Kuramaa tasku/linnus II Maailmasõda

Giidiekskursioonid tutvustavad Priekule linna ümbruses asuvaid Teise maailmasõja lahinguvälju. Marsruudi pikkust ja ekskursiooni kestust saab kohandada grupi huvidele: 10 kilomeetrist kolme tunniga kuni 40 kilomeetrini kuue tunniga. Ekskursioonid toimuvad aastaringselt läti, vene ja inglise keeles ning need tuleb ette tellida. Ekskursioonid sobivad alates 13. eluaastast. Kõige sobivam transpordivahend on auto või kuni 30-kohaline buss. Peamised peatuspaigad: 1) Gramzda, kust Nõukogude armee alustas 1944. aasta sügisel rünnakut Saksa sõjaväe positsioonide vastu Priekules; 2) Priekule vennaskalmistu – Baltikumi suurim vennaskalmistu, kus puhkab üle 23000 Punaarmee sõduri; 3) Priekule – strateegilise tähtsusega paik Kuramaa koti lõunaosas, kus peeti eriti raske ja keeruline lahing; 4) Krote, kus 1945. aasta veebruaris Vārtāja jõe kaldal peatus Nõukogude armee rünnak Kuramaa kotti piiratud Saksa vägede vastu.

Saldus Saksa sõduri kalmistu asub Saldus-Ezere maanteel. 8 hektari suurusele kalmistule maeti ümber umbes 25 000 Saksa sõdurit ja mõned Läti leegionärid. Ümbermatmine on toimunud 1997. aastast.

1. maist 1. oktoobrini saab mälestustoas vaadata ekspositsiooni Kuramaa lahingutest. Sel perioodil on mälestustuba avatud tööpäeviti 9.00-17.00, laupäeviti ja pühapäeviti on kalmistul ka matkajuht. Samuti on kättesaadavad Saldusse maetud sõdurite ja langenud sõdurite registrid kogu Lätis.

Ainus õmblusmasinate kollektsioon Lätis, kus on üle 200 erineva õmblusmasina sõjaeelsest ja nõukogude perioodist, mis mängisid sõjaeelsetel ja sõjaaastatel otsest rolli sõjaväerõivaste tootmises. Kollektsiooni looja - Juris Beloivans

Punaarmee 130. Läti ja 8. Eesti laskurkorpuse sõdurite vennaskalmistu asub umbes 350 meetrit Blīdene-Remte maanteest edelasse. Nimi tuleneb Tušķi talust, mis asus kalmistust 400 m lõuna pool.

17. märtsil 1945 algas Punaarmee viimane katse Kurzemes. Läti 308. laskurdiviis ründas Tušķi kodutalust edela ja lääne pool ning kolme päeva kestnud lahingutegevuse käigus ületas Blīdene-Remte maantee 142.2. kõrgendikul ja jõudis Jaunāsmuižas-Mezmali joonele. Lahingute käigus hukkunud sõdurid maeti mitmesse väikesesse kalmistusse Ķēķiai, Vērotāji, Jaunāsmuiža ja mujal.

1960. aastate lõpus, kui Nõukogude Liit hakkas mälestama Teise maailmasõja langenuid, rajati Tušķu kodutalu varemetest põhja poole uus kalmistu, kuhu plaaniti ümber matta kõik Pilsblidene ja Kaulači piirkonnas langenud sõdurid. Tegelikkuses oli ümbermatmine osaline, sest väga sageli jäid langenud sõdurid oma algsetele hauaplatsidele, kuid Tuški vendade kalmistule kirjutati üle ainult nende nimed. Tuški vendade kalmistul võib leida ka 8. Eesti laskurkorpuse sõdurite nimesid, kelle peamine sõjaaegne kalmistu asus praeguse Pilsblidene kalmistu asukohas.

Seal on ka mälestusmärk 8. Eesti Laskurkorpuse sõdurile Jakob Kunderale, kellele on pühendatud objekt "Kundera punktid". Kohe pärast lahingut maeti Jakob Kundera praegusele Pilsblidene kalmistule ja hiljem maeti ta ümber Tuški vennaskonna kalmistule.

Melnsilsi kämping asub mere ääres 10 km kaugusel Kolkast. Seal on võimalik ööbida taasrajatud Saksa armee tüüpi muldonnides ,kuna Teise maailmasõja ajal asusid siin Saksa sõjaväe piirivalvekordon ja laagriplats ning sõdurid ehitasid endale ümbruskonnast leitud materjalidest liivaluidetesse onnid. Rannikuluidetest võib endiselt leida kaevikuid.

Kämpingus on kaks muldonni: Punker 13 on suurem ja selles on kolm narivoodit; väikeses onnis on kaks narivoodit. Melnsilsi kämping sobib kuni 300 inimesele aktiivse puhkuse ja spordiürituste korraldamiseks. Selle lähedal asuvad Slītere looduskaitseala, järsk mererannik ja metsarajad. Ümbritsevasse loodusesse on maha märgitud jalgrattarajad. Mere ääres asuvad telkimis- ja lõkkekohad, rannas võib ööbida kahe- ja neljakohalistes tünnimajades. Rannas on ka saun, kus võib vihelda erinevate vihtadega.

Jaamahoone avati koos Liepāja-Vainode raudteeliini ehitamisega 1871. aastal. Jaamahoone ise avati 1872. aastal. Sellega algas ka suur tegevus Vaiņode kesklinna tänavate arendamisel. On märkimisväärne, et tolleaegsetes teejuhtides oli iga hoone või objekti kaugus raudteejaamast märgitud. Raudteejaam oli kunagi oluline sõjalise transpordi sõlmpunkt. 

Esimese maailmasõja ajal ehitati jaamast lennuväljale harutee, mis tõi materjale (metallvormid angaaride jaoks), kraanasid, vintsid ja laskemoona sõjavarude jaoks, mida seejärel veeti zeppeliinidega Riiga ja pommitati Vene kindlustusi.

Raudteejaama hoone ei kannatanud Teise maailmasõja hävitustööde tõttu ja ei ole oma välimust aja jooksul muutnud. Vaiņode jaam on nähtav väljastpoolt.

Sõjaline tegevus Vaiņode ümbruses on seotud Punaarmee eduka pealetungiga, mis algas 5. oktoobril 1944 Šiauliai ümbruses. Saksa nõrga vastupanu kiiresti purustades said Nõukogude tankiüksused ülesandeks hõivata strateegiliselt tähtis Liepāja-Shauli raudteeliin. 9. oktoobri 1944. aasta varahommikul alustasid 19. panzerkorpuse 79. tankibrigaadi esimesed üksused ja 143. tankibrigaadi eraldiseisvad üksused pealetungi. Saksa rinde kokkuvarisemise tulemusena olid Vaiņode idapoolses ääres ainult Saksa 61. jalaväediviisi väikesed üksused, mida toetasid soomusrongid. Vastupanu oli kiiresti ületatud ja 9. oktoobri õhtuks oli kogu Vaiņode täielikult Punaarmee kontrolli all. 10. oktoobril saabusid Nõukogude 6. kaardiväe 103. laskurkorpuse üksused, kes jätkasid rünnakuid ja surusid Saksa 61. jalaväediviisi 2 km Skaistkalne sanatooriumist põhja pool tagasi. Kuna nõukogude väed vallutasid Vaiņode vähese võitlusega, kannatasid Vaiņode jaam ja linna hooned suhteliselt vähe.

Võitlused jõudsid Vaiņodele veidi lähemale 24. oktoobril 1944, kui Saksa 10. korpus, eesotsas 14. panzerdiviisiga, viis läbi pealetungioperatsiooni, mis kandis hüüdnime "Eberhard". Lahingute käigus kindlustati rindejoon vahetult sanatooriumist põhja pool ja jäi sinna kuni 27. oktoobrini, mil Punaarmee alustas 1. Kuramaa bolšoi nime all tuntud pealetungi.

Mõis on ehitatud klassitsistlikus stiilis 19. sajandi 1920. aastatel. Pärast maareformi renditi mõisakompleks välja eraisikutele, kuid alates 1932. aastast läks see üle Rahvahoolekandeministeeriumile.

6. Suure Kuramaa lahingu ägedate lahingute ajal kasutati seda nii tugipunktina kui ka haiglasena. 

17. märtsil 1945 algas Punaarmee viimane katse rünnata Kuramaad. Saksa 24. jalaväediviisi üksused kaitsesid end Pilsblidene mõisakompleksi ümbruses. 18. märtsil 1945 ründasid mõisat lõunast 43. kaardiväe Läti laskurdiviisi 121. laskurirügement, mis ebaõnnestus. Lääne poolt ründas 7. Eesti laskurdiviisi 300. laskurirügemendi 1. pataljon ja päeva lõpus liitus 3. kaardiväe mehhaniseeritud korpuse 35. tankibrigaad 249. Eesti laskurdiviisi 917. laskurirügemendi 1. pataljoniga Blīdene-Remte maanteel.

Ööl vastu 19. märtsi jõudis Blīdene jaama lähedusse 19. Läti SS-grenaderidiviisi 43. Grenaderirügement ja astus vasturünnakusse, et vallutada tagasi Pilsblīdene mõisa elamu. Öise tankirünnaku tulemusena said aga Punaarmee eesti ja läti üksused jaama juures jalad alla.

1959. aastal puhkes lossis tulekahju. Aastatel 1961-1986 tegutses elumajas vanadekodu. 1986. aastal hävis loss taas tulekahjus. Sellest ajast peale on loss seisnud tühjana ja varemetes.

Mõisahoonet ümbritseb 24 hektari suurune park, mis on nüüdseks võsastunud. Pargis on umbes 37 istutatud mitteresidentaalsete puu- ja põõsaliikide istandust ja see on riikliku kaitse all. Park on hooldamata ja selle ümbrus on võsastunud.

Ezere tollimaja asub Ezeres Saldus-Mažeikiai maantee lähedal Läti-Leedu piiril. Selles hoones kirjutati 8. mail 1945 alla nn Kuramaa taskusse piiratud Saksa armeeüksuste "Kurzeme" (Kuramaa) kapitulatsioonilepingule. Arvatakse, et Teine maailmasõda lõppes tegelikult Ezeres. Tollimajas on II maailmasõja lõpu sündmusi kajastav väljapanek ja Ezere valla ajalugu vanast ajast kuni tänapäevani kirjeldavad eksponaadid. 7. mai 1945. aasta hommikul saatis Leningradi rinde ülem marssal L. Govorov armeegrupi "Kurzeme" juhtkonnale ultimaatumi, et see paneks relvad maha. Üleandmisakt allkirjastati asjaosaliste poolt 8. mail ja selles kirjeldati üksikasjalikult üleandmise korda, relvade kogumiskohti, esitatavaid dokumente ja andmeid ning muid praktilisi meetmeid.

Priekule vennaskalmistu memoriaalansambel Liepāja-Priekule-Skoda maantee kõrval on suurim Teises maailmasõjas osalenud Nõukogude sõdurite matmispaik Baltimaades. Siia on maetud üle 23000 Nõukogude sõduri. Operatsioon „Priekule“ oli üks ägedamaid Kuramaa koti lahinguid, mis kestis 1944. aasta oktoobrist kuni 1945. aasta 21. veebruarini. Priekule lahing 1945. aasta veebruaris kestis ilma katkestusteta seitse päeva ja ööd ning nõudis mõlemal poolel väga palju ohvreid. Kuni Priekule vennaskalmistu ümberkujundamiseni memoriaalansambliks asus siin silmapaistva läti skulptori Kārlis Zāle (1888–1942) viimasena tehtud mälestusmärk, mis oli mõeldud vabadussõja mälestuseks Alojasse. Aastatel 1974–1984 kujundati Priekule vennaskalmistu 8 ha suurune ala ümber Teises maailmasõjas langenute memoriaalansambliks. Selle kujundasid skulptor P. Zaļkalne, arhitektid A. Zoldners ja E. Salguss ning dendroloog A. Lasis.

Усадьба Пелчи находится в волости Пелчи Кулдигского района. Заказывать экскурсию по замку необходимо заранее. Усадьба Пелчи была построена в 1903–1904 годах. Это авторская работа архитектора Вильгельма Нейманиса и один из самых выдающихся замков усадеб начала 20-го века, в архитектуре которого переплетаются принципы и элементы композиции ренессанса, барокко и югендстиля. С конца 19-го века до 1920 года усадьба принадлежала роду князя фон Ливена. В 1944-1945 гг. в замке усадьбы Пелчи располагался штаб немецкой группы армий «Север» (с 25 января 1945 года - «Курземе»), находящейся в Курземской крепости.

Штаб группы армий «Север» переехал из Сигулды в здание усадьбы Пелчи 23 сентября 1944 года с учетом запланированного отступления 18-й армии из Эстонии. Штаб располагался в этом месте примерно до середины мая 1945 года, когда после капитуляции группы армий «Курземе» информация и документы были переданы офицерам Красной армии.

Ниграндеское краеведческое хранилище находится в деревне Нигранде в усадебном амбаре, рядом с Ниграндеской начальной школой, и доступно по предварительной записи.

В военно-историческом разделе хранилища представлена выставка, посвященная Второй мировой войне, а также оригинальные предметы и детали, найденные в районе после войны и в более поздние годы. Вы также можете узнать истории и увидеть фотографии о Нюгранде и его окрестностях времен Войны за независимость, Второй мировой войны и послевоенного периода, а также о жизни в колхозе в советское время. 

Особое место на выставке отведено местному писателю Екабу Яншевскису и его произведениям, есть экспозиция, представляющая традиционный быт и обстановку усадьбы. В амбаре усадьбы Нигранде выставлен бивень мамонта, найденный в Нигранде.

В декабре 1944 года в окрестностях Злеки немецко-фашистская армия провела широкомасштабную операцию против мирного населения. 9 декабря 1944 года в журнале боевых действий группы армий "Норд" в 17.30 была сделана запись о том, что в ходе операции на стороне противника был убит 161 человек, принадлежащий к "бригаде Рубенса и частям "Красной стрелы". В советское время эта цифра, видимо, была принята за общее число жертв Злекинской трагедии, имея в виду погибших мирных жителей.

Ход акции частично задокументирован в отчете начальника отдела контрразведки немецкой 16-й армии от 31 декабря 1944 года. В нем объясняется, что с 5 по 9 декабря под руководством высшего руководителя СС и полиции в Остланде, обергруппенфюрера СС и генерала полиции Фридриха Йекельна, в Айхенсампфе ("Дубовое болото") была проведена широкомасштабная операция против "Красных стрел" и остатков группы генерала Курела в Абаве.

Во время поездки на прогулочном катере «Zezer» по озеру Циецерес вдоль Броцени вы можете послушать аудиогид и рассказ капитана об озере Циецерес и городе Броцени на его берегу, событиях Второй мировой войны у озера Циецерес, траншеях по обоим берегам озера и на острове Озолу, а также о Танковой дороге рядом с нынешней смотровой вышкой и затонувшем в озере танке. Аудиогид доступен на четырех языках - латышском, литовском, английском и русском. Прогулка длится 1 ч. 15 мин.

Памятный знак "Парус надежды", посвященный беженцам Второй мировой войны, которые в 1944 и 1945 годах пересекли Балтийское море на лодках и добрались до острова Готланд в Швеции. Мемориал находится в Освалки на дюнах между морем и шоссе Вентспилс-Лиепая, рядом с остановкой общественного транспорта "Кайяс". Его создал скульптор Гиртс Бурвис, который воплотил его в виде паруса надежды, символизирующего память о латышских беженцах.

С осени 1944 года по весну 1945 года, опасаясь возобновления советской оккупации, но не желая эвакуироваться в разрушенную и находящуюся под угрозой Германию, некоторые жители Латвии пытались добраться по морю до ближайшей нейтральной страны - Швеции. Часть судов была организована Латвийским центральным советом при помощи западных союзников, в результате чего в Юркалнесской волости образовался один из крупнейших пунктов сосредоточения беженцев. Кроме лодок, организованных Латвийским центральным советом, через море переправлялись и другие лодки. По оценкам, около 5000 человек смогли пересечь море. Число погибших неизвестно, так как учет беженцев, покидающих Курземское побережье, не велся. 

Плавание было опасным, поскольку беженцам угрожали немецкие патрули на побережье и в море, морские мины, советские самолеты и военные корабли, а также штормы, поскольку переправа часто осуществлялась на неприспособленных и перегруженных катерах и лодках без достаточного запаса топлива и продовольствия, морских карт и навигационных приборов. Отплытие из Латвии осуществлялось тайно. Местом назначения судов был остров Готланд, а путешествия чаще всего начинались на западном побережье Курляндии (от Юркалне до Готланда 90 морских миль или около 170 километров по полету ворона).

The Soviet Soldiers' Cemetery is located on the Skrunda - Embute - Priekule road, which is situated on a highland between the two rivers Dzelda in the south and Koja in the north. More than 3000 fallen are buried there. 

World War II battles

The Red Army launched an offensive operation from 27 October 1944, now known as the 1st Kurland Battalion, with the aim of destroying the German army group "North", later renamed "Kurland". By 5 November, the Soviet 61st Army and parts of the 6th Guards Army and the 4th Shock Army reached the River Zeld and some units of the 5th Guards Panzer Army captured the bridgeheads on the north bank of the river. Before the next attack, the 2nd Guards Army of the 1st Baltic Front was moved into this sector to reach the Skrunda-Liepaja railway line. After the initial invasion was achieved, the attack towards Kuldīga would be continued by the 5th Guards Panzer Army.

The start of the 2nd Battle of Courland was delayed by weather conditions and only began on 19 November. The Red Army made its greatest gains in the vicinity of what is now the Cemetery of the Brothers and by the evening of 24 November the 1st and 60th Rifle Corps had captured the placdarm on the north bank of the River Koj. However, the Red Army's success ended there. The German Army Group North anticipated the direction of the Soviet attacks and concentrated appropriate forces here, including two panzer divisions.

On the evening of 26 November 1944, the Red Army attacks were halted and no further attempts were made to destroy the German forces in Courland until the end of the Second World War. In the battles that followed, the task was to prevent the German army from being evacuated from Courland.

The monument to the soldiers of the 8th Estonian Rifle Corps of the Red Army is located at the ruins of the Kaulači half-manor farmhouse about 100 metres south-west of the road.

On 17 March 1945, the last Red Army offensive attempt in Courland began. The task of the 7th Estonian Rifle Division of the 8th Estonian Rifle Corps was to reach the Riga-Liepaja railway line west of Blidene station and to secure the attack of the 3rd Guards Mechanised Corps in the direction of Gaiki. By the evening of 17 March, the 354th Rifle Regiment reached the railway south of Kaulači half-manor through the forest and continued its attacks north-westwards, reaching the Pikuliai houses. In the Kaulači semi-mansion and further to the north-east were the German Burg-Stellung positions, defended by individual units of the 329th Infantry Division. Throughout the day of 18 March, attacks by the 354th Rifle Regiment continued unsuccessfully.

On the evening of 18 March the 354th Rifle Regiment was relieved by the 27th Rifle Regiment. The advance unit of the 7th Mechanised Brigade of the 3rd Guards Mechanised Corps, the 1st Motorised Battalion, with one tank company, was also to be used for the attack. By the evening of 19 March, in a concentrated attack, the Soviets had captured the Kaulači half-manor, seizing a section of the German-built defensive line on the dominant high ground.

Until the end of March 1945, attacks by the 8th Estonian Rifle Corps and the 3rd Mechanised Corps in the directions of Vikstraute and Remte continued, but without success.

During the fighting, the Kaulači half-manor housed various levels of headquarters and a memorial stone was unveiled on the site in May 1975.

There is also a private collection in Zvārde municipality that contains both cars and trucks, as well as motorcycles.

The collection includes a restored German army BMW motorcycle, which was already here during the siege of the german army group "Kurland", as well as several German cars that remained here after the surrender of the German army group "Kurland".

This collection was created by enthusiast Jānis Dobelis. If you make an appointment in advance, the owner is ready to welcome you and give you a full description of each of the exhibits.

The thematic horse-drawn carriage tours offered by the owner of the Stiebriņi farm, such as a horse-drawn carriage ride on a railway embankment, listening to a guide talk about the industrial heritage, are a great adventure. A horse-drawn carriage ride through the sites of the former military garrisons/towns around Paplaka will also be unforgettable. We particularly recommend the children's playground of the Soviet army housing estate, known locally as "Disneyland", the Finnish cottages (a Finnish wartime contribution to the Soviet Union), the water towers and the ruins of the former luxurious buildings of Barons fon Korfs. 

The World War II battle sites near the Embute hillfort and the church are located in the Embute Nature Park, known as the Embute Valley. The nature park is significant because it was one of the first places in Latvia where the glacier began to retreat. The nature park is home to many natural, historical and geographically interesting sites.

World War II battles in the Embute valley

On 27 October 1944, the Red Army launched an offensive operation, now known as the 1st Kurland Battalion, with the aim of destroying Army Group North. The original plan envisaged an attack by the 61st Army from the Vaiņode district in a northerly direction to ensure the involvement of the 5th Guards Panzer Army to build on the success. The German 30th Grenadier Division and 563rd Volksgrenadier Division, supported by the 14th Panzer Division, were defending in this sector. One of the main Soviet axes of attack was on the Vaiņode - Embūte - Nīkrāce - Skrunda road, and it was here that Soviet tank units were planned to be used.

The main obstacle in the way of the tanks was the valley of the Lanka River, on the heights of which the Embute Church, Embute Castle and Embute Castle Mound are located. Between 28 and 31 October 1944, the Soviet offensive was halted here and allowed the German High Command to draw up the necessary reserves. On 31 October, the Soviet offensive was able to advance as far as the river Šķervele, bypassing the Lanka river valley to the north of the Embute hillfort, and continue in the direction of Nikrace.

No military infrastructure was planned in Cape Kolka, except for several offshore lighthouses that were rebuilt over a long period of time, either before World War I, during World War I or during World War II. Coastal defence batteries were planned for the narrowest part of the Irbe Strait, between the Sirves Peninsula and the Michael Tower Lighthouse.

The only fortifications of a military nature appeared at the end of 1944, when the German Army Group North was preparing to repel possible landings by the Soviet Baltic Fleet. In the spring of 1945, after the ice retreated, two batteries of the 532nd Artillery Division defended the coast at Cape Kolka. Battery 7 with four 75 mm guns and three 20 mm zenith guns. Battery 8 with four 88 mm mortars, three 20 mm mortars and an 81 mm mortar. The anti-deserter infantry garrison consisted of one of the most famous coastal defence units of the German Navy, the 5th Company of the 531st Artillery Division. Although it was an artillery unit by name, it was an infantry unit by deployment, which started its war in June 1941 at Liepāja. The unit was then garrisoned on islands in the Gulf of Finland and later took part in the fighting on the island of Saaremaa. The remnants of the division were reformed into one company and, reinforced with seven anti-tank guns and three 20 mm anti-aircraft guns, deployed at Cape Kolka.

The Soviet naval landing operation never took place and the German units capitulated in May 1945.

The military infrastructure in Cape Kolka began to be built after the Second World War, when Soviet border guard posts were deployed here and Kolka, like the entire Kurzeme coast from Mērsrags to the Lithuanian border, became a closed zone

Walking along the slope of Mount Odju for 200 m along the path, you can see several objects related to the First World War - old concrete foundations of cannons from. An unfinished concrete observation tower stands next to the beach, parallel to the forest path along the Rojas Trail. The exact use of this object is unknown. Below the base, niches have been built for ammunition. Deep pits, former dugouts, are also visible among the pines.

Some of the objects probably date back to the end of the Second World War, when German coastal defence batteries were stationed in the area. The 4th Battery, 532nd Artillery Division, Navy, was armed with four 88 mm guns, three 37 mm guns, one 20 mm four-barrelled gun and one 50 mm mortar for illumination at night. Two 45 mm anti-tank guns are deployed at the mouth of the Rojas. The town garrison consisted of units of the 64th and 109th Sapper Battalions.

The ruins of the Ķerkliņu Church are located about 5 kilometres north-west of Kokmuiža, near the Ķerkliņu Lake. The church was built in 1641 by Heinrich von Dönhoff (Derkarth), the owner of the Ķerkliņi manor. The original wooden church was replaced by a stone building, under which tombs were built for the dead of the Dönhof and later Kleist families. The tombs were already destroyed during the 1905 riots, but in 1949 the coffins were moved from the tombs to the church. The church was an example of the Kurzeme Baroque style - its carvings were made by the Kuldīga - Liepāja woodcarvers. Although the owners of the manor and the church were at various times plagued by financial problems, the church underwent several reconstructions during its existence. It also suffered during the First World War, after which the parish rebuilt the stonework in 1929 and added an organ in 1934. Unfortunately, the church was damaged during the Second World War and much of it was lost, so it is to be commended that before the church was rebuilt in 1933, many unique pieces of Baroque sculpture were photographed, inventoried and even ended up in the archives of the Monuments Board. With the establishment of the landfill and the eviction of the inhabitants, the church was never restored. Today, the church walls and tower are visible.

Krotes apkārtnē Vārtājas upes krastos atrodas armiju grupas “Kurzeme” pēdējās nocietinājumu līnijas, kuras vācu karaspēks noturēja līdz kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.

Līdz Vārtājas krastiem frontes līnija nonāca 1945. gada februārī, lai gan jau pirms tam uz nozīmīgā ceļa no Priekules uz Ilmājas dzelzceļa staciju, bija sagatavoti sprostojumi. Kauju pēdējā fāzē šajā vietā aizsardzības pozīcijas ieņēma vācu 18. armijas 2. armijas korpusa 87. kājnieku divīzijas vienības. Lai aizsargātu ceļu līdz Liepājas – Saldus dzelzceļa līnija, Bērzkroga apkārtnē bija izvietota 18. armijas rezerve 14. tanku divīzija, kuras 36. tanku pulka 1. bataljona bruņojumā bija 28 Pzkpfw. V (Panther) tanki. Kara beigās tā bija vienīga vienība visā Kurzemē, kuras bruņojumā atradās šī tipa kaujas tehnika.

Šodien Krotē atrodas Māra Ūtēna privātkolekcija un ir iespēja apskatīt vācu pozīciju tranšejas un bunkuru vietas mežos pie Vārtājas upes. Ir pieejamas teltsvietas, ugunskura vieta, mazmājiņa, ir iespēja makšķerēt karpas.

Kurzemes mežos joprojām atrodas sprādzienbīstami priekšmeti! 

Virga mõisahärrade majja on korrastatud vanavara hoidla. Siit saab aimu, kes elasid Vārtajase jõe kaldal ja Virgas, aga ka Virga mõisast ja parunite Noldide suguvõsast, aga ka II maailmasõja aegadest ja Virga nõukogude kolhoosi aegadest. . Saab vaid vaadata objekte, aga kuulata saab ka lugusid külastajaid huvitavatel teemadel.

Virga mõis elas aastatel 1944/1945 toimunud Kurzeme katlalahingud nii hästi üle, et lihtne jalutuskäik endise mõisa territooriumil võimaldab tajuda muinasaja hõngu ja endiste mõisaelanike kohalolu. Puhkehetk Rootsi kuninga Karl XII mälestusmärgi "Karlias Zabaksi" juures või spetsiaalselt selleks ette nähtud puhkealal Virga Traditsioonide Maja lähedal on kasulik mitte ainult lõõgastumiseks, vaid ka meeldetuletuseks, et Karl XII veetis 1701. aasta talve. siinsamas Virgas.

Mõisa endises aidas, praeguses kohalike elanike kultuuri- ja kodutraditsioonide majas, saab rentida sauna ja ruume pidustuste, sh pulmade pidamiseks.

Pampāļi on asula Salduse maakonnas Pampāļu vallas, valla keskus on Zaņase ja selle lisajõe Arupe kaldal, 27 km kaugusel maakonnakeskusest Saldust ja 147 km kaugusel Riiast. Asula tekkis pärast agraarreformi Pampāli mõisa keskuse ümber. 1933. aastal omistati Pampālisele tiheasustuskoha staatus.

Vaenutegevus Pampali eeslinnas algas 21. novembril 1944, kui Ventat sundinud Nõukogude 4. šokiarmee alustas pealetungi Salduse suunas. 24. novembriks olukord stabiliseerus ja rindejoon püsis muutumatuna kuni 21. detsembrini.

21. detsembril 1944 algas nn 3. Kurzeme lahing, mille käigus ründas 1. Balti rinde 4. põrutusarmee 4 laskurkorpusega (12 laskurdiviisi) ja 3. kaardiväe mehhaniseeritud korpus Salduse suunas, et ühendada. seal 2. Balti rinde üksustega. Pampali rajoonis kaitses end Saksa 132. jalaväedivisjon, mille 436. grenaderirügemendi 1. pataljon oli end mõisa ja kiriku ümbruses kindlustanud.

Rünnak Pampāliaile toimus massiivse suurtükitule toetusel 1. laskurkorpuse 357. ja 145. laskurdiviisi poolt, mida toetas 39. kaardiväe tankibrigaad. Lahingu esimese 24 tunni jooksul piirati Pampali garnison, mida juhtis 436. grenaderirügemendi 14. (tankitõrje) kompanii ülem kapten Eberard Coll, ja hävitati ägedas võitluses.

Kuna Pampali asus otse rindejoonel, said kõik hooned suurtükitulest pihta ja pole tänaseks praktiliselt säilinud.

Privati karinė kolekcija Mundigcieme. Aivaras Ormanis ne vienerius metus kolekcionuoja istorinius objektus – karines uniformas, uniformas, kamufliažas, ryšio priemones, buities daiktus, apsaugos priemones iš skirtingų laikotarpių ir šalių, siekiančias Antrojo pasaulinio karo, sovietų kariuomenės ir nepriklausomos Latvijos atkūrimo laikų.

Kolekcija šiuo metu nėra gerai prižiūrima, o eksponatai saugomi buvusiame kolūkio tvarte.

See asub maapiirkonna teede ristmikul, mis keerab maha Pienavast Džūkste'ile viivast teest.

Mälestusmärk H. Faulile ja üheksale saksa ja läti sõdurile, kes langesid 27. detsembri 1944. aasta lahingus (arvatavasti õhku tulistatud suurtüki otsetabamuse tagajärjel) ja keda peetakse sellest ajast saadik kadunuks, kuna nende säilmete, dokumentide või muude tõendite kohta ei ole leitud ühtegi jäänust.

Otanki vanavarapood asub endise Rude kooli hoovis. Giidi jutustus punkrist ja selle loojatest, nende edasisest saatusest. Vaadata saab endise Rude kooli õpilaste loodud punkri maketti (partisanide enda jutustuse järgi) ja tolleaegse metsaala ruumilist kaarti, kus on märgitud toetajate majad ja kontaktid. Punkri majapidamise eksponaadid kogutud. Eeltaotlus telefonil 26323014 või meiliaadressil lelde.jagmina@gmail.com.

1943. aasta lõpus hakkasid natside Saksa okupatsioonivõimud, plaanides laiendada SS-i motoriseeritud relvaüksusi, ehitama Dundaga läheduses väljaõppekohta nimega "Seelager" (merelaager). Dundaga ja Arlava kihelkondade elanikud evakueeriti harjutusvälja rajamiseks. 
Laagri taristu rajamiseks asusid Dundaga läheduses mitmed koonduslaagri "Kaizervalde" filiaalid, kuhu paigutati umbes 6000 juuti erinevatest Euroopa riikidest (sealhulgas Lätist) ning umbes 1000 sõjavangi ja partisani. Paljud vangid surid hukkamiste ja kehvade elutingimuste tõttu. Osa surnutest maeti "Čiekuri" laagrisse, mis mõnede andmete kohaselt oli ka Mazirbe suunas kitsarööpmelist raudteed ehitanud juutide grupi mõrvapaik.
1944. aasta augusti alguses, pärast Nõukogude Liidu sissetungi Zemgalesse, likvideeriti väljaõppekeskus, mitu tuhat väljaõppeta SS-veeretajat saadeti tagasi Saksamaale ning komandost, instruktoritest ja koolitatud sõduritest moodustati SS-mootorbrigaad Gross, mis sai nime väljaõppekeskuse komandöri, SS-standardseersant Martin Grossi järgi. Brigaad osales 1944. aasta augustis Tukumsi lahingus ning 1944. aasta septembris Iecava ja Baldone lahingutes.
Pärast SS-üksuste lahkumist kasutati harjutusvälja infrastruktuuri Riiast ja teistest Läti piirkondadest evakueeritud juutide majutamiseks, keda kasutati jätkuvalt orjatööjõuna.

Aizvīkai mõisapark asub Gramzda vallas Aizvīkis, vaid mõne kilomeetri kaugusel Leedu piirist.

Aivvikai pargis on siiani hästi näha II maailmasõja aegsete punkrite ja kaevikute kohad. Üks relvaliikidest oli Katyusha raketiheitesüsteem. Mitmed sellised raketiheitmissüsteemid asusid Aizvīki pargis ka pärast II maailmasõja lõppu ja need kohad (caponieri) on looduses selgelt nähtavad.

See ainulaadne, saladuste ja legendidega kaetud metsapark tekkis 19. sajandi lõpus Aizvīkai mõisapargina, kui mõisaparun von Korff kattis lähedal asuva künkliku maa männi- ja kuusemetsaga. Hiljem rajati 40 ha suurusele alale jalutusrajad, istutati ka teisi puuliike ja rajati faasaniaed.

Lisaks maalilistele metsamaastikele on siin ka puidust muinasjutulised ja muinasjutulised kujundid ning kiviskulptuurid, mis jutustavad reisijatele Aizvīki ajaloo sündmustest ning tähistavad pargis olevaid kultuuri- ja ajaloolisi paiku. Parki on loodud ka Roheline klass.

Aizvīkai mõisapargi kultuuri- ja ajaloopärandi põhjalikumaks tundmaõppimiseks soovitame kasutada giidi teenuseid.

Aizvīkai mõisapark asub Gramzda vallas Aizvīkis, vaid mõne kilomeetri kaugusel Leedu piirist.

Aivvikai pargis on siiani hästi näha II maailmasõja aegsete punkrite ja kaevikute kohad. Pargis on taastatud Punaarmee punker.

Üks relvatüüpe Teise maailmasõja ajal oli "Katyusha" raketiheitesüsteem. Aizvīki pargis asus mitu sellist raketiheitmissüsteemi, isegi praegu on need kohad (caponieri) looduses selgelt nähtavad.

Aizvīkai mõisapargi kultuuri- ja ajaloopärandi põhjalikumaks tundmaõppimiseks soovitame kasutada giidi teenuseid.

Major Jānis Ozolase divisjonile on paigaldatud mälestussilt Riia - Liepāja maantee äärde, Džukste valda, umbes ühe kilomeetri kaugusel mälestuspaiga Kurzeme tagaveest.

Kolmandas Kurzeme lahingus 31. detsembril lõi Ozola III diviis ja major Kristaps Insbergi II diviis viimase kaitseliinina tagasi vastase ülekaaluka rünnaku, hoides ära rinde murdumise. Selles lahingus ilmutab Ozol isiklikku kangelaslikkust ja juhtimisvõimet

Jānis Ozols (1904-1947) oli Läti armee ja Läti leegioni ohvitser, armee aunimekirja pälvinud, samuti rahvuspartisan ja Nõukogude repressioonide ohver.

Cirkale kalmistule maeti ümber Rubeņa pataljoni parameedikud Ārija Stiebriņa ja Velta Vaska, kelle Saksa natside armee üksused lasid maha 9. detsembril 1944 koos teiste Zlēki ümbruses tabatud elanike, desertööride jms.

Juttude järgi järeldub sellest, et noored naised on Rubeni pataljoni astunud vabatahtlikult. Koos Rubeni pataljoniga mindi Suntažist Usmasse. Ent Jekelna kampaania käigus arreteeriti noored naised teel, viidi veelogi metsaülema majja ülekuulamisele ja lasti koos väikese grupi teiste kinnipeetutega maha. Üks Cirkale elanik, naine tundis Aryat ja tal õnnestus mõlema tüdruku säilmed ümber matta Cirkale kalmistu serva ning hoolitses selle kalmistu eest kogu Nõukogude okupatsiooni aja.

Saksa 16. armee vastuluuredivisjoni ülema, SS-i kõrgeima ja Ostlandi politseiülema SS-Obergruppenführeri ja politseikindrali Friedrich Jäckelni juhtimisel toimus Eichensumpfis ("tammesoo") suuroperatsioon. 5.-9.detsembrini, mis oli suunatud "Punase Noole" ja kindrali Kurelise rühmituse jäänuste vastu Abava lähedal.

Aktsiooni käik on osaliselt dokumenteeritud 31. detsembri 1944. aasta aruandes.

Rubeni pataljoni sõdurite hauad asuvad Kuldīga - Sabile maantee ääres. Teest vaid mõnesaja meetri kaugusel asuvad teeviit ja kivi kirjaga "Sinu maa ja vabaduse eest".

Leitnant Robert Rubenise pataljon oli kindral Jānis Kurelise moodustatud väeosa üks osadest, mis ei alistunud Saksa vägedele ja osutas sakslaste ägedat vastupanu. Usma perioodil suurenes pataljoni arvuline koosseis 650 meheni koos nelja täisvarustuses kompanii, kiirabi ja farmimeeskonnaga. Juhtkoosseis: leitnant R. Rubenis, leitnant Filipsons, vv A. Druviņš, vv Šults, vv Briedis, vv. seersant J. Rubenis, J. Bergs, vv Jaunzems.

14. novembrist kuni 9. detsembrini 1944 toimusid Ugāle, Usma, Renda ja Zlēki kihelkondades ägedad lahingud politseikindral Friedrich Jekelni juhtimisel tegutsevate Saksa 16. armee üksuste, SD ja SS-üksuste ning sõjaväelase pataljoni vahel. Kurjala üksus, mida juhatas leitnant Roberts Rubenis. Renda ja Zleki lähedal toimunud lahingutes hukkus umbes 250 Saksa sõdurit, samas kui rubenelaste kaotused olid umbes 50 inimest.

Pärast leitnant Rubenise surma teatas Druviņš oma meestele, et jätkab tööd vaba tahte põhimõttel ning selle tulemusena langetas mitukümmend meest otsuse Rubenise pataljonist eralduda. 20.-21.11.1944 langes Saksa SD-üksuse poolt vangi 11-liikmeline rühm, kes pärast ülekuulamisi viidi kohalikku metsa ja tulistasid.

Liepāja Karosta paljude objektide hulgas on Liepāja rannakahuripatarei nr 2 siiani Liepaja salapäraseim koht. Akus nr. 2, paigaldati alati erinevate olemasolevate võimude vägede laskemoonalaod.

Liepaja kindluspatarei nr. 2 ehitati rannajoonest kaugemale ja seda kaitses kõrge vall. Akud olid relvastatud 16 1877. aasta mudeli 11-tollise (280 mm) mördiga. Pärast linnuse lammutamist rajati siia laskemoonalaod. Plahvatusohu tõttu oli territoorium avalikkusele suletud ja valve all 130 aastat, kuid nüüd on seal välja pandud ekspositsioon 1. Kurzeme diviisi staabi tegevusest aastatel 1919-1940 ning fototõendid I. Liepāja jalaväerügement, 2. Ventspilsi jalaväerügement ja Kurzeme suurtükiväerügement.

Mazirbe rannik oli Teises maailmasõjas oluline koht, kust 1944. aastal toimus põgenikelaevade liiklus Rootsi.

1944. aastal oli Staldzenest aktiivne pagulaslaevade liiklus Rootsi randadele.

Maja aadressil Lauku tn 4, Ventspils, kus elas ja töötas õpetaja õpetaja Valentīne Lasmane (s. Jaunzeme) (1916–2018), kes 1944.–1945. töötas LCP kontaktisikuna ja Ventspilsi sidegrupi liikmena. Elas pärast II maailmasõda Rootsis. Ta korraldas väljaandes "Üle mere 1944/1945" 130 paadipõgeniku tunnistusi. (Stockholm, 1990), kuid V. Lasmane enda elulugu saab lugeda raamatust "Öö pole ainult magamiseks" (Riia, 2020). 2000. aastal autasustati teda Kolme Tähe ordeniga. Suri 102-aastaselt 2018. aastal Stockholmi eeslinnas Tebias.

Nams Katrīnes ielā 4, Ventspilī, kurā darbojās arheologs Valdemārs Ģinters.

No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada 8. maijam LCP pārstāvis Kurzemē bija arheologs Valdemārs Ģinters (segvārdi “Dakters”, “Dārznieks”) (1899–1979). Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Valsts vēsturiskā muzeja direktors un Latvijas Universitātes docents. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā. No 1949. līdz 1979. gadam Latviešu Nacionālā fonda valdes priekšsēdis.

Livonijas odeņa pilī ierīkotajā cietumā 1944.-1945. gadā apcietinājumā atradās vairāki LCP Ventspils sakaru grupas dalīnieki un bēgļu laivu pārcēlāji.

Laivu pārcēlāja Žaņa Fonzova atmiņas: “Izbraucām no Zviedrijas divas laivas - “Krīvs” un “Zvejnieks”. Es biju uz “Zvejnieka”, un apkalpē bija Saulīte ar Grunti. [..] Laiks bija skaists, es braucu  tā neuzkrītoši, ne sevišķi augstu. Uzreiz redzu - man morzē. Tuvojas laiva. Es lejā uz mašīntelpu, jo bez Saulītes papīriem arī man bija atbraucēju vēstules piederīgajiem Latvijā un salasītie ieroči maisā. Sabāzu vēstules un papīrus tanī ieroču maisā un visu pāri bortam.. Kā tad! Laiva klāt pie mūsējās un vācieši prasa mūsu braukšanas atļaujas. [..] Tā nu 21. oktobrī vācieši veda mūs ar visu “Zvejnieku” uz Ventspili. Noveda mūs uz cietumu. Tur telpā kādi 30 cilvēki. Man bija mugurā tāds aitādas kažociņš, liku to uz grīdas un pats virsū, taču pagājušā nakts bja negulēta. Otrā trešā dienā sauc mūs laukā pratināt. Bijām norunājuši teikt, ka esam bēgļi ceļā uz Vāciju. Es tikai biju gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ. Liekas, šie mums noticēja toreiz. [..] Bet, tad Ventspilī mainījās stāvoklis: pilsētu pārņēma militārā pārvalde, un mūs izsauca uz pratināšanu otrreiz. Nu bija sliktāk, jo rādīja mums zviedru sērkociņu kastīti un vienu kronas gabalu, kas esot atrasti uz laivas. Viens no pārklaušinātājiem bija latvietis, un tas net mums ar galvu, lai stāstot visu patiesību. Redzējām, ka pasaciņai beigas, vienkārši bija jāatzīstas”.

Ceļš uz “Grīnieku” mājām Vārves pagastā, kur 1944. gadā atradās viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: “Ieejot “Grīnieku” pagalma, viss izskatījas ļoti normāli. Klusa lauku māja, neviena dvēsele, laikam cilvēki diendusā. [..] Izrādījās, ka ne tikai “Grīnieku” dzīvojamā māja bija pilna ar cilvēkiem, bet pilnas bija visas būves. Kūtsaugša, klēts, siena šķūnis un pirtiņa. Satiku vienu otru paziņu, jo bija pienācis laiks mūsu zemi atstāt. [..]  Uztura stāvoklis nebija kritisks, bet diezgan trūcīgs. [..] Vakarā sāka bēgļu karavāna virzīties uz jūrmalu. Iepriekš brīdināju visus nenākt laukā no krūmiem pie jūrmalas, jo netālu atradās krasta sargu zemnīcas un novērošanas punkti. Tā bija liela karavāna, jo uz jūrmalu devās visi apmēram vairāk par 200 cilvēku. Nebija cerības, ka visi tiks laikā. Vakars nebija visai tumšs, un es varēju pārskatīt visas grupas darbības norisi. Visuzkrītošākās bija lielās mantu kaudzes. Cilvēkiem dzīvojot “Grīniekos”, tās neredzēja, bet tagad, kad tās izcēla gaismā, tikai to redzēja. Mantām vien vajadzēja veselu  laivu. 3-4 divu zirgu redeļu rati bija piekrauti ar mantām, kuriem sekoja cilvēki. [..] Laivu gaidījām ilgi, bet tā nepienāca. Visai karavānai bija jāatgriežas. Bija stipri tumšs”.

"Vārves būdas”, vieta Ventspils novadā, kas kalpoja par pagaidu mitekli latviešu bēgļiem, kas 1944. gadā gaidīja pienākam laivas no Gotlandes.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: 

“Pie mums bija ieradies no Rīgas mans pusbrālis ar ģimeni un, kad pienāca ziņa, ka gaidāma laiva pie Vārves, es apvienoju šos savus ļaudis ar policijas priekšnieka Jasūnasa grupu un visi izbraucām uz Vārvi. Gaidījām signālus līdz vēlai naktij, bet laiva nepienāca. Tā mēs gaidījām tur veselu nedēļu. Sāka līņāt. Ļaudis no palagiem sacēla tādas teltis, tāpēc šo vietu nosaucām par “Vārves būdām”. Mēs ar sievu pa dienu bijām vairāk pa Ventspili, un ar laiku bija jādomā, kā piegādāt gaidītājiem pārtiku. Atceros, kādu nakti mēs ar sievu uz divriteņiem vedām pa mežu viņiem karsti novārītus kartupeļus. Lija stiprs lietus, zibeņoja un rūca, un siltie kartupeļi labi garšoja izlijušajiem gaidītājiem. Šo slēpšanās vietu nejauši bija atklājis Vārves mežsargs, bet - apsolot viņam arī pārvešanas iespēju, viņš nāca palīgā. Vācieši bija sākuši staigāt pa jūrmalnieku mājām, meklējot pēc cilvēkiem iesaukšanas gados. Netālu no “Vārves būdām” mežā bija noķerti divi jauni cilvēki. Tālab šī vieta nevarēja vairs būt droša šiem pāri par pussimts cilvēkiem, kas te nīka”.

Atjaunotās “Bambaļu” mājas Ošvalkos, Jūrkalnes pagastā, kas 1944. gadā bija viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu bēgļa Kārļa Draviņa atmiņas: “”Bambaļi” bija vecas, mazas, stipri nolaistas mājas Jūrkalnes pagastā, apmēram 40 kilometrus no Ventspils. [..] Apkārt pletās nelieli lauciņi mitrajā vietā, bet turpat otrā pusē apvijās apkārt veca, apaugusi kāpa. Gabaliņu aiz tās šalca jūra - mājas bija pavisam klāt pie jūras. Otrā pusē, puskilometra attālumā, gāja Pāvilostas-Užavas dižceļš, taču gatve līdz mājām nebija viegli izbraucama, kāpēc vācieši nevarēja būt ikdienišķi viesi šeit. Viegli bija piesniedzama laivu sagaidīšanas vieta - kāds meža lodziņš augstā krastā. [..]

”Bambaļu” saimniece ar savu grupu, kas arī gaidīja uz “ūdens kustēšanos”, dzīvoja divās istabās uz jūras pusi, bet bēgļu pulciņš mitinājās otrā mājas galā, arī divās istabās. Virtuvi izmantoja kopīgi. Priekšnamiņu starp abiem galiem piebāza ar bēgļu daudzajām mantām. Istabās guļa bija salmos, kas bija izlikti  visgarām gar sienām. Katrā pusē istabā bija viena gulta, kur gulēja kāda māte ar bērniem. Salmu guļas  pa dienu apklāja ar palagiem vai ko citu. Tanīs iznāca sēdēt vai gulēt arī dienā, jo citur nebija, kur palikt. [..] Dienas gāja vienmuļi, viena kā otra. Cēlās pavēlu, nebija, kur steigties. Kad kopgalda brokastis bija paēstas, vieni gāja spēlēt kārtis, daži noņēmās ar  zīlēšanu, bet citi mēģināja lasīt. Kādiem bija jāiet saimniecības darbos - jāgādā malka, ūdens”.

«Лаукгали» в Юркалнской волости, месте жительства писателя Карлиса Скалбе в октябре-ноябре 1944 года, в ожидании корабля беженцев в Швецию.

Мемориал находится рядом со смотровой башней пляжа Павилоста в дюнах. На мемориале есть указатели.

В конце Второй мировой войны три литовских полицейских батальона - 5-й, 13-й и 256-й - были размещены и в Латвии, и после караульной службы и борьбы с советскими партизанами и Красной Армией на Восточном фронте с осени 1944 года они были привлечены к охране побережья Балтийского моря в Курземе.

В октябре 1944 года все три батальона, состоявшие из 32 офицеров и около 900 инструкторов и солдат, были подчинены 583-му подразделению охраны тыла немецкой 18-й армии (Koruck 583). В задачу подразделения входила охрана Курземского побережья от Лиепаи до Вентспилса. Все три литовских батальона были размещены в окрестностях Павилосты. В декабре 1944 года 13-й батальон был передан немецкому 1-му армейскому корпусу в районе Лиепайского озера.

Одной из задач литовской береговой охраны, помимо готовности к борьбе с вражескими десантами и донесения о вражеских кораблях, было предотвращение отплытия латышских судов с беженцами на остров Готланд, расположенный в 160 километрах, но литовские береговые охранники не препятствовали отплытию судов с беженцами. Однако новости о том, что литовская береговая охрана помогает латышским беженцам, а сами литовцы готовятся к переправе через море в Швецию, дошли и до немцев.

10 января 1945 года солдаты 1-й роты 5-го литовского полицейского батальона были схвачены. Последовало более недели допросов и суда, на которых, в качестве предупреждения остальным, было принято решение казнить семерых литовских солдат и заключить 11 их товарищей в концентрационные лагеря в Германии. Казнь семи литовских солдат (сержанта Мацияуски, командира роты; Юозаса Сендрюаса, солдата; Владаса Салицкаса, солдата; Ионаса Башинскиса, Красаускаса и еще двух неизвестных) состоялась 21 января 1945 года в Залькалнских соснах в Павилосте.

В январе 1945 года 5-й батальон был расформирован, боеспособные солдаты были распределены по двум оставшимся батальонам, а остальные были сформированы в отдельную саперную роту. На момент капитуляции группы армий Курземе в мае 1945 года два батальона (13-й и 256-й) все еще находились в Курземе в качестве саперной роты с общим числом 900 солдат, которые были взяты в плен советскими войсками.
 

Побережье Мазирбе было важным местом во Второй мировой войне, откуда в 1944 году осуществлялось движение лодок с беженцами в Швецию.

Расположен в Тукумском районе, на стороне автомагистрали А9, в 500 м от поворота на Лештень в сторону Риги.

Мемориальный комплекс был установлен в 1991 году возле домов Румбу, в окрестностях которых шли активные боевые действия. Это дань уважения защитникам «Курземской крепости», сражавшимся против Красной Армии во Второй мировой войне. Бои имели большое значение, поскольку временно приостановили полную оккупацию Латвии Красной Армией. Около 300 000 латышей эмигрировали, избежав преступлений против мирного населения со стороны советского режима.

В конце Второй мировой войны на территории Латвии сложилась своеобразная ситуация. В Курземе находились силы немецкой армии, которые Красная Армия пыталась ликвидировать или не допустить их участия в боевых действиях в Восточной Пруссии или вокруг Берлина. «Курземская крепость» — наиболее распространенный термин для описания боевых действий в Курземе с 1944 по 1945 год. «Курземские сражения» представляли собой бои немецкой армии по отражению широкомасштабных атак Красной Армии. Курземская крепость прекратила свое существование вскоре после капитуляции Германии.

Сегодня вы можете увидеть место памяти и отдыха, популярное среди латышских легионеров с момента восстановления независимости Латвии.

В Павилостском краеведческом музее можно осмотреть выставку «Павилоста - закрытая зона» о жизни Павилосты в годы советской оккупации - исполнительной власти, приграничной зоне, рыбном колхозе, культурной и повседневной жизни. В дополнение к постоянной экспозиции была представлена ​​интерактивная эмоционально насыщенная цифровая выставка на двух языках и аудиовизуальная инсталляция, где можно посмотреть фильм о Павилосте.

В музее создана новая выставка «Золотые песчинки Павилосты». Цифровая выставка позволяет увидеть события прошлого, развитие Павилосты и самые важные события с 1918 года до наших дней. О военном наследии рассказывает раздел освободительной войны о борцах за свободу Латвии и временах советской оккупации

Экспозиция музея (единственный музей, посвященный Курземской крепости) насыщенно и увлекательно рассказывает о ходе боевых действий в Курземской крепости и дальнейших судьбах латвийских солдат. С другой стороны, на выставке под открытым небом можно прогуляться и увидеть восстановленные окопы, бункеры и тяжелую военную технику времен войны.

Часы работы:

Понедельник - вторник - выходной

Среда – суббота – 10:00 – 17:00.

Воскресенье - 10:00 - 15:00

Желательно связаться заранее по телефону 29442311.

Находится в Тукумском районе, Лестене, рядом с костелом.

Строительство Братского кладбища в Лестене началось в 1998 году. Это второе по величине кладбище солдат в Латвии, где вместе похоронено более 1300 латышских легионеров. Только после восстановления Латвийской Республики стало возможным хоронить из разных мест латышских солдат, погибших во Второй мировой войне.

Латышский легион — боевая единица немецкой армии, сформированная в основном из незаконно мобилизованных латышей. Солдаты воспринимали свое присутствие в легионе как борьбу за восстановление независимости Латвии, несмотря на то, что она происходила в рядах немецких вооруженных сил и что Германия оккупировала Латвию. Не было другой военной силы, которая могла бы задержать возвращение советской оккупации. Латышские легионеры сражались против Красной Армии, отменившей независимость Латвии, уничтожившей ее армию и совершившей преступления против мирного населения. В рядах германской армии сражалось от 110 000 до 115 000 солдат, и от 30 000 до 50 000 из них ушли на поле боя.

Сегодня в Лестене можно увидеть Братское кладбище, рядом с которым находится Лестенская церковь. Это выдающийся образец сакрального искусства барокко. В старой церковной пивной можно ознакомиться с экспозицией, посвященной истории Латышского легиона. Центральный образ Братского кладбища «Родина-Мать-Латвия» создал скульптор Арта Думпе. Неподалеку находится усадьба Лестене, которая до Второй мировой войны принадлежала генералу латвийской армии Мартиньшу Хартманису.

Экскурсии в Лестенскую церковь можно заказать у главы прихода Лестенской евангелическо-лютеранской церкви Ингуны Кокиной, тел. +371 29993743.

Мемориальный комплекс в Камбаросе расположен в месте, которое непросто найти. Двигаясь по шоссе Рига-Лиепая, между Аннениеками и Каениками, следует повернуть налево на грунтовую дорогу и проехать около 2 километров.

Бои у домов Камбаров и Иленов вошли в историю с огромными жертвами с обеих сторон армии. Памятник установлен возле дома Камбару, где в январе 1945 года произошло одно из самых бессмысленных сражений, в котором погибло не менее 3000 тысяч солдат.

Через Анниеки в 1944/1945 гг. Зимой 2008 года продвинулась линия фронта Курземской крепости. 319-й полк 308-й Латышской стрелковой дивизии Красной Армии сражался здесь против частей 19-й дивизии Латышского добровольческого легиона СС. Здесь латыши воевали против латышей.

Фотохудожник, публицист и писатель Гунарс Биркманис записал воспоминания своего одноклассника Альфонса Калниньша в книге «Размышления века»: «В 1946 году мы ходили на поля Элени и Камбари искать оружие. Там два огромных поля были полны останков павших красноармейцев. Думаю, тысяча или больше скелетов в серых армейских шинелях. У них не было ничего: ни оружия, ни имущества, ни документов, подтверждающих их право собственности. Мы знали, что это латыши, мобилизованные русскими.

В советские годы на этом месте был установлен мемориал, интерпретирующий произошедшее здесь в советском духе. Памятник - стоящие фигуры девушки и юноши - был привезен с одного из многочисленных Братских кладбищ района, когда там перезахоронили солдат. На мемориальной доске сохранилась старая надпись на латышском и русском языках: «Здесь в XII 1944 и I 1945 года происходили бои за освобождение района от немецких оккупантов». Недавно рядом установили небольшой памятный камень «Зудис сварорц 1944-1945».