Holokausts II WW2
Holokausts (grieķu val. holos – viss, bez atlikuma; kaustos – sadedzināts) – ebreju masveida iznīcināšana nacistiskajā Vācijā un tās okupētajās teritorijās Otrā pasaules kara laikā. Ebreju masveida iznīcināšanas process sākās līdz ar Polijas okupāciju. Līdz ar Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā sākās holokausta jeb šoā (katastrofas) aktīvā fāze. Nacistu slepenais t.s. “ebreju jautājuma galīgais atrisinājums” (Endlösung der Judenfrage) paredzēja nogalināt visus PSRS teritorijā dzīvojošos ebrejus. 1930. gadu otrajā pusē Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji (1935). Latvijā tika nogalināta arī lielākā daļa uz šejieni kara laikā deportēto Vācijas, Austrijas, Ungārijas un Čehoslovākijas ebreju. Genocīds tika vērsts arī pret Latvijas romiem un garīgi slimajiem. Holokausts ir lielākais pret civiliedzīvotājiem pastrādātais masveida noziegums Latvijas vēsturē – nacistiskās okupācijas laikā aizgāja bojā aptuveni 73 000 Latvijas ebreju un 16 000 ārzemju ebreju.
Holokausta īstenošanu vācu okupētajā Latvijā sākotnēji veica Vācijas drošības policijas un SD speciālā vienība Einsatzgruppe A – lielākā no četrām šādām einzacgrupām. To vadīja SS brigādes ģenerālis un policijas ģenerālmajors Valters Štālekers (Stahlecker). Sākumā tika ieviesti dažādi ierobežojumi un aizliegumi, pēc tam notika ebreju reģistrācija, viņiem uz apģērba obligāti bija jāuzšuj jūdaisma simbols – sešstaru Dāvida zvaigzne. Ebrejiem konfiscēja īpašumus, tam sekoja viņu izolēšana un galu galā noslepkavošana. Pirmās slepkavības notika jau 1941. gada 23. jūnijā Grobiņā. Vācu militārajām un civilajām iestādēm bija nepieciešams iedibināt savu varu un veikt vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu slepkavībās. Tās notika visās apdzīvotajās vietās, kur bija kaut niecīgs ebreju iedzīvotāju skaits. Slepkavību galvenie veicēji bija īpaši izveidotas SD vienības Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna vadībā.
Tika nodedzinātas jūdaistu kulta celtnes – sinagogas, jau 4. jūlijā Rīgā tika nodedzināta 19. gs. otrajā pusē celtā horālā sinagoga Gogoļa ielā. 23. augustā Maskavas priekšpilsētā tika izveidots geto, kur tika sadzīti 29 602 cilvēki. Daugavpils geto ievietoja 14 000, vairākus tūkstošus arī Liepājas geto. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī viņa vadībā Rumbulā tika nogalināti aptuveni 25 000 Latvijas un 1000 no Vācijas atvesto ebreju. Pēc Rumbulas slaktiņa dzīvi bija palikuši spaidu darbos nodarbinātie aptuveni 6000 ebreju. 1944. gadā izdzīvojušie tika deportēti uz nometnēm Vācijā. Vācu nacistiskā okupācijas vara īstenoja genocīdu arī pret Latvijas romu (čigānu) tautas pārstāvjiem un garīgi slimajiem. Vairākās Latvijas pilsētās tika nonāvēti aptuveni 2000 romu, psihiatriskajās slimnīcās Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Strenčos u.c. – aptuveni 2327 cilvēku.
Papildus izziņas avoti
http://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/4-julijs--ebreju-tautas-genocida-upuru-pieminas-diena-379/
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Memoriāls holokausta upuriem
Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.
Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.
Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.
Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.
Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.
Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs
Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.
Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.
Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.
Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.
Varakļānu ebreju kapi - piemiņas vieta vācu-fašistiskā terora upuriem
Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā.
Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.
Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.
Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).
Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.
Memoriāls nacisma upuru piemiņai Rumbulā
Atrodas Rumbulā, netālu no Maskavas ielas.
Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā – 1941.g. 30.novembrī un 8.decembrī, kas tika realizētas, balstoties uz nacistiskās vadības lēmumu pilnīgi iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus, Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25’000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1’000 no Vācijas deportēto ebreju. 1944.g. Rumbulā tika nogalināti arī vairāki simti ebreju vīriešu no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes.
Pirmie mēģinājumi iemūžināt Rumbulā nogalināto ebreju piemiņu saistāmi ar 60-to gadu beigām. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, atsevišķu ebreju iniciatīvas rezultātā 1963.g. pie kādas no Rumbulas priedēm tika piestiprināta koka piemiņas plāksne ar uzrakstu jidišā, savukārt pie Rumbulas dzelzceļa (līnijas Rīga-Maskava tuvumā) tika uzstādīts liels mākslinieka Josifa Kuzkovska plakāts “Ebrejs”. Plakātā bija redzams vīrieša tēls, kurš itin kā cēlās no kapa ar sažņaugtu dūri, simbolizējot protestu pret nodarīto. Gan piemiņas plāksne, gan plakāts jau 1964.g. tika novākti, taču ebrejiem izdevās panākt atļauju Rumbulā uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuriem” ne tikai latviešu un krievu, bet arī jidiša valodā.
2002. g. 29. novembrī pēc arhitekta Sergeja Riža projekta Rumbulā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tā ierīkošanu finansiāli atbalstīja Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūcijas, kā arī privātpersonas.
Šosejas malā, pie ceļa, kurš ved uz memoriālu, kā norāde uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus. Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Pie ieejas pašā memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi. Memoriāla centrālajā daļā virs laukuma, kurš ir izpildīts Dāvida zvaigznes formā, paceļas septiņzaru svečturis – menora, kurai apkārt izvietoti akmeņi ar iekaltiem Rumbulā nogalināto ebreju vārdiem. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti kādreizējā Rīgas geto ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.
Žaņa Lipkes memoriāls
Atrodas Ķīpsalā, Mazaja Balasta dambī.
Iespējams, ka Žaņa Lipkes muzejs ir vislabāk paslēptais Rīgas muzejs. Memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska. Tas radīts vietā, kur 2. pasaules karā Vācijas okupācijas laikā, tika izveidota pazemes slēptuve cilvēku glābšanai. Tur Žanis Lipke kopā ar savu ģimeni izglāba ap 55 ebrejiem.
Mūsdienās piemiņas memoriāls uzcelts līdzās Žaņa Lipkes ģimenes mājai. Memoriālā celtne “Melnais šķūnis” ir kā simboliska būve, kur ticis sniegts un saņemts patvērums. Ēkas tēls aizgūts no senajiem Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar tiem raksturīgo krāsu un darvas smaržu. Unikāls ir ne tikai vēsturiskais vietas stāsts, bet arī veids, kā muzejs komunicē ar tā apmeklētājiem. Veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Bībelē aprakstīto Noasa šķirstu, kā arī krastā izvilktu un apgāztu laivu. Laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Memoriāla koncepcija balstās vietas un stāsta patiesumā un ar to saistītām liecībām. Tas ir stāsts par cilvēka alkām pēc brīvības, neticamu izglābšanos un uzticību.
Apmeklētājiem muzeja stāsts, kā arī pats memoriāls ir pārsteigumiem un negaidītiem atklājumiem piepildīts. Ceļš uz muzeju ļauj iepazīt arī Pārdaugavas vēsturisko apbūvi.
Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai"
Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.
Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par Pirmo pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.
Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā.
Klogas koncentrācijas nometne un holokausta memoriāls
Holokausta upuriem veltītais memoriāls atrodas netālu no Klogas mazpilsētas.
Pirmais piemineklis šeit tika uzsliets 1951. gadā, bet tas būtībā godināja padomju ideoloģiju un īsti nebija veltīts holokausta upuru piemiņai. Pēc Igaunijas ebreju kopienas lūguma 1994. gadā pieminekļa plāksnes tika nomainītas, lai pareizi norādītu upuru etnisko izcelsmi. Klogā notikušās masu slepkavības 50. atceres gadadienā 100 metrus no pirmā pieminekļa tika atklāts piemineklis 1941.–1944. gadā nogalinātajiem Igaunijas ebrejiem. 2005. gadā atklāja trešo pieminekli, kas veltīts Klogas koncentrācijas nometnē mirušo vai nonāvēto ebreju piemiņai.
Memoriāls tika atjaunots 2013. gadā, lai visus trīs pieminekļus iekļautu vienotā ansamblī, un tika atklāta Igaunijas Vēstures muzeja brīvdabas izstāde “Klogas koncentrācijas nometne un holokausts”.
Klogas koncentrācijas nometni 1943. gadā izveidoja Vācijas režīms. Tā bija spaidu darbu apakšnometne, kas ietilpa Igaunijas Vaivaras koncentrācijas nometņu kompleksā. 1944. gada 19. septembrī notika viena no lielākajām masu slepkavībām Vācijas okupētajā Igaunijā: tuvojoties Sarkanajai armijai, tika nonāvēti visi nometnē turētie ebreji (kopskaitā ap 2000 cilvēku).
Preiļu Holokausta upuru memoriāls
Atrodas Preiļu ebreju kapsētā Cēsu ielā.
Memoriāla arhitekts ir Sergejs Rižs. Atklāts 2004. gada 8. augustā. Memoriāls tapis pēc kādreizējā Preiļu iedzīvotāja, inženiera un sabiedriskā darbinieka Dāvida Zilbermaņa (ASV) iniciatīvas un personīgajiem līdzekļiem. 2015. gadā memoriālu papildināja vēl viens piemineklis – arka, uzstādīta pie ieejas kapsētā simbolisku vārtu formā.
Memoriāls atrodas Preiļu ebreju kapsētas malā, blakus vietai, kur 1941. gada vasarā pēc nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas ar vietējo kolaboracionistu iesaisti tika nogalināti ap 800 Preiļu un tuvākās apkaimes ebreju. Kā liecība par šī laika norisēm ir Preiļu ebreju meitenes Šeinas Gramas (1926-1941) dienasgrāmata, ko viņa uzsāka rakstīt 22. jūnijā – dienā, kad sākās PSRS un Vācijas karš –, līdz 8. augustam. Šeina kopā ar ģimeni un citiem vēl dzīvajiem Preiļu ebrejiem tika nogalināta blakus ebreju kapsētai 9. augustā. Pateicoties preilieša Vladislava Vuškāna (1887-1953) palīdzībai, 6 Preiļu ebrejiem izdevās slēpjoties pārdzīvot vācu okupācijas laiku. Uz monumenta akmeņiem ir iegravēti Šeinas Gramas dienasgrāmatas ieraksti, kā arī pateicības vārdi ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam. Pieminekļa pakājē ir ierakta urna ar identificētiem 750 šeit nogalināto ebreju vārdiem.
Misiņkalna militārā mantojuma taka
Misiņkalna dabas parks atrodas Aizputes pilsētā.
Misiņkalns ir Aizputes pilsētas augstākā vieta. Tā augstums sasniedz 95,4 m. No virsotnes paveras ainavisks skats uz pilsētu. Misiņkalna dabas parku uzsāka veidot 20. gs. sākumā. Parka platība šobrīd ir aptuveni 28 ha.
Parka teritorijā atrodas vairākas ar 20.gadsimta vēstures notikumiem saistītas vietas un piemiņas zīmes - Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru - Lāčplēša ordeņa kavalieru piemiņas stēlas, Holokausta memoriāla vieta, represēto piemiņas vieta un kritušo sarkano partizānu piemiņas akmens.
Parkā iespējams iepazīt dažādu retu sugu augus un stādījumus, kā arī izbaudīt neskarto dabu. Šobrīd parku caurvij atjaunoti pastaigu un velo celiņi, parka teritorijā atrodas mototrase, kurā norisinās Latvijas mēroga sacensības motokrosā.
Lai pilnīgāk iepazītu Misiņkalna muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.
Holokausta upuru pārbedīšanas vieta
Nacistu karaspēks ienāca Aizputē 1941.g. 28.jūnijā. Jau jūlija sākumā Dzirkaļu mežā un pilsētas parkā tika nošauti atsevišķi ebreji, bet pārējie pilsētas un tuvākās apkārtnes ebreji tika arestēti un izvietoti divās pilsētas sinagogās.
Pēc tam ebreju masveida slepkavošana notika divu akciju laikā.
Mūsdienās pārapbedīšanas vietā uzstādīts piemineklis ar uzrakstu ivritā un latviešu valodā: “Šeit apglabāti Aizputes ebreji un citi vācu nacistu nevainīgi upuri, zvēriski nogalinātie 1941. g. Mūžīgi pieminēsim.”
Kaušēnu Holokausta upuru memoriāls
Kaušēnu ciemā (Pluņģes raj.) ebreju noslepkavošanas vietā ir iekārtots Kaušēnu Holokausta upuru memoriāls. Piemiņas memoriāls ir veltīts Otrā pasaules kara laikā iznīcināto Pluņģes un apkārtējo ciemu ebreju kopienu piemiņai. Memoriāls tika izveidots pēc pēdējā Pluņģes ebreja Jakova Bunkas iniciatīvas. Pirmais piemineklis Otrā pasaules kara upuriem tika uzstādīts 1952. gadā, bet 1986.–1989. gadā no ozolkoka pieminekļiem tika izveidots arī memoriāls bojāgājušo ebreju piemiņai. 2011. gadā no nojauktās Pluņģes sinagogas 1800 ķieģeļiem tika uzcelta Piemiņas siena, kur katrs ķieģelis ir veltīts noslepkavotā piemiņai, pie sienas ir piestiprinātas plāksnes ar zināmajiem 1200 (no 1800) ebreju uzvārdiem. Pie memoriāla atrodas Glābēju aleja, uz tās stabiņiem ir uzrakstīti to cilvēku vārdi, kuri nacistu okupācijas laikā glāba notiesātos ebrejus Pluņģē un tās apkārtnē. 1941. gada 12. un 13. jūlijā Kaušēnu kalnā tika noslepkavoti apmēram 1800 Pluņģes novada ebreju, kuri pirms tam divas nedēļas nežēlīgos apstākļos tika turēti Pluņģes sinagogā. Genocīda dienā tos, kuri varēja iet kājām, piecus kilometrus dzina uz nāvessoda vietu, bet pārējos atsevišķās grupās nogādāja ar kravas automobili. Upuriem tika pavēlēts pašiem izrakt sev bedres, pēc tam viņi tika nošauti. Memoriāls ir viens no desmit Eiropā iespaidīgākajiem piemiņas memoriāliem, kas atspoguļo ebreju tautas traģēdiju
Ebreju holokausta vieta Šeduvā Pakuteņu ciemā
Pakuteņu mežā (Radvilišķu rajonā), apmēram astoņus kilometrus uz dienvidaustrumiem no Šeduvas, pie grants ceļa atrodas viena no trim Šeduvas ebreju holokausta vietām. Te 1941. gada augustā tika nogalināti 27 ebreji, tostarp pēdējais Šeduvas rabīns Mordehajs Dovids Henkins. Divās citās vietās Ļaudišķu mežā tika nogalināti aptuveni 700 cilvēku. 1941. gada 25. jūnijā nacisti okupēja Šeduvu, un jau jūlija sākumā pilsētas ebrejus piespiedu kārtā izlika no mājām un viņi tika aizdzīti uz blakus esošo Pavartīču ciemu, kurā tika izveidots geto. 25.–26. augustā neliela daļa sagūstīto tika nošauti Pakuteņu, bet pārējie – Ļaudišķu mežā. 2014.–2015. gadā pēc Šeduvas Ebreju memoriālā fonda iniciatīvas šo slepkavību vietas tika sakārtotas un padarītas pieejamas apmeklētājiem. Pakuteņu ciema ebreju slepkavību vietā ir uzstādīts tēlnieka Roma Kvinta piemineklis “Gaismas zvaigznes mājvieta”.
Šeduvas ebreju 1. un 2. holokausta vietas
Šeduvas I un II holokausta vieta atrodas Ļaudišķu mežā (Radvilišķu rajonā), apmēram 10 km dienvidu virzienā no Šeduvas. Pie grants ceļa ir uzstādīta norādījuma zīme. Pirmā ebreju tautības cilvēku kapavieta aizņem 375 m² lielu, lielākoties bruģētu, meža ieskautu platību. Šajā vietā tika noslepkavoti un aprakti aptuveni 400 cilvēki. Aptuveni 500 m attālumā ir otra kapavieta. Ebreju mirstīgās atliekas ir apglabātas 144 m² lielā teritorijā. Laukums ir līdzens, lielāko teritorijas daļu arī klāj bruģakmens. Šajā vietā tika noslepkavoti un aprakti aptuveni 300 cilvēki. 1941. gadā šajās vietās tika nogalināta visa Šeduvas ebreju kopiena – gandrīz 700 cilvēku. Mēnesi pirms nāves viņus vēl turēja Pavartīču ciematā izveidotajā geto. 25. un 26. augustā geto iedzīvotāji tika aizvesti uz Ļaudišķu mežu. Cilvēkus nogādāja pie izraktas bedres, un pēc vāciešu pavēles nogalināja vietējie policisti un izpalīgi. Starp nogalinātajiem bija 230 vīrieši, 275 sievietes un 159 bērni. 2014.–2015. gadā pēc Šeduvas Ebreju memoriālā fonda iniciatīvas šo slepkavību vietas tika sakārtotas un padarītas pieejamas apmeklētājiem. Masu slepkavību vietās ir uzstādīti divi tēlnieka Roma Kvinta pieminekļi: “Durvis” un “Stars – zvaigzne”.
Piemiņas memoriāls “Sinagogas dārzs”
Atrodas Bauskas centrā, tuvumā Bauskas novada Tūrisma informācijas centram, Rātslaukumam.
Piemiņas memoriāls „Sinagogas dārzs” izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai, ziedojumiem, Bauskas novada domes, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu atbalstam. Memoriāls atklāts 2017. gada 16. oktobrī.
Memoriālu projektējis tēlnieks Ģ. Burvis, kas ir arī V. Plūdoņa pieminekļa autors. Memoriāls izveidots kādreizējās Bauskas Lielās sinagogas izmēros, akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpojuma. Memoriāla centrā ir simboliska bima, uz kuras rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki. 1935.gadā Bauskā dzīvoja gandrīz 800 ebreju. Pēc nacistu okupācijas 1941.gada jūlijā daudzi ebreji tika apcietināti, izvesti, bet aptuveni 700 nošauti. Bauskas Lielā sinagoga Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta.
Ančupānu memoriāls Otrā pasaules kara upuru piemiņai
Veltīts nacistu okupācijas laikā nogalinātajiem Rēzeknes apriņķa iedzīvotājiem. Ančupānu kalnos, sākot no 1941. gada augusta, tika nošauti Rēzeknes un apkārtējo ciemu ebreji, komunistiskās okupācijas režīma atbalstītāji, Sarkanās armijas karavīri u.tml. Nogalināto vidū bija arī 203 Makašēnu pagasta Audriņu ciemata iedzīvotāji, kurus nogalināja 1942. gada 3. janvārī.
Memoriāls atklāts 1974. gada 27. jūlijā. Tā autors ir ainavu arhitekts Alfons Kišķis (1910–1994). Mūžzaļās egles ceļa labajā pusē simbolizē cilvēkus, kuri nostādīti rindā uz nošaušanu, akmens siena ceļa pretējā pusē – šāvējus. Zemākajā daļā – Ciešanu ielejā – gar nošauto cilvēku masu kapiem ved laukakmeņiem klāts ceļš, kas beidzas pie betona sienas ar uzrakstu „Viņi mira, lai dzīvotu tu”. Tālāk seko kāpnes uz Dzīvības laukumu, kura centrālās skupltūras “Māte ābele” autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).
Piemiņas vieta Audriņu ciema upuriem
Memoriālā plāksne pie bijušā Rēzeknes cietuma, kas atklāta 1965. gadā. Veltīta trīsdesmit Makašēnu pagasta Audriņu ciema vīriešiem kurus 1942. gada 4. janvārī šajā vietā publiski nošāva. Plāksnē iegravēti nošauto 30 vīriešu uzvārdi.
Neilgi pirms tam atklājās, ka Audriņu ciemā slēpušies izbēguši Sarkanās armijas karagūstekņi. Bruņotās sadursmēs, kas izcēlās viņu gūstīšanas laikā, tika nogalināti 4 palīgpolicijas darbinieki. Nacistu okupācijas varas iestādes, atriebjoties par notikušo, pavēlēja nogalināt visus Audriņu iedzīvotājus un ciemu nodedzināt. Publiskā nāves soda izpilde Rēzeknē bija daļa no atriebības akcijas.
Holokausta upuru memoriāls
2004. gada augustā Preiļos Cēsu ielā tika atklāts Holokausta upuru memoriāls. Arhitekts Sergejs Rižs, bet idejas autors un finansētājs ASV dzīvojošais novadnieks Dāvids Zilbermanis. Memoriāls atrodas teritorijā starp ebreju pilsoņu kapiem un ebreju iedzīvotāju nošaušanas bedrēm.
Pirmie ebreji Preiļos ieradās 19. gadsimta sākumā, kad sāka veidoties Preiļu miests. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem no 1662 Preiļu iedzīvotājiem 847 (51%) bija ebreji. Lielākā daļa no tiem bija tirgotāji, amatnieki, kā arī inteliģence – ārsti un skolotāji.
Ienākot vācu nacistu armijai 1941. g. 28. jūlijā, 9. un 10. augustā tika iznīcināti vairāk nekā 720 Preiļu un tuvākās apkārtnes ebreju. Pēc kara daži ebreji atgriezās Preiļos, taču kopienu atjaunot vairs neizdevās.
2013. un 2014. gadā vācu jauniešu biedrības L.O.T. studenti un tās vadītājs Klauss Peters Rekss veica sakopšanas un pieminekļu attīrīšanas darbus ebreju pilsoņu kapsētā. Tika sastādīta kapsētas karte. 2015. gadā pēc Dāvida Zilbermaņa iniciatīvas, ar viņa finansējumu un ziedojumiem tika atklāta piemiņas arka ebreju kopienai Preiļos, pie ieejas ebreju pilsoņu kapsētā, ceļā uz Holokausta upuru memoriālu.
2018. gadā biedrība “Preiļu memoriāls” (priekšsēdētājs Sergejs Rižs) veica šurfēšanas darbus ebreju nogalināšanas vietā blakus ebreju pilsoņu kapsētai. Tika atklātas trīs bedru vietas. Materiālās liecības pēc konservācijas apskatāmas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja pamatekspozīcijā Raiņa bulvārī 28. Muzeja speciālisti piedāvā apmeklētājiem izglītojošo programmu “Domāt par holokaustu nozīmē domāt pašam par sevi”. Programma sākas muzeja ekspozīcijā un noslēdzas Holokausta upuru memoriālā. Memoriāls kopā ar kapsētu tiek izmantots sabiedrības izglītošanai kā muzejs zem atklātām debesīm.
Žydų holokausto vieta Kražiuose (prie Medžiokalnio)
Medžiokalnio kalno papėdėje šalia Kražių miestelio yra Kražių žydų žudynių vieta ir kapas.
Prieš Antrąjį pasaulinį karą Kražių miestelyje gyveno apie 1500 žmonių, iš kurių apie 80 žydų šeimų – 450-500 žydų kilmės gyventojų. 1941 m. Kražių žydai buvo izoliuoti dvaro daržinėje įrengtame gete (į jį vėliau pateko taip pat iš Karklėnų atvežti žydai) ir per kelis etapus išžudyti.
Naciai aktyviai stengėsi įtraukti į holokaustą lietuvius: sušaudant žydus, vokiečių karininkai siekė, kad kiekvienas į mišką kaip konvojininkas atvykęs policininkas, sukilėlis, partizanas arba baltaraištis nušautų bent vieną savo kaimyną ar pažįstamą žydą. Po 1941 m. įvykdytų žudynių iš Kražių žydų bendruomenės liko apie 20 asmenų, kurie slapstėsi Lietuvoje arba pasitraukė į SSRS gilumą.
1941 m. rugpjūčio 2 d. nacistai ir jų talkininkai prie Medžiokalnio nužudė daugiau nei 70 vaikų ir kelis suaugusius žydus. Šias žudynes istorikas Stanislovas Buchaveckas pavadinęs „Žydų vaikų išžudymu“.
Šiuo metu šioje vietoje stovi paminklas su iškaltu užrašu: „Šioje vietoje 1941.08.02 nacistai ir jų talkininkai nužudė 71 Kražių žydą“. Užrašas hebrajų kalba pažymi, kad buvo nužudyti 71 Kražių žydas: 6 vyrai ir moterys, 65 vaikai.
Litvaku memoriālais dārzs
Žemaitijas Nacionālajā parkā, apmēram divu kilometru attālumā no Plateļu centra, Medsedžu ciemā, Jakova Bunkas labdarības un atbalsta fonds 2014. gadā izveidoja litvaku (Lietuvas ebreju) memoriālo dārzu. Tas ir iznīcinātajām Lietuvas ebreju kopienām veltīts piemineklis. Dārzs atveido Lietuvas kontūras, bet vietas, kur 1941.– 1944. gadā tika iznīcinātas ebreju kopienas, ir iezīmētas ar kalta metāla ābelēm. Izkalto ābeļu autors ir Artūrs Plataķis. Āboli kokos ir kopienās dzīvojušās ģimenes. Visas pasaules litvaki var piedalīties dārza veidošanā, pasūtot jaunas ābeles un ābolus savu senču piemiņai. Dārzā tiek uzstādīti arī Karēlijas granīta stabiņi, kas individuāli godina litvaku sasniegumus visā pasaulē. 2016. gadā šī iniciatīva paplašinājās – ābeles kļuva par piemiņas simbolu arī litvakiem, kuri dzīvoja visā Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā un ebreju glābējiem holokausta laikā. Stends pie ieejas dārzā stāsta par bijušajām ebreju kopienām visā Lietuvā. Šobrīd dārzā jau “izaugušas” ābeles Alītas, Alsēdžu, Kalvarijas, Mosēdas, Plateļu, Pluņģes, Telšu, Vabalninkas, Viekšņu un citu ebreju kopienu piemiņai.
“Taisnīgo starp tautām” skvērs (piemineklis)
2021. gada 22. oktobrī Šauļos, Ežero un Vilniaus ielu krustojumā, tika atklāts “Taisnīgo starp tautām” skvērs (piemineklis). Tas ir Lietuvā pirmais piemineklis “Taisnīgajiem starp tautām”. Pieminekļa autors – Šauļu izcelsmes dizainers Ads Toleiķis, bet iniciators – Šauļu apriņķa ebreju kopienas priekšsēdētājs Saņa Ķerbelis. Monumentā “Jungtis” ir iegravēti Šauļu apriņķa “Taisnīgo starp tautām” uzvārdi, tā pieminot 148 ebreju glābējus, bet mākslinieciskie akcenti iezīmē Šauļu geto vārtu vietas. Šauļos atradās divi geto: tā dēvētajā Kaukazo kvartālā un Ežero-Trakų ielas kvartālā. Uz pirmo geto tika sūtīti fiziski spēcīgi un darbspējīgi cilvēki, bet uz otro – speciālisti (ārsti, mehāniķi utt.). Šauļu geto tika izveidots 1941. gada vasarā pēc Šauļu komandanta pavēles, bet likvidēts 1944. gadā, atkāpjoties nacistiskās Vācijas karaspēkam. Palikušie ebreji tika pārvesti uz Štuthofas un Dahavas koncentrācijas nometni. Geto bija ieslodzīti vairāk nekā 5950 ebreju. Starpkaru laikā Šauļos dzīvoja aptuveni 6500– 8000 ebreju, daļa no tiem labprātīgi aizbrauca uz Krievijas iekšieni. Pēc holokausta bija atlicis tikai aptuveni 350–500 ebreju tautības iedzīvotāju.
Kražių žydų holokausto vieta Kuprės miške
Kuprės miške apie 13 kilometrų nuo Kražių miestelio yra Kražių žydų žudynių vieta ir kapas.
Prieš Antrąjį pasaulinį karą Kražių miestelyje gyveno apie 1500 žmonių, iš kurių apie 80 žydų šeimų – 450-500 žydų kilmės gyventojų. 1941 m. vasarą Kražių žydai buvo izoliuoti dvaro daržinėje įrengtame gete.
1941 m. liepos 26 d. įvyko masinės Kražių žydų žudynės Kuprės miške. Sunkvežimiais apie 300 suaugusiųjų ir jaunuolių buvo nuvežta į mišką. Operacijos metu žydai buvo rikiuojami grupėmis ir sodinami į sunkvežimius. Keliaujant į žudynių vietą, buvo perduoti kastuvai – ženklas, kad aukos turės iškasti duobes. Kuprės miške žydai iškasė gilią pailgą duobę. Vėliau jie buvo priversti nusirengti, o egzekucija vyko organizuotu būdu: aukos buvo statomos po penkis prie duobės krašto, šaudoma dviem eilėmis – pirmoji šaudė į nugarą ar krūtinę, antroji – į galvą.
Žudynes vykdė tiek vietos TDA (Tautinio darbo apsaugos) būrio nariai, tiek vokiečių kareiviai ir karininkai. Žudynės užtruko dėl sugedusio sunkvežimio ir pasipriešinimo Kražių gete, kai kaliniai suprato, kad išvežtieji nebegrįžta. Dėl šių aplinkybių tą pačią dieną nebuvo įvykdyta planuota 12 sovietų aktyvistų egzekucija. Šie asmenys vėliau buvo pervežti į Raseinių kalėjimą ir dauguma jų buvo paleisti.
Vokiečių saugumo pajėgos po žudynių konfiskavo žydų turėtus vertingus daiktus. Operacijos rezultatas – beveik visi Kražių žydų bendruomenės nariai, vyresni nei 12 metų, buvo sunaikinti.
Šiuo metu holokausto vietoje stovi paminklas, o žudynių duobės vieta yra aptverta tvorele.
Šateikių holokausto aukų kapai
Salantų žydų bendruomenės moterų ir vaikų žudynių vieta ir kapas -istorinės holokausto aukų kapinės šiaurės vakarinėje Plungės rajono savivaldybės teritorijos dalyje, Šateikių Rūdaičiuose (Platelių seniūnija), 0,5 km į šiaurės rytus nuo kelio Skuodas-Klaipėda, Šateikių girios šiaurės vakariniame pakraštyje.
Kapavietė stačiakampio plano, 10 x 10 m dydžio, apjuosta vielos tinklo tvora. Jos šiaurės vakarinėje dalyje įrengti metaliniai, ažūriniai, vienvėriai varteliai, kurių viršutinėje dalyje pavaizduota Dovydo žvaigždė. Paminklinėje granito plokštėje iškalta Dovydo žvaigždė bei memorialinis užrašas jidiš ir lietuvių kalbomis. 1980 m. pastatyta medinė skulptūra, vaizduojanti stovintį žydą surištomis rankomis (autorius – tautodailininkas Jakovas Bunka). Teritorijos plotas – 0,01 ha.
Šioje vietoje 1941 m. liepos–rugpjūčio mėn. Salantų ir Šateikių pagalbiniai policininkai žudė Salantų žydų bendruomenės moteris ir vaikus. Egzekucija vyko trimis etapais. Pirmosios žudynės įvyko apie 1941 m. liepos 20 d. Policijos nurodymu paryčiais prie Salantų sinagogos, kurioje buvo laikomos žydės su vaikais, iš kaimų atvyko vežikai su vežimais, kurie, lydimi pagalbinių policininkų, į Šateikių girią išvežė apie 60–70 moterų. Antrųjų žudynių metu liepos mėn. pabaigoje buvo nužudytos paskutinės gete likusios daugiau kaip 50 moterų su vaikais. Rugpjūčio mėn. pabaigoje pagalbiniai policininkai į Šateikių girią konvojavo sušaudymui apie 100 Salantų žydų moterų, kurios nuo liepos mėn. dirbo pagalbinius žemės ūkio darbus Šalyno dvare ir pas Salantų valsčiaus ūkininkus.
Holokausto Lietuvoje atlaso duomenimis čia palaidotos 95 aukos. Kapavietės paminklinėje lentoje ir dokumentų rinkinyje „Masinės žudynės Lietuvoje“ nurodyta, jog čia žuvo 100 žydų vyrų, moterų ir vaikų. Salantų istorijos tyrinėtojas Paulius Vaniuchinas nustatė, kad šioje vietoje buvo nužudyta 210–220 moterų ir vaikų.
Žudynių ir laidojimo vieta 1970 m. paskelbta vietinės reikšmės istorijos paminklu, 1993 m. registruota kultūros vertybių registre.
Mažeikių ir jų apylinkių žydų žudynių vieta
Objektas yra prie senųjų Mažeikių žydų kapinių. Važiuojant Sedos gatve (164 keliu) iš Mažeikių link Tirkšlių/Sedos, kairėje kelio pusėje stovi ženklas „Žydų genocido ir II-ojo pasaulinio karo aukų kapavietė“.
Iki Holokausto pradžios, 1940 m. liepos 1 d., Mažeikių mieste gyveno apie 1 100 žydų. 1941 m. birželio pabaigoje, prasidėjus vokiečių okupacijai, iki 1 000 žydų buvo suimti ir laikomi Mažeikių sinagogoje. Liepos viduryje Leckavos žydai – apie 40 žmonių – buvo uždaryti į Lačo daržinę Mažeikiuose, moterys ir vaikai – daržinėje, o vyrai – sinagogoje.
1941 m. liepos 29 d. į Mažeikius atvykę vokiečiai vertė žydus kasti duobes prie žydų kapinių, o liepos 30 d. 6 val. ryto prasidėjo masinės žudynės. Pirmą dieną šaudė vokiečiai, vėliau žudynes tęsė vietos baltaraiščiai. Rugpjūčio pradžioje prie tų pačių kapinių sušaudyti ir žydai iš kitų valsčių bei tarybiniai aktyvistai.
1944 m. gruodžio 7 d. sovietų komisijos nurodymu buvo atkasti kapai ir atlikta teismo medicininė ekspertizė. Konstatuota, kad už 3 km nuo Mažeikių, ant Ventos upės kranto, žydų kapinėse rastos 5 kapavietės, kuriose užkasta apie 4000 palaikų. Prie Mažeikių sušaudytų žydų skaičius nurodomas skirtingai – nuo 3000 iki 4000. Istoriniai tyrimai leidžia teigti, kad šie skaičiai padidinti – aukų būta apie 2500.
Šiuo metu objektas yra lankytina vieta, kurią gali aplankyti visi besidomintys karinio paveldo istorija.
Saistītie stāsti
Rīgas geto un holokausts
Apzināti izvēlēti trīs dažādu cilvēku atmiņu stāst fragmenti, kas ļauj precīzāk paraudzīties uz holokausta noziegumu no dažādiem skatu punktiem.
Dāvida zvaigzne Dundagas koncentrācijas nometņu piemiņas vietā
Pēc neatkarības atgūšanas Dundagas iedzīvotāji ebreju slepkavības un pārapbedīšanas vietā pie Mazirbes - Dundagas autoceļa uzstādīja lielu, no koka darinātu Dāvida zvaigzni un vēlāk Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome tai blakus atklāja arī piemiņas akmeni
Cilvēks, kurš izglāba vajāto
Broņus Gotauts, tautā pazīstams kā Broļuks, Otrā pasaules kara laikā un pēc tā riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu vajātos cilvēkus – gan ebrejus, gan lietuviešu nacionālistus, gan krievu karavīrus.
Mīlestības stāsts, kas beidzās ar karu
Šis stāsts stāsta par Prana Laucevičus un Rūtas Gurvičiūtes mīlestību un cīņu par izdzīvošanu Otrā pasaules kara laikā. Tas liecina par drosmi, upuriem un nāvi, kad kara zvērības apslāpēja valstu robežas, bet ne cilvēku jūtas.
It kā piedzimtu otrreiz
1941. gada jūlijā un augustā nacistu varas iestādes Kražios nogalināja gandrīz visu pilsētas kopienu. Šajā traģēdijā brīnumainā kārtā izdzīvoja Kražu geto ieslodzītā un K. Požėlas kolhoza kolhozniece Marīte Gerčiene.
Salantu ebreju sieviešu slaktiņš Šateiku mežā
1941. gadā 1941. gada vasarā Šateikiai mežā tika veikta ebreju sieviešu un bērnu slaktiņa, ko organizēja vietējā policija un balto apkaklīšu darbinieki. Upuri tika nogādāti uz slaktiņa vietu no Salantajiem, un pirms nošaušanas viņiem tika pavēlēts izģērbties un ielēkt izraktā bedrē. Saskaņā ar dažādiem avotiem, šo nāvessodu laikā tika nogalināti no 95 līdz 230 cilvēkiem, galvenokārt sievietes un meitenes.
Mažeiķos savu dzīvi izbeidza 2500 nelaimīgo dvēseļu
1941. gada jūlija beigās Mažeiķos sākās ebreju masveida slepkavības, kuras ierosināja vācieši un vēlāk turpināja vietējie balto apkaklīšu noziedznieki. Cilvēki grupās tika vesti uz ebreju kapsētu, piespiesti izģērbties un nošauti pie izraktām bedrēm. Dažu dienu laikā tika noslepkavoti vairāk nekā 2000 ebreju no Mažeiķiem un apkārtējām pilsētām.
Lietuvas glābēji - Mirjamas Javnaites-Voronovas izdzīvošanas stāsts
Otrā pasaules kara laikā Miriama Javnaite-Voronova pārdzīvoja holokaustu, pateicoties daudziem lietuviešiem, kuri, riskējot ar savu un tuvinieku dzīvībām, slēpa, baroja un rūpējās par vajātajiem ebrejiem.
Šarneles ciema iedzīvotāju varoņdarbi
Otrā pasaules kara laikā divas ģimenes no Šarneles ciema – Striaupi un Kerpauski –, neskatoties uz nāves briesmām, izglāba ebreju dzīvības. Striaupu ģimene izglāba pat 26 cilvēkus, tostarp deviņas ģimenes, un Kerpausku mājas mežā tika ierīkota slēptuve ebreju kažokādu meistara ģimenei no Alsēdžiem.