Oleva Metsmā atmiņas

Papisārē tika uzbūvēta hidroplānu osta, bet Kīrasārē — pretgaisa aizsardzības baterijas.

Sākumā karavīri tika izmitināti Kihelkonnas apkārtnē. Vietējie iedzīvotāji sāka justies saspiesti kopā. Daudz celtnieku tika ievesti no cietzemes, pat no tālas Setomā. Sākoties karam, celtniecības darbi apstājās. Strādnieki atgriezās mājās, un militārpersonām nācās iztikt ar kompleksu tādu, kāds tas bija, nepabeigtu. Šajā brīdī situācija kļuva ļoti satraucoša. Militārpersonas sāka pārvietot karaspēku šurpu turpu. Gandrīz katru dienu virs galvas varēja redzēt mazos, bet agresīvos vācu un somu iznīcinātājus. Debesis atbalsojās no lidmašīnu dārdoņas, šāvienu dārdiem un pretgaisa šāviņu sprādzieniem. Kādā brīdī pretgaisa šāviņš detonēja netālu no nelielas somu lidmašīnas, kas veica cilpu, pirms nokrita lejā. 10 minūtes varēja dzirdēt ložmetēja šāvienu, pirms no Papisāres sāka celties dūmi. Krievi bija pārliecināti, ka lidmašīna ir avarējusi. Bet Vilsandi iedzīvotāji varēja redzēt, ka mazā lidmašīna bija nokritusi līdz jūras līmenim, turpinājusi lidojumu ļoti zemā augstumā un atklājusi uguni uz četrām vai piecām lidmašīnām, kas bija piestājušas ostā. Krievi bija apmānīti. Vācu iznīcinātāji Papisāres bāzē radīja daudz nepatikšanu, maskējoties par krievu lidmašīnām. Tie lidoja ļoti zemā augstumā un ar ļoti lielu ātrumu. Baterija Kīrasārē nevarēja notēmēt tik zemu, tāpēc vācieši sagrāva postījumus, jo neviens viņus neapturēja. Tas turpinājās līdz rudenim; šķiet, septembrī.
Kādu dienu no Papisāres sāka celties melni dūmi, ko pavadīja savdabīga sprakšķēšana. Izklausījās, ka pa bruģēto Kihelkonnas-Papisāres ceļu brauc ar kokmateriāliem piekrauta kravas automašīna. Domājams, ka kazarmas un munīcijas noliktavas bija aizdegušās. Situācija ātri vien kļuva nopietna.
Tā kā mūsu pagalms bija pilns biezu dūmu no Papisāres un kļuva neiespējami elpot, tēvs man lika pārvietot ratus, kas bija sakrauti ar sienu, prom no kuļamā šķūņa uz krūmiem ēnā, lai ferma neaizdegtos. Es atlaidu āķi uz aizmugurējām durvīm, un durvis ar blīkšķi atvērās. Biju šokēts, redzot desmitiem jūrnieku, kas klūpēja krūmos, šķietami vēl vairāk satriekti par mani, izmisīgi skrienot uz Lumandas ceļu, daži ar kailu galvu, daži pat bez tunikām. Es nepamanīju nevienu no viņiem ar ieročiem rokās.
Pēc brīža dūmi izklīda. Pa Lūmandas ceļu virzījās karavīru un zirgu vilciens, visi steidzās.
Nākamajā naktī viņi visi joprojām bija ļoti satraukti: neviens nevarēja aizmigt. Līdz rītam situācija šajā apkaimē bija nomierinājusies, bet no turienes varēja dzirdēt tuvojošos kara troksni. Pusdienlaikā mēs redzējām pirmos vācu karavīrus, kas kā tūristi brauca ar velosipēdiem pa Kihelkonnas-Lūmandas ceļu Serves virzienā. Tas manī radīja sajūtu, ka kara beigas ir tuvu. Diemžēl es kļūdījos. Neviens negribēja ticēt, ka tas varētu būt daudz lielāka kara sākums.