Latvijos armija
I Nepriklausomybės karai, Baltijos šalių nepriklausomybė, II WW2

The Bicycle Museum is located in Saulkrasti not far from the A1 highway and the railway station Pabaži, near the White Dune. Museum’s collection is made up of technically the most interesting examples of bicycle development history in Latvia. It is the largest bicycle collection in the Baltics with about 60 bicycles made and used in Latvia, including army-type bicycles. In the beginning of the 20th century many armies started to widely utilise the availability and benefits of bicycles. Special bicycle units were formed because of their mobility. Bicycle units were able to gather intelligence and launch unexpected attacks more easily, and were more mobile than regular infantry when it came to operations over a wide area. After World War I the Latvian Army also had bicycle units who used Latvian-made army bicycles. Any soldier who was in such a bicycle unit had to meet strict requirements. Good stamina, eyesight and hearing, as well as a healthy heart and lungs were a must. They could not weigh less than 80 kg and their height had to be 165-180 cm. The standard in the Latvian Army was that a well-trained cyclist should be able to cover 80-100 km in day, and up to 150 km in forced conditions. In winter, when bicycles could not be used, skis were used. A soldier from a bicycle unit had to be able to ski 50-60 km per day. Many soldiers from bicycle units would later become professional athletes.

We have about 5000 visitors every year.

Atroadas, Inčukalns, Atmodas Street 2.

On July 3, 2016, a monument to the first battle for Latvia's independence, dedicated to the Latvian National Guard (Die Lettländische Landeswehr), was unveiled. sides. Eižens Upmanis, the chairman of the Brothers' Cemetery Committee, concluded at the time that this could be the historically first monument to the combined Latvian and Baltic forces in the battle memorials outside the cemetery. At that time, Lieutenant Colonel Oskars Kalpaks was appointed commander of the Latvian units of the Latvian National Guard or Landesver, from whose units the later Latvian army grew and formed during the Freedom Fights.

In 1918, the entire territory of present-day Latvia had fallen into the hands of the German Empire and its troops. However, at the end of the summer and autumn of 1918, the situation began to end badly for Germany, and it was clear that it was only a matter of time before Germany would be forced to concede defeat in World War I. The Russian Empire, which included Latvia before World War I, had ceased to exist earlier, with the revolutions of February and October 1917. On November 18, 1918, the Republic of Latvia was proclaimed. After the ceasefire with the Entente on November 11, 1918, the German army, which was on the territory of Latvia, was no longer motivated for further warfare, and most of its soldiers simply wanted to return home.

Under such circumstances, it was clear that Latvia's defense depended primarily on the national guard formed by the people of Latvia. Initially, due to their education and relatively greater ability to self-organize, the greatest initiative in creating such a national guard was shown by the Baltic Germans living in Latvia. Russian soldiers also joined the National Guard. In order to ensure the supply of the National Guard with uniforms, weapons and other necessary resources, on December 7, 1918, the Provisional Government of Latvia entered into an agreement with the German representative August Vinnig, providing for the provision of the National Guard from the German army reserves in Latvia. This agreement stated, among other things, that the National Guard, officially known as the Latvian National Guard or in German, the die Lettländische Landeswehr, would be the armed forces of the Republic of Latvia.

Two soldiers of the Latvian Red Rifle Regiment (ie approximately 2,000 to 3,000 soldiers) who had previously experienced in World War I and the Russian Civil War faced the Latvian National Guard. Despite the experience and numerical superiority of the Red Army, the Latvian National Guard held Inčukalns for two days in fierce fighting, until finally, in the evening of January 1, 1919, to avoid siege, was forced to retire, losing 43 dead and several wounded, most of whom was taken captive by the Bolsheviks, where they were killed or died of starvation or disease.

Author: Artis Buks. Material: Boulder. The monument is made of large monolithic stone, which was found in Rolls near Jelgava.

The Latvian Army Summer Camp in Litene is located in the forest in Litene parish, near the Pededze River. The beginnings of the Litene Camp can be traced back to 1935 when the construction of a summer camp complex for the Latgale division of the Latvian Army was started. From May to autumn, several thousand soldiers learned combat tactics and shooting skills in Litene. In the summer of 1941, Latvian Army officers were arrested by Red Army and NKVD troops at an army summer camp in Litene. Several officers were shot on the spot, while others were deported to Siberia. On 14 June 1941, at least 430 officers were arrested and deported to Siberia in the Litene and Ostrovieši camps about 10 kilometres from Litene. The only historical building that has survived from the camp is a food storage facility. Only the foundations remain from the other buildings. There is a viewing platform with the Latvian flag, benches and a well-maintained place for a fire. A demilitarised cannon was installed with the support of the Ministry of Defence and the National Armed Forces. Information boards are in place. The Wall of Pain memorial in the Litene graveyard is also connected with the events at the Litene camp. The YouTube channel of the Latvian Army features a video named ‘Litene, Katyn of the Latvian Army’.

Located in the territory of Vecgulbene manor - in the historical center.

In the interwar period, the garrison of the Latvian Army was located in Gulbene, where the 7th Sigulda Infantry Regiment Battalion was stationed. Aerodromes are especially important in places where important railway and road junctions have been established. In 1937, a newly established unit of the Aviation Regiment was stationed in Gulbene, which became the 6th Division of the Latgale Division Scouts, increasing the number of army units near the eastern border of Latvia.

The conservatory building is visible.

Located at Odzienas Street 2, Pļaviņas.

The permanent exposition "Latvian Army in Pļaviņas in the 20th Century" can be seen.

The building in Pļaviņas, Odzienas Street 2, has a long history - from the time when Stukmaņi wholesaler Hugo Apeltofts started active economic activity in it, thus promoting the development of Pļaviņas city, until the headquarters of the Latvian Eastern Front was established here during the War of Independence. In 1919, the activities of Latvian army units against the Red Army in Latgale were commanded directly from Pļaviņas.

In 1934, a memorial plaque was unveiled near this house with the inscription: "In 1919, the headquarters of the Eastern Front was located in this house, and here General Jānis Balodis took over the command of the Latvian National Army." It was removed and destroyed by the Soviets in 1940, but on June 16, 1990, with the support of the LNNK Plavinas branch, it was restored.

Now, next to the former headquarters building, there is a memorial stall dedicated to 15 cavalry of the Lāčplēsis Military Order born in Pļaviņas region. In Pļaviņas, as well as provides an insight into the life stories of the Knights of the Lāčplēsis War Order.

Not far from the exposition building is the Latgale Division headquarters building, which was built in 1913 by Count Teodors Medems as a Stukmaņi liqueur factory. In 1919 it was taken over by the regime of P. Stučka, where it had also established a prison. After the expulsion of the Bolsheviks, in 1925 the building was taken over by the Latvian Army, which housed the headquarters of the Latgale Division. 10 generals and other officers of the Latvian Army spent their military careers in this building. In 1940, the building was taken over by the Red Army. In the post-war years, it housed a school as well as a municipality. Around 1970, the building was started to be used by the production association "Rīgas Apīrsbs".

Visits to the exhibition must be booked in advance by calling T. 28442692.

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

Atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Spilves pļavās netālu no Iļģuciema.

Spilve militārā mantojuma vēsturē slavena ar vērienīgo Spilves kauju 18.gs. un Spilves lidlauku. Sākot ar 20.gs., tā tika izmantota lidaparātu izmēģināšanai, bet 1.pasaules karā kļuva par Latvijas aviācijas vēstures liecinieci.

1.pasaules karā Spilves pļavas izmantotas Krievijas armijas gaisa spēku vajadzībām cīņā pret Vācijas armiju. Līdz ar Latvijas izveidi, lidlauks kļuva par valsts gaisa spēku nozīmīgāko bāzi un lidotāju apmācību vietu. Lidlauka agrākie nosaukumi bija “Spilves gaisa osta” vai “Rīgas gaisa osta”, vēlāk “Rīgas Centrālā lidosta”.  Tā bija Latvijas galvenā lidosta līdz lidostas “Rīga” atklāšanai 1975. gadā.

Iespējams, Spilves lidlauks pie Rīgas un sapnis par zvaigžņu sasniegšanu ir sekmējis daudzu latviešu lidotāju iespaidīgos sasniegumus. Varbūt tomēr Latvijas aviācijas sākums ir krietni senāks un ir meklējams Priekulē, kur kāds latviešu kalējs Zviedris ar paštaisītu ierīci veica pārlidojumu no baznīcas torņa.

Mūsdienās joprojām darbojas Spilves lidlauks. Var aplūkot 1954. gadā celto lidostas ēku, kas iemieso padomju klasicisma jeb “Staļina ampīra” stilu.

Avoti:

Irbītis, K. Latvijas aviācija un tās pioneri. Rīga: Zinātne, 2004.

Brūvelis, E. Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīga: Zinātne, 2003.

Valsts aģentūras “Civilā aviācijas aģentūra” oficiālā mājaslapa. Pieejams: https://www.caa.gov.lv/lv/latvijas-aviacijas-vesture-isuma [aplūkots 22.02.2021.].

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Vieta noteikti atbilst savam nosaukumam – “Brīvvalsts dārgumu nams”. Cieši līdzās Rēzeknes pilsdrupām atrodas unikāla ekspozīcija par Latvijas pirmās brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu vēsturi, kā arī dažādām organizācijām, kas saistītas ar valsts un pilsonisko organizāciju darbību laika periodā no Latvijas Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules karam.

Izstāžu namā eksponēti vairāki simti dažādu vēstures liecību no Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no 1918. gada līdz 1940. gadam, atklājot tieši Latgales un Rēzeknes vēstures lappuses. Šeit apskatāmā Latvijas brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu un atšķirības zīmju kolekcija ir plašākā Latvijā.

Izstāžu nama otrais stāvs veltīts mainīgajām izstādēm. Līdz šim Dārgumu namā ir tikuši eksponēti grezni Francijas kamīnpulksteņi, unikālas porcelāna figūras, Latvijas mākslinieku gleznas ar Latgales ainavām u.c. izstādes.

Darba laiks

Piektdiena 12.00–18.00;
sestdiena  12.00–16.00;
svētdiena  12.00–15.00;
trešdiena, ceturtdiena – grupas pēc pieraksta.

Kontakti

+371 25575555

Es befindet sich im Gelände der 1. Grundschule Preiļi.

Die Ausstellung "Jāzeps Baško - Luftfahrer" wurde 2014 geschaffen und ist dem 125. Geburtstag des herausragenden Einheimischen, Fliegers, Kommandanten des Geschwaders "Iļja Muromec", Organisator der lettischen Luftwaffe, General Jāzeps Baško und des 100. gewidmet Jahrestag des Ersten Weltkriegs. Die Ausstellung der Sammlung des Museums ist als Designobjekt konzipiert – ein 6-fach verkleinertes Modell des Flugzeugs „Ilya Muromec“, zu dem Informationen in Form von Texten und Bildern zu finden sind. Die Ausstellung wird durch Bestände aus den Sammlungen des Lettischen Kriegsmuseums und neu erworbene Informationen aus dem Lettischen Staatlichen Geschichtsarchiv, dem Luftfahrtmuseum Spilve und Materialien aus Privatarchiven einzelner Personen bereichert.

Verbindliche vorherige Anmeldung unter Tel. T. 65322731, T. 25640398. Führung in Englisch und Russisch möglich. Sie können die Ausstellung "Jāzeps Baško - Luftfahrer" aus dem Museum für Geschichte und Angewandte Kunst besuchen.

In der Ausstellung befinden sich Informationsstände mit historischen Fotos, Karten und Informationen über die Entstehung des Hauptquartiers der Ostfront Lettlands. Die Ausstellungskomposition besteht aus Innenelementen nach historischen Ereignissen.

Die Ausstellung „Lettische Armee in Pļaviņš im 20. Jahrhundert“ befindet sich in Pļaviņš, Odzienas iela 2, einem historischen Gebäude, in dem sich im Juli 1919 während des Unabhängigkeitskrieges das Hauptquartier der Lettischen Ostfront befand. Das zweistöckige Gebäude hat einen rechteckigen Grundriss mit Satteldach, das Gebäude ist aus rotem Backstein gebaut. Von der ursprünglichen Fassade ist heute noch die zweite Etage des Gebäudes mit sichtbaren Fensterfeldern erhalten. Heutzutage ist die Fassade des Erdgeschosses des Gebäudes verputzt und gestrichen, die alten Fenstererker wurden erweitert und die Schaufenster des „Lats“-Ladens verkleidet. Im zweiten Obergeschoss wurden anstelle der historischen Holzfenster Kunststofffenster in die Fensterfelder eingesetzt.

Das Gebäude hat eine lange Geschichte – seit der Zeit, als der Stukmani-Großhändler Hugo Apeltofts darin eine aktive wirtschaftliche Tätigkeit aufnahm und so zur Entwicklung der Stadt Pļaviņi beitrug.

Im Jahr 1934 wurde eine Gedenktafel mit der Inschrift angebracht: „Im Jahr 1919 befand sich in diesem Haus das Hauptquartier der Ostfront, und hier übernahm General Jānis Balodis den Oberbefehl über die lettische Nationalarmee.“ Es wurde 1940 von den sowjetischen Behörden entfernt und zerstört, aber am 16. Juni 1990 wurde es mit Unterstützung der LNNK-Abteilung Pļaviņu wiederhergestellt.

Heute befindet sich in der Nähe des ehemaligen Hauptquartiergebäudes eine Gedenkstele, die den 15 im Kreis Pļaviņi geborenen Rittern des Lāčplėš-Militärordens gewidmet ist. Nach der Vertreibung der Bolschewiki wurde das Gebäude 1925 von der lettischen Armee übernommen und beherbergte das Hauptquartier der Latgalen Division. In diesem Gebäude verbrachten zehn Generäle der lettischen Armee und andere Offiziere ihre militärische Laufbahn. 1940 wurde das Gebäude von der Roten Armee übernommen. In den Nachkriegsjahren beherbergte es neben einer Schule auch eine Gemeinde. Um die 1970er Jahre herum wurde das Gebäude von der Produktionsvereinigung „Rīgas Aprekups“ genutzt.

Der Besuch der Ausstellung muss vorab telefonisch unter Tel. gebucht werden. +371 28442692.

Die Kaserne des Artillerieregiments Lettgallen wurde 1931 nach dem Projekt des Architekten Werner Wittand als dreistöckiges modernes Gebäude errichtet. Dieses monolithische Stahlbetongebäude war eines der ersten in Lettland. Sie sind erhalten geblieben und befinden sich auf dem Gelände des Gutshofs Krustpils neben dem Schlosspark. Heute ist das erhaltene dreistöckige Gebäude ein nicht verwaltetes Eigentum der Gemeinde Jēkabpils. Fenstererker ohne Fenster, ein Betreten des Gebäudes ist nicht möglich, das Gebäude kann von außen besichtigt werden. Die Gemeinde hat Dachaustauscharbeiten durchgeführt. Zukünftig ist geplant, das Gebäude durch die Unterbringung verschiedener Organisationen zu restaurieren und es Geschäftsleuten zu übergeben.

Das Latgale-Artillerie-Regiment bestand aus zwei Divisionen, jede Division verfügte über zwei Kanonen und eine Haubitzenbatterie, insgesamt verfügte das Regiment über 16 Kanonen und acht Haubitzen. Die restlichen dem Regiment zugeteilten Artillerieeinheiten wurden in erhaltenen Lagerhäusern gelagert und waren für die Bildung der dritten Division im Kriegsfall bestimmt.

Heute gibt es hier Büsche und Dickicht, aber in den 1930er Jahren befand sich hier das Sommerlager der Rigaer Garnisonsarmee. An einigen Stellen sind noch immer rechteckige Wälle zu erkennen. An diesen Orten befanden sich Soldatenzelte, die in vier langen Reihen angeordnet waren, mit kleinen Straßen in der Mitte. An den Enden der Reihen befanden sich die Logos der Garnisonseinheiten – sie waren aus Beton gegossen, die Ornamente und Inschriften bestanden jedoch aus kleinen, bunten Steinen. Rampen um Zelte waren nicht nur notwendig, um Feuchtigkeit zurückzuhalten, sondern dienten auch militärischen Zwecken. Wenn Landungstruppen Mangalsala betreten würden, würden sie als geschützte Schützengräben genutzt werden, um das Gebiet vor dem Feind zu schützen. Obwohl hier echte Truppenübungen stattfanden, herrschte eine romantische Idylle, die auch auf Fotografien aus dieser Zeit sichtbar ist. Die Jugendlichen spielten Volleyball. Die Höfe der Offizierswohnungen waren mit gepflegten Pavillons und Blumenbeeten ausgestattet. An Feiertagen besuchten die Angehörigen der Soldaten sie und brachten Körbe mit Erdbeeren und frischem Brot mit. Alle nahmen ihre Mahlzeiten überwiegend draußen an Tischen an der frischen Luft ein.

In diesem Gebiet errichtete die lettische Armee Ende der 1920er und Anfang der 1930er Jahre ein Armeelager für Offiziere und Soldaten, die auf Mangalsala arbeiteten. Später ging die Stadt zusammen mit dem Militärstützpunkt Mangalsala in den Besitz der Sowjetunion über. Hier lebten Zivilisten ohne besonderen Status, später entstanden jedoch Sozialwohnungen für Menschen mit geringem Einkommen. Auf der rechten Seite befanden sich ein Fußballplatz und kleine Gärten, die sich jedoch im Laufe der Zeit in Wiesen und Sümpfe verwandelten. Später entstanden hier Privathäuser und eine Autowerkstatt. Bis in die 1960er Jahre war Mangaļsala überhaupt kein Teil von Riga, sondern Teil der Gemeinde Mangaļi. Damals waren die Menschen hier in der Fischerei tätig oder arbeiteten auf dem Armeestützpunkt, denn Landwirtschaft war praktisch unmöglich – die Ackerfläche auf Mangalsala beträgt nur 3,8 %. Einst führte eine Schmalspurbahn direkt durch die Stadt entlang der Mangaļsalas-Straße, die Straße selbst war jedoch gepflastert. Jetzt ist der Bürgersteig unter einer Asphaltschicht verborgen. Am Ende der Straße liegt das Hafengelände mit der ehemaligen Militärmole. Einst lagen hier Armeeschiffe vor Anker, zwischen denen Laufstege angelegt wurden.

Kann von außen gesehen werden, wenn man die Mangaļsalas-Straße entlanggeht.