Stāsts par Aidu uzvaras altāri

Pēc Igaunijas okupācijas tika saspiests arī Aidu uzvaras altāris, akta vaininieks bija tas pats cilvēks, kuru pazīstam kā Peltsamas pieminekļa postītāju (vārdi netiek minēti). Pie pussalauztā altāra 50. gados fotografēti daudzi cilvēki. Piemiņas zīmi pilnībā uz zemes uzbūvēja tikai 1965. gadā, taču arī ar to stāsts nebeidzās. 1970. gadā ceļš tika iztaisnots tā, ka tas vairs negāja cauri ciemam. Parakstītājs atceras arī šo laiku, jo viņš tolaik dzīvoja pienotavā pie vecā ceļa.

Taču viņš nezināja, ka, apstrādājot veco ceļu, altāra paliekas tika pilnībā likvidētas un uz pamatiem tika atrasta uzmava ar dokumentiem, ko dibinātāji tur bija novietojuši. Kaujas laukā atrastais zobens savulaik varētu būt likts uz pamatiem, taču nav dzirdēts, ka tas būtu atrasts vai nav atrasts. Ceļu pārvaldē vedamo piedurkni, Aidu ciema vīrietis Ants Āmans to ieraudzīja ceļu pārvaldē uz palodzes un atņēma, 19 gadus turēja rokā un pēc tam atdeva restauratoriem, vairāk tieši Heinrihs Sellaku. Aļņu sovhoza vīri 1989. gada Uzvaras dienai atjaunoja Uzvaras altāri. Tika izgatavotas kopijas no pirmā altāra pamatu dokumentiem, kas tagad atrodas uz pamatiem ar jaunu piedurkni. Oriģināls, kuru sarakstījis Aidu ciema Muti saimniecības īpašnieks un Aizsardzības līgas Kurista rotas priekšnieks Johanness Nēmiks, tika nodots viņa meitai Lindai.

Aidu ciema ļaudis turpināja tradīciju iedegt gaismas uz altāriem arī jau minētajās jubilejās - Aidu kauju sākuma un beigu datumos, Igaunijas Republikas gadadienā un Uzvaras dienā.