baterija Nr. 3 atradās blakus Karostas Ziemeļu molam un bruņojuma ziņā tika plānota vislielākā. Izbūvēja platformas četriem 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, pieciem 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus, kā arī 18 9 collu (229 mm) lielgabalus un mortīras.
Šodien Baterija Nr. 3 ir visvairāk cietusi no valdošās dienvidu-ziemeļu jūras straumes, kas aiz Ziemeļu mola veido virpuļa efektu, tā rezultātā izskalojas lielgabalu platformu pamatus.
Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem. Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, kā arī vērot jūru dažādos laikapstākļos. Īpaši iespaidīgi - vētras laikā.
Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru.
Lietuviešu karavīru kapi Zaļkalna mežā
Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.
Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.
1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.
Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.
1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.
1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.
