Mozuļu kauja

Latviešu leģiona 15. ieroču (1. latviešu) SS grenadieru divīzijas 32. grenadieru pulka komandierim pulkvežleitnantam Kārlim Aperātam 1944. gada 15. jūlijā tika pavēlēts atstāt pozīcijas Veļikajas upes krastā un atkāpties līdz Zilupei. Viņa pulkam pievienojās arī atsevišķas 33. pulka vienības un 15. divīzijas sapieru bataljona 1. rota. Ceļā Aperāta kolonnai, kurā bija apmēram 540 latviešu karavīru, pievienojās arī aptuveni 200 vācu 159. grenadieru pulka karavīri. Nesasniedzot Zilupi, viņiem nācās iesaistīties kaujās ar lieliniekiem. 16. jūlijā  Aperāta kaujas grupa sasniedza Mozuļu muižu, kur bija nebojāts tilts pār upi. Tomēr otrā krasta mežā jau atradās lielinieki, kuri atklāja spēcīgu uguni, lai aizsargātu tiltu. Neskatoties uz to, latviešiem sākotnēji izdevās šķērsot tiltu un pat izveidot nelielus nocietinājumus tā priekšā. Taču pretinieka spēki bija pārāk spēcīgi, un, kad krievi iesaistīja 20 līdz 30 tankus, latviešiem nācās atkāpties, kaut arī viņiem izdevās iznīcināt astoņus krievu tankus. Tikmēr lielinieku tanki, izmantojot kāpurķēdes, traucēja un tieši apšaudīja latviešu un vācu ievainotos karavīrus. Papildus tam, krievi uzbruka arī kaujas grupas aizmugurei, kas lika situācijai kļūt bezcerīgai. Vēlāk tika atklāts, ka šī nelielā un slikti apbruņotā kaujas grupa bija nonākusi starp divām Sarkanās armijas divīzijām, kuru rīcībā bija liels skaits tanku un artilērijas. Nelielai latviešu karavīru grupai izdevās pārpeldēt Zilupes upi un pa vienam, diviem sasniegt vācu aizsardzības līnijas. Majoram Vilim Hāzneram, kurš pēc Aperāta ievainojuma pārņēma kaujas grupas vadību, vēlākos gados izdevās apzināt apmēram 60 izdzīvojušos no Mozuļu kaujas.

Aperāta kaujas grupai izdevās aizkavēt krievu uzbrukumu uz vienu diennakti, dodot iespēju citām vācu un latviešu vienībām veiksmīgi atkāpties. Pulkvežleitnants Aperāts bijis nāvīgi ievainots, viņa mirstīgās atliekas tā arī nav atrastas līdz pat šodienai. Pēc nāves Aperāts tika paaugstināts pulkveža pakāpē un apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu, Mozuļu kaujas liecinieks Voldemārs Eglītis “Latvijas Avīzes” intervijā stāstīja: “Pulkvedis deva rīkojumu viņu atstāt vienu ar revolveri uz krūtīm un mums doties uz Latvijas robežu. Attālinoties dzirdējām šāvienu, kad pulkvedis Aperāts nošāvās, lai nekristu gūstā. Pārpeldot upi, mani smagi ievainoja ar sprāgstošo lodi abās kājās un rokā. Pēc upes pārpeldēšanas satiku savu skolas biedru Pauli Lauku, kurš pārsēja ievainojumus un turpmākās dienas mani nepameta”.

Majors Vilis Hāzners stāsta, ka atkāpšanās gājiena laikā, kad nāca zalvju lielgabala apšaude, “vīri metās ceļa grāvjos. Bet pulka komandieris (Aperāts), rādīdams visiem priekšzīmi, lielā mierā turpināja iet pa ceļa vidu, it kā viņu netraucētu visapkārt plīstošie šāviņi. Un patiešām visa vienība atkal cēlās un devās līdzi komandierim. Tas bija priekšzīmes apliecinājums!”. Hāzners atceras: “Tādu iznīcināšanas kauju šajā karā nebiju piedzīvojis. Mūs visus sakāva lupatās... Krievu pārspēks bija neaprēķināms, tiem bija desmitiem tanku, veselām baterijām mīnumetēju, prettanku ieroču, un mūsu vājais apbruņojums nebija ne desmito daļu vērts no tā, kas bija krieviem. Bez tam cilvēku ziņā tiem bija desmitkārt vai vēl lielāks pārspēks. Mēs kāvāmies izmisīgi.”

Ņemot vērā, ka Krievija atteicās atļaut izveidot piemiņas vietu pie Mozuļu muižas tās teritorijā, tā tika izveidota Zilupes krastā Latvijas pusē. Piemiņas vieta tika atklāta Krivandā 1992. gadā, kad pēc Latvijas Daugavas vanagu Rēzeknes nodaļas ierosmes tika uzstādīts balti krāsots dzelzsbetona krusts. 2003. gadā blakus krustam pa kreisi tika novietots neregulāras formas piemiņas akmens, izgatavots no sarkanā granīta. Katru gadu pie pieminekļa notiek kritušo leģionāru piemiņas pasākumi.