Atmiņas par VDK kamerām Tartu
Studentu pretošanās kustības “Zili-melni-balti” biedrs Ūlo Raidma atceras laiku, ko pavadījis kamerās.
Studentu pretošanās kustības “Zili-melni-balti” dalībnieks Ulo Raidma atceras savu laiku kamerās.
"Augšstāva priekšniekam ziņošana bija ātra, un sods tika piespriests vēl ātrāk: 10 dienas aukstumā un deviņas dienas parastajās kamerās. Tas ir, 10 dienas izolatorā, ģērbies tikai lupatās. Ēdienam reizi dienā iedeva maizes šķēli un krūzi tējas, reizi trijās dienās - bļodu zupas. Garais, nejauks cietumsargs nolēma paņemt sev ķeblīti, tāpēc man veselu nedēļu nācās puskailam sēdēt uz aukstās betona grīdas kamerā, kas bija nepilnu metru gara un knapi pusmetru plata. Un it kā ar to nebūtu gana, daudz vietas aizņēma tualetes spainis, kura diametrs bija 30 cm. Tā vāks atgādināja budenovku [plata auduma ķiveri - Red.], ko 1940. gados valkāja krievu karavīri. Man paveicās, ka man kājās bija zeķes. Pirmajā vakarā es jau biju izdomājis trīs dažādas pozas. Pirmā bija stāvēt kājās un ne par ko nedomāt. Otrā bija sēdēt augļa pozā blakus spainim un mēģināt..." ne par ko nedomāt. Trešais gulēja man uz kakla aizmugures, kājas augstu pie sienas izstieptas, un es centos nedomāt par aukstumu... Sestajā vai septītajā dienā pamanīju, ka mani pirksti ir pietūkuši. Biju dzirdējis par nepietiekama uztura izraisītu pietūkumu. Laikam jau biju ticis tik tālu."
Rokraksta avots. Tartu pilsētas vēstures muzeji.
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
VDK kameru muzejs Tartu
Muzejs atrodas Rīgas un Pepleri ielu krustojumā Tartu.
Tā ir Tartu Pilsētas muzeja filiāle. Muzejs atrodas bēdīgi slavenajā “pelēkajā mājā” Rīamegi kalnā. VDK to izmantoja kā bāzi savai darbībai Tartu 20. gadsimta 40. un 50. gados. Pagrabstāvā atradās pirmstiesas apcietinājuma telpas politieslodzītajiem. Tagad pēc daudziem gadiem tās ir atvērtas apmeklētājiem. Daudzas kameras (arī vieninieku kameras) un daļa koridora ir atjaunotas to sākotnējā veidolā. Bijušajās cietuma kamerās iekārtotā ekspozīcija vēsta par Otro pasaules karu, pretošanos padomju varai pēckara Igaunijā, komunistiskā režīma noziegumiem un apstākļiem aizturēšanas telpās. Ideja par muzeja atvēršanu radās pārstāvjiem no bijušās Tartu studentu pagrīdes pretošanās grupas, sauktas par zili melni baltajiem. Apmeklējot savas kādreizējās kameras, viņi atklāja, ka ēkas pagrabstāvs ir pamests un to nebūtu sarežģīti atjaunot agrākajā cietuma veidolā. Muzejs oficiāli tika atvērts 2001. gada 12. oktobrī.
