Kurzemes katls/cietoksnis II WW2

Maršrutā gida pavadībā apskatāmas 2. pasaules kara kauju vietas Priekulē un tās  apkaimē. Ekskursijas garums un ilgums variējams atbilstoši ceļotāju interesēm. 

Maršruts piemērots ceļotājiem no 13 gadu vecuma. Piemērotākais pārvietošanās veids – auto vai autobuss līdz 30 vietām. Galvenie pieturas punkti: Gramzda, kur 1944. gada rudenī sākās Padomju armijas uzbrukums Vācijas armijas pozīcijām Priekulē. Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti vairāk kā 23 000 Sarkanās armijas karavīri. Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta Kurzemes katla dienvidos, kur notika īpaši smaga un sarežģīta kauja. Krote, kur 1945. gada februārī Vārtājas upes krastos apstājās Padomju armijas uzbrukums Kurzemes katlā ielenktajiem vācu spēkiem.

Galvenie pieturas punkti:

   - Gramzda – vieta, no kuras karš Priekules novadā 1941.g. “ienāca” un no kuras sākās šīs teritorijas atbrīvošana 1944.gada rudenī.

   - Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti 23 000 Sarkanās armijas karavīru.

   - Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta “Kurzemes katla” dienvidos, kuras atbrīvošanas kauja sarežģītības un smaguma ziņā ir īpašas uzmanības vērta.

   - Krote – vieta, kur “Kurzemes katla” atbrīvošanas cīņas Vārtājas upes krastos nācās apturēt 1945.gada februārī

Maršruts pieejams visu gadu, tikai gida pavadībā latviešu, krievu un angļu valodā. Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Kapos, kas plešas 8 hektāru lielumā, pārapbedīti ap 25 000 vācu karavīru, kā arī daļa latviešu leģionāru. Pārapbedīšana notiek kopš 1997.gada.

No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par Kurzemes kaujām. Šajā periodā piemiņas istaba ir atvērta darba dienās no 9:00 līdz 17:00, sestdienās un svētdienās kapos strādā arī gids. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo karavīru reģistri.

Vienīgā šujmašīnu kolekcija Latvijā ar vairāk kā 200 dažādām pirmskara un padomju laika šujmašīnām, kurām ir tieša nozīme militārā apģērba gatavošanā pirmskara un kara gados. Kolekcijas izveidotājs- Juris Beloivans

Brāļu kapi Sarkanās Armijas 130. latviešu un 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem, atrodas  apmēram 350 metrus uz dienvidrietumiem no Blīdenes – Remtes ceļa. Nosaukums cēlies no viensētas Tušķi, kas atradās 400 m uz dienvidiem no brāļu kapiem.

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Uz dienvidrietumiem un rietumiem no Tušķu viensētas uzbruka 308. latviešu strēlnieku divīzija, kas trīs dienu kauju laikā šķērsoja Blīdenes – Remtes ceļu augstienes 142.2 rajonā un sasniedza Jaunāsmuižas – Mežmaļu līniju. Kauju laikā kritušos karavīrus apbedīja vairākās nelielās kapsētās pie Ķēķiem, Vērotājiem, Jaunāsmuižas un citur.

1960. gadu beigās, kad Padomju Savienībā sākās mērķtiecīga Otrā pasaules kara piemiņas veidošana, uz ziemeļiem no Tušķu viensētas drupām izveidoja jaunu kapsētu, kurā paredzēja pārapbedīt visus Pilsblīdenes un Kaulaču apkārtnē kritušos karavīrus. Realitātē pārabedīšana notika daļēji, jo ļoti bieži kritušie karavīri palika sākotnējās kapu vietās, bet Tušķu brāļu kapos pārrakstīja tikai viņu vārdus. Tušķu brāļu kapos atrodami arī 8. igauņu strēlnieku korpusa, kura galvenā kara laika kapsēta atradās tagadējās Pilsblīdenes kapsētas vietā, karavīru vārdi.

Šajā vietā atrodas arī piemineklis 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīram Jakobam Kunderam, kam veltīts objekts "Kundera dots". Uzreiz pēc kaujas Jakobu Kunderu apglabāja tagadējās Pilsblīdenes kapsētas teritorijā, bet vēlāk pārapbedīja Tušķu brāļu kapos.

Kempingā "Melnsils" kā nakstmītnes piedāvā divus bunkurus: "Bunkurs 13" ir lielākais ar trīs divstāvu gultām un "Mazā zemnīca" ir mazāka un aprīkota ar divām divstāvu gultām. 

2.Pasaules kara laikā vācu armijai Melnsilā ir bijusi nometnes vieta, robežsardzes postenis un karavīri no apkārtnē atrastajiem materiāliem kāpās ir izbūvējuši sev zemnīcas. 2019.g. kempinga samnieki izbūvēja zemnīcas kā naktmītni, ņemot vērā, kā tas bijis vēsturiski.

Kempings ir veidots aktīvai atpūtai un sporta organizēšanai līdz 300 personām. Tas atrodas tieši jūras krastā, burvīgā vietā 10 km no Kolkas, blakus Slīteres nacionālajam parkam, jūras stāvkrastiem, aizraujošām pastaigu takām mežā. Pieejamas lieliskas, dabā nospraustas velotrases, t.sk. Slīteres aplis (50 km) Maršruts pa meža ceļu ved cauri pieciem lībiešu ciemiem. No Košraga maršruts ved pa apakšceļu – vientuļu, gar Bažu purvu un mežu ieskautu seno ceļu starp Košragu un Dūmeli. (Melnsils-Kolka-Vaide-Saunags-Pitrags-Košrags-Dūmele-Ezermuiža-Melnsils). Pļaviņā pie jūras atrodas telšu vietas ar atbilstoši izveidotām ugunskura vietām. Pašā jūras krastā izvietotas Romantiskās muciņas-divvietīgi sapņu namiņi un četrvietīgās ģimenes mucu mājiņas, no kurām pāris metru attālumā vērot jūru, sagaidīt saullēktu. Turpat blakus jūras krastā pirtiņa. Pēršanās ar dažādām slotiņām.

Dzelzceļa stacijas ēka tika atvērta līdz ar dzelzceļa līnijas Liepāja- Vaiņode izbūvi 1871. gadā. Pati stacijas ēka savu atklāšanu piedzīvoja 1872. gadā. Tad arī iesākusies liela rosība Vaiņodes centrālo ielu apbūvē. Nozīmīgs ir fakts, ka tā laika ceļvežos ikvienas ēkas vai objekta attālums uzrādīts, cik verstis tas atrodas no dzelzceļa stacijas. Dzelzceļa stacija savulaik bija svarīgs militārā transporta mezgls. 

Pirmā pasaules kara gados no stacijas izbūvēts atzarojums līdz lidlaukam, pa kuru pieveda gan materiālus (metāla formas angāriem), gan celtņus, vinčas, kā arī munīciju kara noliktavām, ko pēc tam cepelīni veda uz Rīgu un bombardēja krievu nocietinājumus.

2.Pasaules kara postījumi dzelzceļa stacijas ēku nav skāruši un tā savu veidolu laika gaitā nav mainījusi. Vaiņodes stacija ir apskatāma no ārpuses.

Karadarbība Vaiņodes pilsētas apkārtne saistāma ar Sarkanās armijas sekmīgo uzbrukumu, kas sākās 1944. gada 5. oktobrī Šauļu apkārtnē. Ātri sagraujot vājo vācu pretestību, padomju tanku vienības saņēma uzdevumu sagrābt stratēģiski svarīgo Liepājas – Šauļu dzelzceļa līniju. 1944. gada 9. oktobra agrā rītā pirmās 19. tanku korpusa 79. tanku brigādes un atsevišķās 143. tanku brigādes vienības sāka uzbrukumu. Vācu frontes sabrukuma rezultātā, Vaiņodes austrumu pievārtē atradās tikai nelielas vācu 61. kājnieku divīzijas vienības, kuras atbalstīja bruņotais vilciens. Pretestība tika ātri pārvarēta un jau 9. oktobra vakarā visa Vaiņode bija Sarkanās armijas pilnīgā kontrolē. 10. oktobrī pienāca padomju 6. gvardes armijas 103. strēlnieku korpusa daļas un turpināja uzbrukumus, atspiežot vācu 61. kājnieku divīziju 2 km uz ziemeļiem no Skaistkalnes sanatorijas. Tā kā padomju spēki Vaiņodi ieņēma ar nelielām kaujām, Vaiņodes stacija un pilsētas apbūve cieta salīdzinoši minimāli.

Kaujas Vaiņodei pietuvojās nedaudz 1944. gada 24. oktobrī, kad vācu 10. korpuss ar 14. tanku divīziju priekšgalā veica uzbrukuma operāciju ar segvārdu “Eberhards”. Kauju laikā frontes līnija nostiprinājās tieši uz ziemeļiem no sanatorijas un palika tur līdz 27. oktobrim, kas Sarkanā armija sāka uzbrukumu, kas pazīstams ar nosaukumu 1. Kurzemes lielkauja.

Muižas dzīvojamā māja būvēta klasicisma stilā 19. gadsimta 20. gados. Pēc zemes reformas muižas komplekss izīrēts privātpersonām, bet no 1932. gada pārgājis Tautas labklājības ministrijai pārvaldībā.

6. Kurzemes lielkaujas sīvo kauju gaitā izmantota gan kā atbalsta punkts, gan kā lazarete. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Pilsblīdenes muižas kompleksa apkārtnē aizstāvējās vācu 24. kājnieku divīzijas vienības. Muižas dzīvojamai ēkai 1945. gada 18. martā no dienvidiem uzbruka 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 121. gvardes strēlnieku pulks, kura uzbrukums nebija sekmīgs. No rietumiem uzbruka 7. igauņu strēlnieku divīzijas 300. strēlnieku pulka 1. bataljons, bet dienas beigās pa Blīdenes – Remtes ceļu pievienojās 3. gvardes mehanizētā korpusa 35. gvardes tanku brigāde ar 249. igauņu strēlnieku divīzijas 917. strēlnieku pulka 1. bataljonu.

Naktī uz 19. martu Blīdenes stacijas apkārtnē ieradās 19. latviešu SS grenadieru divīzijas 43. grenadieru pulks, kas pretuzbrukumā mēģināja atgūt Pilsblīdenes muižas dzīvojamo ēku. Tomēr nakts tanku uzbrukuma rezultātā stacijā nostiprinājās Sarkanās armijas igauņu un latviešu vienības.

1959. gadā pilī izcēlās ugunsgrēks. No 1961. gada līdz 1986. gadam dzīvojamā ēkā darbojās veco ļaužu pansionāts. 1986. gadā pilī atkal izceļās ugunsgrēks. Kopš tā brīža pils stāv tukša un izpostīta.

Apkārt muižas dzīvojamai ēkai 24 ha liels parks, kas mūsdienās aizaudzis. Parkā ir apmēram 37 svešzemju sugu koku un krūmu stādījumu, tas atrodas valsts aizsardzībā. Parks ir nekopts, apkārtne aizaugusi.

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.

Priekule stacijas un pilsēta, kas atradās uz stratēģiski svarīgās Šauļu – Mažeiķu – Liepājas dzelzceļa līnijas, bija gandrīz visu Kurzemes kauju smagum punktā. Jau sākot ar 1944. gada 8. oktobri, kad padomju 19. tanku korpuss tuvojās Vaiņodei, 1. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli, kurā Priekule parādās kā svarīgs mērķis, lai sasniegtu Liepāju. Tomēr šo mērķi tā arī neizdevās sasniegt. Sarkanās armijas vienības pakāpeniski tuvojās Priekulei gan 1. Kurzemes lielkaujas laikā 1944. oktobra beigās, gan 4. Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada janvāra beigās.

1945. gada februāra sākumā Sarkanās armijas vadība apvienoja 1. un 2. Baltijas frontes vienības viena komandiera, maršala Leonīda Govorova, vadībā, kurš uzskatīja, ka, lai nepieļautu  vācu armiju grupas “Kurzeme” evakuāciju, ir jāuzbrūk Liepājas virzienā, izmantojot īsāko un ērtāko ceļu caur Priekuli. Līdz ar to, sākoties 5. Kurzemes lielkaujai, galveno uzbrukumu padomju 51. un 6. gvardes armijas īstenoja šajā rajonā. Priekules sagrābšana, ko aizsargāja vācu 126. kājnieku divīzija, bija uzticēta padomju 1. gvardes strēlnieku korpusa 204. strēlnieku divīzijai. Kauju laikā atsevišķas vācu vienības ielenca pilsētas robežās, kā rezultātā liela daļu no pilsētas apbūves kauju laikā iznīcināja.

“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.

Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.

Pelču pils muiža atrodas Kuldīgas novada Pelču pagastā un šobrīd tur atrodas Pelču pagasta bibliotēka, Viduskurzemes pamatskola- attīstības centrs, kā arī bāriņtiesa un sociālais dienests. Pils apskati nepieciešams pieteikt iepriekš.

Pelču muižas pils būvēta 1903. – 1904.gadā un tā ir arhitekta Vilhelma Neimaņa autordarbs un viena no izcilākajām 20.gadsimta sākuma muižu pilīm Latvijā, kuras arhitektūrā organiski savijas renesanses, baroka un jūgendstila kompozīcijas principi un elementi. Objekts ir pilnībā saglabājis būvapjomu autentismu, vērtīgu fasāžu stila formveidi, apdares detaļas un daļēji saglabājis mākslinieciski augstvērtīgu vienota stila interjeru. No 19.gadsimta beigām līdz 1920.gadam muiža piederēja firstu fon Līvenu dzimtai. Viena no firsta iemīļotākām uzturēšanās vietām pilī bija vēsturiskā bibliotēka- pils rietumu stūrī iekārtota plaša bibliotēkas telpa ar skaisti veidotiem grāmatu skapjiem, kuros pūsts siltais gaiss no centrālapkures. Saglabājies arī balkons un vītņu kāpnes , kas ved uz otro stāvu. Bibliotēkā ir bijusi savākta retu sējumu kolekcija par muižnieku cilšu izcelšanos un zinātniskie raksti.

1944. – 1945. gadā Pelču muižas pilī atradās Kurzemes cietoksnī esošās vācu armiju grupas “Ziemeļi” (no 1945. gada 25. janvāra “Kurzeme”) štābs. 

Armiju grupas “Ziemeļi” štābs no Siguldas uz Pelču muižas ēku pārvietojās 1944. gada 23. septembrī, ņemot vērā plānoto 18.armijas atkāpšanos no Igaunijas. Šajā vietā štābs atradās līdz apmēram 1945.gada maija vidum, kad, jau pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas, notika informācijas un dokumentu nodošana Sarkanās armijas virsniekiem.

Armiju grupas “Ziemeļi/Kurzeme” komandieri:

Ģenerālfeldmaršals Ferdinands Šerners - 1944. gada janvārī iecelts armiju grupas “A” komandieri un pēc vairākām amatu rotācijām 1944. gada jūlijā kļuva par armiju grupas “Ziemeļi” komandieri. 1945. gada 16. janvārī atkal pārvietots par armiju grupas “A” komandieri. 2.Pasaules kara beigās, pēc Ādolfa Hitlera nāves, iecelts par pēdējo nacistiskās Vācijas Bruņot spēku Virspavēlnieku (no 1945. gada 5. aprīļa ģenerālfeldmaršals).

Ģenerālpulkvedis Lotārs Renduličš - no 1944. gada 1. aprīļa. 1945. gadā divas reizes īslaicīgi iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri, no sākuma uz pāris dienām janvārī, bet vēlāk uz divām nedēļām martā. 2.Pasaules kara beigās armiju grupas “Austrija” komandieris.

Ģenerālpulkvedis Heinrihs von Fītinghofs-Šēls no 1943. gada 1. septembra. 1945. gada janvāra beigās iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri, bet jau martā pārcelts atpakaļ uz Itāliju, kur līdz Otrā pasaules kara beigām komandēja armiju grupu “C”.

Ģenerālpulkvedis Karls Hilperts no 1945. gada 1. maija. No 1944. gada septembra 16. armijas komandieris, divas reizes (1945. gada janvārī un martā) armiju grupas “Ziemeļi” komandiera pienākumu izpildītājs. 1945. gada martā iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri. Otrā pasaules kara beigās vadīja armiju grupas kapitulāciju. Miris padomju gūstā 1948. gada 24. decembrī.

Nīgrandes novadpētniecības materiālu krātuve atrodas Nīgrandes ciematā muižas klētī, blakus Nīgrandes pamatskolai un ir pieejama ar iepriekšēju pieteikšanos.

Krātuvē militārās vēstures sadaļā apskatāma ekspozīcija par 2.Pasaules karu un oriģinālie priekšmeti un to daļas, kas atrasti apkārtnē pēc kara un vēlākajos gados. Tāpat ir iespēja uzzināt stāstus un apskatīt fotogrāfijas par Nīgrandi un tās apkārtni sākot no Neatkarības kara, par 2.Pasaules karu un pēckara laiku, kā arī dzīvi kolhozā padomju laikos. 

Ekspozīcijā īpaša vieta ierādīta novadniekam un rakstniekam Jēkabam Janševskim un viņa darbiem, ir iekārtota ekspozīcija, kas iepazīstina ar tradicionālo muižu sadzīvi un iekārtojumu. Nīgrandes muižas klētī apskatāma arī Nīgrandes pusē atrasta mamuta ilkņa mulāža.

Piemineklis atrodas netālu no Zlēku muižas ansambļa, Karātavkalna rietumu daļā.  Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks.

Zlēku piemiņas vietā ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem.

1944.gada decembrī Zlēku apkārtnē vācu nacistiskās armijas daļas veica plašu operāciju, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem.Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.

Rīgas - Liepājas šosejas malā Brocēnos, Cieceres ezera krastā, blakus stāvlaukumam apmeklētājus gaida atpūtas kuģītis “Zezer”, kas piedāvā iespēju iepazīt Cieceres ezeru un noklausīties kapteiņa vai audiogida stāstījumu četrās valodās (latviešu, lietuviešu, angļu un krievu) par ezeru un 2.Pasaules kara norisēm tā tuvumā, tranšejām abos ezera krastos un uz Ozolu salas un nogrimušo tanku ezerā, kā arī par to, kas atrodas Cieceres ezera krastos, par Brocēnu pilsētu, tās attīstību un mūsdienām. Kuģītis piedāvā dažāda veida braucienus - izzinošos, publiskos, individuālos un korporatīvos, kā arī svinēt dzīves īpašos mirkļus. 

Piemiņas zīme "Cerību bura" Otrā pasaules kara bēgļiem un to pārcēlājiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandes salu Zviedrijā. Piemineklis atrodas Ošvalkos kāpās starp jūru un Ventspils - Liepājas šoseju netālu no sabiedriskā transporta pieturas "Kaijas". Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis kas to realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru (atklāta 2000.gadā).

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās padomju okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un sarkanās armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu nokļūt tuvākajā neitrālajā valstī - Zviedrijā. Daļu laivu ar rietumu sabiedroto valstu palīdzību organizēja Latvijas Centrālā padome, tāpēc Jūrkalnes pagastā izveidojās viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām. Bez Latvijas Centrālās padomes organizētajām laivām, pāri jūrai veda arī citi laivinieki. Tiek lēsts, ka jūru izdevās šķērsot aptuveni 5000 personām. Bojāgājušo skaits nav zināms, jo bēglu uzskaite atstājot Kurzemes krastu netika veikta. 

Braucieni bija bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, jūras mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā. Laivu ceļamērķis bija Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

Padomju karavīru brāļu kapu ansamblis atrodas uz Skrundas – Embūtes – Priekules ceļa, kas atrodas uz augstienes starp divām upēm Dzelda dienvidos un Koja ziemeļos. Apglabāti vairāk kā 3000 kritušie. 

Otrā pasaules kara kaujas

Sarkanā armija no 1944. gada 27. oktobra sāka uzbrukuma operāciju, kas tagad zināma kā 1. Kurzemes lielkauja, ar mērķi iznīcināt vācu armiju grupu “Ziemeļi”, kas vēlāk tiek pārdēvēta par "Kurland". Līdz 5. novembrim padomju 61. armija un daļēji 6. gvardes armija un 4. triecienarmijas sasniedza Dzeldas upi un atsevišķas 5. gvardes tanku armijas vienības ieņēma placdarmus upes ziemeļu krastā. Pirms nākamā uzbrukuma šajā sektorā pārvietoja 1. Baltijas frontes 2. gvardes armiju, kuras uzdevums bija sasniegt Skrundas – Liepājas dzelzceļa līniju. Pēc sākotnējā iebrukuma sasniegšanas, uzbrukumu Kuldīgas virzienā turpinātu 5. gvardes tanku armija.

2. Kurzemes lielkaujas sākums aizkavējās laika apstākļu dēļ un sākās tikai 19. novembrī. Vislielākos panākumus Sarkanā armija guva tieši tagadējo brāļu kapu apkārtnē un līdz 24. novembra vakaram 1. un 60. strēlnieku korpusi ieņēma placdarmus Kojas upes ziemeļu krastā. Tomēr līdz ar to Sarkanās armijas panākumi beidzās. Vācu armiju grupas “Ziemeļi” paredzēja padomju uzbrukumu virzienus un koncentrēja šeit atbilstošus spēkus, tajā skaitā divas tanku divīzijas.

1944. gada 26. novembra vakarā Sarkanās armijas uzbrukumus apturēja un līdz pat Otrā pasaules kara beigām vairs netika atkārtoti mēģinājumi iznīcināt vācu spēkus Kurzemē. Sekojošās kaujās uzdevums bija nepieļaut vācu armijas evakuāciju no Kurzemes.

Piemineklis Sarkanās Armijas 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem atradās pie Kaulaču pusmuižas saimniecības ēkas drupām apmēram 100 metrus uz dienvidrietumiem no ceļa. Taču dabā vairs neeksistē. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Igauņu 8. strēlnieku korpusa 7. igauņu strēlnieku divīzijas uzdevums bija sasniegt Rīgas – Liepājas dzelzceļa līniju uz rietumiem no Blīdenes stacijas un nodrošināt 3. gvardes mehanizētā korpusa uzbrukumu Gaiķu virzienā. Līdz 17. marta vakaram 354. strēlnieku pulks pa mežu sasniedza dzelzceļu uz dienvidiem no Kaulaču pusmuižas un turpināja uzbrukumus ziemeļrietumu virzienā, sasniedzot Pikuļu mājas. Kaulaču pusmuižā un tālāk uz ziemeļaustrumiem atradās vācu izveidotās Burg-Stellung pozīcijas, kuras aizsargāja 329. kājnieku divīzijas atsevišķas vienības. Visu 18. marta dienu turpinājās nesekmīgi  354. strēlnieku pulka uzbrukumi.

18. marta vakarā 354. strēlnieku pulku nomainīja 27. strēlnieku pulks. Uzbrukumam plānoja izmantot arī 3. gvardes mehanizētā korpusa 7. gvardes mehanizētās brigādes priekšējo vienību – 1. motorizēto bataljonu ar vienu tanku rotu. Līdz 19. marta vakaram koncentriska uzbrukuma rezultātā padomju spēki ieņēma Kaulauču pusmuižu, sagrābjot vācu izbūvētās aizsardzības līnijas posmu, kas atradās dominējošā augstienē.

Līdz 1945. gada marta beigām turpinājās 8. igauņu strēlnieku korpusa un 3. mehanizētā korpusa  uzbrukumi Vikstrautes un Remtes virzienos, bet bez panākumiem.

Kauju laikā Kaulaču pusmuiža atradās dažādu līmeņu štābi un šajā vietā 1975. gada maijā atklāja piemiņas akmeni.

В муниципалитете Зварде также есть частная коллекция. В ней представлены как легковые и грузовые автомобили, так и мотоциклы.

В коллекцию входит восстановленный мотоцикл BMW немецкой армии, который уже был здесь во время осады Курземe, а также несколько немецких автомобилей, оставшихся здесь после капитуляции немецкой армейской группы "Курляндия".

Эта коллекция была создана энтузиастом Янисом Добелисом. Если вы заранее договоритесь о встрече, владелец готов встретить вас и дать полное описание каждого из экспонатов.

Тематические экскурсии на конных экипажах, предлагаемые владельцем хутора Stiebriņi, например, поездка на конном экипаже по железнодорожной насыпи, слушая рассказ гида об индустриальном наследии, - это отличное приключение. Незабываемой будет и прогулка на конном экипаже по местам бывших военных гарнизонов/городков вокруг Паплаки. Мы особенно рекомендуем детскую игровую площадку в жилом комплексе советской армии, который местные жители называют "Диснейлендом", финские домики (финский вклад в Советский Союз в военное время), водонапорные башни и руины бывших роскошных зданий баронов фон Корфов.

Места сражений Второй мировой войны возле Эмбутского городища и церкви находятся в природном парке Эмбуте, известном как Эмбутская долина. Природный парк знаменателен тем, что это одно из первых мест в Латвии, где ледник начал отступать. В природном парке находится множество природных, исторических и географически интересных объектов.

Бои Второй мировой войны в долине Эмбуте

27 октября 1944 года Красная Армия начала наступательную операцию, известную сегодня как 1-й Курляндский батальон, с целью уничтожения группы армий "Север". Первоначальный план предусматривал наступление 61-й армии из района Вайноде в северном направлении, чтобы обеспечить участие 5-й гвардейской танковой армии для развития успеха. В этом секторе оборонялись немецкие 30-я гренадерская и 563-я фольксгренадерская дивизии при поддержке 14-й танковой дивизии. Одна из главных советских осей наступления проходила по дороге Вайноде - Эмбуте - Никраце - Скрунда, и именно здесь планировалось использовать советские танковые части.

Главным препятствием на пути танков была долина реки Ланка, на возвышенностях которой расположены Эмбутская церковь, Эмбутский замок и Эмбутский замковый курган. В период с 28 по 31 октября 1944 года советское наступление здесь было остановлено, что позволило немецкому верховному командованию подтянуть необходимые резервы. 31 октября советское наступление смогло продвинуться до реки Шкервеле, обойдя долину реки Ланка к северу от Эмбутского городища, и продолжить наступление в направлении Никраце.

На мысе Колка не было запланировано никакой военной инфраструктуры, за исключением нескольких морских маяков, которые были восстановлены в течение длительного периода времени, либо до Первой мировой войны, либо во время Первой мировой войны, либо во время Второй мировой войны. Береговые оборонительные батареи были запланированы в самой узкой части Ирбенского пролива, между полуостровом Сирвес и маяком Михайловская башня.

Единственные укрепления военного характера появились в конце 1944 года, когда немецкая группа армий "Север" готовилась к отражению возможной высадки советского Балтийского флота. Весной 1945 года, после отступления льда, две батареи 532-го артиллерийского дивизиона защищали побережье на мысе Колка. Батарея 7 с четырьмя 75-мм орудиями и тремя 20-мм зенитными пушками. Батарея 8 с четырьмя 88-мм минометами, тремя 20-мм минометами и 81-мм минометом. Гарнизон противодесантной пехоты состоял из одного из самых известных подразделений береговой обороны германского флота - 5-й роты 531-го артиллерийского дивизиона. Хотя по названию это была артиллерийская часть, по месту дислокации это была пехотная часть, которая начала свою войну в июне 1941 года под Лиепаей. Затем подразделение располагалось гарнизоном на островах в Финском заливе, а позже участвовало в боях на острове Сааремаа. Остатки дивизии были переформированы в одну роту и, усиленные семью противотанковыми пушками и тремя 20-мм зенитными орудиями, развернулись на мысе Колка.

Советская морская десантная операция так и не состоялась, и немецкие части капитулировали в мае 1945 года.

Военная инфраструктура на мысе Колка начала создаваться после Второй мировой войны, когда здесь были размещены советские пограничные посты, а Колка, как и все побережье Курземе от Мерсрагса до границы с Литвой, стала закрытой зоной.

Пройдя по склону горы Оджу 200 м по тропинке, можно увидеть несколько объектов, связанных с Первой мировой войной - старые бетонные фундаменты пушек. Рядом с пляжем, параллельно лесной тропе вдоль тропы Рохас, стоит недостроенная бетонная наблюдательная вышка. Точное назначение этого объекта неизвестно. Ниже основания сооружены ниши для боеприпасов. Среди сосен также видны глубокие ямы, бывшие блиндажи.

Некоторые из объектов, вероятно, относятся к концу Второй мировой войны, когда в этом районе были размещены немецкие батареи береговой обороны. 4-я батарея 532-го артиллерийского дивизиона ВМФ была вооружена четырьмя 88-мм пушками, тремя 37-мм пушками, одной 20-мм четырехствольной пушкой и одним 50-мм минометом для освещения в ночное время. Две 45-мм противотанковые пушки разместились в устье Рохаса. Гарнизон города состоял из подразделений 64-го и 109-го саперных батальонов.

Руины церкви Церклиню находятся примерно в 5 километрах к северо-западу от Кокмуйжи, недалеко от озера Церклиню. Церковь была построена в 1641 году Генрихом фон Дёнхоффом (Деркарт), владельцем поместья Керклинь. На месте первоначальной деревянной церкви было построено каменное здание, под которым были сооружены гробницы для умерших членов семьи Дёнхоф, а затем Клейст. Гробницы были разрушены во время беспорядков 1905 года, но в 1949 году гробы были перенесены из гробниц в церковь. Церковь была образцом стиля курземского барокко - ее резьба была выполнена кулдигско-лиепайскими резчиками по дереву. Хотя владельцы поместья и церкви в разное время испытывали финансовые трудности, церковь за время своего существования претерпела несколько реконструкций. Она пострадала и во время Первой мировой войны, после чего приход восстановил каменную кладку в 1929 году и добавил орган в 1934 году. К сожалению, церковь пострадала во время Второй мировой войны, и многое в ней было утрачено, поэтому следует отдать должное тому, что перед восстановлением церкви в 1933 году многие уникальные произведения барочной скульптуры были сфотографированы, инвентаризированы и даже попали в архивы Совета по охране памятников. После создания свалки и выселения жителей церковь так и не была восстановлена. Сегодня видны стены и башня церкви.

Последние линии укреплений армейской группы "Курземе", которые удерживались немецкими войсками до их капитуляции 8 мая 1945 года, расположены на берегах реки Вартая в окрестностях Кроте.

Линия фронта достигла берегов Вартаи в феврале 1945 года, хотя до этого на важной дороге от Приекуле до железнодорожной станции Илмая были подготовлены клетки. Во время последней фазы боев части 87-й пехотной дивизии 2-го армейского корпуса 18-й немецкой армии заняли оборонительные позиции в этом месте. Для защиты дороги, ведущей к железнодорожной линии Лиепая - Салдус, в районе Берзкрога была развернута резервная 14-я танковая дивизия 18-й армии с 1-м батальоном 36-го танкового полка, вооруженного 28 танками Pzkpfw. V (Пантера). В конце войны это было единственное подразделение во всей Курляндии, оснащенное боевыми машинами этого типа.

Сегодня в Кроте хранится частная коллекция Мариса Алексеевича и есть возможность увидеть немецкие окопы и бункеры в лесах вдоль реки Вартая. Здесь есть кемпинг, кострище, небольшой коттедж и рыбалка на карпа.

В лесах Курземе до сих пор встречаются взрывоопасные предметы! 

В доме помещиков мызы Вирга устроена кладовая для антиквариата. Здесь можно получить представление о том, кто жил на берегах реки Вартаяс и в Вирге, а также о поместье Вирга и роде баронов Нольд, а также о временах Второй мировой войны и советском колхозе на Вирге. . Вы можете не только смотреть на объекты, но и слушать рассказы на темы, которые интересны посетителям.

Усадьба Вирга настолько хорошо пережила битву в Курземском котле 1944/1945 гг., что простая прогулка по территории бывшей усадьбы позволяет ощутить дыхание старины и присутствие бывших обитателей усадьбы. Минута отдыха у мемориала «Карлиас Забакс» шведского короля Карла XII или на специально оборудованном месте отдыха рядом с Домом традиций Вирга будет полезна не только для расслабления, но и как напоминание о том, что Карл XII провел зиму 1701 года. прямо здесь - в Вирге.

В бывшем амбаре усадьбы, ныне в доме культурно-бытовых традиций местных жителей можно арендовать баню и помещения для проведения торжеств, в том числе свадеб.

Пампали – поселок в Пампальской волости Салдусского края, центр волости находится на берегу реки Заняс и ее притока Абрупе, в 27 км от уездного центра Салдус и в 147 км от Риги. Поселение образовалось вокруг центра поместья Пампали после аграрной реформы. В 1933 году Пампалису был присвоен статус густонаселенного места.

Боевые действия на подступах к Пампали начались 21 ноября 1944 г., когда советская 4-я ударная армия, форсировав Венту, начала наступление в направлении Салдуса. К 24 ноября ситуация стабилизировалась и линия фронта оставалась неизменной до 21 декабря.

21 декабря 1944 года началось так называемое 3-е Курземское сражение, в ходе которого 4-я ударная армия 1-го Прибалтийского фронта силами 4 стрелковых корпусов (12 стрелковых дивизий) и 3-го гвардейского механизированного корпуса нанесла удар в направлении Салдуса на соединение там с частями 2-го Прибалтийского фронта. Немецкая 132-я пехотная дивизия, 1-й батальон 436-го гренадерского полка которой укрепился в районе усадьбы и церкви, оборонялась в районе Пампали.

Наступление на Пампалии осуществлялось при поддержке массированного артиллерийского огня 357-й и 145-й стрелковых дивизий 1-го стрелкового корпуса при поддержке 39-й гвардейской танковой бригады. В первые 24 часа боя гарнизон Пампали, которым командовал командир 14-й (противотанковой) роты 436-го гренадерского полка капитан Эберард Коллль, был окружен и практически уничтожен в ожесточенных боях.

Так как Пампали располагался прямо на линии фронта, все постройки подверглись артиллерийскому обстрелу и сегодня практически не сохранились.

Частная военная коллекция в Мундигциемсе. Айварс Орманис уже много лет собирает исторические предметы - военную форму, обмундирование, камуфляж, средства связи, предметы быта, средства защиты из разных периодов и стран, начиная со Второй мировой войны, Советской армии и восстановления независимой Латвии.

В настоящее время коллекция не поддерживается в надлежащем состоянии, а экспонаты размещены в бывшем колхозном амбаре. 

Он находится на перекрестке сельских дорог, свернув с дороги, ведущей из Пиенавы в Джуксте.

Мемориал Г. Фаулу и девяти немецким и латышским солдатам, которые погибли в бою 27 декабря 1944 года (вероятно, взорвались от прямого попадания пушечного снаряда) и с тех пор считаются пропавшими без вести, так как не найдены их останки, документы или другие доказательства их личности.

Das Museum Otanki befindet sich im Hof der ehemaligen Rude-Schule.

Die Erzählung des Führers über den Duncis Bunker und seine Schöpfer, ihr weiteres Schicksal. Ein Modell des von den Schülern der ehemaligen Rude-Schule erstellten Bunkers (nach eigener Erzählung der Partisanen) und eine räumliche Karte des damaligen Waldgebiets mit markierten Häusern von Unterstützern und Kontakten können eingesehen werden. Bunkerhaushaltsexponate gesammelt.

Voranmeldung per Telefon 26323014 oder E-Mail lelde.jagmina@gmail.com.

Am Ende 1943 begannen die nationalsozialistischen deutschen Besatzungsbehörden mit dem Bau eines Truppenübungsplatzes mit der Bezeichnung "Seelager" in der Nähe von Dundaga, um die motorisierten Waffeneinheiten der SS zu vergrößern. Die Einwohner der Gemeinden Dundaga und Arlava wurden evakuiert, um den Übungsplatz einzurichten. 
Um die Infrastruktur für das Lager aufzubauen, wurden in der Nähe von Dundaga mehrere Außenstellen des Konzentrationslagers "Kaiserwalde" eingerichtet, in denen etwa 6000 Juden aus verschiedenen europäischen Ländern (darunter auch Lettland) sowie etwa 1000 Kriegsgefangene und Partisanen inhaftiert waren. Viele Gefangene starben an den Folgen von Hinrichtungen und schlechten Lebensbedingungen. Einige der Toten wurden im Lager "Čiekuri" begraben, das einigen Berichten zufolge auch der Ort war, an dem eine Gruppe von Juden ermordet wurde, die eine Schmalspurbahn nach Mazirbe bauten.
Anfang August 1944, nach dem sowjetischen Einmarsch in Zemgale, wurde der Truppenübungsplatz aufgelöst, mehrere tausend ungeschulte SS-Rekruten wurden nach Deutschland zurückgeschickt, und aus dem Kommando, den Ausbildern und den ausgebildeten Soldaten wurde die SS-Motorisierte Brigade "Gross" gebildet, die nach dem Kommandanten des Truppenübungsplatzes, SS-Standartenführer Martin Gross, benannt wurde. Die Brigade nahm an der Schlacht von Tukums im August 1944 und an den Schlachten von Iecava und Baldone im September 1944 teil.
Nach dem Abzug der SS-Einheiten wurde die Infrastruktur des Truppenübungsplatzes zur Unterbringung von Juden genutzt, die aus Riga und anderen Regionen Lettlands evakuiert worden waren und weiterhin als Sklavenarbeiter eingesetzt wurden.

Der Aizvīkai Manor Park befindet sich in Aizvīki, Gemeinde Gramzda, nur wenige Kilometer von der litauischen Grenze entfernt.

Die Stellen der Bunker und Schützengräben aus dem 2. Weltkrieg sind im Aivvikai-Park noch gut sichtbar. Eine der Waffenarten war das Katyusha-Raketenstartsystem. Auch nach dem Ende des Zweiten Weltkriegs befanden sich im Aizvīki-Park mehrere solcher Raketenstartsysteme, und diese Orte (Caponieri) sind in der Natur deutlich sichtbar.

Dieser einzigartige Waldpark, der von Geheimnissen und Legenden umrankt ist, wurde Ende des 19. Jahrhunderts als Gutspark Aizvīkai angelegt, als der Gutsherr von Korff das nahe gelegene Hügelland mit einem Kiefern- und Fichtenwald bedeckte. Später wurden auf dem 40 ha großen Areal Spazierwege angelegt, auch Bäume anderer Arten gepflanzt und ein Fasanengarten angelegt.

Neben den malerischen Waldlandschaften gibt es auch Märchen- und Märchenfiguren aus Holz sowie Steinskulpturen, die Reisenden von Ereignissen aus der Geschichte von Aizvīki erzählen und die kulturhistorischen Orte im Park markieren. Im Park wurde auch eine Green Class eingerichtet.

Um das kulturelle und historische Erbe des Gutsparks Aizvīkai besser kennenzulernen, empfehlen wir, die Dienste eines Führers in Anspruch zu nehmen.

Der Aizvīkai Manor Park befindet sich in Aizvīki, Gemeinde Gramzda, nur wenige Kilometer von der litauischen Grenze entfernt.

Die Stellen der Bunker und Schützengräben aus dem 2. Weltkrieg sind im Aivvikai-Park noch gut sichtbar. Im Park wurde der Bunker der Roten Armee restauriert.

Eine der Waffenarten während des Zweiten Weltkriegs war das Raketenstartsystem „Katyusha“. Mehrere solcher Raketenstartsysteme befanden sich im Aizvīki-Park, noch heute sind diese Orte (Caponieri) in der Natur deutlich sichtbar.

Um das kulturelle und historische Erbe des Gutsparks Aizvīkai besser kennenzulernen, empfehlen wir, die Dienste eines Führers in Anspruch zu nehmen.

Ein Gedenkschild für die Division von Major Jānis Ozola wurde an der Seite der Autobahn Riga-Liepāja in der Gemeinde Džukste, etwa einen Kilometer von den kurländischen Nebenflüssen der Gedenkstätte entfernt, aufgestellt.

Während der Dritten Schlacht von Kurland am 31. Dezember schlugen die III. Division von Ozola und die II. Division von Major Kristaps Insberg als letzte Verteidigungslinie den überwältigenden Angriff des Feindes zurück und verhinderten, dass die Front durchbrach. In diesem Kampf zeigt Ozol persönlichen Heldenmut und gebieterische Fähigkeiten

Jānis Ozols (1904-1947) war ein Offizier der lettischen Armee und der lettischen Legion, Träger der militärischen Ehrenliste, sowie ein nationaler Partisan und ein Opfer der sowjetischen Repression.

Ārija Stiebriņa und Velta Vaska, Sanitäter des Bataillons Rubeņa, wurden auf dem Cirkale-Friedhof umgebettet, die am 9. Dezember 1944 zusammen mit anderen Einwohnern, Deserteuren usw., die in der Nähe von Zlēki gefangen genommen wurden, von Einheiten der deutschen Nazi-Armee erschossen wurden.

Den Erzählungen zufolge haben sich die jungen Frauen freiwillig Rubens Bataillon angeschlossen. Zusammen mit Rubens Bataillon gingen sie von Suntaži nach Usma. Während der Jekelna-Kampagne wurden die jungen Frauen jedoch auf der Straße festgenommen, zum Verhör in das Forsthaus in Vēlogi gebracht und zusammen mit einer kleinen Gruppe anderer Häftlinge erschossen. Eine Frau aus Cirkale kannte Arya und schaffte es, die sterblichen Überreste der beiden Mädchen am Rand des Cirkale-Friedhofs neu zu begraben, und kümmerte sich während der gesamten sowjetischen Besatzung um diesen Friedhof.

Unter Führung des SS-Obergruppenführers und Polizeigenerals Friedrich Jäckeln, Chef der Abwehrabteilung der 16. deutschen Armee, oberster SS- und Polizeichef im Ostland, fand im Eichensumpf ein Großeinsatz statt. vom 5. bis 9. Dezember, der sich gegen den "Roten Pfeil" und General Die Überreste der Kurelis-Gruppe bei Abava richtete.

Der Verlauf der Aktion ist teilweise im Bericht vom 31.12.1944 dokumentiert.

Die Gräber der Soldaten des Bataillons von Ruben befinden sich an der Landstraße Kuldīga - Sabile. Ein Straßenschild und ein Stein mit der Aufschrift „Für dein Land und deine Freiheit“ befinden sich nur wenige hundert Meter von der Straße entfernt.

Das Bataillon von Leutnant Robert Rubenis war einer der Teile der von General Jānis Kurelis gebildeten Militäreinheit, die sich den deutschen Truppen nicht ergab und heftigen deutschen Widerstand leistete. Während der Usma-Zeit stieg die zahlenmäßige Zusammensetzung des Bataillons auf 650 Mann mit vier voll ausgerüsteten Kompanien, einem Krankenwagen und einem Farmteam. Kommandant: Leutnant R. Rubenis, Leutnant Filipsons, vv A. Druviņš, vv Šults, vv Briedis, vv. Sergeant J. Rubenis, J. Bergs, vv Jaunzems.

Vom 14. November bis 9. Dezember 1944 fanden in den Pfarreien Ugāle, Usma, Renda und Zlēki erbitterte Kämpfe zwischen Einheiten der 16. deutschen Armee, SD- und SS-Einheiten unter dem Kommando von Polizeigeneral Friedrich Jekeln und einem eigenen Bataillon der Kurelische Einheit unter dem Kommando von Leutnant Roberts Rubenis. In den Kämpfen bei Renda und Zleki wurden rund 250 deutsche Soldaten getötet, während die Verluste der Rubenes bei rund 50 Menschen lagen.

Nach dem Tod von Leutnant Rubenis kündigte Druviņš seinen Männern an, dass er weiterhin nach dem Prinzip des freien Willens arbeiten werde, und infolgedessen trafen mehrere Dutzend Männer die Entscheidung, sich von Rubenis 'Bataillon zu trennen. Am 20. und 21. November 1944 wurde eine Gruppe von 11 Personen von einer deutschen SD-Einheit gefangen genommen und nach Verhören in den örtlichen Wald gebracht und erschossen.

Unter den vielen Objekten von Liepāja Karosta ist die Liepāja-Küstenartillerie-Batterie Nr. 2 immer noch der geheimnisvollste Ort in Liepāja. Bei Batterie Nr. 2 wurden immer die Munitionsdepots der Truppen der verschiedenen bestehenden Mächte eingerichtet.

Batterie der Festung Liepaja Nr. 2 wurde weiter von der Küste entfernt gebaut und durch einen hohen Wall geschützt. Die Batterien waren mit 16 11-Zoll-Mörsern (280 mm) des Modells von 1877 bewaffnet. Nach dem Abbau der Festung wurden hier Munitionslager eingerichtet. Wegen Explosionsgefahr war das Gebiet 130 Jahre lang für die Öffentlichkeit gesperrt und bewacht, aber jetzt gibt es eine Ausstellung über die Aktivitäten des Hauptquartiers der 1. Kurländischen Division in den Jahren 1919-1940 sowie Fotobeweise der 1. Division Liepāja-Infanterie-Regiment, das 2. Ventspils-Infanterie-Regiment und das Kurzeme-Artillerie-Regiment.

Die Küste von Mazirbe war ein wichtiger Ort im Zweiten Weltkrieg, von wo aus 1944 der Verkehr von Flüchtlingsbooten nach Schweden stattfand.

Im Jahr 1944 gab es von Staldzene aus einen regen Verkehr mit Flüchtlingsbooten zu den Küsten Schwedens.

Haus in der Lauku-Straße 4, Ventspils, in dem die Lehrerin Valentina Lasmane (geb. Jaunzeme) (1916–2018) lebte und arbeitete, die in den Jahren 1944–1945 tätig war arbeitete als LCP-Verbindungsperson und Mitglied der Kommunikationsgruppe Ventspils. Lebte nach dem Zweiten Weltkrieg in Schweden. Die Aussagen von 130 Bootsflüchtlingen hat sie in der Publikation „Übers Meer 1944/1945“ zusammengestellt. (Stockholm, 1990), aber V. Lasmanes eigene Lebensgeschichte kann im Buch „Die Nacht ist nicht nur zum Schlafen da“ (Riga, 2020) nachgelesen werden. Im Jahr 2000 wurde ihr der Drei-Sterne-Orden verliehen. Starb 2018 im Alter von 102 Jahren im Stockholmer Vorort Tebia.

Haus in der Katrīnes-Straße 4, Ventspils, in dem der Archäologe Valdemārs Ęinters arbeitete.

Von Oktober 1944 bis 8. Mai 1945 war der Vertreter der LCP in Kurland der Archäologe Valdemārs Ęinters (Spitznamen „Doktor“, „Gärtner“) (1899–1979). Teilnehmer des Lettischen Unabhängigkeitskrieges, Direktor des Staatlichen Historischen Museums und Dozent der Universität Lettland. Ausgezeichnet mit dem Orden des Lāčplēš-Krieges und dem Orden der Drei Sterne. Einer der Unterzeichner des LCP-Memorandums vom 17. März 1944. Lebte nach dem Zweiten Weltkrieg in Schweden. Von 1949 bis 1979 Vorstandsvorsitzender des Lettischen Nationalfonds.

1944–1945 im in Livland eingerichteten Gefängnis Oden Castle. Im Jahr 2016 wurden mehrere Mitglieder der LCP-Kommunikationsgruppe Ventspils und die Fahrer von Flüchtlingsbooten festgenommen.

Der Weg zum „Grīnieku“-Haus in der Gemeinde Vārve, wo sich 1944 eine der Hauptsiedlungen für Bootsflüchtlinge an der Küste Kurlands befand.

Vārves „Hütten“, ein Ort im Kreis Ventspils, der 1944 als vorübergehende Unterkunft für lettische Flüchtlinge diente, die auf die Ankunft von Booten aus Gotland warteten.

Die restaurierten „Bambaļi“-Häuser in Ošvalki, Gemeinde Jūrkalne, waren einer der Hauptansiedlungsorte für Bootsflüchtlinge an der Küste von Kurland.

„Laukgaļi“ in der Gemeinde Jūrkalne, dem Wohnort des Schriftstellers Kārlis Skalbe im Oktober-November 1944, während er auf das Flüchtlingsboot nach Schweden wartete.

Die Gedenkstätte befindet sich in der Nähe des Aussichtsturms am Strand von Pāvilosta in den Dünen. Es gibt Hinweisschilder, die zum Denkmal führen.

Am Ende des Zweiten Weltkriegs wurden drei litauische Polizeibataillone, das 5., 13. und 256. Bataillon, auch in Lettland eingesetzt, und nach Wachdienst und Kämpfen gegen sowjetische Partisanen und die Rote Armee an der Ostfront waren sie ab Herbst 1944 an der Bewachung der Ostseeküste in Kurzeme beteiligt.

Im Oktober 1944 wurden alle drei Bataillone mit 32 Offizieren und etwa 900 Ausbildern und Soldaten der 583. rückwärtigen Wacheinheit (Koruck 583) der deutschen 18. Die Einheit hatte den Auftrag, die Kurzeme-Küste von Liepāja bis Ventspils zu bewachen. Alle drei litauischen Bataillone wurden in der Nähe von Pavilosta eingesetzt. Im Dezember 1944 wurde das 13. Bataillon dem deutschen 1. Armeekorps am Liepaja-See unterstellt.

Zu den Aufgaben der litauischen Küstenwache gehörte neben der Abwehr feindlicher Anlandungen und der Meldung feindlicher Schiffe auch die Verhinderung der Überfahrt lettischer Flüchtlingsboote auf die 160 Kilometer entfernte Insel Gotland, doch die litauischen Küstenwächter verhinderten die Abfahrt der Flüchtlingsboote nicht. Die Nachricht, dass die litauische Küstenwache den lettischen Flüchtlingen half und die Litauer selbst die Überfahrt nach Schweden vorbereiteten, erreichte jedoch auch die Deutschen.

Am 10. Januar 1945 wurden die Soldaten der 1. Kompanie des 5. litauischen Polizeibataillons festgenommen. Es folgte ein mehr als einwöchiges Verhör und ein Prozess, bei dem als Warnung für die anderen beschlossen wurde, sieben der litauischen Soldaten hinzurichten und 11 ihrer Kameraden in deutschen Konzentrationslagern zu inhaftieren. Die Hinrichtung der sieben litauischen Soldaten (Feldwebel Macijauski, der Kompaniechef; Juozas Sendrjuas, ein Soldat; Vladas Salickas, ein Soldat; Ionas Bašinskis, Krasauskas und zwei unbekannte andere) fand am 21. Januar 1945 in den Zaļkalns Pines in Pavilosta statt.

Im Januar 1945 wurde das 5. Bataillon aufgelöst und die kampffähigen Soldaten wurden auf die beiden verbleibenden Bataillone aufgeteilt, während der Rest zu einer eigenen Pionierkompanie zusammengefasst wurde. Zum Zeitpunkt der Kapitulation der Heeresgruppe Kurzeme im Mai 1945 befanden sich noch zwei Bataillone (13. und 256.) als Pionierkompanie mit insgesamt 900 Soldaten in Kurzeme, die von den Sowjets gefangen genommen wurden.
 

Die Küste von Mazirbe war ein wichtiger Ort im Zweiten Weltkrieg, von wo aus 1944 der Verkehr von Flüchtlingsbooten nach Schweden stattfand.

Das Hotel liegt in der Region Tukums, an der Seite der Autobahn A9, 500 m von der Abzweigung nach Lesteni in Richtung Riga entfernt.

Die Gedenkstätte wurde 1991 in der Nähe der Rumbu-Häuser eingerichtet, in deren Nähe ein aktiver Krieg stattfand. Es ist eine Hommage an die Verteidiger der „Festung Kurzeme“, die im Zweiten Weltkrieg gegen die Rote Armee gekämpft haben. Die Kämpfe waren bedeutsam, weil sie die vollständige Besetzung Lettlands durch die Rote Armee vorübergehend stoppten. Etwa 300.000 Letten wanderten aus, um Verbrechen gegen die Zivilbevölkerung durch das Sowjetregime zu vermeiden.

Am Ende des Zweiten Weltkriegs hatte sich auf lettischem Gebiet eine besondere Situation entwickelt. Es gab deutsche Streitkräfte in Kurland, die die Rote Armee zu beseitigen versuchte oder deren Beteiligung an den Kämpfen in Ostpreußen oder um Berlin verhinderte. "Kurzeme Festung" - der gebräuchlichste Begriff zur Beschreibung der Kriegsführung in Kurland von 1944 bis 1945. Die „Schlachten von Kurzeme“ waren die Schlachten der deutschen Armee, um die großangelegten Angriffe der Roten Armee abzuwehren. Die Festung Kurzeme hörte kurz nach der deutschen Kapitulation auf zu existieren.

Heute können Sie einen Ort der Erinnerung und Ruhe besichtigen, der seit der Wiederherstellung der Unabhängigkeit Lettlands bei lettischen Legionären beliebt ist.

Das Heimatmuseum von Pāvilosta zeigt die Ausstellung „Pāvilosta – Leben im Sperrgebiet“. Sie informiert über die Gebietsverwaltung, das grenznahe Sperrgebiet, die Fischereikolchose, Kultur und Alltagsleben in den Jahren der sowjetischen Besatzung. Darüber hinaus wurde eine an Emotionen reiche zweisprachige interaktive digitale Ausstellung sowie eine audiovisuelle Installation mit einem Film über Pāvilosta zusammengestellt. Eine neue Ausstellung läuft unter dem Namen „Goldene Sandkörner von Pāvilosta“. Die digitale Ausstellung informiert über die Geschichte und die Entstehung von Pāvilosta sowie die wichtigsten Ereignisse von 1918 bis heute. Dem militärhistorischen Erbe widmet sich der Ausstellungsteil über die lettischen Freiheitskämpfer des Unabhängigkeitskrieges und die Zeit der sowjetischen Besatzung.

Die Ausstellung des Museums (das einzige Museum, das der Festung Kurland gewidmet ist) erzählt ausführlich und ansprechend über den Kriegsverlauf in der Festung Kurland und das zukünftige Schicksal der lettischen Soldaten. Andererseits können Sie in der Freilichtausstellung herumlaufen und die restaurierten Schützengräben, Bunker und schweren Militärgeräte aus der Kriegszeit besichtigen.

Arbeitszeit:

Montag - Dienstag - geschlossen

Mittwoch - Samstag - 10:00 - 17:00 Uhr

Sonntag - 10:00 - 15:00 Uhr

Es empfiehlt sich, vorab telefonisch unter 29442311 Kontakt aufzunehmen.

Das Hotel liegt in der Region Tukums, Lestene, neben der Kirche.

Der Bau des Brüderfriedhofs in Lestene begann 1998. Es ist der zweitgrößte Soldatenfriedhof in Lettland, auf dem mehr als 1.300 lettische Legionäre zusammen begraben sind. Erst nach der Wiederherstellung der Republik Lettland war es möglich, lettische Soldaten, die im Zweiten Weltkrieg starben, an verschiedenen Orten zu bestatten.

Die Lettische Legion war eine Kampfeinheit der deutschen Armee, die hauptsächlich aus illegal mobilisierten Letten bestand. Die Soldaten empfanden ihre Anwesenheit in der Legion als Kampf für die Wiederherstellung der Unabhängigkeit Lettlands, obwohl dieser in den Reihen der deutschen Streitkräfte stattfand und Deutschland Lettland besetzt hatte. Es gab keine andere militärische Kraft, die die Rückkehr der sowjetischen Besatzung verzögern konnte. Lettische Legionäre kämpften gegen die Rote Armee, die Lettlands Unabhängigkeit abgeschafft, seine Armee zerstört und Verbrechen an der Zivilbevölkerung begangen hatte. Zwischen 110.000 und 115.000 Soldaten kämpften in den Reihen der deutschen Armee, zwischen 30.000 und 50.000 von ihnen ließen ihr Leben auf dem Schlachtfeld.

Heute können Sie in Lestene den Brüderfriedhof sehen, neben dem sich die Kirche von Lestene befindet. Sie ist ein herausragendes Beispiel barocker Sakralkunst. In der alten Kirchenkneipe können Sie die Ausstellung kennenlernen, die der Geschichte der lettischen Legion gewidmet ist. Das zentrale Bild des Brüderfriedhofs „Mutterland – Mutter – Lettland“ wurde von der Bildhauerin Arta Dumpe geschaffen. In der Nähe befindet sich das Gut Lestene, das vor dem Zweiten Weltkrieg dem lettischen Armeegeneral Mārtiņš Hartmanis gehörte.

Ausflüge zur Kirche von Lestene können beim Vorstand der Evangelisch-Lutherischen Kirche von Lestene, Inguna Kokina, Tel. +371 29993743 gebucht werden.

The memorial site in Kambari is located in a place that is not easy to find. When driving along the Riga-Liepāja highway, between Annenieki and Kaķenieki, you should turn left onto a dirt road and drive about 2 kilometers.

The battles at Kambari and Ileni have gone down in history with a huge number of fallen on both sides of the army. The monument was erected at the Kambari homestead, where in January 1945 one of the most senseless battles took place, when at least 3,000 soldiers fell.

The front line of the Courland fortress advanced through Annenieki in the winter of 1944/1945. Here the 319th Regiment of the 308th Latvian Rifle Division of the Red Army fought against the units of the 19th Division of the Latvian SS Volunteer Legion. Here Latvians fought against Latvians.

Photographer, publicist and writer Gunārs Birkmanis recorded the memories of his schoolmate Alfons Kalniņš in his book “Reflections of a Century”: In 1946, we went to the Īleni and Kambari fields to look for weapons. There, two large fields were full of the remains of fallen Red Army soldiers. A thousand, I think, or more skeletons in gray Russian army overcoats. They had nothing: no weapons, no belongings, no documents that would indicate their belonging. We knew that they were Latvians mobilized by the Russians.

During the Soviet years, a memorial was erected at this place, interpreting what happened there in the Soviet spirit. The monument – the figures of a standing girl and a young man – was brought from one of the many nearby Brothers' Cemeteries, when soldiers were reburied there. The old inscription in Latvian and Russian is still on the plaque: "Here were battles of 1944. gada XII and 1945. gada I for the liberation of the region from the German occupiers". A small memorial stone "Missing soldier 1944-1945" has recently been placed nearby.