Trešā atmoda vai Dziesmotā revolūcija (1987 - 1991)
Atjaunotā neatkarība, IV Padomju okupācija

Atrodas Cēsīs Vienības laukumā. 

Godinot 1919. gada Cēsu kauju dalībniekus 1924. gada jūnijā 22. jūnijā tika likts pamatakmens pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celtajam Uzvaras piemineklim. Piemineklis tika celts galvenokārt par Vidzemē un pārējā Latvijā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Gan pamatakmens likšanas svinībās, gan pieminekļa atklāšanā 1924. gada 16. novembrī piedalījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.

Padomju okupācijas režīma laikā - 1951. gada 25. marta naktī, pieminekli uzspridzināja un pilnībā nojauca. No 1959. gada līdz 1990. gadam bijušajā Uzvaras (Vienības) laukumā atradās tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis.

Trešās Atmodas laikā aktualizējās jautājums par Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Sākotnēji ar akmens stabiem tika iezīmēta pieminekļa kādreizējā atrašanās vieta. Atjaunotās Latvijas valsts saimnieciskās grūtības aizkavēja pieminekļa celtniecības idejas realizēšanu. 1997. gadā Cēsu rajona padomes priekšsēdētājam Mārim Niklasam izdevās piesaistīt pieminekļa atjaunošanas darbam Igaunijas valsts institūcijas. No Igaunijas kā dāvinājums tika saņemts pieminekļa celtniecībai nepieciešamais materiāls – Sāmsalas dolomīts. 1998. gada 22. jūnijā Cēsu kauju 79. gadskārtas svinību laikā Vienības laukumā tuvu iepriekšējā pieminekļa atrašanās vietai tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Atjaunotā pieminekļa autors ir arhitekts Imants Timermanis.

1998. gada 15. novembrī Cēsīs svinīgi atklāja atjaunoto Uzvaras pieminekli, kas veltīts 1919.gada igauņu un latviešu karavīru kopīgajām cīņām un uzvarai Cēsu kaujās. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs Tomass Savi , kā arī viens no tolaik pēdējiem dzīvajiem Cēsu kauju dalībniekiem Kārlis Meiris. 1999. gadā pieminekļa ziemeļu pusē (aizmugurē) tika atklāta plāksne, kas vēsta par tā sākotnējo celtniecību, nopostīšanu un atjaunošanu.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” Jaunajā pilī apskatāma informācija par Uzvaras pieminekļa likteni.

Atrodas Vaidavas kultūras un amatniecības centrā.

Redzama ekspozīcija, kas veltīta 1949. gada deportāciju atcerei, kā arī vaidaviešu dalībai 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā.  Ekspozīcijā apskatāmas arī pasaules karu liecības (galvenokārt drukātie materiāli).

Dabas un vēstures objekti, muižas, izglītības vēsture, kultūra, ievērojami cilvēki, kolhoza laika materiāli, sadzīves saimniecības piederumi, naudas zīmes, avīzes, žurnāli par Vaidavas pagastu.

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Atrodas Latvijas un Igaunijas Unguriņu-Lilli robežpunktā.

2009. gada pavasarī, Ķoņu pagasta pašvaldība, kuras teritorija robežojas ar Igauniju, sadarbībā ar metālmākslinieku Andri Dukuru, izveidoja "Baltijas ceļa" divdesmitgadei veltītu skulptūru.

Deviņus metrus gara un divarpus metrus augsta skulptūru ar cilvēku siluetiem, kur tukšajās cilvēku siluetu vietās var nostāties un sadoties rokās. Skulptūras ideja ļauj paplašināt laika dimensiju, un ne tikai atcerēties 1989. gada dzīvo cilvēku ķēdi, bet arī dod iespēju jebkurā brīdī kopā ar skulptūru kļūt par “Baltijas ceļa” sastāvdaļu.

Video par skulptūras tapšanu.

Baltijas ceļš bija unikāla akcija ne vien Baltijas, bet visas Eiropas un pat pasaules mērogā. Nekad vēl nebija bijis tā, ka triju valstu iedzīvotāji vienotos dzīvā dalībnieku ķēdē, kura savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiskais notikums noritēja 1989. gada 23. augusta vakarā, tas vienoja apmēram 2 miljonus cilvēku. Tā mērķis bija pievērst uzmanību un atgādināt 50 gadus vecus notikumus – Ribentropa – Molotova pakta noslēgšanu. Tā rezultātā divas tā laika lielvaras - Vācija un PSRS pārdalīja ietekmes sfēras Eiropā pirms kārtējā pasaules kara, bet Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību.
Apmēram 600 km garā dalībnieku ķēde Latvijā iezīmēja Baltijas ceļu no Bauskas līdz Rīgai, tālāk uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un Rūjienu.

Atrodas Jēkabpils pilsētas kapsētā.

Apskatāms vecticībnieku kopienas uzstādītais piemineklis kareivjiem – vecticībniekiem, kuri krituši par Latvijas atbrīvošanu 1918.  – 1919. gadā.

Vecticībnieku kopienā bija vairākas ģimenes, kuru pārstāvji bija piedalījušies 1918. – 1919. gada cīņās, kad risinājās jautājums par Latvijas neatkarības iegūšanu. Pēc Brīvības cīņām šiem kareivjiem piešķīra zemes gabalus no brīvo zemju fonda. Piemēram, Latvijas armijas virsniekam Nikolajam Ļebedevam.  1935. gadā pēc vecticībnieku kopienas priekšsēdētaja skolotāja Tarasija Makarova  (1880. – 1953.) priekšlikuma nolēma uzstādīt pieminekli cīnītājiem par Latvijas neatkarību. Jēkabpils pilsētas kapsētā, uz attīrīta un ar granti nobērtā laukuma, ko norobežoja balsināti stabi, zem priedes tika uzstādīts, gandrīz trīs metrus augsts ozolkoka krusts. Vecticībnieku namdari apstrādāja koksni un izveidoja iespaidīgu astoņgalu krustu. Ievērojot tradīciju, paskaidrojošo uzrakstu izveidoja uz atsevišķas ozolkoka plāksnes krusta pakājē. Jēkabpilī, V. Lukomska mēbeļu darbnīcā krieviski tika izgrebts uzraksts: “Karavīriem – vecticībniekiem, kas krituši par Latvijas atbrīvošanu. Dievs, dod viņiem mūžīgu piemiņu!” Sākotnēji minētā krusta apkārtnē vēl nebija nekādu apbedījumu – tikai priežu mežs. 20. gs. 50.gados krusts bija novecojis. Toreizējais vecticībnieku kopienas priekšsēdētājs Vasīlijs Jakovļevičs Fedotovs 20. gs. 60. gadu vidū saņēma atļauju piemiņas vietu atjaunot, tikai ar noteikumu, ka piemineklis nedrīkst būt krusta formā un ar uzrakstu: “Par Dzimtenes atbrīvošanu”.

Pieminekļa atjaunošana tika uzticēta A. Blumbergam. Viņš lielu brūnu akmens bluķi noslīpēja taisnstūrveida piemiņas stēlas veidā un uz tā priekšējās sienas iegravēja astoņgalu krustu un ozolzarus. Zem vārdiem: “Mūžīga piemiņa par Dzimtenes atbrīvošanu kritušajiem karavīriem”, ar daudz mazākiem burtiem tika ieslīpēts uzraksts “Jēkabpils vecticībnieku kopiena”. Piemineklis tika uzstādīts uz masīva betona pamata. Savukārt iepriekšējā ozolkoka plāksne ar uzrakstu tika pasargāta, novietojot dievnamā.

Tā kā Trešās Atmodas sākumā Jēkabpilī nebija saglabājies neviens cits piemineklis, kas būtu saistīts ar Latvijas valsts proklamēšanu. Tāpēc jau 1988. gada 18. novembrī jēkabpilieši ar ziediem un svecēm noturēja piemiņas brīdi vecticībnieku kapsētā pie Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļa. Drīz piemiņas staba pakājē  atgriezās atjaunotā ozolkoka plāksne. Drīzumā ozolkoka plāksni nomainīja marmora ar identisku atveidotu sākotnējo uzrakstu. 2013. gadā pēc biedrības Belovodije iniciatīvas un tā projekta, piemineklis  tika atjaunots un sakopts.

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Pleskavas ielas (Kolberģa ceļa) malā.

1923. gada 22. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem. Piemineklis veidots pēc mākslinieka Jūlija Miesnieka meta. 

Pulka karavīri labiekārtoja un uzturēja arī pieminekļa apkārtni. Pie pieminekļa karavīri pulcējās pulka gada svētku priekšvakarā, kad iededzināja svēto uguni, kā arī pulka gada dienā pēc parādes un aizlūguma Garnizona kapos.

1940./1941. gadā boļševiki plāksni noņēma un iznīcināja, bet pašu pieminekli nojauca 1953. gadā un tā akmeņus iemūrēja kazarmu mājas stūra pamatos.
Sākoties Atmodai, 1989. gada rudenī tika sakopta nopostītā pieminekļa apkārtne, kas tolaik vēl atradās PSRS okupācijas karaspēka daļas teritorijā. Pieminekļa kādreizējā atrašanās vietā 11. novembrī tika atklāta pagaidu granīta piemiņas zīme, kurā iekalts teksts: "Šajā vietā tiks atjaunots 7.Siguldas kājinieku pulka piemineklis 11.XI 1989."

Pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja U. Veldres iniciatīvai, tika uzsāki pieminekļa atjaunošanas darbi un 2009. gada 16. oktobrī atklāja atjaunoto pieminekli.
Atšķirībā no pieminekļa oriģināla, uz obeliska pulka krūšu nozīmes vietā tika izveidots krusts. Abus pieminekļa ciļņus kalis tēlnieks Ainārs Zelčs. Atjaunotajam piemineklim tika izmantoti  gan daļa no 22 oriģinālā obeliska blokiem, kas tika atrasti Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas teritorijā, gan jaunizgatavotie bloki.

2019. gada 20. jūnijā 7. Siguldas kājnieku pulka simtgades pasākumu ietvaros pieminekļa kalna pakājē tika atklāta pulka pieminekļa piemiņas vieta un granīta piemiņas plāksne vienības kritušajiem karavīriem, kurā iekalts teksts: “Jūsu stiprais gars vienmēr ierindā ar mums…”. Piemiņas vieta iekārtota par nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas personāla saziedotajiem līdzekļiem.

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Tēlnieka Kārļa Zemdega veidotais piemineklis veltīts Pirmajā pasaules karā un Neatkarības karā kritušo Raunas draudzes locekļu piemiņai.
Kā viens no nerealizētajiem Rīgas Brīvības pieminekļa projekta variantiem, savu atklāšanu piedzīvoja 1933. gada 20. augustā. Uz atklāšanas pasākumu bija ieradies 3. Latvijas Republikas prezidents Alberts Kviesis.

Sākotnējais pieminekļa nosaukums bija "ES DŪR" - devīze - šķēps pārvēršas koklē un tautu izglābj dziesmu gars. Pieminekļa pamatni rotā Baumaņu Kārļa sacerētās himnas vārdi - „Dievs, svēti Latviju”.

Pirms pieminekļa atklāšanas 1933.gadā raunēnieši, veicot pieminekļa apkārtnes iekārtošanas darbus, iestādīja ozolu aleju un zem katra ozola guldīja kapsulu ar krituša karavīra vārdu. Vēlāk, 1937.gadā, cīnītāju vārdi iegravēti baltā marmora plāksnē, kas novietota baznīcā.

Komunistiskās okupācijas laikā uzraksts „Dievs, svēti Latviju” uz postamenta nokalts. Tas tika atjaunots, sākoties Atmodai, 1989. gada jūnijā.

Atrodas Valkā Varoņu ielā blakus Meža kapiem.

Apskatāms piemineklis 30 Latvijas Neatkarības karā kritušiem 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka karavīriem.

Piemineklis atklāts 1922. gada 1. oktobrī. Tas sastāv no vietējā iesārtā granītā kalta senlatviešu karotāja figūras (“Sencis”), kas novietota uz divdaļīga, no pelēka granīta veidota pjedestāla. Piemineklim izvēlēts tēlnieka Emīla Meldera (Millera) mets. Pieminekļa kalšanā līdz ar Melderi piedalījās arī tēlnieks Vilhelms Treijs.

Tas ir pirmais profesionāla tēlnieka veidotais Latvijas Neatkarības kara piemineklis, kā arī vienīgais starpkaru periodā, kas darināts modernisma stilā, izmantojot kubisma elementus.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1951. gadā pieminekļa skulptūra tika nogāzta, daļēji sabojāta un aprakta. Nolīdzināti tika arī apbedījumi.

1988. gadā, kad tuvojās tēlnieka E. Meldera (1889-1979) simtgade, tika uzsākta viņa darbu apzināšana.  
Atjaunotie brāļu kapi līdz ar restaurēto pieminekli tika atklāti 1990. gada 11. novembrī.

2017. gadā brāļu kapos tika uzstādītas astoņas piemiņas stēlas ar Valku saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tās izvietotas abpus piemineklim – pa četrām stēlām katrā pusē.

Atrodas Rīgas ielas malā, iepretim Krustpils pilij.

Jēkabpilī, Daugavas labajā krastā esošā pieminekļa “Kritušiem par Tēviju 1918. – 1920” , priekšlikumu par pieminekļa celšanu karavīriem kritušiem Brīvības cīņas, izteica Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa 1923. gada 12. jūnijā. Pieminekļa izveidošanai Krustpils pagasta valde 1923. gada 12. novembrī  Brāļu kapu komitejas rīcībā nodeva cara Aleksandra II pieminekļa akmens daļu pie pagasta valdes ēkas, kur piemineklis bija uzstādīts par godu dzimtbūšanas atcelšanai. Latvijas Iekšlietu ministrija atļāva Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļai vākt ziedojumus.  Kopumā tika saziedoti 2400 latu, trūka 1200. Tos cerēja iegūt no pieminekļa atklāšanas dienas sarīkotā bazāra un saviesīgā vakara.

Pieminekļa projektu uztic arhitektam Aleksandram Birzniekam. Arhitekta plānos bija izveidot pieminekli no vietējā materiāla  - dolomīta radzēm. Pieminekļa apjomu veidoja divi koncentriski , masīvi dolomīta radžu mūra pusloki, no kuriem ārējais Daugavas pusē bija zemāks, iegriezās krastā un veidoja terasi. Tā centrā bija sarkanu ķieģeļu veidots ugunskrusts. Galvenā pusloka centrā kā altāris iebūvētas granīta plāksnes ar tekstu: “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” un attēlota uzlecoša saule virs Daugavas viļņiem, un latviešu zīmju ierāmējumā. Pieminekļa centrālo daļu veidoja kritušā karavīra maska, kuru izkala tēlnieks V. Treijs. Latgales artilērijas pulka komandiera vietas izpildītājs pulkvedis – leitnants Jākobsons atļāva pieminekļa būvei izmantot laukumu Daugavas labajā krastā pretī Krustpils pilij ar noteikumu, ka laukums paliek Latgales artilērijas pulka īpašumā.

1925. gadā Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa noslēdza līgumu ar uzņēmēju V. Treiju no Rīgas par pieminekļa celtniecību Krustpilī. 1925. gada 26. jūlijā tiek ielikts pieminekļa pamats. 1925. gada 27. septembris krustpiliešiem ir svēta diena. Notiek pieminekļa atklāšana ar tā iesvētīšanu, ko veic Krustpils draudzes luterāņu mācītājs K. Skujiņš. Piedalās Kara ministrs R. Bangerskis, Latgales artilērijas pulka komandieris pulkvedis Kire, ģenerālis K. Berķis u.c. Pieminekļa celtniecībai tiek izmantoti 11 kubikasis kaļķakmens radžu, kuras izlauza pie Asotes.

20. gs. 50. gados piemineklis “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” tiek daļēji nopostīts – tiek nojaukta augšējā daļa – senlatviešu karavīru maska, aizsmērēti uzraksti, iznīcināta ugunskrusta zīme. Savukārt, jau Trešās Atmodas sākumā, Latvijas Tautas frontes (LTF) Krustpils nodaļas aktīvisti pirmajās LTF rajona konferencēs rezolūcijā ierakstīja prasību atjaunot pieminekli Krustpilī. Jau 1989. gada 11. novembrī, vietā kur atradās piemineklis, tika noturēts piemiņas brīdis, kurā jēkabpilieši pieminēja savus Lāčplēšus.

1992. gada sākumā uzsāka pieminekļa atjaunošanas darbus. Cēsu komunālo uzņēmumu kombinātā tiek izgatavoti vajadzīgā lieluma un formas granīta gabali. Granītu, atbilstoši zīmējumiem apstrādāja E. Nīmanis un V. Treikmanis. Pieminekļa atjaunošanas tehnisko uzraudzību veic arhitekte Māra Steķe. Rīgā tēlniece Inta Berga atlējusi pieminekļa bronzas detaļas. Visi darbi tika finansēti no Jēkabpils pilsētas finansējuma. Atjaunoto pieminekli iesvētīja tajā laikā esošais Jēkabpils un Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Modris Plāte un Jēkabpils katoļu draudzes mācītājs Jānis Bratuškins 1992. gada 18. novembrī.

Krustpilī atklāts 1925. gada 27. septembrī. Piemineklis veidots pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta. Piemineklī ir iekalts uzraksts "Kritušiem pat Tēviju 1918-1920". Daļēji pieminekli nojauca Padomju okupācijas vara 1941. gadā, pilnībā to nopostīja ap 1950. gadu. Piemineklis atjaunots 1992. gada 18. novembrī.