Tā radās Brāļu kapi Rīgā

“Nav Latvijā cilvēka, kas nezinātu, ka Rīgā ir Brāļu kapi. Nav saskaitāmi ļaudis, kas tos apmeklējuši. Un tomēr cik niecīgs to skaits, kas zina, kā tie radušies un kādas cīņas to dēļ savā laikā izcīnītas. Bet vai drīkst arī kāds to nezināt? Drīz pēc pasaules kara izcelšanās Doma un Pētera baznīcu administrācijas Rīgā bija iedalījušas viņu rīcībā esošajos Meža kapos 146 kapu vietas tādu kritušo luterticīgo karavīru apbedīšanai, kuriem Rīgā nav nekādu piederīgo. Kad 1915. g. nodibinājās latv. strēlnieku bataljons, tad šo bataljonu organizācijas komiteja iesāka še apglabāt pirmos kritušos strēlniekus. Vēlāk izrādījās par vajadzīgu šo kapu vietu paplašināt. Organizācijas komiteja griezās ar attiecīgu lūgumu pie Doma un Pētera baznīcu administrācijām. Un te nu nācās pieredzēt tādu traģisku skatu, ka strēlniekiem, kas sargādami savu dzimto zemi bija cīņās krituši, liedza šajā pat dzimtajā zemē kaut tikai smilšu spilvenu mūža atdusai. Starp organizācijas komiteju un minēto baznīcu administrācijām tad nu iedegās tik karsta cīņa, ka tajā tika ierauta arī Rīgas pilsētas valde un dome. Organizācijas komiteja iesniedza pilsētas valdei 3. jūnijā 1916. g. zem Nr. 5827 šādu rakstu: «Rīgas evaņģēliski luterisko Doma un Pētera baznīcu administrācijas bija iedalījušas Meža kapos zemes gabalu kritušu karavīru apbedīšanai. Tā kā līdz šim jau minētajā vietā apglabāti 138 strēlnieki, tad org. komiteja griezās pie min. administrācijām ar jautājumu, uz kādu noteikumu pamata tās būtu ar mieru ierādīt papildu zemes gabalu, bet saņēma kategorisku noraidījumu. No šādām administrāciju izrunām un tāpat aizbildināšanās, ka viņas «vispār neatrod par iespējamu ierādīt kaut kādu citu zemes gabalu Meža kapos, jo šai kapsētai vispirms ir jākalpo Doma un Pētera draudžu vajadzībām», ir skaidri redzams, ka tās nevēlas iet pretim organizācijas komitejai. 

“(..) Vieta, kura būs kā Brāļu kapi ierādīta kritušajiem strēlniekiem, vēlāk, iestājoties miera stāvoklim mūsu zemē, tiks ierobežota ar sētu, un ļaudis, kas nāks šos kapus apmeklēt, nenāks nekādā sakarībā ar Doma un Pētera baznīcu draudžu locekļiem, kuru intereses minētā administrācijas stāda augstāk par visu. Turklāt nav jāaizmirst, ka šīs administrācijas maksā par tām ierādīto milzīgo zemes platību Meža kapos pilsētai tikai 1 rubli gadā un tā tad necietīs arī nekādus materiālus zaudējumus no tam, ja samērā nelielu zemes gabalu izdalītu priekš latv. strēlniekiem. Arī šo strēlnieku Brāļu kapu ārējais veids neradīs nekādu neglītumu vispārējā Meža kapu raksturā, jo par šiem Brāļu kapiem pastāvīgi rūpēsies un gādās tiklab organizācijas komiteja, kā arī kritušo strēlnieku piederīgie. Pirmajā laikā par šo kapu kopšanu rūpējās org. komiteja un drusku vēlāk arī Latvijas Sarkanais krusts.

Tā radās kapi, kur atdusas teiksmainie varoņi no visām latvju zemes sētām, tiklab strēlnieki, kā vēlāk atbrīvošanas kara dalībnieki. Kā brāļi tie cīnījās, kā brāļi tie krita un tagad nu kopējās kapenēs brālīgi dus, dodami šai svētnīcai vienīgo nosaukumu, kādu tik tai var dot — Brāļu kapi (..)”