Läti laskurid Esimeses maailmasõjas I Maailmasõda

Jõululahingu mälestuspark ja -muuseum asub Jelgava piirkonnas Valgunde vallas Mangaļi talukohas. Muuseum on Läti Sõjamuuseumi filiaal, see avati 2005. aastal ja see asub piirkonnas, kus toimus Jõululahing. Lahingupaikades on ikka veel säilinud ainulaadsed Esimese maailmasõja aegsed kaitserajatised. Muuseumis eksponeeritakse lahinguväljalt leitud esemeid. Vabaõhuekspositsioon tutvustab rekonstrueeritud kaitserajatisi. Muuseumi ümbruses asuvad turismimarsruudid ja õpperajad. Esimese maailmasõja aegsete kaitserajatiste vabaõhuekspositsioon ja siseväljapanekud on külastajatele avatud iga päev. Ložmetējkalnsi ümbrusest võib endiselt leida ainulaadseid tõendeid Esimese maailmasõja aegsetest kaitserajatistest. Seal asub 27 m kõrgune vaatetorn, kust avaneb panoraamvaade piirkonnale, kus toimus Jõululahing, mis on tõenäoliselt kõige tuntum ja dramaatilisem Esimese maailmasõja sündmus Lätis. Sellel on eriline koht Läti sõja- ja kultuuriajaloos. Jõululahingut seostatakse peamiselt Läti küttide rünnakuga Saksa armee üksuste vastu äärmiselt rasketes ja ebasoodsates oludes. See oli ainulaadne olukord, kus suurt lahinguoperatsiooni alustati ilma suurtükiväe toetuseta.

Marsruudi esimene etapp on jõeoru keskel bussipeatuses.

1. septembri hommikul 1917 alustasid sakslased pärast kolm tundi kestnud suurtükituld Ikšķile lähedal Daugava kolme puidust pontoonsilla ehitamist. 1159 kahurist ja miinipildujast lasti välja ligikaudu 560 000 padrunit, mis surusid täielikult maha 66 Vene kahurit ja sundisid Daugava paremal kaldal taanduma 186. diviisi. 12. Vene armee ülem kindral Parskis andis 43. korpusele vaheajal korralduse vasturünnakule ning andis korpuse ülemale üle 33., 136., 138. diviisi, 116. diviisi ja 2. Läti laskurbrigaadi.

1. septembri pärastlõunal said läti püssimehed korralduse võidelda Daugavat ületanud sakslaste vastu. 2. Läti laskurbrigaad Ropažist suundus ründavatele Saksa üksustele ning 5. Zemgale Läti laskurpolgu sõdurid jõudsid pärastlõunal nelja paiku Väike-Jugla jõe paremkalda ääres kindlustatud positsioonidele. Pärast suurtükituld algas 2. septembri keskel rünnak Läti laskurite positsioonidele. Kaitselahingud toimusid 14 km pikkusel rindel piki Väikese Jugla paremkallast. 2. Läti laskurbrigaadi sõdurid mõne kahuriga astusid vastu arvuliselt ja tehniliselt tugevamale Saksa vägede rühmale, kes kasutasid rünnakul ka lennundust, paugutit ja kahuritäidisega kahurigranaate. Püssidel õnnestus rinnet kangelaslikult hoida 26 tundi kuni 3. septembrini. Oma ülesande täitnud ellujäänud Läti sõdurid astusid 12. väejuhatuse käsul Sigulda ja Cēsise positsioonidele. Kaotused olid väga rängad - 5. Zemgale ja 6. Tukumsi Läti laskurpolk nokauteerisid enam kui pooled võitlejatest, 7. Bauska ja 8. Valmiera Läti laskurpolk said vähem kannatada.

Tīnūži Mõisa Kultuuripärandikeskus asub Tīnūži külas Ogre piirkonnas, 7 km kaugusel Ogre ja Ikšķile linnadest. Esimesed kirjalikud tõendid mõisa kohta pärinevad 16. sajandist. 18. sajandi keskpaigani oli mõis väikeste ja tähtsusetute hoonetega majapidamine, kuid aja jooksul kasvas see suureks kompleksiks. Esimese maailmasõja ajal toimusid siin Vene ja Saksa armeede vahel lahingud, milles osalesid ka Läti kütipolgu sõdurid. Vabadussõja ajal asus Tīnūži mõisas Läti sõjaväe 1. Valmiera jalaväepolgu staap ja seal hoiti soomusautosid. 1932. aastal anti mõis Läti Sõjainvaliidide Liidule, mis pakkus majutust sõjaveteranidele ning hoolitses nende eest. Teise maailmasõja ajal 1943. aastal viidi Eestist Tīnūži mõisa üle SS-Jagdverband Ost. See oli  üksus, mis valmistas ette sõdureid võitluseks Punaarmee vastu. Luuramist, partisanisõja taktikat ja sabotaaži õpetati ka läti sõduritele. Tīnūži mõisa härrastemaja hävitati, kui Punaarmee liikus Riia suunas. Tänapäeval on näha kaunist maastikku ajalooliste hoonetega Väikese Jugla (Mazā Jugla) jõe kaldal. Tīnūži Mõisa Kultuuripärandikeskuses saab näha ajaloolistele sündmustele, sh Läti küttidele, pühendatud eksponaate.

Asub Ikšķile piirkonnas, Tīnūži külas, maantee ääres Tīnūži algkooli lähedal.

Mälestusmärk I maailmasõja ajal Saksa armee vastu võidelnud läti laskuritele. 1.-2.septembril 1917 toimunud lahing Väike-Jugla jõel oli Riia operatsiooni kulminatsiooniks. Saksa armee alustas rünnakut Ikšķilele eesmärgiga vallutada Riia ja vallutada 12. Vene armee. Saksa armee üksused, ületades pontoonsildade kaudu Daugava, jõudsid Väike-Jugla jõe lähedusse, kus nad blokeerisid Läti laskurmeeste poolt. Neile anti käsk vastane edasi lükata, kuni kogu Vene 12. armee lahkub piiramisrõngast, ilma et Saksa armee neid vangi oleks saanud. Võitlused võtavad mõlemale sõdivale poolele rasket lõivu.

Täna saab näha skulptor Jānis Karlovsi mälestussammast "Kangelaste altar", mis avati 2005. aastal ja mis on pühendatud Läti võitlejatele. Tīnūži mõis, kus näitus asub, jääb 300 meetri kaugusele.

Asub Jelgava piirkonnas kiirtee A9 lähedal.

Ložmetējkalns on I maailmasõja lahingupaik, mis on Läti ainus riikliku tähtsusega kultuuri- ja ajalooline kaitseala. See asub Pika luite ääres, mis on osa Nordeķi - Kalnciemsi luiteharjast. Kuulipildujamäe nimi sai alguse ajast, mil seal asusid raskesti hõivatavad Saksa armee kindlustused, mida kaitses tugev kuulipildujatuli.

Jõululahingud on ilmselt tuntuim ja dramaatilisem Esimese maailmasõja sündmus Läti ajaloos. Sellel on eriline koht Läti sõja- ja kultuuriloos. 1917. aastal ründasid Vene armee Läti laskur- ja Siberi üksused Ložmetējkalnsi ja hõivasid selle. Vangistati vähemalt 600 vastast, samuti väärtuslikud trofeed, näiteks 19 kuulipildujat. See oli jõululahingute olulisim õnnestumine ja suurim saavutus, mille Vene väed Riia rindel saavutasid. Läti püssimehed uskusid, et väärivad mägismaa vallutajate au.

Tänapäeval asub seal vaatetorn, kust avaneb vaade kunagistele lahingutele. Piirkonnas saab näha mälestusmärke ja sõjaaegseid tõendeid. Lähedal asub Silenieki vendade kalmistu.

Asub Babīte linnaosas, tee servas endise Antiņi maja ja vana ravimite lao lähedal.

Antiņi ehk Tīreļi sõdurite kalmistu rajati Esimese maailmasõja ajal. Piirkonnas asusid Vene impeeriumi sõjaväe kaitsepositsioonid. 1917. aastal asus jõululahingute ajal selle lähedal 5. Zemgale Läti laskurpolgu staap ja haigla koos ravimite laoga.

Ööl vastu 5. jaanuari 1917 maeti kaheksa tohutu lõkke valguses sõjaväelise auavaldusega 105 5. Zemgale Läti laskurpolgu võitlejat. Nad langesid lahingus Saksa armee vastu või surid vigastustesse. Matusetseremooniat juhtis rügemendi ülem Jukums Vācietis. Hilisematel aastatel maeti kalmistule ka teiste Vene armee üksuste sõdureid. 1925. aastal avati kalmistul arhitekt Eizen Laube monument ja territoorium haljastati. Kalmistule maetud 3800 sõduri kohta leiab infot mitmel pool, kuid seda tuleb hinnata ebatõenäoliseks ja kontrollimata.

asub Mārupe linnaosas, enne golfiklubi "Viesturi" hoonet metsateel, golfi treeningväljaku sildi vastas.

Projekti idee autorid on Mārupe piirkonna giid Miķelis Jakunovs ja maatüki "Dumpmaļi" omanik Visvaldis Dumpis.

2014. aasta novembris, Läti patriootide nädalal, avati Läti sõdurite auks teine mälestussammas Läti sõduritele Dzilnupīte lähedal, Mārupe ja Babīte maakondade piiril, ühes Esimese Maailma lahingupaigas. Sõda. Monumentide ideeautor ja rahastaja on Visvaldis Dumpis, need on loonud skulptor Ivars Feldbergs. Mälestusmärgi omanik Visvaldis Dumpis soovib, et siia koguneks rahvas mitte ainult 14. juunil ja 25. märtsil, vaid ka 10. juulil, riigikaitseväe asutamise aastapäeval ja muudel lätlastele olulistel ajaloosündmustel.
9. novembril 2018 avati monumendi juures informatiivne stend paiga ajaloost ja vaatamisväärsustest. See on pühendatud paiga ajaloole, jutustades siin kunagi eksisteerinud "Adieņi" majadest ja seal elavast Ķurbja perekonnast, Esimese maailmasõja sündmustest selles piirkonnas, aga ka ajaloolistest objektidest, mida enam ei saa. looduses nähtud – Dūči sild, Dzirnava tiik ja veski, jahivannid.

Located in Babīte district, near the Antiņi soldiers cemetery and restored trenches.

During World War I, from 1915, defensive positions of the army of the Russian Empire were located in this area. In 1917, during the Christmas battles, at the Antiņi house was the headquarters of the 5th Zemgale Latvian Rifle Regiment and an infirmary with a medicine warehouse, which was headed by the prominent Latvian military doctor Pēteris Snīķeris.

During the Christmas battles, the attacks of Latvian riflemen on German army units took place in particularly harsh and unfavorable conditions. The injuries sustained in the fighting were of all kinds - wounds, contusions and injuries caused by firearms, as well as frostbite. Thousands of Latvian soldiers had to be provided with timely medical assistance. It was organized so that the injured received care as soon as possible. There were unarmed paramedics on the battlefield who provided first aid and removed the wounded from dangerous places. Dressing points were set up in the vicinity of the battlefields, where care was continued and sorting was carried out. Severely wounded soldiers were evacuated to hospitals or hospitals in carts and cars. Cemeteries were set up near Lazarete, where the dead were buried.

Nowadays you can see the old medicine store. The Antiņi Soldiers Cemetery is nearby, as are World War I trenches and dugouts. The environment is suitable for walks in the woods, revealing vivid evidence of military heritage.

Located in Olaine, near the Olaine Museum of History and Art.

The historical route was established in 2018 at the site of the fortifications of the Russian army during World War I, which were part of the defense system of the area. The fighting between the German and Russian armies in the Olaine area attracts attention for several reasons. The marshy terrain prevented the warring parties from making rapid progress and required a variety of skills from the soldiers to operate in adverse conditions. Accurate terrain analysis, reconnaissance, and fortifications or engineering structures played an important role in the war.

Nowadays, the cognitive route is freely available and gives a rough idea of the living conditions of soldiers. The renovated buildings are closed, but can be seen by contacting the specialists of the Olaine History and Art Museum in advance.

The group of islands is located in Daugava on the southern side of the Riga HPP reservoir near Daugmale. The Death Island is one of the scariest and most legendary battlefields of World War  I. When the Russian Army withdrew from Kurzeme and Zemgale in 1915 some units remained on the left bank of Daugava, where they took positions to fight the German Army. The banks of the river were connected by a bridge. One of the largest chemical weapons usage cases in the territory of Latvia took place here. Latvian soldiers called the place ‘Death Island’, but soldiers of other nationalities called it ‘Hell’. The position of Death Island was of strategic and symbolic importance. For Latvian soldiers it was part of Kurzeme occupied by Germany. Fights took place on the banks of Daugava near Ikšķile, and in some way they were associated with the fights of the ancestors during the Crusades. Nowadays this location is accessible by boat. Territory of the Riga HPP reservoir that was not flooded can be seen. The monument designed by E. Laube still remains. Defensive position elements have been reconstructed in some places. There is an information stand on the bank of Daugava near the Ikšķile Kābeļu hill. Death Island became a group of islands after the construction of the Riga HPP reservoir was finished.

Ogre History and Art Museum was established in 1981. The museum collection comprises more than 40 thousand different units obtained in the territory of Ogre city and the former Ogre district. It extensively depicts the cultural and historical heritage starting from ancient times till modern days. 

In the exhibition “From Bank to Museum” the visitors can get acquainted with the history of the building at 36 Brīvības street, and its transformation over the period of 50 years. Initially built as a bank of the USSR, it has lately become the home of Ogre History and Art Museum.

The exposition “Holiday-Makers in Ogre” is dedicated to one of the brightest and most legendary pages in the history of the town. It shows the recreation possibilities, the entertainments of the holiday-makers’, as well as the legends entwining the cultural and social life of Ogre from the beginning of the 20 th century till World War II. The life story of Ogre as a resort town is presented by carefully selected documents and objects, as well as their attractive artistic presentation.

Exhibitions at the museum change monthly. The thematic exhibitions are usually dedicated to different historical events but the artists, such as painters, ceramists, graphic designers, photographers and representatives of other creative professions from Ogre Municipality and the whole country, are represented in the art exhibitions.

The Bicycle Museum is located in Saulkrasti not far from the A1 highway and the railway station Pabaži, near the White Dune. Museum’s collection is made up of technically the most interesting examples of bicycle development history in Latvia. It is the largest bicycle collection in the Baltics with about 60 bicycles made and used in Latvia, including army-type bicycles. In the beginning of the 20th century many armies started to widely utilise the availability and benefits of bicycles. Special bicycle units were formed because of their mobility. Bicycle units were able to gather intelligence and launch unexpected attacks more easily, and were more mobile than regular infantry when it came to operations over a wide area. After World War I the Latvian Army also had bicycle units who used Latvian-made army bicycles. Any soldier who was in such a bicycle unit had to meet strict requirements. Good stamina, eyesight and hearing, as well as a healthy heart and lungs were a must. They could not weigh less than 80 kg and their height had to be 165-180 cm. The standard in the Latvian Army was that a well-trained cyclist should be able to cover 80-100 km in day, and up to 150 km in forced conditions. In winter, when bicycles could not be used, skis were used. A soldier from a bicycle unit had to be able to ski 50-60 km per day. Many soldiers from bicycle units would later become professional athletes.

We have about 5000 visitors every year.

Located in Saulkrasti, in the coastal dunes near the restaurant "Lagoon".

Russian army fortifications were built during World War I to provide coastal protection against German army landing operations. It is part of the fortification system of the protection area, which was located in the vicinity of strategically important objects.

During the First World War, the Russian army had established several lines of defense systems in the territory of Latvia. Should one of the lines be disrupted, new positions and additional forces would prevent the German army from moving forward. One of the lines was located in the zone that started in Saulkrasti, continued in Līgatne, Nītaure and ended in Koknese, joining the first line of defense that stretched along the bank of the Daugava. The aim was to fortify the area around Saulkrasti, as there were many important objects. Several crossings over rivers, a branched road network leading in the middle of Vidzeme, as well as protection positions that reached the sea shore.

Today, the place has trenches in a beautiful seaside forest overlooking the sea. It is one of the attractions in the wide range of Saulkrasti tourism.

Atrodas Rīgas centrā, Brīvības laukumā.

Brīvības piemineklis ir viens no izcilākajiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Celts pēc Kārļa Zāles projekta par tautas ziedojumiem. Atklāts 1935. gadā kā latviešu tautas brīvības un tēvzemes mīlestības simbols. Kopā ar Rīgas Brāļu kapu ansambli tas pieder pie vērtīgākajiem monumentālās arhitektūras un tēlniecības paraugiem.

Brīvības piemineklis izsaka latviešu kultūras ētiskās un estētiskās vērtības. Simboli atspoguļo brīvības filozofisko būtību un latviešu nācijas vēsturiskos priekšstatus par neatkarības izcīņas posmiem. Norāda uz fiziskā un garīgā spēka iemiesojumu. Heroiskā valoda stāsta par latviešu tautu kā pašpaļāvīgu, aktīvu vēstures veidotāju un sava likteņa noteicēju.

Tā vietā sākotnēji atradās Krievijas cara Pētera I piemineklis. 1. pasaules karā to demontēja, lai ar kuģi nogādātu Petrogradā. Vācijas armijas zemūdene kuģi torpedēja, un tas nogrima pie Igaunijas teritorijas Vormsi salas. Brīvības pieminekli Padomju okupācijas režīms vairākkārt plānoja nojaukt, bet tas nerealizējās.

Mūsdienās var aplūkot vienu no Latvijas simboliem un vērot armijas godasardzes tradīcijas.

Atrodas Plāņu pagastā uz Vijas upes krasta.

Apskatāma ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati". 

“Maskatu” saimniecību vadīja ģenerāļa brālis Augusts Goppers, jo talantīgais kara vadonis bija aizņemts lielajos notikumos un pasaules karos. 1920. gadā ģenerālis atgriezās Latvijā, savās dzimtajās mājās. Bet daudzi atbildīgie pienākumi viņu saistīja ar Rīgu. “Maskatos” turpināja saimniekot Augusts. 1940. gadā ģenerāli Gopperu arestēja un 1941. gada 25. martā nošāva čekas pagrabos. 1944. gadā Gopperu dzimta ar trijiem zirgu pajūgiem devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Karš dzimtu sadalīja, Latvijā palika Aleksandra Goppera meitas – Biruta, Elza un Anna. “Maskatos” atgriezties viņas vairs nedrīkstēja. Mājas bija lielas un rūpīgi koptas. Tur pa atsevišķām istabām tika izmitinātas trīs četras ienācēju ģimenes. Lielajā kūtī iekārtoja zirgu fermu. Savstarpēju kašķu dēļ 1980. gadā izcēlās ugunsgrēks. Nodega kūts un lielais šķūnis. Laimīgā kārtā uguns nepārsviedās uz dzīvojamo māju, liesmas atvairīja senču stādītie lielie koki.

1991. gadā pēc brīnumainās Atmodas otrreiz atdzima Latvijas valsts. 1992. gadā ģenerāļa Goppera brāļa Augusta dzimta atguva “Maskatus” kā senču svētumu. Desmit gadus visi sūri, grūti strādāja, lai glābtu mājas no bojāejas, lai atjaunotu un uzceltu nopostītās ēkas, lai darītu skaistu visu “Maskatu” sētu. Mājas ir atjaunotas senajā izskatā, ir iekārtota arī ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba.Piemiņas istabu iespējams apmeklēt iepriekš zvanot un piesakot apmeklējumu +371 29396870, +371 29254285.

Atrodas Spāres muižas kompleksa teritorijā.

Pirmā pasaules kara laikā Spāres muižā atradās Krievijas armijas lauka lazarete. Tajā mirušie 24 karavīri, tostarp arī latviešu strēlnieki, apglabāti netālu iekārtotajos brāļu kapos. Pieminekli atklāts 1935. gada 6. oktobrī.

Ierīkojot piemiņas vietu (sākot no ceļa) abās ceļa pusēs tika iestādītas liepu rindas. 1935. gadā visus apkārtnes labiekārtošanas darbus veica Spāres skolnieki skolas pārvaldnieka Kārļa un Alvīnes Skalbergu vadībā.
Arī šobrīd piemiņas vietas sakopšanā tiek iesaistīti Amatas novada Spāres pamatskolas izglītojamie. Lielu atbalstu šajos darbos sniedz Cēsu 27. KB zemessargi.
Par tradīciju ir kļuvis lāpu gājiens uz Pirmā pasaules karā kritušo  piemiņas vietu, kas tiek organizēts 11. novembrī. Šo pasākumu allaž kuplina Cēsu 27. KB zemessargi, kopā ar viņiem vienmēr ir kapelāns. Kā neiztrūkstoša pasākuma sastāvdaļa ir svētku zalves.

Spāres muižas kompleksa teritorijā tiek piedāvāta ekskursija uz Pirmā pasaules karā kritušo karavīru pieminekli (45 min.) iepriekš piesakot apmeklējumu zvanot +371 26558464.

Plakanciemā latviešu strēlnieki izcīnīja savu pirmo uzvaru vēsturiskajā 1915. gada 29. oktobra nakts kaujā – tikai nedēļu pēc tam, kad 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons bija izgājis no Rīgas un uzsācis frontes darbību. Ar sekmīgo Plakanciema kauju sākās mūsu strēlnieku varonīgais cīņu ceļš. Nakts uzbrukumam pie Misas upes bija arī nenovērtējama morāla nozīme – latviešu strēlnieku cīņas spējas neviens neapšaubīja, viņi ātri kļuva populāri un uz mūsu nacionālajām vienībām pārnāca daudzi latvieši no krievu pulkiem.

Piemiņas akmeni veidoja pēc Ķekavas novada pašvaldības pasūtījuma Ķekavas novada akmens apstrādes un restaurācijas uzņēmums "Akmens apstrādes centrs "AKM"" - akmens amata meistari Guntis Pandars un Pēteris Zvaunis.
Panākumu Plakanciema kaujā nodrošināja rūpīga nepārtraukta četru dienu ilga izlūkošana, 1. rotas komandiera Fridriha Brieža sastādītais pēkšņā uzbrukuma plāns un mūsu karavīru varonība.
Frontē tobrīd situācija bija ļoti saspringta, jo vācu karavīri vairākās vietās lēnām turpināja tuvoties Rīgai. Pie Plakanciema nesen viņi pārnāca pāri Misas upei un sāka ierīkot priekštilta pozīciju, izvietojot vācu 376. kājnieku pulka 2. bataljonu un 4 ložmetējus.
Latviešu strēlnieku uzbrukums tika balstīts uz pārsteigumu, ātru rīcību un dažādu darbību koordināciju. Katram 1. rotas strēlniekam tika izsniegtas četras rokas granātas, 60 karavīri uzvilka baltos apmetņus, jo tikko bija uzsnidzis plāns sniegs. Kad uzbrucēji pielīda pietiekoši tuvu vācu pozīcijām, pulksten 22.00 tika dots signāls un sākās trieciens. Abi mūsu ložmetēji apšaudīja pretinieka abus flangus, lai vācieši nevarētu piesaistīt rezerves. Metot rokas granātas, latviešu strēlnieki strauji iebruka vācu ierakumos, krievu artilēristi apšaudīja Misas upes laipas un pretinieka galveno aizsardzības līniju. Ienaidnieka karavīri apjuka - ciešot smagus zaudējumus, viņi atkāpās pāri upei un atstāja placdarmu uzbrucēju rokās. Viena mūsu rota bija sakāvusi četras reizes lielāku pretinieka vienību!
Latviešu strēlnieki zaudēja sešus kritušos – Juri Butenieku, Frici Ērmani, Rūdolfu Hofmani, Kristapu Krūmiņu, Jāni Nauri un Kirijanu Šnurovu. Viņi visi apbedīti Rīgas Brāļu kapos. No astoņiem ievainotajiem divi vēlāk nomira – Jāzeps Brūveris (apbedīts Pleskodāles kapos ) un Jānis Skuja (apbedīts Rīgas Brāļu kapos ). Vācu zaudējumi – 31 karavīrs kritis, 34 saņemti gūstā un 45 ievainoti. Trofejās uzbrucēji ieguva ložmetēju un 35 šautenes.

Atrodas Baznīcas ielā pretī Svētās Annas baznīcai.

Apskatāms piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai.

1923. gada 1. maijā iepretī Mazsalacas luterāņu baznīcai tika stādīta “Varoņu birzs”, kurā katram kritušajam tika veltīts pa ozolam. Saskaņā ar Likertu kopumā tika iestādīti 97 ozoli – 23 veltīt Neatkarības karā kritušajiem un 74 – Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Taču tā laika presē minēts, ka stādīti 106 ozoli.

1927. gada 21. augustā “Varoņu birzī” tika atklāts pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celts betona piemineklis, kura būvniecībā piedalījies arī tēlnieks Vilhelms Treijs.

Piemineklis atrodas līdzās Mazsalacas Svētās Annas baznīcai, kura celta īpaši izraudzītā vietā, lai tās slaido (58,6 m), skaisto torni varētu redzēt jau no tālienes. Baznīca ir labi saglabājusies, jo padomju laikos nav tikusi nedz izpostīta, nedz piemērota kādām citām vajadzībām.

Atrodas pie Nītaures pareizticīgo baznīcas līdzās II. pasaules kara padomju armijas karavīru piemiņas ansamblim.

1934.gada 2.septembrī tika iesvētīti to strēlnieku un nezināmo karavīru Brāļu kapi, kuri krita sadursmē ar vāciešiem pie Nītaures 1917.gada septembrī.

Hronoloģiskā secība kapu veidošanā:

1917.gada septembrī frontes līnija bija nostiprinājusies posmā Saulkrasti-Līgatne-Nītaure-Lobes ezers (pie Krapes)-Koknese. Ceļā Mālpils-Peļņi-Nītaure 6.Tukuma un 5.Zemgales pulkiem norisinājās pēdējā sadursme ar pretinieku – vācu karaspēku. Pulkvedis Jukums Vācietis par to sacīja:
“Pēc šīs kaujas frontē iestājās klusums.”
Kritušie tika apglabāti pie pareizticīgo baznīcas Nītaurē un dažādās sadursmju vietās posmā Mālpils-Peļņi-Nītaure.

1922.gada laikraksta “Latvijas Kareivis” Nr. 113.21.05 rakstā “Vēsturiskās cīņu piemiņas vietas” minēts, ka, “Latvijas strēlnieku Brāļu kapi vēl atrodas Nītaurē, kur arī notika sadursmes ar vāciem”.

1929.gada 17.jūlijā uz Nītauri apskatīt apbedījumus izbrauca komisija, kas konstatēja, ka Nītaurē pie pareizticīgo baznīcas apglabāti aptuveni 100 krievu karaspēka daļu karavīru (der zināt, latviešu strēlnieku pulki tika dibināti Krievijas armijas ietvaros), bet pie luterāņu kapa kambara 6 latviešu strēlnieki: Otto Bērziņš (5.Zemgales pulks), Kārkliņš (6.Tukuma strēlnieku pulks), Alfrēds Bedrītis (kritis pie Cēsīm Atbrīvošanas cīņās 1919.gadā), Sviļums (strēlnieks), Žanis Krūtainis (5.Zemgales pulks) un kāds nezināms latviešu karavīrs.

1933.gadā pie Peļņu mājām apglabātos strēlniekus pārapbedīja Mālpils kapos, bet atsevišķās vietās Mores pagastā kritušos karavīru mirstīgās atliekas pārveda uz Nītaures Brāļu kapiem pie Nītaures pareizticīgo baznīcas. Šeit pārapglabāja arī 6 kritušos karavīrus, kas bija guldīti luterāņa kapos.

Cēsu muzeja fondos glabājas nezināma autora fotogrāfija, kurā redzami Brāļu kapi Nītaurē pirms II. pasaules kara.

Pēc II. pasaules kara šajos kapos tika apglabāti pie Nītaures un Mores kaujās kritušie padomju karavīri un likvidētas visas liecības par to, ka šeit atradušies latviešu strēlnieku Brāļu kapi.  1984.gadā tika izveidots pašreiz redzamais padomju karavīru jeb sarkanarmiešu piemiņas ansamblis.

Tādējādi latviešu cīnītāju piemiņas vieta tika noslaucīta no zemes.

2017.gadā, pateicoties Nītaures novadpētniecības entuziastes un vides gides Daces Eipures iniciatīvai un darbam, tika izveidota jauna piemiņas vieta veco Brāļu kapu teritorijā.

Ar piemiņas vietas un I.pasaules kara vēsturi Nītaurē var iepazīties vides gides Daces Eipures programmā "Latvijas vēstures piedzīvojumi Nītaurē", iepriekš zvanot un piesakot apmeklējumu +371 29156765!

Находится на Цесисском кладбище Леяс, улица Ленчу 15, Цесис.

Одним из важнейших памятных мест Первой мировой и Освободительной войны в Цесисе является Братское кладбище на Нижнем кладбище.
Кладбище является памятником Братского кладбища, построенным в 1927 году цесисским художником и мыслителем Аугустусом Юллой (1872-1958), посвященным солдатам, похороненным на Братском кладбище с 1915 по 1920 годы.

На братском кладбище Цесисского Нижнего кладбища похоронено около 200 воинов. Среди них неизвестное количество латышских стрелков и русских солдат, погибших в Первую мировую войну, а также солдаты немецкой (10), польской и других национальностей. Во время Латвийской освободительной войны на этих кладбищах были похоронены 22 павших солдата 5-го (2-го) Цесисского пехотного полка, а также 11 борцов за свободу, павших в других частях латышской армии. На Братском кладбище похоронены 2 эстонца, 15 жертв большевиков, а также латышские красные стрелки.

Цесисский музей истории и искусства расположен в самом центре Старого города Цесиса – в Новом замке. В музее действует постоянная экспозиция истории и интерьеров «Цесис - символ истории Латвии», состоящая из двух тематических частей: Экспозиция «Красно-бело-красный флаг в истории Цесиса и Латвии» знакомит с историей создания  национального флага Латвии с 13 по 20 век, утвержденного как национальный символ, а также флагами батальона Латышских стрелков и традициями использования национальных цветов во время войны за независимость Латвии

Экспозиция «Борьба за свободу Латвии и Цесиса» рассказывает о формировании Цесисской роты в декабре 1918 года, истории совместных эстонско-латвийских сражений в битвах 1919 года за Цесис, когда Цесис на короткое время стал столицей Латвии, истории памятника Победы Цесиса. В квест-комнате участники игры «Легенды Цесисской битвы» должны в течение часа найти выход, решая головоломки, находя взаимосвязи и спрятанные предметы. 8 декабря 1918 года в Цесисском замке была основана одна из первых частей Латвийских вооруженных сил - Цесисская рота, которую сформировал старший лейтенант Артурс Янсонс. 8 декабря 1933 года возле Цесисского Нового замка, где располагались штаб 8-го Даугавпилсского пехотного полка и офицерский клуб гарнизона, была открыта посвященная роте памятная табличка, которую теперь можно увидеть в экспозиции музея.

Сосна находится на левой стороне шоссе Стренчу-Валка, примерно в километре за границей Стренчу, в 140 метрах от шоссе, в лесу, в 400 метрах к СЗ от Каучи.

От грубой коры дерева был оторван кусок, а на стволе ножом вырезаны слова песни старым латышским шрифтом, которые сейчас частично различимы – ˝ …c smyltā / …ten tħli cīn… / … návīgo as … / …ņa wems a… / …dz katuli / … strādniek… ˝ («Подойди, любимая девушка, до боя, возьми в руку смертоносный клинок. Мы рабочие, много настрадавшиеся».).

Исследователи высказали версию, что это стихотворение могло быть выгравировано на стволе сосны между 1905 и 1918 годами, когда Латвию охватила революция и Первая мировая война, знают как это сказать государственные лесоводы Латвии.

See asub Priekuļi rajoonis Veselava vallas "Lejas Pintuli".

Vaadata saab Läti eellipu autori Jānis Lapiņase mälestusmärki.

Läti riigilipp loodi Esimese maailmasõja ajal. 1915. aastal pakkusid mõned kunstnikud Läti laskurpataljonide lippude loomisel lipuheitjatele punast ja valget värvi. 1916. aasta teisel poolel valmistas pedagoogi ja ajakirjaniku Jānis Lapiņa heisatud puna-valge lipu tema õpilane, Valmiera pagulaskodu õpetaja Marianna Straumane.
See on esimene teadaolev ja tegelikult valmistatud Läti riigilipp, mis on säilinud meie ajani.
2014. aastal avati Priekuļi maakonnas Veselava vallas "Lejas Pintuulis" eellipu autori Jānis Lapiņase mälestusmärk.

Esimene teadaolev autentne Läti riigilipp, mis läbis Venemaa põgenikekoridore, peideti Nõukogude ja Saksa okupatsiooni ajal hoolikalt ning seda hoitakse praegu Cēsise ajaloo- ja kunstimuuseumis . Selle kinkis 1997. aastal nende tütar Lija Poga.

Lahing Läti territooriumil algas 1915. aasta kevadel Saksa keisririigi sissetungiga Liepājasse. Vene impeeriumi armeeüksused taganesid läbi Kurzeme Riia suunas. Saksa keiserliku armee juhtkond andis suve lõpuks käsu asuda ja tugevdada vastavaid positsioone. Jelgavast lahkudes saabusid sellesse kohta esimesed Vene impeeriumi sõjaväeosad. See oli oluline koht Riia kaitseks, sest lähedal asus Riia-Jelgava maantee, mida mööda oli võimalik tuua vajalikke sõjamaterjale. 1915. aasta novembri keskel rinne stabiliseerus ja mõlemad armeed ehitasid positsioone. Metsaniku majast “Lapsas” kilomeeter edela pool oli teine kaitseliin, mis rajati maapealsele, kuna soise reljeefi tõttu ei olnud võimalik rajada traditsioonilisi kaevikuid. Muldkehakujuline sein koosnes rinnast, mis koosnes mõlemalt poolt väikese läbimõõduga palkide ja metalltraatidega kinnitatud muldseinast. Tänapäeval saab näha säilinud kaitseliini, mis on säilinud vähem kui kilomeetri.