Partizānisms uz Lietuvas un Latvijas robežas

1946. gada novembris bija auksts un lietains, pat nenojautu – sniegs, lietus vai slapjdraņķa brāzmas traucēja cilvēkiem. Šādās dienās Vaičēnu ciemā ieradās Ļubarta vadīta partizānu vienība. Vīrieši uzturējās Ratuoklišku meža tuvumā, nelielā Dratai mežiņā. Viņi plānoja nodrošināties ar ziemai paredzētām drēbēm un pārtiku, visu, kas varētu būt nepieciešams, ziemojot bunkurā. Bija arī jāvienojas ar sakaru virsniekiem, kā un ar kā starpniecību tiks uzturēti sakari ar partizāniem.

Agrā, mitrā novembra rītā Andriusam bija jāvada divi partizāni no citas vienības uz Ļubartu vīriešu nometni. Skats, ko viņš redzēja, atvedot vīrus, ilgi palika viņa acīs.

Guļot uz kailas zemes, partizāni, izmirkuši slapjdraņķī, gulēja vai varbūt vienkārši klusībā cieta auksto nakti. Viens no vīriem gulēja, pusmēteļa atlokiem apsedzot galvu, caur atpogāto kreklu bija redzamas viņa apledojušās krūtis, otrajam zem galvas bija novietots ložmetēja disks, bet trešajam zem vaiga bija tikai dūre. Gribējās atbalstīties pret viņa apledojušajām krūtīm un sasildīt tās ar elpu, pateikt kādu laipnu vārdu, bet viņš klusēdams stāvēja. Un, kad vīri piecēlās, neviens no viņiem nesūdzējās ne par aukstumu, ne par nogurumu. Notika nopietnas diskusijas par to, kā sagatavoties pārciest vēl vienu ciešanu pilnu ziemu.

Krēslas stundā viņi devās gājienā uz Latviju, kur netālu no Eglaines jau bija ierīkots bunkurs ziemošanai. Tomēr, kad nakts gājiena pārgurušie vīri tuvojās bunkuram un ieraudzīja ložu izdobtas Ziemassvētku eglītes, karavīru zābaku nomīdītu mežu un vēl tuvāk slēptuvei - asinis, viņi saprata, kas bija noticis... Pat neatpūšoties, viņi steidzās atpakaļ, prom no nelaimes. Kas bija noticis ar viņu draugiem, viņi uzzināja daudz vēlāk.

Nedaudzajiem Eglaines bunkurā palikušajiem partizāniem bija jāgaida Ļubarta vīri. Visas pieejas, takas un zīmes, kas veda uz bunkuru, bija aizsegtas. Taču sāka snigt, tāpēc abi partizāni, cerot, ka sniegs nosegs viņu pēdas, pameta bunkuru, lai ieelpotu svaigu gaisu un paskatītos apkārt. Tomēr sniegs pēkšņi apstājās, pirmais sniegs bija maldinošs, un palika pēdas, kuras pat gudrākie no viņiem nebija pamanījuši. Acīmredzot drošības vienība izsekoja bunkuru, vadoties pēc tām. Stasis Kligys (pseidonīms - Ąžuolas), kurš stāvēja sardzē, redzēja, ka viņus ielenca karavīri. Viņam izdevās informēt draugus par briesmām, taču drošības darbinieki ar automātisko ieroci nogrieza viņam kājas. Vairāki desmiti partizānu bunkurā saprata, ka nespēs pretoties visai vienībai, un vienojās: kamēr vieni piesedz, citi atkāpjas. Ļubarta brālis Broniuss Vaičēns - Sakalas palika, lai piesegtu atkāpjošos. Partizāni atkāpās, un Broņus Vaičēns ar ložmetēju apturēja tuvojošos drošībniekus, novēršot viņu uzmanību no atkāpjošajiem partizāniem. Viņš izturēja līdz pēdējai lodei, un tad pats sāka atkāpties. Tad viņš ieraudzīja savu nāvīgi ievainoto brīvības cīņas biedru - Stasi Kligi. "Esiet vīrs," lūdza Stasis, "palīdziet man nomirt. Es neizdzīvošu, un es negribu dzīvs nonākt okupantu rokās. Palīdziet man... Man pašam vairs nav spēka izdarīt pašnāvību. Man pat vairs nav, ar ko sevi nošaut..." Sekundes nežēlīgi skaitīja laiku, tieši aiz viņa, šķiet, bija dzirdami drošībnieku lāsti un šāvieni, un viņa draugs, kurš atvadījās no dzīvības, ar skatienu lūdza pēdējo labvēlību... Broņus Vaičēns divreiz bija notēmējis pistoli un... nespēja to izdarīt. "Skrieniet, skrieniet, ja nevarat..." pavēlēja ievainotais vīrietis. Un Bronius skrēja, skrēja no acīm, kas atvadījās no dzīves un lika viņam dzīvot, skrēja no vajātājiem, nesdams jau tukšu ložmetēju, skrēja, divu okupantu ložu ievainots, asiņodams. Egļu zari plīsa viņam krūtīs, brūces stipri asiņoja, apziņa aptumšojās, bet vēlme palikt dzīvam bija spēcīgāka par sāpēm. Šķita, ka viņš nejūt sāpes. Šāvieni no tālienes bija dzirdami arvien vājāk, pat zari kļuva mīksti, nevis ievainojoši, bet glāstoši. Un zeme, ne auksta, ne slapja, krita zem viņa, un virs viņa nespīdēja ne auksta vēsma - saulains sapnis maigi viņu nolika...

Kāds latvietis viņu atrada asiņojošu, ar tikko kvēlojošām dzīvības pazīmēm. Un viņš aizvilka partizānu uz mājām, ierīkoja slēptuvi aiz plīts, sagādāja viņam zāles, ārstēja un aprūpēja bezpalīdzīgo, delīrijā esošo vīrieti. "Lai miers sargā tavas mājas, labais cilvēk. Paldies," ievainotais gribēja teikt, atgūstot samaņu, bet tikai kustināja lūpas. "Tu dzīvosi, tu tagad dzīvosi," latvietis viņam teica. Tā viņi satikās. Žēl, ka labā latvieša uzvārds nav zināms: sazvērestības dēļ partizāni neko plašāk nepublicēja, cenšoties to paturēt noslēpumā.

Latvietis gandrīz trīs mēnešus auklēja Broņu, auklējot viņu tik labi, ka viņš jau bija sācis pārvietoties no mājas uz māju. Bet... Broniusam Vaičēnam nepaveicās izvairīties no vajātājiem. Varbūt asins pēdas sniegā bija pārāk platas, varbūt tās piezagās pārāk tuvu latvieša mājai, bet ciema iedzīvotāji turēja aizdomās, ka latvietis slēpj partizānu, un sāka viņam sekot. Meteņu laikā negaidīti pie latvieša mājas ieradās "Trīs ķēniņi", un tad visi saprata, kas ir šie "ķēniņi", ja tie ieradīsies neaicināti. Sajūtot briesmas, Bronius, lai gan vēl bija vājš, nolēma doties meklēt draugus. Arī saimnieks piekrita: viņi vienojās trīs dienas meklēt kontaktus ar partizāniem, un pēc trim dienām, ja nevienu neatradīs, satiksies. Ja Bronius trīs dienu laikā neatradīs partizānus, viņš atgriezīsies pie latvieša, varbūt latvietim būs izdevies kaut ko uzzināt. Bija tiešām bīstami ilgāk gaidīt. Tiklīdz Broniuss aizgāja, nākamajā rītā iesteidzās vairāki apsardzes darbinieki un ielauzās latvieša mājā: viņi pavēlēja nevienam nepamest māju, lai nevarētu raidīt nekādu signālu, kas brīdinātu par partizānu briesmām. Saimnieks dodas pēc ūdens – un viņi iet kopā, saimnieks dodas uz kūti barot dzīvniekus – un viņi seko. Tā viņi turējās trīs dienas.

Bronius, savējo neatradis, atgriezās. Viņš pieklauvēja pie loga ar norunāto signālu. Īpašnieks bija atbalstījies pret sienu un nevarēja brīdināt Broniusu. Bronius Vaičēns, negaidot briesmu signālu, ienāca pa atvērtām durvīm. Ejot viņš sabruka no apsardzes darbinieku lodēm.