"Mēs nepadosimies dzīvi!": pēdējās stundas bunkurā
1948. gada 7. janvārī Viekšņu pagasta Miliai ciema mežā pēc ilgstošas pretošanās gāja bojā divi jauni partizāni - Prans Šiuips un Alberts Švažas, atsakoties padoties padomju armijai.
Miliai ciema mežā, gleznainā vietā starp Ventas upi un Ubaginės un Maigai mežiem, bija ierīkots partizānu bunkurs. Šeit slēpās trīs jauni vīrieši - Prans Šiuipis, Leons Jonuškis un Alberts Švažas.
1948. gada 7. janvāra agrā rītā, pirms rītausmas, bunkuru ielenca. "Kamēr vēl bija tumšs, iebrāzās karavīri baltos maskēšanās mēteļos. Viņu varēja būt vairāk nekā piecdesmit," atceras Alfonsas Virkutis, bijušais zemnieks no Miļu ciema.
Apšaudes laikā Leons Jonuškis padevās, un atlikušie divi partizāni atteicās padoties. Čekisti, cenšoties viņus sagūstīt dzīvus, bunkurā iesūtīja civiliedzīvotājus. Viņi ievainoja Kazimieru Butu, bet vēlāk atveda Domu Rimku. Partizāni, sapratuši slazdu, pārtrauca šaut uz neapbruņoto vīrieti. Rimkus meita Stase Pranauskiene atceras Prana Šiuipiša vārdus: "Mēs nepadosimies dzīvi! Nāve mūs nebiedē."
Prans Šiuips strādāja kā zēns Lēlaičių ciemā. Viņa māsa Ona Perminiene atceras: "Viņš bija drosmīgs, stiprs un gudrs vīrs. Godīgs lietuvietis. Varbūt viņš nojauta savu nelaimi, jo ar lielām skumjām skatījās uz tuvojošos fronti." Alberts Švažs, dzimis 1918. gadā, bija pabeidzis sešas vidusskolas klases un brīvprātīgi dienējis Lietuvas armijā.
Kad bunkurs piepildījās ar dūmiem un uguni, tiek uzskatīts, ka jaunie vīrieši uzspridzinājās ar savu pēdējo granātu. Viņu ķermeņi tika aizvesti uz Viekšņiem un izmesti netālu no stribu štāba. Vēlāk viņi tika slepeni pārapbedīti, bet viņu kapa vieta nav zināma.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Miļu (Kraķu) partizānu bunkurs
Aptuveni 1,5 km uz austrumiem no Kraķu apmetnes, Jonuškis mežā, Kutuvjas upes labajā krastā, ir atjaunota bijusī slēptuve pēckara brīvības cīņu dalībniekiem.
1948. gada 3. janvārī, MGB aģenta nodoti, pēc varonīgas cīņas šeit gāja bojā divi partizāni: 29 gadus vecais "Alkas" vienības dalībnieks, grupas vadītājs Alberts Švažas-Vanagas un 25 gadus vecais Prans Šiuips.
1999. gadā šajā vietā tika uzstādīts neliels ozolkoka krusts, bet 2005. gadā mežā pie Kuršēnu–Mažeiķu ceļa tika uzstādīts stabs Vīta krusta formā kritušo piemiņai. Tajā pašā gadā partizānu mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Viekšņu kapsētā.
"Kad sākām darbu, bija stipri aizaugusi teritorija ar zāli un bērziem. Sākām lēnām rakt, cerot atrast bunkura baļķu paliekas, bet tās neatradām; viss, ko atradām, bija sarūsējusi granāta. Izrakām divus lielus akmeņus, un tad kļuva skaidrs, ka esam īstajā vietā – pēc aculiecinieku teiktā, bunkurs atradās starp šiem akmeņiem, un partizāni lēca caur tiem, lai iekļūtu iekšā un maldinātu nelūgtus viesus," par bunkura ierīkošanu stāstīja P. Trakinis.
Arhīva dokumentos tika atrasts partizānu bunkura rasējums, un, pamatojoties uz to, 2010. gadā tika rekonstruēts pašreizējais bunkurs. Tā konstrukcija atbilst sākotnējam rasējumam, bet, pēc laikabiedru domām, tas bija "sekls", mazāka izmēra un būvēts no baļķiem.
