Lietuvas Brīvprātīgo valsts aizsardzības spēki un augusta apvērsums (1991)
Lietuvas Republikas Brīvprātīgais valsts aizsardzības dienests tika izveidots 1991. gada 17. janvārī. Augusta apvērsuma laikā dienesta karavīriem tika uzticēta valsts objektu aizsardzība. Upuri bija neizbēgami.
1991. gada janvāris kļuva par lielu izaicinājumu Lietuvas valstij un tās tautai, kas tiecās pēc brīvības un neatkarības. Padomju Savienība centās salauzt Lietuvas neatkarību, un viens no šādiem uzbrukumiem bija traģiskie 13. janvāra notikumi pie Viļņas televīzijas torņa. Šādos apstākļos 17. janvārī tika izveidots Lietuvas Republikas Brīvprātīgo valsts aizsardzības dienests (tagad Valsts aizsardzības brīvprātīgo spēki). Cita starpā brīvprātīgajiem tika uzticēta svarīgu valsts un enerģētikas objektu aizsardzība. 1991. gada 19. augustā pēc apvērsuma Maskavā padomju armija sāka ieņemt stratēģiski svarīgus objektus Lietuvā. Lietuvas Valsts aizsardzības dienestiem tika uzdots ar ieročiem aizstāvēt Augstāko padomi un Valdības pili. Tieši pie Augstākās padomes pils notika viens no incidentiem, kura varonis bija brīvprātīgais Artūrs Sakalausks (1963–1991).
Pēc 1991. gada 13. janvāra notikumiem Artūrs Sakalausks pievienojās Brīvprātīgā nacionālā aizsardzības dienesta Alītas vienībai. Viņš dežūrēja Augstākās padomes pilī, posteņos Kauņā un Sitkūnā (radiosta, kurai tajos laikos bija liela nozīme, tika apsargāta Sitkūnā: 1991. gada 13. janvārī plkst. 2:01 pēc tam, kad tika pārtraukta radio un televīzijas pārraide no Viļņas, Sitkūnas radiostacija sāka darboties 40 sekundes vēlāk un raidīja no tur uzstādītās studijas līdz rītam, līdz iejaucās radio un televīzijas studija Kauņā).
Augusta apvērsuma laikā Sakalauskas kopā ar citiem brīvprātīgajiem no Alītas vienības ieradās Viļņā un stāvēja sardzē pie Augstākās padomes ēkas. Igoris Kvedaravičius, brīvprātīgais, kurš tobrīd dežurēja kopā ar viņu, atceras:
1991. gada 21. augustā ap pulksten 18.00 mēs pabeidzām savu dežūru. Devāmies pēc ēdiena un atgriezāmies Augstākās padomes ēkā. Bija kluss, skaists vakars, un neviens pat nenojauta par gaidāmo nelaimi. Tad Artūrs ieteica mums doties uz 1. posteni. Mēs devāmies. Tur mēs aprunājāmies ar tobrīd dežūrējošajiem karavīriem. Bija apmēram pusvienpadsmit vakarā. Pacēluši barjeru, karavīri palaida garām deputāta automašīnu, un tad tai garām lielā ātrumā pabrauca milicijas "UAZ". Sākumā mēs neko nesapratām. Tikai tad ieraudzījām, ka tā ir nokrāsota dzeltenā krāsā ar zilām svītrām. Tās sānos bija uzraksts "MILITIJA". Kāds iekliedzās, ka tā ir "omon", un nolaida barjeru. Tad mēs ar Artūru aizskrējām uz barjeras otru pusi un sākām uz ceļa ripināt no bieza armatūras un dzelzceļa sliedēm sametinātus ežus. Tad es teicu Artūram: "Nāc, mēs esam galā," un viņš atbildēja: "Mēs tūlīt būsim klāt." Es devos uz mūsu pusi, lai palīdzētu tiem, kas tur bija. Tad parādījās tas “UAZ”. Mēs to apturējām un pieprasījām, lai pasažieri izkāpj. Tie, kas tur atradās, mums nepaklausīja, un mēs centāmies viņus izspiest no turienes. Viņi mēģināja pretoties, un tad sākās apšaude.
Lietuvas brīvprātīgie iesaistījās sadursmēs ar Padomju armijas specvienības karavīriem. Sadursmes laikā Sakalausks tika nogalināts, bet vairāki citi brīvprātīgie tika ievainoti no padomju sprādzienbīstamām ierīcēm.
Sakalausks ir apbedīts Alītā, blakus pirmajam Lietuvas armijas virsniekam Antanam Juozapavičam, kurš gāja bojā par Lietuvas neatkarību 1919. gadā.
- Vilma Juozevičiūtė (red.), "Mirusi pirms 20 gadiem", krājumā: Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās pētniecības centrs, pieejams tiešsaistē: https://www.genocid.lt/centras/lt/1402/a/ .
- Žydrūnas Mačiukas, Vilma Akmenytė-Ruzgienė (red.), "Parlamenta aizstāvis, brīvprātīgais karavīrs Artūras Sakalauskas", in: Lietuvas Republikas Seims, pieejams tiešsaistē: https://www.lrs.lt/sip/portal.show?p_r=38085&p_k=1 .
- Auksutė Ramanauskaitė-Skokauskienė, "Jaunieši, kurus nogalināja okupants", in: Alytausgidas.lt, 2011-08-16, pieejams tiešsaistē: https://alytausgidas.lt/naujiena/9026-okupanto-nuzudyta-jaunyste/ .
Saistītie objekti
Lietuvas Republikas Seima memoriāls 13. janvāra atcerei
Piemineklis atrodas Viļņā pie Lietuvas Republikas Seima otrās pils. 1991. gada janvārī, cīnoties par brīvību un to aizstāvot, Lie tuvas tauta apjoza sava parlamenta pili ar barikādēm. Tas bija mēģinājums pasargāt Lietuvu no toreizējās Padomju Savienības militārās agresijas – padomju mēģinājumiem Lietuvā veikt valsts apvērsumu un atjaunot padomju val dību. Barikādes ieskāva parlamenta ēku līdz 1992. gada beigām. 1993. gadā Lietuvas Republikas Seima pils priekšā no barikāžu daļām un citiem reliktiem tika izveidots savda bīgs piemiņas memoriāls – veltīts Lietuvas cilvēkiem, kuri ziedoja savas dzīvības brīvības vārdā. 1991. gada 13. janvārī risinājās traģiski notikumi, kad pa domju armija un īpašie spēki, ieņemdami Lietuvas Radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, nogalināja 14 brīvības cīnītājus un ievainoja aptuveni 600 cilvēku. Tuvojoties Brīvī bas aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts saglabāt minēto kompozīciju, ierīkojot 13. janvāra memo riālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā. Memoriālā ir saglabāts autentisks 1991. gada parlamen ta barikāžu fragments, uzstādīta kapela ar Vissvētākās Jaunavas Marijas svētbildi. Memoriālā ir izstādīti cilvēku atnestie priekšmeti un sniegts ieskats Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumos.
