Viena diena partizānu bunkurā
Partizāna Ļongina Baliukeviča Dzūka dienasgrāmata raksta par dzīvi partizānu bunkurā, un šis stāsts atklāj, kāda bija diena partizānu pulkā.
No Maskavas pa radioviļņiem uz mūsu jauno bunkuru plūst dažas krievu tautasdziesmas. Melanholiskas, lēnas un smagas. Tajās jūti kaut ko skumju, kas pat sāpina tavu sirdi... Es nevaru tās klausīties ar mierīgu sirdi, un katru reizi, kad tās dzirdu, manā sirdī atjaunojas brūces. Dievs, cik tuvu Tev ir šīs dziesmas un cik tālu visa mūsu dzīve...
Mūsu jaunais bunkurs ir diezgan liels (2,3x3,3 m), bet auksts. Nez, vai tur būs tikpat auksts kā bedrē, kas mums bija pie Kitras. Visu pagājušo ziemu man nācās drebēt. Un tagad, šķiet, redzu, tāpat kā es; Rimvidu un Vanagu, nolaižamies bunkurā.
Pēdējās dienas ir bijušas patiešām grūtas. Laikapstākļi ir ārkārtīgi slikti. Līst lietus un visapkārt ir dubļi. Šis ir labākais manas gribasspēka pārbaudījums. Es devos uz Banadasu. Tur es satiku Vieversi, Kapsu un vēl vienu jaunpienācēju, kurš nolēma strādāt kopā ar mums. Kopā ar viņiem mēs pārvietojām visas savas mantas apmēram 30 km. Mēs visi nogurām. Tas ir lielisks sākums mūsu jaunpienācējiem!
Atgriežoties atradu zibeni. Viņš uzspridzināja visu Onušku pilsētas garnizonu, kas brauca kravas automašīnā netālu no Onuškiem - kopā 19 cilvēkus. Viņš paņēma 2 ložmetējus, 10 ložmetējus, 5 triecienšautenes un 5 pistoles. Visi apbruņojās no galvas līdz kājām. Bet notiek arī nelaimes: nesen nomira Vickas (Viesula) brālis Balandis un kāds man nepazīstams cilvēks. Burokas bija kaut kur prom un izglābās no nāves. Pats dīvainākais ir tas, ka bunkuru naktī noķēra. Acīmredzot kāds to sāka. Visi trīs nošāva sevi ar pistolēm. Ikdienas stāsts. Vicka ir virspusēji mierīgs. Kas zina, kas notiek viņa iekšienē.
Man sāk drebēt. Ir stindzinoši auksti. Manas kājas ir pilnībā izmirkušas. Tikmēr vecajā bunkurā, kur mēs uz laiku dzīvojām, bija ārkārtīgi smacīgs, kā īstā ellē. Bunkurs ir mazs, un mēs tajā dzīvojām septiņi. Nav vietas, kur apgriezties. Tas ir pilns ar netīrumiem un blusām. Blusas vairākas dienas neļāva man gulēt. Tad es pieradu - nogurums uzvarēja, un es gulēju kā mironis. Es pat sāku domāt, vai ellē varētu būt kaut kas sliktāks. Šodien, piemēram, es eju ar Elmu pa mežu. Ir tumša un lietaina rudens nakts, un mēs, nesot visādas mantas, ar saviem caurumainajiem zābakiem laužamies pa dubļiem. Ja šīs ciešanas mani nenogalinās, es no tā daudz ko iegūšu. Nu, bet tā ir tikai sīkums, lai mēs varētu turpināt. Mums ir darbaspēks.
Šodien mežā visur ir krievi. Acīmredzot viņi baidās, ka izjauks oktobra svētkus.
- Lionginas Baliukeviča dienasgrāmata - Partizan Dzūkas, Viļņa, 2002.g.
