Latvijas armija
I Die Unabhängigkeitskriege, Erste Unabhängigkeit, II Zweiter Weltkrieg

1919.gada 5.janvārī tika izveidota pirmā lielākā nacionālā karaspēka vienība – Atsevišķais latviešu bataljons pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā. Šī vienība, kas martā tika pārformēta par brigādi, kopā ar Igaunijas teritorijā organizēto, pulkveža Jorģa Zemitāna komandēto Ziemeļlatvijas brigādi izveidoja Latvijas armiju. Jaunizveidotā armija auga un rūdījās kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas un Kurzemē, kā arī cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē.

Nedēļu pēc 1. pasaules kara beigām un Kompjēnas pamiera noslēgšanas 1918.gada 11.novembrī, tika proklamēta neatkarīgas Latvijas valsts izveidošana. Jaunā pagaidu valdība bija cerējusi, ka tā varēs iztikt bez regulāras armijas veidošanas, jo nevienam uzbrukt negrasījās. 1918. gada 13. novembrī Padomju Krievija anulēja Brestļitovskas miera līgumu, ar ko tā bija atteikusies no Baltijas teritorijas par labu Vācijai, un uzsāka virzību uz Rietumiem. Cerības, ka Vācijas armija pildīs savu apņemšanos aizstāvēt Latviju pret lielinieku iebrukumu, neattaisnojās.

Rīgā tikmēr formējās Latvijas Republikas Pagaidu valdībai lojālais karaspēks. 1919.gada pavasarī Latvijas bruņotie spēki sastāvēja no Landesvēra (vācbaltiešu zemessardzes), Ziemeļlatvijas brigādes un Dienvidlatvijas brigādes. Abas šīs brigādes 1919.gada 10.jūlijā apvienoja ģenerālis Dāvis Sīmansons, kļūdams par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku. Šī diena ir uzskatāma par dienu, kad tika izveidota Latvijas armija.

1919.gadā notika strauja Latvijas armijas apbruņošana un attīstība, tika saņemts bruņojums un ekipējums no Anglijas, Polijas un citām valstīm. 1920.gada sākumā Latvijas bruņotajos spēkos dienēja apmēram 52 000 karavīru. Neatkarības karš noslēdzās 1920.gada 11.augustā, kad tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju. Uzreiz pēc Neatkarības kara Latvijas armija sāka pāriet uz miera laika štatu. Latvijas armijā ietilpa četras kājinieku divīzijas ar trim kājinieku pulkiem un artilērijas pulku katrā. Kājinieku pulki bija numurēti un nosaukti Latvijas pilsētu vārdā. Latvijas armijai bija arī kara flote, kas sastāvēja no flagmaņkuģa “Virsaitis”, Zemūdeņu diviziona ar divām zemūdenēm “Ronis” un “Spīdola”, kā arī Mīnu diviziona ar diviem mīnu traleriem “Imanta” un “Viesturs” un vairākiem palīgkuģiem.  

Armijas sastāvs formējās, pamatojoties uz vispārējo karaklausību, kam bija pakļauti visi Latvijas pilsoņi. Līdz 1931.gadam dienesta laiks bija 18 mēneši, vēlāk tas tika saīsināts līdz 12 mēnešiem kājiniekiem, 15 – pārējām ieroču šķirām. Armiju un kara floti pārvaldīja Kara ministrija. Kara ministram bija pakļauts armijas komandieris, kurš bija atbildīgs par armijas apmācību un sagatavošanu.

1940.gada 1.jūnijā Latvijas armijā bija 30 843 vīru. 1940.gada 17.jūnijā, 2.pasaules kara laikā, Padomju Savienības karaspēks savā kontrolē pārņēma visu Latviju un Igauniju. Latvijas armija tika pamazām izformēta, atvaļinot rezervē, arestējot un deportējot latviešu karavīrus. 1940.gada 27.septembrī likvidēja Latvijas Kara ministra posteni, bet 1940.gada 9.oktobrī likvidēja Latvijas Tautas armijas komandiera amatu.

1989.gada 17.jūnijā Rīgā, Latvijas Valsts Universitātes Lielajā aulā, notika Latvijas strēlnieku apvienības dibināšanas konference. Pēc kuras dažu nedēļu laikā Latvijas strēlnieku apvienībā iestājās vairāk nekā 500 bijušo karavīru. Rudenī izveidojās nodaļas un grupas Jelgavā, Tukumā, Liepājā, Bauskā, Balvos, Līvānos, Maskavā un cituviet. Sākas aktīvs darbs pie likumu, reglamentu un dažādu dokumentu izveides un izstrādes, kas būs nepieciešami armijas izveidei un pastāvēšanai.

1991.gada 10.septembrī tika pieņemts likums par valsts obligāto militāro dienestu. Sakarā ar šo likumu, visiem Latvijas pilsoņiem - vīriešiem, vecumā no 19 - 50 gadiem, jāpilda obligātais militārais dienests. Neilgi pēc šī likuma pieņemšanas, 11.novembrī, Brāļu kapos, tiek dots pirmais karavīra zvērests kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

More information sources

1. 100 notikumi Latvijas vēsturē. Cilvēki un procesi 1918-2018. AS “Latvijas Mediji”, 2018.

2. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/105/sarkanas-armijas-iebrukums-latvija/ [skatīts: 08.05.2021.].

3. Nacionālo bruņoto spēku tīmekļa vietne. Pieejams: https://www.mil.lv/lv/par-mums/vesture [skatīts 08.05.202

Related objects

Saulkrasti Fahrradmuseum

Die Besitzer dieser Sammlung historischer Fahrräder sind Guntis und Janis Seregins.

Janis ist 1959 in Saulkrasti (Lettland) geboren und arbeitet im Verkauf von Audi Automobilen bei der Firma “AutoRiga.”

Sein Sohn Guntis, geboren 1982, ist Auftragnehmer.

Der Aufbau der Sammlung begann 1977, als Janis in den Klub für antike Automobile in Lettland eintrat und ernsthaft anfing, sich für die Herstellung von Fahrrädern in Lettland sowie für den Anfang der Geschichte des Radfahrens in Lettland zu interessieren.

Die Sammlung besteht aus den interessantesten in Lettland gefundenen Belegstücken für die Geschichte des Fahrrads. Es gibt eines der ersten Hochräder in Lettland zu sehen- das 1888 in Holland gefertigte “Simplex”, das in England gefertigte “Coventry” mit den ersten Luftreifen, wie auch A. Leitners- die erste Fahrradfabrik in Lettland- im Jahre 1888 gefertigte Fahrrad vom Typ “Safety”. Ein Unikal ist das 1940 in der Sportflugzeugfabrik VEF in Riga gefertigte hölzerne Fahrrad, das vom bekannten Flugzeugkonstrukteur Karlis Irbitis unter Ausnutzung von Techniken und Materialien des Flugzeugbaus entwickelt wurde.

Außer den Fahrräder umfaßt die Sammlung eine Vielzahl von Gegenständen, die mit dem Radfahren, dem Fahrradsport und Radfahrervereinigungen in Verbindung stehen. In der Austellung ist die größte Sammlung von Fahrradtypenschildern in Osteuropa zu sehen. Sie umfaßt mehr als 900 Examplare aus aller Welt. Interessant ist auch die Sammlung von Lampen, Klingeln, Schutzblechfiguren, Fotos und anderen Gegenständen aus der Welt des Fahrrads.

Die Sammlung wird ständig um neue Fundstücke erweitert.

Die Besitzer sind für Hinweise auf historische Fahrräder (egal in welchem Zustand) sowie Teile und anderes zur Geschichte des Fahrrads gehörende Material jederzeit dankbar.

 

Monument to the first battle for Latvia's independence

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

 

Litenes armijas vasaras nometne

Atrodas Litenes pagastā, mežā, netālu no Pededzes upes.

Litenes armijas vasaras nometne ir valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta.

Vienīgā vēsturiskā ēka, kura saglabājusies no nometnes laikiem - pārtikas noliktava, ēku pamati. Izveidota skatu platforma, kurā plīvo Latvijas karogs, novietoti soli, labiekārtota ugunskura vieta. Ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu uzstādīts demilitarizēts lielgabals. Izvietotas informācijas plāksnes.

Litenes nometnes vieta būtu apskatāma kopā ar piemiņas vietu Litenes kapos - memoriāls "Sāpju siena".

Aizsākums Litenes nometnei meklējams 1935.gadā, kad Latvijas armijas Latgales divīzijai šeit sāka veidot vasaras nometņu kompleksu. Vairāki tūkstoši karavīru Litenē no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie - izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.

Youtube kanāla "Latvijas armija" video "Litene - Latvijas armijas Katiņa"

Litenes armijas vasara nometnes teritorijā ir informācijas stendi latviešu un angļu valodā, gida pakalpojumi pieejama latviešu un krievu valodā - T. +371 29269823 un +371 29204507.

Latvijas kara aviācijas aerodroms

Atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā – vēsturiskajā centrā.

Gulbenē starpkaru periodā atradās Latvijas armijas garnizons, kurā bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulka bataljons, 1930-to gadu vidū uzsāka militāras aviācijas bāzes veidošanu, jo kara aviācijas veiksmīgai darbībai jau miera laikā jānodrošina plašs aerodromu tīkls. Īpaši nozīmīgi aerodromi tādās vietās, kur izveidojušies svarīgi dzelzceļu un ceļu mezgli.1935.gada 11.novembrī te uzsāka kara aerodroma būvniecība. Ar 1937.gadu Gulbenē izvietoja jaunizveidotu Aviācijas pulka vienību, kas kļuva par Latgales divīzijas izlūku 6.eskadriļu, palielinot armijas vienību skaitu Latvijas austrumu robežas tuvumā.

Redzama Oranžērijas ēka.

Ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Memoriāls „Sāpju siena”

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

 

Related stories

Für den ersten Oberbefehlshaber der lettischen Armee David Simanson

Die Essays des Buches "Lettische Armeekommandanten" überzeugen, dass die Geschichte maßgeblich von bestimmten Personen beeinflusst wird. Obwohl die wahren lettischen Patrioten für kurze Zeit im Epizentrum der wichtigsten historischen Ereignisse standen, haben sie mit ihrer reichen militärischen Erfahrung viel bei der Bildung und Stärkung der lettischen Armee und der Wende der historischen Ereignisse erreicht.
Diese Geschichte handelt vom ersten Oberbefehlshaber der lettischen Armee, David Simanson (1859-1933).

In Gedenken an Pēteris Radziņš, General der lettischen Armee, zweimaliger Ritter des Lāčplēsis-Kriegsordens

General Pēteris Radziņš, geboren in der Gemeinde Lugka, Kreis Valka, in einer einfachen Bauernfamilie, wo er Feldarbeit erlernte. Er war ein sehr kluger junger Mann, nach dem Abitur entschied er sich für den Krieg und es begann seine Armeerettung Lettlands von Bermonts Truppen. P.Radziņš war einer der herausragendsten Offiziere der lettischen Armee und wurde mit zahlreichen lettischen und ausländischen Orden und Denkmälern ausgezeichnet.

Armeepräsenz in Mangalsala

Ich erinnere mich lebhaft an die Anwesenheit der lettischen Armee in Mangalsala. Die Forts sowie die von Sapieri errichtete Stahlbetonbefestigung werden beschrieben. Erinnerungen beschreiben den Alltag der Soldaten, den Lebensrhythmus und veranschaulichen die Umgebung in Mangalsala. Besuch von Soldaten der Mangalsala und der lettischen Armee

Erinnerungen an den Beginn der Gründung des Kriegsmuseums

Der Erzähler beschreibt die Bedingungen, unter denen das Kriegsmuseum gegründet wurde. Probleme und Inkassoarbeiten werden erwähnt.

United Aviation Festival – ein echter Nationalfeiertag

Der Erzähler beschreibt eine der beliebtesten und am meisten besuchten Veranstaltungen in Lettland - das Luftfahrtfestival in Spilve. Beschreibt Ablauf und Umfang des Festivals. Die Popularität der Luftfahrt in Lettland wird hervorgehoben.

Über die Eröffnungsfeier von Sudrabkalniņš

Auszug aus der Ansprache von General Jānis Balozs am Eröffnungstag des Sudrabkalniņš-Denkmals. Der vollständige Text der Eröffnungsveranstaltung sowie die Reden von Präsident Kārlis Ulmanis und General Jānis Balozs sind im Volltext beschrieben. Die Erinnerungen wurden ausgewählt, weil sie deutlich den Zustand der lettischen Armee zeigen, die in der Nähe von Sudrabkalniņš kämpfte.

Über die Festung Daugavgriva

Der Erzähler beschreibt ein Ereignis in der Festung Daugavgrīva während des Ersten Weltkriegs, als sie von einer deutschen Luftwaffe bombardiert wurde. Die Festung war eines der strategischen Objekte, die bis zum Ende des Zweiten Weltkriegs von Bedeutung blieben.