Trešā atmoda vai Dziesmotā revolūcija (1987 - 1991)
Atjaunotā neatkarība, IV Padomju okupācija

Atrodas Cēsīs Vienības laukumā. 

Godinot 1919. gada Cēsu kauju dalībniekus 1924. gada jūnijā 22. jūnijā tika likts pamatakmens pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celtajam Uzvaras piemineklim. Piemineklis tika celts galvenokārt par Vidzemē un pārējā Latvijā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Gan pamatakmens likšanas svinībās, gan pieminekļa atklāšanā 1924. gada 16. novembrī piedalījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.

Padomju okupācijas režīma laikā - 1951. gada 25. marta naktī, pieminekli uzspridzināja un pilnībā nojauca. No 1959. gada līdz 1990. gadam bijušajā Uzvaras (Vienības) laukumā atradās tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis.

Trešās Atmodas laikā aktualizējās jautājums par Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Sākotnēji ar akmens stabiem tika iezīmēta pieminekļa kādreizējā atrašanās vieta. Atjaunotās Latvijas valsts saimnieciskās grūtības aizkavēja pieminekļa celtniecības idejas realizēšanu. 1997. gadā Cēsu rajona padomes priekšsēdētājam Mārim Niklasam izdevās piesaistīt pieminekļa atjaunošanas darbam Igaunijas valsts institūcijas. No Igaunijas kā dāvinājums tika saņemts pieminekļa celtniecībai nepieciešamais materiāls – Sāmsalas dolomīts. 1998. gada 22. jūnijā Cēsu kauju 79. gadskārtas svinību laikā Vienības laukumā tuvu iepriekšējā pieminekļa atrašanās vietai tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Atjaunotā pieminekļa autors ir arhitekts Imants Timermanis.

1998. gada 15. novembrī Cēsīs svinīgi atklāja atjaunoto Uzvaras pieminekli, kas veltīts 1919.gada igauņu un latviešu karavīru kopīgajām cīņām un uzvarai Cēsu kaujās. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs Tomass Savi , kā arī viens no tolaik pēdējiem dzīvajiem Cēsu kauju dalībniekiem Kārlis Meiris. 1999. gadā pieminekļa ziemeļu pusē (aizmugurē) tika atklāta plāksne, kas vēsta par tā sākotnējo celtniecību, nopostīšanu un atjaunošanu.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” Jaunajā pilī apskatāma informācija par Uzvaras pieminekļa likteni.

Atrodas Vaidavas kultūras un amatniecības centrā.

Redzama ekspozīcija, kas veltīta 1949. gada deportāciju atcerei, kā arī vaidaviešu dalībai 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā.  Ekspozīcijā apskatāmas arī pasaules karu liecības (galvenokārt drukātie materiāli).

Dabas un vēstures objekti, muižas, izglītības vēsture, kultūra, ievērojami cilvēki, kolhoza laika materiāli, sadzīves saimniecības piederumi, naudas zīmes, avīzes, žurnāli par Vaidavas pagastu.

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Atrodas Latvijas un Igaunijas Unguriņu-Lilli robežpunktā.

2009. gada pavasarī, Ķoņu pagasta pašvaldība, kuras teritorija robežojas ar Igauniju, sadarbībā ar metālmākslinieku Andri Dukuru, izveidoja "Baltijas ceļa" divdesmitgadei veltītu skulptūru.

Deviņus metrus gara un divarpus metrus augsta skulptūru ar cilvēku siluetiem, kur tukšajās cilvēku siluetu vietās var nostāties un sadoties rokās. Skulptūras ideja ļauj paplašināt laika dimensiju, un ne tikai atcerēties 1989. gada dzīvo cilvēku ķēdi, bet arī dod iespēju jebkurā brīdī kopā ar skulptūru kļūt par “Baltijas ceļa” sastāvdaļu.

Video par skulptūras tapšanu.

Baltijas ceļš bija unikāla akcija ne vien Baltijas, bet visas Eiropas un pat pasaules mērogā. Nekad vēl nebija bijis tā, ka triju valstu iedzīvotāji vienotos dzīvā dalībnieku ķēdē, kura savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiskais notikums noritēja 1989. gada 23. augusta vakarā, tas vienoja apmēram 2 miljonus cilvēku. Tā mērķis bija pievērst uzmanību un atgādināt 50 gadus vecus notikumus – Ribentropa – Molotova pakta noslēgšanu. Tā rezultātā divas tā laika lielvaras - Vācija un PSRS pārdalīja ietekmes sfēras Eiropā pirms kārtējā pasaules kara, bet Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību.
Apmēram 600 km garā dalībnieku ķēde Latvijā iezīmēja Baltijas ceļu no Bauskas līdz Rīgai, tālāk uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un Rūjienu.

Atrodas Jēkabpils pilsētas kapsētā.

Apskatāms vecticībnieku kopienas uzstādītais piemineklis kareivjiem – vecticībniekiem, kuri krituši par Latvijas atbrīvošanu 1918.  – 1919. gadā.

Vecticībnieku kopienā bija vairākas ģimenes, kuru pārstāvji bija piedalījušies 1918. – 1919. gada cīņās, kad risinājās jautājums par Latvijas neatkarības iegūšanu. Pēc Brīvības cīņām šiem kareivjiem piešķīra zemes gabalus no brīvo zemju fonda. Piemēram, Latvijas armijas virsniekam Nikolajam Ļebedevam.  1935. gadā pēc vecticībnieku kopienas priekšsēdētaja skolotāja Tarasija Makarova  (1880. – 1953.) priekšlikuma nolēma uzstādīt pieminekli cīnītājiem par Latvijas neatkarību. Jēkabpils pilsētas kapsētā, uz attīrīta un ar granti nobērtā laukuma, ko norobežoja balsināti stabi, zem priedes tika uzstādīts, gandrīz trīs metrus augsts ozolkoka krusts. Vecticībnieku namdari apstrādāja koksni un izveidoja iespaidīgu astoņgalu krustu. Ievērojot tradīciju, paskaidrojošo uzrakstu izveidoja uz atsevišķas ozolkoka plāksnes krusta pakājē. Jēkabpilī, V. Lukomska mēbeļu darbnīcā krieviski tika izgrebts uzraksts: “Karavīriem – vecticībniekiem, kas krituši par Latvijas atbrīvošanu. Dievs, dod viņiem mūžīgu piemiņu!” Sākotnēji minētā krusta apkārtnē vēl nebija nekādu apbedījumu – tikai priežu mežs. 20. gs. 50.gados krusts bija novecojis. Toreizējais vecticībnieku kopienas priekšsēdētājs Vasīlijs Jakovļevičs Fedotovs 20. gs. 60. gadu vidū saņēma atļauju piemiņas vietu atjaunot, tikai ar noteikumu, ka piemineklis nedrīkst būt krusta formā un ar uzrakstu: “Par Dzimtenes atbrīvošanu”.

Pieminekļa atjaunošana tika uzticēta A. Blumbergam. Viņš lielu brūnu akmens bluķi noslīpēja taisnstūrveida piemiņas stēlas veidā un uz tā priekšējās sienas iegravēja astoņgalu krustu un ozolzarus. Zem vārdiem: “Mūžīga piemiņa par Dzimtenes atbrīvošanu kritušajiem karavīriem”, ar daudz mazākiem burtiem tika ieslīpēts uzraksts “Jēkabpils vecticībnieku kopiena”. Piemineklis tika uzstādīts uz masīva betona pamata. Savukārt iepriekšējā ozolkoka plāksne ar uzrakstu tika pasargāta, novietojot dievnamā.

Tā kā Trešās Atmodas sākumā Jēkabpilī nebija saglabājies neviens cits piemineklis, kas būtu saistīts ar Latvijas valsts proklamēšanu. Tāpēc jau 1988. gada 18. novembrī jēkabpilieši ar ziediem un svecēm noturēja piemiņas brīdi vecticībnieku kapsētā pie Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļa. Drīz piemiņas staba pakājē  atgriezās atjaunotā ozolkoka plāksne. Drīzumā ozolkoka plāksni nomainīja marmora ar identisku atveidotu sākotnējo uzrakstu. 2013. gadā pēc biedrības Belovodije iniciatīvas un tā projekta, piemineklis  tika atjaunots un sakopts.

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Pleskavas ielas (Kolberģa ceļa) malā.

1923. gada 22. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem. Piemineklis veidots pēc mākslinieka Jūlija Miesnieka meta. 

Pulka karavīri labiekārtoja un uzturēja arī pieminekļa apkārtni. Pie pieminekļa karavīri pulcējās pulka gada svētku priekšvakarā, kad iededzināja svēto uguni, kā arī pulka gada dienā pēc parādes un aizlūguma Garnizona kapos.

1940./1941. gadā boļševiki plāksni noņēma un iznīcināja, bet pašu pieminekli nojauca 1953. gadā un tā akmeņus iemūrēja kazarmu mājas stūra pamatos.
Sākoties Atmodai, 1989. gada rudenī tika sakopta nopostītā pieminekļa apkārtne, kas tolaik vēl atradās PSRS okupācijas karaspēka daļas teritorijā. Pieminekļa kādreizējā atrašanās vietā 11. novembrī tika atklāta pagaidu granīta piemiņas zīme, kurā iekalts teksts: "Šajā vietā tiks atjaunots 7.Siguldas kājinieku pulka piemineklis 11.XI 1989."

Pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja U. Veldres iniciatīvai, tika uzsāki pieminekļa atjaunošanas darbi un 2009. gada 16. oktobrī atklāja atjaunoto pieminekli.
Atšķirībā no pieminekļa oriģināla, uz obeliska pulka krūšu nozīmes vietā tika izveidots krusts. Abus pieminekļa ciļņus kalis tēlnieks Ainārs Zelčs. Atjaunotajam piemineklim tika izmantoti  gan daļa no 22 oriģinālā obeliska blokiem, kas tika atrasti Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas teritorijā, gan jaunizgatavotie bloki.

2019. gada 20. jūnijā 7. Siguldas kājnieku pulka simtgades pasākumu ietvaros pieminekļa kalna pakājē tika atklāta pulka pieminekļa piemiņas vieta un granīta piemiņas plāksne vienības kritušajiem karavīriem, kurā iekalts teksts: “Jūsu stiprais gars vienmēr ierindā ar mums…”. Piemiņas vieta iekārtota par nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas personāla saziedotajiem līdzekļiem.

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Tēlnieka Kārļa Zemdega veidotais piemineklis veltīts Pirmajā pasaules karā un Neatkarības karā kritušo Raunas draudzes locekļu piemiņai.
Kā viens no nerealizētajiem Rīgas Brīvības pieminekļa projekta variantiem, savu atklāšanu piedzīvoja 1933. gada 20. augustā. Uz atklāšanas pasākumu bija ieradies 3. Latvijas Republikas prezidents Alberts Kviesis.

Sākotnējais pieminekļa nosaukums bija "ES DŪR" - devīze - šķēps pārvēršas koklē un tautu izglābj dziesmu gars. Pieminekļa pamatni rotā Baumaņu Kārļa sacerētās himnas vārdi - „Dievs, svēti Latviju”.

Pirms pieminekļa atklāšanas 1933.gadā raunēnieši, veicot pieminekļa apkārtnes iekārtošanas darbus, iestādīja ozolu aleju un zem katra ozola guldīja kapsulu ar krituša karavīra vārdu. Vēlāk, 1937.gadā, cīnītāju vārdi iegravēti baltā marmora plāksnē, kas novietota baznīcā.

Komunistiskās okupācijas laikā uzraksts „Dievs, svēti Latviju” uz postamenta nokalts. Tas tika atjaunots, sākoties Atmodai, 1989. gada jūnijā.

Atrodas Valkā Varoņu ielā blakus Meža kapiem.

Apskatāms piemineklis 30 Latvijas Neatkarības karā kritušiem 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka karavīriem.

Piemineklis atklāts 1922. gada 1. oktobrī. Tas sastāv no vietējā iesārtā granītā kalta senlatviešu karotāja figūras (“Sencis”), kas novietota uz divdaļīga, no pelēka granīta veidota pjedestāla. Piemineklim izvēlēts tēlnieka Emīla Meldera (Millera) mets. Pieminekļa kalšanā līdz ar Melderi piedalījās arī tēlnieks Vilhelms Treijs.

Tas ir pirmais profesionāla tēlnieka veidotais Latvijas Neatkarības kara piemineklis, kā arī vienīgais starpkaru periodā, kas darināts modernisma stilā, izmantojot kubisma elementus.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1951. gadā pieminekļa skulptūra tika nogāzta, daļēji sabojāta un aprakta. Nolīdzināti tika arī apbedījumi.

1988. gadā, kad tuvojās tēlnieka E. Meldera (1889-1979) simtgade, tika uzsākta viņa darbu apzināšana.  
Atjaunotie brāļu kapi līdz ar restaurēto pieminekli tika atklāti 1990. gada 11. novembrī.

2017. gadā brāļu kapos tika uzstādītas astoņas piemiņas stēlas ar Valku saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tās izvietotas abpus piemineklim – pa četrām stēlām katrā pusē.

Atrodas Rīgas ielas malā, iepretim Krustpils pilij.

Jēkabpilī, Daugavas labajā krastā esošā pieminekļa “Kritušiem par Tēviju 1918. – 1920” , priekšlikumu par pieminekļa celšanu karavīriem kritušiem Brīvības cīņas, izteica Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa 1923. gada 12. jūnijā. Pieminekļa izveidošanai Krustpils pagasta valde 1923. gada 12. novembrī  Brāļu kapu komitejas rīcībā nodeva cara Aleksandra II pieminekļa akmens daļu pie pagasta valdes ēkas, kur piemineklis bija uzstādīts par godu dzimtbūšanas atcelšanai. Latvijas Iekšlietu ministrija atļāva Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļai vākt ziedojumus.  Kopumā tika saziedoti 2400 latu, trūka 1200. Tos cerēja iegūt no pieminekļa atklāšanas dienas sarīkotā bazāra un saviesīgā vakara.

Pieminekļa projektu uztic arhitektam Aleksandram Birzniekam. Arhitekta plānos bija izveidot pieminekli no vietējā materiāla  - dolomīta radzēm. Pieminekļa apjomu veidoja divi koncentriski , masīvi dolomīta radžu mūra pusloki, no kuriem ārējais Daugavas pusē bija zemāks, iegriezās krastā un veidoja terasi. Tā centrā bija sarkanu ķieģeļu veidots ugunskrusts. Galvenā pusloka centrā kā altāris iebūvētas granīta plāksnes ar tekstu: “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” un attēlota uzlecoša saule virs Daugavas viļņiem, un latviešu zīmju ierāmējumā. Pieminekļa centrālo daļu veidoja kritušā karavīra maska, kuru izkala tēlnieks V. Treijs. Latgales artilērijas pulka komandiera vietas izpildītājs pulkvedis – leitnants Jākobsons atļāva pieminekļa būvei izmantot laukumu Daugavas labajā krastā pretī Krustpils pilij ar noteikumu, ka laukums paliek Latgales artilērijas pulka īpašumā.

1925. gadā Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa noslēdza līgumu ar uzņēmēju V. Treiju no Rīgas par pieminekļa celtniecību Krustpilī. 1925. gada 26. jūlijā tiek ielikts pieminekļa pamats. 1925. gada 27. septembris krustpiliešiem ir svēta diena. Notiek pieminekļa atklāšana ar tā iesvētīšanu, ko veic Krustpils draudzes luterāņu mācītājs K. Skujiņš. Piedalās Kara ministrs R. Bangerskis, Latgales artilērijas pulka komandieris pulkvedis Kire, ģenerālis K. Berķis u.c. Pieminekļa celtniecībai tiek izmantoti 11 kubikasis kaļķakmens radžu, kuras izlauza pie Asotes.

20. gs. 50. gados piemineklis “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” tiek daļēji nopostīts – tiek nojaukta augšējā daļa – senlatviešu karavīru maska, aizsmērēti uzraksti, iznīcināta ugunskrusta zīme. Savukārt, jau Trešās Atmodas sākumā, Latvijas Tautas frontes (LTF) Krustpils nodaļas aktīvisti pirmajās LTF rajona konferencēs rezolūcijā ierakstīja prasību atjaunot pieminekli Krustpilī. Jau 1989. gada 11. novembrī, vietā kur atradās piemineklis, tika noturēts piemiņas brīdis, kurā jēkabpilieši pieminēja savus Lāčplēšus.

1992. gada sākumā uzsāka pieminekļa atjaunošanas darbus. Cēsu komunālo uzņēmumu kombinātā tiek izgatavoti vajadzīgā lieluma un formas granīta gabali. Granītu, atbilstoši zīmējumiem apstrādāja E. Nīmanis un V. Treikmanis. Pieminekļa atjaunošanas tehnisko uzraudzību veic arhitekte Māra Steķe. Rīgā tēlniece Inta Berga atlējusi pieminekļa bronzas detaļas. Visi darbi tika finansēti no Jēkabpils pilsētas finansējuma. Atjaunoto pieminekli iesvētīja tajā laikā esošais Jēkabpils un Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Modris Plāte un Jēkabpils katoļu draudzes mācītājs Jānis Bratuškins 1992. gada 18. novembrī.

Krustpilī atklāts 1925. gada 27. septembrī. Piemineklis veidots pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta. Piemineklī ir iekalts uzraksts "Kritušiem pat Tēviju 1918-1920". Daļēji pieminekli nojauca Padomju okupācijas vara 1941. gadā, pilnībā to nopostīja ap 1950. gadu. Piemineklis atjaunots 1992. gada 18. novembrī.

Akcijas “Baltijas ceļš” laikā 1989. gada 23. augustā Rīgas - Bauskas šosejas posmā ieradās cilvēki no Kurzemes un Zemgales - Liepājas, Saldus, Dobeles, Kuldīgas, Ventspils, Talsiem, Tukuma un to apkārtnēm. Galvenais uzdevums bija panākt pēc iespējas vienmērīgāku ļaužu izvietojumu un ķēdes nepārtrauktību. Kur pietrūka roku garuma, ļaudis aicināja lietot karogus, jostas, kaut jakas piedurknes, lai tikai kopības asinsrite šai artērijā nepārtrūktu. Kopā šajā akcijā piedalījās ap 400 000 Latvijas iedzīvotāju.

Baltijas ceļa 25. gadskārtai veltītā piemiņas zīme Ķekavas novadā Rīgas-Bauskas šosejas 25. kilometrā pie Ķekaviņas upes atklāta 2014. gada 23. augustā. Tās svinīgajā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas Ministru prezidente Laimdota Straujuma, ilggadējais Valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” darbinieks un Baltijas ceļa dalībnieks Uldis Birzleja un citi klātesošie. Baltijas ceļa posmā Latvijā šī notikuma atcerē 2014. gadā ir izveidotas 10 šādas piemiņas zīmes. Igaunijā uzstādītas četras, bet Lietuvā deviņas piemiņas zīmes. 2009. gada 30. jūlijā akcija Baltijas ceļš ir iekļauta UNESCO "Pasaules atmiņas" dokumentālā mantojuma sarakstā.

Barikāžu piemiņai netālu no Salu tilta, ceļā uz Latvijas Televīzijas ēku, ir veltīts Igora un Rutas Dobičinu 1991. gadā radītais (restaurēts 2012. gadā) vides mākslas objekts “Acis”. 30 x 60 metrus lielajā laukumā novietoti grafiskām zīmēm tuvināti dolomīta un betona krāvuma un bruģējuma elementi, kas veido stilizētai „sejai” līdzīgu kriptogrammu. Pie simboliskā ansambļa iemūrētā plāksne ar uzrakstu: „Acis. Veltījums Televīzijas centra sargātājiem barikāžu laikā 1991. gadā. Vienotībā ir spēks”. 1991. gadā netālu no LTV ēkas uzstādīta Ojāra Feldberga skulptūra “Pie ugunskura”. Granītā kaltā divus metrus augstā skulptūra ietver metaforu par četru Latvijas novadu ļaužu atrašanos pie kopīga ugunskura.

Televīzijai, tāpat kā radio un drukātajai presei Atmodas laikā bija ļoti svarīga loma ne tikai kā informācijas avotam, bet arī kā šī procesa virzītājai. Ārkārtīgu popularitāti ieguva 1988. gada 31. janvārī uzsāktā LTV programma “Labvakar”, kas bija pirmais raidījums Latvijā, kurā Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics runāja par daudziem agrāk aizliegtiem tematiem. LTV raidīja tiešās translācijas no Latvijas Tautas frontes kongresiem, masu manifestācijām, veidoja intervijas un reportāžas par politiski nozīmīgiem jautājumiem.

Barikāžu laikā 1991. gada janvārī LTV ēka bija viens no svarīgiem brīvprātīgo apsargātajiem objektiem. Tas bija sarežģīts uzdevums, jo ēka ir novietota plašā un viegli pieejamā teritorijā. Barikāžu dalībnieki apsargāja tiešās pieejas ēkai, kā arī naktīs bloķēja Salu tiltu. No Daugavas puses LTV centru apsargāja trīs zvejas kuģīši. Barikāžu laikā palikusi neskarta, LTV ēka PSRS armijas desantnieku un OMON vienības dalībnieku iebrukumu piedzīvoja 1991. gada augusta puča laikā. Pēc tās ieņemšanas 19. augustā plkst. 19.30 TV pārtrauca raidīt, bet savu darbu tupināja pēc puča izgāšanās un pēc tam, kad padomju desantnieki 21. augustā plkst. 19.45 atstāja LTV ēku.

1978. gada uzbūvētajā preses izdevniecību un tipogrāfijas kompleksā atradās visu republikas nozīmes laikrakstu un žurnālu redakcijas. Žurnālistiem bija ļoti svarīga loma Atmodas gaitā, jo viņu atrašanās Preses namā veicināja savstarpējos kontaktus un organizēšanos. Tieši šeit sāka veidoties Latvijas Tautas fronte. Ideja par šādas organizācijas nepieciešamību tika izteikta Radošo savienību plēnumā 1988. gada 1.-2. jūnijā, un jau 22. jūnijā žurnālistu sanāksmē Viktors Avotiņš nolasīja tās pirmo, nepublicēto manifestu. Tomēr ideju izdevās realizēt tikai pēc tam, kad tās īstenošanā iesaistījās Rakstnieku savienība un tās valdes priekšsēdētājs Jānis Peters.

Preses nams piederēja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, kas bija pārņēmusi un faktiski monopolizējusi visu republikas nozīmes laikrakstu un žurnālu izdošanu. Visa izdevniecības un tipogrāfijas peļņa nonāca LKP CK kasē. Atmodas laikā, pastiprinoties Latvijas neatkarības atjaunošanas centierniem, izvirzījās arī jautājums par īpašuma tiesībām uz Preses namu. Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas faktiski izveidojās divvaldība, jo daļa Latvijas iestāžu atteicās pakļauties Latvijas Republikas valdībai. Latvijas valdība nodibināja Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecību, bet PSRS Ministru padome un Alfrēda Rubika vadītā LKP CK uzskatīja Preses namu par PSRS īpašumu. Situācija saasinājās 1990. gada novembrī, kad notika OMON uzbrukumi Preses namam, bet 1991. gada 2. janvārī OMON pilnībā pārņēma Preses namu un pārtrauca LTF atbalstošo izdevumu iespiešanu, to darbiniekus izdzenot no Preses nama.

 2020. gadā sākās Preses nama tipogrāfijas nojaukšanas darbi. Šobrīd notiek Preses nama kvartāla būvniecība, kā rezultātā pilnībā izmainīsies tā kādreizējais izskats.

Piemiņas vieta pie Elizabetes ielas Kronvalda parkā atklāta 1992. padā pēc tam, kad Rīgā tika eksponēts demontētā Berlīnes mūra fragments. 1992. gadā to apvienoja vienā piemiņas ansamblī ar 1991. gada Barikāžu laikā pie Saeimas ēkas uzceltās betona sienas fragmentu un uzstādīja Kronvalda parkā pie Elizabetes ielas, blakus Pasaules tirdzniecības centram. Piemineklim pievienots altāris ziedu nolikšanai ar uzrakstu latviešu un vācu valodā: „Pēc Berlīnes mūra muzeja “Haus am Checkpoint Charlie” izstādes Rīgā 1990. gada novembrī muzeja direktors Dr. Rainers Hildebrands šo mūra fragmentu uzdāvināja Latvijas galvaspilsētai”.

2011. gadā piemineklis restaurēts un veikti teritorijas labiekārtošanas darbi. Uzstādīta informatīvā plāksne ar tekstu latviešu, vācu, angļu un krievu valodā. Barikāžu bloki papildināti ar vēsturiskiem uzrakstiem latviski un krieviski: “Berlīnes mūris nošķīra, Rīgas mūris mūs vieno. Tikai mīlēsim savu tuvāko, un lūgsim Dievu par ienaidnieku”.

Kongresu nams (tolaik Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības nams) – bija viena no nedaudzajām sapulču telpām Rīgā, kurā varēja pulcēties lielāks skaits cilvēku. Atmodas laikā tajā notika visdažādākie pasākumi – Latvijas Tautas frontes kongresi, dažādu sabiedrisku organizāciju dibināšanas pasākumi, diskusijas par vēsturi u.c. 1988. gada 1.-2. jūnijā šeit notika Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums ar citu radošo savienību piedalīšanos, uz kuru bija uzaicināta Latvijas PSR vadība. Tajā tika runāts par daudzām sasāpējušām problēmām, taču bumbas sprādziena efektu rada pazīstamā politiskā komentētāja un 1940. gada aktīvista Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš paziņoja, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija.

1988. gada 14. jūnijā pie Kongresu nama notika mītiņš masu deportāciju upuru piemiņai. Tas bija pirmais oficiāli atļautais mītiņš, kurā uzstājās kā amatpersonas (piemēram, LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs), tā arī sabiedrības pārstāvji (žurnālisti Andrejs Cīrulis, Edvīns Inkēns, Vides Aizsardzības kluba pārstāvis Valdis Turins, mācītājs Juris Rubenis, disidents Eduards Berklavs u.c.). Mītiņš noslēdzas ar gājienu uz Brīvības pieminekli. Gājiena laikā Konstantīns Pupurs nesa Latvijas karogu. Daudzi plakāti mītiņā bija visai radikāli, piemēram, "Nē — Drīzuļa un Karaļuna vēsturēm", "Mūsu dienu kangaram Vosam — nē!" Modris Lujāns turēja plakātu, uz kura bija uzlīmēti Staļina un Ribentropa fotoattēli ar parakstu “Lāsts tautu slepkavām” un Augusta Vosa un citu LKP vadītāju fotoattēli ar parakstu “Nē kangariem!”. Dažas dienas vēlāk LKP CK plēnumā 1. sekretārs Boriss Pugo nosodīja atsevišķus cilvēkus un grupas, kas “zem pārkārtošanās idejām mēģināja piešķirt mītiņam izteikti nacionālistisku, provokatorisku ievirzi”. Pret M. Lujānu ierosināja krimināllietu, bet 30. septembrī LPSR Augstākā tiesa viņu pilnībā attaisnoja.

Nākamais pagrieziena punkts Latvijas vēsturē bija Latvijas Tautas frontes 1. kongress 1988. gada 8.-9. oktobrī, kas arī notika Kongresu namā. 10.-11. decembrī šeit norisinājās arī LPSR tautu forums.

Daugavmala jeb 11. novembra krastmala starp Akmens un Vanšu tiltu Rīgā bija tautas manifestāciju vieta 1989.-1991. gadā. Lielākās no tām bija Latvijas Tautas frontes organizēta manifestācija “Novērsīsim draudus demokratizācijas procesam!” 1989. gada 12. martā (200-250 000 cilvēku), manifestācija “Par neatkarīgu Latviju” 1989. gada 18. novembrī (600 000 dalībnieku) un LTF organizēta Augstākās padomes priekšvēlēšanu manifestācija “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās”1990. gada 17. martā.

1991. gada 13. janvāra naktī PSRS armijas tanki aplenca Lietuvas Augstākās padomes ēku, padomju karavīri ieņēma Lietuvas TV, radio un telegrāfu, nogalinot 14 un ievainojot 110 civiliedzīvotāju. Plkst. 4.45 LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns Latvijas radio aicināja iedzīvotājus aizstāvēt valsts stratēģiski svarīgākās celtnes. Plkst. 14.00 Rīgā 11. novembra krastmalā notika milzīga manifestācija (500 - 600 000 cilvēku), kuri protestēja pret iespējamo bruņoto apvērsumu un akcijām Lietuvā.

Bez šīm lielajām manifestācijām Daugavmalā notika arī citas mazāka mēroga tautas demonstrācijas. Īpaši emocionāla bija spontāna vairāk nekā 100 000 cilvēku pulcēšanās 11. novembra krastmalā 1990. gada 4. maijā pēc deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas.

1988. gada 11. novembrī Lāčplēša dienā aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels Rīgas pils Svētā gara tornī pacēla Latvijas nacionālo karogu. Daugavmalā bija sapulcējušies tūkstošiem cilvēku.

1990. gada 15. februārī LPSR Augstākā padome pieņēma likumu un nolikumu par LPSR valsts karogu, nosakot, ka valsts karogs ir karmīnsarkans ar garenvirziena baltu svītru vidū, bet 27. februārī notika svinīga ceremonija, kad akadēmiķis Jānis Stradiņš pacēla sarkanbaltsarkano karogu pie LPSR Augstākās padomes ēkas. Latvijas karogs šajā dienā tika pacelts arī virs LPSR Ministru padomes un Rīgas pilsētas padomes ēkām.

1991. gada 16. janvārī ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu tika atjaunots Latvijas Republikas valsts karoga statuss.

Doma laukuma nozīmi Atmodas laikā noteica galvenokārt divi apstākļi – tas atradās tiešā LPSR Augstākās padomes ēkas tuvumā, kā arī tas, ka laukumā ir novietota Latvijas Radio ēka. Doma laukumā tika rīkotas dažādas akcijas, izvirzot prasības Augstākajai padomei, piemēram, 1989. gada 26. jūlijā LTF sarīkoja mītiņu, kurā piedalījās 60 000 cilvēku, pieprasot Augstākajai padomei pieņemt Suverenitātes deklarāciju. Tieši šajā mītiņā tika izvirzīts tolaik populārais lozungs “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”.

Doma laukums bija barikāžu aizstāvju galvenā pulcēšanās vieta 1991.gada janvārī, aizsargājot Augstāko padomi un Radio māju. Barikāžu aizstāvji sildījās pie ugunskuriem. Viņi uzturējās arī Radio mājā un Doma baznīcā. Baznīcā bija iekārtots pirmās palīdzības punkts, notika dievkalpojumi. Laukumā vakaros uz improvizētas skatuves uzstājās populāras rokgrupas.  Doma laukumā ik gadus notiek barikāžu laika atceres pasākumi.

Netālu no Doma laukuma, Krāmu ielā 3 atrodas 1991.gada barikāžu muzejs. 2018. gada 13. janvārī Doma baznīcā atklāja mākslinieku Kriša un Dzintara Zilgalvju vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju” - veltījumu 1991. gada barikādēm un Latvijas valsts neatkarībai.

Bijušais Vidzemes bruņniecības nams no 1922. gada ir Latvijas parlamenta mājvieta. Padomju okupācijas laikā te atradās pseidoparlaments - LPSR Augstākā padome. 1990. gada martā notikušajās Augstākās padomes vēlēšanās galvenais jautājums bija Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Tā notika, sekojot Latvijas Tautas frontes pozīcijai, ka reālistiskāk to ir izdarīt, izmantojot pastāvošās PSRS varas struktūras. Lai uzvarētu kvalificētā balsojumā Augstākajā padomē, bija nepieciešamas 134 deputātu balsis.

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Par tās pieņemšanu nobalsoja 138, atturējās 1, bet 57 deputāti, kas iestājās par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā, balsošanā nepiedalījās. Pieņemot deklarāciju, Latvijas teritorijā tika atjaunota 1922. gada Satversme, bet līdz jaunas Satversmes redakcijas pieņemšanai tās darbība tika apturēta, izņemot pirmos trīs Satversmes pantus. Šāds pārejais periods tika noteikts līdz LR Saeimas sasaukšanai. 4. maijs tiek atzīmēts kā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena.

Neatkarības pretinieki 1990. gada 15. maijā ar civildrēbēs ģērbtu karaskolu kursantu spēkiem mēģināja ieņemt Augstāko padomi, bet stihiski saorganizējušies Politehniskā institūta un Fizkultūras institūta studenti uzbrukumu atspieda. Otro mēģinājumu uzbrukt Augstākajai padomei apturēja milicija (OMON vienība, kura 1990. gada jūnijā atteicās pakļauties LR valdībai un kļuva par neatkarības pretinieku galveno triecienspēku).

Augstākā padome bija viens no svarīgākajiem barikāžu aizsardzības punktiem 1991.gada janvārī. Pieejas tai bija norobežotas ar dzelzsbetona bluķiem, un šīs aizsardzības konstrukcijas tur atradās līdz neveiksmīgajam valsts apvērsuma mēģinājumam Maskavā 1991. gada 19.-21. augustā. Padomju desantnieki un OMON kaujinieki nespēja ieņemt Augstāko padomi, un tās deputāti turpināja darbu. 21. augustā plkst. 13.00 Doma laukumā iebrauca četri OMON bruņutransportieri, un paliek tur līdz plkst. 14.10, mēģinot iebiedēt deputātus, kuri šajā laikā (plkst. 13.10) pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu (111 deputāti balsoja – par, 13 – pret). Ar to tika atcelts 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto un Latvija atguva pilnīgu neatkarību. Netālu no Saeimas nama Jēkaba ielā 2007. gadā atklāja 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas vietu, bet 2000. gadā par godu LR neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai blakus Saeimas galvenajai ieejai uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: „Šajā namā 1990.gada 4. maijā Augstākās padomes deputāti pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Bastejkalna apkārtne ietver vairākas barikāžu laika piemiņas vietas. Skvēru, kas atrodas Smilšu un Torņa ielas sadurē, pretim Pulvertornim, 2016. gadā nosauca par 1991. gada Barikāžu laukumu. Šeit izvietotā smagā tehnika aizsargāja Vecrīgu pret iebrukumu stratēģiski nozīmīgā vietā. Netālu esošajā Latvijas Kara muzejā atradās barikāžu postenis nr. 1.

1991. gada 20. janvārī Bastejkalna apkaimē notika OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kas paņēma vairāku cilvēku dzīvības. Kanālmalas apstādījumos, iepretim Bastejkalnam, vietās, kur upuri tika nāvīgi ievainoti, ir uzstādītas piemiņas zīmes - akmeņi milicijas leitnantam Vladimiram Gamanovičam, iekšlietu daļas inspektoram Sergejam Konoņenko, Rīgas kinostudijas režisoram Andrim Slapiņam, skolniekam Edijam Riekstiņam un sašautajam kinooperatoram Gvido Zvaigznem, kurš mira 5. februārī. Pastāv versija, ka šāvēji bija ne tikai un ne tik daudz omonieši, bet gan kāds “trešais spēks” – vai nu no specvienības “Alfa”, vai arī PSRS Valsts Drošības komitejas darbinieki no Maskavas, kuri izprovocēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai.

Kanālmalas apstādījumos ir uzstādīta arī piemiņas zīme - akmens 1991. gada 19. augusta upurim Raimondam Salmiņam, kuru omonieši nošāva pie Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes ēkas Aspazijas bulvāra un 13. janvāra ielas krustojumā. 2014. gadā pie bijušās Iekšlietu minisatrijas ēkas Raiņa bulvāra un Reimersa ielas stūrī ir uzstādīta piemiņas plāksne, veltīta 1991. gada 20. janvāra uzbrukuma Iekšlietu ministrijai upuriem.

Brīvības piemineklis bija viens no centrālajiem simboliskajiem punktiem Atmodas notikumos. 1987. gada 14. jūnijā cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86” organizēja neatļautu publisku ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Divus mēnešu vēlāk - 23. augustā “Helsinki-86” aicināja uz mītiņu pie Brīvības pieminekļa 1939. gada 23. augusta Hitlera-Staļina pakta noslēgšanas 48. gadadienā. Tā laikā padomju milicija piekāva un arestēja demonstrantus. Turpmākajos gados visu lielo manifestāciju un citu masu pasākumu sastāvdaļa bija ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.

Atrodas Rīgas centrā, Brīvības laukumā.

Brīvības piemineklis ir viens no izcilākajiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Celts pēc Kārļa Zāles projekta par tautas ziedojumiem. Atklāts 1935. gadā kā latviešu tautas brīvības un tēvzemes mīlestības simbols. Kopā ar Rīgas Brāļu kapu ansambli tas pieder pie vērtīgākajiem monumentālās arhitektūras un tēlniecības paraugiem.

Brīvības piemineklis izsaka latviešu kultūras ētiskās un estētiskās vērtības. Simboli atspoguļo brīvības filozofisko būtību un latviešu nācijas vēsturiskos priekšstatus par neatkarības izcīņas posmiem. Norāda uz fiziskā un garīgā spēka iemiesojumu. Heroiskā valoda stāsta par latviešu tautu kā pašpaļāvīgu, aktīvu vēstures veidotāju un sava likteņa noteicēju.

Tā vietā sākotnēji atradās Krievijas cara Pētera I piemineklis. 1. pasaules karā to demontēja, lai ar kuģi nogādātu Petrogradā. Vācijas armijas zemūdene kuģi torpedēja, un tas nogrima pie Igaunijas teritorijas Vormsi salas. Brīvības pieminekli Padomju okupācijas režīms vairākkārt plānoja nojaukt, bet tas nerealizējās.

Mūsdienās var aplūkot vienu no Latvijas simboliem un vērot armijas godasardzes tradīcijas.

Kanālmalā, blakus Brīvības piemineklim ir izveidots taktilais Brīvības piemineklis. Šo īpašo bronzas miniatūru izveidoja tēlnieks Ivars Miķelsons mērogā 1:50.

Baltijas ceļš (igauņu: “Balti kett“, lietuviešu “Baltijos kelias“) bija unikāla nevardarbīgās pretošanās akcija, kas notika Hitlera-Staļina pakta 50. gadadienā - 1989. gada 23. augustā. Tajā piedalījās gandrīz 2 miljoni Igaunijas, Lietuvas un Latvijas iedzīvotāju, uz 15 minūtēm sadodoties rokās un 670 kilometru garā cilvēku ķēdē savienojot visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, tā demonstrējot igauņu, latviešu un lietuviešu kopīgo vēlmi atgūt savu valstisko neatkarību. 2009. gada 30. jūlijā akcija Baltijas ceļš ir iekļauta UNESCO "Pasaules atmiņas" dokumentālā mantojuma sarakstā.

Piemiņas zīme “Pēdas” Rīgā, Vaļņu un Kaļķu ielas krustojumā ir lietuviešu mākslinieka Giteņa Umbrasa un Lietuvas galvaspilsētas Viļņas dāvinājums Rīgai Baltijas ceļa atceres 25. gadadienā. Plāksnes svinīgā atklāšana notika 2013. gada 30. augustā Vecrīgā, Kaļķu un Vaļņu ielas krustojumā, tajā piedalījās Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, Viļņas mērs Artūrs Zuoks un Igaunijas vēstnieks Latvijā Mati Vārmans. Šāda pati plāksne 2013. gada 20. maijā ir novietota arī Viļņā Katedrāles laukumā un 20. augustā Tallinā Brīvības laukumā.

Lielās ģildes (Filharmonijas) ēkā 1990. gada 30. aprīlī notika 1. Pilsoņu kongress. Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress bija Atmodas laikā 1989. gadā dibināta organizācija, kas sevi deklarēja par Latvijas Republikas pilsoņu vēlētu "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītas valsts, agrākās Tautu Savienības locekles - Latvijas Republikas - tiesisko pārstāvību", lai "atjaunotu Latvijas Republikas likumīgo valsts varu, Satversmes darbību, un Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidotu uz 1920. gada miera līguma pamata."

Šīs organizācijas dalībnieki veidoja neatkarības piekritēju radikālāko daļu, kas grupējās ap Latvijas Republikas Pilsoņu kongresu un uzskatīja, ka LPSR Augstākā padome kā PSRS okupācijas varas orgāns nav tiesīga pasludināt Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pilsoņu kongress iestājās par t.s. starptautiski tiesisko neatkarības atgūšanas ceļu, īstenojot LR pilsoņu referendumu ANO vai citu starptautisko organizāciju pārraudzībā. Virsroku tomēr ņēma t.s. parlamentārais neatkarības atgūšanas ceļš par ko iestājās Latvijas Tautas fronte. Tas notika, lielā mērā tādēļ, ka šādu ceļu bija izvēlējušās Igaunija un Lietuva, un to atbalstīja arī daļa Pilsoņu kongresa delegātu.

Latvijas Tautas fronte bija Atmodas laika sabiedriski politiska kustība, kurai bija izšķirīga nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Tās pirmie priekšsēdētāji bija Dainis Īvāns (1988-1990) un Romualds Ražuks (1990-1992). Latvijas Tautas frontei ēku Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15 piešķīra LPSR Ministru padome 1989. gada 6. februārī. Ēkā darbojās LTF valde un dome, kā arī laikraksta “Atmoda” redakcija. Kopš 1999. gada ēkā atrodas Tautas frontes muzejs. 2008. gada 8. oktobrī šeit svinīgi atklāta piemiņas plāksne ar LTF simboliku un uzrakstu: “Šajā namā Atmodas laikā darbojās Latvijas Tautas fronte, kas apvienoja cilvēkus Latvijas valstiskuma atjaunošanai 1988-1991”.

1991. gada janvārī viens no Latvijas neatkarības pretinieku mērķiem bija neitralizēt pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas izveidoto Ivara Godmaņa vadīto Latvijas Republikas valdību. Promaskaviskajiem spēkiem 1991. gada 9. janvārī izdevās panākt Kazimiras Prunskienes valdības atkāpšanos Lietuvā, mobilizējot savus piekritējus protestiem pret mazumtirdzniecības cenu paaugstināšanu. 10. janvārī ar tādu pat aizbildinājumu iepretim Ministru padomei notika Interfrontes organizēts mītiņš. Tajā ap 10 000 dalībnieku pieprasīja I. Godmaņa valdības atkāpšanos un mēģināja ielauzties ēkā. Milicijai izdevās novērst šādus mēģinājumus. Valdība un Augstākā padome demonstrēja vienotu pozīciju, un valdība neatkāpās.

Pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā 13. janvārī, Ministru padomes ēka bija viens no pirmajiem objektiem, ap kuru sāka veidot barikādes, kas sastāvēja no dzelzsbetona bluķiem, baļķiem, smilšu maisiem un smagajām automašīnām un traktoriem. Pēc 1991. gada puča sakāves 25. augusta rītā tika demontēts iepretim LPSR Ministru padomei esošais Ļeņina piemineklis.

Bijušajā Benjamiņu namā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 12 Atmodas laikā atradās radošo profesiju organizācijas - LPSR Rakstnieku savienība, Mākslinieku savienība un Komponistu savienība. 1988. gadā Rakstnieku savienība, sadarbībā ar citām radošajām savienībām, izveidojās par centru, ap kuru pulcējās spēki, kas iestājās par pārbūves kursa turpināšanu, demokratizāciju un latviešu nacionālo interešu aizstāvību. Rakstnieku savienība uzstājās kā sava veida mediators starp Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju un sabiedrību. 1988. gada 10. martā Rakstnieku savienība izveidoja Personības kulta upuru literārās piemiņas komisiju un Reabilitācijas komisiju. 25. martā, atceroties staļinisko deportāciju upurus, pirmoreiz oficiāli notika rakstnieku, mākslinieku, mūziķu, arhitektu, teātra un kino darbinieku radošo savienību organizēta ziedu nolikšana pie Mātes Latvijas tēla Brāļu kapos.

Rakstnieku savienībai bija vadošā loma 1988. gada 1.-2. jūnijā notikušā Radošo savienību plēnuma organizēšanā. 1988. gada vasarā Mākslinieku savienības paspārnē sāka veidoties Latvijas Tautas fronte. Rakstnieku savienības ēkā darbojās LTF Koordinācijas centrs un tika sagatavots LTF 1. kongress. Pēc LTF nodibināšanas tā pārņēma politiskās opozīcijas koordinācijas lomu, tomēr rakstnieku un citu intelektuālo profesiju, līdz ar to arī radošo savienību loma Atmodas procesos nemazinājās. Mūsdienās pie Benjamiņu nama galvenās ieejas ir uzstādīta piemiņas plāksne ar LTF simboliku un uzrakstu: “1988. gada 29. jūlijā šai namā darbu sāka Latvijas Tautas frontes organizācijas komiteja. Te dzimusi Latvijas vēsturē lielākā un saliedētākā tautas kustība, kas atjaunoja Latvijas valsts neatkarību”. 

1988. gada 23. septembrī Dailes teātrī notika Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” simtgades svinību noslēguma sarīkojums. Pirmo reizi publiskā pasākumā bija atļauts runāt latviešu zinātniecei no Kanādas – Monreālas universitates psiholoģijas profesorei Vairai Vīķei-Freibergai (no 1999. līdz 2007. gadam Latvijas Valsts prezidente). Tā bija pirmā reize Latvijas PSR, kad šāda ranga pasākumā, klātesot Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja locekļiem, publikai kājās stāvot tika nodziedāta Baumaņu Kārļa sakomponētā tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” (1990. gada 15. februārī apstiprināta par atjaunotās Latvijas Republikas himnu).

Piemiņas zīme 1991. gada 16. janvārī OMON kaujinieku nogalinātajam Robertam Mūrniekam – pirmajam barikāžu laika upurim. OMON bāze atradās Vecmīlgrāvī netālu no tilta, tādēļ omonieši centās iebiedēt pie tilta izvietoto barikāžu aizstāvjus. R. Mūrnieks bija Satiksmes ministrijas šoferis un brauca garām dienesta uzdevumā, kad viņam trāpīja omoniešu raidīta lode. R. Mūrnieks mira16. janvārī Rīgas 1. slimnīcā, bet viņa bēres notika 19. augustā Mārupes kapos.

             R. Mūrnieka ievainošanas vietā pie ceļa uz Vecmīlgrāvja tiltu uzstādīts balts dzelzsbetona krusts. Viņa pēdējā dzīvesvietā Ķekavas novadā Baložos, Kr. Barona ielā 2 atrodas piemiņas akmens. 2010. gadā, par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā, R.  Mūrnieku pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. 2023. gada ziemā pie R. Mūrnieka kapa vietas Mārupes kapos uzstādīts piemiņas stends.

Mežaparka Lielajā estrādē 1988. gada 16. jūlijā Vides aizsardzības klubs noorganizēja manifestāciju nacionālā karoga reabilitācijai, pieprasot atcelt aizliegumu lietot neatkarīgās Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu. Ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija dekrētu 23. septembrī šīs aizliegums tika atcelts. Dienu pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa - 1988. gada 7. oktobrī Mežaparkā notika tautas manifestācija “Par tiesisku valsti”.

150 000 cilvēku lielajā tautas sanāksmē Mežaparkā un sekojošajā divu dienu (8. un 9. oktobrī) LTF dibināšanas kongresā, ko ievadīja dievkalpojums Doma katedrālē, latvieši un citu tautību cilvēki prasīja, lai Padomju Savienības vadība dod Latvijai saimniecisko pašnoteikšanos, tiesības uzlikt veto Maskavas prasībām, izbeigt ateistisko indoktrināciju skolas un vēl citas tiesības, kas līdzinājās prasībām, ko jau tā paša gada 1. un 2. jūnijā izteica Latvijas rakstnieku un citu radošo savienību pārstāvju pieņemtā rezolūcija.

Piemiņas vieta „Barikāde” izveidota Ulbrokā, Rīgas-Ērgļu šosejas malā pie Piķurgas upītes tiltiņa, kur 1991. gada janvārī atradās divi barikāžu posteņi. Viens, kas sargāja Rīgas robežu un otrs, kas apsargāja Latvijas Radio torni Ulbrokā. Janvāra notikumu gaitā tieši radio bija galvenais informācijas iegūšanas veids, tādēļ bija svarīgi nepieļaut radiosakaru pārtraukšanu. 125 metrus augsto radiotorni, ko izmantoja Latvijas Radio programmu raidīšanai vidējo viļņu diapazonā, ieradās sargāt gan vietējie Ulbrokas iedzīvotāji, gan kaimiņi no Garkalnes, Ādažiem, Tīnūžiem un Ropažiem.

1991. gada 11. novembrī atklātā un tēlnieka Ulda Sterģa darinātā vertikāli novietotā akmens bluķa “Barikāde” divās šķautnēs iecirsts teksts “Ulbroka.1991.I”. Katru gadu 20. janvārī šajā vietā notiek 1991. gada janvāra Barikādēm veltīti piemiņas pasākumi. 2003. gadā 33 Stopiņu pagasta iedzīvotājiem šeit pasniedza valdības apbalvojumu - Barikāžu dalībnieka piemiņas medaļu.  2024. gadā Ulbrokas bibliotēka ir izveidojusi virtuālo izstādi “Barikādes Ulbrokā. 1991. gada janvāris".

Latvijas Radio slepenais raidītājs darbojās 1991. gada puča laikā 20. un 21. augustā. Arī pēc 1991. gada janvāra pastāvēja iespēja, ka PSRS vadība varētu izšķirties par spēka pielietošanu pret Baltijas valstīm, ieviešot karastāvokli un arestējot valsts vadību un redzamākos neatkarības piekritējus. Tādēļ jau 1991. gada vasarā Salaspilī, “Latvenergo” sakaru centrā slepeni tika uzstādīts radioraidītājs gadījumam, ja notiktu tā saucamā “X” stunda.

1991. gada augusta apvērsuma laikā masu informācijas līdzekļu darbībai bija izšķiroša loma, tāpēc sākoties pučam, PSRS bruņotas vienības 19. augusta pievakarē ieņēma Latvijas Televīzijas kompleksu Zaķusalā un Latvijas Radio torni Ulbrokā. Nākamās dienas 20. augusta agrā rītā plkst. 5.00 Latvijas Radio mājā Rīgā, Doma laukumā ielauzās OMON kaujinieki, bet vēlāk tajā izvietojās padomju desantnieki. Piedraudot un lietojot fizisku spēku, Latvijas Radio darbiniekus padzina no Latvijas Radio ēkas. Tomēr neraugoties uz informatīvo blokādi, Latvijas Radio turpināja darbu, jo jau plkst. 4.53 sāka raidīt no slepenās pagrīdes studijas Salaspilī.

Piemiņas plāksne ar uzrakstu “No šīs mājas 1991. gada puča dienās raidīja konspiratīvais Latvijas Radio” pie bijušās “Latvenergo” sakaru centra ēkas Salaspilī, Gaismas ielā 20c atklāta 2006. gadā, bet mūsdienās ēka atrodas privātīpašumā. 2021. gadā Daugavas muzejā bija apskatāma izstāde-instalācija "Pagrīdes radio studijai 30", veltīta Latvijas Radio darbībai 1991. gada augusta puča laikā.

Torņakalna baznīcā 1980. gadu otrajā pusē notika kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” sanāksmes. Tā bija Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas mācītāju un draudžu aktīvistu grupa, kas 1987. gada 14. jūnijā izplatīja dokumentu par grupas dibināšanu un tās mērķiem ar aicinājumu šai grupai pievienoties visiem LELB garīdzniekiem. Grupa aicināja arhibīskapu Ēriku Mesteru un Konsistoriju griezties LPSR un PSRS  Reliģijas lietu padomēs ar lūgumu kopīgi apspriest, izvērtēt un eventuāli revidēt dažus Nolikuma par reliģiskām apvienībām LPSR punktus, kuri vairs neatbilst reālajai situācijai un traucē demokratizācijas procesa norisei baznīcā.

1987. gada 28. jūlijā notika pirmā grupas sapulce, kurā pieņēma par kustību "Atdzimšana un atjaunošanās" pārdēvētās organizācijas pamatprincipus un priekšlikumus par baznīcas un valsts attiecībām un LELB iekšējo dzīvi. LELB Konsistorija arhibīskapa Ē. Mestera vadībā 1987. gada jūlijā un augustā izvērsa represijas pret kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" locekļiem Jāni Priednieku, Robertu Akmentiņu, Aivaru Beimani un Modri Plāti, atceļot viņus no amatiem. 1987. gada decembrī Latviju bija spiesti pamest kustības locekļi Māris Ludviks un Jānis Kārkls. 1989. gada aprīlī LELB Sinodē kustības locekļi nokļuva LELB vadībā un par arhibīskapu kļuva Kārlis Gailītis.

1988. gada 27. aprīlī Arkādijas parkā ap 10 000 cilvēku Vides Aizsardzības kluba organizētā mītiņā protestēja pret metro būvi Rīgā. Demonstrācija sākās Esplanādē pie Raiņa pieminekļa, bet turpinājās gājienā gar Brīvības pieminekli pāri Akmens tiltam uz Arkādijas parku, izstiepjoties 2,5 kilometru garumā. Tas bija pirmais lielais Atmodas laika mītiņš – neatļauts, bet arī neaizliegts. Bijušā kinoteātra “Arkādija” kokā ēkā (izdegusi 2006. gadā, nojaukta divus gadus vēlāk) savas sanāksmes noturēja VAK Arkādijas nodaļa. Šeit pulcējās vides aktīvisti, kuru vidū dzima idejas par dabas aizsardzību, kas pakāpeniski pārauga prasībās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

1988. gada vasarā Arkādijas parka estrāde (nodegusi 2000. gadā) bija radikālās nacionālās opozīcijas pulcēšanās vieta. 10. jūlijā parkā notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanas sapulce, kurā piedalījās ap 2000 cilvēku. Kā dažādu masu pasākumu vieta Arkādijas parks saglabāja savu nozīmi visu Atmodas laiku. 2023. gada novembrī Arkādijas parkā uzstādīti pašvaldības aģentūras “Rīgas dārzi un parki” informatīvie stendi “Kinoteātra “Arkādija” koka ēka – viens no Trešās atmodas šupuļiem” un “Protests pret Rīgas metro būvniecību – sākums Latvijas neatkarības atjaunošanai”.