Vaidavieši uz barikādēm
2020.gadā, sagaidot 1991. gada barikāžu 30. gadadienu, Vismants Priedīte dalās ar stāstu par novadnieku dalību šajos vēsturiskajos notikumos.
Dalībnieku došanās uz barikāžu aizsardzību tika uzsākta 14. janvāra rīta, kad uz Rīgu devās pirmais brīvprātīgo sargu sastāvs.
Nosūtīšanu organizēja kopsaimniecības “Vaidava” valdes priekšsēdētājs Guntis Pīrāgs, Latvijas Tautas frontes Vaidavas grupas vadītājs celtniecības darbu vadītājs Arnis Urbāns, atbalstu sniedza Vaidavas pagasta TDP izpildkomitejas priekšsēdētājs Modris Karselis.
Barikāžu sargu došanās uz galvaspilsētu tika cieši saskaņota ar LTF Valmieras rajona nodaļas vadību, bet pēc ierašanās Rīgā – ar barikāžu organizācijas centra vadītājiem. Uz maiņām barikāžu sargus pārvadāja kopsaimniecības šoferi Uldis Paltiņš un Valdis Jansons. Kopsaimniecības smagā lauksaimniecības tehnika uz Rīgu nedevās.
Piedalīšanās barikāžu aizstāvēšanā laikā no 14. līdz 26. janvārim bija pārliecības, nevis piespiedu kārtā īstenots pasākums. Katru dienu uz Rīgu devās vairāk kā 30 cilvēku. Izbraukšana uz diennakts maiņu bija plkst. 20.00. Uz barikādēm devās dažādu profesiju ļaudis. Aktīvi dalībnieki bija gan kopsaimniecības šoferi un mehanizatori, gan elektriķi, keramikā strādājošie ļaudis, Vaidavas deviņgadīgās skolas un Vaidavas speciālās internātskolas skolotāji un citu profesiju darbinieki. Ļoti daudzi vaidavieši uz barikāžu aizstāvēšanu devās atkārtoti, 4 – 5 reizes.
Galvenais darbības rajons vaidaviešiem bija LR Ministru padomes ēkas aizsardzība. Divas reizes bija arī dežūras pie LR Augstākās Padomes nama. Uzdevums neatkarības pretinieku uzbrukuma gadījumā bija dzīva vairoga veidošana aiz nama priekša novietotās smagās terhnikas, kā arī vērot transporta un cilvēku kustību un izsekot aizdomīgus cilvēkus – iespējamus provokācoju izraisītājus. Dežūras ilgums katrai maiņai bija diennakts. Pēc asiņainajiem 20. janvāra notikumiem vairāki vaidavieši ziedoja asinis ievainoto ārstēšanai.
Vēsturnieks Vismants Priedīte
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Vaidavas pagasta novadpētniecības pastāvīgā ekspozīcija
Atrodas Vaidavas kultūras un amatniecības centrā.
Redzama ekspozīcija, kas veltīta 1949. gada deportāciju atcerei, kā arī vaidaviešu dalībai 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā. Ekspozīcijā apskatāmas arī pasaules karu liecības (galvenokārt drukātie materiāli).
Dabas un vēstures objekti, muižas, izglītības vēsture, kultūra, ievērojami cilvēki, kolhoza laika materiāli, sadzīves saimniecības piederumi, naudas zīmes, avīzes, žurnāli par Vaidavas pagastu.
1991. gada barikāžu muzejs
Atrodas Rīgā, Vecrīgā, netālu no Rīgas Doma baznīcas.
Muzejs dibināts 2001. gadā, lai saglabātu vēstures liecības par 1991. gada notikumiem Latvijā. Barikāžu laiks bija tautas kustība, kas sekmēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Pasaules vēsturē tas ir spilgts nevardarbīgas pretošanās piemērs.
1991. gada janvārī Lietuvā Padomju armija atklāja uguni uz cilvēkiem, kuri pulcējās pie Viļņas televīzijas torņa un iebrauca tajā ar tankiem. Reaģējot uz šiem notikumiem, manifestācijā Rīgā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai paustu atbalstu lietuviešiem un gatavību turpināt Latvijas valsts neatkarības ceļu. Lai nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos Latvijā, iedzīvotāji Vecrīgas šaurajās ielās sāka būvēt barikādes, lai kavētu Padomju armijas iespējamos uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem. Tās tika veidotas arī pie dažādiem stratēģiskiem objektiem ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Barikādēs piedalījās ap 50 000 cilvēku no visas Latvijas.
Mūsdienās var aplūkot muzeja ekspozīcijas. Muzejs atrodas Vecrīgā, kas ļauj to iepazīt no barikāžu aizstāvju perspektīvas. Ir apskatāma arī muzeja virtuālā tūre.
Doma laukums Vecrīgā
Doma laukuma nozīmi Atmodas laikā noteica galvenokārt divi apstākļi – tas atradās tiešā LPSR Augstākās padomes ēkas tuvumā, kā arī tas, ka laukumā ir novietota Latvijas Radio ēka. Doma laukumā tika rīkotas dažādas akcijas, izvirzot prasības Augstākajai padomei, piemēram, 1989. gada 26. jūlijā LTF sarīkoja mītiņu, kurā piedalījās 60 000 cilvēku, pieprasot Augstākajai padomei pieņemt Suverenitātes deklarāciju. Tieši šajā mītiņā tika izvirzīts tolaik populārais lozungs “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”.
Doma laukums bija barikāžu aizstāvju galvenā pulcēšanās vieta 1991.gada janvārī, aizsargājot Augstāko padomi un Radio māju. Barikāžu aizstāvji sildījās pie ugunskuriem. Viņi uzturējās arī Radio mājā un Doma baznīcā. Baznīcā bija iekārtots pirmās palīdzības punkts, notika dievkalpojumi. Laukumā vakaros uz improvizētas skatuves uzstājās populāras rokgrupas. Doma laukumā ik gadus notiek barikāžu laika atceres pasākumi.
Netālu no Doma laukuma, Krāmu ielā 3 atrodas 1991.gada barikāžu muzejs. 2018. gada 13. janvārī Doma baznīcā atklāja mākslinieku Kriša un Dzintara Zilgalvju vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju” - veltījumu 1991. gada barikādēm un Latvijas valsts neatkarībai.
Saeimas nams (Saeima)
Bijušais Vidzemes bruņniecības nams no 1922. gada ir Latvijas parlamenta mājvieta. Padomju okupācijas laikā te atradās pseidoparlaments - LPSR Augstākā padome. 1990. gada martā notikušajās Augstākās padomes vēlēšanās galvenais jautājums bija Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Tā notika, sekojot Latvijas Tautas frontes pozīcijai, ka reālistiskāk to ir izdarīt, izmantojot pastāvošās PSRS varas struktūras. Lai uzvarētu kvalificētā balsojumā Augstākajā padomē, bija nepieciešamas 134 deputātu balsis.
1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Par tās pieņemšanu nobalsoja 138, atturējās 1, bet 57 deputāti, kas iestājās par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā, balsošanā nepiedalījās. Pieņemot deklarāciju, Latvijas teritorijā tika atjaunota 1922. gada Satversme, bet līdz jaunas Satversmes redakcijas pieņemšanai tās darbība tika apturēta, izņemot pirmos trīs Satversmes pantus. Šāds pārejais periods tika noteikts līdz LR Saeimas sasaukšanai. 4. maijs tiek atzīmēts kā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena.
Neatkarības pretinieki 1990. gada 15. maijā ar civildrēbēs ģērbtu karaskolu kursantu spēkiem mēģināja ieņemt Augstāko padomi, bet stihiski saorganizējušies Politehniskā institūta un Fizkultūras institūta studenti uzbrukumu atspieda. Otro mēģinājumu uzbrukt Augstākajai padomei apturēja milicija (OMON vienība, kura 1990. gada jūnijā atteicās pakļauties LR valdībai un kļuva par neatkarības pretinieku galveno triecienspēku).
Augstākā padome bija viens no svarīgākajiem barikāžu aizsardzības punktiem 1991.gada janvārī. Pieejas tai bija norobežotas ar dzelzsbetona bluķiem, un šīs aizsardzības konstrukcijas tur atradās līdz neveiksmīgajam valsts apvērsuma mēģinājumam Maskavā 1991. gada 19.-21. augustā. Padomju desantnieki un OMON kaujinieki nespēja ieņemt Augstāko padomi, un tās deputāti turpināja darbu. 21. augustā plkst. 13.00 Doma laukumā iebrauca četri OMON bruņutransportieri, un paliek tur līdz plkst. 14.10, mēģinot iebiedēt deputātus, kuri šajā laikā (plkst. 13.10) pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu (111 deputāti balsoja – par, 13 – pret). Ar to tika atcelts 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto un Latvija atguva pilnīgu neatkarību. Netālu no Saeimas nama Jēkaba ielā 2007. gadā atklāja 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas vietu, bet 2000. gadā par godu LR neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai blakus Saeimas galvenajai ieejai uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: „Šajā namā 1990.gada 4. maijā Augstākās padomes deputāti pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Bastejkalna apkaime Rīgā
Bastejkalna apkārtne ietver vairākas barikāžu laika piemiņas vietas. Skvēru, kas atrodas Smilšu un Torņa ielas sadurē, pretim Pulvertornim, 2016. gadā nosauca par 1991. gada Barikāžu laukumu. Šeit izvietotā smagā tehnika aizsargāja Vecrīgu pret iebrukumu stratēģiski nozīmīgā vietā. Netālu esošajā Latvijas Kara muzejā atradās barikāžu postenis nr. 1.
1991. gada 20. janvārī Bastejkalna apkaimē notika OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kas paņēma vairāku cilvēku dzīvības. Kanālmalas apstādījumos, iepretim Bastejkalnam, vietās, kur upuri tika nāvīgi ievainoti, ir uzstādītas piemiņas zīmes - akmeņi milicijas leitnantam Vladimiram Gamanovičam, iekšlietu daļas inspektoram Sergejam Konoņenko, Rīgas kinostudijas režisoram Andrim Slapiņam, skolniekam Edijam Riekstiņam un sašautajam kinooperatoram Gvido Zvaigznem, kurš mira 5. februārī. Pastāv versija, ka šāvēji bija ne tikai un ne tik daudz omonieši, bet gan kāds “trešais spēks” – vai nu no specvienības “Alfa”, vai arī PSRS Valsts Drošības komitejas darbinieki no Maskavas, kuri izprovocēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai.
Kanālmalas apstādījumos ir uzstādīta arī piemiņas zīme - akmens 1991. gada 19. augusta upurim Raimondam Salmiņam, kuru omonieši nošāva pie Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes ēkas Aspazijas bulvāra un 13. janvāra ielas krustojumā. 2014. gadā pie bijušās Iekšlietu minisatrijas ēkas Raiņa bulvāra un Reimersa ielas stūrī ir uzstādīta piemiņas plāksne, veltīta 1991. gada 20. janvāra uzbrukuma Iekšlietu ministrijai upuriem.
