Holokausts II WW2

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā. 

Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.

Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.

Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).

Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.

Atrodas Rumbulā, netālu no Maskavas ielas.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā – 1941.g. 30.novembrī un 8.decembrī, kas tika realizētas, balstoties uz nacistiskās vadības lēmumu pilnīgi iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus, Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25’000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1’000 no Vācijas deportēto ebreju. 1944.g. Rumbulā tika nogalināti arī vairāki simti ebreju vīriešu no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes.

Pirmie mēģinājumi iemūžināt Rumbulā nogalināto ebreju piemiņu saistāmi ar 60-to gadu beigām. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, atsevišķu ebreju iniciatīvas rezultātā 1963.g. pie kādas no Rumbulas priedēm tika piestiprināta koka piemiņas plāksne ar uzrakstu jidišā, savukārt pie Rumbulas dzelzceļa (līnijas Rīga-Maskava tuvumā) tika uzstādīts liels mākslinieka Josifa Kuzkovska plakāts “Ebrejs”. Plakātā bija redzams vīrieša tēls, kurš itin kā cēlās no kapa ar sažņaugtu dūri, simbolizējot protestu pret nodarīto. Gan piemiņas plāksne, gan plakāts jau 1964.g. tika novākti, taču ebrejiem izdevās panākt atļauju Rumbulā uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuriem” ne tikai latviešu un krievu, bet arī jidiša valodā.

2002. g. 29. novembrī pēc arhitekta Sergeja Riža projekta Rumbulā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tā ierīkošanu finansiāli atbalstīja Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūcijas, kā arī privātpersonas.

Šosejas malā, pie ceļa, kurš ved uz memoriālu, kā norāde uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus. Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Pie ieejas pašā memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi. Memoriāla centrālajā daļā virs laukuma, kurš ir izpildīts Dāvida zvaigznes formā, paceļas septiņzaru svečturis – menora, kurai apkārt izvietoti akmeņi ar iekaltiem Rumbulā nogalināto ebreju vārdiem. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti kādreizējā Rīgas geto ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Atrodas Ķīpsalā, Mazaja Balasta dambī.

Iespējams, ka Žaņa Lipkes muzejs ir vislabāk paslēptais Rīgas muzejs. Memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska. Tas radīts vietā, kur 2. pasaules karā Vācijas okupācijas laikā, tika izveidota pazemes slēptuve cilvēku glābšanai. Tur Žanis Lipke kopā ar savu ģimeni izglāba ap 55 ebrejiem.

Mūsdienās piemiņas memoriāls uzcelts līdzās Žaņa Lipkes ģimenes mājai. Memoriālā celtne “Melnais šķūnis” ir kā simboliska būve, kur ticis sniegts un saņemts patvērums. Ēkas tēls aizgūts no senajiem Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar tiem raksturīgo krāsu un darvas smaržu. Unikāls ir ne tikai vēsturiskais vietas stāsts, bet arī veids, kā muzejs komunicē ar tā apmeklētājiem. Veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Bībelē aprakstīto Noasa šķirstu, kā arī krastā izvilktu un apgāztu laivu. Laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Memoriāla koncepcija balstās vietas un stāsta patiesumā un ar to saistītām liecībām. Tas ir stāsts par cilvēka alkām pēc brīvības, neticamu izglābšanos un uzticību.

Apmeklētājiem muzeja stāsts, kā arī pats memoriāls ir pārsteigumiem un negaidītiem atklājumiem piepildīts. Ceļš uz muzeju ļauj iepazīt arī Pārdaugavas vēsturisko apbūvi.

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Holokausta upuriem veltītais memoriāls atrodas netālu no Klogas mazpilsētas.

Pirmais piemineklis šeit tika uzsliets 1951. gadā, bet tas būtībā godināja padomju ideoloģiju un īsti nebija veltīts holokausta upuru piemiņai. Pēc Igaunijas ebreju kopienas lūguma 1994. gadā pieminekļa plāksnes tika nomainītas, lai pareizi norādītu upuru etnisko izcelsmi. Klogā notikušās masu slepkavības 50. atceres gadadienā 100 metrus no pirmā pieminekļa tika atklāts piemineklis 1941.–1944. gadā nogalinātajiem Igaunijas ebrejiem. 2005. gadā atklāja trešo pieminekli, kas veltīts Klogas koncentrācijas nometnē mirušo vai nonāvēto ebreju piemiņai.

Memoriāls tika atjaunots 2013. gadā, lai visus trīs pieminekļus iekļautu vienotā ansamblī, un tika atklāta Igaunijas Vēstures muzeja brīvdabas izstāde “Klogas koncentrācijas nometne un holokausts”.

Klogas koncentrācijas nometni 1943. gadā izveidoja Vācijas režīms. Tā bija spaidu darbu apakšnometne, kas ietilpa Igaunijas Vaivaras koncentrācijas nometņu kompleksā. 1944. gada 19. septembrī notika viena no lielākajām masu slepkavībām Vācijas okupētajā Igaunijā: tuvojoties Sarkanajai armijai, tika nonāvēti visi nometnē turētie ebreji (kopskaitā ap 2000 cilvēku).

Atrodas Preiļu ebreju kapsētā Cēsu ielā.

Memoriāla arhitekts ir Sergejs Rižs. Atklāts 2004. gada 8. augustā. Memoriāls tapis pēc kādreizējā Preiļu iedzīvotāja, inženiera un sabiedriskā darbinieka Dāvida Zilbermaņa (ASV) iniciatīvas un personīgajiem līdzekļiem. 2015. gadā memoriālu papildināja vēl viens piemineklis – arka, uzstādīta pie ieejas kapsētā simbolisku vārtu formā.

Memoriāls atrodas Preiļu ebreju kapsētas malā, blakus vietai, kur 1941. gada vasarā pēc nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas ar vietējo kolaboracionistu iesaisti tika nogalināti ap 800 Preiļu un tuvākās apkaimes ebreju. Kā liecība par šī laika norisēm ir Preiļu ebreju meitenes Šeinas Gramas (1926-1941) dienasgrāmata, ko viņa uzsāka rakstīt 22. jūnijā – dienā, kad sākās PSRS un Vācijas karš –, līdz 8. augustam. Šeina kopā ar ģimeni un citiem vēl dzīvajiem Preiļu ebrejiem tika nogalināta blakus ebreju kapsētai 9. augustā. Pateicoties preilieša Vladislava Vuškāna (1887-1953) palīdzībai, 6 Preiļu ebrejiem izdevās slēpjoties pārdzīvot vācu okupācijas laiku. Uz monumenta akmeņiem ir iegravēti Šeinas Gramas dienasgrāmatas ieraksti, kā arī pateicības vārdi ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam. Pieminekļa pakājē ir ierakta urna ar identificētiem 750 šeit nogalināto ebreju vārdiem.

Am Ende 1943 begannen die nationalsozialistischen deutschen Besatzungsbehörden mit dem Bau eines Truppenübungsplatzes mit der Bezeichnung "Seelager" in der Nähe von Dundaga, um die motorisierten Waffeneinheiten der SS zu vergrößern. Die Einwohner der Gemeinden Dundaga und Arlava wurden evakuiert, um den Übungsplatz einzurichten. 
Um die Infrastruktur für das Lager aufzubauen, wurden in der Nähe von Dundaga mehrere Außenstellen des Konzentrationslagers "Kaiserwalde" eingerichtet, in denen etwa 6000 Juden aus verschiedenen europäischen Ländern (darunter auch Lettland) sowie etwa 1000 Kriegsgefangene und Partisanen inhaftiert waren. Viele Gefangene starben an den Folgen von Hinrichtungen und schlechten Lebensbedingungen. Einige der Toten wurden im Lager "Čiekuri" begraben, das einigen Berichten zufolge auch der Ort war, an dem eine Gruppe von Juden ermordet wurde, die eine Schmalspurbahn nach Mazirbe bauten.
Anfang August 1944, nach dem sowjetischen Einmarsch in Zemgale, wurde der Truppenübungsplatz aufgelöst, mehrere tausend ungeschulte SS-Rekruten wurden nach Deutschland zurückgeschickt, und aus dem Kommando, den Ausbildern und den ausgebildeten Soldaten wurde die SS-Motorisierte Brigade "Gross" gebildet, die nach dem Kommandanten des Truppenübungsplatzes, SS-Standartenführer Martin Gross, benannt wurde. Die Brigade nahm an der Schlacht von Tukums im August 1944 und an den Schlachten von Iecava und Baldone im September 1944 teil.
Nach dem Abzug der SS-Einheiten wurde die Infrastruktur des Truppenübungsplatzes zur Unterbringung von Juden genutzt, die aus Riga und anderen Regionen Lettlands evakuiert worden waren und weiterhin als Sklavenarbeiter eingesetzt wurden.

Der Naturpark Misiņkalns befindet sich in der Stadt Aizpute. Misiņkalns ist der höchste Ort in der Stadt Aizpute. Seine Höhe erreicht 95,4 m. Die Spitze bietet einen malerischen Blick auf die Stadt. Mit dem Bau des Naturparks Misiņkalns wurde im 20. Jahrhundert begonnen. anfangs. Die Fläche des Parks beträgt derzeit etwa 28 ha.

Auf dem Territorium des Parks gibt es mehrere Orte und Denkmäler, die mit den Ereignissen des 20. Jahrhunderts verbunden sind - die Gedenkstele der in den lettischen Freiheitskriegen gefallenen Soldaten - die Kavaliere des Lāčpleš-Ordens, der Ort des Holocaust-Mahnmals, die Ort der Erinnerung an die Unterdrückten und die Gedenktafel der gefallenen roten Partisanen.

Im Park können Sie die Pflanzen und Plantagen verschiedener seltener Arten kennenlernen und die unberührte Natur genießen. Derzeit ist der Park von renovierten Wander- und Radwegen durchzogen, und auf dem Territorium des Parks befindet sich eine Motorradstrecke, auf der lettische Motocross-Wettkämpfe stattfinden.

Um das kulturelle und historische Erbe des Gutsparks von Misiņkaln besser kennenzulernen, empfehlen wir Ihnen, die Dienste eines Fremdenführers in Anspruch zu nehmen.

Nazi-Truppen marschierten 1941 in Aizpute ein. am 28. Juni. Bereits Anfang Juli wurden einige Juden im Dzirkali-Wald und im Stadtpark erschossen, während die anderen Juden der Stadt und der unmittelbaren Umgebung festgenommen und in zwei städtischen Synagogen untergebracht wurden.

Danach kam es in zwei Aktionen zur Massentötung von Juden.

Heute ist an der Umgrabungsstätte ein Denkmal mit einer hebräischen und lettischen Inschrift aufgestellt: „Hier liegen die Juden von Aizpute und andere unschuldige Opfer der deutschen Nazis, die 1941 brutal ermordet wurden. Wir werden uns für immer erinnern."

Im Dorf Kaušėnai (Bezirk Plungė) wurde am Ort des jüdischen Massakers ein Denkmal für die Opfer des Kaušėnai-Holocaust errichtet. Das Denkmal ist der Erinnerung an die im Zweiten Weltkrieg zerstörte jüdische Gemeinde von Plunge und den umliegenden Dörfern gewidmet.

Die Gedenkstätte wurde auf Initiative des letzten Juden von Plunge, Jakov Bunka, gegründet. Das erste Denkmal wurde 1952 errichtet. für die Opfer des Zweiten Weltkriegs und in den Jahren 1986-1989 Zu Ehren der toten Juden wurde auch ein Denkmal aus Eichenholz errichtet. im Jahr 2011 Es wurde eine Erinnerungsmauer installiert, die aus 1.800 Ziegeln der abgerissenen Plunge-Synagoge errichtet wurde, von denen jeder dem Andenken an die ermordete Person gewidmet ist und an der Tafeln mit den bekannten Namen von 1.200 (von 1.800) Juden angebracht sind Wand. Neben dem Denkmal wurde eine Rettungsgasse angelegt, in der in separaten Namensspalten Personen aufgeführt sind, die während der Nazi-Besatzung in Plunge und Umgebung verurteilte Juden gerettet haben.

im Jahr 1941 12.-13. Juli Etwa 1.800 Juden aus der Plunge-Region wurden getötet und auf dem Kaušėnai-Hügel begraben, die zuvor zwei Wochen lang unter brutalen Bedingungen in der Plunge-Synagoge festgehalten worden waren. Am Tag des Völkermords wurden diejenigen, die laufen konnten, 5 km zu Fuß zum Hinrichtungsort gefahren, andere wurden in getrennten Gruppen mit Lastwagen transportiert. Den Opfern wurde befohlen, sich selbst Löcher zu graben, woraufhin sie erschossen wurden. Die andere Gruppe musste die Toten begraben und sich ein neues Loch graben.

Das Denkmal gehört zu den zehn eindrucksvollsten Denkmälern, die die Tragödie des europäischen jüdischen Volkes widerspiegeln.

Pakuteņu mežā (Radvilišķu rajons), aptuveni 8 km uz dienvidaustrumiem no Šeduvas, blakus grants ceļam, atrodas viena no 3 ebreju holokausta vietām Šeduvā.

Šajā vietā 1941.g augustā tika nogalināti 27 ebreji, tostarp pēdējais Šeduvas rabīns Mordehajs Deivids Henkins. Tikmēr vēl aptuveni 700 cilvēku tika nogalināti divās citās vietās Tautas mežā.

Pēc tam, kad 1941. gada 25. jūnijā nacisti ieņēma Šeduvu, pilsētas ebreji jūlija sākumā tika piespiedu kārtā izdzīti no mājām un aizdzīti uz kaimiņu ciematu Pavartyčiai, kur tika izveidots geto. 25.-26.augustā neliela daļa no tiem nošauta Pakuteņos, pārējie Laudišķu mežā.

2014-2015 Pēc Šeduvas ebreju piemiņas fonda iniciatīvas slaktiņu vietas tika sakoptas un padarītas pieejamas apmeklētājiem. Pakuteņa ebreju slaktiņa vietā uzstādīts tēlnieka Romo Kvintusa piemineklis "Swiesas žvaigdas bveinė".

Šeduvas I un II holokausta vietas atrodas Liaudiškių mežā (Radvilišķu rajons), aptuveni 10 km uz dienvidrietumiem no Šeduvas. Uz grants ceļa ir novietots apskates objekts.

Pirmā ebreju tautības cilvēku mirstīgo atlieku kapsēta aizņem 375 m² platību, ko ieskauj mežs, kura lielākā daļa ir klāta ar akmeņiem. Šajā vietā tika nogalināti un apglabāti aptuveni 400 cilvēku. Apmēram 500 m attālumā atrodas otrie kapi. Ebreju tautības cilvēku mirstīgās atliekas apglabātas 144 m² platībā. Vietnes reljefs ir līdzens, lielākā daļa teritorijas ir arī bruģēta ar akmeņiem. Šajā vietā tika nogalināti un apglabāti aptuveni 300 cilvēku.

1941. gadā šajās vietās tika nogalināta visa Šeduvas ebreju kopiena - gandrīz 700 cilvēku. Pirms tam viņi vēl mēnesi pavadīja Pavartyčiai ciemā izveidotajā geto. 25.-26.augusts Geto iemītniekus aizveda uz Tautas mežu. Nosodītie, kurus pēc vācu pavēles nogalināja vietējie policisti un strādnieki, tika padzīti netālu no izraktās bedres.

2014-2015 Pēc Šeduvas ebreju piemiņas fonda iniciatīvas slaktiņu vietas tika salabotas un padarītas pieejamas. Šeit atrodas 2 tēlnieka Romāna Kvintusa pieminekļi: "Durvis" un "Zvaigžņu stars".

Atrodas Bauskas centrā, tuvumā Bauskas novada Tūrisma informācijas centram, Rātslaukumam.

Piemiņas memoriāls „Sinagogas dārzs” izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai, ziedojumiem, Bauskas novada domes, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu atbalstam. Memoriāls atklāts 2017. gada 16. oktobrī.

Memoriālu projektējis tēlnieks Ģ. Burvis, kas ir arī V. Plūdoņa pieminekļa autors. Memoriāls izveidots kādreizējās Bauskas Lielās sinagogas izmēros, akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpojuma. Memoriāla centrā ir simboliska bima, uz kuras rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki. 1935.gadā Bauskā dzīvoja gandrīz 800 ebreju. Pēc nacistu okupācijas 1941.gada jūlijā daudzi ebreji tika apcietināti, izvesti, bet aptuveni 700 nošauti. Bauskas Lielā sinagoga Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta.

Veltīts nacistu okupācijas laikā nogalinātajiem Rēzeknes apriņķa iedzīvotājiem. Ančupānu kalnos, sākot no 1941. gada augusta, tika nošauti Rēzeknes un apkārtējo ciemu ebreji, komunistiskās okupācijas režīma atbalstītāji, Sarkanās armijas karavīri u.tml. Nogalināto vidū bija arī 203 Makašēnu pagasta Audriņu ciemata iedzīvotāji, kurus nogalināja 1942. gada 3. janvārī.

Memoriāls atklāts 1974. gada 27. jūlijā. Tā autors ir ainavu arhitekts Alfons Kišķis (1910–1994). Mūžzaļās egles ceļa labajā pusē simbolizē cilvēkus, kuri nostādīti rindā uz nošaušanu, akmens siena ceļa pretējā pusē – šāvējus. Zemākajā daļā – Ciešanu ielejā – gar nošauto cilvēku masu kapiem ved laukakmeņiem klāts ceļš, kas beidzas pie betona sienas ar uzrakstu „Viņi mira, lai dzīvotu tu”. Tālāk seko kāpnes uz Dzīvības laukumu, kura centrālās skupltūras “Māte ābele” autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).

Memoriālā plāksne pie bijušā Rēzeknes cietuma, kas atklāta 1965. gadā. Veltīta trīsdesmit Makašēnu pagasta Audriņu ciema vīriešiem kurus 1942. gada 4. janvārī šajā vietā publiski nošāva. Plāksnē iegravēti nošauto 30 vīriešu uzvārdi.

Neilgi pirms tam atklājās, ka Audriņu ciemā slēpušies izbēguši Sarkanās armijas karagūstekņi. Bruņotās sadursmēs, kas izcēlās viņu gūstīšanas laikā, tika nogalināti 4 palīgpolicijas darbinieki. Nacistu okupācijas varas iestādes, atriebjoties par notikušo, pavēlēja nogalināt visus Audriņu iedzīvotājus un ciemu nodedzināt. Publiskā nāves soda izpilde Rēzeknē bija daļa no atriebības akcijas.

2004. gada augustā Preiļos Cēsu ielā tika atklāts Holokausta upuru memoriāls. Arhitekts Sergejs Rižs, bet idejas autors un finansētājs ASV dzīvojošais novadnieks Dāvids Zilbermanis. Memoriāls atrodas teritorijā starp ebreju pilsoņu kapiem un ebreju iedzīvotāju nošaušanas bedrēm.

 
Pirmie ebreji Preiļos ieradās 19. gadsimta sākumā, kad sāka veidoties Preiļu miests. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem no 1662 Preiļu iedzīvotājiem 847 (51%) bija ebreji. Lielākā daļa no tiem bija tirgotāji, amatnieki, kā arī inteliģence – ārsti un skolotāji.

Ienākot vācu nacistu armijai 1941. g. 28. jūlijā, 9. un 10. augustā tika iznīcināti vairāk nekā 720 Preiļu un tuvākās apkārtnes ebreju. Pēc kara daži ebreji atgriezās Preiļos, taču kopienu atjaunot vairs neizdevās.

 
2013. un 2014. gadā vācu jauniešu biedrības L.O.T. studenti un tās vadītājs Klauss Peters Rekss veica sakopšanas un pieminekļu attīrīšanas darbus ebreju pilsoņu kapsētā. Tika sastādīta kapsētas karte. 2015. gadā pēc Dāvida Zilbermaņa iniciatīvas, ar viņa finansējumu un ziedojumiem tika atklāta piemiņas arka ebreju kopienai Preiļos, pie ieejas ebreju pilsoņu kapsētā, ceļā uz Holokausta upuru memoriālu.

 
2018. gadā biedrība “Preiļu memoriāls” (priekšsēdētājs Sergejs Rižs) veica šurfēšanas darbus ebreju nogalināšanas vietā blakus ebreju pilsoņu kapsētai. Tika atklātas trīs bedru vietas. Materiālās liecības pēc konservācijas apskatāmas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja pamatekspozīcijā Raiņa bulvārī 28. Muzeja speciālisti piedāvā apmeklētājiem izglītojošo programmu “Domāt par holokaustu nozīmē domāt pašam par sevi”. Programma sākas muzeja ekspozīcijā un noslēdzas Holokausta upuru memoriālā. Memoriāls kopā ar kapsētu tiek izmantots sabiedrības izglītošanai kā muzejs zem atklātām debesīm.