Holokausts II Otrais pasaules karš

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā. 

Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.

Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.

Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).

Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.

Atrodas Rumbulā, netālu no Maskavas ielas.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā – 1941.g. 30.novembrī un 8.decembrī, kas tika realizētas, balstoties uz nacistiskās vadības lēmumu pilnīgi iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus, Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25’000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1’000 no Vācijas deportēto ebreju. 1944.g. Rumbulā tika nogalināti arī vairāki simti ebreju vīriešu no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes.

Pirmie mēģinājumi iemūžināt Rumbulā nogalināto ebreju piemiņu saistāmi ar 60-to gadu beigām. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, atsevišķu ebreju iniciatīvas rezultātā 1963.g. pie kādas no Rumbulas priedēm tika piestiprināta koka piemiņas plāksne ar uzrakstu jidišā, savukārt pie Rumbulas dzelzceļa (līnijas Rīga-Maskava tuvumā) tika uzstādīts liels mākslinieka Josifa Kuzkovska plakāts “Ebrejs”. Plakātā bija redzams vīrieša tēls, kurš itin kā cēlās no kapa ar sažņaugtu dūri, simbolizējot protestu pret nodarīto. Gan piemiņas plāksne, gan plakāts jau 1964.g. tika novākti, taču ebrejiem izdevās panākt atļauju Rumbulā uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuriem” ne tikai latviešu un krievu, bet arī jidiša valodā.

2002. g. 29. novembrī pēc arhitekta Sergeja Riža projekta Rumbulā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tā ierīkošanu finansiāli atbalstīja Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūcijas, kā arī privātpersonas.

Šosejas malā, pie ceļa, kurš ved uz memoriālu, kā norāde uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus. Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Pie ieejas pašā memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi. Memoriāla centrālajā daļā virs laukuma, kurš ir izpildīts Dāvida zvaigznes formā, paceļas septiņzaru svečturis – menora, kurai apkārt izvietoti akmeņi ar iekaltiem Rumbulā nogalināto ebreju vārdiem. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti kādreizējā Rīgas geto ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Atrodas Ķīpsalā, Mazaja Balasta dambī.

Iespējams, ka Žaņa Lipkes muzejs ir vislabāk paslēptais Rīgas muzejs. Memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska. Tas radīts vietā, kur 2. pasaules karā Vācijas okupācijas laikā, tika izveidota pazemes slēptuve cilvēku glābšanai. Tur Žanis Lipke kopā ar savu ģimeni izglāba ap 55 ebrejiem.

Mūsdienās piemiņas memoriāls uzcelts līdzās Žaņa Lipkes ģimenes mājai. Memoriālā celtne “Melnais šķūnis” ir kā simboliska būve, kur ticis sniegts un saņemts patvērums. Ēkas tēls aizgūts no senajiem Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar tiem raksturīgo krāsu un darvas smaržu. Unikāls ir ne tikai vēsturiskais vietas stāsts, bet arī veids, kā muzejs komunicē ar tā apmeklētājiem. Veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Bībelē aprakstīto Noasa šķirstu, kā arī krastā izvilktu un apgāztu laivu. Laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Memoriāla koncepcija balstās vietas un stāsta patiesumā un ar to saistītām liecībām. Tas ir stāsts par cilvēka alkām pēc brīvības, neticamu izglābšanos un uzticību.

Apmeklētājiem muzeja stāsts, kā arī pats memoriāls ir pārsteigumiem un negaidītiem atklājumiem piepildīts. Ceļš uz muzeju ļauj iepazīt arī Pārdaugavas vēsturisko apbūvi.

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Holokausta upuriem veltītais memoriāls atrodas netālu no Klogas mazpilsētas.

Pirmais piemineklis šeit tika uzsliets 1951. gadā, bet tas būtībā godināja padomju ideoloģiju un īsti nebija veltīts holokausta upuru piemiņai. Pēc Igaunijas ebreju kopienas lūguma 1994. gadā pieminekļa plāksnes tika nomainītas, lai pareizi norādītu upuru etnisko izcelsmi. Klogā notikušās masu slepkavības 50. atceres gadadienā 100 metrus no pirmā pieminekļa tika atklāts piemineklis 1941.–1944. gadā nogalinātajiem Igaunijas ebrejiem. 2005. gadā atklāja trešo pieminekli, kas veltīts Klogas koncentrācijas nometnē mirušo vai nonāvēto ebreju piemiņai.

Memoriāls tika atjaunots 2013. gadā, lai visus trīs pieminekļus iekļautu vienotā ansamblī, un tika atklāta Igaunijas Vēstures muzeja brīvdabas izstāde “Klogas koncentrācijas nometne un holokausts”.

Klogas koncentrācijas nometni 1943. gadā izveidoja Vācijas režīms. Tā bija spaidu darbu apakšnometne, kas ietilpa Igaunijas Vaivaras koncentrācijas nometņu kompleksā. 1944. gada 19. septembrī notika viena no lielākajām masu slepkavībām Vācijas okupētajā Igaunijā: tuvojoties Sarkanajai armijai, tika nonāvēti visi nometnē turētie ebreji (kopskaitā ap 2000 cilvēku).

Atrodas Preiļu ebreju kapsētā Cēsu ielā.

Memoriāla arhitekts ir Sergejs Rižs. Atklāts 2004. gada 8. augustā. Memoriāls tapis pēc kādreizējā Preiļu iedzīvotāja, inženiera un sabiedriskā darbinieka Dāvida Zilbermaņa (ASV) iniciatīvas un personīgajiem līdzekļiem. 2015. gadā memoriālu papildināja vēl viens piemineklis – arka, uzstādīta pie ieejas kapsētā simbolisku vārtu formā.

Memoriāls atrodas Preiļu ebreju kapsētas malā, blakus vietai, kur 1941. gada vasarā pēc nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas ar vietējo kolaboracionistu iesaisti tika nogalināti ap 800 Preiļu un tuvākās apkaimes ebreju. Kā liecība par šī laika norisēm ir Preiļu ebreju meitenes Šeinas Gramas (1926-1941) dienasgrāmata, ko viņa uzsāka rakstīt 22. jūnijā – dienā, kad sākās PSRS un Vācijas karš –, līdz 8. augustam. Šeina kopā ar ģimeni un citiem vēl dzīvajiem Preiļu ebrejiem tika nogalināta blakus ebreju kapsētai 9. augustā. Pateicoties preilieša Vladislava Vuškāna (1887-1953) palīdzībai, 6 Preiļu ebrejiem izdevās slēpjoties pārdzīvot vācu okupācijas laiku. Uz monumenta akmeņiem ir iegravēti Šeinas Gramas dienasgrāmatas ieraksti, kā arī pateicības vārdi ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam. Pieminekļa pakājē ir ierakta urna ar identificētiem 750 šeit nogalināto ebreju vārdiem.

Misiņkalna dabas parks atrodas Aizputes pilsētā.

Misiņkalns ir Aizputes pilsētas augstākā vieta. Tā augstums sasniedz 95,4 m. No virsotnes paveras ainavisks skats uz pilsētu. Misiņkalna dabas parku uzsāka veidot 20. gs. sākumā. Parka platība šobrīd ir aptuveni 28 ha.

Parka teritorijā atrodas vairākas ar 20.gadsimta vēstures notikumiem saistītas vietas un piemiņas zīmes - Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru - Lāčplēša ordeņa kavalieru piemiņas stēlas, Holokausta memoriāla vieta, represēto piemiņas vieta un kritušo sarkano partizānu piemiņas akmens.

Parkā iespējams iepazīt dažādu retu sugu augus un stādījumus, kā arī izbaudīt neskarto dabu. Šobrīd parku caurvij atjaunoti pastaigu un velo celiņi, parka teritorijā atrodas mototrase, kurā norisinās Latvijas mēroga sacensības motokrosā.

Lai pilnīgāk iepazītu Misiņkalna muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Nacistu karaspēks ienāca Aizputē 1941.g. 28.jūnijā. Jau jūlija sākumā Dzirkaļu mežā un pilsētas parkā tika nošauti atsevišķi ebreji, bet pārējie pilsētas un tuvākās apkārtnes ebreji tika arestēti un izvietoti divās pilsētas sinagogās.      

Pēc tam ebreju masveida slepkavošana notika divu akciju laikā.

Mūsdienās pārapbedīšanas vietā uzstādīts piemineklis ar uzrakstu ivritā un latviešu valodā: “Šeit apglabāti Aizputes ebreji un citi vācu nacistu nevainīgi upuri, zvēriski nogalinātie 1941. g. Mūžīgi pieminēsim.”

Kaušēnu ciemā (Pluņģes raj.) ebreju noslepkavošanas vietā ir iekārtots Kaušēnu Holokausta upuru memoriāls. Piemiņas memoriāls ir veltīts Otrā pasaules kara laikā iznīcināto Pluņģes un apkārtējo ciemu ebreju kopienu piemiņai. Memoriāls tika izveidots pēc pēdējā Pluņģes ebreja Jakova Bunkas iniciatīvas. Pirmais piemineklis Otrā pasaules kara upuriem tika uzstādīts 1952. gadā, bet 1986.–1989. gadā no ozolkoka pieminekļiem tika izveidots arī memoriāls bojāgājušo ebreju piemiņai. 2011. gadā no nojauktās Pluņģes sinagogas 1800 ķieģeļiem tika uzcelta Piemiņas siena, kur katrs ķieģelis ir veltīts noslepkavotā piemiņai, pie sienas ir piestiprinātas plāksnes ar zināmajiem 1200 (no 1800) ebreju uzvārdiem. Pie memoriāla atrodas Glābēju aleja, uz tās stabiņiem ir uzrakstīti to cilvēku vārdi, kuri nacistu okupācijas laikā glāba notiesātos ebrejus Pluņģē un tās apkārtnē. 1941. gada 12. un 13. jūlijā Kaušēnu kalnā tika noslepkavoti apmēram 1800 Pluņģes novada ebreju, kuri pirms tam divas nedēļas nežēlīgos apstākļos tika turēti Pluņģes sinagogā. Genocīda dienā tos, kuri varēja iet kājām, piecus kilometrus dzina uz nāvessoda vietu, bet pārējos atsevišķās grupās nogādāja ar kravas automobili. Upuriem tika pavēlēts pašiem izrakt sev bedres, pēc tam viņi tika nošauti. Memoriāls ir viens no desmit Eiropā iespaidīgākajiem piemiņas memoriāliem, kas atspoguļo ebreju tautas traģēdiju

Pakuteņu mežā (Radvilišķu rajonā), apmēram astoņus kilometrus uz dienvidaustrumiem no Šeduvas, pie grants ceļa atrodas viena no trim Šeduvas ebreju holokausta vietām. Te 1941. gada augustā tika nogalināti 27 ebreji, tostarp pēdējais Šeduvas rabīns Mordehajs Dovids Henkins. Divās citās vietās Ļaudišķu mežā tika nogalināti aptuveni 700 cilvēku. 1941. gada 25. jūnijā nacisti okupēja Šeduvu, un jau jūlija sākumā pilsētas ebrejus piespiedu kārtā izlika no mājām un viņi tika aizdzīti uz blakus esošo Pavartīču ciemu, kurā tika izveidots geto. 25.–26. augustā neliela daļa sagūstīto tika nošauti Pakuteņu, bet pārējie – Ļaudišķu mežā. 2014.–2015. gadā pēc Šeduvas Ebreju memoriālā fonda iniciatīvas šo slepkavību vietas tika sakārtotas un padarītas pieejamas apmeklētājiem. Pakuteņu ciema ebreju slepkavību vietā ir uzstādīts tēlnieka Roma Kvinta piemineklis “Gaismas zvaigznes mājvieta”.

Šeduvas I un II holokausta vieta atrodas Ļaudišķu mežā (Radvilišķu rajonā), apmēram 10 km dienvidu virzienā no Šeduvas. Pie grants ceļa ir uzstādīta norādījuma zīme. Pirmā ebreju tautības cilvēku kapavieta aizņem 375 m² lielu, lielākoties bruģētu, meža ieskautu platību. Šajā vietā tika noslepkavoti un aprakti aptuveni 400 cilvēki. Aptuveni 500 m attālumā ir otra kapavieta. Ebreju mirstīgās atliekas ir apglabātas 144 m² lielā teritorijā. Laukums ir līdzens, lielāko teritorijas daļu arī klāj bruģakmens. Šajā vietā tika noslepkavoti un aprakti aptuveni 300 cilvēki. 1941. gadā šajās vietās tika nogalināta visa Šeduvas ebreju kopiena – gandrīz 700 cilvēku. Mēnesi pirms nāves viņus vēl turēja Pavartīču ciematā izveidotajā geto. 25. un 26. augustā geto iedzīvotāji tika aizvesti uz Ļaudišķu mežu. Cilvēkus nogādāja pie izraktas bedres, un pēc vāciešu pavēles nogalināja vietējie policisti un izpalīgi. Starp nogalinātajiem bija 230 vīrieši, 275 sievietes un 159 bērni. 2014.–2015. gadā pēc Šeduvas Ebreju memoriālā fonda iniciatīvas šo slepkavību vietas tika sakārtotas un padarītas pieejamas apmeklētājiem. Masu slepkavību vietās ir uzstādīti divi tēlnieka Roma Kvinta pieminekļi: “Durvis” un “Stars – zvaigzne”.

Memoriāls atrodas pilsētas centrā, netālu no Bauskas no vada Tūrisma informācijas centra un Rātslaukuma.

Tas izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai un ziedojumiem, kā arī Bauskas novada domes un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu atbalstam.

Memoriālu projektējis tēlnieks Ģirts Burvis. Tas veidots kādreizējās Bauskas Lielās sinagogas izmēros, un akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpojuma. Memoriāla centrā atrodas simboliska bima - paaugstināta platforma vai galds, kas atrodas sinagogā un tiek izmantots ebreju reliģiskajos rituālos. Uz tās rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki.”

1935. gadā Bauskā dzīvoja gandrīz 800 ebreji. Pēc nacistu okupācijas 1941. gada jūlijā daudzi ebreji tika apcietināti un izvesti, bet aptuveni 700 nošauti. Bauskas Lielā sinagoga tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā.

Memoriāls atrodas Ančupānos, Rēzeknes apkaimē. Tas izveidots, lai pieminētu Audriņu traģēdiju – nacistiskās vācu okupācijas laikā īstenoto civiliedzīvotāju iznīcināšanas akciju, kas notika 1942. gadā Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Audriņu ciemā.

Kopš 1941. gada rudens Audriņos slēpās vairāki izbēguši Sarkanās armijas karagūstekņi. 1941. gada 18. decembrī viņu atrašanās vieta tika atklāta, un apšaudēs krita četri palīgpolicijas darbinieki. 24. decembrī tika apcietināti un Rēzeknes cietumā ieslodzīti 203 Audriņu iedzīvotāji. Lielāko daļu apcietināto 1942. gada 3. janvārī nošāva pie Ančupānu kalniem, aptuveni 5 km no Rēzeknes, bet 4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā publiski nošāva 30 Audriņu ciemā arestētos vīriešus, pats ciems tika nodedzināts. Memoriāls atklāts 1974. gada 27. jūlijā. Tā autors ir ainavu arhitekts Alfons Kišķis (1910–1994). Mūžzaļās egles ceļa labajā pusē simbolizē cilvēkus, kuri nostādīti rindā uz no šaušanu, savukārt akmens siena ceļa pretējā pusē attēlo šāvējus. Zemākajā daļā – Ciešanu ielejā – gar nošauto cilvēku masu kapiem ved laukakmeņiem klāts ceļš, kas beidzas pie betona sienas ar uzrakstu: “Viņi mira, lai dzīvotu tu.” Tālāk seko kāpnes uz Dzīvības laukumu, kura centrālās skulptūras “Māte ābele” autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).

Memoriālā plāksne pie bijušā Rēzeknes cietuma, kas atklāta 1965. gadā. Veltīta trīsdesmit Makašēnu pagasta Audriņu ciema vīriešiem kurus 1942. gada 4. janvārī šajā vietā publiski nošāva. Plāksnē iegravēti nošauto 30 vīriešu uzvārdi.

Neilgi pirms tam atklājās, ka Audriņu ciemā slēpušies izbēguši Sarkanās armijas karagūstekņi. Bruņotās sadursmēs, kas izcēlās viņu gūstīšanas laikā, tika nogalināti 4 palīgpolicijas darbinieki. Nacistu okupācijas varas iestādes, atriebjoties par notikušo, pavēlēja nogalināt visus Audriņu iedzīvotājus un ciemu nodedzināt. Publiskā nāves soda izpilde Rēzeknē bija daļa no atriebības akcijas.

2004. gada augustā Preiļos Cēsu ielā tika atklāts Holokausta upuru memoriāls. Arhitekts Sergejs Rižs, bet idejas autors un finansētājs ASV dzīvojošais novadnieks Dāvids Zilbermanis. Memoriāls atrodas teritorijā starp ebreju pilsoņu kapiem un ebreju iedzīvotāju nošaušanas bedrēm.

 
Pirmie ebreji Preiļos ieradās 19. gadsimta sākumā, kad sāka veidoties Preiļu miests. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem no 1662 Preiļu iedzīvotājiem 847 (51%) bija ebreji. Lielākā daļa no tiem bija tirgotāji, amatnieki, kā arī inteliģence – ārsti un skolotāji.

Ienākot vācu nacistu armijai 1941. g. 28. jūlijā, 9. un 10. augustā tika iznīcināti vairāk nekā 720 Preiļu un tuvākās apkārtnes ebreju. Pēc kara daži ebreji atgriezās Preiļos, taču kopienu atjaunot vairs neizdevās.

 
2013. un 2014. gadā vācu jauniešu biedrības L.O.T. studenti un tās vadītājs Klauss Peters Rekss veica sakopšanas un pieminekļu attīrīšanas darbus ebreju pilsoņu kapsētā. Tika sastādīta kapsētas karte. 2015. gadā pēc Dāvida Zilbermaņa iniciatīvas, ar viņa finansējumu un ziedojumiem tika atklāta piemiņas arka ebreju kopienai Preiļos, pie ieejas ebreju pilsoņu kapsētā, ceļā uz Holokausta upuru memoriālu.

 
2018. gadā biedrība “Preiļu memoriāls” (priekšsēdētājs Sergejs Rižs) veica šurfēšanas darbus ebreju nogalināšanas vietā blakus ebreju pilsoņu kapsētai. Tika atklātas trīs bedru vietas. Materiālās liecības pēc konservācijas apskatāmas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja pamatekspozīcijā Raiņa bulvārī 28. Muzeja speciālisti piedāvā apmeklētājiem izglītojošo programmu “Domāt par holokaustu nozīmē domāt pašam par sevi”. Programma sākas muzeja ekspozīcijā un noslēdzas Holokausta upuru memoriālā. Memoriāls kopā ar kapsētu tiek izmantots sabiedrības izglītošanai kā muzejs zem atklātām debesīm.

Medžiokalņa kalna pakājē, netālu no Kražu pilsētas, atrodas Kražu ebreju slaktiņa vieta un kapsēta.

Pirms Otrā pasaules kara Kražu pilsētā dzīvoja aptuveni 1500 cilvēku, tostarp aptuveni 80 ebreju ģimenes – 450–500 ebreju izcelsmes iedzīvotāju. 1941. gadā Kražu ebreji tika izolēti geto, kas bija izveidots muižas klētī (vēlāk tajā iekļuva arī no Kārklēnām atvestie ebreji), un vairākos posmos tika nogalināti.

Nacisti aktīvi centās iesaistīt lietuviešus holokaustā: šaujot ebrejus, vācu virsnieki centās panākt, lai katrs policists, nemiernieks, partizāns vai balto ieroču karavīrs, kas ieradies mežā kā konvoja dalībnieks, nošautu vismaz vienu no saviem ebreju kaimiņiem vai paziņām. Pēc 1941. gadā pastrādātajām slaktiņām no Kražu ebreju kopienas bija palikuši aptuveni 20 cilvēki, kuri slēpās Lietuvā vai atkāpās uz PSRS dzīlēm.

1941. gada 2. augustā nacisti un viņu līdzstrādnieki netālu no Medžiokalņa nogalināja vairāk nekā 70 bērnus un vairākus pieaugušos ebrejus. Vēsturnieks Staņislovs Bučavecks šo slaktiņu nosauca par "ebreju bērnu slepkavību".

Pašlaik šajā vietā atrodas piemineklis ar uzrakstu: “Šajā vietā 1941. gada 2. augustā nacisti un viņu līdzstrādnieki nogalināja 71 Kražu ebreju.” Uzraksts ebreju valodā norāda, ka tika nogalināti 71 Kražu ebreji: 6 vīrieši un sievietes, 65 bērni.

Žemaitijas Nacionālajā parkā, apmēram divu kilometru attālumā no Plateļu centra, Medsedžu ciemā, Jakova Bunkas labdarības un atbalsta fonds 2014. gadā izveidoja litvaku (Lietuvas ebreju) memoriālo dārzu. Tas ir iznīcinātajām Lietuvas ebreju kopienām veltīts piemineklis. Dārzs atveido Lietuvas kontūras, bet vietas, kur 1941.– 1944. gadā tika iznīcinātas ebreju kopienas, ir iezīmētas ar kalta metāla ābelēm. Izkalto ābeļu autors ir Artūrs Plataķis. Āboli kokos ir kopienās dzīvojušās ģimenes. Visas pasaules litvaki var piedalīties dārza veidošanā, pasūtot jaunas ābeles un ābolus savu senču piemiņai. Dārzā tiek uzstādīti arī Karēlijas granīta stabiņi, kas individuāli godina litvaku sasniegumus visā pasaulē. 2016. gadā šī iniciatīva paplašinājās – ābeles kļuva par piemiņas simbolu arī litvakiem, kuri dzīvoja visā Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā un ebreju glābējiem holokausta laikā. Stends pie ieejas dārzā stāsta par bijušajām ebreju kopienām visā Lietuvā. Šobrīd dārzā jau “izaugušas” ābeles Alītas, Alsēdžu, Kalvarijas, Mosēdas, Plateļu, Pluņģes, Telšu, Vabalninkas, Viekšņu un citu ebreju kopienu piemiņai.

2021. gada 22. oktobrī Šauļos, Ežero un Vilniaus ielu krustojumā, tika atklāts “Taisnīgo starp tautām” skvērs (piemineklis). Tas ir Lietuvā pirmais piemineklis “Taisnīgajiem starp tautām”. Pieminekļa autors – Šauļu izcelsmes dizainers Ads Toleiķis, bet iniciators – Šauļu apriņķa ebreju kopienas priekšsēdētājs Saņa Ķerbelis. Monumentā “Jungtis” ir iegravēti Šauļu apriņķa “Taisnīgo starp tautām” uzvārdi, tā pieminot 148 ebreju glābējus, bet mākslinieciskie akcenti iezīmē Šauļu geto vārtu vietas. Šauļos atradās divi geto: tā dēvētajā Kaukazo kvartālā un Ežero-Trakų ielas kvartālā. Uz pirmo geto tika sūtīti fiziski spēcīgi un darbspējīgi cilvēki, bet uz otro – speciālisti (ārsti, mehāniķi utt.). Šauļu geto tika izveidots 1941. gada vasarā pēc Šauļu komandanta pavēles, bet likvidēts 1944. gadā, atkāpjoties nacistiskās Vācijas karaspēkam. Palikušie ebreji tika pārvesti uz Štuthofas un Dahavas koncentrācijas nometni. Geto bija ieslodzīti vairāk nekā 5950 ebreju. Starpkaru laikā Šauļos dzīvoja aptuveni 6500– 8000 ebreju, daļa no tiem labprātīgi aizbrauca uz Krievijas iekšieni. Pēc holokausta bija atlicis tikai aptuveni 350–500 ebreju tautības iedzīvotāju.

Kupres mežā, aptuveni 13 kilometru attālumā no Kražu pilsētas, atrodas Kražu ebreju slaktiņa vieta un kapsēta.

Pirms Otrā pasaules kara Kražu pilsētā dzīvoja aptuveni 1500 cilvēku, tostarp aptuveni 80 ebreju ģimenes – 450–500 ebreju izcelsmes iedzīvotāju. 1941. gada vasarā Kražu ebreji tika izolēti geto, kas bija izveidots muižas klētī.

1941. gada 26. jūlijā Kupres mežā notika Kražu ebreju masveida slepkavība. Apmēram 300 pieaugušo un jauniešu ar kravas automašīnām tika aizvesti uz mežu. Operācijas laikā ebreji tika sarindoti grupās un ievietoti kravas automašīnās. Pa ceļam uz slaktiņa vietu viņiem pasniedza lāpstas – zīmi, ka upuriem būs jārok bedres. Ebreji Kupres mežā izraka dziļu, iegarenu bedri. Vēlāk viņi bija spiesti izģērbties, un nāvessoda izpilde notika organizētā veidā: upuri tika novietoti pieci pie bedres malas, nošauti divās rindās – pirmais šāva mugurā vai krūtīs, otrais – galvā.

Slepkavības veica gan vietējās TDA (Nacionālās darba aizsardzības) vienības locekļi, gan vācu karavīri un virsnieki. Slepkavības aizkavējās salūzušas kravas automašīnas un pretošanās dēļ Kražu geto, kad ieslodzītie saprata, ka aizvestie neatgriežas. Šo apstākļu dēļ netika veikta plānotā 12 padomju aktīvistu nāvessoda izpilde tajā pašā dienā. Šīs personas vēlāk tika pārvestas uz Raseiņu cietumu, un lielākā daļa no viņiem tika atbrīvoti.

Pēc slaktiņa vācu drošības spēki konfiscēja ebrejiem piederošas vērtslietas. Operācijas rezultātā tika iznīcināti gandrīz visi Kražu ebreju kopienas locekļi, kas vecāki par 12 gadiem.

Pašlaik holokausta vietā atrodas piemineklis, un nāves bedres vieta ir norobežota ar žogu.

Salantu ebreju kopienas sieviešu un bērnu slaktiņa vieta un kapsēta ir vēsturiska Holokausta upuru kapsēta Pluņģes rajona pašvaldības teritorijas ziemeļrietumu daļā, Šateikiai Rūdaičos (Plateļu seniūnija), 0,5 km uz ziemeļaustrumiem no Skuodas-Klaipēdas ceļa, Šateikiai meža ziemeļrietumu malā.

Kapu vieta ir taisnstūra formas, 10 x 10 m liela, ieskauta stiepļu sieta žoga. Tās ziemeļrietumu daļā atrodas metāla, ažūra, vienas vērtnes vārti, kuru augšdaļā attēlota Dāvida zvaigzne. Uz monumentālās granīta plāksnes ir iegravēta Dāvida zvaigzne un piemiņas uzraksts jidišā un lietuviešu valodā. 1980. gadā tika uzstādīta koka skulptūra, kurā attēlots stāvošs ebrejs ar sasietām rokām (autors - tautas mākslinieks Jakovas Bunka). Teritorijas platība ir 0,01 ha.

Šajā vietā 1941. gada jūlijā–augustā palīgpolicisti no Salantai un Šateikiai nogalināja Salantai ebreju kopienas sievietes un bērnus. Nāvessoda izpilde notika trīs posmos. Pirmais slaktiņš notika ap 1941. gada 20. jūliju. Pēc policijas pavēles rītausmā no ciemiem netālu no Salantai sinagogas, kur tika turētas ebreju sievietes un bērni, ieradās pajūgu vedēji ar ratiem un palīgpolicistu pavadībā aizveda aptuveni 60–70 sievietes uz Šateikiai mežu. Otrā slaktiņa laikā, jūlija beigās, tika nogalinātas pēdējās geto atlikušās sievietes un bērni, vairāk nekā 50. Augusta beigās palīgpolicisti pavadīja aptuveni 100 ebreju sievietes no Salantai uz Šateikiai mežu nāvessoda izpildei. Kopš jūlija viņas strādāja par palīgstrādniecēm lauksaimniecības jomā Šalīnas muižā un pie lauksaimniekiem Salantai lauku pašvaldībā.

Saskaņā ar Holokausta atlantu Lietuvā šeit apglabāti 95 upuri. Piemiņas plāksne pie kapavietas un dokumentu krājums "Masu slaktiņi Lietuvā" liecina, ka šeit nogalināti 100 ebreju vīrieši, sievietes un bērni. Salantu vēstures pētnieks Pauļus Vaniučins noteica, ka šajā vietā nogalinātas 210–220 sievietes un bērni.

Slaktiņa un apbedījuma vieta 1970. gadā tika pasludināta par vietējas nozīmes vēstures pieminekli un 1993. gadā reģistrēta kultūras mantojuma reģistrā.

Objekts atrodas netālu no vecajiem Mažeiķu ebreju kapiem. Braucot pa Sedos ielu (164. ceļš) no Mažeiķiem Tirkšļu/Sedas virzienā, ceļa kreisajā pusē ir norāde "Ebreju genocīda un Otrā pasaules kara upuru kapi".

Līdz Holokausta sākumam, 1940. gada 1. jūlijā, Mažeiķu pilsētā dzīvoja aptuveni 1100 ebreju. 1941. gada jūnija beigās, sākoties vācu okupācijai, Mažeiķu sinagogā tika arestēti un turēti līdz 1000 ebreju. Jūlija vidū Leckavas ebreji – aptuveni 40 cilvēki – tika ieslodzīti Mažeiķu Lačas šķūnī, sievietes un bērni – šķūnī, bet vīrieši – sinagogā.

1941. gada 29. jūlijā Mažeiķos ieradušies vācieši piespieda ebrejus rakt bedres netālu no ebreju kapsētas, un 30. jūlijā pulksten 6 no rīta sākās masu slepkavības. Pirmajā dienā šāva vācieši, vēlāk slepkavības turpināja vietējie baltgvardi. Augusta sākumā netālu no tās pašas kapsētas tika nošauti arī ebreji no citiem ciemiem un padomju aktīvisti.

1944. gada 7. decembrī pēc padomju komisijas rīkojuma tika izrakti kapi un veikta tiesu medicīniskā ekspertīze. Tika konstatēts, ka 3 km attālumā no Mažeiķiem, Ventas upes krastā, ebreju kapsētā atrasti 5 kapi, kuros apglabāti aptuveni 4000 mirstīgo atlieku. Mažeiķu tuvumā nošauto ebreju skaits norādīts atšķirīgi - no 3000 līdz 4000. Vēstures pētījumi liecina, ka šie skaitļi ir pārspīlēti - upuru bija aptuveni 2500.

Pašlaik objekts ir tūrisma objekts, ko var apmeklēt ikviens, kuru interesē militārā mantojuma vēsture.

Kalns, ko sauc par Jazminų kalnu, kas atrodas Plateli pilsētas nomalē. Kalna pakājē 1941. g jūlijā 30 Platēlijas ebreji tika nošauti (daži Platēlijas ebreji tika nošauti Laumaļenku pussalā). Starp kariem Platlejos dzīvoja ap 100 ebreju, bet "[…] visu liktenis ir vienāds. Sākumā, kā jau ierasts, sapulcināja vīrus, tepat pie Platēlijas, redz, kur stāv piemineklis – tur viņus nošāva. Pēc pāris nedēļām viņi sievietes, bērnus un sirmgalvjus aizveda šeit, ārpus Platēlijas, dažus kilometrus tālāk, uz mežu un tur visus nošāva,» stāstīja holokaustu pārdzīvojušā Jakova Bunkas dēls Jevgeņijs Bunka.

Apmēram 1985. gads viņa tēvs tautas mākslinieks Jakovs Bunka izgrebja un kalnā novietoja dekoratīvu Mozus skulptūru. 2016. gadā skulptūra sabruka, 2018 uzbūvēta tautas mākslinieka Antana Vaška grebta kopija.

Kalna pakājē ebreju genocīda piemiņai uzcelta arī piemiņas granīta plāksne, uz kuras ir uzraksti jidišā un lietuviešu valodā: «Šeit tika izlietas 30 ebreju – bērnu, sieviešu, vīriešu asinis. 1941. gada jūlijā viņus brutāli noslepkavoja nacionālisti un viņu vietējie atbalstītāji. Lai nevainīgo mirušo piemiņa ir svēta." 2019. gadā vēl divas granīta plātnes ar pievienotu 1939. g. ar Platelē dzīvojošo ebreju sarakstu.