Läti laskurid Esimeses maailmasõjas I Maailmasõda

Esimene maailmasõda oli pöördepunkt Euroopa ajaloos ja nii oli see ka Läti ajaloos. Juba 1915. aastal puhkes sõda kogu Euroopas ja sama aasta suvel sai alguse lugu kangelaslikest läti püssidest. Tuhanded vabatahtlikud Lätis läksid sõjaväkke ja asutasid oma rahvusüksused. Tuhanded mehed tahtsid vabatahtlikult kaasmaalastega külg külje kõrval vaenlasele vastu astuda.

1915. aasta kevadel tungisid Saksa väed Läti territooriumile ja pärast peaaegu kuus kuud kestnud sõda rinne stabiliseerus, lõhestades Läti kaheks osaks. Rindejooneks ja sümboolseks piiriks sai Daugava jõgi, mille kallastele jäi palju põlismaju ja sugulasi. Läti laskurite kangelaslikud eelkäijad olid Daugavgrīva linnuse kaks ühendpataljoni, mis pidasid raskeid lahinguid pealetungivate sakslaste vastu.

1915. aasta kevadeks oli Vene sõjaväevõimudele laekunud mitmeid ettepanekuid luua Läti rahvuslikud sõjaväeosad. Need kõik lükati aga tagasi. Pärast Daugavgrīva kindluse rahvuskaardi pataljonide edukaid lahinguid Jelgava lähedal 1915. aasta mai alguses tekkis taas mõte Läti sõjaväeformatsioonide vajadusest. Selle eest võttis sõna üks tolle aja silmapaistvamaid Läti poliitikuid - Vene riigiduuma saadik Jānis Goldmanis. Selle idee ja selle elluviimise võimaluste arutamiseks kutsus ta 1. juunil 1915 salanõupidamisele Läti intelligentsi, sõjaväe- ja majandusringkondade silmapaistvad esindajad.

Vene armee katastroofiline olukord 1915. aasta suvel oli üks olulisemaid tegureid Läti üksuste moodustamiseks soodsa otsuse saavutamisel, paljutõotav läti käsukeel, lätikeelsed pealdised lahingulippudel ja erilised rinnatähendused. Säilisid ka lootused poliitilisteks reformideks pärast sõja lõppu - suurema omavalitsuse kehtestamine Lätis, haldusreform ja kultuuriautonoomia.

10. augustil 1915 avaldas ajaleht Dzimtenes Vēstnesis kirjanike Ata Ķeniņši ja Kārlis Skalbe kirjutatud ning Venemaa riigiduuma liikmete Jānis Goldmanise ja Jānis Zālītise pataljonide poolt alla kirjutatud kutse “Koguge Läti lippude alla ja kaitske oma kodumaad Saksa sissetungijate eest.

Esimestel päevadel saabus nii palju mehi, et korralduskomiteed töötasid isegi öösiti. Vabatahtlike hulgas oli palju noori mehi, kes polnud kogenud ei sõda ega teenistust, kuid nende entusiasm tõmbas ligi ka vanemaid mehi, kes teadsid, kuhu lähevad. Kokku kandideeris umbes 8000 vabatahtlikku, Läti laskurpataljonides oli kogu I maailmasõja jooksul kuni 25 000 meest. Kuni 1916. aastani ühendasid Läti laskurid Daugavgrīva pataljonis, Riia, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Tukumsi, Bauska, Valmiera ja Reservi pataljonides, mis hilisematel sõja-aastatel nimetati ümber rügementideks.

Läti laskurpataljonid läksid esimestesse lahingutesse 1915. aasta oktoobris, et peatada sakslaste rünnak Riiale. 1916. aasta suvel ja sügisel võitlesid laskurid Surmasaarel, jaanuaris 1917 toimusid Jelgava operatsioon ehk jõululahingud Tirose lähedal Ložmetējkalnsis;

Pärast Esimese maailmasõja lõppu jäi osa läti laskurmehi Venemaale ja võitles kodusõjas rinde eri külgedel, osa osales vabadusvõitlustes Lätis. 1920. aastal, rahuaja saabudes, naasis Lätti suur hulk endisi püssimehi, kes olid viimased viis aastat sõjas veetnud.

Umbes 3000-st enne 1917. aastat langenud läti laskurist on 870 maetud Riia vennaskalmistule. Muudel põhjustel ei olnud võimalik neid Riiga transportida, seetõttu leidub Läti sõdurite matuseid Slokas, Ķemeris, Tīnūžis, Ķekavas ja mujal.

Lisaks Esimese maailmasõja sündmustele käis Lätis tegelikult veel üks võitlus - võitlus lätlaste enesekindluse eest ja tol ajal sündis ka lootus oma riigi loomiseks. püssivõitlus.

Rohkem teabeallikaid

1. Dokumentaalfilm "Läti lippude all. Kangelaste sünd", 2015. Saadaval: https://www.youtube.com/watch?v=GmZV74r6EbI [vaadatud: 04.05.2021].

2. Hingede tuisk. Digimuuseum. Kättesaadav: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/67/latviesu-inteligence-nolemj-dibinat-strelnieku-vienibas/ [vaadatud: 05.05.2021].

3. Zariņš K. “Esimene maailmasõda Lätis ja Läti laskurite võitlejad”, 2015. Kättesaadav: https://www.sargs.lv/lv/pirmais-pasaules-kars/2015-07-15/pirmais- pasaules-kars- latvia-and-latvian-strelnieku-cinas [vaadatud: 05.05.2021.].

Seotud objektid

Jõululahingu Muuseum ja vabaõhunäitus

Jõululahingu mälestuspark ja -muuseum asub Jelgava piirkonnas Valgunde vallas Mangaļi talukohas. Muuseum on Läti Sõjamuuseumi filiaal, see avati 2005. aastal ja see asub piirkonnas, kus toimus Jõululahing. Lahingupaikades on ikka veel säilinud ainulaadsed Esimese maailmasõja aegsed kaitserajatised. Muuseumis eksponeeritakse lahinguväljalt leitud esemeid. Vabaõhuekspositsioon tutvustab rekonstrueeritud kaitserajatisi. Muuseumi ümbruses asuvad turismimarsruudid ja õpperajad. Esimese maailmasõja aegsete kaitserajatiste vabaõhuekspositsioon ja siseväljapanekud on külastajatele avatud iga päev. Ložmetējkalnsi ümbrusest võib endiselt leida ainulaadseid tõendeid Esimese maailmasõja aegsetest kaitserajatistest. Seal asub 27 m kõrgune vaatetorn, kust avaneb panoraamvaade piirkonnale, kus toimus Jõululahing, mis on tõenäoliselt kõige tuntum ja dramaatilisem Esimese maailmasõja sündmus Lätis. Sellel on eriline koht Läti sõja- ja kultuuriajaloos. Jõululahingut seostatakse peamiselt Läti küttide rünnakuga Saksa armee üksuste vastu äärmiselt rasketes ja ebasoodsates oludes. See oli ainulaadne olukord, kus suurt lahinguoperatsiooni alustati ilma suurtükiväe toetuseta.

Upeslejas ierakumi

Maršruta sākumposms atrodas Upesleju centrā pie autobusa pieturas.

1917. gada 1. septembra rītā pēc trīs stundu ilgas artilērijas apšaudes vācieši uzsāka trīs koka pontonu tiltu būvi pāri Daugavai pie Ikšķiles. Tika izšauti apmēram 560 000 šāviņi no 1159 lielgabaliem un mīnmetējiem, kas pilnīgi nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietoto 186. divīziju. Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālis Parskis lika 43. korpusam veikt pretuzbrukumu pārrāvuma vietā un nodeva korpusa komandiera rīcībā 33., 136., 138. divīzijas, 116. divīzijas vienu brigādi un 2. latviešu strēlnieku brigādi.

1. septembra pēcpusdienā latviešu strēlnieki saņēma pavēli izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem. 2. latviešu strēlnieku brigāde no Ropažiem devās pretī uzbrūkošajām vācu vienībām un 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīri ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza nocietinātās pozīcijas gar Mazās Juglas upes labo krastu. Pēc artilērijas apšaudes 2. septembra dienas vidū sākās uzbrukums latviešu strēlnieku pozīcijām. Aizsardzības cīņas izvērtās 14 km garā frontē gar Mazās Juglas labo krastu. 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri ar dažiem lielgabaliem stājās pretim skaitliski un tehniski stiprākam vācu karaspēka grupējumam, kas uzbrukumā izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas. Strēlniekiem izdevās 26 stundas varonīgi noturēt fronti līdz 3. septembrim. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri pēc 12. armijas vadības pavēles atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk.

 

Tīnūži Mõisa Kultuuripärandikeskus

Tīnūži Mõisa Kultuuripärandikeskus asub Tīnūži külas Ogre piirkonnas, 7 km kaugusel Ogre ja Ikšķile linnadest. Esimesed kirjalikud tõendid mõisa kohta pärinevad 16. sajandist. 18. sajandi keskpaigani oli mõis väikeste ja tähtsusetute hoonetega majapidamine, kuid aja jooksul kasvas see suureks kompleksiks. Esimese maailmasõja ajal toimusid siin Vene ja Saksa armeede vahel lahingud, milles osalesid ka Läti kütipolgu sõdurid. Vabadussõja ajal asus Tīnūži mõisas Läti sõjaväe 1. Valmiera jalaväepolgu staap ja seal hoiti soomusautosid. 1932. aastal anti mõis Läti Sõjainvaliidide Liidule, mis pakkus majutust sõjaveteranidele ning hoolitses nende eest. Teise maailmasõja ajal 1943. aastal viidi Eestist Tīnūži mõisa üle SS-Jagdverband Ost. See oli  üksus, mis valmistas ette sõdureid võitluseks Punaarmee vastu. Luuramist, partisanisõja taktikat ja sabotaaži õpetati ka läti sõduritele. Tīnūži mõisa härrastemaja hävitati, kui Punaarmee liikus Riia suunas. Tänapäeval on näha kaunist maastikku ajalooliste hoonetega Väikese Jugla (Mazā Jugla) jõe kaldal. Tīnūži Mõisa Kultuuripärandikeskuses saab näha ajaloolistele sündmustele, sh Läti küttidele, pühendatud eksponaate.

Monument to the Battle of the Mazā Jugla at Tīnūži

Atrodas Ikšķiles novadā Tīnūžu ciemā, šosejas malā pie Tīnūžu pamatskolas.

Piemiņas zīme latviešu strēlniekiem, kuri 1. pasaules kara laikā cīnījās pret Vācijas armiju. Kaujas pie Mazās Juglas upes 1917. gada 1.- 2. septembrī bija Rīgas operācijas kulminācijas brīdis. Vācijas armija sāka uzbrukumu iepretim Ikšķilei ar mērķi ieņemt Rīgu un sagūstīt Krievijas 12. armiju. Vācijas armijas vienības, šķērsojot Daugavu pa pontonu tiltiem, sasniedza Mazās Juglas upes apkārtni, kur tām ceļu aizšķērsoja latviešu strēlnieki. Viņiem tika pavēlēts aizkavēt pretinieku, līdz visa Krievijas 12. armija izies no aplenkuma, nenokļūstot Vācijas armijas gūstā. Cīņas notiek ar lieliem zaudējumiem abām karojošām pusēm.

Mūsdienās var apskatīt 2005. gadā atklāto tēlnieka Jāņa Karlova pieminekli “Varoņu altāris”, kas veltīs latviešu cīnītājiem. 300 metru attālumā atrodas Tīnūžu muiža, kur izvietota ekspozīcija.

 

Machine Gun Hill

Atrodas Jelgavas novadā, netālu no autoceļa A9.

Ložmetējkalns ir 1. pasaules kara cīņu vieta, kas Latvijā ir vienīgais valsts nozīmes kultūrvēsturiskais liegums. Tas atrodas uz Garās kāpas, kas ir daļa no Nordeķu – Kalnciema kāpu grēdas. Ložmetējkalna nosaukums radies laikā, kad tur atradās grūti ieņemami Vācijas armijas nocietinājumi, kas tika aizstāvēti ar spēcīgu ložmetēju uguni.

Ziemassvētku kaujas, iespējams, ir zināmākais un dramatiskākais  1. pasaules kara notikums Latvijas vēsturē. Tas ieņem īpašu vietu latviešu militārajā un kultūras vēsturē. 1917. gadā Ložmetējkalnam uzbruka Krievijas armijas latviešu strēlnieku un sibīriešu vienības un to ieņēma. Gūstā tika saņemti vismaz 600 pretinieki, kā arī iegūtas vērtīgas trofejas, piemēram, 19 ložmetēji. Tas bija nozīmīgākais Ziemassvētku kauju panākums un lielākais ieguvums, kuru Rīgas frontē Krievijas karaspēks bija sasniedzis. Latviešu strēlnieki uzskatīja, ka tieši viņiem pienākas augstienes iekarotāju gods.

Mūsdienās ir pieejams skatu tornis, no kura redzamas agrāko kauju vietas.  Apkārtnē aplūkojamas piemiņas zīmes un kara laika liecības. Netālu atrodas Silenieku Brāļu kapi.

Jõululahingute mälestusmärk Antinu vennaskonna kalmistul

Atrodas Babītes novadā, ceļa malā pie bijušajām Antiņu mājām un vecās medikamentu noliktavas.

Antiņu jeb Tīreļu karavīru kapsēta izveidota 1. pasaules kara laikā. Apkārtnē atradās Krievijas impērijas armijas aizsardzības pozīcijas. 1917. gadā, Ziemassvētku kauju laikā, tuvumā tika izvietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka štābs, lazarete ar medikamentu noliktavu.

1917. gadā naktī no 5.uz 6. janvāri, astoņu milzīgu ugunskuru apgaismojumā, ar militāru godu tika apglabāti 105 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka cīnītāji. Viņi krita kaujās pret Vācijas armiju vai mira no ievainojumiem. Apbedīšanas ceremoniju vadīja pulka komandieris Jukums Vācietis. Vēlākos gados kapsētā apglabāti arī karavīri no citām Krievijas armijas vienībām. 1925. gadā kapsētā tika atklāts arhitekta Eižena Laubes piemineklis, un labiekārtota teritorija. Daudzviet sastopama informācija par kapsētā apglabātiem 3800 karavīriem, taču tā jāvērtē kā maz ticama un nepārbaudīta.

 

The second monument to the soldiers of the first independent Latvia in Marupe

atrodas Mārupes novadā, pirms golfa kluba “Viesturi” ēkas meža ceļā, pretim norādei uz golfa mācību laukumu.

Projekta idejas autori – Mārupes novada gids Miķelis Jakunovs un zemes gabala “Dumpmaļi” īpašnieks Visvaldis Dumpis.

2014.gada novembrī Latvijas patriotu nedēļā, godinot Latvijas karavīrus, mežā pie Dzilnupītes, uz Mārupes un Babītes novadu robežas, vēl vienā no Pirmā pasaules kara kauju vietām tika atklāts otrais piemineklis latviešu karavīriem. Pieminekļu idejiskais autors un finansētājs ir Visvaldis Dumpis, to veidojis tēlnieks Ivars Feldbergs. Piemiņas vietas saimnieks Visvaldis Dumpis vēlētos, lai šeit ne tikai 14. jūnijā un 25. martā, bet arī 10. jūlijā, valsts aizsardzības spēku dibināšanas gadskārtā un citos latviešiem svarīgos vēstures notikumos pulcējas cilvēki. 
2018.gada 09.novembrī, pie pieminekļa atklāts informatīvs stendi par vietas vēsturi un apskates objektiem. Tas veltīts vietas vēsturei, stāstot par šeit reiz bijušajām mājām "Adieņi" un tajā dzīvojošo Ķurbju dzimtu, Pirmā Pasaules kara notikumiem apkārtnē, kā arī vēsturiskajiem objektiem, kuri dabā vairs nav skatāmi – Dūču tiltu, Dzirnavu dīķi un dzirnavām, Medību pirti.

Latvian soldiers’ former medical warehouse

Atrodas Babītes novadā, Antiņu karavīru kapsētas un atjaunoto ierakumu tuvumā.

1.pasaules kara laikā no 1915. gada šajā apkārtnē atradās Krievijas impērijas armijas aizsardzības pozīcijas. 1917. gadā, Ziemassvētku kauju laikā, pie Antiņu mājām atradās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka štābs un lazarete ar medikamentu noliktavu, kuru vadīja ievērojamais latviešu kara ārsts Pēteris Snīķeris.

Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieku uzbrukumi Vācijas armijas vienībām notika īpaši skarbos un nelabvēlīgos apstākļos. Kaujās gūtie ievainojumi bija visdažādākie - šaujamieroču radītas brūces, kontūzijas un traumas, kā arī apsaldējumi. Savlaicīgu medicīnisko palīdzību vajadzēja nodrošināt tūkstošiem latviešu karavīru. Tā tika organizēta, lai ievainotie pēc iespējas ātrāk saņemtu aprūpi. Kaujas laukā darbojās neapbruņoti sanitāri, kuri sniedza pirmo palīdzību un iznesa ievainotos no bīstamām vietām. Kaujas vietu tuvumā bija izveidoti pārsienamie punkti, kuros turpināja aprūpi un veica šķirošanu. Smagāk ievainotos karavīrus ar pajūgiem un automašīnām evakuēja uz lazaretēm vai hospitāļiem. Lazarešu tuvumā ierīkoja kapsētas, kur apglabāja no ievainojumiem mirušos. 

Mūsdienās var aplūkot veco medikamentu noliktavu. Tuvumā atrodas Antiņu karavīru kapsēta, kā arī rekonstruēti 1. pasaules kara ierakumi un zemnīcas. Vide piemērota pastaigām mežā,­­ atklājot spilgtas militārā mantojuma liecības.

 

WWI Historical Exploration Route and dugout

Atrodas Olainē, netālu no Olaines Vēstures un mākslas muzeja.

Vēstures izziņas maršruts izveidots 2018. gadā vietā, kur 1. pasaules kara laikā atradās Krievijas armijas nocietinājumi, kas bija daļa no apkārtnes aizsardzības sistēmas. Vācijas un Krievijas armiju cīņas Olaines apkārtnē piesaista uzmanību vairāku iemeslu dēļ. Purvainais apvidus karojošajām pusēm neļāva gūt ātrus panākumus un prasīja no karavīriem daudzveidīgas iemaņas, darbojoties nelabvēlīgos apstākļos. Precīzai apvidus analīzei, izlūkošanai un fortifikācijas jeb inženiertehniskajām būvēm bija liela nozīme karadarbībā.

Mūsdienās izziņas maršruts ir brīvi pieejams un sniedz aptuvenu priekšstatu par karavīru dzīves apstākļiem. Atjaunotās būves ir slēgtas, taču aplūkojamas, iepriekš sazinoties ar Olaines Vēstures un mākslas muzeja speciālistiem.

 

Surmasaar (Nāves sala)

Saarestik asub Daugavas Riia hüdroelektrijaama veehoidla lõunaküljel Daugmale lähedal. Surmasaar on üks hirmsamaid ja legendaarsemaid Esimese maailmasõja lahinguvälju. 1915. aastal, kui Vene armee taandus Kuramaalt ja Zemgalest, olid mõned üksused jäänud Daugava vasakule kaldale, kus nad asusid positsioonidele Saksa armee vastu võitlemiseks. Jõekaldaid ühendas sild. Siin toimus üks suurimaid keemiarelvade kasutamise juhtumeid Läti alal. Läti sõdurid nimetasid seda kohta surmasaareks, teistest rahvustest sõdurid põrguks. Surmasaare asukoht oli strateegilise ja sümboolse tähtsusega. Läti sõdurite jaoks oli see osa Saksamaa okupeeritud Kuramaast. Lahing toimus Daugava kaldal Ikšķile lähedal, see oli sümboolselt seotud esivanemate lahingutega ristisõdade ajal. Tänapäeval pääseb sinna paadiga. Võib külastada Riia hüdroelektrijaama veehoidla üleujutamata maa-ala. Säilinud on E. Laube kujundatud mälestusmärk. Mõnes kohas on näha rekonstrueeritud kaitserajatiste elemente. Daugava kaldal Ikšķile kabelimäe lähedal asub infostend. Surmasaarest sai saarestik pärast Riia hüdroelektrijaama veehoidla rajamist.

Ogre History and Art Museum

Ogre History and Art Museum was established in 1981. The museum collection comprises more than 40 thousand different units obtained in the territory of Ogre city and the former Ogre district. It extensively depicts the cultural and historical heritage starting from ancient times till modern days. 

In the exhibition “From Bank to Museum” the visitors can get acquainted with the history of the building at 36 Brīvības street, and its transformation over the period of 50 years. Initially built as a bank of the USSR, it has lately become the home of Ogre History and Art Museum.

The exposition “Holiday-Makers in Ogre” is dedicated to one of the brightest and most legendary pages in the history of the town. It shows the recreation possibilities, the entertainments of the holiday-makers’, as well as the legends entwining the cultural and social life of Ogre from the beginning of the 20 th century till World War II. The life story of Ogre as a resort town is presented by carefully selected documents and objects, as well as their attractive artistic presentation.

Exhibitions at the museum change monthly. The thematic exhibitions are usually dedicated to different historical events but the artists, such as painters, ceramists, graphic designers, photographers and representatives of other creative professions from Ogre Municipality and the whole country, are represented in the art exhibitions.

Sõjaväejalgrataste väljapanek Saulkrasti Jalgrattamuuseumis

Jalgrattamuuseum asub Saulkrastis Valge luite (Baltā kāpa), maantee A1 ja Pabaži raudteejaama läheduses. Muuseumikogu koosneb tehniliselt kõige põnevamatest Läti jalgrattaajaloo näidetest. See on Baltimaade suurim jalgrattakollektsioon, kuhu kuulub umbes 60 Lätis valmistatud ja kasutusel olnud jalgratast, sealhulgas sõjaväe näidisrattad. 20. sajandi alguses hakati sõjavägedes laialt kasutama jalgrattaid tänu nende kättesaadavusele ja eelistele. Moodustati spetsiaalseid ratturite üksuseid, mis suutsid kiiresti liikuda. Ratturid suutsid kergemini luureandmeid koguda, korraldada ootamatuid rünnakuid vaenlase vastu ning tegutsesid suurel maa-alal jalaväest osavamalt. Pärast Esimest maailmasõda olid ka Läti armees ratturite üksused, mis kasutasid Lätis toodetud sõjaväejalgrattaid. Ratturite üksusesse kuuluv sõdur pidi vastama rangetele nõuetele. Ta pidi olema vastupidav, hea nägemise ja kuulmisega ning tema süda ja kopsud pidid olema terved. Ta ei tohtinud kaaluda alla 80 kg ning pidi olema 165–180 cm pikk. Läti sõjaväes oli kindlaks määratud, et hea ettevalmistuse saanud rattur pidi päevas läbima 80–100 km ja kui olukord nõudis, siis ka 150 km. Talvel, kui jalgratast kasutada ei saanud, sõideti suuskadel. Rattur pidi päevas suutma suusatada 50–60 km. Paljudest sõjaväe ratturitest said professionaalsed sportlased.

Saulkrasti dougouts

Atrodas Saulkrastos, piekrastes kāpās pie restorāna „Lagoon”.

Krievijas armijas nocietinājumi būvēti 1. pasaules kara laikā, lai nodrošinātu piekrastes aizsardzību pret Vācijas armijas desanta operācijām. Tā ir daļa no aizsardzības rajona nocietinājumu sistēmas, kas atradās stratēģiski svarīgu objektu tuvumā.

1. pasaule kara laikā Latvijas teritorijā Krievijas armija bija izveidojusi vairākas aizsardzības sistēmu līnijas. Gadījumos, ja tiktu pārrauta kāda no līnijām, tad jaunas pozīcijas un tur esošie papildspēki nepieļautu Vācijas armijas tālāku virzību. Viena no līnijām atradās joslā, kas sākās Saulkrastos, turpinājās Līgatnē, Nītaurē un noslēdzās Koknesē, piekļaujoties pirmajai aizsardzības līnijai, kas stiepās gar Daugavas krastu. Mērķis bija nocietināt apvidu ap Saulkrastiem, jo tur atradās daudzi nozīmīgi objekti. Vairākas pārejas pār upēm, sazarots ceļu tīkls, kas veda Vidzemes vidienē, kā arī aizsardzības pozīcijas, kas piekļāvās jūras krastam.

Mūsdienās šajā vietā redzami ierakumi skaistā piejūras mežā ar skatu uz jūru. Tas ir viens no apskates objektiem plašajā Saulkrastu tūrisma piedāvājumā.

 

The Freedom Monument in Riga

Atrodas Rīgas centrā, Brīvības laukumā.

Brīvības piemineklis ir viens no izcilākajiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Celts pēc Kārļa Zāles projekta par tautas ziedojumiem. Atklāts 1935. gadā kā latviešu tautas brīvības un tēvzemes mīlestības simbols. Kopā ar Rīgas Brāļu kapu ansambli tas pieder pie vērtīgākajiem monumentālās arhitektūras un tēlniecības paraugiem.

Brīvības piemineklis izsaka latviešu kultūras ētiskās un estētiskās vērtības. Simboli atspoguļo brīvības filozofisko būtību un latviešu nācijas vēsturiskos priekšstatus par neatkarības izcīņas posmiem. Norāda uz fiziskā un garīgā spēka iemiesojumu. Heroiskā valoda stāsta par latviešu tautu kā pašpaļāvīgu, aktīvu vēstures veidotāju un sava likteņa noteicēju.

Tā vietā sākotnēji atradās Krievijas cara Pētera I piemineklis. 1. pasaules karā to demontēja, lai ar kuģi nogādātu Petrogradā. Vācijas armijas zemūdene kuģi torpedēja, un tas nogrima pie Igaunijas teritorijas Vormsi salas. Brīvības pieminekli Padomju okupācijas režīms vairākkārt plānoja nojaukt, bet tas nerealizējās.

Mūsdienās var aplūkot vienu no Latvijas simboliem un vērot armijas godasardzes tradīcijas.

 

Ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati"

Atrodas Plāņu pagastā uz Vijas upes krasta.

Apskatāma ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati". 

“Maskatu” saimniecību vadīja ģenerāļa brālis Augusts Goppers, jo talantīgais kara vadonis bija aizņemts lielajos notikumos un pasaules karos. 1920. gadā ģenerālis atgriezās Latvijā, savās dzimtajās mājās. Bet daudzi atbildīgie pienākumi viņu saistīja ar Rīgu. “Maskatos” turpināja saimniekot Augusts. 1940. gadā ģenerāli Gopperu arestēja un 1941. gada 25. martā nošāva čekas pagrabos. 1944. gadā Gopperu dzimta ar trijiem zirgu pajūgiem devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Karš dzimtu sadalīja, Latvijā palika Aleksandra Goppera meitas – Biruta, Elza un Anna. “Maskatos” atgriezties viņas vairs nedrīkstēja. Mājas bija lielas un rūpīgi koptas. Tur pa atsevišķām istabām tika izmitinātas trīs četras ienācēju ģimenes. Lielajā kūtī iekārtoja zirgu fermu. Savstarpēju kašķu dēļ 1980. gadā izcēlās ugunsgrēks. Nodega kūts un lielais šķūnis. Laimīgā kārtā uguns nepārsviedās uz dzīvojamo māju, liesmas atvairīja senču stādītie lielie koki.

1991. gadā pēc brīnumainās Atmodas otrreiz atdzima Latvijas valsts. 1992. gadā ģenerāļa Goppera brāļa Augusta dzimta atguva “Maskatus” kā senču svētumu. Desmit gadus visi sūri, grūti strādāja, lai glābtu mājas no bojāejas, lai atjaunotu un uzceltu nopostītās ēkas, lai darītu skaistu visu “Maskatu” sētu. Mājas ir atjaunotas senajā izskatā, ir iekārtota arī ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba.Piemiņas istabu iespējams apmeklēt iepriekš zvanot un piesakot apmeklējumu +371 29396870, +371 29254285.

Ekskursija uz Pirmā pasaules karā kritušo karavīru pieminekli Spāres muižas parkā

Atrodas Spāres muižas kompleksa teritorijā.

Pirmā pasaules kara laikā Spāres muižā atradās Krievijas armijas lauka lazarete. Tajā mirušie 24 karavīri, tostarp arī latviešu strēlnieki, apglabāti netālu iekārtotajos brāļu kapos. Pieminekli atklāts 1935. gada 6. oktobrī.

Ierīkojot piemiņas vietu (sākot no ceļa) abās ceļa pusēs tika iestādītas liepu rindas. 1935. gadā visus apkārtnes labiekārtošanas darbus veica Spāres skolnieki skolas pārvaldnieka Kārļa un Alvīnes Skalbergu vadībā.
Arī šobrīd piemiņas vietas sakopšanā tiek iesaistīti Amatas novada Spāres pamatskolas izglītojamie. Lielu atbalstu šajos darbos sniedz Cēsu 27. KB zemessargi.
Par tradīciju ir kļuvis lāpu gājiens uz Pirmā pasaules karā kritušo  piemiņas vietu, kas tiek organizēts 11. novembrī. Šo pasākumu allaž kuplina Cēsu 27. KB zemessargi, kopā ar viņiem vienmēr ir kapelāns. Kā neiztrūkstoša pasākuma sastāvdaļa ir svētku zalves.

Spāres muižas kompleksa teritorijā tiek piedāvāta ekskursija uz Pirmā pasaules karā kritušo karavīru pieminekli (45 min.) iepriekš piesakot apmeklējumu zvanot +371 26558464.

Memorial stone for Latvian riflemen in Plakanciems

Plakanciemā latviešu strēlnieki izcīnīja savu pirmo uzvaru vēsturiskajā 1915. gada 29. oktobra nakts kaujā – tikai nedēļu pēc tam, kad 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons bija izgājis no Rīgas un uzsācis frontes darbību. Ar sekmīgo Plakanciema kauju sākās mūsu strēlnieku varonīgais cīņu ceļš. Nakts uzbrukumam pie Misas upes bija arī nenovērtējama morāla nozīme – latviešu strēlnieku cīņas spējas neviens neapšaubīja, viņi ātri kļuva populāri un uz mūsu nacionālajām vienībām pārnāca daudzi latvieši no krievu pulkiem.

Piemiņas akmeni veidoja pēc Ķekavas novada pašvaldības pasūtījuma Ķekavas novada akmens apstrādes un restaurācijas uzņēmums "Akmens apstrādes centrs "AKM"" - akmens amata meistari Guntis Pandars un Pēteris Zvaunis.
Panākumu Plakanciema kaujā nodrošināja rūpīga nepārtraukta četru dienu ilga izlūkošana, 1. rotas komandiera Fridriha Brieža sastādītais pēkšņā uzbrukuma plāns un mūsu karavīru varonība.
Frontē tobrīd situācija bija ļoti saspringta, jo vācu karavīri vairākās vietās lēnām turpināja tuvoties Rīgai. Pie Plakanciema nesen viņi pārnāca pāri Misas upei un sāka ierīkot priekštilta pozīciju, izvietojot vācu 376. kājnieku pulka 2. bataljonu un 4 ložmetējus.
Latviešu strēlnieku uzbrukums tika balstīts uz pārsteigumu, ātru rīcību un dažādu darbību koordināciju. Katram 1. rotas strēlniekam tika izsniegtas četras rokas granātas, 60 karavīri uzvilka baltos apmetņus, jo tikko bija uzsnidzis plāns sniegs. Kad uzbrucēji pielīda pietiekoši tuvu vācu pozīcijām, pulksten 22.00 tika dots signāls un sākās trieciens. Abi mūsu ložmetēji apšaudīja pretinieka abus flangus, lai vācieši nevarētu piesaistīt rezerves. Metot rokas granātas, latviešu strēlnieki strauji iebruka vācu ierakumos, krievu artilēristi apšaudīja Misas upes laipas un pretinieka galveno aizsardzības līniju. Ienaidnieka karavīri apjuka - ciešot smagus zaudējumus, viņi atkāpās pāri upei un atstāja placdarmu uzbrucēju rokās. Viena mūsu rota bija sakāvusi četras reizes lielāku pretinieka vienību!
Latviešu strēlnieki zaudēja sešus kritušos – Juri Butenieku, Frici Ērmani, Rūdolfu Hofmani, Kristapu Krūmiņu, Jāni Nauri un Kirijanu Šnurovu. Viņi visi apbedīti Rīgas Brāļu kapos. No astoņiem ievainotajiem divi vēlāk nomira – Jāzeps Brūveris (apbedīts Pleskodāles kapos ) un Jānis Skuja (apbedīts Rīgas Brāļu kapos ). Vācu zaudējumi – 31 karavīrs kritis, 34 saņemti gūstā un 45 ievainoti. Trofejās uzbrucēji ieguva ložmetēju un 35 šautenes.

 

Piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai

Atrodas Baznīcas ielā pretī Svētās Annas baznīcai.

Apskatāms piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai.

1923. gada 1. maijā iepretī Mazsalacas luterāņu baznīcai tika stādīta “Varoņu birzs”, kurā katram kritušajam tika veltīts pa ozolam. Saskaņā ar Likertu kopumā tika iestādīti 97 ozoli – 23 veltīt Neatkarības karā kritušajiem un 74 – Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Taču tā laika presē minēts, ka stādīti 106 ozoli.

1927. gada 21. augustā “Varoņu birzī” tika atklāts pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celts betona piemineklis, kura būvniecībā piedalījies arī tēlnieks Vilhelms Treijs.

Piemineklis atrodas līdzās Mazsalacas Svētās Annas baznīcai, kura celta īpaši izraudzītā vietā, lai tās slaido (58,6 m), skaisto torni varētu redzēt jau no tālienes. Baznīca ir labi saglabājusies, jo padomju laikos nav tikusi nedz izpostīta, nedz piemērota kādām citām vajadzībām.

Latviešu strēlnieku Brāļu kapi

Atrodas pie Nītaures pareizticīgo baznīcas līdzās II. pasaules kara padomju armijas karavīru piemiņas ansamblim.

1934.gada 2.septembrī tika iesvētīti to strēlnieku un nezināmo karavīru Brāļu kapi, kuri krita sadursmē ar vāciešiem pie Nītaures 1917.gada septembrī.

Hronoloģiskā secība kapu veidošanā:

1917.gada septembrī frontes līnija bija nostiprinājusies posmā Saulkrasti-Līgatne-Nītaure-Lobes ezers (pie Krapes)-Koknese. Ceļā Mālpils-Peļņi-Nītaure 6.Tukuma un 5.Zemgales pulkiem norisinājās pēdējā sadursme ar pretinieku – vācu karaspēku. Pulkvedis Jukums Vācietis par to sacīja:
“Pēc šīs kaujas frontē iestājās klusums.”
Kritušie tika apglabāti pie pareizticīgo baznīcas Nītaurē un dažādās sadursmju vietās posmā Mālpils-Peļņi-Nītaure.

1922.gada laikraksta “Latvijas Kareivis” Nr. 113.21.05 rakstā “Vēsturiskās cīņu piemiņas vietas” minēts, ka, “Latvijas strēlnieku Brāļu kapi vēl atrodas Nītaurē, kur arī notika sadursmes ar vāciem”.

1929.gada 17.jūlijā uz Nītauri apskatīt apbedījumus izbrauca komisija, kas konstatēja, ka Nītaurē pie pareizticīgo baznīcas apglabāti aptuveni 100 krievu karaspēka daļu karavīru (der zināt, latviešu strēlnieku pulki tika dibināti Krievijas armijas ietvaros), bet pie luterāņu kapa kambara 6 latviešu strēlnieki: Otto Bērziņš (5.Zemgales pulks), Kārkliņš (6.Tukuma strēlnieku pulks), Alfrēds Bedrītis (kritis pie Cēsīm Atbrīvošanas cīņās 1919.gadā), Sviļums (strēlnieks), Žanis Krūtainis (5.Zemgales pulks) un kāds nezināms latviešu karavīrs.

1933.gadā pie Peļņu mājām apglabātos strēlniekus pārapbedīja Mālpils kapos, bet atsevišķās vietās Mores pagastā kritušos karavīru mirstīgās atliekas pārveda uz Nītaures Brāļu kapiem pie Nītaures pareizticīgo baznīcas. Šeit pārapglabāja arī 6 kritušos karavīrus, kas bija guldīti luterāņa kapos.

Cēsu muzeja fondos glabājas nezināma autora fotogrāfija, kurā redzami Brāļu kapi Nītaurē pirms II. pasaules kara.

Pēc II. pasaules kara šajos kapos tika apglabāti pie Nītaures un Mores kaujās kritušie padomju karavīri un likvidētas visas liecības par to, ka šeit atradušies latviešu strēlnieku Brāļu kapi.  1984.gadā tika izveidots pašreiz redzamais padomju karavīru jeb sarkanarmiešu piemiņas ansamblis.

Tādējādi latviešu cīnītāju piemiņas vieta tika noslaucīta no zemes.

2017.gadā, pateicoties Nītaures novadpētniecības entuziastes un vides gides Daces Eipures iniciatīvai un darbam, tika izveidota jauna piemiņas vieta veco Brāļu kapu teritorijā.

Ar piemiņas vietas un I.pasaules kara vēsturi Nītaurē var iepazīties vides gides Daces Eipures programmā "Latvijas vēstures piedzīvojumi Nītaurē", iepriekš zvanot un piesakot apmeklējumu +371 29156765!

Cēsu Brāļu kapi

Atrodas Cēsu Lejas kapsētā, Lenču iela 15, Cēsis.

Viena no nozīmīgākajām Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara piemiņas vietām Cēsīs ir Brāļu kapi Lejas kapos.
Kapos atrodas 1927.gadā atklātais Cēsu mākslinieka un domnieka Augusta Jullas (1872-1958) veidotais Brāļu kapu pieminekli, kas veltīts no 1915.gada līdz 1920.gadam Brāļu kapos apbedītajiem karavīriem.

Cēsu Lejas kapsētas Brāļu kapos  apbedīti ap 200 karavīru. To vidū nezināms skaits Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku un krievu karavīri, kā arī vācu (10), poļu u.c. tautību karavīri. Šajos kapos Latvijas Atbrīvošanās cīņu laikā apglabāti 22 kritušie 5.(2.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, kā arī 11 citās Latvijas armijas vienībās kritušie brīvības cīnītāji. Brāļu kapos atdusas arī 2 igauņi, 15 lielinieku upuri un arī latviešu sarkanie strēlnieki.

Võnnu Ajaloo- ja Kunstimuuseumi väljapanek Uues Lossis

Võnnu Ajaloo- ja Kunstimuuseum asub keset Võnnu (Cēsise) vanalinna Uues Lossis. Muuseumis on välja pandud kahest osast koosnev püsiekspositsioon „Võnnu, Läti ajaloo sümbol”. Näitus „Puna-valge-punane lipp Võnnu ja Läti ajaloos” tutvustab Läti rahvuslipu lugu 13. sajandist 20. sajandini, mil sellest sai riigisümbol, Läti kütipolkude lippe ja rahvusvärvide kasutamise traditsioone Läti Vabadussõja ajal. Näitus „Võnnu ja Läti Vabadussõda” annab ülevaate Võnnu roodu asutamisest 1918. aasta detsembris, eestlaste ja lätlaste ühisest võitlusest 1919. aasta Võnnu lahingus, ajast, mil Võnnu oli Bermondtiaadi ajal lühikest aega Läti ajutiseks pealinnaks, ning Võnnu võidusamba ajaloost. Põgenemistoas „Võnnu lahingu legendid” on osalejatel tund aega mõistatuste lahendamiseks ja peidetud esemete otsimiseks, et leida toast väljapääs. 8. detsembril 1918 asutas vanemleitnant Artūrs Jansons Võnnu lossis Võnnu roodu, mis oli üks esimesi Läti relvajõudude üksusi. 8. detsembril 1933 avati Võnnu Uues Lossis, kus tookord asus 8. Daugavpilsi jalaväepolgu staap ja garnisoni ohvitseride klubi, roodule pühendatud mälestusplaat, millega võib nüüd tutvuda muuseuminäitusel.

Kauču jeb Veco rakstu priede

Priede atrodas Strenču-Valkas šosejas kreisajā pusē, aptuveni kilometru aiz Strenču robežas, 140 metrus no šosejas, mežā, 400 metrus ZR no Kaučiem. 

Koka raupjajai mizai izplēsts gabals un stumbrā ar nazi latviešu vecajā drukā iegrebti dziesmas vārdi, kas tagad salasāmi daļēji – ˝ …c mīļotā / …ten līdzi cīn… / … nāvīgo as… / …ņa mēs a… / …dz cietuši / … strādniek…˝ ("Nāc, mīļotā meiten, līdz cīniņā, ņem nāvīgo asmeni rociņā. Mēs daudz cietuši strādnieki.").

Pētnieki izteikuši versiju, ka šis dzejolis priedes stumbrā varētu būt iegravēts laikā no 1905. līdz 1918. gadam, kad Latvijai vēlās pāri revolūcija un Pirmais pasaules karš, zina stāstīt Latvijas valsts mežu speciālisti.

Latvijas pirmā karoga autora J. Lapiņa piemiņas vieta

Atrodas “Lejas Pintuļi”, Veselavas pagastā, Priekuļu novadā.

Redzama piemiņas vieta Latvijas pirmskaroga autoram  Jānim Lapiņam.

Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.
Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.
Priekuļu novada Veselavas pagasta “Lejas Pintuļos” 2014.gadā tika atklāta piemiņas vieta pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.

Pirmais zināmais autentiskais latviešu nacionālais karogs, izgājis bēgļu gaitas Krievijā, padomju un vācu okupācijas laikā rūpīgi slēpts, pašreiz glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā. To 1997.gadā  atdāvināja abu meita Lija Poga.

Seotud lood

Bērzaine Gümnaasium - Esimese maailmasõja tunnistaja

1915. aasta kevadel ja suvel okupeerisid Saksa väed Kurzeme ja Zemgale. Sõdivate poolte väed paiknesid Daugava kallastel. Vidzeme muutus rindealaks, kuid Cēsis rindelinnaks, mille läheduses asus Tsaari -Vene armee Põhirinde 12. armee staap, mis kolis Birkenruh bei Wendeni.

Läti püssimeeste argipäev Surmasaarel

Mälestused kirjeldavad elavalt sõdurite igapäevaelu Surmasaarel.

Kirje päevikusse hetkest, mil sõdurid saavad teada jõululahinguteks valmistumisest.

Läti laskurmehi ja nende ohvitsere teavitati lahingu algusest viimasel minutil. 5. Zemgale Läti laskurpolgu allohvitser Rūdolfs Ivanovs kirjeldas päevikus viimast õhtut enne lahingu algust. Lühike, kuid helge ja autentne tekst, mis näitab sõduri jaoks väga olulist hetke – õpib tundma lahingupäeva.

Mälestusi Sõjamuuseumi loomise algusest

Jutustaja kirjeldab sõjamuuseumi loomise tingimusi. Nimetatakse probleeme ja kogumistööd.

Nii rajati Riias vennaskalmistule

Jutustaja kirjeldab, millistel tingimustel rajati tuntuim Läti langenud sõduritele pühendatud mälestusmärk. Nagu memuaaridest nähtub, seisis rahvakangelaste kalmistul mitmeid takistusi ja puudusi - mitte ainult kiriku, vaid ka Riia linna juhtkonna poolt.

Kārlis Zāle ja vabadussammas

Jutustaja kirjeldab Kārlis Zalit kui isiksust, kes lõi Läti kunsti tuntuimad teosed. Kirjeldus on pühendatud saali mälestamisele 1942. aastal (K. Halli surmaaastal). Mälestused on valitud K. Zāle teoste kirjeldamiseks lähtuvalt autori isikuomadustest ja maailmatunnetusest.

Sudrabkalniņši avatseremooniast

Väljavõte kindral Jānis Balozsi pöördumisest Sudrabkalniņši monumendi avamispäeval. Avaürituse täistekst, president Kārlis Ulmanise ja kindral Jānis Balozsi kõned on kirjeldatud täistekstina. Mälestused valiti seetõttu, et see näitab selgelt Sudrabkalniņši ümbruses sõdiva Läti armee seisu.

Läti laskuritest Olaine kandis

Mälestustes peegeldub Läti laskurite igapäevaelu Olaine kandis. Kirjeldatud pole mitte ainult elutingimusi, vaid ka tavalist ülesannet – vastase positsioonide luuret.

Daugavgriva kindlusest

Jutustaja kirjeldab sündmust Daugavgrīva linnuses I maailmasõja ajal, kui seda pommitasid Saksa armee õhujõud. Kindlus oli üks strateegilisi objekte, mis püsis olulisena kuni II maailmasõja lõpuni.

Kaitsepositsioonide loomine.

Kirjelduses vaadeldakse lahinguvälja kindlustust üldiselt. Lähtutakse Esimese maailmasõja kogemusest ja olukorrast, mil on vaja korraldada ulatuslik töö kindlustuste kallal.

Jõululahingutest

Jõululahing lõppes 11. jaanuaril. Saksa armee tugevalt kindlustatud positsiooni - Ložmetējkalnsi - läti laskuritel õnnestus lahing võtta kolmandal päeval. Jõululahingute hind oli väga kõrge. Sajad Läti ja teised Vene armee sõdurid olid kaotanud elu, püüdes sakslasi positsioonilt välja lüüa. Jutustaja kirjeldab ilmekalt stseene lahinguväljal pärast jõululahingute lõppu.

Sisehoovist on leitud admiral Makarovile pühendatud mälestusmärk

Väike sõjaline reliikvia võib anda tunnistust ulatuslikust ajaloolisest loost. Ja kuigi märk esindab sündmusi, mis toimusid Vene-Jaapani sõja ajal, näitab see kirjut sõjaajalugu ja meie Läti laskurmeeste osalust teistes sõjalistes konfliktides nii enne kui ka pärast Vabadussõda.