Kurzemes katls/cietoksnis II WW2

Maršrutā gida pavadībā apskatāmas 2. pasaules kara kauju vietas Priekulē un tās  apkaimē. Ekskursijas garums un ilgums variējams atbilstoši ceļotāju interesēm. 

Maršruts piemērots ceļotājiem no 13 gadu vecuma. Piemērotākais pārvietošanās veids – auto vai autobuss līdz 30 vietām. Galvenie pieturas punkti: Gramzda, kur 1944. gada rudenī sākās Padomju armijas uzbrukums Vācijas armijas pozīcijām Priekulē. Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti vairāk kā 23 000 Sarkanās armijas karavīri. Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta Kurzemes katla dienvidos, kur notika īpaši smaga un sarežģīta kauja. Krote, kur 1945. gada februārī Vārtājas upes krastos apstājās Padomju armijas uzbrukums Kurzemes katlā ielenktajiem vācu spēkiem.

Galvenie pieturas punkti:

   - Gramzda – vieta, no kuras karš Priekules novadā 1941.g. “ienāca” un no kuras sākās šīs teritorijas atbrīvošana 1944.gada rudenī.

   - Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti 23 000 Sarkanās armijas karavīru.

   - Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta “Kurzemes katla” dienvidos, kuras atbrīvošanas kauja sarežģītības un smaguma ziņā ir īpašas uzmanības vērta.

   - Krote – vieta, kur “Kurzemes katla” atbrīvošanas cīņas Vārtājas upes krastos nācās apturēt 1945.gada februārī

Maršruts pieejams visu gadu, tikai gida pavadībā latviešu, krievu un angļu valodā. Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Šeit pārapbedīti vairāk kā 25 000 vācu armijas karavīru.

No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par sešām Kurzemes cietokšņa lielkaujām. Sestdienās un svētdienās iespējams pieteikt ekskursijas. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo vācu karavīru reģistri.

Ekspozīcijā izvietotas karavīru piederīgo muzejam dāvātās fotogrāfijas, priekšmeti un piemiņas lietas. Kara apbedījumu izpēte un karavīru pārapbedīšana notiek kopš 1997. gada. Darbi vēl arvien turpinās, jo visas karavīru apbedījumu vietas vēl nav izpētītas. Pārapbedīto karavīru uzvārdi liecina par to, ka vācu armijā starp vāciešiem, austriešiem ir bijuši iesaukti arī latvieši, igauņi, lietuvieši, norvēģi, dāņi un citu tautību pārstāvji.

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Precīzs kritušo un bez vēsts pazudušo skaits nav zināms, bet varēja sasniegt līdz 50 000 karavīru. Pēc kara beigām vācu karavīru kapsētas padomju vara iznīcināja. Kritušo karavīru ekshumācija no kaujas laukiem un nopostītajām kapsētām sākās 1990. gadu sākumā.

Vienīgā šujmašīnu kolekcija Latvijā ar vairāk kā 200 dažādām pirmskara un padomju laika šujmašīnām, kurām ir tieša nozīme militārā apģērba gatavošanā pirmskara un kara gados. Kolekcijas izveidotājs- Juris Beloivans

Pampāļu pagasta „Dzirnavās” apskatāma iespaidīga senlietu kolekcija, ko jaunais kolekcionārs iesācis veidot jau agrā bērnībā. Privātkolekcijā apskatāmas daudzas 2.pasaules kara relikvijas, kas atrastas tuvākajā apkārtnē.

Ekspozīcijā, klausoties kolekcionāra aizrautīgo stāstījumu, iespējams aplūkot Pampāļos un Pampāļu apkārtnē atrastās senlietas, sākot ar mājsaimniecības piederumiem, pūra lādēm, radioaparātiem un darba kārtībā esošiem patafoniem, beidzot ar kara laika relikvijām un brīnišķīgu pastmarku kolekciju.

Pampāļu vēsture iesākusies 1835. gadā, kad Ludvigs fon Štiglics sāk muižas būvi. 1837. gadā 1839. gadā iesvētīta arī jaunā Pampāļu baznīca.

Neatkarības karš

Latvijas Neatkarības kara laikā Pampāļi bija svarīgs ceļu mezgls starp Ezeri un Saldu, un tā apkārtnē notika vairākas kaujas starp vācu Dzelzdivīzijas un Padomju Latvijas karaspēka vienībām. Tieši no Pampāļiem 1919. gada 6. marta agrā rītā kopēja uzdevuma izpildei devās fon Borkes bataljons, kas vēlāk iesaistījās pārpratuma kaujā ar Atsevišķo Latviešu bataljonu, kā rezultātā gāja bojā pulkvedis Oskars Kalpaks.

Otrais pasaules karš

Karadarbība Pampāļu pievārtē sākās 1944. gada 21. novembrī, kad padomju 4. triecienarmija, forsējot Ventu, sāka uzbrukumu Saldus virzienā. Līdz 24. novembrim situācija stabilizējās un frontes līnija palika nemainīga līdz 21. decembrim.

1944. gada 21. decembrī sākās tā sauktā 3. Kurzemes lielkauja, kuras laikā 1. Baltijas frontes 4. triecienarmija ar 4 strēlnieku korpusiem (12 strēlnieku divīzijas) un 3. gvardes mehanizēto korpusu uzbruka Saldus virzienā, lai tur savienotos ar 2. Baltijas frontes vienībām. Pampāļu rajonā aizstāvējās vācu 132. kājnieku divīzija, kuras 436. grenadieru pulka 1. bataljons bija nocietinājies muižas un baznīcas apkārtnē.

Uzbrukumu Pampāļiem masīva artilērijas uguns atbalstā veica 1. strēlnieku korpusa 357. un 145. strēlnieku divīzijas, 39. gvardes tanku brigādes atbalstā. Kaujas pirmo 24 stundu laikā Pampāļu garnizonu, kuru komandēja 436. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotas komandieris kapteinis Eberards Colls, ielenca un sīvās kaujās praktiski iznīcināja.

Tā kā Pampāļi atradās tieši uz frontes līnijas, tad visas ēkas cieta no artilērijas uguns un mūsdienās praktiski nav saglabājušās. Taču ir saglabājusies kādreizējās baznīcas aprises, kas padomju laikā pārbūvēta par darbnīcu un saglabājušās šāviņu pēdas uz ēkas sienas, netālu no baznīcas un Sarkanās armijas brāļu kapiem.

Brāļu kapi Sarkanās Armijas 130. latviešu un 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem, atrodas  apmēram 350 metrus uz dienvidrietumiem no Blīdenes – Remtes ceļa. Nosaukums cēlies no viensētas Tušķi, kas atradās 400 m uz dienvidiem no brāļu kapiem.

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Uz dienvidrietumiem un rietumiem no Tušķu viensētas uzbruka 308. latviešu strēlnieku divīzija, kas trīs dienu kauju laikā šķērsoja Blīdenes – Remtes ceļu augstienes 142.2 rajonā un sasniedza Jaunāsmuižas – Mežmaļu līniju. Kauju laikā kritušos karavīrus apbedīja vairākās nelielās kapsētās pie Ķēķiem, Vērotājiem, Jaunāsmuižas un citur.

1960. gadu beigās, kad Padomju Savienībā sākās mērķtiecīga Otrā pasaules kara piemiņas veidošana, uz ziemeļiem no Tušķu viensētas drupām izveidoja jaunu kapsētu, kurā paredzēja pārapbedīt visus Pilsblīdenes un Kaulaču apkārtnē kritušos karavīrus. Realitātē pārabedīšana notika daļēji, jo ļoti bieži kritušie karavīri palika sākotnējās kapu vietās, bet Tušķu brāļu kapos pārrakstīja tikai viņu vārdus. Tušķu brāļu kapos atrodami arī 8. igauņu strēlnieku korpusa, kura galvenā kara laika kapsēta atradās tagadējās Pilsblīdenes kapsētas vietā, karavīru vārdi.

Šajā vietā atrodas arī piemineklis 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīram Jakobam Kunderam, kam veltīts objekts "Kundera dots". Uzreiz pēc kaujas Jakobu Kunderu apglabāja tagadējās Pilsblīdenes kapsētas teritorijā, bet vēlāk pārapbedīja Tušķu brāļu kapos.

Kempingā "Melnsils" kā nakstmītnes piedāvā divus bunkurus: "Bunkurs 13" ir lielākais ar trīs divstāvu gultām un "Mazā zemnīca" ir mazāka un aprīkota ar divām divstāvu gultām. 

2.Pasaules kara laikā vācu armijai Melnsilā ir bijusi nometnes vieta, robežsardzes postenis un karavīri no apkārtnē atrastajiem materiāliem kāpās ir izbūvējuši sev zemnīcas. 2019.g. kempinga samnieki izbūvēja zemnīcas kā naktmītni, ņemot vērā, kā tas bijis vēsturiski.

Kempings ir veidots aktīvai atpūtai un sporta organizēšanai līdz 300 personām. Tas atrodas tieši jūras krastā, burvīgā vietā 10 km no Kolkas, blakus Slīteres nacionālajam parkam, jūras stāvkrastiem, aizraujošām pastaigu takām mežā. Pieejamas lieliskas, dabā nospraustas velotrases, t.sk. Slīteres aplis (50 km) Maršruts pa meža ceļu ved cauri pieciem lībiešu ciemiem. No Košraga maršruts ved pa apakšceļu – vientuļu, gar Bažu purvu un mežu ieskautu seno ceļu starp Košragu un Dūmeli. (Melnsils-Kolka-Vaide-Saunags-Pitrags-Košrags-Dūmele-Ezermuiža-Melnsils). Pļaviņā pie jūras atrodas telšu vietas ar atbilstoši izveidotām ugunskura vietām. Pašā jūras krastā izvietotas Romantiskās muciņas-divvietīgi sapņu namiņi un četrvietīgās ģimenes mucu mājiņas, no kurām pāris metru attālumā vērot jūru, sagaidīt saullēktu. Turpat blakus jūras krastā pirtiņa. Pēršanās ar dažādām slotiņām.

Dzelzceļa stacijas ēka tika atvērta līdz ar dzelzceļa līnijas Liepāja- Vaiņode izbūvi 1871. gadā. Pati stacijas ēka savu atklāšanu piedzīvoja 1872. gadā. Tad arī iesākusies liela rosība Vaiņodes centrālo ielu apbūvē. Nozīmīgs ir fakts, ka tā laika ceļvežos ikvienas ēkas vai objekta attālums uzrādīts, cik verstis tas atrodas no dzelzceļa stacijas. Dzelzceļa stacija savulaik bija svarīgs militārā transporta mezgls. 

Pirmā pasaules kara gados no stacijas izbūvēts atzarojums līdz lidlaukam, pa kuru pieveda gan materiālus (metāla formas angāriem), gan celtņus, vinčas, kā arī munīciju kara noliktavām, ko pēc tam cepelīni veda uz Rīgu un bombardēja krievu nocietinājumus.

2.Pasaules kara postījumi dzelzceļa stacijas ēku nav skāruši un tā savu veidolu laika gaitā nav mainījusi. Vaiņodes stacija ir apskatāma no ārpuses.

Karadarbība Vaiņodes pilsētas apkārtne saistāma ar Sarkanās armijas sekmīgo uzbrukumu, kas sākās 1944. gada 5. oktobrī Šauļu apkārtnē. Ātri sagraujot vājo vācu pretestību, padomju tanku vienības saņēma uzdevumu sagrābt stratēģiski svarīgo Liepājas – Šauļu dzelzceļa līniju. 1944. gada 9. oktobra agrā rītā pirmās 19. tanku korpusa 79. tanku brigādes un atsevišķās 143. tanku brigādes vienības sāka uzbrukumu. Vācu frontes sabrukuma rezultātā, Vaiņodes austrumu pievārtē atradās tikai nelielas vācu 61. kājnieku divīzijas vienības, kuras atbalstīja bruņotais vilciens. Pretestība tika ātri pārvarēta un jau 9. oktobra vakarā visa Vaiņode bija Sarkanās armijas pilnīgā kontrolē. 10. oktobrī pienāca padomju 6. gvardes armijas 103. strēlnieku korpusa daļas un turpināja uzbrukumus, atspiežot vācu 61. kājnieku divīziju 2 km uz ziemeļiem no Skaistkalnes sanatorijas. Tā kā padomju spēki Vaiņodi ieņēma ar nelielām kaujām, Vaiņodes stacija un pilsētas apbūve cieta salīdzinoši minimāli.

Kaujas Vaiņodei pietuvojās nedaudz 1944. gada 24. oktobrī, kad vācu 10. korpuss ar 14. tanku divīziju priekšgalā veica uzbrukuma operāciju ar segvārdu “Eberhards”. Kauju laikā frontes līnija nostiprinājās tieši uz ziemeļiem no sanatorijas un palika tur līdz 27. oktobrim, kas Sarkanā armija sāka uzbrukumu, kas pazīstams ar nosaukumu 1. Kurzemes lielkauja.

Muižas dzīvojamā māja būvēta klasicisma stilā 19. gadsimta 20. gados. Pēc zemes reformas muižas komplekss izīrēts privātpersonām, bet no 1932. gada pārgājis Tautas labklājības ministrijai pārvaldībā.

6. Kurzemes lielkaujas sīvo kauju gaitā izmantota gan kā atbalsta punkts, gan kā lazarete. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Pilsblīdenes muižas kompleksa apkārtnē aizstāvējās vācu 24. kājnieku divīzijas vienības. Muižas dzīvojamai ēkai 1945. gada 18. martā no dienvidiem uzbruka 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 121. gvardes strēlnieku pulks, kura uzbrukums nebija sekmīgs. No rietumiem uzbruka 7. igauņu strēlnieku divīzijas 300. strēlnieku pulka 1. bataljons, bet dienas beigās pa Blīdenes – Remtes ceļu pievienojās 3. gvardes mehanizētā korpusa 35. gvardes tanku brigāde ar 249. igauņu strēlnieku divīzijas 917. strēlnieku pulka 1. bataljonu.

Naktī uz 19. martu Blīdenes stacijas apkārtnē ieradās 19. latviešu SS grenadieru divīzijas 43. grenadieru pulks, kas pretuzbrukumā mēģināja atgūt Pilsblīdenes muižas dzīvojamo ēku. Tomēr nakts tanku uzbrukuma rezultātā stacijā nostiprinājās Sarkanās armijas igauņu un latviešu vienības.

1959. gadā pilī izcēlās ugunsgrēks. No 1961. gada līdz 1986. gadam dzīvojamā ēkā darbojās veco ļaužu pansionāts. 1986. gadā pilī atkal izceļās ugunsgrēks. Kopš tā brīža pils stāv tukša un izpostīta.

Apkārt muižas dzīvojamai ēkai 24 ha liels parks, kas mūsdienās aizaudzis. Parkā ir apmēram 37 svešzemju sugu koku un krūmu stādījumu, tas atrodas valsts aizsardzībā. Parks ir nekopts, apkārtne aizaugusi.

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.

Priekule stacijas un pilsēta, kas atradās uz stratēģiski svarīgās Šauļu – Mažeiķu – Liepājas dzelzceļa līnijas, bija gandrīz visu Kurzemes kauju smagum punktā. Jau sākot ar 1944. gada 8. oktobri, kad padomju 19. tanku korpuss tuvojās Vaiņodei, 1. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli, kurā Priekule parādās kā svarīgs mērķis, lai sasniegtu Liepāju. Tomēr šo mērķi tā arī neizdevās sasniegt. Sarkanās armijas vienības pakāpeniski tuvojās Priekulei gan 1. Kurzemes lielkaujas laikā 1944. oktobra beigās, gan 4. Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada janvāra beigās.

1945. gada februāra sākumā Sarkanās armijas vadība apvienoja 1. un 2. Baltijas frontes vienības viena komandiera, maršala Leonīda Govorova, vadībā, kurš uzskatīja, ka, lai nepieļautu  vācu armiju grupas “Kurzeme” evakuāciju, ir jāuzbrūk Liepājas virzienā, izmantojot īsāko un ērtāko ceļu caur Priekuli. Līdz ar to, sākoties 5. Kurzemes lielkaujai, galveno uzbrukumu padomju 51. un 6. gvardes armijas īstenoja šajā rajonā. Priekules sagrābšana, ko aizsargāja vācu 126. kājnieku divīzija, bija uzticēta padomju 1. gvardes strēlnieku korpusa 204. strēlnieku divīzijai. Kauju laikā atsevišķas vācu vienības ielenca pilsētas robežās, kā rezultātā liela daļu no pilsētas apbūves kauju laikā iznīcināja.

“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.

Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.

Pelču pils muiža atrodas Kuldīgas novada Pelču pagastā un šobrīd tur atrodas Pelču pagasta bibliotēka, Viduskurzemes pamatskola- attīstības centrs, kā arī bāriņtiesa un sociālais dienests. Pils apskati nepieciešams pieteikt iepriekš.

Pelču muižas pils būvēta 1903. – 1904.gadā un tā ir arhitekta Vilhelma Neimaņa autordarbs un viena no izcilākajām 20.gadsimta sākuma muižu pilīm Latvijā, kuras arhitektūrā organiski savijas renesanses, baroka un jūgendstila kompozīcijas principi un elementi. Objekts ir pilnībā saglabājis būvapjomu autentismu, vērtīgu fasāžu stila formveidi, apdares detaļas un daļēji saglabājis mākslinieciski augstvērtīgu vienota stila interjeru. No 19.gadsimta beigām līdz 1920.gadam muiža piederēja firstu fon Līvenu dzimtai. Viena no firsta iemīļotākām uzturēšanās vietām pilī bija vēsturiskā bibliotēka- pils rietumu stūrī iekārtota plaša bibliotēkas telpa ar skaisti veidotiem grāmatu skapjiem, kuros pūsts siltais gaiss no centrālapkures. Saglabājies arī balkons un vītņu kāpnes , kas ved uz otro stāvu. Bibliotēkā ir bijusi savākta retu sējumu kolekcija par muižnieku cilšu izcelšanos un zinātniskie raksti.

1944. – 1945. gadā Pelču muižas pilī atradās Kurzemes cietoksnī esošās vācu armiju grupas “Ziemeļi” (no 1945. gada 25. janvāra “Kurzeme”) štābs. 

Armiju grupas “Ziemeļi” štābs no Siguldas uz Pelču muižas ēku pārvietojās 1944. gada 23. septembrī, ņemot vērā plānoto 18.armijas atkāpšanos no Igaunijas. Šajā vietā štābs atradās līdz apmēram 1945.gada maija vidum, kad, jau pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas, notika informācijas un dokumentu nodošana Sarkanās armijas virsniekiem.

Armiju grupas “Ziemeļi/Kurzeme” komandieri:

Ģenerālfeldmaršals Ferdinands Šerners - 1944. gada janvārī iecelts armiju grupas “A” komandieri un pēc vairākām amatu rotācijām 1944. gada jūlijā kļuva par armiju grupas “Ziemeļi” komandieri. 1945. gada 16. janvārī atkal pārvietots par armiju grupas “A” komandieri. 2.Pasaules kara beigās, pēc Ādolfa Hitlera nāves, iecelts par pēdējo nacistiskās Vācijas Bruņot spēku Virspavēlnieku (no 1945. gada 5. aprīļa ģenerālfeldmaršals).

Ģenerālpulkvedis Lotārs Renduličš - no 1944. gada 1. aprīļa. 1945. gadā divas reizes īslaicīgi iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri, no sākuma uz pāris dienām janvārī, bet vēlāk uz divām nedēļām martā. 2.Pasaules kara beigās armiju grupas “Austrija” komandieris.

Ģenerālpulkvedis Heinrihs von Fītinghofs-Šēls no 1943. gada 1. septembra. 1945. gada janvāra beigās iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri, bet jau martā pārcelts atpakaļ uz Itāliju, kur līdz Otrā pasaules kara beigām komandēja armiju grupu “C”.

Ģenerālpulkvedis Karls Hilperts no 1945. gada 1. maija. No 1944. gada septembra 16. armijas komandieris, divas reizes (1945. gada janvārī un martā) armiju grupas “Ziemeļi” komandiera pienākumu izpildītājs. 1945. gada martā iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri. Otrā pasaules kara beigās vadīja armiju grupas kapitulāciju. Miris padomju gūstā 1948. gada 24. decembrī.

Nīgrandes novadpētniecības materiālu krātuve atrodas Nīgrandes ciematā muižas klētī, blakus Nīgrandes pamatskolai un ir pieejama ar iepriekšēju pieteikšanos.

Krātuvē militārās vēstures sadaļā apskatāma ekspozīcija par 2.Pasaules karu un oriģinālie priekšmeti un to daļas, kas atrasti apkārtnē pēc kara un vēlākajos gados. Tāpat ir iespēja uzzināt stāstus un apskatīt fotogrāfijas par Nīgrandi un tās apkārtni sākot no Neatkarības kara, par 2.Pasaules karu un pēckara laiku, kā arī dzīvi kolhozā padomju laikos. 

Ekspozīcijā īpaša vieta ierādīta novadniekam un rakstniekam Jēkabam Janševskim un viņa darbiem, ir iekārtota ekspozīcija, kas iepazīstina ar tradicionālo muižu sadzīvi un iekārtojumu. Nīgrandes muižas klētī apskatāma arī Nīgrandes pusē atrasta mamuta ilkņa mulāža.

Piemineklis atrodas netālu no Zlēku muižas ansambļa, Karātavkalna rietumu daļā.  Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks.

Zlēku piemiņas vietā ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem.

1944.gada decembrī Zlēku apkārtnē vācu nacistiskās armijas daļas veica plašu operāciju, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem.Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.

Rīgas - Liepājas šosejas malā Brocēnos, Cieceres ezera krastā, blakus stāvlaukumam apmeklētājus gaida atpūtas kuģītis “Zezer”, kas piedāvā iespēju iepazīt Cieceres ezeru un noklausīties kapteiņa vai audiogida stāstījumu četrās valodās (latviešu, lietuviešu, angļu un krievu) par ezeru un 2.Pasaules kara norisēm tā tuvumā, tranšejām abos ezera krastos un uz Ozolu salas un nogrimušo tanku ezerā, kā arī par to, kas atrodas Cieceres ezera krastos, par Brocēnu pilsētu, tās attīstību un mūsdienām. Kuģītis piedāvā dažāda veida braucienus - izzinošos, publiskos, individuālos un korporatīvos, kā arī svinēt dzīves īpašos mirkļus. 

Piemiņas zīme "Cerību bura" Otrā pasaules kara bēgļiem un to pārcēlājiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandes salu Zviedrijā. Piemineklis atrodas Ošvalkos kāpās starp Jūru un Ventspils - Liepājas šoseju netālu no sabiedriskā transporta pieturas "Kaujas". Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis kas to realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru (atklāta 2000.gadā).

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās padomju okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un sarkanās armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu nokļūt tuvākajā neitrālajā valstī - Zviedrijā. Daļu laivu ar rietumu sabiedroto valstu palīdzību organizēja Latvijas Centrālā padome, tāpēc Jūrkalnes pagastā izveidojās viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām. Bez Latvijas Centrālās padomes organizētajām laivām, pāri jūrai veda arī citi laivinieki. Tiek lēsts, ka jūru izdevās šķērsot aptuveni 5000 personām. Bojāgājušo skaits nav zināms, jo bēglu uzskaite atstājot Kurzemes krastu netika veikta. 

Braucieni bija bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, jūras mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā. Laivu ceļamērķis bija Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

Padomju karavīru brāļu kapu ansamblis atrodas uz Skrundas – Embūtes – Priekules ceļa, kas atrodas uz augstienes starp divām upēm Dzelda dienvidos un Koja ziemeļos. Apglabāti vairāk kā 3000 kritušie. 

Otrā pasaules kara kaujas

Sarkanā armija no 1944. gada 27. oktobra sāka uzbrukuma operāciju, kas tagad zināma kā 1. Kurzemes lielkauja, ar mērķi iznīcināt vācu armiju grupu “Ziemeļi”, kas vēlāk tiek pārdēvēta par "Kurland". Līdz 5. novembrim padomju 61. armija un daļēji 6. gvardes armija un 4. triecienarmijas sasniedza Dzeldas upi un atsevišķas 5. gvardes tanku armijas vienības ieņēma placdarmus upes ziemeļu krastā. Pirms nākamā uzbrukuma šajā sektorā pārvietoja 1. Baltijas frontes 2. gvardes armiju, kuras uzdevums bija sasniegt Skrundas – Liepājas dzelzceļa līniju. Pēc sākotnējā iebrukuma sasniegšanas, uzbrukumu Kuldīgas virzienā turpinātu 5. gvardes tanku armija.

2. Kurzemes lielkaujas sākums aizkavējās laika apstākļu dēļ un sākās tikai 19. novembrī. Vislielākos panākumus Sarkanā armija guva tieši tagadējo brāļu kapu apkārtnē un līdz 24. novembra vakaram 1. un 60. strēlnieku korpusi ieņēma placdarmus Kojas upes ziemeļu krastā. Tomēr līdz ar to Sarkanās armijas panākumi beidzās. Vācu armiju grupas “Ziemeļi” paredzēja padomju uzbrukumu virzienus un koncentrēja šeit atbilstošus spēkus, tajā skaitā divas tanku divīzijas.

1944. gada 26. novembra vakarā Sarkanās armijas uzbrukumus apturēja un līdz pat Otrā pasaules kara beigām vairs netika atkārtoti mēģinājumi iznīcināt vācu spēkus Kurzemē. Sekojošās kaujās uzdevums bija nepieļaut vācu armijas evakuāciju no Kurzemes.

Piemineklis Sarkanās Armijas 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem atradās pie Kaulaču pusmuižas saimniecības ēkas drupām apmēram 100 metrus uz dienvidrietumiem no ceļa. Taču dabā vairs neeksistē. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Igauņu 8. strēlnieku korpusa 7. igauņu strēlnieku divīzijas uzdevums bija sasniegt Rīgas – Liepājas dzelzceļa līniju uz rietumiem no Blīdenes stacijas un nodrošināt 3. gvardes mehanizētā korpusa uzbrukumu Gaiķu virzienā. Līdz 17. marta vakaram 354. strēlnieku pulks pa mežu sasniedza dzelzceļu uz dienvidiem no Kaulaču pusmuižas un turpināja uzbrukumus ziemeļrietumu virzienā, sasniedzot Pikuļu mājas. Kaulaču pusmuižā un tālāk uz ziemeļaustrumiem atradās vācu izveidotās Burg-Stellung pozīcijas, kuras aizsargāja 329. kājnieku divīzijas atsevišķas vienības. Visu 18. marta dienu turpinājās nesekmīgi  354. strēlnieku pulka uzbrukumi.

18. marta vakarā 354. strēlnieku pulku nomainīja 27. strēlnieku pulks. Uzbrukumam plānoja izmantot arī 3. gvardes mehanizētā korpusa 7. gvardes mehanizētās brigādes priekšējo vienību – 1. motorizēto bataljonu ar vienu tanku rotu. Līdz 19. marta vakaram koncentriska uzbrukuma rezultātā padomju spēki ieņēma Kaulauču pusmuižu, sagrābjot vācu izbūvētās aizsardzības līnijas posmu, kas atradās dominējošā augstienē.

Līdz 1945. gada marta beigām turpinājās 8. igauņu strēlnieku korpusa un 3. mehanizētā korpusa  uzbrukumi Vikstrautes un Remtes virzienos, bet bez panākumiem.

Kauju laikā Kaulaču pusmuiža atradās dažādu līmeņu štābi un šajā vietā 1975. gada maijā atklāja piemiņas akmeni.

Zvārdes pagastā atrodas arī privātkolekcija. Tajā ir gan vieglās, gan smagās automašīnas, kā arī motocikli.

Kolekcijā ir atjaunots vācu armijas BMW motocikls, kas atradies šeit jau Kurzemes katla aplenkumā, kā arī vairākas vācu automašīnas, kas palikušas šeit pēc vācu armijas grupas “Kurland” kapitulācijas.

Šo kolekciju izveidojis entuziasts Jānis Dobelis. Ja savlaicīgi pieteiksieties, saimnieks būs gatavs jūs uzņemt un izsmeļoši pastāstīt par katru no eksponātiem.

Lielisks piedzīvojums ir tematiskās ekskursijas zirgu pajūgā, ko piedāvā zemnieku saimniecības “Stiebriņu” saimniece, piemēram, brauciens zirgu pajūgā pa dzelzceļa uzbērumu, klausoties gida stāstījumā gan par industriālo mantojumu. Tāpat neaizmirstams būs brauciens zirgu pajūgā pa Paplakas apkārtnes kādreizējo militāro garnizonu/ pilsētiņu objektiem. Īpaši iesakām apskatīt padomju armijas dzīvojamā mikrorajona bērnu rotaļu laukumu, ko vietējie dēvē par “Disnejlendu”, somu mājiņas (Somijas kara kontribūcija Padomju savienībai), ūdenstorņus un kādreizējo baronu fon Korfu greznās apbūves drupas. 

Otrā pasaules kara kauju vietas pie Embūtes pilskalna un baznīcas atrodas Embūtes dabas parkā, kas tiek dēvēts par Embūtes senleju. Dabas parks ir zīmīgs ar to, ka šī bija viena no pirmajām vietām Latvijā, kur sāka atkāpties ledājs. Dabas parka atrodas daudzi dabas, vēsturiskie un ģeogrāfiski interesanti objekti.

Otrais pasaules kara kaujas Embūtes senlejā

Sarkanā armija no 1944. gada 27. oktobra sāka uzbrukuma operāciju, kas tagad zināma kā 1. Kurzemes lielkauja, ar mērķi iznīcināt armiju grupu “Ziemeļi”. Sākotnējais plāns paredzēja 61. armijas uzbrukumu no Vaiņodes rajona virzienā uz ziemeļiem, lai nodrošinātu 5. gvardes tanku armijas iesaistīšanu panākuma attīstīšanai. Šajā sektora aizstāvējās vācu 30. grenadieru un 563. tautas grenadieru divīzija, kuras atbalstīja 14. tanku divīzija. Viena no galvenajām padomju uzbrukuma asīm atradās uz ceļa Vaiņode – Embūte – Nīkrāce – Skrunda, un tieši šeit tika plānota padomju tanku vienību izmantošana.

Galvenais šķērslis tanku ceļā bija Lankas upes ieleja, kuras augstienēs atrodas Embūtes baznīca, Embūtes pils un Embūtes pilskalns. Laika posmā no 1944. gada 28. oktobra līdz 31. oktobrim padomu uzbrukums šeit tika apturēts un ļāva vācu virspavēlniecībai pievilkt nepieciešamās rezerves. 31. oktobrī padomu uzbrukums spēja pavirzīties līdz Šķerveles upei, apejot Lankas upes ieleju uz ziemeļiem no Embūtes pilskalna, un turpināt uzbrukumu Nīkrāces virzienā.

Kolkas ragā, izņemot vairākas ilgstošā laika posmā pārbūvētas jūras bākas, neplānoja militāru infrastruktūru, ne pirms Pirmā pasaules kara, ne Pirmā pasaules kara laikā, ne arī Otrajā pasaules kara laikā. Krasta aizsardzības baterijas plānoja būvēt Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā starp Sirves pussalu un Miķeļtorņa bāku.

Vienīgie militāra rakstura nocietinājumi parādījās 1944. gada beigās, kad vācu armiju grupa “Ziemeļi” gatavojās atvairīt iespējamos padomju Baltijas kara flotes desantus. 1945. gada pavasarī, pēc ledus iziešanas, krasta aizsardzību Kolkas ragā īstenoja 532. artilērijas diviziona divas baterijas. 7. baterija ar četriem 75 mm lielgabliem un trijiem 20 mm zenītlielgabliem. 8. baterija ar četriem 88 mm zenītlielgabalaiem, trijiem 20 mm zenītlielgabaliem un 81 mm mīnmetēju. Pretdesanta kājnieku garnizonu veidoja viena no slavenākajām Vācu Kara flotes krasta aizsardzības vienībām – 531. artilērijas diviziona 5. rota. Lai gan pēc nosaukuma tā bija artilērijas vienība, bet pēc izmantošanas tā bija kājnieku vienība, kas savu kara ceļu iesāka 1941. gada jūnijā pie Liepājas. Tālāk šī vienība atradās Somijas jūras līča salu garnizonos un vēlāk piedalījās kaujās Sāremā salā. Diviziona paliekas pārformēja vienā rotā un, pastiprinot ar septiņiem prettanku lielgabaliem trijiem 20 mm zenītlielgabaliem, novietoja Kolkas ragā.

Padomju jūras desanta operācija tā arī nenotika un vācu vienības kapitulēja 1945. gada maijā.

Militāro infrastruktūru Kolkas ragā sāka izbūvēt pēc Otrā pasaules kara, kad šeit izvietojās padomju robežapsardzības posteņi un Kolka kā visa Kurzemes piekraste no Mērsraga līdz Lietuvas robežai kļuva par slēgto zonu

Ejot pa Odžu kalna nogāzi kādus 200 m pa celiņu, redzami vairāki ar Pirmo pasaules karu saistāmi objekti - veci lielgabalu betona pamati no. Savukārt pie pludmales paralēli Rojas takai esošā meža celiņa slejas nepabeigts betona novērošanas tornis. Šī objekta precīzs pielietojums nav zināms. Zem pamata izbūvētas nišas munīciju novietošanai. Vietvietām, starp priedēm, redzamas arī dziļas bedres - bijušas zemnīcas.

Iespējams daži no objektiem sasitāmi ar Otrā pasaules kara beigām, kad šajā apkārtnē bija izvietotas vācu krasta aizsardzības baterijas. Jūras spēku 532. artilērijas diviziona 4. baterijas bruņojumā bija četri 88 mm zenītlielgabali, trīs 37 mm zenītlielgabali, viens 20 mm četrstobru zenītlielgabals un viens 50 mm mīnmetējs apgaismošanas veikšanai naktī. Pie Rojas ietekas jūrā izvietoti divi 45 mm prettanku lielgabali. Pilsētas garnizons sastāvēja no 64. un 109. sapieru bataljonu vienībām.

Ķerkliņu baznīcas drupas atrodas aptuveni 5 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Kokmuižas, netālu no Ķerkliņu ezera. Baznīcu 1641. gadā cēlis Ķerkliņu muižas īpašnieks Heinrihs fon Dēnhofs (Derkarts). Sākotnējo koka baznīcu nomainīja mūra celtne, zem kurām izbūvēja kapenes Dēnhofu un vēlāko īpašnieku Kleistu dzimtu mirušajiem. Kapenes tika postītas jau 1905. gada nemieros, bet 1949. gadā zārkus no kapenēm pārbedīja pie baznīcas. Baznīca bija Kurzemes baroka stila piemērs – tās kokgriezumus bija veidojuši Kuldīgas – Liepājas koktēlniecības meistari. Lai gan muižas un baznīcas īpašniekus dažādos laikos vajāja arī finansiālas problēmas,  tomēr savas pastāvēšanas laikā baznīca piedzīvoja vairākas pārbūves. Tā cieta arī Pirmā pasaules kara laikā, pēc kura 1929. gadā draudze atjaunoja baznīcas mūra daļu, bet 1934. gadā iebūvēja ērģeles. Diemžēl Otrā pasaules kara gados baznīca piedzīvoja postījumus un daudz kas no to tā zuda, tāpēc atzīstami, ka pirms baznīcas pārbūves, 1933. gadā daudzi unikāli baroka koktēlniecības priekšmeti tika fotografēti, uzskaitīti un nonāca pat Pieminekļu valdes arhīvā. Līdz ar poligona izveidošanu un iedzīvotāju padzīšanu, baznīcu vairs neatjaunoja. Mūsdienās šeit redzamas baznīcas sienas un tornis.

Krotes apkārtnē Vārtājas upes krastos atrodas armiju grupas “Kurzeme” pēdējās nocietinājumu līnijas, kuras vācu karaspēks noturēja līdz kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.

Līdz Vārtājas krastiem frontes līnija nonāca 1945. gada februārī, lai gan jau pirms tam uz nozīmīgā ceļa no Priekules uz Ilmājas dzelzceļa staciju, bija sagatavoti sprostojumi. Kauju pēdējā fāzē šajā vietā aizsardzības pozīcijas ieņēma vācu 18. armijas 2. armijas korpusa 87. kājnieku divīzijas vienības. Lai aizsargātu ceļu līdz Liepājas – Saldus dzelzceļa līnija, Bērzkroga apkārtnē bija izvietota 18. armijas rezerve 14. tanku divīzija, kuras 36. tanku pulka 1. bataljona bruņojumā bija 28 Pzkpfw. V (Panther) tanki. Kara beigās tā bija vienīga vienība visā Kurzemē, kuras bruņojumā atradās šī tipa kaujas tehnika.

Šodien Krotē atrodas Māra Ūtēna privātkolekcija un ir iespēja apskatīt vācu pozīciju tranšejas un bunkuru vietas mežos pie Vārtājas upes. Ir pieejamas teltsvietas, ugunskura vieta, mazmājiņa, ir iespēja makšķerēt karpas.

Kurzemes mežos joprojām atrodas sprādzienbīstami priekšmeti! 

Virgas muižas kungu mājā iekārtota senlietu krātuve. Šeit var gūt priekšstatu gan par kuršiem Vārtājas upes krastā un Virgā, gan par Virgas muižu un baronu Noldu dzimtu, gan arī par 2. pasaules kara un padomju kolhoza laikiem Virgā. Var tikai apskatīt priekšmetus, bet var arī stāstus paklausīties par tādām tēmām, kādas apmeklētājiem interesantas.

Kurzemes katla kaujas 1944/1945.gadā Virgas muiža pārdzīvojusi tik labi, ka vienkārša pastaiga pa bijušās muižas teritoriju ļauj uztvert senatnes elpu un agrāko muižas iedzīvotāju klātbūtni. Mirklis atpūtas pie Zviedrijas karaļa Kārļa XII piemiņas zīmes ”Kārļa zābaks”  vai īpaši iekārtotā atpūtas vietā pie Virgas tradīciju nama būs noderīgs ne tikai atpūtai, bet arī atgādinājumam par to, ka 1701.gada ziemu Kārlis XII pavadīja tieši šeit – Virgā.

Bijušajā muižas klētī, tagad vietējo iedzīvotāju kultūras un sadzīves tradīciju namā var noīrēt pirti un telpas kādām svinībām, arī kāzām.

Pampāļi ir apdzīvota vieta Saldus novada Pampāļu pagastā, pagasta centrs Zaņas un tās pietekas Abrupes krastos 27 km no novada centra Saldus un 147 km no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap Pampāļu muižas centru pēc agrārās reformas. 1933. gadā Pampāļiem piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu. 

Karadarbība Pampāļu pievārtē sākās 1944. gada 21. novembrī, kad padomju 4. triecienarmija, forsējot Ventu, sāka uzbrukumu Saldus virzienā. Līdz 24. novembrim situācija stabilizējās un frontes līnija palika nemainīga līdz 21. decembrim.

1944. gada 21. decembrī sākās tā sauktā 3. Kurzemes lielkauja, kuras laikā 1. Baltijas frontes 4. triecienarmija ar 4 strēlnieku korpusiem (12 strēlnieku divīzijas) un 3. gvardes mehanizēto korpusu uzbruka Saldus virzienā, lai tur savienotos ar 2. Baltijas frontes vienībām. Pampāļu rajonā aizstāvējās vācu 132. kājnieku divīzija, kuras 436. grenadieru pulka 1. bataljons bija nocietinājies muižas un baznīcas apkārtnē.

Uzbrukumu Pampāļiem masīva artilērijas uguns atbalstā veica 1. strēlnieku korpusa 357. un 145. strēlnieku divīzijas, 39. gvardes tanku brigādes atbalstā. Kaujas pirmo 24 stundu laikā Pampāļu garnizonu, kuru komandēja 436. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotas komandieris kapteinis Eberards Colls, ielenca un sīvās kaujās praktiski iznīcināja.

Tā kā Pampāļi atradās tieši uz frontes līnijas, tad visas ēkas cieta no artilērijas uguns un mūsdienās praktiski nav saglabājušās.

Militārā privātkolekcija kolekcija Mundigciemā. Aivars Ormanis jau daudzus gadus nodarbojas ar vēsturisku priekšmetu kolekcionēšanu  – dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi, kas attiecināmi uz Otro pasaules karu, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem.

Kolekcija pašlaik nav labiekārtota, eksponāti atrodas kādreizējā kolhoza šķūnī. 

Atrodas lauku ceļu krustojumā, pagriežoties no ceļa, kas ved no Pienavas uz Džūksti.

Piemiņas vieta H. Faulam, un deviņiem vācu un latviešu kareivjiem, kas šajā vietā 1944. gada 27. decembra kaujā krita (ticami, ka viņi tika uzspridzināti ar tiešu lielgabala šāviņa trāpījumu) un kuri no tā brīža tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, jo netika atrastas ne mirstīgās atliekas, ne arī kādi dokumenti vai jebkas cits, kas apliecinātu viņu identitāti.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51

Otaņķu senlietu krātuve atrodas bijušās Rudes skolas pagalmā.

Gida stāstījums par Dunča bunkuru bunkuru un tā izveidotājiem, viņu tālāko likteni. Apskatāms bijušās Rudes skolas skolēnu veidots bunkura makets (pēc pašu partizānu stāstījuma) un to laiku meža teritorijas telpiska karte ar atzīmētām atbalstītāju un sakarnieku mājām. Savākti bunkura sadzīves eksponāti.

Iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 26323014 vai epastā lelde.jagmina@gmail.com.

1943. gada beigās nacistiskās Vācijas okupācijas vara, plānojot paplašināt Ieroču SS motorizēto vienību sastāvu, Dundagas apkārtnē sāka veidot apmācību poligonu “ Jūras nometne” (Seelager). Lai izveidotu poligonu evakuēja Dundagas un Ārlavas pagastu iedzīvotājus.

Lai izbūvētu nomenes infrastruktūru Dundagas apkārtnē no atradās vairākas koncentrācijas nometnes “Kaizervalde” filiāles, kurās bija ieslodzīti ap 6000 ebreji no dažādām Eiropas valstīm (tai skaitā Latvijas) un ap 1000 karagūstekņu un partizānu. Daudzi ieslodzītie nomira nāvessodu un slikto dzīves apstākļu dēļ. Daļa nometnes filiālēs mirušo apbedīti “Čiekuros”, kas pēc atsevišķām liecībām ir arī slepkavības vieta ebreju grupai, kura būvēja šaursliežu dzelzceļu Mazirbes virzienā.

1944. gada augusta sākumā, pēc padomju karspēka iebrukuma Zemgalē, apmācību poligonu likvidēja, vairākus tūkstošus neapmācīto Ieroču SS rekrūšu nosūtīja atpakaļ uz Vāciju, bet no poligona vadības, instruktoriem un apmācītajiem karavīriem izveidoja SS motorizēto brigādi Gross, kas bija nosaukta apmācības poligona komandiera SS standartefīrera Martina Grosa vārdā. Brigāde 1944. gada augustā piedalījās kaujā pie Tukuma, bet 1944. gada septembrī pie Iecavas un Baldones.

Pēc Ieroču SS vienību aiziešanas, apmācību poligona infrastruktūru izmantoja no Rīgas un citiem Latvijas reģioniem evakuēto ebreju izvietošanai, kurus turpināja izmantot kā vergu darbaspēku.

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Viens no ieroču veidiem bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī vēl pēc 2.Pasaules kara beigām, un šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Šis ir savdabīgais, noslēpumiem un leģendām apvītais meža parks izveidots 19. gadsimta beigās kā Aizvīķu muižas parks, kad muižas barons fon Korfs tuvumā esošo pauguraino zemi apsēja ar priežu un egļu mežu. Vēlāk 40 ha lielajā platībā tika ierīkoti pastaigu celiņi, sastādīti arī citu sugu koki un ierīkots fazānu dārzs.

Bez gleznainajām meža ainavām te apskatāmi arī kokā darināti pasaku un teiksmu tēli, kā arī akmens skulptūras, kas ceļotājiem vēsta notikumus no Aizvīķu vēstures un atzīmē parkā esošās kultūrvēsturiskās vietas. Parkā izveidota arī Zaļā klase. 

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Parkā ir atjaunots Sarkanās armijas bunkurs.

Viens no ieroču veidiem 2.pasaules kara laikā bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī pašlaik šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Majora Jāņa Ozola komandētā 3. diviziona 7. baterijai ir uzstādīta piemiņas zīme autoceļa Rīga - Liepāja malā, Džūkstes pagastā, apmēram viena kilometra attālumā no Piemiņas vietas Kurzemes aiztāvjiem.

Trešās Kurzemes lielkaujas laikā no 1944. gada 23. decembra līdz 31. decembrm majora J. Ozola III divizions atsita ienaidnieka pārspēka uzbrukumus, novēršot frontes pārraušanu. Šajā kaujā majors J. Ozols izrāda personīgu varonību un komandiera spējas.

Jānis Ozols (1904-1947) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī nacionālais partizāns un padomju represiju upuris.

Piemineklis Cirkales kapos 1944. gada 9. novembrī vāciešu nošautajām kurelietēm Ārijai Stiebriņai un Veltai Vaskai. Veidojis tēlnieks J. Karlovs.

Vācu nacistiskās armijas daļas nošāva abas sievietes 1944.gada 9.decembrī kopā ar citiem Zlēku apkārtnē sagūstītajiem iedzīvotājiem, vācu armijas dezertieriem vai tml. 

Pēc nostāstiem izriet, ka jaunietes ir pievienojušās Rubeņa bataljonam brīvprātīgi. Viņas kopā ar Rubeņa bataljonu nonāca no Suntažiem līdz Usmai. Taču Jekelna akcijas "Eichensumpf" laikā jaunietes uz ceļa tiek apcietinātas, aizvestas uz Vēlogu mežsarga mājām nopratināšanai un kopā ar nelielu grupiņu citu apcietināto nošautas. Kāda sieviete, Cirkales iedzīvotāja, pazinusi Āriju un viņai izdevies pārapbedīt abu meiteņu mirstīgās atliekas Cirkales kapu malā un kopa šo kapiņu visu Padomju okupācijas laiku.   

Augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā no 5. līdz 9. decembrim norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas tika vērsts pret “Sarkanās bultas” kaujiniekiem un ģenerāļa Kureļa grupu pie Abavas.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta 1944. gada 31. decembra ziņojumā. 

Rubeņa bataljona karavīru kapi atrodas pie autoceļa Kuldīga - Sabile, iepretim vietai, kur kādreiz atradās Rendas doktorāts. Pie ceļa ir novietota norādes zīme un piemiņas akmens ar atrodas vien dažu simtu metru attālumā no autoceļa.

Leitnanta Roberta Rubeņa bataljons bija viena no ģenerāļa Jāņa Kureļa veidotās militārās vienības daļām, kas nepadevās vācu karaspēkam un izrādīja vācu sīvu pretošanos. Usmas periodā bataljona skaitliskais sastāvs pieauga līdz 650 vīriem ar četrām pilnībā nokomplektētām rotām, ambulanci un saimniecības komandu. Komandējošais sastāvs: leitnants R.Rubenis, leitnants Filipsons, v.v. A.Druviņš, v.v. Šulcs, v.v. Briedis, v. seržants J.Rubenis, J.Bergs, v.v. Jaunzems. 

No 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastos notika niknas kaujas starp Vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām policijas ģenerāļa Fridriha Jekelna vadībā un kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko komandēja leitnants Roberts Rubenis. Kaujās pie Rendas un Zlēkām iznīcināja ap 250 vācu karavīru, bet rubeniešu zaudējumi bija ap 50 cilvēku.

Pēc leitnanta Rubeņa bojāejas Druviņš paziņoja vīriem, ka turpmāk darbosies uz brīvprātības principa un tā rezultātā vairāki desmiti vīru pieņēma lēmumu atdalīties no Rubeņa bataljona. 1944.gada 20-21.novembrī 11 cilvēku grupu sagūstīja vācu SD vienība un pēc pratināšanām aizveda uz vietējo mežu un nošāva.

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Mazirbes piekraste Otrā pasaules karā bija nozīmīga vieta, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju.

Laivu bēgles Ilonas Cīrules (dzim. Mālītis) atmiņas: “Man toreiz bija 13 gadu. Atceros, ka septemra beigās veselu nedēļu braucām karavānā no Rīgas uz Mazirbi. Brauciens palicis atmiņā kā kaut kas nepatīkams: krievu svecītes pie debesīm satrauca līdz sirds dziļumiem. Mazirbē nodzīvojām turpat trīs nedēļas, un katru dienu dzirdēju runas par braukšanu pāri un par laivu meklēšanu. Beidzot 21. oktobrī bija jātaisās. [..] Bijām kādi 90 laivā. Es sēdēju tēvam kājsarpē uz klāja. Mazie bērni ar mātēm bija lejā, un tiem tur trūka gaisa. Es laikam snauduļoju, bet otras dienas rīta pusē tika pamanīta lidmašīna un pie apvāršņa kāds kuģis. Tad gan ļaudis kļuva klusi. Pēcpusdienā atkal kuģis, un šoreiz nāk tieši mums virsū. Taču notika kā pasakā: tas bija zviedru militārais kuģis! Uzvilka mūs visus uz kuģa, dzirdīja ar siltu kakao un ieveda mūs Nineshamnas ostā. Mūsi laiviņa tika piesieta pie kuģa un tās īpašnieks Zariņš-Petravs to saņēma sveiku un veselu. Atbraucējos bija Šici, Zanderi, Vanagi, bijušā tieslietu ministra Apsīša kundze, mūsu dzimta un citi. Zinu, ka par laivu bija jāmaksā zeltā. Bet cik - to nezinu”.

1944.gadā no Staldzenes stāvkrasta notika aktīva bēgļu laivu satiksme uz Zviedrijas krastiem. 

Ž. Lapuķa atmiņas par tikšanos ar Dr. E. Bakūzi: 

“Kādā pēcpusdienā pie manis ieradās vietējās policijas darbinieks un klusi pastāstīja, ka šai naktī aiz Staldzenes ciema pie Koku kalniem gaidāma no Zviedrijas laiva pēc bēgļiem. Mans uzdevums esot ar vienu grupu savas vienības aizsargu ierasties šīs vietas apsardzībai, un, ja vajadzīgs, palīdzēt nogādāt bēgļus līdz motorlaivai. [..] Netālu no jūras, negaidot, mūsu priekšā uz stigas nostājās kāds vīrs, pelēkā pusmēteli ar saceltu apkakli un dziļi uz pieres uzvilktu žokeja cepuri. Viņš pasaka klusu labvakar un jautā: „Šis ir ceļš uz Lošupi?" Tāda tanī vietā bija parole Zviedrijas braucējiem. Viņš saka, ka esot šeit ar speciālu uzdevumu, bet reizē vēlētos nogādāt uz Zviedriju drošībā savu ģimeni. Tad, man par lielu pārsteigumu, izvelk no kabatas mūsu virsmežniecības plānu. Krēslā sāku vērot svešinieka seju un drīz to arī pazinu. Tas bija Mežu departamenta Mežierīcības daļas vadītājs Bakūzis [..] Tuvojās pusnakts kad tālskatī jūrā saskatījām melnu punktu. Dodam ar kabatas spuldzi norunāto signālu, atkārtojot to vairākas reizes. Pēc īsa laiciņa no melnā punkta nāk tāda pati atbilde, tikai tā nav no kabatas spuldzes, bet karakuģa gaismas raidījums. Sapratām, ka šim nakti laiva vairs nav gaidāma un bēgļu bariņš sāk izklīst. Bakūzis mūs abus ar rotas komandieri uzaicināja pakavēties pie viņa ģimenes. To atradām kādā kāpu ieplakā zem kuplas egles. Tur zaļajās sūnās, uz balta spilvena nolikuši galviņas, dziļā miegā gulēja trīs šīs ģimenes atvasītes un viņiem blakus, ar baltu lakatiņu ap galvu, sēdēja rūpīgā mājas māte. Mājas tēvs sameklēja pudeli un mājas māte piedāvāja sviestmaizes.  Likās, tie ar savu latvisko sirsnību ir īsti mājas tēvs un mājas māte, kuri savas mājas atraduši šai lietainā rudens nakti zem dzimtenes egles. Vienā pusē šņāc jūra, otrā mežu masīvs un caur egles zariem lēnām krīt smagas lietus lāses. Pudeli iztukšojām, bet no sviestmaizēm atsacījāmies, jo sapratām, ka tās viņiem pašiem vairāk vajadzīgas”.

Namā Lauku ielā 4, Ventspilī dzīvoja un darbojās skolotāja Valentīne Lasmane (dzim. Jaunzeme) (1916–2018). Viņa bija LCP sakarniece un Ventspils sakaru grupas dalībniece. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā.

130 laivu bēgļu liecības sakārtojusi izdevumā “Pāri jūrai 1944./1945.g.” (Stokholma, 1990), bet pašas V. Lasmanes dzīvesstāsts lasāms grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” (Rīga, 2020). 2000. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Mira 102 gadu vecumā 2018. gadā Stokholmas piepilsētā Tēbijā.

Nams Katrīnes ielā 4, Ventspilī, kurā darbojās arheologs Valdemārs Ģinters.

No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada 8. maijam LCP pārstāvis Kurzemē bija arheologs Valdemārs Ģinters (segvārdi “Dakters”, “Dārznieks”) (1899–1979). Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Valsts vēsturiskā muzeja direktors un Latvijas Universitātes docents. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā. No 1949. līdz 1979. gadam Latviešu Nacionālā fonda valdes priekšsēdis.

Livonijas odeņa pilī ierīkotajā cietumā 1944.-1945. gadā apcietinājumā atradās vairāki LCP Ventspils sakaru grupas dalīnieki un bēgļu laivu pārcēlāji.

Laivu pārcēlāja Žaņa Fonzova atmiņas: “Izbraucām no Zviedrijas divas laivas - “Krīvs” un “Zvejnieks”. Es biju uz “Zvejnieka”, un apkalpē bija Saulīte ar Grunti. [..] Laiks bija skaists, es braucu  tā neuzkrītoši, ne sevišķi augstu. Uzreiz redzu - man morzē. Tuvojas laiva. Es lejā uz mašīntelpu, jo bez Saulītes papīriem arī man bija atbraucēju vēstules piederīgajiem Latvijā un salasītie ieroči maisā. Sabāzu vēstules un papīrus tanī ieroču maisā un visu pāri bortam.. Kā tad! Laiva klāt pie mūsējās un vācieši prasa mūsu braukšanas atļaujas. [..] Tā nu 21. oktobrī vācieši veda mūs ar visu “Zvejnieku” uz Ventspili. Noveda mūs uz cietumu. Tur telpā kādi 30 cilvēki. Man bija mugurā tāds aitādas kažociņš, liku to uz grīdas un pats virsū, taču pagājušā nakts bja negulēta. Otrā trešā dienā sauc mūs laukā pratināt. Bijām norunājuši teikt, ka esam bēgļi ceļā uz Vāciju. Es tikai biju gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ. Liekas, šie mums noticēja toreiz. [..] Bet, tad Ventspilī mainījās stāvoklis: pilsētu pārņēma militārā pārvalde, un mūs izsauca uz pratināšanu otrreiz. Nu bija sliktāk, jo rādīja mums zviedru sērkociņu kastīti un vienu kronas gabalu, kas esot atrasti uz laivas. Viens no pārklaušinātājiem bija latvietis, un tas net mums ar galvu, lai stāstot visu patiesību. Redzējām, ka pasaciņai beigas, vienkārši bija jāatzīstas”.

Ceļš uz “Grīnieku” mājām Vārves pagastā, kur 1944. gadā atradās viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: “Ieejot “Grīnieku” pagalma, viss izskatījas ļoti normāli. Klusa lauku māja, neviena dvēsele, laikam cilvēki diendusā. [..] Izrādījās, ka ne tikai “Grīnieku” dzīvojamā māja bija pilna ar cilvēkiem, bet pilnas bija visas būves. Kūtsaugša, klēts, siena šķūnis un pirtiņa. Satiku vienu otru paziņu, jo bija pienācis laiks mūsu zemi atstāt. [..]  Uztura stāvoklis nebija kritisks, bet diezgan trūcīgs. [..] Vakarā sāka bēgļu karavāna virzīties uz jūrmalu. Iepriekš brīdināju visus nenākt laukā no krūmiem pie jūrmalas, jo netālu atradās krasta sargu zemnīcas un novērošanas punkti. Tā bija liela karavāna, jo uz jūrmalu devās visi apmēram vairāk par 200 cilvēku. Nebija cerības, ka visi tiks laikā. Vakars nebija visai tumšs, un es varēju pārskatīt visas grupas darbības norisi. Visuzkrītošākās bija lielās mantu kaudzes. Cilvēkiem dzīvojot “Grīniekos”, tās neredzēja, bet tagad, kad tās izcēla gaismā, tikai to redzēja. Mantām vien vajadzēja veselu  laivu. 3-4 divu zirgu redeļu rati bija piekrauti ar mantām, kuriem sekoja cilvēki. [..] Laivu gaidījām ilgi, bet tā nepienāca. Visai karavānai bija jāatgriežas. Bija stipri tumšs”.

"Vārves būdas”, vieta Ventspils novadā, kas kalpoja par pagaidu mitekli latviešu bēgļiem, kas 1944. gadā gaidīja pienākam laivas no Gotlandes.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: 

“Pie mums bija ieradies no Rīgas mans pusbrālis ar ģimeni un, kad pienāca ziņa, ka gaidāma laiva pie Vārves, es apvienoju šos savus ļaudis ar policijas priekšnieka Jasūnasa grupu un visi izbraucām uz Vārvi. Gaidījām signālus līdz vēlai naktij, bet laiva nepienāca. Tā mēs gaidījām tur veselu nedēļu. Sāka līņāt. Ļaudis no palagiem sacēla tādas teltis, tāpēc šo vietu nosaucām par “Vārves būdām”. Mēs ar sievu pa dienu bijām vairāk pa Ventspili, un ar laiku bija jādomā, kā piegādāt gaidītājiem pārtiku. Atceros, kādu nakti mēs ar sievu uz divriteņiem vedām pa mežu viņiem karsti novārītus kartupeļus. Lija stiprs lietus, zibeņoja un rūca, un siltie kartupeļi labi garšoja izlijušajiem gaidītājiem. Šo slēpšanās vietu nejauši bija atklājis Vārves mežsargs, bet - apsolot viņam arī pārvešanas iespēju, viņš nāca palīgā. Vācieši bija sākuši staigāt pa jūrmalnieku mājām, meklējot pēc cilvēkiem iesaukšanas gados. Netālu no “Vārves būdām” mežā bija noķerti divi jauni cilvēki. Tālab šī vieta nevarēja vairs būt droša šiem pāri par pussimts cilvēkiem, kas te nīka”.

Atjaunotās “Bambaļu” mājas Ošvalkos, Jūrkalnes pagastā, kas 1944. gadā bija viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu bēgļa Kārļa Draviņa atmiņas: “”Bambaļi” bija vecas, mazas, stipri nolaistas mājas Jūrkalnes pagastā, apmēram 40 kilometrus no Ventspils. [..] Apkārt pletās nelieli lauciņi mitrajā vietā, bet turpat otrā pusē apvijās apkārt veca, apaugusi kāpa. Gabaliņu aiz tās šalca jūra - mājas bija pavisam klāt pie jūras. Otrā pusē, puskilometra attālumā, gāja Pāvilostas-Užavas dižceļš, taču gatve līdz mājām nebija viegli izbraucama, kāpēc vācieši nevarēja būt ikdienišķi viesi šeit. Viegli bija piesniedzama laivu sagaidīšanas vieta - kāds meža lodziņš augstā krastā. [..]

”Bambaļu” saimniece ar savu grupu, kas arī gaidīja uz “ūdens kustēšanos”, dzīvoja divās istabās uz jūras pusi, bet bēgļu pulciņš mitinājās otrā mājas galā, arī divās istabās. Virtuvi izmantoja kopīgi. Priekšnamiņu starp abiem galiem piebāza ar bēgļu daudzajām mantām. Istabās guļa bija salmos, kas bija izlikti  visgarām gar sienām. Katrā pusē istabā bija viena gulta, kur gulēja kāda māte ar bērniem. Salmu guļas  pa dienu apklāja ar palagiem vai ko citu. Tanīs iznāca sēdēt vai gulēt arī dienā, jo citur nebija, kur palikt. [..] Dienas gāja vienmuļi, viena kā otra. Cēlās pavēlu, nebija, kur steigties. Kad kopgalda brokastis bija paēstas, vieni gāja spēlēt kārtis, daži noņēmās ar  zīlēšanu, bet citi mēģināja lasīt. Kādiem bija jāiet saimniecības darbos - jāgādā malka, ūdens”.

“Laukgaļi” Jūrkalnes pagastā, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta 1944. gada oktobrī  - novembrī, gaidot bēgļu laivu uz Zviedriju.

Rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945) bija Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Republikas Satversmes sapulces un 1. un 4. Saeimas deputāts. Vācu okupācijas laikā – literārā žurnāla “Latvju Mēnešraksts” galvenais redaktors, viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem.

1944. gada 11. novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Mira 1945. gadā Stokholmā.

Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.

Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.

1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.

Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.

1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.

1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.

Mazirbes piekraste Otrā pasaules karā bija nozīmīga vieta, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju.

Laivu bēgles Ilonas Cīrules (dzim. Mālītis) atmiņas: “Man toreiz bija 13 gadu. Atceros, ka septemra beigās veselu nedēļu braucām karavānā no Rīgas uz Mazirbi. Brauciens palicis atmiņā kā kaut kas nepatīkams: krievu svecītes pie debesīm satrauca līdz sirds dziļumiem. Mazirbē nodzīvojām turpat trīs nedēļas, un katru dienu dzirdēju runas par braukšanu pāri un par laivu meklēšanu. Beidzot 21. oktobrī bija jātaisās. [..] Bijām kādi 90 laivā. Es sēdēju tēvam kājsarpē uz klāja. Mazie bērni ar mātēm bija lejā, un tiem tur trūka gaisa. Es laikam snauduļoju, bet otras dienas rīta pusē tika pamanīta lidmašīna un pie apvāršņa kāds kuģis. Tad gan ļaudis kļuva klusi. Pēcpusdienā atkal kuģis, un šoreiz nāk tieši mums virsū. Taču notika kā pasakā: tas bija zviedru militārais kuģis! Uzvilka mūs visus uz kuģa, dzirdīja ar siltu kakao un ieveda mūs Nineshamnas ostā. Mūsi laiviņa tika piesieta pie kuģa un tās īpašnieks Zariņš-Petravs to saņēma sveiku un veselu. Atbraucējos bija Šici, Zanderi, Vanagi, bijušā tieslietu ministra Apsīša kundze, mūsu dzimta un citi. Zinu, ka par laivu bija jāmaksā zeltā. Bet cik - to nezinu”.

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.

Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio - vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā