Holokausts II WW2

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā. 

Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.

Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.

Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).

Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.

Atrodas Rumbulā, netālu no Maskavas ielas.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā – 1941.g. 30.novembrī un 8.decembrī, kas tika realizētas, balstoties uz nacistiskās vadības lēmumu pilnīgi iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus, Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25’000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1’000 no Vācijas deportēto ebreju. 1944.g. Rumbulā tika nogalināti arī vairāki simti ebreju vīriešu no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes.

Pirmie mēģinājumi iemūžināt Rumbulā nogalināto ebreju piemiņu saistāmi ar 60-to gadu beigām. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, atsevišķu ebreju iniciatīvas rezultātā 1963.g. pie kādas no Rumbulas priedēm tika piestiprināta koka piemiņas plāksne ar uzrakstu jidišā, savukārt pie Rumbulas dzelzceļa (līnijas Rīga-Maskava tuvumā) tika uzstādīts liels mākslinieka Josifa Kuzkovska plakāts “Ebrejs”. Plakātā bija redzams vīrieša tēls, kurš itin kā cēlās no kapa ar sažņaugtu dūri, simbolizējot protestu pret nodarīto. Gan piemiņas plāksne, gan plakāts jau 1964.g. tika novākti, taču ebrejiem izdevās panākt atļauju Rumbulā uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuriem” ne tikai latviešu un krievu, bet arī jidiša valodā.

2002. g. 29. novembrī pēc arhitekta Sergeja Riža projekta Rumbulā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tā ierīkošanu finansiāli atbalstīja Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūcijas, kā arī privātpersonas.

Šosejas malā, pie ceļa, kurš ved uz memoriālu, kā norāde uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus. Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Pie ieejas pašā memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi. Memoriāla centrālajā daļā virs laukuma, kurš ir izpildīts Dāvida zvaigznes formā, paceļas septiņzaru svečturis – menora, kurai apkārt izvietoti akmeņi ar iekaltiem Rumbulā nogalināto ebreju vārdiem. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti kādreizējā Rīgas geto ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Atrodas Ķīpsalā, Mazaja Balasta dambī.

Iespējams, ka Žaņa Lipkes muzejs ir vislabāk paslēptais Rīgas muzejs. Memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska. Tas radīts vietā, kur 2. pasaules karā Vācijas okupācijas laikā, tika izveidota pazemes slēptuve cilvēku glābšanai. Tur Žanis Lipke kopā ar savu ģimeni izglāba ap 55 ebrejiem.

Mūsdienās piemiņas memoriāls uzcelts līdzās Žaņa Lipkes ģimenes mājai. Memoriālā celtne “Melnais šķūnis” ir kā simboliska būve, kur ticis sniegts un saņemts patvērums. Ēkas tēls aizgūts no senajiem Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar tiem raksturīgo krāsu un darvas smaržu. Unikāls ir ne tikai vēsturiskais vietas stāsts, bet arī veids, kā muzejs komunicē ar tā apmeklētājiem. Veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Bībelē aprakstīto Noasa šķirstu, kā arī krastā izvilktu un apgāztu laivu. Laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Memoriāla koncepcija balstās vietas un stāsta patiesumā un ar to saistītām liecībām. Tas ir stāsts par cilvēka alkām pēc brīvības, neticamu izglābšanos un uzticību.

Apmeklētājiem muzeja stāsts, kā arī pats memoriāls ir pārsteigumiem un negaidītiem atklājumiem piepildīts. Ceļš uz muzeju ļauj iepazīt arī Pārdaugavas vēsturisko apbūvi.

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

This memorial to the victims of the Holocaust is situated not far from the small borough of Klooga.

The first monument was erected here in 1951, but it essentially praised the Soviet ideology and did little to commemorate the victims of the Holocaust. In 1994, the plaques on the monument were replaced with new ones at the request of the Jewish community in Estonia so as to do justice to the victims' ethnic roots. On the 50th anniversary of the mass murder perpetrated in Klooga, a monument to the Jews killed in Estonia from 1941-1944 was unveiled 100 metres from the first monument. In 2005, a third monument was unveiled commemorating the Jews who died or were killed in the concentration camp in Klooga.

The memorial was renovated in 2013 to tie the three monuments together, with the Estonian History Museum opening an outdoor exhibition here entitled ‘Klooga camp and the Holocaust’.

Klooga concentration camp was established by the German regime in September 1943. It was a forced-labour sub-camp of the Vaivara concentration camp complex in Estonia. On 19 September 1944, one of the largest mass murders in German-occupied Estonia was committed: all of the Jews at the camp (around 2000 in total) were killed as the Red Army approached.

It is located in the Preiļu Jewish cemetery on Cēsu street.

The architect of the memorial is Sergejs Rizh. Opened on August 8, 2004. The memorial was built on the initiative and personal funds of Dāvid Zilbermanis (USA), a former resident of Preiļi, engineer and public worker. In 2015, another monument was added to the memorial - an arch installed at the entrance to the cemetery in the form of a symbolic gate.

The memorial is located on the edge of the Preiļi Jewish cemetery, next to the place where around 800 Jews from Preiļi and the surrounding area were killed in the summer of 1941 after the entry of Nazi German troops with the involvement of local collaborators. The diary of Sheina Gram (1926-1941), a Jewish girl from Preiļi, which she started writing on June 22 - the day the war between the USSR and Germany started - until August 8, is a testimony of the events of this time. Sheina, together with her family and other surviving Jews of Preila, was killed next to the Jewish cemetery on August 9. Thanks to the help of Vladislav Vuškānas (1887-1953) from Preili, 6 Jews from Preili managed to survive the German occupation in hiding. On the stones of the monument are engraved entries from Sheina Gram's diary, as well as words of gratitude to the savior of the Jews, Vladislav Vushkan. An urn with the names of the 750 Jews killed here is buried at the foot of the monument.

At the end of 1943, the Nazi German occupation authorities, planning to expand the SS motorised weapons units, started to build a training ground called "Seelager" (Sea Camp) in the vicinity of Dundaga. The inhabitants of the parishes of Dundaga and Arlava were evacuated to set up the training ground. 

In order to build the infrastructure for the camp, several branches of the concentration camp "Kaiserwald" were located in the vicinity of Dundaga, where around 6000 Jews from various European countries (including Latvia) and around 1000 prisoners of war and partisans were imprisoned. Many prisoners died as a result of executions and poor living conditions. Some of the dead were buried in the "Čiekuri" branch camp, which according to some accounts was also the murder site of a group of Jews who were building a narrow-gauge railway towards Mazirbe.

At the beginning of August 1944, after the Soviet invasion of Zemgale, the training ground was liquidated, several thousand untrained SS recruits were sent back to Germany, and the SS motorised brigade Gross was formed from the command, instructors and trained soldiers, named after the commander of the training ground, SS Standard-Sergeant Martin Gross. The Brigade took part in the Battle of Tukums in August 1944, and in the Battles of Iecava and Baldone in September 1944.

After the departure of the SS units, the infrastructure of the training ground was used to accommodate Jews evacuated from Riga and other regions of Latvia, who continued to be used as slave labour.

Misiņkalns nature park is located in the town of Aizpute. Misiņkalns is the highest place in the city of Aizpute. Its height reaches 95.4 m. The top offers a scenic view of the city. Misiņkalns nature park was started to be built in the 20th century. at first. The area of the park is currently about 28 ha.

In the territory of the park there are several places and memorials related to the events of the 20th century - the memorial stele of the soldiers who died in the Latvian Freedom Wars - the cavaliers of the Lāčpleš Order, the place of the Holocaust memorial, the place of remembrance of the repressed and the memorial plaque of the fallen red partisans.

In the park, you can get to know the plants and plantations of various rare species, as well as enjoy the untouched nature. Currently, the park is criss-crossed by renovated walking and cycling paths, and there is a motorcycle track on the territory of the park, where Latvian motocross competitions take place.

In order to get to know the cultural and historical heritage of Misiņkalns manor park more fully, we recommend using the services of a guide.

Nazi troops entered Aizpute in 1941. on June 28. Already at the beginning of July, some Jews were shot in the Dzirkali forest and the city park, while the rest of the Jews of the city and the immediate surroundings were arrested and placed in two city synagogues.

After that, the mass killing of Jews took place during two actions.

Today, a monument with an inscription in Hebrew and Latvian has been installed at the reburial site: "The Jews of Aizpute and other innocent victims of the German Nazis, brutally killed in 1941, are buried here. We will remember forever."

Kaušėnų kaime (Plungės r.) žydų žudynių vietoje įrengtas Kaušėnų Holokausto aukų memorialas. Memorialas yra skirtas II-ojo Pasaulinio karo metais sunaikintai Plungės ir aplinkinių kaimų žydų bendruomenei atminti.

Memorialas įkurtas paskutiniojo Plungės žydo Jakovo Bunkos iniciatyva. Pirmasis paminklas iškilo 1952 m. II Pasaulinio karo aukoms, o 1986-1989 m. įkurtas ir memorialas iš ąžuolinių paminklų žuvusiems žydams pagerbti. 2011 m. įrengta Atminties siena, kuri sumūryta iš 1800 nugriautos Plungės sinagogos plytų, kurių kiekviena skirta nužudytajam atminti, o prie sienos pritvirtintos plokštės su žinomomis 1200 (iš 1800) žydų pavardėmis. Greta memorialo sukurta Gelbėtojų alėja, kurioje ant atskirų vardinių stulpelių surašyti asmenys nacių okupacijos metais Plungėje ir jos apylinkėse gelbėję pasmerktuosius žydus.

1941 m. liepos 12-13 d. Kaušėnų kalnelyje buvo nužudyta ir palaidota apie 1800 Plungės krašto žydų, prieš tai 2 savaites laikytų Plungės sinagogoje žiauriomis sąlygomis. Genocido dieną galintys eiti buvo varomi pėsti 5 km į egzekucijos vietą, kiti buvo  sunkvežimiais vežami atskiromis grupėmis. Aukoms buvo liepta išsikasti sau duobes po ko buvo sušaudomi. Kita grupė turėjo užkasti nužudytus ir iškasti naują duobę sau.

 Memorialas yra įspūdingiausių Europos žydų tautos tragediją atspindinčių memorialų dešimtuke. 

Pakutenių miške (Radviliškio r.),  apie 8 km į pietryčius nuo Šeduvos šalia žvyrkelio yra viena iš 3 Šeduvos žydų holokausto vietų.

Šioje vietoje 1941 m. rugpjūtį buvo nužudyti 27 žydai, įskaitant paskutinį Šeduvos rabiną Mordechajų Dovydą Henkiną. Tuo tarpu kitose dviejose vietose Liaudiškių miške nužudyta dar apie 700 žmonių.

Naciams užėmus Šeduvą 1941 metų birželio 25 dieną, jau liepos pradžioje miestelio žydai prievartos būdu iškeldinti iš savo namų ir išvaryti į gretimą Pavartyčių kaimą, kur buvo įrengtas getas. Rugpjūčio 25-26 dienomis nedidelė dalis jų sušaudyta Pakutenių, likusieji – Liaudiškių miške.

2014-2015 m. Šeduvos žydų memorialinio fondo iniciatyva žudynių vietos buvo sutvarkytos ir pritaikytos lankymui. Pakutenių žydų žudynių vietoje įrengtas skulptoriaus Romo Kvinto paminklas „Šviesos žvaigždės buveinė“.

Šeduvos I ir II holokausto vietos yra Liaudiškių miške (Radviliškio r.),  apie 10 km į pietvakarius nuo Šeduvos. Žvyrkelyje pastatyta lankytino objekto nuoroda.

Pirmoji žydų tautybės žmonių palaikų kapavietė užima mišku apsuptą 375 m² dydžio teritoriją, kurios didesnė dalis išgrįsta akmenimis. Šioje vietoje nužudyta ir užkasta apie 400 žmonių.  Už maždaug 500 m yra antroji kapavietė. Žydų tautybės žmonių palaikai palaidoti 144 m² dydžio teritorijoje. Aikštelės reljefas lygus, didesnė dalis teritorijos taip pat išgrįsta akmenimis. Šioje vietoje nužudyta ir užkasta apie 300 žmonių.

1941 m. šiose vietose buvo nužudyta visa Šeduvos miestelio žydų bendruomenė – beveik 700 žmonių. Prieš tai jie dar mėnesį praleido Pavartyčių kaime įkurtame gete. Rugpjūčio 25-26 d. geto gyventojai buvo išvežti į Liaudiškių mišką. Prie iškastos duobės buvo atvaromi pasmerktieji, kuriuos vokiečių įsakymu nužudė vietiniai policininkai ir baltaraiščiai tarp nužudytųjų buvo 230 vyrų, 275 moteris ir 159 vaikai.

2014-2015 m. Šeduvos žydų memorialinio fondo iniciatyva žudynių vietos buvo sutvarkytos ir pritaikytos lankymui. Žudynių vietose įrengti 2 skulptoriaus Romo Kvinto paminklai: „Durys“ ir „Spindulys-žvaigždė“.

Located in the center of Bauska, near the Bauska Regional Tourist Information Center, Town Hall Square.

The memorial "Synagogue Garden" was created thanks to the initiative of Bauska Jewish descendants in Israel, the USA and Great Britain, donations, and the support of the Bauska Regional Council, Latvian Jewish congregations and communities.

The memorial was designed by sculptor Ģ. Burvis, who is also the author of the V. Plūdonis monument. The memorial was created in the size of the former Great Synagogue of Bauska, the stone figures symbolize Jews coming out of the church after the service. In the center of the memorial is a symbolic bimah, on which is written: “A dedication to the Jews of Bauska, who lived here for centuries and built this city, and who were killed in 1941 by the Nazis and their local assistants. Honoring the memory of the Jewish people – the descendants of the Jews of Bauska and the people of Bauska. In 1935, almost 800 Jews lived in Bauska. After the Nazi occupation in July 1941, many Jews were arrested, deported, and approximately 700 were shot. The Great Synagogue of Bauska was destroyed during World War II.

Dedicated to the residents of Rēzekne district killed during the Nazi occupation. In the Ančupāni Hills, starting in August 1941, Jews from Rēzekne and surrounding villages, supporters of the communist occupation regime, Red Army soldiers, etc. were shot. Among the killed were also 203 residents of the village of Audriņi, Makašēni parish, who were killed on January 3, 1942.

The memorial was opened on July 27, 1974. Its author is landscape architect Alfons Kišķis (1910–1994). The evergreen fir trees on the right side of the road symbolize the people lined up for execution, the stone wall on the opposite side of the road symbolizes the shooters. In the lower part – in the Valley of Suffering – a path covered with boulders leads past the mass graves of the shot people, ending at a concrete wall with the inscription “They died so that you could live”. Further on, there are stairs to the Square of Life, the author of the central sculpture “Mother Apple Tree” of which is the sculptor Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).

A memorial plaque at the former Rēzekne prison, opened in 1965. Dedicated to thirty men from the village of Audriņi, Makašēni parish, who were publicly shot at this location on January 4, 1942. The names of the 30 men who were shot are engraved on the plaque.

Shortly before that, it was discovered that escaped Red Army prisoners of war were hiding in the village of Audriņi. In the armed clashes that broke out during their capture, 4 auxiliary police officers were killed. The Nazi occupation authorities, in revenge for what had happened, ordered the killing of all the inhabitants of Audriņi and the burning of the village. The public execution in Rēzekne was part of the revenge campaign.

In August 2004, a Holocaust Memorial was opened on Cēsu Street in Preiļi. The architect was Sergejs Rižs, and the author and financier of the idea was David Zilbermanis, a local resident living in the United States. The memorial is located in the area between the graves of Jewish citizens and the shooting pits of Jewish residents.

The first Jews arrived in Preiļi at the beginning of the 19th century, when the town of Preiļi began to form. According to the 1935 census, out of 1,662 residents of Preiļi, 847 (51%) were Jews. Most of them were merchants, craftsmen, as well as intelligentsia – doctors and teachers.

When the German Nazi army entered on July 28, 1941, more than 720 Jews from Preiļi and the surrounding area were exterminated on August 9 and 10. After the war, some Jews returned to Preiļi, but the community was never restored.

In 2013 and 2014, students of the German youth association LOT and its leader Klaus Peter Rex carried out clean-up and monument cleaning work at the Jewish citizens' cemetery. A map of the cemetery was drawn up. In 2015, at the initiative of David Zilbermanis, with his funding and donations, a memorial arch was opened for the Jewish community in Preili, at the entrance to the Jewish citizens' cemetery, on the way to the Holocaust Memorial.

In 2018, the Preiļi Memorial Society (chairman Sergejs Rižs) conducted excavation work at the site of the killing of Jews next to the cemetery of Jewish citizens. Three pits were discovered. After conservation, the material evidence can be viewed in the main exhibition of the Preiļi History and Applied Arts Museum at Raina Boulevard 28. Museum specialists offer visitors the educational program “Thinking about the Holocaust means thinking about yourself.” The program begins in the museum exhibition and ends at the Holocaust Victims Memorial. The memorial, together with the cemetery, is used to educate the public as an open-air museum.