Genocido II WW2, IV Sovietų okupacija

This memorial is situated in Pilistvere cemetery.

Groundwork for the memorial began in 1988, with 300 people rallying to the cause. The joint effort of volunteers continues to this day, with improvements being made to the memorial each year. The idea for the memorial came from freedom fighter Lagle Parek.

At its centre lies a cairn of rocks brought from places over Estonia, from Siberia and from even further afield by Estonian expats. The cairn is crowned by a large cross. The foot of the cross is a symbolic tomb, to which Estonian people bring rocks to commemorate loved ones deported to Siberia.

The cairn is surrounded by boulders, one for each county, designed by Aate-Heli Õun and set in place in phases.

Near the memorial are memorial stones to the victims of the radiation from Chernobyl, to the Forest Brothers, to those conscripted into the NKVD’s labour columns, to Estonian volunteers in the Finnish army and to freedom fighters. These were all designed by Endel Palmiste.

In addition to the cairn, a grove of more than 2000 memorial trees has been planted near the memorial. The grove was designed by renowned landscape architect Andres Levald.

The historic Pilistvere pastorate, serving as the main building at the memorial site, houses an archive and an Estonian History Museum exhibition about the occupation of Estonia.

The largest memorial to Holocaust victims in Latvia is located in Liepāja, in the Šķēde dunes. The memorial is dedicated to the memory of more than 3,000 Liepāja Jews killed during World War II. It is in the form of the Israeli national symbol, a seven-branched candelabra known as the menorah. The contours of the memorial, which are clearly visible from a bird’s eye view, are made of split boulders and granite blocks. The ‘lights’ of the menorah are made of granite pillars with inscriptions of verses from the Lamentations of Jeremiah in Hebrew, English, Latvian and Russian.

The Riga Ghetto and the Latvian Holocaust Museum is located in Riga close to the Riga Central Market and the Riga Central Station. The museum was opened in 2010 on the site where the city's warehouses once were. It is located in the historical part of the city, next to the border of the former Jewish ghetto. The territory of the ghetto is unique, because in terms of architecture it has not changed since World War II. It is a memorial dedicated to the tragedy suffered by the Jewish people. The German policy regarding the Jewish population in Latvia until the end of 1939 was for the German diplomats and politicians to try and pressure the Latvian government to take action against the Jews by restricting their freedom. After the emigration of the Baltic Germans in 1939, the German embassy no longer had as good an access to information on the mood of the population and the events happening in Latvia as before. When the Red Army occupied Latvia, they manipulated the society to gain some support of the Jewish population for the new occupying power. However, after the regime started a crackdown on the society as a whole, the support fell rapidly. As a result of all this, a deep divide had formed between the people. And later on, the next regime – Germany – tried to exploit it. They hoped that the local population would harass and attack the Jews, but that did not happen. So, Germany adjusted their approach and devised a new plan to initially establish a Jewish ghetto and later destroy its inhabitants.

Salaspils Memorial and historical exhibit is located in Salaspils municipality, 1.2 km from the Riga-Daugavpils A6 highway. The Salaspils Memorial was unveiled in 1967 on the site where during World War II the Salaspils Camp was once located. It is a place that was used for Soviet propaganda and is shrouded in myths and half-truths. It is a good representation of the Nazi crimes and Communist ideology that was carried out during each of the occupations. This repressive camp was a part of the German penitentiary system. It had similarities with concentration camps, but it was not the same thing. It was created so that there would not be a disproportionate number of prisoners in Riga prisons. This camp was an “extension of the police prison”. And a variety of people were imprisoned here – Jews, the Red Army prisoners of war, absentees, political prisoners, criminals, prostitutes, members of the Latvian resistance movement, Baltic soldiers in the German Army or police, and others. The camp could hold up to 2,200 prisoners. The main cause of death (~2000) was malnutrition, working conditions, corporal punishment and illness.

The Melānija Vanaga Museum is located in the Amata village school in Cēsis municipality. The museum showcases materials about the life, literary activity, family and destiny of writer and cultural historian Melānija Vanaga: video content about Siberia and the deported Latvians living there and a Siberian dugout taking its visitors on a trip to the writer’s place of deportation in Tyukhtetsky district, Krasnoyarsk region. The appearance and layout of the dugout form a realistic idea of life away from home. The dugout features unique historical objects brought there from the Tyukhtet Museum: a birch-bark dish known as ‘tuyesok’, a clay mug known as ‘krynka’ and a kerosene lamp. The museum features video interviews with politically repressed people from the municipality and 18 characters from Melānija Vanaga’s book Suddenly, a Criminal: Sixteen Years in Siberia. The museum’s virtual exhibition ‘BE YOURSELF!’ (http://esipats.lv) shows the experiences of five deported children and their parents who were wrongly accused by the Soviet authorities of ‘betrayal of the motherland’.

Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā. 

Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.

Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.

Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).

Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

Atrodas Pils ielā 12, Cēsīs, netālu no Cēsu pils laukuma.

Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" atklāj pārsteidzošus un varonību apliecinošus indivīdu pretošanās stāstus.
Ekspozīcija izveidota padomju laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un vēsta par Latvijas okupāciju.

1940-tajos gados Latviju divreiz okupēja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Līdz pat 1950-to gadu vidum kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tāpat kā viņu laikabiedri citviet Latvijā, aktīvi pretojās totalitārajiem okupācijas režīmiem.

Ekspozīcija sniedz padziļinātu ieskatu vietējās kopienas patriotismā un motivācijā. Laika līnija rosina izzināt Latvijas okupācijas norisi no 1939. līdz 1957. gadam un tematiski sakārtoti citāti no vietējiem laikrakstiem piedāvā salīdzināt abu okupācijas režīmu politisko propagandu.

Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem,  neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.

2019.gadā ekspozīcija ieguva Latvijas Dizaina gada balvā 3.vietu.

2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.

Otrā pusē ceļam apskatāma Cēsu “Stūra māja” - bijušais čekas nams.

Latvijas Okupācijas muzejs aicina izzināt Latvijas okupācijas stāstu no 1940. līdz 1991. gadam par Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmu valdīšanu.

Ekspozīcijas koncepcija, dizains un realizācija – dizaina birojs H2E.

Ekspozīcija atklāta 2022. gada 30. maijā.

www.okupacijasmuzejs.lv

+371 67229255

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

Atrodas pie Torņakalna dzelzceļa stacijas, Rīgā.

Piemiņas vieta veltīta 1941. gada jūnijā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Sākotnēji bija iecerēts piemiņas memoriālu izvietot Esplanādē, tomēr vēlāk tika nolemts to izvietot pie Torņakalna stacijas. Piemiņas vietu veido pieci plēsta akmens tēli, kas simbolizē "izpostītos ģimenes pavardus un trīs izsūtītās paaudzes". Pie stacijas ēkas atrodas preču vagons un piemiņas zīme deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem. Piemiņas akmens ar uzrakstu "1941" ir neapstrādāts laukakmens, tas ir 1,2 m augsts.

Piemiņas akmens pie stacijas ēkas ticis atklāts 1990. gadā, tā autors ir tēlnieks Ojārs Feldbergs, 1996. gada 14. jūnijā pie akmens tika novietots preču vagons. Memoriāla akmens tēlu tēlnieks ir Pauls Jaunzems, arhitekts — Juris Poga, to 2001. gada 14. jūnijā atklāja tobrīdējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

2012. gada decembrī tika atklāta memoriāla otrā kārta, pie memoriāla tika izvietotas melna akmens plāksnes.

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Kapsētas pussalā, Lielo kapu teritorijā.

Tie sākti veidot un uzturēti ar 7. Siguldas kājnieku pulka karavīru gādību 20. gadsimta 30-tajos gados un iesvētīti 1932. gada 11. novembrī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpes par Garnizona kapu uzturēšanu, ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu apzināšanu  un piemiņas zīmju uzstādīšanu Garnizona kapos uzņēmās Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītājs Uldis Veldre.

Garnizona kapos apglabātas Latvijas Republikas armijas militārpersonas, kā arī 1941. gada 4. jūlijā Alūksnē pie Jāņkalniņa un  1941. gada 7. jūlijā Ziemera pagastā pie Prinduļu mājām cīņā pret lieliniekiem kritušie karavīri un civilpersonas.
Vairumam apbedīto uzstādīti balti koka krusti ar metāla plāksnītēm, kurās minēts kritušā vārds, dienesta pakāpe vai nodarbošanās, kā arī dzimšanas un nāves datums.
1990. gada 19. decembrī Garnizona kapos tika atklāta piemiņas zīme Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Vilim Spandegam. Tipveida piemiņas plāksnes tika uzstādītas arī  LKOK, kas miruši vai noslepkavoti komunistu koncentrācijas nometnēs un nav apbedīti Latvijā. 1990. gada 11. novembrī uzstādīta piemiņas zīme komunistu koncentrācijas nometnē mirušajam LKOK Voldemāram Zaķim.

Atrodas Alūksnes - Apes ceļa malā pie Zušu mājām, uz Dienvidiem no Karvas, pagriezienā uz Rezaku.

Piemineklis atklāts 1937. gada 12. septembrī. Granīta stēla pēc Kara būvniecības pārvaldes arhitekta Vemera Vitanda meta izgatavota O. Dambekalna akmeņkaltuvē Rīgā.
1975. gadā rudenī vietējie komunisti pieminekli nopostīja. 1989. gada 30. martā Alūksnes rajona padome pieņēma lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un 1989. gada 30. aprīlī tā vietā tika uzstādīta pagaidu koka piemiņas zīme latviskas kapa zīmes formā, ko bija darinājis Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) strādnieks Jānis Jaunzems. Uz tās bija lasāms uzraksts: “Šeit tiks atjaunots Karvas Brāļu kapu piemineklis.”
Tolaik tika labiekārtoti arī līdzās esošie Brāļu kapi.
1993. gadā, pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja Ulda Veldres iniciatīvai, atsākās piemiņas vietas atjaunošanas darbi. Jauno pieminekli izgatavoja Cēsu akmeņkaļi brāļi Aivars, Austris un Auseklis Kerliņi.

Pieminekli atklāja 1994. gada 11. jūnijā.

Brāļu kapos apbedīti četri Valmieras kājnieku pulka 5. rotas kareivji- Jēkabs Sukse, Pēteris Leitlands, Ernests Puķītis un Gustavs Ozols, kas krituši 1919. gada 2. aprīlī  kaujās pie Zušu mājām. Kā piektais 1930. gadu vidū apbedīts Valmieras pulka kareivis Roberts Glāzners, kas pazuda bez vēsts 1919. gada 31. martā pie Jaunās muižas. Sākotnēji viņš apbedīts kā nezināms, bet vēlāk vārds noskaidrots un iekalts piemineklī. Savukārt piektais Zušu kaujā kritušais kareivis Augusts Dzedons (Ziedons) apbedīts Apekalna kapos.

Pieminekļa pakājē uzstādīta piemiņas plāksne Zušu kaujas dalībniekam LKOK Jānim Goldem (1891–1952), kurš miris komunistu koncentrācijas nometnē Intā, Komi. 

Otra piemiņas plāksne, kas atklāta 1992. gada 23. augustā, uzstādīta pie viena no koka krustiem un veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālim Pēterim Jansonam, kuru 1941. gada 7. jūlijā noslepkavoja atejošie komunisti.

Atrodas Valmieras Dīvala (Jāņa) kapos Valmierā.

Redzams 1937. gada 26. septembrī atklāts pēc tēlnieces Martas Langes meta Allažu šūnakmenī veidots piemineklis.

Pīlārveida pieminekli noslēdz slīps altāris, uz kura atrodas šūnakmenī veidots ozollapu vainags un bruņucepure.

Apbedīti aptuveni 80 Latvijas Neatkarības karā kritušie, kā arī no gūtajiem ievainojumiem un slimībām mirušie karavīri.

Turpat netālu atrodas viens no mazāk pazīstamiem Kārļa Zāles darbiem - piemineklis “Izirušās rozes”, kas saistīts ar Brāļu kapu ansambļa izveidi.

Līdzās atrodas arī piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem -  akmens ar uzrakstu: "1941.gada komunistu režīma noslepkavotajiem" un balti krusti.

Atrodas blakus Lucas kalnam. Viegli atrast, ja iet no Valmieras muzeja, Bruņinieku iela 3, uz Valterkalniņu, tad lejā pa trepēm un tur jau norāde uz memoriālu, pirms Rātes upītes tilta. 

Memoriāls atklāts 1985.gadā.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri un nacistu terora upuri.

Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.

Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.

Memoriāla apakšējā terasē atsevišķi novietota dekoratīvi dendroloģiskā kompozīcija "Zelta Ābele", iezīmējot vietu ar granīta plāksni, te pārapbedīti ebreji. Līdzās cilvēkiem, kas nepārnāca no kara, bronzas āboli guļ nesalasīti. "Ābele" ietilpst kopējā Brāļu kapu memoriāla ansamblī. Daļa elementu, arī bronzas āboli, kas bija novietoti zem augošas ābeles un kur autori bija iešifrējuši par ansambļa konkrēto veltījumu vispārīgākas idejas, zuduši 90.gados. Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.

Audiogida pavadībā iespējams doties ekskursijā un bez maksas noklausīties stāstus par vairāk nekā 40 Valmieras objektiem, tai skaitā, arī memoriālo ansambli.
Audiogids pieejams latviešu, krievu, angļu, igauņu un vācu valodā.

Atrodas Vaidavas kultūras un amatniecības centrā.

Redzama ekspozīcija, kas veltīta 1949. gada deportāciju atcerei, kā arī vaidaviešu dalībai 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā.  Ekspozīcijā apskatāmas arī pasaules karu liecības (galvenokārt drukātie materiāli).

Dabas un vēstures objekti, muižas, izglītības vēsture, kultūra, ievērojami cilvēki, kolhoza laika materiāli, sadzīves saimniecības piederumi, naudas zīmes, avīzes, žurnāli par Vaidavas pagastu.

Atrodas "Baižēni", Priekuļu pagastā

Piemiņas vieta represētajiem izveidota “Baižēnu” māju šķūņa drupu vietā, kurā 1949.gadā naktī uz 25.martu tika turēti 40 Jaunraunas pagasta iedzīvotāji, lai no rīta to ceļš vestu tālāk uz Lodes dzelzceļa staciju un Sibīriju.

Represēto vidū bija bērni līdz 1 gada vecumam un 87 gadus veci sirmgalvji.

Uz piemiņas plāksnes rakstīti arī to vārdi, kuri nošauti vai miruši izsūtījumā. Līdzās atrodas piemiņas akmeņi Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem.

Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.

Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.

Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.

Zur Erinnerung an die sowjetischen Deportationen vom Juni 1941 und März 1949 wurden am Bahnhof Skrunda ein Gedenkstein und ein vierachsiger Eisenbahnwaggon als Gedenkmuseum für die Verschleppten errichtet. Es handelt sich hier um den ersten Waggon in Lettland, in dem eine ständige Ausstellung eingerichtet wurde. Sie umfasst Fotos, Briefe, Zeitzeugenberichte und Dokumente der vom Bahnhof Skrunda aus Deportierten sowie verschiedene von ihnen selbst hergestellte Gebrauchsgegenstände. Der Bahnhof Skrunda war eine Sammelstelle für die zur Deportation bestimmten Menschen, eine der drei Bahnstationen des Kreises, zu der Einwohner sowohl aus Skrunda als auch aus der Umgebung von Kuldīga gebracht wurden. 1941 wurde auch die Familie von Guntis Ulmanis, dem ersten Präsidenten der wiederhergestellten Republik Lettland, von hier aus nach Sibirien in die Region Krasnojarsk verbracht.    

Karosta ist das größte historische Militärgebiet im Baltikum und nimmt heute fast ein Drittel des gesamten Stadtgebiets von Liepāja ein. Der ehemalige Kriegshafen ist ein einzigartiger Militär- und Festungsanlagenkomplex an der Ostseeküste, der historisch und architektonisch nicht nur für Lettland außergewöhnlich ist. Zum militärhistorischen Erbe in Karosta gehören die Nordmole, die Nordforts, der Redan-Vorposten, das Gefängnis und der Wasserturm des Kriegshafens, die orthodoxe St. Nikolaus-Marine-Kathedrale sowie die Oskars-Kalpaks-Brücke.

Das Hotel liegt in der lutherischen Kirche von Cesvaine und auf dem Kirchengelände.

In der Kirche ist eine Gedenkstätte für die im Ersten Weltkrieg und im Unabhängigkeitskrieg gefallenen Kirchenmitglieder zu sehen.
In Erinnerung an die im Unabhängigkeitskrieg gefallenen Einwohner von Cesvaine und Umgebung wurde 2004 in der Kirche eine Gedenkstätte restauriert und eingeweiht, die dem Dichter Augustus Saulietis gewidmet ist.
Alle 34 auf der alten Platte eingravierten Familiennamen sind auch auf der Platte eingraviert. Der Holzaltar wurde von einem lokalen Meister Juris Neimanis hergestellt.

Im Kirchengarten ist ein Denkmal für die Opfer des kommunistischen Völkermords zu sehen, das am 25. März 2003 eröffnet und eingeweiht wurde.

Das Dach und die Fundamente des Turms wurden im Zweiten Weltkrieg für die evangelisch-lutherische Kirche von Cesvaine beschädigt. In den Nachkriegsjahren wurden die Orgel, der Altar, die Kanzel und die Bleirahmen der Fenstergläser zerstört. Am 29. März 1964 fand der letzte Gottesdienst in der Kirche statt, doch 1978 entwickelte die Architektin Maija Elizabete Mengele ein Umbauprojekt für die Kirche als Traditionshaus. 1985 wurde eine Handwerkergruppe gegründet, die den Innenausbau durchführte. Am 25. August 1990 fand der erste Gottesdienst in der teilweise restaurierten Kirche statt, die von Erzbischof Kārlis Gailītis (1936 - 1992) geleitet wurde. 1994 wurde der Bau des Altars und der Kanzel abgeschlossen. Am 17. August 2002 weihte Erzbischof Jānis Vanags die teilweise restaurierte Orgel.

Quelle: http://www.cesvaine.lv/turisms/apskates-objekti-cesvaines-novada/cesvaines-luteranu-baznica.html

Die Eisenbahnlinie Ventspils - Mazirbe sowie die Verlängerung Stende - Dundaga nach Mazirbe mit einer Abzweigung nach Pitrags waren ausschließlich für strategische militärische Zwecke bestimmt. Während des Baus dieser Strecken und auch danach wurde die gesamte Zivilbevölkerung aus der Region evakuiert. Die Hauptaufgabe der Militärbahnen im Gebiet der Irbe-Straße bestand darin, die Küstenverteidigungsstellungen des deutschen Heeres mit Geschützen und Munition zu versorgen.

Diese reinen Militärbahnen verbanden auch die drei wichtigsten Leuchttürme in Oviši, Mikeltornis und Šlītere.

Dennoch wurde bereits in den Jahren des Ersten Weltkriegs auch Personenverkehr betrieben.

Am Bahnhof von Stende befindet sich ein Gedenkstein (1989) für die deportierten Letten der Jahre 1941 und 1949.

Am 30. Oktober 1919 wurde der Bahnhof Stende von bermontischen Truppen besetzt. Am 17. November griffen Soldaten der lettischen Armee unter Führung von K. Šnēbergs den Bahnhof an und vertrieben einen Waggon mit Waffen, Kriegsmaterial und Getreide. Für diese Kämpfe wurden 6 Soldaten mit dem Orden ausgezeichnet: K. Bumovskis (1891-1976), P. Strautiņš (1883-1969), R. Plotnieks (1891-1965), E. Jansons (1894-1977).

Am Ende 1943 begannen die nationalsozialistischen deutschen Besatzungsbehörden mit dem Bau eines Truppenübungsplatzes mit der Bezeichnung "Seelager" in der Nähe von Dundaga, um die motorisierten Waffeneinheiten der SS zu vergrößern. Die Einwohner der Gemeinden Dundaga und Arlava wurden evakuiert, um den Übungsplatz einzurichten. 
Um die Infrastruktur für das Lager aufzubauen, wurden in der Nähe von Dundaga mehrere Außenstellen des Konzentrationslagers "Kaiserwalde" eingerichtet, in denen etwa 6000 Juden aus verschiedenen europäischen Ländern (darunter auch Lettland) sowie etwa 1000 Kriegsgefangene und Partisanen inhaftiert waren. Viele Gefangene starben an den Folgen von Hinrichtungen und schlechten Lebensbedingungen. Einige der Toten wurden im Lager "Čiekuri" begraben, das einigen Berichten zufolge auch der Ort war, an dem eine Gruppe von Juden ermordet wurde, die eine Schmalspurbahn nach Mazirbe bauten.
Anfang August 1944, nach dem sowjetischen Einmarsch in Zemgale, wurde der Truppenübungsplatz aufgelöst, mehrere tausend ungeschulte SS-Rekruten wurden nach Deutschland zurückgeschickt, und aus dem Kommando, den Ausbildern und den ausgebildeten Soldaten wurde die SS-Motorisierte Brigade "Gross" gebildet, die nach dem Kommandanten des Truppenübungsplatzes, SS-Standartenführer Martin Gross, benannt wurde. Die Brigade nahm an der Schlacht von Tukums im August 1944 und an den Schlachten von Iecava und Baldone im September 1944 teil.
Nach dem Abzug der SS-Einheiten wurde die Infrastruktur des Truppenübungsplatzes zur Unterbringung von Juden genutzt, die aus Riga und anderen Regionen Lettlands evakuiert worden waren und weiterhin als Sklavenarbeiter eingesetzt wurden.

Nazi-Truppen marschierten 1941 in Aizpute ein. am 28. Juni. Bereits Anfang Juli wurden einige Juden im Dzirkali-Wald und im Stadtpark erschossen, während die anderen Juden der Stadt und der unmittelbaren Umgebung festgenommen und in zwei städtischen Synagogen untergebracht wurden.

Danach kam es in zwei Aktionen zur Massentötung von Juden.

Heute ist an der Umgrabungsstätte ein Denkmal mit einer hebräischen und lettischen Inschrift aufgestellt: „Hier liegen die Juden von Aizpute und andere unschuldige Opfer der deutschen Nazis, die 1941 brutal ermordet wurden. Wir werden uns für immer erinnern."

Die Grabstätte der Tscheka-Opfer befindet sich in der Nähe des Chumalu-Sees in der Gemeinde Lībagu, in der Nähe der Straße Talsu - Laucienes. 1946-1947 wurden hier 14 Menschen erschossen. Es gibt eine Version, dass unter den Erschossenen Anhänger der Forest Brothers sind.

Der Staatsanwaltschaft von Talsi liegen Informationen zu diesem Fall vor. Weitere Forschung ist erforderlich.

In Liepāja befand sich die Miliz, die Institution des kommunistischen Besatzungsregimes, in der Republikas-Straße 19, einem Gebäude, das seit seiner Errichtung im 20. Jahrhundert genutzt wurde. Am Anfang nannten es die Leute aus Liepāja das "Blaue Wunder". Andererseits befand sich der Hauptsitz der Kontrolle in der Toma Street 19. Kurz nach der Besetzung erhielt sie in der Gesellschaft den Namen "Rotes Wunder".

Im Zuge der bisherigen Ermittlungen zu den Verbrechen des kommunistischen Regimes wurde festgestellt, dass weder direkt im Gebäude der Liepaja Tscheka, also im „Roten Wunder“, noch im Gefängnis Hinrichtungen oder außergerichtliche Erschießungen stattgefunden haben. Aufgrund des Beginns des Krieges auf dem Territorium Lettlands wurden alle Häftlinge, die sich an diesen Orten befanden, ab dem 23. Juni 1941 in russische Gefängnisse verlegt. Dies betraf sowohl Inhaftierte, die wegen sogenannter „politischer“ Straftaten festgenommen wurden, als auch kriminelle Kriminelle, unabhängig davon, ob gegen die Person ermittelt wurde oder bereits eine Strafe verhängt worden war.

Die Überstellung der Gefangenen wurde durch den Befehl Nr. 2455/M des Volkskommissars für Staatssicherheit der UdSSR Vsevolod Merkulov vom 23. Juni 1941 bestimmt, der an die Chefs des NKGB der Lettischen SSR, der Estnischen SSR, gerichtet war und mehrere Regionen der Ukrainischen SSR. Der Grund für die Schießerei war schrecklich und tragisch – es war nicht mehr möglich, die Inhaftierten nach Russland zu überstellen, aber sie konnten nicht am Leben gelassen werden. Infolgedessen kam es in Liepāja während des Krieges zu außergerichtlichen Erschießungen von Bewohnern, ähnlich wie in den Fällen im Rigaer Zentralgefängnis, im Valmiera-Gefängnis, bei den Milizen Valka und Rēzekne sowie auf dem Croix-Hügel bei Ludza. Das erwähnte Verbrechen ereignete sich im „Blauen Wunder“ – Milizgebäude Liepāja, Republikas-Straße 19.