Nacionālā pretošanās kustība
II WW2, IV Padomju okupācija, III Nacionālie partizāni

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt  partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.

Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.

Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.

Patstāvīgi pieejama partizānu taka. Bunkura apskate pēc iepriekšējas pieteikšanās.

Atrodas Grīvas meža masīvā.
Apskatāmi seši objekti, kas saistīti ar nacionālo un padomju partizānu cīņu vietām.
Grīvas mežu masīvā atrodas ne tikai “Purvsaliņu” nacionālo partizānu mītnes, Baltais krusts nacionālo partizānu bunkurā un krusts pretestības kustības komandierim Andrejam Roskošam, bet arī padomju partizānu brigādes komandiera Artūra Baloža kaps, piemineklis tā dēvētajā Meiteņu kalniņā, kurā 1944.  gadā gāja bojā padomju partizānu brigādes jauno partizānu grupa, kā arī monuments padomju partizāniem ar piecstaru zvaigzni un iegravētiem vārdiem “Kaut skujām sevi sedzām”.

Objektus iespējams arī apskatīt dodoties izbraucienā ar divriteni velomaršrutā Nr. 785 - "Vēstures atskaņas Grīvas mežos" (maršruta garums 34 km, grants un meža ceļi). Karte lejupielādei.

Piemiņas vieta nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam (GPS 56.87399, 27.43524)
1997. gada rudenī Lielgrīvas mežā atklāts Baltais krusts nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam.

Piemineklis Artūram Balodim (GPS 56.872926, 27.478121)
Artūrs Balodis bija padomju partizāns, īpašo uzdevumu komandieris A apakšvienībai, kura mitinājās Grīvas mežu masīvā. Krita apjomīgajā “ķemmēšanā“, ko veica nacistiskās Vācijas okupanti. Kaujasbiedri vietā, kur viņš gāja bojā, bērzā iegrieza burtus AB, lai to neaizmirstu. Pēc kara novadpētnieki iezīmēto bērzu atrada un tai vietā uzstādīja piemiņas plāksni.

Visiem Grīvas mežos kritušajiem (GPS 56.863280, 27.47975)
Šo piemiņas akmeni Grīvas mežu masīvā ir uzstādījuši VAS “Latvijas valsts meži” par godu partizāniem, kuri cīnījās par savu dzimteni. Blakus piemiņas akmenim ir karte-shēma ar partizānu mītņu – apskates objektu norādēm. Ir ierīkota arī atpūtas vieta. Netālu atrodas nacionālo partizānu apmetnes vieta, 1945.-1947.gads.

Nacionālo partizānu apmetnes vieta (GPS 56.863456, 27.481148)
Šai vietā atradās nacionālo partizānu, kuri cīnījās pret padomju okupāciju, apmetnes. Ir saglabājušās atsevišķu bunkuru vietas, pēc kuru vizuālā izskata var spriest, cik lielas un kādas formas bijušas zemnīcas. Nacionālie partizāni, pretojoties padomju varai, Grīvas mežos darbojās vairākus gadus pēc otrā pasaules kara beigām.

Grīvas mežu memoriālais ansamblis, zemnīca (GPS 56.860665, 27.490439)
Uzcelts par piemiņu padomju partizāniem, kuri mitinājās Grīvas mežos. Partizāni spridzināja vietējo dzelceļu tīklu un vilcienu sastāvus, lai traucētu nacistiskā Vācijas armijas munīcijas, pārtikas u.c. piegādei. Vietās, kur kara laikā bija izraktas zemnīcas, ir novietoti piemiņas akmeņi. Atjaunotajā zemnīcā var izjust kara laiku atmosfēru.

Meiteņu kalniņš (GPS 56.858187, 27.521526)
1944. gada jūnijā nacistiskās Vācijas okupanti veica plašu Grīvas mežu “ķemmēšanu“ ar nolūku iznīcināt partizānus. Karavīri uz Numernes kalniņa aplenca saimniecisko rotu, kurā pārsvarā bija jaunas meitenes, un visas tika nošautas. Kopš šiem traģiskajiem notikumiem Numernes kalniņu vietējie iedzīvotāji pārdēvēja par Meiteņu kalniņu. Šajā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens.

Godinot nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes piemiņu, 2005.gada 28.maijā Viļakā tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Tas novietots netālu no Viļakas katoļu baznīcas, kara laikā izrakto tranšeju malā, kur čekisti apraka nošautos nacionālos partizānus. Zem P.Supem veltītā pieminekļa ievietota kapsula ar 386 kritušo  nacionālo partizānu vārdiem, kauju aprakstiem un materiāliem par partizānu komandieri. Akmenī iekalti vārdi: "Tev, Latvija, es paliku uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam".
Pieminekli veidojis Pēteris Kravalis.

Līdzās atrodas piemiņas vieta Stompaku mežā un citās kauju vietās kritušajiem un čekistu noslepkavotajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1944.-1956.g.
Pie labējās sienas 2008. gada 20. jūnijā atklāta granīta plāksne ar trijās slejās izkārtotiem 55 kritušo partizānu vārdiem.
Piemineklis uzstādīts vietā, kur komunistiskās okupācijas varasiestādes savulaik pārējo iedzīvotāju iebiedēšanai bija izstādījušas noslepkavoto partizānu mirstīgās atliekas.

Uz līdzās esošās plāksnes iegravēti pateicības vārdi Pēterim Supem un Broņislavas Martuževas dzejolis:
"Celies, Pēteri Supe,
Dvēsele, karā kautā!
Šodien Tavs asins upuris,
Augšām cēlies tautā.
Iziet mūžīgi dzīvot
Jaunajo spēkā un sparā,
Uzvijas, uzplīvo, uzpalo
Augšāmskrejošā karogā!"

Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.

Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu zemnīca.

Ekstrēma nakšņošana, sajūtot vēstures elpu. Apgaismojumu nodrošinās petrolejas lampas, gulēšana būs uz dēļa lāvām, un arī apkures ierīce būs līdzīga tiem laikiem. Pieteikšanās zvanot Amatas tūrisma informācijas centram T. 25669935.

Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.

Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta.

Atrodas “Čūskubirzs”, Alsviķu pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 21. augustā. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šeit meža masīvā saglabājusies bunkura vieta, kur 1947. gada jūnijā Latvijas Nacionālās partizānu apvienības ģenerālštāba sakaru daļas priekšnieks Antons Circāns ieradās uz tikšanos ar Bruno Bukaldera vadītajiem partizānu pārstāvjiem, lai organizētu un uzturētu sakarus starp atsevišķām nacionālo partizānu grupām. Antona Circāna mērķis netika īstenots, jo 1947. gada 7. jūlijā netālu no Drustiem viņš gāja bojā.

Baltijas valstīs lielāko nacionālo partizānu bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris “Kārlis Krauja” (Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielu LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas pārspēku. Pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni.

1992. gadā zemessargi kopā ar “Daugavas Vanagiem” un citu patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos.. 1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām Zebrenes pagastā tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: “Tēvzeme un brīvība – svētākie dārgumi virs zemes /  Īles nacionālo partizānu / 1945. – 17.93.1949. / piemiņai / Pertas latvieši”. 2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) atklāja jaunu balto krustu un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Par tevi, tēvu zeme! Savas galvas nolika šai meža paugurā 1949.gada 17.martā cīņā pret čekas karaspēku Kārļa Kraujas grupas latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni”.

Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā 2009. gadā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Pēc bunkura iebrukšanas trīs gadus vēlāk, tas tika atjaunots 2013. gada rudenī ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem un uzvārdiem. 2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena LNPA uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: “Nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem 1948 – 1949”. Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi, bet  otrā pusē iekalti komunistu režīma notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi.

Atrodas Veclaicenes pagastā Alūksnes novadā.

Atklāts 2019. gada 4. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.
1953. gada 13. martā Veclaicenes mežos netālu no “Koruļu” mājām čekisti atklāja rūpīgi nomaskētu bunkuru un arestēja Bernhardu Ābelkoku un Elmāru Tortūzi.
Bunkurā tika atrasti ieroči: 2 vācu šautenes un 95 patronas, 2 pistoles “Parabellum” un 152 patronas.
1949. gada 11. novembrī čekas aģenti K. Dokti-Doktenieku nošāva, un viņa grupa izira. Pēc uzbrukuma B. Ābelkoks un E. Tortūzis kādu laiku slēpās bunkurā “Maskaļu” māju tuvumā, bet no 1951. gada pavasara, ar Ilonas Ābolkalnas atbalstu, ierīkoja bunkuru “Koruļos”, kur dzīvoja līdz arestam.

Atrodas dzejnieces mājvietā, “Dārziņi 1”, Indrānu pagasts, Madonas novads.

Piemiņas vieta un muzejs - ekspozīcija, balss un video ierakstu liecības par Nacionālo pretošanās kustību un dzejnieces darbu, pagrīdē izdodot žurnālu, sacerot dzeju un dziesmas nacionālajiem partizāniem.

Rekonstruētajā klētī ir iekārtota inovatīva, ilgtspējīga piemiņas vieta, kur Dzejas klēts apcirkņos, apliecinot B. Martuževas mūža gaitu, tiek akcentēta arī Nacionālās pretošanās kustība.
B. Martuževa bija iesaistījusies pretošanās kustībā no pašiem tās pirmsākumiem. Martuževu mājas “Lazdiņas” (māja nav saglabājusies) bija patvērums arī LNPA vadītājam Pēterim Supem un viņa biedriem. Te 5 gadus savas mājas pagrīdē slēpās B.Martuževa, tikās ar partizāniem, rakstīja dzejas (arī veltījumus partizāniem: Pēterim Supem, Vilim Tomam, Smilgas grupai, Laiveniekam, Salnam, Celmiņam, Bruno Dunduram u.c.), sacerēja dziesmas un iemācīja tās partizāniem, kuri tās iznesa pa pagastiem - arī tautā zināmo “Jaunība”, kuru vēlāk kā bezsaimnieka mantu paņēma E. Rozenštrauhs.
Tagad viņas dziesmas (arī veltījumus partizāniem) pa pagastiem izdzied grupa “Baltie lāči” – dzejniece savas dziesmas 2009. gadā nodeva Andrim Baltacim, kurš vienmēr ir gatavs pagodināt dzejnieces vārdu pasākumos arī Lubānā. 
Pagrīdē kopā ar Vili Tomu 1950. gadā tika izdots žurnāls “Dzimtene” (11 numuri, kurus ar roku katru 10 eksemplāros pārrakstīja B.Martuževa).
1951. gadā  dzejniece, brālis, māsa, māte un Vilis Toms tika apcietināti, B.Martuževa no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā.

Dzejas klēts ir kļuvusi atpazīstama gan novadā, gan Latvijā, to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, t.sk. skolēnu klases, gan individuāli, gan tūrisma grupas. Te ir iespēja ar caur dzejnieces mūža gaitu iepazīties arī Latvijas likteņgaitu, - ne tikai attēlos, bet arī balss un video liecībās. 

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.

Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Piemiņas akmens atrodas Striķu un Lauku ielas krustojumā.

Traģiski asiņainais notikums šajā vietā risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Šīs ielas 33.namā pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.

Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.

Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.

1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.

1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.

Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.

Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.

Apskatāms izgatavots un uzstādīts 3 m augsts krusts baltā krāsā plāksnes ar 1946. gada 2. jūlijā nošauto Latvijas nacionālo partizānu vārdiem. Turpat blakus atjaunota zemnīca. Lai vieglāk būtu šo vietu atrast, no Vietalvas puses uzstādīta norāde ar uzrakstu “Baltais krusts”. 

Otrā pasaules kara laikā Vietalvas apkārtnē risinājās aktīva kara darbība, un ar to saistīti arī notikumi pēc kara beigām. Pēckara gados te darbojās tā saucamā “Pārupa grupa”, kuras vadītājs bija Rihards Pārups (1914 - 1946) .
1946. gadā nodevības dēļ šajā vietā tika nošauti 10 partizāni. 

Pārupa grupai piemiņas akmens uzstādīts arī Jēkabpilī pie Krustpils luterāņu baznīcas.

Projektu realizēja bijušie Ulda Eiduka jaunsargu grupas aktīvisti.
No Pļaviņu puses piemiņas vieta sasniedzama ejot pa koka laipām un pavasarī un rudenī objekta pieejamība var būt apgrūtinoša.

Video sižets par Riharda Pārupa 100 gadei veltīto izstādi

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.

Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.

Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.

Atrodas Mālupes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2017. gada 13. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

1945. gada 24. augustā Latgalē, Dubnas mežos, bija nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ar mērķi atjaunot 1918. gada Latvijas Republiku. Labākai partizānu grupu darbības koordinēšanai, izveidojās reģionālie štābi. Nacionālo partizānu grupas, kas darbojās Bejas, Mālupes, Mārkalnes pagastos, apvienojās “Priedolaines” sektorā. Reģionālo štābu vadīja Jānis Liepacis. Katrā reģionālajā štābā izveidojās propogandas nodaļas. Viena no tādām, kuras komandieris bija Jānis Bitāns, izveidojās Mālupes pagasta meža masīvā. Šeit, bunkurā, no 1946. līdz 1948. gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Informācijas sagatavošanā un izplatīšanā iesaistījās Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustība “Dzimtenes Sili”.

Atrodas Ilzenes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 28. septembrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šo Ilzenes pagastu māju iedzīvotāji no 1944. gada rudens atbalstīja Voldemāra Andersona (“Vecā”) vadītos nacionālos partizānus, kuru bunkurs atradās netālu meža biezoknī. 1945. gada 23. novembrī bunkuru aplenca NKVD karavīri. Kaujā gāja bojā deviņi cīnītāji. Pēc tās tika atrasti 2 ložmetēji, 14 automāti, 11 šautenes, 10 pistoles, 3500 patronas, 45 granātas, 4 binokļi. Voldemāra Andersona grupas iznīcināšana bija plānota čekas aģentūras lietā “Ķēde”(“Цепь”).

Grupas sastāvā darbojās Voldemārs Pāvels Andersons (“Vecais”), Gastons Dzelzkalējs, Voldemārs Tonnis, Centis Eizāns, Osvalds Kalējs, Jānis Koemets, Stāvais (“Polis”), Voldemārs Rappa, Eduards Rappa, Elmārs Rappa (palika dzīvs).

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka.  Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.

Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.

Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.

Piemineklis atrodas netālu no Zlēku muižas ansambļa, Karātavkalna rietumu daļā.  Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks.

Zlēku piemiņas vietā ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem.

1944.gada decembrī Zlēku apkārtnē vācu nacistiskās armijas daļas veica plašu operāciju, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem.Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.

Kapos uzstādīts piemineklis nacionālo partizānu piemiņai. Akmenī iekalti vārdi partizāniem, kuri darbojušies Puzes – Piltenes partizānu grupa. Pieminekļa pakājē izvietotajā granīta plāksnē iekalti gada skaitļi (1945 – 1953) un 36 kritušo partizānu vārdi.

1946. gada 23. februārī Tārgales pagastā pie Vārnuvalka notika asiņaina kauja starp komandiera Brīvnieka vadīto Latvijas nacionālo partizānu grupu viņu nometnes vietā un padomju okupācijas armijas iznīcinātāju nodaļu. Cīņā krita seši partizāni, kurus vietējie iedzīvotāji paslepus apbedīja turpat mežā. Vēlāk turpat apbedīja bez tiesas un sprieduma vēl divus nošautos. Vietēji šo meža stūri dēvēja par Dzelzkalna kapiem, ko ilgus gadus prata atrast tikai zinātāji – pēc krusta zīmes eglē.

1989. gada vasarā LNNK Ugāles nodaļas dalībnieki Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā 1946. gada 23. februārī kritušo Puzes – Piltenes grupas nacionālo apbedīšanas vietā uzlika bērzu krustus, meklēja kritušo piederīgos Latvijā un ārzemēs.

1991. gada 27. aprīlī, piedaloties kritušo piederīgajiem, nacionālo organizāciju pārstāvjiem no vairākām zemēm, kapus iesvētīja teoloģijas profesors Roberts Akmentiņš, un tos nosauca par Dzelzkalnu brāļu kapiem.
 

Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.

Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.

Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).  

Namā Lauku ielā 4, Ventspilī dzīvoja un darbojās skolotāja Valentīne Lasmane (dzim. Jaunzeme) (1916–2018). Viņa bija LCP sakarniece un Ventspils sakaru grupas dalībniece. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā.

130 laivu bēgļu liecības sakārtojusi izdevumā “Pāri jūrai 1944./1945.g.” (Stokholma, 1990), bet pašas V. Lasmanes dzīvesstāsts lasāms grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” (Rīga, 2020). 2000. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Mira 102 gadu vecumā 2018. gadā Stokholmas piepilsētā Tēbijā.

Rubeņa bataljona muzejs atrodas Ugālē. Tas stāsta par ģenerāļa J. Kureļa grupas R. Rubeņa komandētā bataljona cīņām Kurzemē 1944. gadā, par kureliešu darbību un nacionālās pretošanās kustību. Muzejā izvietota ekspozīcija par Latvijas Centrālās padomes (LCP) un tās Ventspils grupas darbību, arī UNESCO programmā "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautais LCP Memorands ar 188 parakstiem un parakstītāju fotogrāfijām. LCP bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā no 1943. līdz 1994. gadam, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības kustību darbību, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Muzejs piedāvā arī izbraukumu pa vietām, kas saistītas ar bataljona vēsturi (apmetne ar rekonstruēto bunkuru Usmas pagastā, cīņu vietas Rendas un Zlēku pagastos, u.c.).

Iespējams vienoties par pārvietojamās ekspozīcijas izvietošanu (8 gab. viegli pārvietojamas un saliekamas planšetes: 80x200 cm).

Nams Katrīnes ielā 4, Ventspilī, kurā darbojās arheologs Valdemārs Ģinters.

No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada 8. maijam LCP pārstāvis Kurzemē bija arheologs Valdemārs Ģinters (segvārdi “Dakters”, “Dārznieks”) (1899–1979). Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Valsts vēsturiskā muzeja direktors un Latvijas Universitātes docents. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā. No 1949. līdz 1979. gadam Latviešu Nacionālā fonda valdes priekšsēdis.

Livonijas odeņa pilī ierīkotajā cietumā 1944.-1945. gadā apcietinājumā atradās vairāki LCP Ventspils sakaru grupas dalīnieki un bēgļu laivu pārcēlāji.

Laivu pārcēlāja Žaņa Fonzova atmiņas: “Izbraucām no Zviedrijas divas laivas - “Krīvs” un “Zvejnieks”. Es biju uz “Zvejnieka”, un apkalpē bija Saulīte ar Grunti. [..] Laiks bija skaists, es braucu  tā neuzkrītoši, ne sevišķi augstu. Uzreiz redzu - man morzē. Tuvojas laiva. Es lejā uz mašīntelpu, jo bez Saulītes papīriem arī man bija atbraucēju vēstules piederīgajiem Latvijā un salasītie ieroči maisā. Sabāzu vēstules un papīrus tanī ieroču maisā un visu pāri bortam.. Kā tad! Laiva klāt pie mūsējās un vācieši prasa mūsu braukšanas atļaujas. [..] Tā nu 21. oktobrī vācieši veda mūs ar visu “Zvejnieku” uz Ventspili. Noveda mūs uz cietumu. Tur telpā kādi 30 cilvēki. Man bija mugurā tāds aitādas kažociņš, liku to uz grīdas un pats virsū, taču pagājušā nakts bja negulēta. Otrā trešā dienā sauc mūs laukā pratināt. Bijām norunājuši teikt, ka esam bēgļi ceļā uz Vāciju. Es tikai biju gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ. Liekas, šie mums noticēja toreiz. [..] Bet, tad Ventspilī mainījās stāvoklis: pilsētu pārņēma militārā pārvalde, un mūs izsauca uz pratināšanu otrreiz. Nu bija sliktāk, jo rādīja mums zviedru sērkociņu kastīti un vienu kronas gabalu, kas esot atrasti uz laivas. Viens no pārklaušinātājiem bija latvietis, un tas net mums ar galvu, lai stāstot visu patiesību. Redzējām, ka pasaciņai beigas, vienkārši bija jāatzīstas”.

Ceļš uz “Grīnieku” mājām Vārves pagastā, kur 1944. gadā atradās viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: “Ieejot “Grīnieku” pagalma, viss izskatījas ļoti normāli. Klusa lauku māja, neviena dvēsele, laikam cilvēki diendusā. [..] Izrādījās, ka ne tikai “Grīnieku” dzīvojamā māja bija pilna ar cilvēkiem, bet pilnas bija visas būves. Kūtsaugša, klēts, siena šķūnis un pirtiņa. Satiku vienu otru paziņu, jo bija pienācis laiks mūsu zemi atstāt. [..]  Uztura stāvoklis nebija kritisks, bet diezgan trūcīgs. [..] Vakarā sāka bēgļu karavāna virzīties uz jūrmalu. Iepriekš brīdināju visus nenākt laukā no krūmiem pie jūrmalas, jo netālu atradās krasta sargu zemnīcas un novērošanas punkti. Tā bija liela karavāna, jo uz jūrmalu devās visi apmēram vairāk par 200 cilvēku. Nebija cerības, ka visi tiks laikā. Vakars nebija visai tumšs, un es varēju pārskatīt visas grupas darbības norisi. Visuzkrītošākās bija lielās mantu kaudzes. Cilvēkiem dzīvojot “Grīniekos”, tās neredzēja, bet tagad, kad tās izcēla gaismā, tikai to redzēja. Mantām vien vajadzēja veselu  laivu. 3-4 divu zirgu redeļu rati bija piekrauti ar mantām, kuriem sekoja cilvēki. [..] Laivu gaidījām ilgi, bet tā nepienāca. Visai karavānai bija jāatgriežas. Bija stipri tumšs”.

"Vārves būdas”, vieta Ventspils novadā, kas kalpoja par pagaidu mitekli latviešu bēgļiem, kas 1944. gadā gaidīja pienākam laivas no Gotlandes.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: 

“Pie mums bija ieradies no Rīgas mans pusbrālis ar ģimeni un, kad pienāca ziņa, ka gaidāma laiva pie Vārves, es apvienoju šos savus ļaudis ar policijas priekšnieka Jasūnasa grupu un visi izbraucām uz Vārvi. Gaidījām signālus līdz vēlai naktij, bet laiva nepienāca. Tā mēs gaidījām tur veselu nedēļu. Sāka līņāt. Ļaudis no palagiem sacēla tādas teltis, tāpēc šo vietu nosaucām par “Vārves būdām”. Mēs ar sievu pa dienu bijām vairāk pa Ventspili, un ar laiku bija jādomā, kā piegādāt gaidītājiem pārtiku. Atceros, kādu nakti mēs ar sievu uz divriteņiem vedām pa mežu viņiem karsti novārītus kartupeļus. Lija stiprs lietus, zibeņoja un rūca, un siltie kartupeļi labi garšoja izlijušajiem gaidītājiem. Šo slēpšanās vietu nejauši bija atklājis Vārves mežsargs, bet - apsolot viņam arī pārvešanas iespēju, viņš nāca palīgā. Vācieši bija sākuši staigāt pa jūrmalnieku mājām, meklējot pēc cilvēkiem iesaukšanas gados. Netālu no “Vārves būdām” mežā bija noķerti divi jauni cilvēki. Tālab šī vieta nevarēja vairs būt droša šiem pāri par pussimts cilvēkiem, kas te nīka”.

Piemiņas zīme "Cerību bura" Otrā pasaules kara bēgļiem un to pārcēlājiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandes salu Zviedrijā. Piemineklis atrodas Ošvalkos kāpās starp jūru un Ventspils - Liepājas šoseju netālu no sabiedriskā transporta pieturas "Kaijas". Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis kas to realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru (atklāta 2000.gadā).

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās padomju okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un sarkanās armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu nokļūt tuvākajā neitrālajā valstī - Zviedrijā. Daļu laivu ar rietumu sabiedroto valstu palīdzību organizēja Latvijas Centrālā padome, tāpēc Jūrkalnes pagastā izveidojās viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām. Bez Latvijas Centrālās padomes organizētajām laivām, pāri jūrai veda arī citi laivinieki. Tiek lēsts, ka jūru izdevās šķērsot aptuveni 5000 personām. Bojāgājušo skaits nav zināms, jo bēglu uzskaite atstājot Kurzemes krastu netika veikta. 

Braucieni bija bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, jūras mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā. Laivu ceļamērķis bija Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

Atjaunotās “Bambaļu” mājas Ošvalkos, Jūrkalnes pagastā, kas 1944. gadā bija viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu bēgļa Kārļa Draviņa atmiņas: “”Bambaļi” bija vecas, mazas, stipri nolaistas mājas Jūrkalnes pagastā, apmēram 40 kilometrus no Ventspils. [..] Apkārt pletās nelieli lauciņi mitrajā vietā, bet turpat otrā pusē apvijās apkārt veca, apaugusi kāpa. Gabaliņu aiz tās šalca jūra - mājas bija pavisam klāt pie jūras. Otrā pusē, puskilometra attālumā, gāja Pāvilostas-Užavas dižceļš, taču gatve līdz mājām nebija viegli izbraucama, kāpēc vācieši nevarēja būt ikdienišķi viesi šeit. Viegli bija piesniedzama laivu sagaidīšanas vieta - kāds meža lodziņš augstā krastā. [..]

”Bambaļu” saimniece ar savu grupu, kas arī gaidīja uz “ūdens kustēšanos”, dzīvoja divās istabās uz jūras pusi, bet bēgļu pulciņš mitinājās otrā mājas galā, arī divās istabās. Virtuvi izmantoja kopīgi. Priekšnamiņu starp abiem galiem piebāza ar bēgļu daudzajām mantām. Istabās guļa bija salmos, kas bija izlikti  visgarām gar sienām. Katrā pusē istabā bija viena gulta, kur gulēja kāda māte ar bērniem. Salmu guļas  pa dienu apklāja ar palagiem vai ko citu. Tanīs iznāca sēdēt vai gulēt arī dienā, jo citur nebija, kur palikt. [..] Dienas gāja vienmuļi, viena kā otra. Cēlās pavēlu, nebija, kur steigties. Kad kopgalda brokastis bija paēstas, vieni gāja spēlēt kārtis, daži noņēmās ar  zīlēšanu, bet citi mēģināja lasīt. Kādiem bija jāiet saimniecības darbos - jāgādā malka, ūdens”.

“Laukgaļi” Jūrkalnes pagastā, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta 1944. gada oktobrī  - novembrī, gaidot bēgļu laivu uz Zviedriju.

Rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945) bija Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Republikas Satversmes sapulces un 1. un 4. Saeimas deputāts. Vācu okupācijas laikā – literārā žurnāla “Latvju Mēnešraksts” galvenais redaktors, viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem.

1944. gada 11. novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Mira 1945. gadā Stokholmā.

Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.

Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.

1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.

Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.

1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.

1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.

Отряд народных партизан Петеры Праулини (1911-1949) Биржуской волости входил в состав отряда Мартинаса Поклевинскаса (1902-1951). Группа провела несколько партизанских акций, в ходе которых наказывала советских коллаборационистов и реквизировала продовольствие и имущество экономических учреждений оккупационной власти. Сторонники отряда П. Праулини не соблюдали достаточной конспирации, их поселение посетило множество людей, что создало возможность для предательства. Отсутствие военного опыта было одной из слабых сторон партизанского вооруженного движения.

Партизанский отряд П. Праулини был уничтожен 16 мая 1949 года в Калнинском лесу Биржуской волости в ходе операции МГБ ЛДСР, в которой участвовали и воинские части. «Лесные братья» создали бункер с круговой защитой, хорошо замаскированный и расположенный на неопределенной высоте в болотистой местности. Партизаны ожесточенно сопротивлялись частям чешской армии не менее 40 минут, но пал весь состав группы: Петерис Праулиньш, Артурс Бружукс, Янис Калванс, Эдвинс Сликшанс и Франциск Скроманис. Расстрелянных лесных братьев бросили возле приходского дома, но их останки позже захоронили в близлежащих гравийных ямах. Тяжело ранена Ирма Бружук, которая попала в плен и скончалась 17 мая в Екабпилсской больнице. Похоронена она была за пределами кладбища, но когда после восстановления независимости Латвии кладбище расширили, на ее могиле установили памятник.

Мемориальный камень партизанам отряда П. Праулини в Калнской волости был открыт в ноябре 1998 года. Место, где находится бункер П. Праулини, находится в 4 квартале 99 квартала Видсаласа Калнской волости. Сохранился камень, на котором сидел П. Праулиньш.

Мемориал борцам против советского оккупационного режима и жертвам коммунистических репрессий был открыт 1 сентября 1995 года в парке усадьбы Ренгес Зебренского прихода. На грубом валуне изображен крест и выгравированы слова: «Жертвам красного террора в Зебрене, павшим национальным борцам во Второй мировой войне». Создание мемориала финансировалось организацией «Даугавас Ванаги».

Братская могила народных партизан Илье была основана на Виркском кладбище Бирзского прихода 14 ноября 1992 года, когда здесь были похоронены 15 партизан, погибших в битве при Илье 17 марта 1949 года. Это стало возможным после того, как 18 июля 1992 года Национальная гвардия совместно с организацией «Даугавас Ванаги» и рабочей группой по исследованию истории Латвии «Зиемельблазма» при участии представителей других национально ориентированных организаций эксгумировали человека, похороненного в взорванный партизанский бункер в Ильском лесничестве Зебренского прихода Останки 15 латвийских и литовских лесных братьев.

Мемориальный камень национальным партизанам, павшим в битве при Иль, был открыт 29 мая 1993 года. Он основан на мета, разработанной Альфонсом Калниньшем («Эдгарс»), одним из выживших участников битвы 17 марта 1949 года. Гранитная плита правильной формы изображает меч и восходящее солнце, на ней высечены имена 15 павших национальных партизан и надпись:

«Солнце взошло из-под меча. Именно здесь в бою под Ильом в 1949 году погибли национальные партизаны Латвии и Литвы. 17 марта».

Могильный памятник народному партизану Наудитской волости Бруно Друкису, павшему 30 июня 1941 года в бою с вооруженными формированиями советских оккупационных властей. На могиле установлена гранитная стела с надписью: «Партизану Бруно Друкису». Пал 1940.30.VI. Эта земля является священным наследием для нашего народа. И блажен, кто спасется от него. Наудитский приход». Керамический медальон с портретом Б. Друкиса был разбит и уничтожен после Второй мировой войны.

После начала германо-советской войны, 27 июня 1941 года, около десяти местных защитников собрались в лесу Ружени и сформировали национальный партизанский отряд во главе с Жаном Гельсоном. На следующий день партизаны заняли исполком Наудитской волости и местный пункт проката автомобилей и лошадей, завладев там тракторами, сельскохозяйственной техникой и лошадьми. 30 июня партизанский отряд Наудите пытался задержать на дороге возле Мелли колонну красноармейцев во главе с двумя офицерами. В ходе столкновения пали два советских офицера и отставной ефрейтор Бруно Друкис из кавалерийского полка Латвийской армии.

Мемориал латвийским и литовским национальным партизанам возле бывшей приходской школы Укру был открыт и освящен 21 октября 2006 года. В нем установлен белый крест, у подножия которого гранитная стела с высеченными именами двух латышей и двух литовских национальных партизан и текстом: «Par Tevi Tēvu zeme. Для национальных партизан Укруского прихода, 1944-1954 гг. В борьбе с коммунистическим оккупационным режимом 26 октября 1948 года в волости Укру пали Эйдис-Эдуардс Озолс, Кристапс Силке, Альфонсас Бугниус, Костас Норвайтис.

Мемориал организован Латвийской национальной партизанской ассоциацией (ЛНПА) в сотрудничестве с Литовской ассоциацией борцов за свободу (LLKS). В его открытии приняли участие председатель волостного совета Укру Айнарс Ариньш, председатель ЛНПА Оярс Стефанс, представитель ЛЛКС Йонс Чепон и другие присутствующие.

Надгробие национального партизана Екабниеку волости Гарри Гинтера, павшего 28 июня 1941 года. Табличка с текстом: «Гарри Гюнтер. Рожденный 1912.30 VIII. Павший за родную землю 28.1941.VI. Дорогая мама, То, что ты плачешь, загасит накипь, иди спать. Напрасно, напрасно ты ждешь сына, напрасно ты льешь горькие слезы». Надгробие реставрировали в 2016 и 2024 годах по инициативе заведующей библиотекой Ужину волости Залениеки Гуниты Кулманес и за ее личные средства.

В последующие дни после начала германо-СССР войны 22 июня 1941 года в целях обеспечения порядка и прекращения советской оккупации в волости Екабниеку был сформирован отряд национальных партизан во главе с командиром взвода охраны В. Ритуму. . Первоначально слабое вооружение - несколько пистолетов и винтовок - было дополнено трофейным оружием красноармейцев, задержанных под Калнанши и в других местах. Более крупное столкновение с советскими вооруженными формированиями произошло 28 июня 1941 года в Гуденах, в ходе которого приходской сторож Екабниеку и национальный партизан Х. Гюнтерс был схвачен и замучен до смерти.

Через несколько дней после оккупации Латвии СССР 20 июня 1940 года в Елгавском государственном педагогическом институте была создана молодёжная организация сопротивления численностью около 20 человек, в которую вошли бывшие студенты Цесского педагогического института Викторс Даниелс, Артурс Активно действовали Непартс, Вильгельмс Петерсонс, Фрицис Сиполс и другие. Ее члены собирались на тайные собрания и распространяли антисоветские лозунги с лозунгом «Коммунизм должен умереть, чтобы Латвия могла жить». Через Арнольда Саулите, выпускника Елгавского педагогического института, учителя 8-й начальной школы Риги, удалось получить информацию зарубежных радионовостей, свидетельствовавшую о скором начале германо-СССР войны. В квартире члена организации Ольги Рубулы было напечатано 4000 экземпляров антисоветского лозунга, которые 13 мая 1941 года были распространены одновременно в Елгаве, Цесисе, Валмиере, Резекне, Бауске и Тукуме.

После нападения Германии на СССР 22 июня 1941 года студенты Елгавского педагогического института установили контакт с первым лейтенантом Латвийской армии Робертой Рекели и активно участвовали в военном наблюдении и поддержании связи в Елгаве. Через несколько дней, с началом краха советского оккупационного режима, елгавская молодежь взяла на себя поддержание порядка в Учительском институте. Получив дополнительное оружие и боеприпасы и воспользовавшись замешательством советских органов безопасности, вооруженной группе под руководством Фрица Балоди удалось освободить из Елгавской тюрьмы около 100 заключенных, еще не эвакуированных в СССР.

Мемориальный комплекс членам молодёжной организации сопротивления Елгавской 1-й средней школы, репрессированным коммунистическим режимом в 1941 году, был создан в 2007 году по инициативе общественно-политического деятеля и историка Андраша Томашунса. На мемориальном месте возле Елгавской 1-й гимназии (в нынешних стенах – Елгавской технологической средней школы) был посажен дуб и установлен валун с вырезанным на нем текстом: «Мемориальный дуб Елгавским гимназистам, участникам национального сопротивления». движения - погибший в Сибири в 1940-1948 гг. годы. Т. Бергс, В. Эйнфельд, А. Гаиш, И. Лейманис, Й. Лиепиньш, Й. Егерманис, И. Карклиньш, О. Ошенек, Ф. Скурстенис, А. Салденайс, А. Валькирс, Й. Валунс. 2000 г. О. Валькира, В. Трейманис и 1-я гимназия».

Елгавская студенческая организация сопротивления «Брива Латвия» была тайно основана 30 сентября 1940 года шестью учениками 11 класса Елгавской 1-й средней школы в квартире Фричаса Скурстени на улице Слимницас 11-4. Организацию возглавил Юрис Валунс, а число ее членов достигло около 20 человек. Они собирались на нелегальные собрания, где обсуждали структуру и деятельность организации. Молодежь напечатала антисоветский лозунг «Приготовьтесь!», 14 октября в городе было расклеено 100 экземпляров. С 25 октября по 6 ноября 1940 года советские органы безопасности арестовали тринадцать учеников Елгавской 1-й средней школы, которые содержались в Елгавской тюрьме и длительное время допрашивались. В 1942 году задержанных вывезли в СССР, где 7 февраля 1942 года Особое заседание НКВД СССР приговорило их к 10 годам лишения свободы. Только Вольдемар Трейманис выжил и вернулся в Латвию, остальные члены организации сопротивления Елгавской 1-й средней школы погибли в лагерях ГУЛАГа в 1942-1943 годах. год.

24 октября 1996 года Елгавское отделение Ассоциации политически репрессированных Латвии установило памятную доску репрессированным коммунистическим режимом членам молодежной организации сопротивления Елгавской 1-й средней школы (ранее - гимназии Герцоги Петераса). . Первоначально мемориальная доска располагалась в доме Г. Внутри Елгавского историко-художественного музея Элиаса, но после ремонта фасада и помещений здания в 2007-2008 гг. был перенесен на внешнюю стену музея справа от главного входа рядом с другими мемориальными досками, посвященными историческим личностям. На мемориальной доске начертан текст: "1940.26.1940 арестованы и увезены в Сибирь ученики гимназии Герцога Екаба - члены антисоветского движения "Свободная Латвия" Т. Бергс, В. Эйнфельд, А. Энгурс, А. Гайшс. , Я. Егерманис, И. Карклиньш, И. Лейманис, Я. Лиепиньш, О. Ошенек, А. Салденайс, Ф. Скурстенис, В. Трейманис, А. Валькиерс, Я. Валюнс».

Елгавская студенческая организация сопротивления «Брива Латвия» была тайно основана 30 сентября 1940 года шестью учениками 11 класса Елгавской 1-й средней школы в квартире Фричаса Скурстени на улице Слимницас 11-4. Организацию возглавил Юрис Валунс, а число ее членов достигло около 20 человек. Они собирались на нелегальные собрания, где обсуждали структуру и деятельность организации. Молодежь напечатала антисоветский лозунг «Приготовься!», 14 октября в городе было расклеено 100 экземпляров. С 25 октября по 6 ноября 1940 года советские органы безопасности арестовали тринадцать учеников Елгавской 1-й средней школы, которые содержались в Елгавской тюрьме и длительное время допрашивались. В 1942 году задержанных вывезли в СССР, где 7 февраля 1942 года Особое заседание НКВД СССР приговорило их к 10 годам лишения свободы. Только Вольдемар Трейманис выжил и вернулся в Латвию, остальные члены организации сопротивления Елгавской 1-й средней школы погибли в лагерях ГУЛАГа в 1942-1943 годах. год.

Во время советско-германской войны в июле-августе 1944 г. 12 октября 1952 года на башне Троицкой церкви в Елгаве Эгонс Ужкурелис, которому на тот момент было всего 14 лет, вместе со своим другом Янисом Эгерисом, который был на год старше его, вывесил самодельный государственный флаг Латвии. Эта дата была выбрана потому, что это было воскресенье, когда в Парлиелупе проходил Елгавский чемпионат по мотогонкам, где собралось много людей и оттуда хорошо была видна церковная башня. Флаг был изготовлен из простыни, расписанной акварелью. То, как оно было подготовлено позднее, позволило чекистам догадаться, что поднимателей флага следует искать среди школьников.

Э. Ужкурели и Я. Гегери были арестованы 23 октября 1952 года, после чего последовали допросы в Елгаве и в Министерстве государственной безопасности ЛДСР в доме Стураса в Риге. Коллегия уголовного суда Рижского окружного суда обвинила Э. Ужкурели и Я. Гегери в антисоветской пропаганде и агитации, а также в членстве в контрреволюционной организации. 10 января 1953 г. Э. Ужкурели был приговорен к пяти годам лишения свободы, а Й. Гегер - к 15 годам лишения свободы. Э. Ужкурелис содержался под стражей в Рижской центральной тюрьме семь месяцев до 12 апреля 1953 года, когда был освобожден по амнистии.

В Сельскохозяйственной академии в Елгаве (Митаве) (ныне - Латвийский университет биологических наук и технологий) 1943-1944 гг. несколько членов созданного в Риге 13 августа 1943 года академического отряда «Ауструмс» и тайных членов Центрального совета Латвии – там работали профессора Рудольфс Маркус, Андрейс Тейкманис, Альфредс Тауриньш и другие преподаватели. 10 марта 1944 года в Елгаве доцент Сельскохозяйственной академии Вилис Эйхе вместе со своей супругой Александрасом и ассистентом Германи Зелтиней печатал в Елгаве нелегальную газету ЛКП «Яуна Латвия». Он предоставлял информацию о международном положении Латвии и определял дальнейшие направления политической жизни латышей. Среди 188 латвийских общественных и политических деятелей, которые в меморандуме ЛКП от 17 марта 1944 года выразили необходимость восстановления независимой и демократической Латвийской Республики на основе Конституции 1922 года, были преподаватели Сельскохозяйственной академии в Елгаве - профессора Янис Варсбергс, Павилс Квельде, А. Тейкманис и Р. Маркус.

В здании нынешней начальной школы Паулы Бендруп (бывшая школа Курлмемо) на улице Филозофу 50, после разрушения Елгавы во время советско-германской войны в июле-августе 1944 года и перехода города под контроль второй советской оккупации, Елгавский располагалась 2-я (женская) средняя школа. Осенью 1945 года здесь учились несколько членов молодёжной организации сопротивления «Трёхзвёздная колонна».

В ноябре 1945 года советские органы безопасности арестовали 20, преимущественно 16-17-летних, членов этой организации, среди них 13 мальчиков и семь девочек, а также еще двоих их сторонников. Молодёжь Елгавы обвинялась в организации незаконных собраний и антисоветской агитации, сборе оружия и боеприпасов, доставке продуктов питания узникам фильтрационного лагеря Сахарного завода, оказании поддержки национальным партизанам в Литве, а также в других преступлениях против оккупационного режима Литвы. СССР.

23 мая 1946 года Балтийский военный окружной трибунал осудил 19 членов организации «Трёхзвёздная колонна», приговорив их к 10 годам лагерей ГУЛАГа и ограничению в правах на 5 лет. После девяти лет заключения в Перми, Березниках, Норильске, Караганде их возвращение на родину стало возможным через год после смерти Сталина в 1954 году.

Мемориальный комплекс членам национального партизанского отряда Яниса Розентала – Яниса Фрейманиса был установлен в 1996 году в Иецавской волости, на месте бункера отряда лесных братьев Яниса Фрейманиса. На бетонном постаменте, под белым березовым крестом, надпись «За свободу Латвии павшие национальные партизаны» и имена лесных братьев, павших 11 января 1950 года на территории бывшего Гарозского прихода Елгавского района - Янис Фрейманьш , Янис Капостиньш и Лаймоньш Зиракс. За памятником видно место бункера, а на краю площади стоит стенд с информацией, подготовленной историком Бауского музея Раитом Абельниексом о национальном партизанском отряде Й. Розенталса и братьях Думини. , который в 1944-1947 гг. действовал в Иецавском, Мисском и Залитском приходах.

Отряд лесных братьев под руководством Яниса Розенталса был сформирован летом 1945 года, но в сентябре в нем уже насчитывалось 11 партизан. Эта группа лесных братьев действовала в Иецавском и Залитском приходах Бауского уезда, а также в Гарозском, Салгальском и Петерниекском приходах Елгавского уезда. 13 августа 1948 года чекистам удалось убить командира отряда и его брата, взять в плен еще трех партизан, но оставшиеся лесные братья этой группы продолжили борьбу с оккупантами под руководством Яниса Фрейманиса.

Памятник защитникам Бауски 1944 года был открыт 14 сентября 2012 года по инициативе бывшего солдата Бауского добровольческого батальона Имантаса Зельтиньша и при финансовой поддержке его и муниципалитета. На стеле из красного гранита, установленной на трехъярусном бетонном постаменте, под кокардой фуражек солдат Латвийской армии - солнце и нарукавной вышивкой Латвийского легиона - щит красного и белого цветов, текст: гравировка: «Защитникам Бауски от второй советской оккупации 1944.07.28.-14.09». и «Латвия должна быть латвийской страной. Карлис Улманис». Открытие памятника вызвало протесты со стороны МИД России и Белоруссии и местных российских СМИ, но весной 2024 года памятник даже подвергся нападению вандалов. Несмотря на это, каждый год 14 сентября в 14:00 на этом месте проводится памятное мероприятие, посвященное защитникам Бауски.

В конце июля 1944 года, когда советские войска подошли к Бауске, в городе, до недавнего времени находившемся в глубоком тылу, не было значительных немецких сил. Непосредственное падение Бауски предотвратили решительные действия начальника Бауского района и командира охранного полка майора Яниса Учукаса, сформировавшего в конце июля Бауский добровольческий батальон, в состав которого входили охранники, полицейские и добровольцы 13-й Бауский гвардейский полк. Батальон занял оборону на берегу Лиелупе в Юмправмуйже, перед Зиедонскими секлями, и уже в первый день ему пришлось вступить в бой с наступающей Красной Армией. Первоначально батальон был очень плохо вооружен, и большую часть автоматического оружия ему пришлось получить в качестве трофеев. Через несколько дней в войну вступила и 23-я 319-Ф. и 322-Ф. Латвийские полицейские батальоны. До середины августа в обороне Бауски от второй советской оккупации участвовал также 15-й латвийский батальон резерва и усиления СС, сформированный из учебных и медицинских рот. Всего в боях за Бауску участвовало 3000-4000 латвийских солдат, а в конце боев им пришлось столкнуться даже с десятикратным преимуществом. Советским войскам удалось захватить Бауску только 14 сентября, после полуторамесячного сопротивления латвийских и немецких солдат.

Мемориальный ансамбль в саду Бауского дворца был открыт к 90-летию Латвийской Республики – 18 ноября 2008 года. Мемориальный комплекс создан по идее политически репрессированного клуба «Рета» Бауского района. Двухчастный памятник из серого гранита спроектировал архитектор Инта Ванагас на средства муниципалитета Бауски и благотворителей. На нем выгравирован текст: «Борцам против советского оккупационного режима, арестованным, депортированным и преследуемым в 1940-1990 годах». Ежегодно 25 марта и 14 июня на этом месте проходят памятные мероприятия, посвященные жертвам депортаций 1941 и 1949 годов.

В саду евангелическо-лютеранской церкви Святого Духа в Бауске, 1944 год. Защитников Бауски – латвийских солдат – похоронили во время боев 2008 года. В годы оккупации СССР здесь были оборудованы детские площадки. 9 ноября 1996 года в церковном саду был открыт памятный камень работы скульптора Мартиниаса Заураса. На грубо отесанном покрасневшем валуне, под лоскутным одеялом рукава Латышского легиона, выгравировано красно-бело-красное изображение щита с текстом: «Да здравствует Латвия! Защитникам Бауски в 1944 году». Мемориальный камень установлен по инициативе Латвийской национальной ассоциации солдат и Бауского отделения организации «Даугава Ванаги». Финансовую поддержку также оказали муниципалитеты города Бауски и района. Рядом с камнем расположен выкрашенный в белый цвет деревянный крест, под которым к перекладине прикреплено красно-бело-красное изображение легионерского щита, а под ним - малиновая гранитная доска с текстом: "Здесь лежал легионер богатырский защитники Бауски 1944.28.VII - 1944.14.IX"

Дом и мемориальная доска жертвам контрольных репрессий возле здания по улице Плудоня, 54 в Бауске, где во время советской оккупации после Второй мировой войны располагалась Бауская районная проверка, позже районная проверка. Здесь национальных партизан и их сторонников держали и допрашивали в подвалах, а убитых партизан сбрасывали во дворе для опознания и устрашения местного населения. Мемориальная доска открыта после 2000 года, на ней изображена стилизованная колючая проволока, тюремные решетки и текст: «Стучат подошвы сапог, стонет сто человек… Каждый день — как воспоминание, которое сердце не забывает. В этом здании во время советской оккупации располагался филиал Бауского района репрессивных учреждений (НКВД, «ЧК»), где люди были лишены Родины, дома, семьи, свободы и жизни». Во время оккупации возле этого дома была мемориальная доска трем погибшим представителям оккупационной власти, погибшим при неудачной попытке разгромить одного национального партизана - Яниса Гуджа.

Мемориал национальным партизанам Латвии и Литвы был открыт 11 сентября 2011 года. В нем установлен окрашенный в белый цвет металлический крест, у подножия которого гранитная стела с выгравированными именами четырнадцати национальных партизан и текстом: «Тебе, Отечество». Латвийские и литовские национальные партизаны. Павший в борьбе с коммунистической оккупацией в Чераукстском, Панемунском, Ислицком и Пабиржу волостях (Литва) 1945-1954 гг. г. Янис Гуджа, Теодорс Ауниньш, Петерис Варенс, Жанис Страутиньш, Микелис Домбровскис, Вилис Круминьш, Олгертс Транс, Лаймонис Ауниньш, Янис Улинскис, Янис Анилонис, Повилас Глинда, Пятрас Гибрюнас, Пятрас Волосклавичюс, Альберт s "Woldmerārs" "Директор". Места ваших могил неизвестны».

Мемориальное место организовало Национальное партизанское объединение Латвии при поддержке самоуправления Бауского района, крест изготовил на свои средства мелкий механик Харийс Фридеманс из Добеле.

Мемориал национальным партизанам Латвии и Литвы был открыт 25 мая 2007 года. В нем установлен окрашенный в белый цвет крест, у подножия которого гранитная стела с именами десяти национальных партизан и текстом: «За Тебя, Отечество!» Для национальных сторонников Паэмуне. Павшим в борьбе с коммунистическим оккупационным режимом с 1944 по 1952 год. Янис Друка, Андрейс Боястс, Арвидс Мелдуцис, Аугуст Юшкевичс, Вилли Фишер, Станисловас Науджюс – «Миколас», Юозас Крикщюнас – «Карлис», Юозас Бальчюнас – «Клемуте», Аугустас Парейзис – «Казыс», «Юозупас», Йонас Сирбике – «Янис». Мемориал спроектирован Латвийским национальным партизанским объединением по проекту архитектора Гунара Блузмы.

Памятник расположен недалеко от католической церкви Скайсткалне и бывшего монастыря братьев-капуцинов Младших — в месте, где после Второй мировой войны при поддержке монахов скрывались национальные партизаны и их сторонники. Надпись на памятной стеле, открытой в 2011 году и освященной отцом Полины Янисом Вилаксом, гласит: «Монахи ордена капуцинов – сторонники движения национального сопротивления OMC Карлиса Гумпенберга (1904-1980), OMC Микелиса Ермацана (1911-1986), Карлис Киселевскис ОМС (1906-1979), Михаил Клявиньш ОМК (1906-1986), Янис Павловскис ОМК (1914-2001). Они предоставляли приют и поддержку национальным партизанам и лицам, нелегально проживавшим в Риге, Скайсткалне и Вилаке в 1945-1947 годах. г.».

Церемония освящения памятного камня, посвящённого отцам-капуцинам, состоялась 8 октября 2011 года. Камень освятил паулинский отец Скайсткалнской католической церкви, священник Янис Вилакс. В мероприятии приняли участие председатель Латвийского национального партизанского объединения Оярс Стефанс, глава Скайсткалнской волостной администрации Инета Скустас и другие местные жители.

Мемориал народным партизанам возле приходского дома Курменес был открыт 4 мая 2023 года на месте, где находился памятник, прославляющий оккупационные войска СССР, который был демонтирован в соответствии с законом, принятым Парламентом республики. Латвии в июне 2022 года «О запрете экспонирования на территории Латвийской Республики предметов, прославляющих советский и нацистский режимы, и их демонтажа». На мемориальной площадке установлен деревянный, выкрашенный в белый цвет крест, у подножия которого находится черная гранитная стела с высеченным на ней текстом: «Национальным партизанам Курмене и окрестных приходов 1944-1953 годы». Сломит нас, но не согнёт».

Справа от мемориала установлен стенд с информацией о курменских национальных партизанах, подготовленный историком Бауского музея Раитом Абельниексом. Мемориальный комплекс создан по инициативе местных жителей и при поддержке Курменесского приходского отдела Ассоциации пожилых людей Бауского края и Бауской уездной думы.

Надгробие на кладбище Валле здесь было установлено 4 июля 1941 года в память национального партизана Эдмунда Вигманиса, павшего 30 июня в бою с советскими вооруженными формированиями. На пластине можно увидеть керамический медальон с фотографией Э. Вигманиса в гвардейской форме и надписью: «Эдмундс Вигманис. Рожденный 1907 год 6 апреля. Погиб в партизанских боях в Валле в 1941 году. 30 июня. Люди, проходящие мимо меня, загораются любовью к Родине. Я отдаю свою жизнь любимой Родине».

После начала войны между Германией и СССР и бегства сотрудников Тауркалнского волостного исполнительного комитета 30 июня местные жители собрались в Тауркалнском приходе в Валле, водрузили на флагштоке латвийский флаг и сформировали национальный партизанский отряд из 25 человек. но лишь частично вооружены винтовками и дробовиками, в авангарде - охранник Освальда Ивановский. В тот же день под Яунбрунтальсом произошло столкновение примерно с двадцатью красноармейцами, в ходе которого было добыто дополнительное трофейное оружие, пятеро были убиты, восемь ранены, а остальные красноармейцы рассеяны. В бою погиб национальный партизан Эдмундс Вигманис, владелец Яунбуку, а О. Ивановскис и Янис Круминьш, владелец Барздиню, были ранены.

Мемориальная доска членам молодежной организации сопротивления в начальной школе города Бауски на улице Ригас 32, где после Второй мировой войны располагалась Бауская средняя школа. На мемориальной доске, обнаруженной в 2000 году, надпись гласит: «...И мы несли ввысь только свои сердца. В этой школе обучалась группа национального сопротивления молодежи, посвятившая свою молодость борьбе против коммунистической оккупационной власти (1948-1950 годы)».

Осенью 1948 года в Бауске была сформирована группа национального сопротивления патриотически настроенной молодежи, которая в расклеенных в городе прокламациях и лозунгах призывала к борьбе с оккупантами и восстановлению независимости Латвии, а также предупреждала о депортациях коммунистический режим ожидал 25 марта 1949 года. Несколько молодых людей из Бауски после окончания средней школы учились в Риге, но продолжали работать в этой подпольной организации. Несколько молодых людей купили оружие и взрывчатку и организовали покушение на председателя колхоза в приходе Кодес. Планировалось также нападение на других должностных лиц советских оккупационных властей, а также взорвать фестивальные трибуны в Бауске, Балдоне и Элее. Этого не произошло, поскольку в середине 1950-х начались аресты. 12 молодых людей были арестованы в Бауске и Риге, несколько из них были задержаны в день окончания школы - 22 июня. В феврале 1951 года Балтийский военный окружной трибунал приговорил лидеров организации Гунарса Земтаутиса и Арвидаса Клогаса к смертной казни, а шестерых старшеклассников и четырех студентов — к 25 годам лишения свободы в трудовых лагерях.