Tautiniai partizanai/ Miško broliai
II WW2, III Nacionaliniai partizanai

The Forest Brothers’ Bunker is located by the Riga-Pskov (A2) highway 76 kilometres from Riga and 11 kilometres from Cēsis. The Latvian national partisans or Forest Brothers were small, armed groups of local residents who fought their independent battles against the occupation regime of the USSR in the territory of Latvia from 1944 to 1956. Forced to hide in the forests, these were people who could not or did not want to live in the Soviet Union. A total of around 20,193 Forest Brothers operated in Latvia. The bunker was formed based on the stories and memories of former Forest Brothers about life in the forests, hiding and fighting for the independent state of Latvia after 1945. The bunker showcases armaments and household items. The personal belongings, weapons and photos of partisans are on display. The guide’s narration is enriched by a video from interviews with Forest Brothers. There is a place for picnic campfires by the bunker. It is possible to pre-order a soup prepared on the fire or enjoy an evening of outdoor cinema by the fire.

It is located in the Griva forest massif.
Six objects related to the places of national and Soviet partisan battles are under consideration.
In the forest massif of Griva, there are not only the headquarters of the "Purvsaliņi" national partisans, the White Cross in the bunker of the national partisans and the cross to the commander of the resistance movement Andrejas Roskoš, but also the grave of the Soviet partisan brigade commander Artūrs Balož, a monument on the so-called Maiden Hill, where a Soviet partisan died in 1944 the group of young partisans of the brigade, as well as a monument to the Soviet partisans with a five-pointed star and the engraved words "Let's cover ourselves with needles".

It is also possible to view the objects by going for a ride with a two-wheeler on bicycle route no. 785 - "Rhymes of history in the forests of Griva" (route length 34 km, gravel and forest roads). Map for download.

Memorial place for the commander of the national partisan group Andrejas Roskoš (GPS 56.87399, 27.43524)
In the autumn of 1997, the White Cross was discovered in Lielgrivas forest for the commander of the national partisan group Andrejas Roskoš.

Monument to Artūrs Balodis (GPS 56.872926, 27.478121)
Artūrs Balodis was a Soviet partisan, the commander of special tasks of sub-unit A, which was stationed in the Griva forest massif. Fell in the extensive "combing" carried out by the occupiers of Nazi Germany. The comrades carved the letters AB in the birch tree at the place where he died, so that it would not be forgotten. After the war, local researchers found the marked birch and installed a commemorative plaque in its place.

For all those who fell in the forests of Griva (GPS 56.863280, 27.47975)
This commemorative stone in the Griva forest massif has been installed by VAS "Latvijas valsts meži" in honor of the partisans who fought for their homeland. Next to the memorial stone, there is a map-scheme with indications of the partisans' headquarters and places of interest. There is also a rest area. Nearby is the settlement of the national partisans, 1945-1947.

National partisans settlement (GPS 56.863456, 27.481148)
In this place there were settlements of national partisans who fought against the Soviet occupation. The places of individual bunkers have been preserved, by their visual appearance you can judge how big and what shape the dugouts were. National partisans, resisting the Soviet power, operated in the forests of Griva for several years after the end of the Second World War.

Griva forest memorial ensemble, dugout (GPS 56.860665, 27.490439)
It was built in memory of the Soviet partisans who lived in the forests of Griva. Guerrillas blew up the local railway network and trains to disrupt the supply of ammunition, food, etc. to the Nazi German army. Memorial stones have been placed in places where trenches were dug during the war. In the restored dugout you can feel the atmosphere of wartime.

Girls' hill (GPS 56.858187, 27.521526)
In June 1944, the occupiers of Nazi Germany carried out an extensive "combing" of the Griva forests with the intention of destroying the partisans. The soldiers on the hill of Numerne besieged the economic company, which consisted mostly of young girls, and all of them were shot. Since these tragic events, Numerne hill was renamed Meitenu hill by local residents. A memorial stone has been erected at this location.

Honoring the memory of the national partisan commander Pēteras Supes, on May 28, 2005, a monument dedicated to him was unveiled in Vilakas. It is placed near the Viļaka Catholic Church, on the edge of the trenches dug during the war, where the Chekists buried the shot national partisans. A capsule with the names of 386 fallen national partisans, battle descriptions and materials about the partisan commander is placed under the monument dedicated to P.Supem. The words engraved in stone: "I remained faithful to you, Latvia, until my last breath".
The monument was created by Pēteris Kravalis.

Next to it is a memorial place in the Stompaki forest and other places of battle for Latvian freedom fighters who fell and were murdered by the Chekists in 1944-1956.
On June 20, 2008, a granite plaque with the names of 55 fallen partisans arranged in three columns was discovered on the right wall.
The monument was erected in the place where the communist occupation authorities once displayed the remains of the murdered partisans to intimidate the rest of the population.

Words of thanks to Pēteris Supe and a poem by Bronislava Martuževa are engraved on the adjacent plaque:
"Get up, Peter Supe,
Soul, in battle!
Today Your blood sacrifice,
Risen in the nation.
Go out to live forever
In the strength and vigor of the young,
Wraps, flutters, folds
In the rising flag!"

Sērmūkši is home to one of more than a hundred memorials to partisan battles in Latvia. There are more than six hundred partisan battle sites in Latvia. A Latvian national partisan dugout has been built based on historical evidence, and visitors can spend the night in near-authentic conditions with plank beds, lighting provided by kerosene lamps and a heating device similar to the ones used by partisans. Visits must be booked in advance. The fateful moment for the Sērmūkši National Partisan Group came on 29 November 1946 with the deaths of four fighters from the group: Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands and Anna Zariņa. Alfrēds Suipe survived, endured deportation, returned to Latvia and saw the restoration of a free state. He initiated the idea to establish a memorial site for his fallen companions in Sērmūkši.

Located in "Čūskubirzs", Alsviķi parish, Alūksne district.

The memorial stone was unveiled on August 21, 2018. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

A bunker site has been preserved here in the forest massif, where in June 1947 the head of the communications department of the Latvian National Partisan Association Antons Circāns came to meet with the partisan representatives led by Bruno Bucalder to organize and maintain contacts between certain groups of national partisans. Anton Circan's goal was not achieved, because on July 7, 1947, near Drusti, he died.

Located in Veclaicene parish, Alūksne region.

Opened on October 4, 2019. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.
On March 13, 1953, in the forests of Veclaicene, not far from the Koruļi house, the Chekists opened a carefully disguised bunker and arrested Bernhard Ābelkok and Elmārs Tortūze.
Weapons were found in the bunker: 2 German rifles and 95 rounds, 2 Parabellum pistols and 152 rounds.
On November 11, 1949, Czech agents K. Dokti-Doktenieki were shot and his group broke up. After the attack, B. Ābelkoks and E. Tortūzis hid for some time in a bunker near the Maskaļi house, but from the spring of 1951, with the support of Ilona Ābolkalns, they built a bunker in Koruļi, where they lived until their arrest.

The Broņislava Martuževa Museum is situated on the site of the poet’s childhood home in Indrāni parish, Madona municipality. The museum’s exhibit is located in a renovated barn featuring voice and video evidence from the National Resistance Movement and the work of the poet in publishing an underground magazine, as well as composing poetry and songs for national partisans. Broņislava Martuževa was involved with the resistance movement since its inception. Lazdiņas, Martuževa’s home which has not survived, also served as a place of refuge for Pēteris Supe, Head of the Latvian National Partisan Association, and his comrades-in-arms. The poet spent five years hiding in the basement of her home, meeting with partisans, writing poetry (including work dedicated to partisans Pēteris Supe, Vilis Toms, Smilga Group, Laivenieks, Salns, Celmiņš, Bruno Dundurs and others), as well as writing songs and teaching them to partisans. Now, her songs are sung by the ‘Baltie lāči’ group (literally: ‘White Bears’). In 1950, the ‘Dzimtene’ magazine (literally: ‘Motherland’) was published underground together with Vilis Toms. The poet transcribed 11 issues of the magazine, 10 copies each, by hand. The poet, her brother, sister, mother and Vilis Toms were arrested in 1951. Bronislava Martuževa returned from Siberia in 1956. Recognised locally and nationally, the poetry barn is visited by both local residents and guests of the municipality. Learning about the poet’s life gives you the opportunity to discover the fate of Latvia.

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.

Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.

1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.

1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.

Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.

Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.

Apskatāms izgatavots un uzstādīts 3 m augsts krusts baltā krāsā plāksnes ar 1946. gada 2. jūlijā nošauto Latvijas nacionālo partizānu vārdiem. Turpat blakus atjaunota zemnīca. Lai vieglāk būtu šo vietu atrast, no Vietalvas puses uzstādīta norāde ar uzrakstu “Baltais krusts”. 

Otrā pasaules kara laikā Vietalvas apkārtnē risinājās aktīva kara darbība, un ar to saistīti arī notikumi pēc kara beigām. Pēckara gados te darbojās tā saucamā “Pārupa grupa”, kuras vadītājs bija Rihards Pārups (1914 - 1946) .
1946. gadā nodevības dēļ šajā vietā tika nošauti 10 partizāni. 

Pārupa grupai piemiņas akmens uzstādīts arī Jēkabpilī pie Krustpils luterāņu baznīcas.

Projektu realizēja bijušie Ulda Eiduka jaunsargu grupas aktīvisti.
No Pļaviņu puses piemiņas vieta sasniedzama ejot pa koka laipām un pavasarī un rudenī objekta pieejamība var būt apgrūtinoša.

Video sižets par Riharda Pārupa 100 gadei veltīto izstādi

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.

Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.

Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.

Atrodas Mālupes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2017. gada 13. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

1945. gada 24. augustā Latgalē, Dubnas mežos, bija nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ar mērķi atjaunot 1918. gada Latvijas Republiku. Labākai partizānu grupu darbības koordinēšanai, izveidojās reģionālie štābi. Nacionālo partizānu grupas, kas darbojās Bejas, Mālupes, Mārkalnes pagastos, apvienojās “Priedolaines” sektorā. Reģionālo štābu vadīja Jānis Liepacis. Katrā reģionālajā štābā izveidojās propogandas nodaļas. Viena no tādām, kuras komandieris bija Jānis Bitāns, izveidojās Mālupes pagasta meža masīvā. Šeit, bunkurā, no 1946. līdz 1948. gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Informācijas sagatavošanā un izplatīšanā iesaistījās Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustība “Dzimtenes Sili”.

Atrodas Ilzenes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 28. septembrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šo Ilzenes pagastu māju iedzīvotāji no 1944. gada rudens atbalstīja Voldemāra Andersona (“Vecā”) vadītos nacionālos partizānus, kuru bunkurs atradās netālu meža biezoknī. 1945. gada 23. novembrī bunkuru aplenca NKVD karavīri. Kaujā gāja bojā deviņi cīnītāji. Pēc tās tika atrasti 2 ložmetēji, 14 automāti, 11 šautenes, 10 pistoles, 3500 patronas, 45 granātas, 4 binokļi. Voldemāra Andersona grupas iznīcināšana bija plānota čekas aģentūras lietā “Ķēde”(“Цепь”).

Grupas sastāvā darbojās Voldemārs Pāvels Andersons (“Vecais”), Gastons Dzelzkalējs, Voldemārs Tonnis, Centis Eizāns, Osvalds Kalējs, Jānis Koemets, Stāvais (“Polis”), Voldemārs Rappa, Eduards Rappa, Elmārs Rappa (palika dzīvs).

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka.  Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.

Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.

Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.

Piemineklis atrodas netālu no Zlēku muižas ansambļa, Karātavkalna rietumu daļā.  Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks.

Zlēku piemiņas vietā ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem.

1944.gada decembrī Zlēku apkārtnē vācu nacistiskās armijas daļas veica plašu operāciju, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem.Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.

"Dunča bunkurs" ar piemiņas plāksni "Tēvijas vanagi" atrodas  Otaņķu pagastā, vietā, kur  atradies nacionālās pretošanās organizācijas "Tēvijas vanagi" partizānu grupas pirmais bunkurs.

1945./46. gada ziemā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā trīs patriotiski noskaņoti puiši Alfrēda Tiliba (bijušās 19. SS divīzijas leģionārs) vadībā dibināja nacionālās pretošanās kustību "Tēvijas vanagi", kurai drīzumā bija jau ap 200 biedru no dažādām vietām: Liepājas, Aizputes, Nīcas, Dunikas, Grobiņas, Bārtas, Gaviezes. Šī kustība cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.

Bunkura izmēri, kurā uzturējās partizāni, bija 4 x 4 m un tas bija veidots no resniem, horizontāli guldītiem baļķiem. Ieeja tajā bija no augšas, paceļot lūku ar mazu, augošu priedīti, zem kuras atradās trepes. Lāviņas bija divos stāvos, uz katras vieta gulēšanai 7-8 vīriem. Diemžēl Dunča bunkurs atrasts un uzspridzināts  1947. gadā.

Mūsdienās bunkura vietā var redzēt  zemes padziļinājumu. Vieta atrodas mežā un ikkatrs interesents jebkurā laikā tai var brīvi piekļūt bez iepriekšējas pieteikšanās.

Blakus ir pieejama piknika vieta ar nojumi.

Piemiņas plāksne atklāta 2005. gada 9. septembrī. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu.

Objektam ir novada mēroga kultūrvēstures pieminekļa statuss

Baltijas valstīs lielāko nacionālo partizānu bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris “Kārlis Krauja” (Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielu LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas pārspēku. Pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni.

1992. gadā zemessargi kopā ar “Daugavas Vanagiem” un citu patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos.. 1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām Zebrenes pagastā tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: “Tēvzeme un brīvība – svētākie dārgumi virs zemes /  Īles nacionālo partizānu / 1945. – 17.93.1949. / piemiņai / Pertas latvieši”. 2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) atklāja jaunu balto krustu un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Par tevi, tēvu zeme! Savas galvas nolika šai meža paugurā 1949.gada 17.martā cīņā pret čekas karaspēku Kārļa Kraujas grupas latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni”.

Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā 2009. gadā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Pēc bunkura iebrukšanas trīs gadus vēlāk, tas tika atjaunots 2013. gada rudenī ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem un uzvārdiem. 2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena LNPA uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: “Nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem 1948 – 1949”. Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi, bet  otrā pusē iekalti komunistu režīma notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi.

Piemiņas akmens atrodas Striķu un Lauku ielas krustojumā.

Traģiski asiņainais notikums šajā vietā risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Šīs ielas 33.namā pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.

Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.

Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.

1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.

Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)

Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g.  VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī

Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē.  Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne.  1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.

1946. gada 1. janvārī starp Kabili un Rendu pie "Apūznieku" mājām norisinājās vien no lielākajām kaujām starp nacionālajiem partizāniem un čekas jeb padomju okupācijas Valsts drošības komitejas vienībām. Partizāni, kuru vidū bija arī grupas komandieris Fricis Kārkliņš, aizbrauca pēc siena mežabrāļu zirgiem. Par komandieri viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Izlūki ziņoja, ka zemnīcām tuvojas čekas vienība. Pakulis pretī izsūtīja partizānu nodaļu – 25 labi bruņotus vīrus. Pretinieka lodes izdzēsa trīs cilvēku – Kārļa Kristolda, Emīla Šmita un Ādolfa Kūrēja – dzīvības, bet čekas pusē krita ap 50 vīru. Mežā, kur reiz risinājās šie notikumi, atdusas divi no kritušajiem vīriem, kuriem izveidota piemiņas vieta.

Mūsdienās mežos arvien tiek atklāti jauni bunkuri, kas savulaik deva patvērumu gandrīz divdesmit tūkstošiem cilvēku, kuri neatbalstīja Padomju okupāciju un nevēlējās sadarboties, kā arī slēpās mežos citu iemeslu dēļ, piemēram, baidoties par savu dzīvību, drošību utml. 

Padomju partizānu vienība izveidojā 1944. gada 30. septembrī, kad Mazirbes apkārtnē izvietotā vācu 283. policijas bataljona 19 karavīri Vladimira Semjonova vadībaā ar ieročiem dezertēja. Bataljons bija izveidots 1943. gadā no Latgales novada brīvprātīgajiem un piedalījās vācu okupācijas varas pretpartizāņu operācijās Latvijas un Baltkrievijas teritorijā.

Vienība saucās sava komandiera vārdā “Semjonova vienība” un tikai kara noslēgumā pieņēma “Sarkanās Bultas” nosaukumu, ko jau pēc 2. pasaules kara izplatīja padomju propaganda. Līdz 1944. gada decembrim vienībā bija 300 – 400 partizāni. Lielākā daļa tie bija izbēgušie Sarkanās armijas karagūsteņi, bijušie leģionāri, tajā skaitā pēc ģenerāļa Kureļa grupas iznīcināšanas palikušie cīnītāji. Lai Kurzemē šajā laikā darbojās daudzas Sarkanās armijas izlūku grupas, tās izvairījās no ciešas sadarbības, jo partizānu vienības komandiera un tās pamatkodola darbība vācu policijas rindās bija pārāk aizdomīga. “Sarkanās Bultas” darbība bija salīdzinoši maz organizētā un vairāk vērsta uz kara beigu sagaidīšanu. Savas darbības laikā tā izvērsa plašu vietējo iedzīvotāju terorizēšanu.

“Sarkanās Bultas” pirmais komandieris Vladimirs Semjonovs, 1944. gada 10. decembra naktī,ceļoties pāri uzplūdušajai Abavas upei noslīka. Viņa līķi atrada tikai 1945. gada pavasarī un apglabāja. 1961. gadā viņu pārapbedīja Kuldīgā.

Piemineklis atrodas vieta, kur atradās “Sarkanās Bultas” un citu apkārtnes partizānu nometne (apmēram 50 – 70 cilvēki), kuru 1945. gada 7. martā ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks.

Atrodas Annas pagasta Ezeriņu kapsētas centrālajā daļā.

Kapsētā, kurā apbedījumi veikti no 1925. gada atrodas par Annas pagasta Aizsargu nodaļas savāktajiem līdzekļiem uzceltais un 1933. gadā atklātais piemineklis Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem Annas pagasta karavīriem. Līdz Otrajam pasaules karam par pieminekļa kopšanu rūpējas Annas pagasta aizsardzes, kuras katru svētdienu devās uz kapsētu un, godinot kritušos, nolika ziedus. 1940. gada 18. novembrī piemineklis sašauts, ložu atstātās pēdas redzamas aizvien. Mūsdienās kapsētā ik gadu notiek Lāčplēša dienai veltītie piemiņas pasākumi.

2004. gadā kapos atklāta piemiņas vieta 1941.un 1949. gada politiski represētajiem, bet 2006. gadā atklāta piemiņas plāksne nacionālajiem partizāniem.

Atrodas Pils ielā 12, Cēsīs, netālu no Cēsu pils laukuma.

Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" atklāj pārsteidzošus un varonību apliecinošus indivīdu pretošanās stāstus.
Ekspozīcija izveidota padomju laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un vēsta par Latvijas okupāciju.

1940-tajos gados Latviju divreiz okupēja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Līdz pat 1950-to gadu vidum kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tāpat kā viņu laikabiedri citviet Latvijā, aktīvi pretojās totalitārajiem okupācijas režīmiem.

Ekspozīcija sniedz padziļinātu ieskatu vietējās kopienas patriotismā un motivācijā. Laika līnija rosina izzināt Latvijas okupācijas norisi no 1939. līdz 1957. gadam un tematiski sakārtoti citāti no vietējiem laikrakstiem piedāvā salīdzināt abu okupācijas režīmu politisko propagandu.

Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem,  neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.

2019.gadā ekspozīcija ieguva Latvijas Dizaina gada balvā 3.vietu.

2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.

Otrā pusē ceļam apskatāma Cēsu “Stūra māja” - bijušais čekas nams.

Atrodas “Daiņkalni”, Raunas pagasts, Raunas novads (netālu no Smiltenes novada, Brantu pagasta “Mežviju” mājām.

Nokļūšana līdz piemiņas vietai tikai vienreiz gadā - 16.aprīlī! Ceļš ved caur privātīpašumu.

Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa. D.Breikša nacionālo partizānu grupa izveidota 1948. gadā un līdz pat 1950. gadam viņi dzīvoja Gatartas pagasta “Jaunvieslavēnos” pie saimnieka Kārļa Lāča. 1950. gadā D.Breikša partizānu grupu nodeva viņa paša brālis Laimonis, tāpēc viņi bija spiesti pārvietoties. Pa vasarām viņi dzīvoja mežos, bet ziemas pārlaida Raunas pagasta “Daiņkalnos” pie mežsarga Artūra Pērkona (1907-1952) un blakus esošajos “Graškalnos” zem mājām ierīkotos bunkuros.

Kopš 2002. gadā piemiņas vietu “Daiņkalnos” pamazām labiekārtoja. Katru gadu 16. aprīlī tiek rīkoti piemiņas pasākumi Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu piemiņai. 2003. un 2004. gada aprīlī pie “Daiņkalnu” un “Graškalnu” mājām ievētīja piemiņas krustus un plāksnes. 2016. gada rudenī – 2017. gada pavasarī ar vietējo raunēniešu palīdzību piemiņas vieta tika rekonstruēta pēc arhitekta Z.Butāna skices, kā arī tika atrakta un nostiprināta kādreizējā bunkura vieta.

Mežabrāļu lauku māja (Metsavenna Talu) atrodas Vastserozas ciemā pie Igaunijas un Latvijas robežas.

Bunkuru kā tūrisma objektu atklāja 1999. gadā, piedāvājot apmeklētājiem iespēju izmēģināt mežabrāļu dzīvesveidu, kas ir daļa no Igaunijas vēstures. Programmā ietilpst mežabrāļu meklēšana slēptuvē, viesošanās bunkurā, stāsti par patiesiem notikumiem, mežabrāļu dziesmu dziedāšana ar mājas saimnieku un mežabrāļu maltītes gatavošana vai baudīšana. Galvenais objekts ir bunkurs, kurš ir ierakts kalna nogāzē un izklāts ar šauriem priedes koka baļķīšiem. Bunkurā ir divstāvu gultas un neliels galdiņš. Šāda veida bunkuros 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā mitinājās simtiem drosmīgu vīru, kuri pretojās valdošajam režīmam, tāpēc bija spiesti slēpties no varas iestādēm.

Plāni izveidot šo mežabrāļu piemiņas vietu radās 2013. gada sākumā, kad Iekšējās drošības dienests identificēja mirstīgās atliekas, kas tika atrastas masu kapā Rēdopalo netālu no Veru. Kopīgi ar Vastselīnas pašvaldību, Igaunijas Aizsardzības līgas Veru reģionālo nodaļu un Aizsardzības ministriju tika pieņemts lēmums par piemiņas vietas izveidošanu kapsētā, un tika sākti vajadzīgie priekšdarbi. Trīspadsmit mežabrāļu mirstīgās atliekas pārapbedīja 2013. gada 21. septembrī. Gadu vēlāk kapsētā tika atklātas Mati Karmina veidotās piemiņas skulptūras no akmens tēstu eglīšu veidolā. 2015. gada 1. novembrī šeit pārapbedīja vēl četru meža brāļu mirstīgās atliekas no slepenā masu kapa Rēdopalo, un tika atklātas vēl vairākas piemiņas eglītes trijās dažādās kaujās kritušo atcerei. Viņu faktiskā atdusas vieta joprojām nav zināma.

Puutlipalo piemineklis un bunkura vieta atrodas Mutsu ciemā Veru apriņķī. 1953. gada 28. martā Puutlipalo notika pēdējā liela mēroga sadursme starp mežabrāļiem un padomju drošības spēkiem. Nogalināti visi astoņi mežā slēpušies cilvēki – trīs sievietes un pieci vīrieši. Bunkurs tika iznīcināts, līķus iznesa no meža un apglabāja nezināmā vietā.

Šis piemineklis, kas veltīts kritušajiem mežabrāļiem, tika atklāts 1989. gada 20. maijā netālu no kādreizējās bunkura vietas. Tas bija pirmais Igaunijas pretošanās cīnītāju piemineklis, kas tika uzcelts laikā, kad valstī vēl atradās padomju okupācija un mežabrāļus joprojām oficiāli dēvēja par bandītiem. Pretēji daudziem vēlāk uzceltajiem līdzīgiem pieminekļiem, kurus komunisti saspridzināja, Puutlipalo piemineklis tā slēptās atrašanās vietas dēļ palika neskarts. Oriģinālā akmens plāksne ir vienīgā nomainītā īpašība, jo tajā kļūdaini (tā kā valsts gadiem ilgi turēja noslēpumu) tika ierakstīts citā kaujā bojā gājušā pretošanās cīnītāja vārds.

2013. gada janvārī Iekšējās drošības dienesta izmeklēšanas laikā veiktās DNS pārbaudes atklāja astoņu Puutlipalo nogalināto mežabrāļu identitātes. Tajā gadā Pretošanās cīņu dienā viņi tika atkārtoti apbedīti Vastseliinas kapsētā.

Saikas bunkura kauja notika 1951. gada 7. martā. Sadursme, kas ilga četras stundas, bija viena no retajām mežabrāļu vēsturē, kurā padomju spēki sagrāva zaudējumus, kas salīdzināmi ar pašiem mežabrāļiem. No astoņiem bunkurā esošajiem mežabrāļiem tikai diviem izdevās aizbēgt. Viņi tika nogalināti divus gadus vēlāk Puutlipalo kaujā.

Memoriāls tika atklāts 2007. gada Jāņos blakus galvenajam ceļam. Arī kaislīgie pārgājieni atradīs bunkura vietu, ja dosies 700 metrus pa meža takām dienvidaustrumos no memoriāla. Kaujas vietas koordinātas: 57°39'22.2”, 27°18'49.9" Piezīme: Ņemiet vērā, ka Vastselīnas kapsētā Saikas piemiņas eglē izcirstās koordinātas ir neprecīzas.

Šeit 1978. gada 28. septembrī divi izlūkdienesta darbinieki mēģināja notvert 69 gadus veco Augustu Sabi, kurš gandrīz 30 gadus bija slēpies no padomju varas iestādēm. Taču notvert viņu dzīvu izrādījās neiespējami – pēc kautiņa Sabbe metās Vehandu upē un noslīka. Viņa līķis tika atrasts, nogādāts Tartu un tā gada 20. oktobrī apglabāts nemarķētā kapā Raadi kapsētā. Tajā pašā dienā pēc diviem gadu desmitiem viņa kaps tika atzīmēts ar kapa pieminekli. 2002. gadā Vehandu upes krastā viņam tika uzstādīts piemiņas zīme. Sabbes pistole ir apskatāma Veru apriņķa muzeja pamatizstādes sadaļā Mežabrāļi.

Pergupehjas bunkurs atrodas mežā netālu no Raplas apriņķa Tiduveres ciema.

Līdz 1945. gadam neapmierinātība ar padomju varu daudzās okupētajās zemēs, arī Igaunijā, bija pāraugusi organizētā pretošanās kustībā. Notika mēģinājumi apvienot kaujinieku grupas un izveidot tīklu. Šis 1947. gadā ierīkotais bunkurs bija nozīmīgs mežabrāļu atbalsta punkts.

Pēc pilnīgas rekonstrukcijas Pergupehjas bunkurs tika atvērts 2015. gadā, un tas ļauj iepazīt mežabrāļu ikdienu. Ikviens interesents var pavadīt bunkurā nakti un iztēloties, kāda būtu dzīve slēpjoties.

Blakus senāk atradās oriģinālais bunkurs, kuru Iekšlietu Tautas komisariāts iznīcināja 1947. gada 31. decembrī. Šeit ir arī bunkuru ieskaujošā dubļu siena un piemiņas vieta kritušajiem mežabrāļiem.

Muzejistaba ir atvērta bibliotēkas darba laikā.

Bunkurs atrodas Aizsardzības spēku mācību zonas neierobežotas piekļuves daļā Nursipalu. Kad notiek mācības, tuvējā apkārtnē var dzirdēt šāvienu skaņas. Pēdējais ceļa nogrieznis šoferiem var radīt grūtības, bet lielākoties ceļš ir izbraucams. Zeme ap bunkuru var būt mitra.

Likas (Nursi) kauja notika 1945. gada 28. decembrī. Cīņās tika nogalināti deviņi mežabrāļi, un tika nodedzināts virszemes bunkurs, bet trim vīriešiem izdevās aizbēgt. Kaujas vietu atrada 2008. gadā pēc ilggadējiem pētījumiem. Gadu vēlāk pie Veru-Valgas ceļa atklāja kaujas piemiņas vietu. Pirmos izrakumus bunkura atrašanās vietā veica 2010. gadā, un tajā pašā gadā bijušajā Nursi skolas ēkā atklāja kaujai veltītu muzejistabu. Mežabrāļu izmantoto rakstāmmašīnu pašlaik var apskatīt Veru apriņķa muzejā.

Pēc 2. pasaules kara 20 vīri no Ehmjas pulcējās, lai izveidotu mežabrāļu vadu. Baļķu bunkurs tika uzcelts 1945. gada beigās. Bunkurs tika uzcelts uz zemes un to ieskauj valnis. Sekls grāvis, kas ieskauj bunkuru, ārkārtas situācijās aizstāja tranšeju. Astoņus metrus no bunkura vietas atrodas 80 cm diametrā un 2,3 metrus dziļā aka. 1946. gada 20. janvārī reidā vienā no Ehmjas fermām tika sagūstīti pieci grupas dalībnieki. Nez kāpēc bunkurā paslēpušies vīrieši par to nedzirdēja. Bunkura slepenā atrašanās vieta bija zināma jau nākamajā dienā, un drīz to ielenka milzīgi spēki. Mežabrāļi atteicās padoties un visi tika nogalināti stundu ilgajā apšaudē, kas sekoja. Viņu līķi tika nogādāti Hāpsalu un apglabāti nezināmā kapā.

2010. gada septembrī arheologa Mati Mandela uzraudzībā tika pētīta zeme zem bunkura. Viņi atrada 60 priekšmetus: galvenokārt ložu čaulas un patronas, bet arī pogas, sadzīves priekšmetus un daudz ko citu.

2011. gada 18. jūnijā bunkura vietā tika atklāts memoriāls. Šo pieminekli izgatavojis Igaunijas Memento savienības priekšsēdētājs un Ungru Paekivi ražošanas vadītājs Arnolds Aljaste.

Lebaveres mežā 2020. gadā tika atklāts atjaunotais mežabrāļu bunkurs. Bunkurs tika izveidots 1944.–1954. gadā pēc mežā bēguļojošā mežabrāļa Martina Tammes bunkura parauga, balstoties uz viņa brāļa Kaljo Tammes atmiņām. Martins Tamme šādā bunkurā nodzīvoja mežā vismaz sešus gadus. 2001. gadā Veikemārjas pagastā tika uzcelts apmeklētājiem paredzēts bunkurs, kurš tagad ir novecojis. Veikemārjas muzeja draugu biedrības vadībā mežā tika atjaunots šis pats bunkurs un piemiņas plāksne.

Lai iegūtu plašāku informāciju un pieteiktos mežabrāļu bunkura apmeklējumam, sazinieties ar Veikemārjas muzeja draugu biedrību, kas piedāvā ekskursijas gida pavadībā.

Ennuksemē mežabrāļu bunkurs atrodas mežā starp Holstres un Mustlas ciemiem. Slēpni uzcēluši brāļi Jāns un Ēvalds Sovi, kuri 1944. gadā bēga no padomju okupācijas karaspēka. Vēlāk pievienojās vēl ducis mežabrāļu.

1945. gada 21. februārī NKVD biedri uzbruka bunkuram un sešas stundas ilgā kaujā tika nogalināti septiņi mežabrāļi un divi uzbrucēji, bet pieci cilvēki tika saņemti gūstā. Lai izvilinātu mežabrāļus, komunisti aizdedzināja bunkuru. Ennuksemē bunkurs ir lielākais Igaunijas mežabrāļu pastāvēšanas vēsturē.

2010. gadā Tarvastu pagasts bunkuru atjaunoja tā aptuvenajā izmērā, bet 2016. gada 31. oktobrī tas tāpat kā 1945. gadā tika nopostīts ugunsgrēkā. Vīlandes pagasta padome nolēma bunkuru atjaunot 2020. gadā, un tā būvniecība tika uzsākta tā paša gada novembrī.

Rekonstruētajam bunkuram ir divas ieejas un izejas, sešas divstāvu gultas, koka plīts un tunelis, kas savieno to ar ieeju kalna pakājē. 2021. gadā uzbūvētais bunkurs ir drošāks par piecus gadus iepriekš ugunsgrēkā nopostīto, jo, lai pasargātu koksni no bojājumiem, tika izbūvētas betona sienas un betona griesti un grīda.

Bunkurs ir atvērts 24/7. Ir iespēja apmeklēt un nakšņot bez iepriekšējas pieteikšanās.

Šis laukakmens, kas izrotāts ar trim metāla krustiem, ir veltīts mežabrāļiem Priidu Mē, Ēvaldam Pomerantam un Augustam Tutam, kuri tika nogalināti netālu no Emmastes 1951. gada 23. jūnijā. Memoriāls, ko projektējis Jaanus Rohusaar, tika atklāts Emmastes kapsētā 2007. gadā.

Šis piemineklis atrodas Luulupes ciemā.

Tas tika atklāts 2020. gadā, pieminot slavenāko Sāremā mežabrāli Elmāru Ilpu un viņa grupas.

Ilps padomju varas iestādēm bija dadzis acī no 1944. gada līdz 1950. gada 12. augustam un pat biedēja vietējos iedzīvotājus. Uz pieminekļa, kas atrodas Luulupes centrā un ko rotā kohortu simbolika, kas tika dēvēta par lidojošo nāvi, ir ierakstīti vārdi Redese Tomson, Feliks Vahter, Aleksander Tuuling un slavenākais no visiem Elmar Ilp.

Šī ir piemiņas zīme Antam Kaljurandam, saukts par Antu Briesmīgo, un Mežabrāļu masu kapa vieta Mihklu baznīcas pagalmā.

Mihkli kapos atrodas Mežabrāļu Mihkeļa Havi grupas kaps. No Mihkli baznīcas brauciet 650 metrus uz Vanamõisa un pagriezieties uz ziemeļiem uz ceļu, kas ved uz kapsētu. Ceļš iet 300 metru garumā. Masu kaps atrodas netālu no galvenās ieejas.

Sava dzīvespriecīgā rakstura dēļ Ants Kaljurands jau savas dzīves laikā bija daudzu stāstu, dažu patiesu un dažu izdomātu, varonis un tāds arī palika gadiem pēc nāvessoda izpildīšanas. Viņš piedalījās uzbrukumos Sarkanajai armijai 1941. gada vasarā, karoja Austrumu frontē un turpināja izrādīt pretestību piecus gadus pēc Igaunijas otrreizējās okupācijas kā mežabrālis, līdz tika arestēts 1949. gada Jāņa dienā. karadarbība viņam un viņa diviem biedriem tika notiesāts uz nāvi. Viņam nāvessods tika izpildīts Tallinā 1951. gada 13. martā. Viņa kapa vieta nav zināma, tāpat kā neskaitāmi citi komunisma upuri. Kenotafs viņa piemiņai tika atklāts pie Mihkli baznīcas 2011. gadā. Turklāt tiesa lika deportēt 18 ar Skudru Briesmīgo saistītos cilvēkus un piesprieda viņiem 10-25 gadus piespiedu darba nometnē.

Mežabrāļu grupa Mihkela Havi vadībā tika sagūstīta reidā viņu bunkurā 1949. gada 23. jūnijā. Tā kā bunkurs atradās dziļi mežā un uz to neveda ceļi, nogalinātie tika apglabāti uz vietas nemarķētā masu kapā. tika atrasts 2001. gadā. Pēc tam viņus pārapbedīja Mihklu kapos. 2012. gadā viņu kaps tika atzīmēts ar kapa pieminekli.

Muzejs atrodas Veru pilsētas centrā. Ekspozīcijā apskatāma Veru apriņķa vēsture no aizvēstures līdz 20. gadsimta vidum.

Tā stāsta arī par Igaunijas Republikas rašanos un par Brīvības cīņu notikumiem Veru apriņķī. Turklāt muzejā ir viena no detalizētākajām ekspozīcijām par mežabrāļiem Igaunijā, kā arī mežabrāļu bunkura iekšpuses modelis.

Izstāžu zālē regulāri skatāmas ekspozīcijas par dažādiem tematiem, un apmeklētāji var apmeklēt muzeja rīkotos kursus par vēstures tēmām.

Bunkura kauja Ertsmā notika 1949. gada 27. februārī. Bunkurā, kas tika uzcelts netālu no Ertsmas ciema, dzīvoja liela grupa mežabrāļu, Bruņoto cīņu savienības vadītāji un armijas ierindnieki. Todien pulksten 6.00 NKVD vienības ielenca bunkuru. Tiek ziņots, ka reidā piedalījušies 15 Igaunijas PSR Valsts drošības ministrijas aģenti un 350 karavīri. Uzbrukumā tika nogalināti deviņi cilvēki. Viens no diviem izdzīvojušajiem vīriešiem tika ievainots un sagūstīts, bet otram izdevās aizbēgt. Ievainotais mežabrālis Mihkels Ellermaa tika izsūtīts uz Sibīriju. Starp nogalinātajiem bija arī viņa sieva un divus gadus vecā meita. Viņa vecākā meita tajā laikā bija bijusi pie vecmāmiņas. Joprojām nav zināms, kur mirušie apglabāti.

1994. gada 27. februārī, tieši 45 gadus pēc apšaudes, šo memoriālu atklāja Kodesmā purvs pie kādreizējās bunkura vietas.

Atrodas Strazdes pagasta Kalna kapos, labi redzams no Ventspils šosejas. Piemiņas akmens atklāts 2005. gada 1. oktobrī.

Laukakmenī iekalts teksts:

MŪSU SIRDĪS LIESMO VIENAS DOMAS –
LATVJU TAUTAI NEBŪS ZUST

LŪCIJA SĀGAMEŽA-NĀGELE

NACIONĀLIE PARTIZĀNI
J. KALNOZOLA –
T. DAUGAVIEŠA
VADĪBĀ CĪNĪJĀS AR KOMUNISTU OKUPANTIEM
UN PAŠMĀJU KANGARIEM
STRAZDES, LAUCENES UN LĪBAGU PAGASTOS
PAR BRĪVU LATVIJU
1945 – 1950

VIŅU PIEMIŅAI
2005

Blakus piemiņas akmenim atrodas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:

PADOMJU ČEKAS
ARESTĒTI, SPĪDZINĀTI, NOGALINĀTI, IZSŪTĪTI
NACIONĀLIE PARTIZĀNI

(Seko 30 partizānu vārdi un dzimšanas gadi.)

Kapos uzstādīts piemineklis nacionālo partizānu piemiņai. Akmenī iekalti vārdi partizāniem, kuri darbojušies Puzes – Piltenes partizānu grupa. Pieminekļa pakājē izvietotajā granīta plāksnē iekalti gada skaitļi (1945 – 1953) un 36 kritušo partizānu vārdi.

1946. gada 23. februārī Tārgales pagastā pie Vārnuvalka notika asiņaina kauja starp komandiera Brīvnieka vadīto Latvijas nacionālo partizānu grupu viņu nometnes vietā un padomju okupācijas armijas iznīcinātāju nodaļu. Cīņā krita seši partizāni, kurus vietējie iedzīvotāji paslepus apbedīja turpat mežā. Vēlāk turpat apbedīja bez tiesas un sprieduma vēl divus nošautos. Vietēji šo meža stūri dēvēja par Dzelzkalna kapiem, ko ilgus gadus prata atrast tikai zinātāji – pēc krusta zīmes eglē.

1989. gada vasarā LNNK Ugāles nodaļas dalībnieki Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā 1946. gada 23. februārī kritušo Puzes – Piltenes grupas nacionālo apbedīšanas vietā uzlika bērzu krustus, meklēja kritušo piederīgos Latvijā un ārzemēs.

1991. gada 27. aprīlī, piedaloties kritušo piederīgajiem, nacionālo organizāciju pārstāvjiem no vairākām zemēm, kapus iesvētīja teoloģijas profesors Roberts Akmentiņš, un tos nosauca par Dzelzkalnu brāļu kapiem.
 

Piemiņas akmens atrodas Laumu dabas parka teritorijā. Laumu dabas parks piedāvā daudzveidīgu atpūtu visai ģimenei. Tas ir īpašuma “Laumas” saimnieku pašu veidots un aprūpēts dabas parks, kas piedāvā vairākas dabas procesus izzinošas takas: augu taku, bišu taku, meža taku, putnu taku. Aktīvākajiem parka apmeklētājiem ierīkota arī sporta taka ar dažādām šķēršļu joslām veiklības, līdzsvara izjūtas, lēkšanas un citu prasmju izmēģināšanai. Parks ir labiekārtots, tajā pieejama gan kafejnīca, gan viesu nams, gan kempinga namiņi, kā arī telšu, atpūtas un piknika vietas.

Otaņķu senlietu krātuve atrodas bijušās Rudes skolas pagalmā.

Gida stāstījums par Dunča bunkuru bunkuru un tā izveidotājiem, viņu tālāko likteni. Apskatāms bijušās Rudes skolas skolēnu veidots bunkura makets (pēc pašu partizānu stāstījuma) un to laiku meža teritorijas telpiska karte ar atzīmētām atbalstītāju un sakarnieku mājām. Savākti bunkura sadzīves eksponāti.

Iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 26323014 vai epastā lelde.jagmina@gmail.com.

Čekas upuru apbedījuma vieta atrodas netālu no Čumalu ezera Lībagu pagastā, netālu no Talsu - Laucienes ceļa. 1946.-1947.gadā čeka šeit nošāvuši 14 cilvēkus. Ir versija, ka nošauto vidū ir mežabrāļu atbalstītāji.

Talsu prokuratūrā esot informācija par šo gadījumu. Nepieciešama padziļināta izpēte.

Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.

Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.

Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).  

Rubeņa bataljona muzejs atrodas Ugālē. Tas stāsta par ģenerāļa J. Kureļa grupas R. Rubeņa komandētā bataljona cīņām Kurzemē 1944. gadā, par kureliešu darbību un nacionālās pretošanās kustību. Muzejā izvietota ekspozīcija par Latvijas Centrālās padomes (LCP) un tās Ventspils grupas darbību, arī UNESCO programmā "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautais LCP Memorands ar 188 parakstiem un parakstītāju fotogrāfijām. LCP bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā no 1943. līdz 1994. gadam, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības kustību darbību, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Muzejs piedāvā arī izbraukumu pa vietām, kas saistītas ar bataljona vēsturi (apmetne ar rekonstruēto bunkuru Usmas pagastā, cīņu vietas Rendas un Zlēku pagastos, u.c.).

Iespējams vienoties par pārvietojamās ekspozīcijas izvietošanu (8 gab. viegli pārvietojamas un saliekamas planšetes: 80x200 cm).

Pētera Prauliņa (1911-1949) Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirāciju, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

P. Prauliņa partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī. P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

P. Prauliņa (1911-1949) partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Pētera Prauliņa Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirācija, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī.

Informatīvis stends un piemiņas vieta Indāna - Grāvelsona nacionālo partizānu grupai Jēkabpils novada Kalna pagastā, Sūpes purva apkārtnē, atklāts Lāčplēša dienā - 2019. gada 11. novembrī. Tā atklāšanā piedalījās Jēkabpils novada un Viesītes novada pārstāvji, bijusī nacionālā partizāne H. Miezīte, vēsturnieks H. Bruņinieks, kā arī viesi no Lietuvas un citi interesenti. Piemiņas vieta un stends atrodas pie Sūpes purva, kas saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Dziļāk mežā atradās arī Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs.

Pēc 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949. gada vasaras līdz 1952. gada vidum nacionālo partizānu kustība Aknīstes, Saukas, Elkšņu, Biržu un Viesītes apkārtnē piedzīvoja savu norietu, jo cieta no etniskām tīrīšanām un regulārās padomju armijas un drošības iestāžu pretdarbības. Jāņa Indāna un Jāņa Grāvelsona nacionālo partizānu grupas apmetne Elkšņu mežā 1949.-1950. gada ziemas periodā bija ar tam laikam neraksturīgu ļoti nopietnu aizsardzības sistēmu, kas 50. gados nepastāvēja ne nekur citur Latvijā, ne tās kaimiņvalstī Lietuvā. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs bija ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Līdzās partizānu militārajai gatavībai upurēt savas dzīvības cīņā pret ienaidneiku, iespējams runāt arī par viņu īpašu identitāti, kas izpaudās arī pārējo ģimenes locekļu iesaistē nacionālo partizānu rindās.

Indāna-Grāvelsona apvienotajā partizānu grupā darbojās 12 cilvēki, to skaitā piecas sievietes un viens lietuviešu partizāns: Jānis Indāns, Jānis Edvards Grāvelsons, Alma Grāvelsone, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Voldemārs Otto Sātnieks, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Jons Žukauskis. Viņu pēdējā kauja notika 1950. gada 25. februārī Elkšņu mežā, kad cīņā pret nesamērīgu pārspēku krita  11 partizāni. Izdzīvoja vienīgi Hilda Vietniece (Miezīte), kura krita gūstā un vēlāk sešus gadus pavadīja ieslodzījumā Gulaga nometnēs.

Die Gedenkstätte entstand an der Regionalstraße P74 Siliņi – Aknīste, 12 Kilometer von Aknīste entfernt, die in den lettischen Nationalwald „Žagaru-Straße“ einmündet.

Am Ende des Sommers 1944 wurde das ausgedehnte Waldmassiv im nördlichen Teil der Gemeinde Elkšť zu einem Treffpunkt für Menschen, die sich auf den bewaffneten Kampf gegen die sowjetische Besatzung vorbereiteten. Ende 1944 begannen sich um Aknīste Gruppen nationaler Partisanen zu bilden. Ein geeigneter Ort für die Errichtung eines Partisanenlagers war das Dimantu mež , das sich am südlichen Rand des großen Elkšņi-Waldes in der Nähe des Großen Sumpfgebiets Aknīste befand. Dort, weniger als 10 Kilometer von der Gemeinde Aknīste entfernt, errichteten die nationalen Partisanen drei Winterbunker zum Überwintern. Die Kommunikation der im Wald versammelten Männer wurde mit der Unterstützung der Bewohner, Nachbarn und Partisanen der umliegenden Häuser – Baltimore, Gargrodes, Lichi, Priedes, Krumi und anderer Häuser – sichergestellt.

Der Partisanenkampf mit den Soldaten des Staatssicherheitsministeriums der LPSR im Diamantenwald fand am 13. Februar 1945 statt. Nachdem die Tschekisten die Geiseln gefangen genommen hatten, trieben sie sie voran, um ihnen die Partisanenbunker zu zeigen. Die Waldbrüder erkannten die Gefahr und eröffneten das Feuer, ohne die Geiseln zu schonen. In der Schlacht starben 10 Vertreter der sowjetischen Besatzungstruppen, acht nationale Partisanen und vier Geiseln. Trotz der Verluste der Waldbrüder gelang es den Tschekisten nicht, die Partisanenbunker einzunehmen. Die überlebenden Partisanen warteten auf die Dunkelheit und verließen die Siedlung. Die in der Schlacht verwundeten tschechischen Soldaten konnten das Königreich stöhnend nicht verlassen. Nach dieser Schlacht, die als erste „Taufe der Waldbrüder“ gelten kann, fühlten sich die Partisanen wie Brüder und das Gewehr erschien ihnen wertvoller als alles andere, als einziger verlässlicher Retter.

Das weiße Kreuz und der Informationsstand wurden am Lāčpleš-Tag, dem 11. November 2022, im Diamantenwald aufgestellt. Die Schaffung des Denkmals wurde von der Gemeinde der Region Jēkabpils, dem Verein „Tēvzemes sargi“ und den lettischen Staatsforsten unterstützt. Der Autor des inhaltlichen Teils des Informationsstandes ist der Historiker Haralds Bruņinieks.

Die Gräber der Brüder der nationalen Partisanen von Selia wurden am 30. Oktober 2004 mit Unterstützung des lettischen Verteidigungsministeriums und der Gemeinde Aknīste geöffnet. Partisanen Alberts Karankevičs (1914–1949), Vilis Tunķels (1911–1949), Arnolds Tunķels (1926–1949), Osvalds Tunķels (1929–1949), Ēvalds Kundzāns (1927–1949).

Partisanen Juris Alfreds Voldemārs Lācis (1908–1945), Eduards Kaminskis (1910–1945), Osvalds Mežaraups (1911–1945), Alberts Mežaraups (1915–1945), Antons Bružiks (1911–1945), Jānis Britāns (1926–1945) und einer unbekannt. Marta Mežaraupe (1907–1945), Alberts Lācis (1902–1945), Juris Resnītis (1901–1945) und Pēteris Bite (1907–1945) sowie die Gruppen der Indān-Grāvelsons, die während der Schlacht fielen und gefangen genommen wurden Geiseln der sowjetischen Besatzungsmacht sind ebenfalls auf dem gemeinsamen Friedhof Voldemārs Otto Sātnieks (1911-1950) begraben. Es gibt auch ein Denkmal für Alfred Silaraup (1925-1946), einen nationalen Partisanen der Kompanie Aknīste, der am 30. Juli 1946 bei einer Kontrollaktion auf einer Schmalspurbahn im Elkšņu-Wald ums Leben kam.

Am Fuße des Weißen Kreuzes, das auf den Friedhöfen der Brüder der Nationalen Partisanen von Selia aufgestellt ist, ist eine Stele aus schwarzem Granit mit dem Emblem des Nationalen Partisanenverbandes Lettlands und dem Text „Für die Nationalen Partisanen von Selia“ aufgestellt. Sie haben im Kampf gegen das kommunistische Besatzungsregime 1944-1954 Ihr Leben für Lettland geopfert.“ Außerdem befindet sich im Grabbereich ein Gedenkstein mit der Inschrift „Es gibt Tränen, die werden in Stille vergossen.“ Es gibt Narben, die nicht heilen, wenn sie geheilt werden“, die Stanislav Šadurska zu Beginn des Erwachens an der Grube anbrachte, in der die Tschekisten am 14. Februar 1955 die am Vortag gefallenen Nationalpartisanen und Geiseln begruben.

Heute beherbergt das Gebäude des ehemaligen Susėja-Gemeindehauses das Sansusī-Residenzzentrum und das Gästehaus „Susēja“. An der Fassade des Gebäudes sind noch die Spuren des Angriffs zu sehen, die die Kugeln hinterlassen haben, die beim Angriff der nationalen Partisanen am 7. Juli 1945 abgefeuert wurden.

Das ehemalige Susėja-Gemeindehaus, das damals als örtliches Exekutivkomitee der sowjetischen Besatzungsmacht fungierte, wurde am 7. Juli 1945 von den Selia-Nationalpartisanen angegriffen. Der Angriff auf das Exekutivkomitee von Susėja war Teil einer umfassenderen Aktion nationaler Partisanen und fand gleichzeitig mit den Angriffen auf die Molkerei Vilkupe und das Haus des Kammerjägers Kaunacka statt.

Nach den Anweisungen von Albert Kaminsky (1920-1946), dem Kommandeur der nationalen Partisanengruppe von Suseya, sollten die Waldbrüder die Sicherheit des örtlichen Exekutivkomitees zerstören, Waffen, Milizuniformen und Dokumente mitnehmen und Telefonverbindungen zerstören. An dem Angriff auf das Exekutivkomitee von Susėja unter der Führung des Kommandanten Jozas Kuveikais beteiligten sich etwa 17 litauische Partisanen der Waldbrüder. Die Schlacht dauerte 15 bis 20 Minuten, ein litauischer Partisan fiel während der Schießerei und auf der gegenüberliegenden Seite ein Kämpfer des Bataillons, Jānis Kakarāns. Bei der Schießerei wurden die Fenster des Exekutivkomitees zerbrochen und das Telefon beschädigt.

Der zweite Angriff auf das Exekutivkomitee von Suseia erfolgte am 16. Juli 1945, als es zu einem längeren Feuergefecht zwischen den Waldbrüdern und Kämpfern des Jagdbataillons kam, die im Exekutivkomiteegebäude Zuflucht suchten. Während der Schlacht kam ihnen eine Gruppe sowjetischer Soldaten zu Hilfe, die von der Flanke aus Maschinengewehrfeuer eröffneten und die Partisanen zum Rückzug zwangen. Mindestens fünf Waldbrüder und fünf Zerstörer fielen in der Schlacht. Angriffe auf dieses Verwaltungsobjekt der Besatzungsmacht bewiesen den Charakter des bewaffneten Widerstands des Guerillakrieges und waren ein Warnsignal für den Widerstand des Volkes gegen die sowjetische Besatzungsmacht.

Die Einheit der nationalen Partisanen von Susea wurde aus kleineren, fragmentierten Gruppen von Waldbrüdern gebildet, da es zunächst an einem Anführer mangelte, der sie vereinen konnte. Artūrs Grābeklis, später Markeis Gorovņovs, der im Winter 1945 starb, versuchte für kurze Zeit, die Aktivitäten der Susėya-Partisanen zu koordinieren. Die Stärkung der nationalen Partisaneneinheit von Suseia erfolgte nach der Ankunft des ehemaligen Legionärs Alberts Kaminskis in Selia nach der allgemeinen Kapitulation Deutschlands in Kurland. Er führte eine strengere Disziplin ein und vereinte kleinere Gruppen zum gemeinsamen Kampf gegen die sowjetische Besatzung. Es kam auch zu einer Zusammenarbeit mit Gruppen von Waldbrüdern aus den umliegenden Gemeinden und Umgebungen, insbesondere mit der Gārsene-Gruppe und litauischen Partisanen, die sich an der Grenze zwischen Litauen und Lettland niedergelassen hatten.

In den frühen Stadien der bewaffneten Bewegung ist zu erkennen, dass die Waldbrüder nicht auf Angriffe vorbereitet waren und weder in der Lage waren, das Gehöft Kaunacka zu besetzen, noch in das Gebäude des Exekutivkomitees von Susėja einzudringen. Die Partisanen erlitten Verluste und konnten den tschechischen Truppen lange Zeit nicht widerstehen, und die Hauptkampfmethode bestand darin, über einen rechtzeitigen Rückzug nachzudenken. Auch bei der Versorgung der Partisanen gab es Probleme. Trotz der Schwierigkeiten konnte sich die nationale Partisaneneinheit von Susa in den ersten Nachkriegsjahren aktiv gegen die sowjetische Besatzung wehren. Diese Partisanengruppe hörte nach dem Tod ihres Kommandanten A. Kaminsky am 14. Mai 1946 auf zu existieren. Es folgte die Legalisierung mehrerer Waldbrüder sowie der Beitritt zu anderen Guerillagruppen.

Das Denkmal für die nationalen Partisanen der Suseia-Abteilung wurde am 11. November 1997 auf Initiative des Forschers der Geschichte der nationalen Partisanen von Selia, Gunārs Blūzma, eröffnet. Neben den Worten der gefallenen Nationalpartisanen von Susėja ist in einem grob behauenen Felsblock unter dem Kreuzzeichen der Text „Beschütze auf dem Kopf eines Igels das Land deiner Väter“ eingraviert. Das Denkmal erinnert an die Opfer des Angriffs auf das Susės-Exekutivkomitee am 16. Juli 1945 – Jānis Grābeklis (1923–1945), Ādolfs Rācenis (1919–1945), Bronīslavs-Arvīds Bīriņš (1919–1945) und Edgars Ārglis (1920). -1945), später wurden die ermordeten Namen Lina Kaminska (1917-1945) und Albert Kaminska (1920-1946) hinzugefügt. Arnold Dombrovskis (1923-1945) und andere nationale Partisanengruppen von Susėja in den Jahren 1945-1946 fehlen im Denkmal. die Namen aktiver und gefallener nationaler Partisanen.

Das weiße Kreuz mit Stele für die nationalen Partisanen von Slate in der Gemeinde Rubene wurde am 25. Oktober 2002 geweiht.

Es handelte sich um eine gemeinsame Gruppe von Letten und Litauern unter der Leitung von Jāzeps Fričs (1920–1947). Zu der Gruppe gehörten auch der litauische Partisanenkommandant Jozas Streikus (1923–1962), Jānis Ruzga (1924–1948) und andere nationale Partisanen, die in Slate und den umliegenden Gemeinden aktiv Widerstand gegen das sowjetische Besatzungsregime leisteten.

Ein Gedenkstein für die Nationalpartisanen Jānis Abaron, Vladislav Būkas, Pēteris Bernāns, Alberts Klimans, Vladislavs Dilans und Juris Timšanas, die am 2. Juli 1945 in der Schlacht von Dunava gefallen und anschließend in der Gemeinde Rubene verbrannt wurden.

Die Schlacht von Dunava brach aus, nachdem am Abend des 30. Juni und 1. Juli zwei Offiziere des Volkskommissariats für innere Angelegenheiten der LPSR und ein Milizionär bei Zusammenstößen zwischen Waldbrüdern und Vertretern der sowjetischen Besatzungsbehörden in Ataugas der Gemeinde Dunava gefallen waren . Am 2. Juli kämpften 16 nationale Partisanen unter der Führung von Eduards Platkanis an der Kreuzung der Rubene-Straße hinter dem Dunava-Friedhof mit Kampfflugzeugen, Milizen und Tscheka-Soldaten. Einige Tage später brannten die Tschekisten aus Rache die Häuser von Ataugu nieder, verbrannten jedoch öffentlich die Leichen der sechs nationalen Partisanen, die in der Schlacht von Dunava in der Nähe des Gemeindehauses von Rubene gefallen waren.

Rubene-Gemeindehaus, wo die Tschekisten die Leichen von sechs nationalen Partisanen verbrannten, die am 2. Juli 1945 in der Schlacht von Dunava gefallen waren. Zum Zweck der Einschüchterung wurden auch die Mitarbeiter des Rubene Parish Hall gezwungen, dieser Aktion zuzusehen.

Auf dem Gedenkstein ist ein Kreuz eingemeißelt und die Inschrift lautet:

„Ich sterbe für den Glauben und ein freies Lettland. Jānis Abarons, Vladislavs Būka, Pēteris Bernāns, Alberts Klimanis, Vladislavs Dilāns, Juris Timšāns fielen und wurden in der Schlacht vom 2. Juli 1945 verbrannt.

Das Denkmal für Boleslav Mikulānas (1918 – 1951) und Anton Staris (1909 – 1953) der nationalen Partisanen des Partisanenregiments Ilūkstes des lettischen Heimatschutzverbandes (Partisanen) wurde am 1. November 2003 auf Initiative von Gunārs Blūzma eröffnet. ein Forscher der nationalen Partisanen von Selia, im Gehöft „Kuršu“ in Celminiekos, Gemeinde Dunava.

B. Mikulāns war ab August 1944 in verschiedenen nationalen Partisanengruppen aktiv, darunter 1949 in der Bebrene-Gruppe und der Dignāja-Gruppe. 1949/1950 B. Mikulāns versteckte sich zusammen mit A. Stari bei Jānis Brakovka in Kurši am Rande des großen Waldes von Bebrene Celminieki. Als B. Mikulāns am 9. Mai 1951 die Produkte abholte, wurde er vom Beamten der 2-N-Abteilung der Kontrolle, Švaroj, ermordet. A. Staris beging im März 1953 Selbstmord, nachdem die Tschekisten Kuršu umzingelt hatten.

In der Gedenkstele aus Granit ist neben den Namen der gefallenen Nationalpartisanen B. Mikulanas und A. Stara die Inschrift „Gefallen im Kampf gegen das kommunistische Regime“ eingraviert.

Ein weißes Kreuz mit einer Stele in der Gemeinde Asare in der Nähe des Emsiņu-Friedhofs am Anfang der Gasse. Geweiht am 10. September 2005.

Den Kommandeuren der lettisch-litauischen nationalen Partisanengruppe im Kampf gegen die sowjetische Besatzung gewidmet.

Auf der Gedenkstele sind die Namen von Oskars Kalnieš (1915-1945) (gefallen am 10. Januar 1945 bei Dīvinia) und Jázeps Fričas (1920-1947) (gefallen am 7. September 1947 in Abarkalnos) eingraviert.

Nicht nur die Wälder Lettlands, sondern auch die Häuser verbergen noch immer Informationen über die Kampftaktiken und -methoden der nationalen Partisanen. Die Verstecke der Waldbrüder sind in Lettland nicht erhalten geblieben, daher handelt es sich um eine einzigartige Entdeckung, die ihr auch kulturhistorische Bedeutung verleiht. Bei den nationalen Partisanen handelte es sich überwiegend um Männer im besten Alter, die den Wunsch hegten, Beziehungen zum anderen Geschlecht einzugehen. Sie hätten allen Schwierigkeiten kaum standhalten können, wenn ihnen in ihrem Kampf nicht die Unterstützung einer Frau zur Seite gestanden hätte. Es half, der Last des Guerillakriegs standzuhalten, der oft auf dem Bewusstsein des Todes beruhte. Leider waren die meisten dieser Beziehungen tragisch.

Alfred Blumbergs (1917–1949), der zur Gruppe der Waldbrüder gehörte, unterhielt eine romantische Beziehung zu Milda Pureni (1913–2010), einer Bewohnerin der Gemeinde Gārsene, von der er Lebensmittel erhielt, was auch den sowjetischen Sicherheitsbehörden bekannt wurde . Am 27. Juli 1949 richtete eine Militäreinheit des Ministeriums für Staatssicherheit der LPSR im Hof des Pukiši-Hauses in Gārsene pgasta ein Versteck ein. M. Purene wurde gezwungen, mit dem Scheck zu kooperieren, und verriet Alfred Blumberg, der während der Scheckdurchführung gegen ihn fiel.

Das weiße Kreuz mit einer Stele für lettische und litauische Nationalpartisanen in der Gemeinde Prode. Installiert an der Stelle, an der die Tschekisten die Leichen gefallener nationaler Partisanen in Kiesgruben begruben. Die Gedenkstätte ist mehreren hundert lettischen und litauischen Nationalpartisanen gewidmet, die sich der sowjetischen Besatzung widersetzten.

Auf der Stele befindet sich eine Inschrift in lettischer und litauischer Sprache: „Verkäufe an lettische und litauische nationale Partisanen.“ Im Kampf gegen das kommunistische Besatzungsregime 1944-1953. sie waren vereint und gemeinsam opferten sie sich für die Freiheit.“

Das Denkmal wurde am 5. September 2007 eingeweiht. Es wurde am 24. April 2013 im Beisein des Befehlshabers der lettischen Streitkräfte, Generalleutnant Raimonds Graubes, und des Befehlshabers der litauischen Streitkräfte, Generalleutnant Arvīdas Pocius, sowie weiterer Vertreter verbessert und durch eine Gedenktafel ergänzt die Streitkräfte beider Länder. Das Denkmal wurde vom Lettischen Nationalen Partisanenverband zusammen mit dem Litauischen Freiheitskämpferverband in Zusammenarbeit mit den Gemeinden Subate und Obelė organisiert.

Auf dem Cervonkas-Friedhof (heute Sārtene) der Gemeinde Eglaine wurden ein weißes Kreuz und eine Stele für die litauische Kompanie aufgestellt, die zum nationalen Partisanenregiment Ilūkste gehörte. Das Denkmal wurde am 5. Oktober 2009 eingeweiht.

Auf der Gedenkstele ist eine Inschrift in lettischer und litauischer Sprache eingraviert:

„Für dich, Vaterland. Ilūkste National Partisan Litauische Kompanie“ und lesen Sie die Namen der litauischen Nationalpartisanen, die am 25. Juni und 28. September 1945 im Kampf gegen das sowjetische Besatzungsregime gefallen sind.

Weißes Kreuz und Stele auf dem Ludvigova-Friedhof der Pfarrei Pilskalne.

Der Bebrene-Kompaniekommandant Salimons Gabris (1916-1945) und die nationalen Partisanen Alberts Strods (1925-1945), Stanislavs Voitiškis (1903-1945) und Ludvigs Tamanis (1917-1945), deren Namen auf der Gedenkstele zu lesen sind, fielen auf den 3. 1945. (4.) im August in der Nähe von Ludvigova und bringt die litauischen Gesandten zum Hauptquartier des Ilūkstes-Regiments.

Das Denkmal wurde am 5. August 2005 vom Prälaten der katholischen Pfarrei Ilūkstes, Jānis Krapāns, geweiht.

Das Denkmal wurde am Ort der letzten Schlacht der nationalen Partisanen Jura Medvecks (1924–1947) und Gunārs Vanadziņas (1926–1947) in der Nähe der Häuser von Timšanu in der Gemeinde Pilskalne errichtet.

J. Medveckis diente während des Zweiten Weltkriegs in der Lettischen Legion, wurde für seine Tapferkeit im Kampf mit dem Eisernen Kreuz 2. Klasse ausgezeichnet, schloss sich aber später den nationalen Partisanen von Selia an. Im September 1944 entging G. Vanadziņš der Mobilisierung in der Roten Armee und schloss sich der Einheit „Waldbrüder“ von Albert Kaminska (1920–1946) an. Nach der Auflösung von Susėjas Gruppe arbeitete er jedoch in der nationalen Partisanengruppe von Jāzeps Fričas (1920–1947). Später nahm er zusammen mit J. Medvecki an mehreren Aktionen gegen die sowjetische Besatzung teil.

Die Namen der am 1. Dezember 1947 gefallenen nationalen Partisanen und die Inschrift: „Ich habe den Kopf eines Igels auf das Denkmal gelegt.“ Beschütze dein Vaterland. für die Donau-Nationalpartisanen. Im Kampf mit tschechischen Truppen gefallen.

Die Nationale Partisanenkompanie Dvietes wurde im April 1945 unter der Führung des ehemaligen stellvertretenden Offiziers der lettischen Armee Otto Sudrabiņš gegründet. Die Truppe bestand aus vier Zügen, die aus Bewohnern der Gemeinden Dvieta, Pilskalne, Bebrene und Dunava gebildet wurden. 16/17 In der Nacht des 16. Juni gewannen die Partisanen der Kompanie Dviete einen Kampf mit den Vertretern der sowjetischen Besatzungsmacht bei Jadvigova, befreiten zwei gefangene Partisanenanhänger und töteten acht örtliche Milizionäre und Zerstörer. Im Juni wurde die Kompanie Dvietes in das 1. Bataillon des Partisanenregiments Ilūkstes aufgenommen, das vom ehemaligen stellvertretenden Offizier der lettischen Armee, Stanislavs Urbanas, unter der Führung des ehemaligen Legionärs Jānis Stūriškas kommandiert wurde. Die Zusammensetzung der Kompanie änderte sich ständig, zu verschiedenen Zeiten gehörten ihr etwa 70 nationale Partisanen an, darunter auch Frauen.

Im August 1945 wurde das Partisanenregiment Ilūkstes in die 2. Division des lettischen Heimatschutzverbandes (Partisanen) aufgenommen. 27/28 In der Nacht des 25. September unterbrach eine 25-köpfige Partisaneneinheit, die aus der Hauptkompanie des Partisanenregiments Ilūkste und der Kompanie Dvietes bestand, die Kommunikationslinien mit Ilūkste und Bebreni und besetzte dann das Exekutivkomitee und die Milizstation von Dvietes, as Außerdem blockierten sie das Haus des Zerstörers Vushkan und beschlagnahmten Waren aus einem örtlichen Geschäft. Die Dviete-Kompanie hörte zu Beginn des Jahres 1946 auf, als eigenständige Einheit zu existieren, als sich ein großer Teil der Partisanen des Ilūkste-Regiments legalisierte, da sie die Hoffnung auf Hilfe aus den westlichen Ländern verloren hatten, einige von ihnen jedoch ihren Widerstand gegen die Sowjets fortsetzten Besetzung bis 1955.

Am 10. Juli 2010 wurde der Gedenkstein für die Kompanie Dvietes des Partisanenregiments Ilūkste des lettischen Heimatschutzverbandes (Partisanen) enthüllt. Sein Entwurf wurde von Gunārs Blūzma, einem Forscher der nationalen Partisanen von Selia, entwickelt und das Denkmal wurde vom Steinmetz Imants Laizāns aus Jersika geschnitzt. Die Inschrift lautet: „1945. G. 27/28 Im September besetzten die nationalen Partisanen Dvieta und stoppten vorübergehend die sowjetische Besatzung. Für Dich Vaterland“.

Die Gedenkstele für die gefallenen Mitglieder der nationalen Partisanengruppe der Gruppe J. Gräver Lidija Gibže (1924-1950), Jānis Grāver (1915-1950) und Voldemār Blaze (gefallen 1948) auf dem Slīterān-Friedhof der Pfarrei Dignāja wurde im Jahr 2000 eröffnet .

Auf der Stele sind die Namen der nationalen Partisanen zu lesen, die im Kampf mit der Tscheka-Sondergruppe gefallen sind, und die Inschrift „Auf den Kopf des Igels habe ich gelegt... Bringe die Worte zum Schweigen, die Brust hört auf zu atmen.“ Nur die Kugeln, die weiter pfeifen ... Die nationalen Partisanen, die sich für die Freiheit des lettischen Volkes entschieden haben.“

Die Gedenkstätte für die Kämpfer gegen das sowjetische Besatzungsregime und die Opfer der kommunistischen Repression wurde am 1. September 1995 im Park des Renģes-Herrenhauses in der Gemeinde Zebrene eröffnet. Auf einem groben Felsbrocken sind ein Kreuz und die eingravierten Worte abgebildet: „An die Opfer des Roten Terrors in Zebrene, an die gefallenen nationalen Kämpfer im Zweiten Weltkrieg“. Die Errichtung des Denkmals wurde von der Organisation „Daugavas Vanagi“ finanziell unterstützt.

Das Brüdergrab der Nationalen Partisanen von Íle wurde am 14. November 1992 auf dem Virkus-Friedhof der Gemeinde Birze errichtet, als hier 15 Partisanen begraben wurden, die in der Schlacht von Íle am 17. März 1949 gefallen waren. Dies war möglich, nachdem die Nationalgarde am 18. Juli 1992 zusammen mit der Organisation „Daugavas Vanagi“ und der lettischen Geschichtsforschungsarbeitsgruppe „Ziemeļblāzma“ unter Beteiligung von Vertretern anderer national ausgerichteter Organisationen die begrabene Person exhumiert hatte der gesprengte Partisanenbunker im Waldgebiet Īle der Gemeinde Zebrene. Die sterblichen Überreste von 15 lettischen und litauischen Waldbrüdern.

Der Gedenkstein für die in der Schlacht um die Île gefallenen nationalen Partisanen wurde am 29. Mai 1993 eingeweiht. Es basiert auf der Meta, die von Alfons Kalniņš („Edgars“), einem der überlebenden Teilnehmer der Schlacht vom 17. März 1949, entwickelt wurde. Eine regelmäßig geformte Granitplatte zeigt ein Schwert und eine aufgehende Sonne sowie einen Inschrifttext mit den Namen von 15 gefallenen nationalen Partisanen und einer Inschrift:

„Die Sonne ging aus dem Schwert auf. Hier starben 1949 die nationalen Partisanen Lettlands und Litauens in der Schlacht nahe der Île. am 17. März“.

Grabdenkmal für den nationalen Partisanen der Gemeinde Naudīte, Bruno Druķis, der am 30. Juni 1941 bei einem Zusammenstoß mit den bewaffneten Formationen der sowjetischen Besatzungsmacht fiel. Auf dem Grab ist eine Granitstele mit dem Text „Für den Partisanen Bruno Druķis“ angebracht. Fiel 1940.30.VI. Dieses Land ist ein heiliges Erbe für unser Volk. Und gesegnet ist, wer vor ihm sicher ist. Naudīte-Gemeinde“. Das Keramikmedaillon mit dem Porträt von B. Drukis wurde nach dem Zweiten Weltkrieg zerschlagen und zerstört.

Nach Beginn des Deutsch-UdSSR-Krieges, am 27. Juni 1941, versammelten sich etwa zehn lokale Verteidiger im Ruženi-Wald und bildeten eine nationale Partisaneneinheit mit Zhan Gelson an der Spitze. Am nächsten Tag besetzten die Partisanen das Exekutivkomitee der Gemeinde Naudīte und die örtliche Maschinen- und Pferdevermietung und beschlagnahmten die dortigen Traktoren, landwirtschaftlichen Geräte und Pferde. Am 30. Juni versuchte die Partisaneneinheit von Naudīte, eine von zwei Offizieren angeführte Kolonne von Soldaten der Roten Armee auf der Straße in der Nähe von Melļi festzuhalten. Während des Zusammenstoßes fielen die beiden sowjetischen Offiziere und der pensionierte Korporal Bruno Druķis vom Kavallerieregiment der lettischen Armee.

Die Gedenkstätte für lettische und litauische Nationalpartisanen in der Nähe der ehemaligen Ukru-Pfarrschule wurde am 21. Oktober 2006 eröffnet und geweiht. Darin ist ein weißes Kreuz angebracht, an dessen Fuß sich eine Granitstele mit eingemeißelten Namen zweier lettischer und zweier litauischer nationaler Partisanen und dem Text befindet: „Par Tevi Tēvu zeme“. Für die nationalen Partisanen der Ukru-Gemeinde, 1944-1954. Im Kampf gegen das kommunistische Besatzungsregime fielen am 26. Oktober 1948 Eidis-Eduards Ozols, Kristaps Silķke, Alfonsas Bugnius und Kostas Norvaitis in der Gemeinde Ukru.

Das Denkmal wurde vom Lettischen Nationalen Partisanenverband (LNPA) in Zusammenarbeit mit dem Litauischen Freiheitskämpferverband (LLKS) organisiert. An der Eröffnung nahmen der Vorsitzende des Gemeinderats von Ukru, Ainārs Āriņš, der LNPA-Vorsitzende Ojārs Stefans, der LLKS-Vertreter Jons Čepon und andere Anwesende teil.

Der Grabstein von Harry Gunter, einem nationalen Partisanen der Gemeinde Jēkabnieku, der am 28. Juni 1941 fiel. Eine Tafel mit dem Text: „Harry Gunter. Geboren 1912.30 VIII. Gefallen an seinem Heimatland 1941.28.VI. Liebe Mutter, was du weinst, wird die Waage auslöschen, geh schlafen. Vergebens, vergeblich wartest du auf deinen Sohn, vergeblich hast du bittere Tränen vergossen. Der Grabstein wurde 2016 und 2024 auf Initiative von Gunita Kulmanes, Leiterin der ůžinu-Bibliothek in der Gemeinde Zalenieki, und auf ihre persönlichen Kosten restauriert.

In den folgenden Tagen nach Beginn des Deutsch-UdSSR-Krieges am 22. Juni 1941 wurde in der Gemeinde Jēkabnieku eine Einheit nationaler Partisanen unter der Führung des Wachzugkommandanten V. Ritumu gebildet, um für Ordnung zu sorgen und die sowjetische Besatzung zu beenden . Zunächst wurde die schwache Bewaffnung – einige Pistolen und Gewehre – durch erbeutete Waffen der in der Nähe von Kalnanši und anderen Orten inhaftierten Rotarmisten ergänzt. Zu einem größeren Zusammenstoß mit sowjetischen bewaffneten Formationen kam es am 28. Juni 1941 in Gudėni, bei dem der Pfarrwärter von Jēkabnieku und nationaler Partisan H. Gunters gefangen genommen und zu Tode gefoltert wurde.

Die Gedenkstätte für die Mitglieder der Jugendwiderstandsorganisation des 1. Gymnasiums Jelgava, die 1941 vom kommunistischen Regime unterdrückt wurde, wurde 2007 auf Initiative des gesellschaftspolitischen Mitarbeiters und Historikers Andras Tomašūns gegründet. An der Gedenkstätte in der Nähe des 1. Gymnasiums von Jelgava (in den heutigen Mauern - Technische Hochschule Jelgava) wurde eine Eiche gepflanzt und ein Felsblock mit dem darin eingravierten Text aufgestellt: „Gedenkeiche für Schüler des Jelgava-Gymnasiums, Mitglieder des nationalen Widerstands.“ Bewegung - der 1940-1948 in Sibirien starb. Jahre. T. Bergs, V. Einfeld, A. Gaišs, I. Leimanis, J. Liepiņš, J. Jegermanis, I. Kārklinņš, O. Ošienek, F. Skurstenis, A. Saldenais, A. Valkyrs, J. Valūns. 2000 O. Valkyr, V. Treimanis und 1. Gymnasium".

Die Jelgavaer Studentenwiderstandsorganisation „Brīvā Latvija“ wurde am 30. September 1940 heimlich von sechs Schülern der 11. Klasse der 1. Sekundarschule Jelgava in der Wohnung von Fričas Skursteni in der Slimnīcas-Straße 11-4 gegründet. Die Organisation wurde von Juris Valūns geleitet und die Zahl ihrer Mitglieder belief sich auf etwa 20 Personen. Sie trafen sich zu illegalen Treffen, bei denen sie die Struktur und Arbeitsweise der Organisation besprachen. Junge Leute druckten den antisowjetischen Slogan „Machen Sie sich bereit!“, der am 14. Oktober in 100 Exemplaren in der Stadt angebracht wurde. Vom 25. Oktober bis 6. November 1940 verhafteten die sowjetischen Sicherheitsbehörden dreizehn Schüler der 1. Sekundarschule Jelgava, die im Jelgava-Gefängnis inhaftiert waren und 1941 lange verhört wurden. 1942 wurden die Häftlinge in die UdSSR gebracht, wo sie am 7. Februar 1942 in der Sonderanhörung des Volkskommissariats für innere Angelegenheiten der UdSSR zu 10 Jahren Gefängnis verurteilt wurden. Nur Voldemārs Treimanis überlebte und kehrte nach Lettland zurück, aber die anderen Mitglieder der Widerstandsorganisation der Jelgava 1. Oberschule starben 1942–1943 in Gulag-Lagern. Jahr.

Die Gedenkstätte für die Mitglieder der nationalen Partisanengruppe Jānis Rozentāls – Jānis Freimanis wurde 1996 in der Gemeinde Iecavas an der Stelle des Bunkers der Waldbrüdergruppe J. Freimanis errichtet. Auf dem Betonsockel, unter dem weißen Birkenkreuz, sind die Inschrift „Für die Freiheit Lettlands gefallener nationaler Partisanen“ und die Namen der Waldbrüder zu lesen, die am 11. Januar 1950 auf dem Gebiet der ehemaligen Gemeinde Garoz im Kreis Jelgava gefallen sind – Jānis Freimaņš , Jānis Kāpostiņš und Laimoņš Zīraks. Der Standort des Bunkers ist hinter dem Denkmal zu erkennen, aber am Rande des Platzes gibt es einen Stand mit Informationen, die Rait Ābelnieks, der Historiker des Bauska-Museums, über die nationale Partisanengruppe von J. Rozentāls und die Dūmiņi-Brüder zusammengestellt hat , der 1944-1947 in den Gemeinden Iecava, Misa und Zālīte tätig.

Die von Jānis Rozentāls angeführte Einheit der Waldbrüder wurde im Sommer 1945 gegründet, zählte jedoch im September bereits 11 Partisanen. Diese Gruppe von Waldbrüdern war in den Gemeinden Iecava und Zālīte im Kreis Bauska sowie in den Gemeinden Garoza, Salgale und Pēternieku im Kreis Jelgava aktiv. Am 13. August 1948 gelang es den Tschekisten, den Kommandeur der Einheit und seinen Bruder zu töten und drei weitere Partisanen gefangen zu nehmen, aber die verbleibenden Waldbrüder dieser Gruppe setzten den Kampf gegen die Besatzer unter der Führung von Jānis Freimanis fort.

Das Denkmal für die Verteidiger von Bauska im Jahr 1944 wurde am 14. September 2012 auf Initiative von Imantas Zeltiņš, einem ehemaligen Soldaten des Freiwilligenbataillons Bauska, und mit finanzieller Unterstützung von ihm und der Gemeinde eröffnet. In der Stele aus rotem Granit, die auf einem dreistufigen Betonsockel installiert ist, befindet sich unter der Kokarde der Mützen der lettischen Armeesoldaten – der Sonne, und dem Ärmelabzeichen der lettischen Legion – dem Schild in den Farben Rot und Weiß der Text eingraviert: „Für die Verteidiger von Bauska gegen die zweite sowjetische Besatzung 1944.07.28-14.09.“ und „Lettland sollte ein lettisches Land sein.“ Kārlis Ulmanis“. Auf die Enthüllung des Denkmals folgten Proteste der Außenministerien Russlands und Weißrusslands sowie der lokalen russischen Massenmedien, doch im Frühjahr 2024 wurde das Denkmal sogar von Vandalen angegriffen. Trotzdem findet an diesem Ort jedes Jahr am 14. September um 14:00 Uhr eine Gedenkveranstaltung statt, die den Verteidigern von Bauska gewidmet ist.

Als sich die sowjetischen Truppen Ende Juli 1944 Bauska näherten, befanden sich keine nennenswerten deutschen Streitkräfte in der Stadt, die bis vor Kurzem noch tief im Rücken gelegen hatte. Der sofortige Fall von Bauska wurde durch das entschlossene Vorgehen von Major Jānis Uċukas, dem Chef des Bezirks Bauska und Kommandeur des Wachregiments, verhindert, der Ende Juli das Freiwilligenbataillon Bauska bildete, das aus Wachen, Polizisten und Freiwilligen bestand das 13. Bauska-Wachregiment. Das Bataillon bezog Verteidigungspositionen am Ufer der Lielupe in Jumpravmuiž, vor Ziedoni sekli, und musste sich bereits am ersten Tag mit der angreifenden Roten Armee auseinandersetzen. Anfangs war das Bataillon sehr schlecht bewaffnet und musste die meisten seiner automatischen Waffen als Trophäen besorgen. Einige Tage später schloss sich auch die 319-F am 23. dem Krieg an. und 322-F. Lettische Polizeibataillone. Bis Mitte August beteiligte sich auch das 15. lettische SS-Reserve- und Verstärkungsbrigadenbataillon, das aus Ausbildungs- und Sanitätskompanien gebildet wurde, an der Verteidigung von Bauska gegen die zweite sowjetische Besatzung. Insgesamt nahmen 3.000 bis 4.000 lettische Soldaten an den Kämpfen um Bauska teil, und am Ende der Kämpfe mussten sie sich sogar einem zehnfachen Vorteil stellen. Sowjetischen Truppen gelang es erst am 14. September, Bauska einzunehmen, nach anderthalb Monaten Widerstand lettischer und deutscher Soldaten.

Das Gedenkensemble im Garten des Bauska-Palastes wurde zum 90. Jahrestag der Republik Lettland am 18. November 2008 eröffnet. Die Gedenkstätte wurde nach der Idee des politisch unterdrückten Vereins „Rēta“ aus der Region Bauska geschaffen. Das zweiteilige Denkmal aus grauem Granit wurde von der Architektin Inta Vanagas mit Mitteln der Gemeinde Bauska und Spendern entworfen. Der darauf eingravierte Text lautet: „Für Kämpfer gegen das sowjetische Besatzungsregime, verhaftet, deportiert und verfolgt 1940-1990“. Alljährlich am 25. März und 14. Juni finden an diesem Ort Gedenkveranstaltungen zu Ehren der Opfer der Deportationen 1941 und 1949 statt.

Ein Haus und eine Gedenktafel für die Opfer der Scheckrepressionen in der Nähe des Gebäudes in der Plūdoņa-Straße 54 in Bauska, wo während der sowjetischen Besatzung nach dem Zweiten Weltkrieg der Bezirksscheck Bauska, später Bezirksscheck, untergebracht war. Hier wurden die nationalen Partisanen und ihre Anhänger in den Kellern festgehalten und verhört, und die getöteten Partisanen wurden zur Identifizierung und zur Einschüchterung der örtlichen Bevölkerung auf dem Hof deponiert. Die Gedenktafel wurde nach dem Jahr 2000 eröffnet, sie zeigt stilisierten Stacheldraht, Gefängnisgitter und den Text: „Die Stiefelsohlen klappern, hundert Menschen stöhnen … Jeder Tag ist wie eine Erinnerung, die das Herz nicht vergisst.“ In diesem Gebäude befand sich während der sowjetischen Besatzung die Zweigstelle des Bezirks Bauska der Repressionsinstitutionen (NKWD, „Tscheka“), in der Menschen ihrer Heimat, ihrer Heimat, ihrer Familie, ihrer Freiheit und ihres Lebens beraubt wurden. Während der Besetzung befand sich in der Nähe dieses Hauses eine Gedenktafel für drei gefallene Vertreter der Besatzungsbehörden, die bei dem erfolglosen Versuch, einen nationalen Partisanen – Jānis Gudža – zu besiegen, ihr Leben verloren hatten.

Die Gedenkstätte für lettische und litauische Nationalpartisanen wurde am 11. September 2011 eröffnet. Darin ist ein weiß gestrichenes Metallkreuz installiert, an dessen Fuß sich eine Granitstele mit eingravierten Namen von vierzehn nationalen Partisanen und dem Text befindet: „Für dich, Vaterland.“ Lettische und litauische nationale Partisanen. Gefallen im Kampf gegen die kommunistische Besatzung in den Gemeinden Ceraukste, Panemūnes, Īslīce und Pabirži (Litauen) 1945-1954. G. Jānis Gudža, Teodors Auniņš, Pēteris Varens, Žanis Strautiņš, Miķelis Dombrovskis, Vilis Krūmiņš, OlĞerts Trans, Laimonis Auniņš, Jānis Ulinskis, Jānis Anilonis, Povilas Glinda, Petras Gibrjūnas, Petras Volosklavičius, Alberts „Woldmerārs“ Regisseur“. Die Orte Ihrer Gräber sind unbekannt.“

Die Gedenkstätte wurde vom Nationalen Partisanenverband Lettlands mit Unterstützung der Gemeinde der Region Bauska eingerichtet, das Kreuz wurde vom Feinmechaniker Harijs Frydemans aus Dobele mit seinen persönlichen Mitteln angefertigt.

Die Gedenkstätte für lettische und litauische Nationalpartisanen wurde am 25. Mai 2007 eröffnet. Darin ist ein weiß gestrichenes Kreuz angebracht, an dessen Fuß sich eine Granitstele mit den Namen von zehn nationalen Partisanen und dem Text befindet: „Für Dich, Vaterland!“ Für die nationalen Partisanen von Paemūne. Für die Gefallenen im Kampf gegen das kommunistische Besatzungsregime von 1944 bis 1952. Jānis Dručka, Andrejs Bojasts, Arvīds Melducis, Augustus Juškēvičs, Willi Fischer, Stanislovas Naudžius – „Mykolas“, Juozas Krikščiūnas – „Karlis“, Juozas Balčiūnas – „Klemute“, Augustas Pareizis – „Kazys“, „Juozupas“, Jonas Sirbike – „Janis“. Das Denkmal wurde vom Lettischen Nationalen Partisanenverband nach dem Projekt des Architekten Gunārs Blūzma entworfen.

Das Denkmal befindet sich in der Nähe der katholischen Kirche von Skaistkalne und des ehemaligen Klosters der Minderbrüder der Kapuziner – an dem Ort, an dem sich die nationalen Partisanen und ihre Anhänger nach dem Zweiten Weltkrieg mit Unterstützung der Mönche versteckten. Die Inschrift auf der 2011 geöffneten und vom Paulinerpater Jānis Vīlaks geweihten Gedenkstele lautet: „Mönche des Kapuzinerordens – Anhänger der nationalen Widerstandsbewegung Kārlis Gumpenbergs OMC (1904–1980), Miķelis Jermacāns OMC (1911–1986), Kārlis Kiselevskis OMC (1906–1979), Michael Kļaviņš OMC (1906–1986), Jānis Pavlovskis OMC (1914–2001). Sie boten in den Jahren 1945–1947 nationalen Partisanen und illegal in Riga, Skaistkalne und Viļak lebenden Personen Schutz und Unterstützung. G.".

Die Weihe des Gedenksteins für die Kapuzinerpatres fand am 8. Oktober 2011 statt. Der Stein wurde vom paulinischen Vater der katholischen Kirche Skaistkalne, Priester Jānis Vīlaks, geweiht. An der Veranstaltung nahmen der Vorsitzende des Lettischen Nationalen Partisanenverbandes Ojārs Stefans, die Leiterin der Gemeindeverwaltung von Skaistkalne, Ineta Skustās, und andere Anwohner teil.

Die Gedenkstätte für nationale Partisanen in der Nähe des Kurmenes-Gemeindehauses wurde am 4. Mai 2023 an der Stelle eröffnet, an der sich ein Denkmal zur Verherrlichung der Besatzungstruppen der UdSSR befand, das gemäß dem vom Parlament der Republik verabschiedeten Gesetz abgebaut wurde von Lettland im Juni 2022 „Über das Verbot der Ausstellung von Objekten, die das Sowjet- und Nazi-Regime verherrlichen, und deren Demontage auf dem Territorium der Republik Lettland“. An der Gedenkstätte wurde ein weiß gestrichenes Holzkreuz aufgestellt, an dessen Fuß eine schwarze Granitstele mit dem eingravierten Text steht: „Für die nationalen Partisanen von Kurmene und den umliegenden Gemeinden 1944-1953.“ Wird uns brechen, aber nicht verbiegen.“

Rechts neben dem Denkmal befindet sich ein Stand mit Informationen über die Kurmenes-Nationalpartisanen, zusammengestellt vom Historiker des Bauska-Museums, Rait Ābelnieks. Die Gedenkstätte wurde auf Initiative der Anwohner und mit Unterstützung der Pfarrabteilung Kurmenes des Altenvereins des Kreises Bauska und des Kreisrates Bauska errichtet.

Der Grabstein auf dem Valle-Friedhof wurde hier am 4. Juli 1941 für den nationalen Partisanen Edmund Vigmanis aufgestellt, der am 30. Juni bei einem Zusammenstoß mit sowjetischen bewaffneten Formationen fiel. Auf der Platte ist ein Keramikmedaillon mit einem Foto von E. Vigmanis in Gardeuniform und der Aufschrift „Edmunds Vigmanis“ zu sehen. Geboren 1907 am 6. April. 1941 bei Partisanenkämpfen in Vallée ums Leben gekommen. am 30. Juni. Menschen, die an mir vorbeigehen, leuchten in der Liebe zum Mutterland. Ich gelobe mein Leben für das geliebte Vaterland.

Nach Beginn des Deutsch-UdSSR-Krieges und der Flucht der Mitarbeiter des Exekutivkomitees der Gemeinde Taurkalne versammelten sich am 30. Juni Anwohner im Gemeindehaus Taurkalne in Vallée, hissten die lettische Flagge am Fahnenmast und bildeten eine nationale Partisaneneinheit von 25 Mann. aber nur teilweise mit Gewehren und Schrotflinten bewaffnet, mit der Wache Osvalda Ivanovski an der Spitze. Am selben Tag kam es in der Nähe von Jaunbruntals zu einem Zusammenstoß mit etwa zwanzig Männern der Roten Armee, bei dem zusätzliche Trophäenwaffen beschafft wurden und fünf getötet, acht verletzt und die übrigen Männer der Roten Armee zerstreut wurden. Der nationale Partisan Edmunds Vigmanis, Besitzer von Jaunbuku, starb in der Schlacht, während O. Ivanovskis und Jānis Krūmiņš, Besitzer von Bārzdiņi, verwundet wurden.

Ein Gedenkstein für die Nationalen Partisanen befindet sich in der Gemeinde Koknese, zwei Kilometer westlich von Bormani, in der Nähe der „Skudru“-Häuser. Der Gedenkstein wurde am 13. Oktober 2006 an der Stelle enthüllt, an der am 25. September 1949 drei Kämpfer der von Osvalda Karklinis angeführten nationalen Partisanengruppe fielen. Der Text ist in das Granit-Gedenkschild auf dem Betonsockel eingraviert:

„FÜR DICH, VATERLAND!

OSWALD KARKLINS-GRUPPEN

FÜR DIE NATIONALEN Partisanen

1945–1952

Im Kampf mit den Chek-Truppen

IN DER NÄHE DER KOKNESES-PAREIHE „ANTS“

Es fiel am 25. September 1949

ALBERT GROSBERG

JĀNIS KALNIĹŠ

ALOIS PINTAN

BEWOHNER VON „LAZDARA“ VON CHEKISTEN ERschossen

ILMARS MELDERIS".

Arendole Manor wurde erstmals im 16. Jahrhundert in historischen Quellen erwähnt. Im Laufe der Zeit wechselten die Familien der Besitzer mehrmals: die Grappenbrucks, die Lidinghausen-Wulfs, die Platers-Siebergs. Sein heutiges Aussehen erhielt das Gut durch den regelmäßigen Umbau von 1895 bis 1901

Im Ersten Weltkrieg brannte die im 18. Jahrhundert errichtete Holzkapelle im Gutspark ab, ein großer Teil des Gutsinventars wurde jedoch geplündert.

Aufgrund des Agrarreformgesetzes wurde das Rittergut am 14. Januar 1921 enteignet und dem Pfarramt Kalupe übergeben. Das Haus der Gutsherren wurde renoviert und 1925 wurden dort eine Grundschule und ein Waisenhaus errichtet. Im Gesindehaus wurde ein Pflegeheim für Kriegsversehrte eingerichtet. Die Schule und das Behindertenheim blieben bis 1975 in Betrieb. Danach war das Gut 20 Jahre lang bewohnt, wurde aber nicht zerstört.

Im Jahr 1995 wurde das Haus der Gutsherren von Arendole von privaten Eigentümern gekauft und seine Wiederbelebung begann. Seit 2002 ist im Gutshof der Verein „Es Latgalei“ tätig. Im Getreidelager wurden Restaurierungs- und Restaurierungsarbeiten durchgeführt, in den Häusern der Herren und Gesinde sind auch die restlichen Mauern des Pferdestalls erhalten geblieben.

Im Herrenhaus können Sie die restaurierten Räume sowie die größte Sammlung antiker Gegenstände in Latgale besichtigen und sich über verschiedene historische Ereignisse in Latgale im 20. Jahrhundert informieren. Eine eigene Ausstellung ist dem ehemaligen Gemeindepolizisten von Kalupes, Jānis Babris (1904–1982), gewidmet, der sich am 14. Juni 1941 dem Deportationskommando widersetzte: Er erschoss den Milizsoldaten Slica und verwundete den Vertreter der kommunistischen Partei Jožanas.

Auf dem Gut Arendole besteht die Möglichkeit, zu übernachten, Räume für verschiedene Veranstaltungen zu mieten und sich im Freien zu entspannen.

Wanderroute Jersika–Vanagi: „Auf den Spuren der Legenden der nationalen Partisanen“ (auf der Route sehen Sie: einen Gedenkstein für den Verband der Lettischen Vaterländischen Garde (Partisanen) in Jersika, „Avotnīca“, einen Gedenkstein für das Präsidium des Verbandes der Lettischen Vaterländischen Garde in Augšmuktos, Vanagu-Kirche).

Die Natur ist ein schwer zu findendes Objekt. Die Länge der Wanderung: ca. 22 km, kann in ca. 6 Stunden bewältigt werden.

Machen Sie eine Wanderung von Jersika nach Hawks und fordern Sie Ihre Ausdauer heraus, denn die Wanderung führt durch Wälder, Sümpfe, Moore, Wiesen und Feldwege und vermittelt Ihnen historische Kenntnisse über die bedeutendsten Persönlichkeiten der nationalen Partisanenbewegung und ihre Aktivitäten , um die bedeutendsten Orte zu sehen, um die sich lokale Legenden ranken und Erinnerungen von Mitmenschen festhalten. Der Weg beginnt an der Jersika-Grundschule und führt zu einem Gedenkstein unter einer grauen Eiche. Weiter entlang des Weges kommt man zum Bahnhof Jersika. Die Inschrift auf dem Stein lautet „LTS(p)A – für die Kämpfer des Partisanenverbandes des Lettischen Vaterlandes“. LTS(p)A im Kampf gegen das kommunistische Besatzungsregime 1945 – 1955. vereinte die nationalen Partisanen von sechs Bezirken Lettlands.

Die Wanderung führt weiter entlang der Bahngleise und schlängelt sich entlang des Jersikas-Sees, wo der Wald die Reichtümer der Natur präsentiert: Frühlingsblühende Vizbulen und gemeine Zalkten. Die Annäherung an den Sumpf wird durch den Geruch von Ringelblumen angezeigt, aber im Frühling ist es besonders überraschend, ihre Blüte zu sehen. Ein gemütlicher Spaziergang ist unmöglich, man muss mehrere Gräben überqueren, die Durchquerung des Sumpfes gibt einem Kraft – an jedem Fuß bleibt Wasser im Moos, darin leuchten Preiselbeeren. Der Sumpf wird durch einen Wald und Zeugnisse der früheren Besiedlung dieser Orte in Gehöften ersetzt – stattliche Eichen, Gebäuderuinen, ein Bunker nationaler Partisanen, umgeben von neuem Wachstum. Die Straße führt weiter zu dem Ort, der in den Zeugenaussagen als Gründungsort des Heimatschutzverbandes (Partisanen) erwähnt wird. Das Waldmassiv verbirgt auch die Gedenkstätte „Avotnīca“ („Olūtneica“), wo ein Lagerfeuer angezündet wurde. Die Vielfalt des Waldes ist überraschend, ebenso wie die Breite der Gräben. Das Ziel der Wanderung ist die Vagu-Kirche, wo Priester A. Juhņevičs diente, von dem im Film „Spitzname Lonely“ (Regisseur N. Pucis) erzählt wird.

Eine der heldenhaftesten Seiten in der Geschichte der Hawks-Gemeinde begann im Herbst 1944, nach der Rückkehr der sowjetischen Besatzung nach Lettland. In Latgale begann die Bevölkerung Widerstand gegen die Sowjetregierung, die Kommunisten und ihre Anhänger zu leisten. Anton Juhnevich (1905–1947) diente zu dieser Zeit als Priester in der Vagu-Gemeinde. Er war eine ungewöhnlich kluge Persönlichkeit, die einen scharfen Verstand, Patriotismus und einen tiefen Glauben an Gott vereinte. In seinen Gottesdiensten rief er zum Widerstand gegen die Sowjetherrschaft auf und in der Kirche bot er denjenigen Zuflucht, die vor den sowjetischen Repressionen flohen und bereit waren, sich der Fremdherrschaft zu widersetzen.

Am 28. Januar 1945 kam es in der Nähe der Falkenkirche zu einem bewaffneten Kampf zwischen den nationalen Partisanen und den Offizieren des sowjetischen Sicherheitsdienstes – den Tschekisten. Danach musste auch A. Junnevich in den Wald gehen und sich den nationalen Partisanen anschließen. Unter dem Spitznamen „Vientulis“ wurde er einer der Anführer der lettischen Vaterland-(Partisanen-)Vereinigung.

Um diese Geschichten und historischen Zeugnisse zu hören, sollten Sie die Pfarrei Vanagis von Upmalas im Kreis Preiļi besuchen.

Ausflügler können die Kirche, das Pfarrhaus und die ehemalige Vanagi-Grundschule besichtigen, jetzt kann IAC „Vanagi“ den inszenierten Dokumentarfilm „Segvārds Vientulis“ des Regisseurs Normund Pučas aus dem Jahr 2014 ansehen, in dem historische Figuren gespielt werden von mehreren in Lettland bekannten Schauspielern. Die Musik für den Film wurde vom Komponisten Rihards Dubra geschrieben. In den Fluren der Schule ist eine großformatige Fotoausstellung über die Entstehung des Films und den Lebensunterhalt des Filmteams der Vanagi-Grundschule während der Dreharbeiten in Vanagi zu sehen. Im Pfarrhaus können Sie ein echtes nationales Partisanengericht probieren, den am Feuer gekochten Grützebrei. Es wird auch möglich sein, auf den Partisanenpfaden im nahegelegenen Wald in der Nähe der Kirche zu wandern.

Das Denkmal für die politisch Unterdrückten in Preili befindet sich auf dem Platz in der Nähe des Tores der römisch-katholischen Kirche und wurde am 22. August 1993 eröffnet. Das Denkmal wurde vom Bildhauer Vija Dzintare geschaffen. Das Denkmal zeigt eine trauernde Frau auf den Knien, die den Verstorbenen mit einer Decke zudeckt. Neben dem Denkmal sind die Worte des Dichters Kārlis Skalbe in Stein gemeißelt:

Viele Märtyrer wurden ausgewählt
Für dich, mein kleines Vaterland,
Was ist mit dem Namen der heiligen Mutter?
Flüstern in der Stunde des Schmerzes: „Latvija!“

Da in den 1940er Jahren des 20. Jahrhunderts Vertreter der sowjetischen Besatzungsmacht die sterblichen Überreste erschossener nationaler Partisanen öffentlich zur Schau stellten, wurde die Gedenkstätte 2018 erweitert. Neben dem Denkmal wurden zwei Felsbrocken aufgestellt, die die Erinnerung an die nationalen Partisanen symbolisieren. Die Findlinge wurden vom Bildhauer Ivo Folkmanis geschaffen. Auf einem von ihnen ist das Logo der politisch unterdrückten Preiļi-Gesellschaft „Likteņa ceļs“ eingraviert, auf dem anderen die Inschrift „In Erinnerung an die gefallenen Mitglieder der Nationalen Widerstandsbewegung“.

Am 25. März und 14. Juni finden hier Gedenkveranstaltungen für die Opfer politischer Repressionen statt.