Represijas II WW2, IV Padomju okupācija

Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā. 

Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.

Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.

Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).

Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.

Muzejā apskatāmi materiāli par rakstnieces un kultūrvēsturnieces dzīvi, literāro darbību, dzimtu un likteņiem. Videomateriāli par Sibīriju un tur dzīvojošajiem izsūtītajiem latviešiem. Sibīrijas zemnīca – neklātienes ceļojums uz rakstnieces izsūtījuma vietu Krasnojarskas novada Tjuhtjetā. Zemnīcas izskats un iekārtojums rada reālu priekšstatu par dzīvi svešumā. Zemnīcā ir unikāli, vēsturiski priekšmeti, atvesti no Tjuhtjetas muzeja – bērza tāss trauks tujesok, māla krūze – krinka un petrolejas lampa. Muzejā ir videointervijas ar novada politiski represētajiem cilvēkiem un 18 M.Vanagas grāmatas “Veļupes krastā” varoņiem.

Melānijas Vanagas muzeja virtuālā ekspozīcija "ESI PATS!" http://esipats.lv
Muzeja virtuālā ekspozīcija „ESI PATS!” atklāj piecu deportēto bērnu pieredzi. Ekspozīcijas varoņus – piecgadīgo Intu Broku, Andri Eglīti un Ivaru Kārkliņu, astoņgadīgo Alni Vanagu un vienpadsmitgadīgo Ilgu Hāgemani, kā arī viņu vecākus - padomju vara nepamatoti apsūdzēja „dzimtenes nodevībā”. 

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.

Šis memoriāls atrodas Pilistveres kapos.

Memoriāla izveide sākās 1988. gadā, un 300 cilvēku pulcējās pie šī pasākuma. Brīvprātīgo kopīgie centieni turpinās līdz pat šai dienai, katru gadu piemiņas zīmei veicot uzlabojumus. Ideja par memoriālu radusies brīvības cīnītājai Laglei Parekai.

Tās centrā atrodas akmeņu krūze, ko no Igaunijas, Sibīrijas un vēl tālākām vietām atveduši igauņu emigranti. Cairnu vainago liels krusts. Krusta pakāje ir simboliska kapavieta, pie kuras igauņi nes klintis, lai pieminētu uz Sibīriju izsūtītos tuviniekus.

Cairnu ieskauj laukakmeņi — pa vienam katram apgabalam, kurus projektējis Aate-Heli Õun un kas uzstādīti pa posmiem.

Pie memoriāla atrodas piemiņas akmeņi Černobiļas radiācijas upuriem, mežabrāļiem, NKVD darba kolonnās iesauktajiem, Igaunijas brīvprātīgajiem Somijas armijā un brīvības cīnītājiem. Tos visus izstrādāja Endels Palmiste.

Papildus kalvam pie memoriāla ir iestādīts vairāk nekā 2000 piemiņas koku birzs. Birzu projektējis slavenais ainavu arhitekts Andress Lēvalds.

Vēsturiskajā Pilistveres pastorātā, kas kalpo kā galvenā ēka piemiņas vietā, atrodas arhīvs un Igaunijas Vēstures muzeja izstāde par Igaunijas okupāciju.

Läti sõjaväe Litene suvine laagriplats asub Litene vallas Pededze jõe äärses metsakohas. Litene laagri algusaeg ulatub 1935. aastasse, mil Läti sõjaväe Latgale diviis hakkas siia rajama suvelaagripaika. Maikuust sügiseni harjutasid mitu tuhat sõdurit Litenes lahingutaktikaid ja laskmist. 1941. aasta suvel arreteerisid Punaarmee ja NKVD väed Litene suvelaagris olevad Läti armee ohvitserid. Mitu ohvitseri lasti kohapeal maha, ülejäänud küüditati Siberisse. 14. juunil 1941 arreteeriti ja küüditati Litene ja Ostrovieši laagrist (see asub u 10 km kaugusel Litenest) vähemalt 430 ohvitseri. Ainus ajalooline hoone, mis on laagriajast säilinud, on toiduladu. Teistest hoonetest on säilinud vaid vundamendid. Laagrialale on rajatud vaateplatvorm, kus lehvib Läti lipp, on sisse seatud pingid ja heakorrastatud lõkkekoht. Kaitseministeeriumi ja Riiklike Relvajõudude toetusel on siia paigaldatud suurtükk. Olemas on infotahvlid. Litene laagri sündmustega on seotud mälestuspaik Litene kalmistul – memoriaalansambel „Valumüür”. Läti armee YouTube’i kanalilt võib vaadata videot pealkirjaga „Litene, Läti armee Katõn”.

Artrodas Litene cemetery.

On June 14, 2001, the memorial “Wall of Pain” created by architects Dina Grūbe, Benita and Dainis Bērziņš, stonemasons Ivars Feldbergs and Sandra Skribnovskis was unveiled in Litene Cemetery, it symbolizes the resting place of the soldiers killed in 1941. In October 1988, the ashes of 11 officers killed in June 1941 by the Soviet Army were found in the territory of the former Latvian Army summer camp in Sita Silila, Litene Parish. Although they could not be identified, on December 2, 1989, at the consecration service in Gulbene Evangelical Lutheran Church, Litene Cemetery was solemnly reburied.

11 white crosses, memorial plaque and information stands.

Located in the forest 50 m from the highway V36, in the section from the village of Jugla paper factory to the highway P4.

Between February 3 and March 25, 1941, the remains of 23 people were described in four pits at the site. The victims were shot in a check building in Riga. The exhumation took place on April 27, 1944. At that time, 14 burials were identified, today, as a result of research, all those buried in this place have been identified.
The White Cross was erected at the site on July 12, 1991, as a memorial to the victims of the communist occupation. The White Cross was made and installed by the folk fronts and residents of Stopiņi County. In 1998, a memorial stone made by the sculptor Uldis Stergs with the inscription "Victims of the Russian Empire in 1941" was erected near the White Cross.

Buried here: Jānis Bergmanis (1900-1941), Alberts Bļodnieks (1904-1941), Kārlis Goppers (1876-1941), Arveds Laane (1916-1941), Ernests Ošs-Oše (1882-1941), Antons Pacevičs (1901 -1941), Joseph Poseiko (1897-1941), Arnold Smala (1912-1941), Joseph Stoller (1903-1941), Valfrid Vanx (1888-1941), Zenon Vyaches (1904-1941), Viktor Kopilov (1904-1941) ), Kārlis Prauls (1895-1941), Artūrs Salnājs (1904-1941), Jevgenijs Simonovs (1896-1941), Eduards-Verners Anerauds (1897-1941), Ephraim Gorons (1910-1941), Pēteris Ļaksa-Timinskis (1913 -1941), Pēteris Melbārdis (1892-1941), Israel Paļickis (1911-1941), Jānis Priedītis (1897-1941), Jānis-Arnolds Stālmanis (1913-1941), Aleksandrs Veinbergs (1884-1941).

The museum exhibits the history of Latvia from 1940 to 1991, under the occupation of Nazi Germany and the Soviet Union. ‘House of the Future’ is a reconstruction and expansion project of the Occupation Museum designed by the well-known American Latvian architect Gunārs Birkerts as well as the new exhibit of the museum. The exhibit ‘History of Cheka in Latvia’ was created by the Occupation Museum and it is located in the ‘Corner House’, which is the former USSR State Security Committee (KGB) building. Latvian Occupation Museum was founded in 1993. It tells the long-hidden story of the fate of the Latvian state, nation and land under the occupation of two foreign totalitarian powers from 1940 to 1991. At the end of 2020 the museum had more than 70,000 different historical items (documents, photographs, written, oral and material evidence, objects and memorabilia). Museum specialists have recorded more than 2,400 video testimonials, making it one of the largest collections on occupation in Europe. The events that unfolded in Latvia, Lithuania and Estonia clearly show us what the nations had to endure under the two totalitarian regimes.

Das Gebäude der ehemaligen „Tscheka“ – des Staatssicherheitskomitees der UdSSR (später KGB) – in Riga ist heute öffentlich zugänglich. Hier wurden lettische Bürger von im Volksmund so genannten Tschekisten festgehalten, verhört und umgebracht, weil sie das Besatzungsregime als Gegner betrachtete. In dem Gebäude ist heute eine Ausstellung des Lettischen Okkupationsmuseums über die Aktivitäten des KGB in Lettland untergebracht. Es werden Führungen durch Zellen, Gänge, Keller und den Innenhof angeboten. Das Haus wurde 1911 erbaut und zählt zu den schönsten Bauten in Riga. Im Volksmund als „Eckhaus“ bekannt, wurde es zum schrecklichen Symbol des sowjetischen Besatzungsregimes in Lettland - eine der Stützen der Sowjetmacht. Die Tscheka nutzte das „Eckhaus“ während der sowjetischen Besatzung 1940/41 und dann erneut von 1945 bis 1991. Zehntausende Einwohner Lettlands waren von politischer Verfolgung direkt betroffen. Das harte Vorgehen gegen Gegner der sowjetischen Herrschaft wurde auch nach dem Zweiten Weltkrieg fortgesetzt. Nach Stalins Tod änderten sich die Methoden des KGB unwesentlich. An die Stelle von physischer Folter trat nun Psychoterror. Die Mehrheit der Tscheka-Agenten bestand aus ethnischen Letten (52 %). Russen bildeten mit 23,7 % die zweitgrößte Gruppe. 60,3 % der Mitarbeiter gehörten nicht der Kommunistischen Partei an, 26,9 % verfügten über einen Hochschulabschluss. Das System war darauf ausgerichtet, die lokale Bevölkerung einzubinden und so die Kontrolle über die Gesellschaft zu erlangen. Die Korrespondenz und die Akten der KGB-Mitarbeiter befinden sich heute in Russland. Sie sind für lettische Behörden und Historikern nicht zugänglich.

Luuletaja Broņislava Martuževa muuseum on rajatud tema sünnikodusse Indrānis Madona vallas. Muuseumi ekspositsioon asub renoveeritud aidas, kuhu on välja pandud audio- ja videomaterjalid rahvuslikust vastupanuliikumisest, luuletaja tööst põrandaaluse ajakirja väljaandmisel ning luuletuste ja laulude loomisel metsavendadele. Martuževa osales vastupanuliikumises selle algusest peale. Martuževside perekonnakodu Lazdiņas (maja ei ole säilinud) oli Läti Metsavendade Liidu juhi Pēteris Supe ja tema võitluskaaslaste peidupaigaks. Ka luuletaja peitis end viis aastat oma kodu keldris, kohtus metsavendadega, kirjutas luuletusi (sh pühendused metsavendadele Pēteris Supele, Vilis Tomsile, Smilga rühmale, Laivenieksile, Salnsile, Celmiņšile, Bruno Dundursile) ja laule. Nüüd esitab tema laule ansambel Baltie lāči. 1950. aastal andis ta koos Vilis Tomsiga välja põrandaalust ajakirja „Dzimtene" (Kodumaa). Luuletaja kirjutas käsitsi ümber 10 eksemplari ajakirja kõigist ilmunud 11 numbrist. Broņislava Martuževa, tema vend, õde, ema ja Vilis Toms arreteeriti 1951. aastal. Ta naasis Siberist 1956. aastal. Luuleaita tuntakse nii piirkonnas kui kogu Lätis, seda külastavad nii kohalikud elanikud kui turistid. Siin võib läbi luuletaja elutee tutvuda Läti saatusega.

Ajaloonäitust „Põlev südametunnistus” eksponeeritakse Võnnu (Cēsise) lossiplatsi lähedal. See asub nõukogudeaegses ajutises kinnipidamisasutuses ning tutvustab Läti okupatsiooniaega,  tutvustab üllatavaid ja kangelaslikke lugusid sellest, kuidas inimesed režiimile vastupanu osutasid. Hoovi on rajatud mälestussein 643 Võnnu piirkonna elaniku nimega, kes hukkusid Nõukogude repressioonide tõttu, sh 1941. ja 1949. aastal küüditatud, mahalastud või surma mõistetud metsavennad. Näitus tutvustab Läti okupatsiooniaega aastatel 1939–1957. Temaatilised tsitaadid kohalikest ajalehtedest võimaldavad võrrelda kahe okupatsioonirežiimi poliitilist propagandat. Kuus ajutiseks kinnipidamiseks mõeldud kambrit on tänaseni säilinud sellisena, nagu need olid aastatel 1940–1941 ning sõjajärgsetel aastatel. Siin hoiti enne KGB Riia peahoonesse saatmist eeluurimise ja ülekuulamise ajal neid Võnnu piirkonna elanikke, kes olid kinni peetud nõukogudevastase tegevuse tõttu: metsavendi, nende toetajaid, noori, kes levitasid nõukogudevastase sisuga lendlehti ning teisi ”isamaareetureid”. Siin on kõik algupärane: raudustega kambrid, uste sisse ehitatud toiduluugid, puulavatsid, kinnipeetavate käimla, väike köök koos ahjuga, tavapärased nõukogudeaegsed õlivärviga kaetud seinad. 2019. aastal sai väljapanek Läti disaini aastaauhinna konkursil rahvusdisaini kategoorias kolmanda koha.

Asub Vaidava Kultuuri- ja Käsitöökeskuses.

Seal on välja pandud ekspositsioon, mis on pühendatud 1949. aasta küüditamiste mälestusele, aga ka riialaste osalemisele 1991. aasta jaanuaribarrikaadidel Riias. Näitusel on näha ka tõendeid maailmasõdadest (peamiselt trükised).

Loodus- ja ajalooobjektid, mõisad, hariduslugu, kultuur, silmapaistvad isikud, kolhoosiaegsed materjalid, majapidamistarbed, rahatähed, ajalehed, ajakirjad Vaidava kihelkonna kohta.

Asub Priekuli vallas "Baižēni".

"Baižēni" maja aida varemete asemele loodi represseeritute mälestuspaik, kus ööl vastu 25. märtsi 1949 hoiti 40 Jaunrauna valla elanikku, et asuda teele Lode raudteejaama ja Siber hommikul.

Represseeritute hulka kuulusid alla 1-aastased ja 87-aastased lapsed.

Mälestustahvlile on kirjas ka paguluses mahalastud või hukkunute nimed. Selle kõrval on mälestuskivid Lāčplēsi sõjaordu rüütlitele.

1941. aasta juuniküüditamise ja 1949. aasta märtsiküüditamise mälestuseks on Skrunda raudteejaama juurde püstitatud mälestuskivi ja neljateljelisse vagunisse sisse seatud muuseum. See on esimene vagunimuuseum Lätis, kus on püsiekspositsioon: fotod, kirjad, memuaarid, dokumendid ja küüditatud inimeste valmistatud esemed. Skrunda jaam oli koht, kuhu välja saadetavad inimesed kokku koondati, ja üks kolmest piirkonnajaamast, kuhu toodi inimesi Skrunda ja Kuldīga ümbruskonnast. 1941. aastal küüditati siit Siberisse Krasnojarski kraisse hiljem taasiseseisvunud Läti Vabariigi esimeseks presidendiks saanud Guntis Ulmanise perekond.

Located at Odzienas Street 2, Pļaviņas.

The permanent exposition "Latvian Army in Pļaviņas in the 20th Century" can be seen.

The building in Pļaviņas, Odzienas Street 2, has a long history - from the time when Stukmaņi wholesaler Hugo Apeltofts started active economic activity in it, thus promoting the development of Pļaviņas city, until the headquarters of the Latvian Eastern Front was established here during the War of Independence. In 1919, the activities of Latvian army units against the Red Army in Latgale were commanded directly from Pļaviņas.

In 1934, a memorial plaque was unveiled near this house with the inscription: "In 1919, the headquarters of the Eastern Front was located in this house, and here General Jānis Balodis took over the command of the Latvian National Army." It was removed and destroyed by the Soviets in 1940, but on June 16, 1990, with the support of the LNNK Plavinas branch, it was restored.

Now, next to the former headquarters building, there is a memorial stall dedicated to 15 cavalry of the Lāčplēsis Military Order born in Pļaviņas region. In Pļaviņas, as well as provides an insight into the life stories of the Knights of the Lāčplēsis War Order.

Not far from the exposition building is the Latgale Division headquarters building, which was built in 1913 by Count Teodors Medems as a Stukmaņi liqueur factory. In 1919 it was taken over by the regime of P. Stučka, where it had also established a prison. After the expulsion of the Bolsheviks, in 1925 the building was taken over by the Latvian Army, which housed the headquarters of the Latgale Division. 10 generals and other officers of the Latvian Army spent their military careers in this building. In 1940, the building was taken over by the Red Army. In the post-war years, it housed a school as well as a municipality. Around 1970, the building was started to be used by the production association "Rīgas Apīrsbs".

Visits to the exhibition must be booked in advance by calling T. 28442692.

Located in Krustpils Palace

Viewable exhibition "Fights for freedom in the 20th century"
Soviet repression. Hard memories. Sitting here in a club chair, you can listen to fragments of the book "Those were the times" by Ilmars Knaģ from Jēkabpils. On one of the walls of the room, a list of townspeople deported to Siberia slides dispassionately, like the credits after a movie. There you can watch an amateur video about the removal of the Lenin monument in Jēkabpils on the old TV. Visitors are interested not only in the content, but also in the technical possibilities - how did this film get on the old TV.

It is possible to listen to the lectures prepared by the museum specialists at the Jēkabpils History Museum or apply for an excursion: Jēkabpils and its surroundings in the First World War, Jēkabpils in 1990, the time of the Barricades, the deportations of 1949 - 70, Jēkabpilians Cavaliers of the Lāčplēš Military Order, etc.
The average duration of lectures is 40 min. Information and registration for lectures by calling 65221042, 27008136.

Information about prices

Jēkabpils History Museum is located in Krustpils Castle. In 1940, after the inclusion of Latvia in the USSR, the 126th Rifle Division was stationed in Krustpils Castle. During the Second World War, the castle housed a German infirmary, and after August 1944, a Red Army war hospital. After the war, Krustpils Castle with the adjacent manor buildings were occupied by the central warehouses of the 16th Long-range Reconnaissance Aviation Regiment and the 15th Air Army of the Soviet Army.

The Alūksne Museum is located in an architectural monument of national significance: the neo-Gothic Alūksne New Castle built in the late 19th century. The museum features an exhibition named ‘Memorial Room for Victims of the Totalitarian Regime’, which tells about the fate of the inhabitants of Alūksne municipality in Siberia and the Far East, while the time periods from prehistory to the present meet in the Alūksne history exhibit ‘Feast of the Ages’. It features a separate section devoted to the contribution of the 7th Sigulda Infantry Regiment to the military, culture and public life. The formation of the 7th Sigulda Infantry Regiment began on 20 June 1919 in the Naukšēni Manor. Initially, a battle group of 22 officers and 1,580 soldiers was formed from the reserve battalion of the Northern Latvian Brigade, and was named the Dankers Division. It was included in the 2nd Battalion of the 3rd Jelgava Regiment. On 23 August, following an increase in the number of companies, it became part of the 7th Sigulda Infantry Regiment. Having taken part in the battles against Bermondt, on 5 January 1920, the regiment was transferred to the Latgale front to fight the Bolsheviks. After the signing of the Peace Treaty with Soviet Russia, the regiment guarded Latvia’s eastern border. The Latvian War of Independence saw the deaths of more than 200 soldiers of the regiment, while 85 were awarded the Lāčplēsis War Order. In 1921, the 7th Sigulda Infantry Regiment was stationed in Alūksne. The regiment’s headquarters were set up in the Alūksne New Castle. After World War II, the castle was taken over by Soviet security institutions. As of the late 1950s, the castle housed various cultural institutions: the Culture and Cinematography Department of the Executive Committee, a pioneer house, a library, a cinema and a museum.

It is located in Drabešu parish of Amata county, near the former Amata station building.

The deportees' memorial with an information board and a square can be viewed.

A total of more than 42 thousand people were taken from Latvia in 33 echelons on March 25, 1949 and the following days.
On March 27, 1949, at two o'clock in the morning, echelon No. 60 long wagons left Amata station. 97322 with 329 men, 596 women, 393 children.

The central object will be 1318 metal poles of various sizes and colors. Each of them symbolizes a person taken on March 25, 1949 from the then counties of Cēsis and Alūksne. On each column, the name, surname, year of birth and parish - from which the person was sent. At the moment, 21 posts have been installed with the support of the deportees themselves or their relatives.
The author of the idea, Pēteris Ozolas himself, also has his own pillar, who was taken from "Pērkonių" of Kos parish together with his family at the age of six on March 25, 1949.
Information about the deportation of 1949 and the operation "Priboi" (Coastal Wave) carried out by the repressive organs of the USSR in the occupied Baltic states, which was the basis of the deportation, can be read on the information board.

Located near Palsmane Lutheran Church.

Monuments to be seen - the fallen and missing of the Latvian War of Independence, the fallen of the Second World War and the missing and the monument to the residents of Palsmane Parish deported in 1949.
The monument was unveiled in 1927 to the residents of Palsmane Parish who died in the Latvian War of Independence and disappeared. It was discovered by General Eduard Aire (1876–1933).
Funds for the creation of the monument have been donated by the associations and public organizations of Palsmane, Mērs and Rauža parishes.

Находится в «Дайнькални», Раунская волость, Раунский край (недалеко от Смилтенского края, дом «Межвию» Брантской волости.

Добраться до мемориала можно только раз в году - 16 апреля! Дорога проходит через частную собственность.

Мемориальный комплекс находится на месте бывших домов «Дайнькални» и «Грашкални» в волости Рауна, под которыми в бункерах, созданных с 1950 по 1952. Группа национальных партизан Д. Брейкса была создана в 1948 г. и до 1950 г. проживала в «Яунвиеславены» Гатартской волости у владельца Карлиса Лачса. В 1950 году партизанский отряд Д. Бриксиса был передан его родным братом Лаймонисом, поэтому они были вынуждены переехать. Летом они жили в лесах, а зимы проводили в Раунской волости «Дайнькалны» у лесничего Артура Перконса (1907-1952) и в соседних бункерах «Грашкалны», устроенных под домом.

С 2002 года мемориал в Дайнькалнсе постепенно благоустраивается. Мемориальные мероприятия проводятся каждый год 16 апреля в память о национальных партизанах во главе с Дайлонисом Брейксом. В апреле 2003 и 2004 годов возле домов Дайнькалны и Грашкалны были установлены памятные кресты и таблички. Осенью 2016 г. - весной 2017 г. с помощью местных жителей Раунены по эскизу архитектора З. Бутанса был реконструирован мемориал, а также раскопано и укреплено место бывшего бункера.

Он расположен недалеко от лютеранской церкви Друсту.

Памятник был открыт 19 июня 1932 года.

14 июня 1931 года был заложен первый камень памятника, на котором написано «Сотни лет придут и уйдут, герои пожертвуют собой ради отцовства». Под ней вложена оцинкованная жестяная капсула с памятной грамотой, подписанной тогдашним начальником штаба армии генералом Александром Калейсом, родителями погибших воинов и другими почетными гостями церемонии.

Во время коммунистической оккупации текст под вкладкой был зацементирован, а бронзовая вкладка была спрятана прихожанами. Когда началось Возрождение, местные активисты Латвийского народного фронта очистили надпись и поставили на ее место сохранившуюся вкладку.

Установлены личности 41 члена общины Друсту, погибших в Первой мировой войне и Освободительной войне Латвии.

В нишах церковной стены установлены мемориальные доски жертвам коммунистического террора - с высеченными на дубе именами 58 друстенцев и гатарцев - именами людей, могилы которых неизвестны.

Die Gräber der Soldaten des Bataillons von Ruben befinden sich an der Landstraße Kuldīga - Sabile. Ein Straßenschild und ein Stein mit der Aufschrift „Für dein Land und deine Freiheit“ befinden sich nur wenige hundert Meter von der Straße entfernt.

Das Bataillon von Leutnant Robert Rubenis war einer der Teile der von General Jānis Kurelis gebildeten Militäreinheit, die sich den deutschen Truppen nicht ergab und heftigen deutschen Widerstand leistete. Während der Usma-Zeit stieg die zahlenmäßige Zusammensetzung des Bataillons auf 650 Mann mit vier voll ausgerüsteten Kompanien, einem Krankenwagen und einem Farmteam. Kommandant: Leutnant R. Rubenis, Leutnant Filipsons, vv A. Druviņš, vv Šults, vv Briedis, vv. Sergeant J. Rubenis, J. Bergs, vv Jaunzems.

Vom 14. November bis 9. Dezember 1944 fanden in den Pfarreien Ugāle, Usma, Renda und Zlēki erbitterte Kämpfe zwischen Einheiten der 16. deutschen Armee, SD- und SS-Einheiten unter dem Kommando von Polizeigeneral Friedrich Jekeln und einem eigenen Bataillon der Kurelische Einheit unter dem Kommando von Leutnant Roberts Rubenis. In den Kämpfen bei Renda und Zleki wurden rund 250 deutsche Soldaten getötet, während die Verluste der Rubenes bei rund 50 Menschen lagen.

Nach dem Tod von Leutnant Rubenis kündigte Druviņš seinen Männern an, dass er weiterhin nach dem Prinzip des freien Willens arbeiten werde, und infolgedessen trafen mehrere Dutzend Männer die Entscheidung, sich von Rubenis 'Bataillon zu trennen. Am 20. und 21. November 1944 wurde eine Gruppe von 11 Personen von einer deutschen SD-Einheit gefangen genommen und nach Verhören in den örtlichen Wald gebracht und erschossen.

FOR THE NATIONAL PARTISANS
I AM BACK AMONG YOU IN LAUNDRY
BECAUSE IT WAS ON THE OTHER SIDE IT WOULD GO
IN YOUR PARISH AND ON THE WAYS OF YOUR ANCESTORS
EXPECT ME BACK
The year numbers (1945 - 1953) and the names of 36 fallen partisans are engraved on the granite slab at the foot of the monument.

On February 23, 1946, a bloody battle took place in the parish of Tārgale near Vārnuvalkas between the group of Latvian national partisans led by commander Brīvnieks at their camp site and the fighter division of the Soviet occupation army. Six partisans died in the battle, and the local residents secretly buried them right there in the forest. Later, two more shot dead were buried there without trial and verdict. Locally, this corner of the forest was called the Dzelzkalns graves, which for many years only experts knew how to find - by the sign of the cross in the fir tree.
A monument to the memory of the national partisans has been installed in the cemetery. Names engraved in stone for partisans who worked in the Puze-Pilten partisan group. There is also a memorial stone for Lieutenant Robert Ruben next to it.
In the summer of 1989, the members of the Ugāle branch of the LNNK in the Dezkalni area of Zūru meža placed birch crosses on the national burial place of the Puzes-Piltenes group who fell on February 23, 1946, and searched for the relatives of the fallen in Latvia and abroad.
On April 27, 1991, with the participation of relatives of the fallen, representatives of national organizations from several countries, the graves were consecrated by theology professor Roberts Akmentiņš, and they were named the graves of the Iron Brothers.
On June 20, 1992, a monument dedicated by August Adler was opened in the cemetery. The monument was made by Kārlis Stepans according to the design planned by the LNNK Ugāle branch with minor modifications. The expenses were covered by a few people. The monument was installed and the foundations were created by guards of the Ventspils Guards Regiment, members of LNNK and LDV Ugāle branches. The text is engraved in the upper part of the monument:

In Liepāja, the militia, the institution of the communist occupation regime, was located in Republikas Street 19, a building that had been in use since its construction in the 20th century. in the beginning, people from Liepāja called it the "Blue Miracle". On the other hand, the headquarters of the check was located at Toma Street 19. Shortly after the occupation, it acquired the name "Red Miracle" in society.

In the course of investigating the crimes of the communist regime so far, it has been established that no executions or extrajudicial shootings have taken place either directly in the Liepaja Cheka building, i.e. in the "Red Miracle", or in the prison. Due to the start of the war on the territory of Latvia, all the detainees who were in these places were transferred to prisons in Russia starting from June 23, 1941. This affected both detainees who were arrested for so-called "political" crimes and criminal criminals, regardless of whether the person was under investigation or had already received a sentence.

The transfer of the prisoners was determined by the order No. 2455/M of the People's Commissar of State Security of the USSR Vsevolod Merkulov of June 23, 1941, which was addressed to the chiefs of the NKGB of the Latvian SSR, the Estonian SSR and several regions of the Ukrainian SSR. The reason for the shooting was terrible and tragic – it was no longer possible to transfer the detainees to Russia, but they could not be left alive. As a result, extrajudicial shootings of residents took place in Liepāja during the war, similarly to the cases in Riga Central Prison, Valmiera Prison, Valka and Rēzekne militias, and on the Croix Hill near Ludza. The mentioned crime took place in the "Blue Miracle" - Liepāja militia building, Republikas Street 19.

The Forest Brothers’ Bunker is located by the Riga-Pskov (A2) highway 76 kilometres from Riga and 11 kilometres from Cēsis. The Latvian national partisans or Forest Brothers were small, armed groups of local residents who fought their independent battles against the occupation regime of the USSR in the territory of Latvia from 1944 to 1956. Forced to hide in the forests, these were people who could not or did not want to live in the Soviet Union. A total of around 20,193 Forest Brothers operated in Latvia. The bunker was formed based on the stories and memories of former Forest Brothers about life in the forests, hiding and fighting for the independent state of Latvia after 1945. The bunker showcases armaments and household items. The personal belongings, weapons and photos of partisans are on display. The guide’s narration is enriched by a video from interviews with Forest Brothers. There is a place for picnic campfires by the bunker. It is possible to pre-order a soup prepared on the fire or enjoy an evening of outdoor cinema by the fire.

Экспозиция расположена в бывшем доме культуры Айзкрауклеской волости. Она отражает жизнь, работу, досуг, образование и культуру советского человека, а также историю создания Айзкраукле (в советское время - Стучка) и Плявиньской ГЭС. Здесь можно осмотреть «Красный уголок» с агитационными материалами того времени, кабинет партийного функционера, типичную советскую квартиру с гостиной, кухней, ванной, туалетом и соответствующими атрибутами. Некоторые помещения посвящены советской медицине, туризму, спорту и репрессиям. В центре экспозиции - просторный зал с автомобилями советского производства. Создание экспозиции в 2016 году. начал Историко-художественный музей Айзкраукле, разместив ее на трех этажах. В настоящее время это крупнейшая в странах Балтии выставка такого типа, посвященная советской оккупации.

Мемориальное место возле Аглонской католической гимназии, где 22 августа 1941 года нацисты расстреляли 544 пациента Даугавпилсской психиатрической больницы, а также 48 детей из детского дома Гривас. Все упомянутые были перевезены из Даугавпилса в Аглону, где их поместили в помещения католической гимназии до тех пор, пока они не были убиты. Расстрелянных захоронили в двух ямах.

Это убийство, как и убийство окрестных евреев, публично осудил в своих проповедях настоятель Аглоны священник Алоис Брок (1898–1943). По этой причине он был арестован нацистскими властями 30 декабря 1941 года. Через три месяца А. Брока освободили, но 25 мая 1942 г. его снова арестовали. А. Брок умер 28 апреля 1944 года в концентрационном лагере в Нойенгаммаме (Германия) или Маутхаузене (Австрия).

На мемориальном месте находятся надгробия и распятие с памятной доской на латышском и русском языках.

Ludza regionaaluuringute muuseumi ekspositsioonis „Elagu Läti! 1918–1945" kajastab olulist ajaloolist etappi Ida-Latgale arengus aastatel 1918-1945. aastaks. Ekspositsioonis saab näha selle ajaloolise ajastu erinevaid säilmeid. Nende hulgas on ka esemeid, mis kunagi kuulusid vabadusvõitluses osalenud Lužana kodanikule R. Kalniņale. Ruumi kunstiline kujundus võimaldab külastajatel tunnetada aja meeleolu, mil Lätit tabas massiküüditamise laine. Keskseks reliikviaks, mis seda ajaloolist perioodi kujutab, on represseeritud katoliku preestri Casimir Vitanise valmistatud puidust rist. Teise maailmasõja lahinguvälja installatsioon loob tolleaegse emotsionaalselt elava atmosfääri. Näituse külastajad saavad tutvuda ka Nõukogude armee ja Saksa armee sõjapreemiatega. Näitusel olevad vanad fotod Ludzast annavad aimu linnapildist enne ja pärast II maailmasõda.

Мемориальная доска на территории бывшей Резекненской тюрьмы, открытая в 1965 году. Посвящается тридцати мужчинам из села Аудрини Макашенской волости, публично расстрелянным в этом месте 4 января 1942 года. На пластине выгравированы имена 30 расстрелянных.

Незадолго до этого выяснилось, что в селе Аудрини скрываются сбежавшие военнопленные Красной Армии. В вооруженных столкновениях, возникших при их захвате, погибли 4 сотрудника вспомогательной полиции. Нацистские оккупационные власти в отместку за инцидент приказали убить всех жителей Аудрини и сжечь деревню. Публичная казнь в Резекне была частью кампании мести.

В августе 2004 года на улице Цесу в Прейли был открыт мемориал жертвам Холокоста. Архитектор Сергей Рижс, а автор и финансист идеи – житель США Давидс Зильберманис. Мемориал расположен на территории между могилами еврейских гражданских лиц и расстрелами еврейского населения.

Первые евреи прибыли в Прейли в начале 19 века, когда начал формироваться город Прейли. По данным переписи 1935 года, из 1662 жителей Прейли 847 (51%) были евреями. Большинство из них были купцами, ремесленниками, а также интеллигенцией – врачами и учителями.

Когда немецкая нацистская армия вошла в 1941 г. 28 июля, 9 и 10 августа было уничтожено более 720 евреев Прейли и окрестностей. После войны некоторые евреи вернулись в Прейли, но восстановить общину не удалось.

В 2013 и 2014 годах студенты немецкого молодежного объединения ЛОТ и его лидер Клаус Петер Рекс провели работы по уборке и очистке памятников на кладбище еврейских граждан. Был составлен план кладбища. В 2015 году по инициативе Давида Зильберманиса, на его средства и пожертвования, была открыта мемориальная арка для еврейской общины в Прейлях, у входа на кладбище еврейских граждан, по дороге к мемориалу жертв Холокоста.

В 2018 году общество «Мемориалы Прейлю» (председатель Сергей Рижс) провело раскопки на месте гибели евреев рядом с кладбищем еврейских граждан. Были обнаружены три ямы. После консервации вещественные доказательства можно будет увидеть в основной экспозиции Прейльского музея истории и прикладного искусства на бульваре Райниша, 28. Специалисты музея предлагают посетителям образовательную программу «Думать о Холокосте – значит думать о себе». Программа начинается у музейной экспозиции и заканчивается у Мемориала Холокоста. Мемориал вместе с кладбищем используется в народно-просветительских целях как музей под открытым небом.

Das Denkmal für die politisch Unterdrückten in Preili befindet sich auf dem Platz in der Nähe des Tores der römisch-katholischen Kirche und wurde am 22. August 1993 eröffnet. Das Denkmal wurde vom Bildhauer Vija Dzintare geschaffen. Das Denkmal zeigt eine trauernde Frau auf den Knien, die den Verstorbenen mit einer Decke zudeckt. Neben dem Denkmal sind die Worte des Dichters Kārlis Skalbe in Stein gemeißelt:

Viele Märtyrer wurden ausgewählt
Für dich, mein kleines Vaterland,
Was ist mit dem Namen der heiligen Mutter?
Flüstern in der Stunde des Schmerzes: „Latvija!“

Da in den 1940er Jahren des 20. Jahrhunderts Vertreter der sowjetischen Besatzungsmacht die sterblichen Überreste erschossener nationaler Partisanen öffentlich zur Schau stellten, wurde die Gedenkstätte 2018 erweitert. Neben dem Denkmal wurden zwei Felsbrocken aufgestellt, die die Erinnerung an die nationalen Partisanen symbolisieren. Die Findlinge wurden vom Bildhauer Ivo Folkmanis geschaffen. Auf einem von ihnen ist das Logo der politisch unterdrückten Preiļi-Gesellschaft „Likteņa ceļs“ eingraviert, auf dem anderen die Inschrift „In Erinnerung an die gefallenen Mitglieder der Nationalen Widerstandsbewegung“.

Am 25. März und 14. Juni finden hier Gedenkveranstaltungen für die Opfer politischer Repressionen statt.