Topošā Lietuvas Bruņoto spēku virspavēlnieka brigādes ģenerāļa Staša Raštiķa atmiņas par Neatkarības cīņām

Atmiņās stāstīts, kā topošais ģenerālis pēc Pirmā pasaules kara beigām atgriezās no Rumānijas un Turcijas frontes Viļņā, reģistrējās Valsts padomes pakļautībā esošajā virsnieku reģistrācijas birojā un devās pie vecākiem Dūkštā. Topošais Lietuvas armijas komandieris Dūkštā jau atrada pašpārvaldes komiteju un miliciju, kuras pārstāvji no vācu armijas iegādājās ieročus. Atmiņās stāstīts, kā vācu vienības, pārceļoties, uzspridzināja noliktavu, un minēts, kā vienai verdzībai sekoja cita verdzība – Sarkanā armija.

S. Raštiķis, pārliecinājis vecākus, ka saimniecība bez viņa necietīs, brīvprātīgi pieteicās armijā, iepriekš kaimiņiem paziņojis, ka dodas uz Utenu pirkt zirgus, paņēma "paplāti", maizi, sieru un devās 200 km garajā ceļā uz Kauņu. S. Raštiķa memuāros teikts, ka dāmas, sūtot savus vīrus uz Lietuvas armiju, raudāja aiz prieka, nevis aiz sāpēm, kā tas bija, sūtot savus vīrus uz cara armiju, jo zināja, ka drosmīgie var atgūt Lietuvu. Pēc S. Raštiķa teiktā, pirmo brīvprātīgo asinis nav skumju, bet gan vislielākās cieņas un sāpju cienīgas.

Veiksmīgi pārvarējis ceļu un šķērsojis frontes līniju, topošais armijas komandieris brīvprātīgi pieteicās Viļņas bataljonā un uzreiz pamanīja, ka brīvprātīgie ir slikti apmācīti un bruņoti. Atmiņās aprakstīta Žasļu kauja, stāstīts par to, kā viņi mēģināja doties uz Viļņu. Ļoti izteiksmīgi attēlots brīdis, kad tika ievainots un saņemts gūstā boļševiku rokās. Bija tā, it kā kaut kas būtu trāpījis viņam pa plecu un karstums to būtu nositis, kam sekoja otrs šāviens, pēc kura viņu pārņēma slāpes un bailes, ka ģenerālim S. Raštikim caurdurs bajoneti. Cenšoties no tā izvairīties, viņš sāka lūgties.

Atmiņās aprakstīts, kā "krievi" piegāja pie ievainotā vīrieša, iztukšoja viņa kabatas, novilka apavus un aizveda uz Daugavpili. Ierodoties Daugavpilī, topošais ģenerālis tika pratināts, kura laikā viņš piemānīja pratinātāju, un pēc tam tika ievietots kara slimnīcā.

Kad Lietuvas armijas vienības tuvojās Daugavai un sāka bombardēt Daugavpili, kara hospitālis un S. Raštiķis tika pārvesti uz Veļikij Luki, bet vēlāk uz Maskavu, kur topošo ģenerāli mocīja briesmīgi sapņi. Pēc kara hospitāļa atstāšanas S. Raštiķis tika nosūtīts uz karagūstekņu nometni Tulā, kur saslima ar tīfu un aprakstīja badu un smago darbu nometnē, līdz laikrakstā izlasīja par Lietuvas un Krievijas noslēgto miera līgumu. Pēc tam viņš uzrakstīja vēstuli Lietuvas misijai Maskavā un atgriezās Lietuvā.