Priestera stāsts par iestāšanos Lietuvas armijā

1918. gada Ziemassvētku brīvdienas ir beigušās. Mēs, survili, Paņevežas ģimnāzijas vecāko klašu skolēni, apspriežam, ko darīt. Bija bīstami atgriezties ģimnāzijā, jo ap Paņevežu plosās boļševiku bandas. Jaunības entuziasms neļauj mums palikt mājās, jo Dzimtenei draud briesmas. Komunisti uzbrūk no visām pusēm un apdraud visu mūsu valsti. Liektais elements rada nemierus iekšienē, un vācu okupācija mūs kavē ar savu dzelzs nagu...

Mūsu pilsētā aktīvi vervē brīvprātīgos. Liela brīvprātīgo grupa jau ir devusies prom pirms Ziemassvētkiem. Zvaigžņu dienā liela jauniešu grupa no Kazoku ciema, ko organizēja Povils Lukšis, dodas prom kā brīvprātīgie armijā. Apkārtnes iedzīvotāji ir sapulcējušies pilsētā, un mēs viņus svinīgi atvadām. Īpaši aizkustinoša bija priestera J. Skarupska atvadu runa, kas tika teikta baznīcā. Daži no viņa vārdiem man ir palikuši atmiņā līdz pat šai dienai. Viņš teica: "Baznīca un Dzimtene ir briesmās. Visbriesmīgākais ienaidnieks jau ir pie durvīm. Jūs esat apņēmušies upurēt visus savus spēkus un pat dzīvību cilvēces cēlākajiem ideāliem. Ja jūs mirsiet par Dzimteni, Dzimtene jūs atcerēsies mūžīgi... Tie, kas mirst par Baznīcu, vienlaikus rotā tās altārus. Lai Dievs jūs svētī, un lai sargeņģeļi jūs pasargā no visām briesmām" -

Visi sapulcējušie noslaucīja asaras. Mācītāja vārdi piepildījās. Dzimtene jau ir iemūžinājusi Povilu Lukšu kā pirmo bojāgājušo brīvprātīgo. Vēl viens brīvprātīgais no tās pašas vienības, Florijons Lukšys, gāja bojā, vadot Klaipēdu. Un Dzimtene viņam neko nebija parādā...

Tātad, pēc iepriekšminēto brīvprātīgo atbrīvošanas, mēs, vidusskolēni, pulcējamies ērģelnieka dzīvoklī un apspriežam visas dienas gaitas. Papildus man klāt ir Alekss Urbelis (vēlāk leitnants, kurš krita kaujās ar poļiem), Vincas Žilys, Ant. Valavičius, Vincas Švitrys, Justas Lukošius un citi. Es labi atceros, kad Valavičius uzskatīja, ka ir jāatgriežas Paņevežā, un tur mēs redzēsim, ko darīt tālāk. Visi pārējie no mums bija pretējā viedoklī. Valavičius tā arī izdarīja. Kā vēlāk uzzinājām, draugi (Bistrickas, Sitavičus un citi) viņu nosodīja kā futaitistu, un kopā ar Vaitiekūnu viņš tika aizvests uz Dvinskas cietumu. Tikai pateicoties lielai veiksmei viņam izdevās aizbēgt, un Vaitiekūnu nošāva boļševiki. Visi pārējie nolēmām brīvprātīgi pieteikties, un pirms tam, informācijas labad, nolēmām doties uz Kauņu. Šim nolūkam tikām izvēlēti es un Als Urbelis. Mēs laimīgi izpildījām savu misiju, un nākamajā nelielajā sanāksmē nolēmām pēc iespējas ātrāk doties uz Kauņu un tur sadalīties atbilstoši vajadzībām. Noteicām datumu un plānu 16. janvārī, pirms rītausmas, lai visi pulcētos manās mājās, un no turienes mēs ceļotu kopā. Justs Lukošius apsolīja dabūt labu zirgu no kāda dzirnavnieka savā ciemā (vēlāk šo dzirnavnieku sauca par "Gusaras tēvoci") un "aizņemties" lielas kamanas no kāda tur dzīvojoša ebreja, lai mēs visi varētu ietilpt. Ikvienam, kam ir ierocis, tas noteikti jāņem. Ja atrodat vēl kādu, kas to vēlas, neatstājiet arī viņus. Mēs izklīduši pacilātā noskaņojumā.

16. janvāris, kamēr es vēl guļu. Justas jau klauvē pie manām durvīm. Viņš drīz būs gatavs, un mēs gaidām, kad ieradīsies vēl.

Visi mājā ir satraukti un noraizējušies. Mamma asaru pilnā balsī gatavo ceļojumam nepieciešamākās lietas. Vēl nav rītausma, bet vairs neviena ieradušos nav redzams. Un Žilim un Urbelim noteikti jāierodas, jo viņi ir mums vistuvāk, un mēs vienojāmies pamest manu dzimtās pilsētas patversmi pirms rītausmas. Kāpēc viņi kavējas? Varbūt viņiem kaut kas noticis? Varbūt viņi mūs gaidīs uz ceļa? Mēs esam nervozi un gribam ātri atvadīties, lai neapbēdinātu ģimeni, īpaši veco māmiņu.

Sāk jau krēslot, bet viņi joprojām nav klāt. Vairs negaidot, mēs maigi atvadāmies no visas ģimenes un ar tēva svētību, mātes sērām, bet enerģijas pilni dodamies nezināmajā... Kraniauskas kunga dāvātais ērzelis izskatās tiešām skaists, un kamanas ir milzīgas, jo bija paredzēts, ka tajā brauks vairāki cilvēki. Tagad esam tikai mēs divi.

Justs nekavējoties izvilka militāro šauteni, ko bija paslēpis ragavās, un lika man būt sardzē, jo uz ceļa var notikt jebkas. Es vēl biju mazs karavīrs, bet šauteni turēju rokās. Tomēr, ceļojot cauri ciemiem, nez kāpēc viņš man lika to noslēpt. Es pat neuzdrošinājos jautāt par šo noslēpumu, bet vienkārši izpildīju visus viņa rīkojumus.

Aukstums žņaudz ausis un degunu, bet mēs lidojam ļoti ātri un nepamanām, kā sasniedzam Kedaiņus. Šeit apstājamies, atpūtinām zirgu un paši apmeklējam kazarmas. Tur ir organizēts Paņevežas bataljons, kas aicina mūs palikt. Satiekam arī Povilu Lukši, kuram jau ir militārās atšķirības zīmes un kurš acīmredzot ir apakšvirsnieks. Atsakāmies šeit palikt, jo mums ir savs zirgs un vēlamies būt jātnieki, kādu šeit nav. Jautājam par citiem draugiem, bet neviens par viņiem šeit nav dzirdējis, lai gan redzam diezgan daudz Survilišķu seju. Jautri atvadījušies, steidzamies tālāk.

Braucot garām Kruopiai ciemam, mūs aptur sargi. Par laimi, mums bija atļauja no Kēdaiņu puses pabraukt garām, citādi būtu daudz zaudējuši. Drīz vien sasniedzam Vendžiogalu — tā saukto "Polijas Republiku". Justs ir drosmīgs, jo mums ir labs ierocis. Viņš man saka: "Dodiet man tagad šauteni, un, ja kāds mani noķers, es jūs tūlīt nogalināšu." Tomēr mēs laimīgi pabraucam garām Vendžiogalai un nolemjam atpūsties ārpus pilsētas, pie kāda zemnieka. Lai gan ir auksts, mūsu zirgs ir rasā un tam nepieciešama atpūta. Pēc stundas mēs turpinām ceļu. Mūsu saruna visu laiku pievēršas pārējiem ceļabiedriem. Kur viņi tagad ir? Vai viņi varēja aizbraukt bez mums? Mums nebija ne mazāko šaubu, ka viņi aizies, jo labi zinājām viņu nodomus. (Šeit jāpiebilst, ka viņi visi vēlāk ieradās kā brīvprātīgie, bet mūs tikai iedalīja citās vienībās. Gandrīz visi izcēlās kaujās un armijā ieguva augstas pakāpes. Vincas Žilys bija neatkarīgās Lietuvas artilērijas ģenerālis. Kad boļševiki pirmo reizi okupēja mūsu zemi, viņš tika nosūtīts uz "kursiem", un viņa tālākais liktenis nav zināms. Tēvocis Urbelis un Tomas Sereika, protams, jau bija pulkveži, un abus boļševiki aizveda uz Krieviju. Vincas Švitrys bija aviācijas majors un bija nopelnījis pensiju. Viņa liktenis man nav zināms. Aleksandrs Urbelis. jau pieminētais kreisajā pusē krita kaujās ar poļiem).

Tā runājot un pārdomājot karavīra - brīvprātīgā dzīvi, mēs laimīgi sasniedzam Kauņu. Tā kā bija jau vēls vakars, ar lielām grūtībām atradām viesnīcu un pārnakšņojām tur. Tajā pašā vakarā mēģinājām noskaidrot, kur formējas kavalērijas karavīri, un nolēmām agri no rīta ierasties tur un lūgt, lai mūs uzņem kopā ar mūsu zirgu.

Tā nu 1919. gada 17. janvārī, 18 gadu un 5 dienu vecumā, mani kā brīvprātīgo pieņēma Pirmajā huzāru eskadronā un iedalīja tās pirmajā vadā, kura (eskadrona) komandieris bija poļu virsnieks Bielinskis, bet viņa adjutants bija H. Goštauts.