"Mēs nepadosimies dzīvi!": pēdējās stundas bunkurā
1948. gada 7. janvārī Viekšņu pagasta Miliai ciema mežā pēc ilgstošas pretošanās gāja bojā divi jauni partizāni - Prans Šiuips un Alberts Švažas, atsakoties padoties padomju armijai.
Miliai ciema mežā, gleznainā vietā starp Ventas upi un Ubaginės un Maigai mežiem, bija ierīkots partizānu bunkurs. Šeit slēpās trīs jauni vīrieši - Prans Šiuipis, Leons Jonuškis un Alberts Švažas.
1948. gada 7. janvāra agrā rītā, pirms rītausmas, bunkuru ielenca. "Kamēr vēl bija tumšs, iebrāzās karavīri baltos maskēšanās mēteļos. Viņu varēja būt vairāk nekā piecdesmit," atceras Alfonsas Virkutis, bijušais zemnieks no Miļu ciema.
Apšaudes laikā Leons Jonuškis padevās, un atlikušie divi partizāni atteicās padoties. Čekisti, cenšoties viņus sagūstīt dzīvus, bunkurā iesūtīja civiliedzīvotājus. Viņi ievainoja Kazimieru Butu, bet vēlāk atveda Domu Rimku. Partizāni, sapratuši slazdu, pārtrauca šaut uz neapbruņoto vīrieti. Rimkus meita Stase Pranauskiene atceras Prana Šiuipiša vārdus: "Mēs nepadosimies dzīvi! Nāve mūs nebiedē."
Prans Šiuips strādāja kā zēns Lēlaičių ciemā. Viņa māsa Ona Perminiene atceras: "Viņš bija drosmīgs, stiprs un gudrs vīrs. Godīgs lietuvietis. Varbūt viņš nojauta savu nelaimi, jo ar lielām skumjām skatījās uz tuvojošos fronti." Alberts Švažs, dzimis 1918. gadā, bija pabeidzis sešas vidusskolas klases un brīvprātīgi dienējis Lietuvas armijā.
Kad bunkurs piepildījās ar dūmiem un uguni, tiek uzskatīts, ka jaunie vīrieši uzspridzinājās ar savu pēdējo granātu. Viņu ķermeņi tika aizvesti uz Viekšņiem un izmesti netālu no stribu štāba. Vēlāk viņi tika slepeni pārapbedīti, bet viņu kapa vieta nav zināma.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Miļu (Kraķu) partizānu bunkurs
Aptuveni 1,5 km austrumos no Kraķu apmetnes, Jonuška mežā, Kutuvys upes labajā krastā, atjaunots kādreizējais pēckara brīvības cīņu dalībnieku slēpnis.
1948. gada 3. janvārī, MGB aģenta nodoti, šeit pēc varonīgas cīņas gāja bojā divi partizāni: 29 gadus vecais "Alkas" rotas biedrs, grupas vadītājs Alberts Švažas-Vanagas un 25 gadus vecais Pranas Šiuipys.
1999. gadā šajā vietā tika uzcelts neliels ozolkoka krusts, bet 2005. gadā pie Kuršēnu–Mažeiķu ceļa mežā bojā gājušo piemiņai tika uzstādīts stabs Vytis krusta formā. Tajā pašā gadā partizānu mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Viekšņu kapsētā.
"Kad sākām darbu, vieta bija stipri aizaugusi ar zāli un bērziem." Mēs sākām lēnām rakt, cerot atrast bunkura baļķu paliekas, taču mēs tās neatradām, un atradām tikai sarūsējušu granātu. «Izrakām divus jaudīgus akmeņus un tad kļuva skaidrs, ka esam īstajā vietā – pēc aculiecinieku stāstītā, bunkurs atradās starp tiem akmeņiem, un partizāni pa tiem metās iekšā, lai mulsinātu nelūgtos viesus,» par bunkura uzstādīšanu stāstīja P. Trakinis.
Arhīva dokumentos tika atrasts partizānu bunkura zīmējums, un pēc tā 2010. gadā tika rekonstruēts pašreizējais bunkurs. Tā konstrukcija atbilst oriģinālajam zīmējumam, taču, pēc laikabiedru domām, tā bijusi "sekla", mazāka izmēra un celta no baļķiem.
