Lielais pārrobežu maršruts – militārais mantojums Latvijas un Igaunijas 100 neatkarības gados

Atrodas Jelgavas novadā, Valgundes pagastā, “Mangaļu” mājās.

Ziemassvētku kauju muzejs ir Latvijas Kara muzeja filiāle. Atklāts 2005. gadā un atrodas vietā, kur apkārtnē norisinājās Ziemassvētku kaujas. Cīņu vietās joprojām ir saglabājušies unikāli 1. pasaules kara nocietinājumi.

Ziemassvētku kaujas, iespējams, ir zināmākais un dramatiskākais  1. pasaules kara notikums Latvijas vēsturē. Tas ieņem īpašu vietu latviešu militārajā un kultūras vēsturē. Cīņas galvenokārt asociējas ar latviešu strēlnieku uzbrukumu Vācijas armijas vienībām, kas notika īpaši skarbos un nelabvēlīgos apstākļos. Nebijis gadījums, kad vērienīga kaujas operācija bija sākusies bez artilērijas atbalsta.

Mūsdienās var aplūkot izstādi, kur redzami kauju vietās atrasti priekšmeti. Muzeja iekštelpu ekspozīcijai ir noteikts darba laiks, savukārt brīvdabas 1.pasaules kara fortifikāciju ekspozīcija un izstādes apskatei pieejamas apmeklētājiem katru dienu. Muzeja apkārtnē ir izveidoti tūrisma maršruti un izziņas takas.

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē, līdzās baznīcai.

Brāļu kapu izveide Lestenē aizsākās 1998. gadā. Tā ir otra lielākā karavīru kapsēta Latvijā, kur vienkopus apglabāti vairāk nekā 1300 latviešu leģionāri. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja no dažādām vietām pārapbedīt 2. pasaules karā kritušos latviešu karavīrus.

Latviešu leģions bija Vācijas armijas kaujas vienība, kas formēta galvenokārt no pretlikumīgi mobilizētiem Latvijas iedzīvotājiem. Karavīri savu atrašanos leģionā uztvēra kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās un Vācija bija okupējusi Latviju. Cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret Sarkano armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Vācijas armijas rindās cīnījās ap 110 000–115 000 karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Mūsdienās Lestenē var aplūkot Brāļu kapus, kam līdzās atrodas Lestenes baznīca. Tā ir izcils baroka sakrālās mākslas piemērs. Senajā baznīcas krogā var iepazīties ar Latviešu leģiona vēsturei veltītu ekspozīciju. Brāļu kapu centrālo tēlu "Dzimtene - Māte - Latvija" veidojusi tēlniece Arta Dumpe. Netālu atrodas Lestenes muiža, kas pirms 2. pasaules kara piederēja Latvijas armijas ģenerālim Mārtiņam Hartmanim.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743.

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Viesu nama "Pūpoli" saimnieks Edgars Kārklevalks Dundagas novadā jau vairāk kā 15 gadus ar paša atjaunotu Padomju armijas kravas automašīnu GAZ-66 (līdz 24 personām) un UAZ-3151 (līdz 6 personām) piedāvā doties vēsturiski izzinošā braucienā pa Ziemeļkurzemi, maršrutā iekļaujot bijušās militārās teritorijas. Viesu nama teritorijā ir apskatāmas Padomju armijas automašīnas un cita tehnika.

Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs, pazīstams kā "Irbenes radioteleskops" atrodas Irbenē, bijušajā Padomju armijas pilsētiņā. Kosmiskās izlūkošanas stacija Zvaigznīte ("Zvjozdochka") savulaik darbojās kā kara daļa Nr.51429. Objekta kopējā platība bija 200 hektāri. Atklātībā šis objekts nonāca tikai 1993. gadā. Sākotnēji šeit atradās trīs antenas, ar kuru palīdzību militāristi varēja pārtvert un noklausīties "naidīgo Rietumu" telefonsarunas.

Šobrīd Irbenē ir astotais lielākais radioastronomijas centrs pasaulē. Tajā pašlaik darbojas 32 m augsta grozāma paraboliska antena RT-32, kas ir lielākā Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē, kā arī otra – 16 m augsta antena RTs-16. Iekārta pēta kosmosa signālus, vistālākie saņemti pat no Gulbja zvaigznāja. Ekskursijā ietilpst pastaiga Irbenes bijušās armijas pilsētiņas teritorijā, pazemes tuneļa apmeklējums un raķešu konstruktora Frīdriha Candera memoriālās telpas apskate ēkā “Kristāls”.

Ovišu bāka atrodas Tārgales pagasta Ovišos, Kurzemes piekrastē un ir vecākā bāka Latvijā – tā uzcelta 1814. gadā.

Ovišu bākas tornis ir 37 m augsts. Bākai ir dubultcilindra konstrukcija: tās diametrs ir 11,5 m, bet akmeņu mūra iekšpusē ir otrs tornis 3,5 m diametrā. Šāda veida dubultcilindru bākas 18.–19. gadsimtā Eiropā izmantoja arī kā aizsardzības būves ienaidnieka uzbrukuma gadījumam.
Ovišu bākas muzejs tiek uzskatīts par visbagātīgāko bāku aprīkojuma un jūras navigācijas priekšmetu kolekciju starp visu Latvijas bāku muzejiem. Skaidros laikapstākļos no Ovišu bākas var redzēt Irbes bāku.
Otrā pasaules kara beigās Ovišu bākas apkārtnē atradās vācu armijas Beminger bataljona štābs un 530. jūras spēku artilērijas diviziona 4. baterija ar vairākiem zenītlielgabaliem. Iespējams, bākas pakājē atradās radio signālu peilēšanas un infrasarkano staru uztveršanas (Donau Gerät) postenis.
Bākas tuvumā kādreiz atradās padomju robežsardzes postenis, taču līdz mūsdienām padomju laika apbūve vairs nav saglabājusies. Bākas teritorijā joprojām atrodas Ovišu stacijas ēka.

No Ovišiem līdz Venstpilij kāpu zonā bija izveidots tanku ceļš, kas saglabājies arī līdz mūsdienām. To pamazām pārņem mežs.

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atrodas Saulrieta ielā, Ventspilī un ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā. Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, Padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai ērtai nokļūšanai līdz jūrai. 

Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī šaursliežu dzelzceļš jeb Mazbānītis piedāvā izbraucienus divās dzelzceļa līnijās: Riņķa līnija – 1,4 km un Kalna līnija – 3,0 km garumā. Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā un dodot darba vietas.

Plaša 600 mm platuma dzelzceļu būvniecība saistās ar 1. pasaules kara izcelšanos, kad vācu armija okupētajā Latvijas teritorijā 1916. gadā ķērās pie vairāku tā saukto “kara lauka” (vāciski “Heeresfeldbahn”) dzelzceļu būvniecības. Ņemot vērā tā laika slikto zemes ceļu apstākļus, saliekamais dzelzceļš kara laukā bija vispiemērotākais frontes apgādes transports. Vācu armijā bija izveidotas speciālas vienības, kas specializējās “kara lauka” dzelzceļu būvniecībā un ekspluatācijā. Speciāli armijas vajadzībām konstruētais “kara lauka” dzelzceļa inventārs – sliedes, vagoni un lokomotīves bija standartizētas, kas vienkāršoja šo dzelzceļu ekspluatāciju. Frontē tika piegādāti samontēti taisni un liekti, 5 metrus gari sliežu posmi uz 10 dzelzs gulšņiem, kas ļāva labos laika apstākos vienā dienā uzbūvēt vairākus kilometrus garu “kara lauka” dzelzceļa līniju. Šos dzelzceļus varēja gan ātri uzbūvēt, gan arī ātri nojaukt un pārvest uz citu frontes līniju. Līdzīgas kara lauka dzelzceļu vienības un savs standartizēts kara lauka dzelzceļa aprīkojums bija arī Austrijas, ASV, Francijas un Lielbritānijas armijām.

Pēc Pirmā pasaules kara visi dzelzceļi, kas atradās Latvijas teritorijā, nonāca jaunizveidotās Latvijas Dzelzceļu virsvaldes pārziņā. Liela daļa kara laikā būvēto dzelzceļu tika piemēroti pasažieru un preču pārvadāšanai: nostiprināja uzbērumus, pārbūvēja tiltus, kā arī cēla jaunas stacijas ēkas un bagāžas šķūņus. Latvijas Dzelzceļu virsvalde šaursliežu dzelzceļiem ar 600 mm sliežu platumu piešķīra apzīmējumu – lauku platuma dzelzceļi. Neskatoties uz bānīšu mazo ātrumu – līdz 20 km/h, tasgandrīzi 60 gadus bija vienīgais drošais transporta līdzeklis pasažieru, dažādu lauksaimniecības produktu un meža materiālu nogādāšanai uz lielpilsētām gan ziemā, gan vasarā. Vilcienos bija iekārtoti speciāli ledus vagoni piena un gaļas produktu transportēšanai.

Latvijas šaursliežu dzelzceļi nepārtraukti darbojās arī Otrā pasaules kara gados. 

Piejūras brīvdabas muzeja (PBM) šaursliežu dzelzceļa ekspozīciju sāka veidot 1963. gadā. PBM īpašumā tika iegūts arī 600 mm sliežu platumam atbilstošs ritošais sastāvs: viena vācu kara lauku dzelzceļa, Brigadelok tipa, tvaika lokomotīve Ml-631, divi Moisakilas tipa pasažieru vagoni un viens 1930.-os gados Liepājas galvenajās Dzelzceļa darbnīcās izgatavotais pasta vagons.

Užavas bāka atrodas neapdzīvotā vietā 3 km attālumā no Užavas ciema uz 28 m augstas kāpas. Bāka uzcelta 1879. gadā.

1910. gadā bākai izveidoja rievsienu ar 7–8 cm bieziem dēļiem un akmeņu bērumu priekšpusē, jo lēzenā liedaga dēļ jūras viļņi noārdīja kāpas pakāji. Pirmā pasaules kara laikā Užavas bāka stipri cieta – tika nopostīta bākas torņa augšējā cilindriskā daļa, kā arī artilērijas apšaudes rezultātā tika sagrautas palīgēkas. Neskarta saglabājās vien torņa astoņstūra pamatne, uz kuras 1925. gadā pabeidza jaunā Užavas bākas torņa celtniecību. Pēc ārējā veidola jaunais tornis bija identisks iepriekšējam bākas tornim. Visas bākas pastāvēšanas laikā ir turpinājušies blakus esošās krasta nogāzes nostiprināšanas darbi.

Torņa augstums ir 19 m, augstums virs jūras līmeņa − 44 m, bākuguns redzama 15 jūras jūdžu tālu.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gada beigās Užavas bākas apkārtnē novietojās vācu 113. apsardzības pulka štābs ar vairākām krasta aizsardzības baterijām. Tieši pie pašas bākas atradās priekšējā artilērijas novērotāja postenis ar novērošanas prožektoriem. Otrā pasaules kara beigās Užavas bākas apkārtnē atradās tika 530. jūras spēku artilērijas diviziona 7. baterija ar pieciem zenītlielgabaliem.

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis, kuru neizmantoja kopš 90. gadu sākuma, tagad kļuvis par skatu platformu, uz kuras novietots 360 grādu leņķī grozāms sauszemes teleskops un trīs novērošanas kameras. Skaists skats uz jūru un kuģiem, var vērot arī putnus. Tornī atļauts kāpt tikai diennakts gaišajā laikā.Apmeklētājiem jārēķinās ar fizisko un traumatisma risku un jāizvērtē savas spējas un veselības stāvoklis. Skatu tornī un apkārtējā teritorijā notiek videonovērošana. Ziemas sezonā tas apmeklētājiem slēgts.

Pāvilostas novada dome atgādina, ka skatu tornis atrodas militāro objektu aizsardzības zonā, uz Aizsardzības ministrijas īpašumā esošas zemes, kas nodota pašvaldībai lietošanā.

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio - vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā

Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.

Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.

Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.

Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. 

Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un  krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā. 

Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc nav ieteicams staigāt zem fortu drupām.

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Skrundas muižā atrodas lielceļa A9 tuvumā, Pils ielā 2.

Skrundas muižā ir izveidota ekspozīcija par Skrundas lokatoru un Skrundas padomju armijas militāro pilsētiņu, kas ir zināma kā ievērojams “Aukstā kara laika” PSRS militārais objekts. Vietvārds “Skrunda-2″ apzīmē īpašu, PSRS militāristu vajadzībām savulaik izveidotu “pilsētiņu” (в/ч 18951), kura atradās 5km no Skrundas, Kuldīgas virzienā (Raņķu pagasts). Vietējiem šī apdzīvotā vieta bija pazīstama arī kā “Kombināts”.  Tā darbojās kā PSRS pretraķešu brīdināšanas sistēmas rietumu sektors. Jaunuzceltā modernākā radara stacija "DARJAL". Celtniecība pārtraukta un radiolokatoru uzspridzināja 1995.gada 4.maijā. Darbojošās radara stacija "DŅEPR", pēc starpvalstu līguma izpildes, izslēgta  1998.gada 31.augustā. 

Neatkarības kara laikā Skrundas muiža bija galvenais kauju objekts 1919.gada janvārī un februārī, un tā kā bija ziema, tad tā kalpoja arī kā atpūtas un nakšņošanas vieta 1. latviešu atsevišķā bataljona vīriem. 

Joprojām uz Skrundas - Kuldīga ceļa atrodas pietura ar nosaukumu "Kombināts".

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

“Virsnieku kurgāns” atrodas nepilnu kilometru no Zvārdes baznīcas drupām. Kurgāns veidots no apkārtējo māju un muižas drupām un paliekām, kas ar buldozeru sastumtas vienuviet. Uz kurgāna uzbūvēja novērošanas torni. Kā vēsta uzraksts, tad pašreizējais tornis uzbūvēts 1981. gadā. Torni izmantoja lai reģistrētu bumbu trāpījumus. Mācību bumbas bija ar samazinātu sprāgstvielas daudzumu, tāpēc to trāpījumi bija uzmanīgāk jāvēro. Nesprāgušās bumbas centās uzreiz neitralizēt, tomēr ne visas bija iespējams atrast.

 Mūsdienās šeit redzamas torņa paliekas – ķieģeļu sienas. Tā kā kurgāns ir salīdzinoši augsts, skaidrā laikā no tā iespējams pat saskatīt Lietuvas naftas rūpnīcu Mažeiķos.

Atrodas Olainē. 

Vēstures un mākslas muzejs dibināts 1995. gadā. Muzeja ekspozīcija stāsta par Olaines un apkārtnes attīstību ietekmējošiem faktoriem un tās lomu Latvijas vēsturē. Olaine ir veidojusies, pateicoties izdevīgajai atrašanās vietai starp Jelgavu un Rīgu, kur šobrīd atrodas Jaunolaine. Tās tuvumā bija Olaines muiža. Savukārt mūsdienu Olaine būvēta Padomju okupācijas periodā, kad tur sāka attīstīt rūpniecības uzņēmumus.  

1. pasaules kara laikā apkārtnē norisinājās karadarbība starp Krievijas un Vācijas armiju. Pretinieka izlūkošanā un dažādās operācijās iesaistīja latviešu strēlnieku vienības. Purvainais apvidus to padarīja par sarežģīti aizsargājamu, bet ļoti nozīmīgu cīņu vietu Latvijas vēsturē.

Mūsdienās šeit var apskatīt muzeja ekspozīcijas un 1.pasaules kara izziņas taku, kur atjaunoti nocietinājumu elementi. Jaunolainē pie pagrieziena uz Plakanciemu atrodas 1. pasaules kara dzelzsbetona nocietinājums.

Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.

Mangaļsalas nocietinājumu rajons ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem. Paredzēts Rīgas pilsētas aizsardzībai no pretinieka flotes. Teritorija savu stratēģisko nozīmi saglabāja ilgstošā laika periodā, kas spilgti redzams nocietinājumu piemēros. Gadsimtiem apvidus piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un tas veidojās par unikālu un noslēpumainu vietu.

Pēc 1. pasaules kara Latvijas armijai vēl nebija spēcīgas kara flotes. Jūras robeža bija gara, un krastu aizsardzība kļuva sarežģīta. Galvenais uzsvars tika likts uz Rīgas aizsardzību no pretinieka flotes uzbrukumiem. Latvijas armija pārņēma Krievijas impērijas, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtos nocietinājumus un paplašināja aizsardzības sistēmu. Daugavgrīvas un Mangaļsalas artilērijai bija jāapšauda pretinieku kuģi, kas mēģinātu ielauzties Daugavas grīvā, savukārt atbalsta punkti pie Lielupes (Jūrmalā) un Gaujas ietekas jūrā (Carnikavā) apturētu pretinieka desantu. Krasta aizsardzībai bija viens, speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu un papildspēkus Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā. Stratēģisku vietu nocietināšanas nolūks bija pastiprināt ieroču darbību, izmantojot speciālas būves un apvidus priekšrocības. Krasta aizsardzības fortifikācija tika izvietota plašā teritorijā, lai samazinātu pretinieka ietekmi kara gadījumā.

Mūsdienās var aplūkot dažādu armiju (Krievijas, Latvijas, Vācijas un Padomju armijas) celtos nocietinājumus. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Pieejamas ekskursijas: 

Jānis Zariņš, pārgājieni.lv, +37126980327

Normunds Ceipe, langaslaivas.lv +371 29 436 526

Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv

19.gs. fortu personāla uzturēšanās māja

Atrodas Ādažu novadā, Mežgarciemā netālu no autoceļa P1.

Padomju okupācijas perioda kartēs Mežgarciems neeksistēja. Teritorija ir daļa no meža vai iezīmēta kā „pionieru nometnes vieta”. Nekas neliecināja, ka tur atradās Padomju militārpersonām būvēta pilsētiņa ar pretgaisa aizsardzības bāzi. Viens no Padomju armijas objektiem, kas Latvijas zemi padarīja par militarizētāko vietu pasaulē. Mežgarciems bija pretgaisa aizsardzības raķešu karaspēka mācību bāze. Bāzē bija izvietotas S75 raķetes apmācību nolūkiem.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauju un vērienīgu Padomju armijas dislokāciju vietu būvniecība. Svešās armijas karabāzes bija kā valsts valstī. Karaspēka daļas bija gandrīz katrā Latvijas vietā. Īpaši priviliģēta sabiedrības daļa bija atvaļinātie PSRS militāristi un to ģimenes, kuriem prioritāri bija jānodrošina dzīvojamā platība. Daudzi izvēlējās Latvijas pilsētas, jo tur bija augstāks dzīves līmenis kā citviet Padomju Savienībā. Militārpersonu kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā, demonstrējot režīma vienaldzīgo attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un „Padomju armiju kā atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”.

Mūsdienās var aplūkot armijas bāzes teritoriju. Saglabājušies raķešu angāri. Īpaši interesanti ir Padomju armiju reprezentējošie vides objekti.

Pieejamas ekskursijas: Aleksejs Sergējevs +371 26460546

Atrodas Ādažu novadā, Kadagā, Ādažu Nacionālā mācību centra teritorijā.

Ādažu apkārtnē atrodas lielākais militārais poligons Baltijas valstīs un unikāla apmācību teritorija. Poligona vēsture aizsākās 20.gs. 20 gadu beigās, kad Latvijas valdība nolēma ierīkot to Rīgas tuvumā, Lilastes apkārtnē. Padomju okupācijas laikā tas būtiski paplašinājās, simbolizējot Padomju armijas militarizācijas vērienu.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara, Latvija armija veidojās karā izpostītā zemē. Latvijas iedzīvotāji bija saskārušies ar karu un svešu armiju vienaldzīgo attieksmi. Salīdzinoši īsā laikā armija tapa par daudzskaitlīgu karaspēku ar lielām karavīru rezervēm, lai patstāvīgi aizsargātu Latviju un tās iedzīvotājus. Poligoni un vasaras nometnes karavīru ikdienu tuvināja kara apstākļiem, ļaujot pilnveidot prasmes un zināšanas. Lilastes jeb Gaujas poligona attīstībai nozīmīga kļuva 30.gadu sākumā izbūvētā Rīgas – Saulkrastu dzelzceļa līnija, kas ļāva pārvadāt munīciju un tehniku, kā arī kalpoja krasta aizsardzības nolūkiem.

Garnizons - karaspēka vienību kopums, kas patstāvīgi vai uz laiku izvietots noteiktā administratīvā teritorijā.

Poligons -  iekārtota vieta tehnisko līdzekļu izmēģināšanai un karaspēka apmācīšanai.

Mūsdienās var aplūkot ekspozīciju, iepazīt militāro tehniku un karavīru ikdienu.

Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.

20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.

Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.

Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.

Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.

Pērnavā esošā pieminekļa meta (rasējuma) autors ir Amandus Ādamsons. Pieminekli Alevi kapsētā atklāja 1922. gada 16. jūlijā. Tēlnieku apglabāja blakus piemineklim 1929. gadā.

1945. gada 15. aprīlī pieminekli saspridzināja gabalos, kurus pēc tam apraka. Skulptūru, kas ataino zēnu ar ziedu vītni, vietējās vidusskolas audzēknes apraka 175 metrus no pieminekļa. Par laimi, kareivju kapi palika neskarti.

Garnizona kapsētu atjaunoja 1987. gadā, un 1988. gadā izraka pieminekļa daļas (arī zēna un ziedu vītnes skulptūru). 1989. gada 24. februārī pieminekļa augšējā daļa, ko atrada apraktu pieminekļa sākotnējā atrašanās vietā, tika svinīgi jaunatklāta ar granīta plāksni, kurā iegravēts teksts: “1918.–1920. / Šeit 1922. gada 16. jūlijā tika atklāts piemineklis Brīvības cīņās kritušo piemiņai / Tēlnieks Amandus Ādamsons / Iznīcināts 1945. gadā / 24.02.1989. P.M.S.”

Visi pieminekļa un kapsētas atjaunošanas darbi norisinājās pa posmiem. Pieminekli atkal atklāja 1993. gada 17. jūlijā.

Piemineklis atrodas Neatkarības laukumā Pērnavas centrā. Tā autori Kārels Ēlma, Marts Āss un Miks Mutso pieminekli ir veidojuši no granīta, un tas tika atklāts 2008. gadā netālu no Endlas teātra kādreizējās atrašanās vietas.

“Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem” pirmo reizi tika publiski nolasīts 1918. gada 23. februārī no Endlas teātra balkona. Manifestu publicēja un Igaunijas Republikas dibināšanu izsludināja galvaspilsētā Tallinā 24. februārī, nododot visu varu Igaunijas Glābšanas komitejai un vēlāk — Pagaidu valdībai. 1918. gada 24. februāri joprojām svin kā Igaunijas Republikas neatkarības dienu.

Otrā pasaules karā teātra ēka tika pamatīgi bojāta, un vēlāk to nojauca.

Piemineklī ir attēlots vēsturiskā teātra balkons tā reālajā izmērā. Uz balkona sienas ir iegravēts neatkarības manifesta teksts gan oriģinālajā vecajā drukā, gan antīkvas burtveidolā, gan Braila rakstā.

Igaunijas Dzelzceļa muzejs atrodas kādreizējā kūdras pārstrādes rajona teritorijā Lavasārē, 17 km uz ziemeļaustrumiem no Pērnavas.

Tas ir valstī vienīgais šaursliežu dzelzceļa muzejs, un viens no tā eksponātiem ir funkcionējoša tvaika lokomotīve. Muzeja kolekcijā ir vairāk nekā 80 dzelzceļa ritošā sastāva vienību, tajā skaitā piecas lokomotīves un dažādi tehniskie agregāti. Vairums no tiem atrodas āra ekspozīcijā. Kūdras pārstrādes strādnieku dzīvojamajā ēkā muzeja teritorijā ir iekārtota iekštelpu ekspozīcija ar vairāk nekā 700 vēsturiskām fotogrāfijām, priekšmetiem un dokumentiem, kas saistīti ar šaursliežu dzelzceļiem Igaunijā.

Šaursliežu dzelzceļa tīklu Igaunijas un Livonijas guberņās izveidoja 19. un 20. gadsimtā, lai attīstītu rūpniecību reģionos.

Skaidri saskatāmais Pirmā pasaules kara tranšeju fragments pie Veikes jūras šauruma atrodas blakus Kuivastu-Kuresāres šosejai netālu no tūristu iecienītajām Ēmu vējdzirnavām Muhu salā.

Šīs tranšejas ir neliela daļa no plašākas aizsardzības nocietinājumu un būvju zonas, kas stiepās vairāku kilometru garumā. Tranšejas tika raktas no 1915. līdz 1917. gadam, lai aizsargātos pret uzbrūkošo vācu karaspēku, un tās izmantoja abos Pasaules karos.

Atjaunotais objekts sniedz lielisku ieskatu Muhu salas militārajā vēsturē. Zigzaga formā raktā tranšeja ir skaidri saskatāma. Apmeklētāji var tai viegli piekļūt, jo tranšeja atrodas tieši šosejas malā blakus autostāvvietai. Vēsturiskais drāšu žogs padara ainavu vēl iespaidīgāku.

Šis militārās vēstures paraugs papildina netālu esošās vēsturiskās Ēmu vējdzirnavas, kas ir industriālā mantojuma objekts. Tās palika neskartas Pirmā pasaules karā, taču Otrā pasaules kara laikā dzirnavas iznīcināja. Tās tika atjaunotas 1980. gadā.

Sāremā Kara lietu muzejs tika izveidots 2007. gadā. Muzeja ekspozīciju veido tās dibinātāju privātās kolekcijas (aptuveni 12 000 eksponātu).

Muzejs rīko tematiskus pārgājienus un vēsturisko kauju rekonstrukcijas, lai iepazīstinātu ar 20. gadsimta militāro vēsturi. 650 m2 plašajās muzeja telpās apmeklētājiem ir atvērtas piecas izstāžu zāles, un ir arī brīvdabas ekspozīcija (lielākai militārai tehnikai). Brīvības cīņām veltītās zāles iespaidīgākais eksponāts ir 3. bruņuvilciena ložmetēju vagons. Izstādē var aplūkot arī autentiskus karavīru mundierus, ieročus un citu individuālo aprīkojumu no Brīvības cīņām (1918–1920). Vēsturisko formastērpu zālē ir izstādīti Igaunijas Aizsardzības spēku un Aizsardzības līgas autentiskie formastērpi no starpkaru perioda (1925–1940), kā arī Otrā pasaules kara autentiskie karavīru formastērpi un cits aprīkojums. Ieroču zālē var apskatīt šaujamieročus, aukstos ieročus un pistoles, kas Eiropā izmantoti no 1450. līdz 1970. gadam. Otrā pasaules kara individuālā aprīkojuma un virtuves piederumu zālē ir aplūkojami karavīru ikdienas un sadzīves priekšmeti. Tehniskā aprīkojuma zālē ir apskatāmas sakaru ierīces, lielgabali, mīnmetēji, divriteņi, motocikli un automašīnas.

Kuresāres cietoksnī iekārtotais Sāremā muzejs savu jubileju atzīmē 17. februārī, jo šajā datumā 1865. gadā tika nodibināta Sāremā Pētniecības biedrība (Verein zur Kunde Oesels). 1897. gadā muzeju pārcēla uz pili. Muzeja ekspozīcijā var iepazīt Sāremā dabu un vēsturi. Vislielākais un ievērojamākais muzeja eksponāts ir pati pils, kas ir izcils paraugs militāro nocietinājumu attīstībai 14.–19. gadsimtā. Kuresāres pils ir viens no autentiskākajiem cietokšņiem visā Ziemeļeiropā.

Militārā bāze atrodas Sāremā salas Māntē ciemā, abpus vecajai šosejai, dažus kilometrus no Serves Militārā muzeja.

Kazarmu celtniecība tika sākta 1940. gada aprīlī pēc Savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanas. Bāzi cēla vietējais uzņēmums “A. ja M. Edenberg”. Tā sastāvēja no divām kazarmām, kurās varēja izmitināt 350 karavīru, ēdnīcas, maiznīcas, saunas, ēdamzāles virsniekiem, slimnīcas un ledus pagraba. Bāzē atradās no 315. krasta aizsardzības baterijas atdalītās vienības. Esošās lauku mājas tika nojauktas, lai atbrīvotu vietu jaunām ēkām, tāpēc daudzi cilvēki bija spiesti pārcelties. Pēc kara šeit tika izvietotas atdalītās vienības, kas apkalpoja tuvējās krasta aizsardzības baterijas. Aukstā kara laikā kazarmas atkal tika izmantotas, šoreiz raķešu apkalpes vajadzībām. 1960. gada jūlijā šeit ieradās 74907. divīzija ar S-75 raķetēm. Tā blakus kazarmām sāka celt raķešu “Granit” noliktavu. Citās kazarmās mitinājās vienotā radiotehnikas rota. 1972. gadā “Granit” noliktavā tika glabātas trīs pretgaisa aizsardzības raķetes ar kodolgalviņām. Raķešu vienību izformēja 1991. gada janvārī. Nākamajā gadā radiotehnikas rota atstāja Māntē ciemu.

Šobrīd ēkas ir tik sliktā stāvoklī, ka tajās ir bīstami atrasties. Ir noņemtas raķešu noliktavas metāla durvis. Neraugoties uz to, komplekss joprojām ir populārs tūrisma objekts, taču apmeklētājiem jābūt uzmanīgiem, jo tas potenciāli ir bīstams.

Militārais muzejs, kas dibināts 2004. gadā kā vēstures izstāžu telpa, ir iekārtots bijušajā Padomju jūras spēku priekšpostenī Sēres ciemā, Sāremā salas Serves pussalas galā. Kilometra attālumā no muzeja var apskatīt Serves bāku, kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem uz salas.

Sāremā krasta līnija savulaik bija kā nosēta ar priekšposteņiem, un Aukstā kara laikā katru no tiem apkalpoja 20 jūras kājnieki un virsnieki. Viņu mērķis bija uzraudzīt kuģu satiksmi Irbes jūras šaurumā, jo Sāremā piekraste bija Padomju Savienības ārējā jūras robeža. Militārā izstāde ir iekārtota 1955. gadā celtās kazarmās un ir sadalīta istabās. Izstādē var uzzināt par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem Servē, padomju laiku un mūsdienu NATO militāro aprīkojumu. Vecākie eksponāti ir iegūti muzeja kolekcijā no vietējiem iedzīvotājiem un no netālajām kauju vietām. Līdztekus militārajai ekspozīcijai citās kompleksa ēkās tagad ir iekārtotas kuģniecībai un vēsturei veltītas izstādes, kā arī Serves dabas muzejs, kuru ar militārā muzeja ieejas biļeti var apmeklēt bez maksas.

Netālu no muzeja atrodas Pirmā pasaules kara krasta apsardzes baterija Nr. 43. Līdz mūsdienām vēl ir saglabājušies artilērijas betona barbeti (lielgabalu laukumi) ar noapaļotajām bultskrūvēm, divu artilērijas pozīciju aizsargsienas un smilšu uzkalns, kur savulaik atradās komandcentrs.

Hidroplānu osta atrodas Papisāres pussalā, un uz to ved ar vēsturisko bruģi klāts ceļš no nelielā Kihelkonas ciemata.

Papisāres hidroplānu bāze, kas bija daļa no Pētera Lielā Jūras cietokšņa, tika celta no 1912. līdz 1914. gadam. Tā sastāv no diviem gaisa kuģu angāriem, tehnikas un munīcijas noliktavām, degvielas konteinera, elektrības ģeneratora, kazarmām, ēdnīcas, maiznīcas un pirts. 1914. gada augustā šeit atveda deviņus lidaparātus no Liepājas. 1917. gada 12. oktobrī Vācijas karaspēks ieņēma bāzi un iznīcināja lielāko daļu ēku. Starpkaru periodā kompleksā tika iekārtota Jūlija Teera kuģu būvētava.

Padomju spēki 1939. gada 24. oktobrī, aizbildinoties ar Savstarpējās palīdzības pakta nosacījumiem, pārņēma kompleksu savā valdījumā un atkal izveidoja hidroplānu ostu. Tur izvietotie 15. aviācijas eskadriļas MBR-2 hidroplāni tika izmantoti Ziemas karā ar Somiju. 1941. gada vasaras beigās vācu bumbvedēji iznīcināja hidroplānus. Padomju eskadriļa pameta bāzi un to nodedzināja. Laikposmā no 1940. līdz 1960. gadam visa pussala bija slēgtā militārā zona. Vēlāk kompleksā saimniekoja vietējais zvejnieku kooperatīvs. Mūsdienās atlikušās ēkas tiek izmantotas kā darbnīcas un noliktavas.

Vēsturiskā hidroplānu osta ir kļuvusi par nozīmīgu tūrisma ostu, no kuras var nokļūt uz unikālo Vilsandi salu.

Undva atrodas Tagameisas pussalas ziemeļaustrumu daļā Sāremā ziemeļrietumos. 1940. gada augustā padomju spēki un būvdarbiem nolīgtie vietējie iedzīvotāji sāka Undvā celt 32. militāro bāzi. Pēc Otrā pasaules kara PSRS šeit uzbūvēja divas 127 mm artilērijas baterijas, vienu netālu no Sūriku krasta, un otru — pie Undvas zemesraga. Otrā vēlāk tika aizstāta ar modernāku krasta aizsardzības bateriju, kam sekoja radaru stacijas būvniecība 20. gadsimta 60. gados. Četri betona barbeti (lielgabalu laukumi), betona angāri un pārējais komplekss vēl ir labā stāvoklī.

Militārā pārgājienu taka atrodas Sāremā ziemeļu piekrastē, 1,5 km uz ziemeļrietumiem no Pangas ciema. Visērtāk Pangā var nokļūt caur Vehmu.

Taka vijas gar Pangas stāvkrastu, kas ir Rietumigaunijas un tās salu augstākais pamatiežu atsegums. Garais stāvkrasts un atklātā jūra padara šo apvidu īpašu un piesaista tūristus. Šeit atrodas Pangas dabas parks, kuru no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem ieskauj Baltijas jūra, no rietumiem to apskalo Kidemas līcis (nozīmīga putnu vērošanas vieta), bet tā dienvidos un austrumos šalc meži.

Pangas krastā aktīva karadarbība nav notikusi. Šo teritoriju izmantoja aizsardzības nolūkos, jo tā bija slēgtā zona uz Padomju Savienības robežas.

Saules pulksteņa ciparnīca ir uzstādīta vietā, kur reiz atradās prožektors valsts robežas apsargāšanai.

Mūsdienās 2 km garā militārā pārgājienu taka ved gar dažādu militāro ēku drupām.

Baterijas celtniecība tika sākta 1914. gadā. Tā bija papildu baterija, tāpēc tā nebija iekļauta jūras cietokšņa sākotnējā plānā, un vairākas reizes tika mainīts ieroču veids. Galu galā tur uzstādīja četrus 120 mm “Vickers” lielgabalus. Lai aizsargātu lielgabalu pozīcijas, virs lielgabaliem tika izveidots 200 m garš un 10–20 m plats smilšu valnis, kuru pārklāja ar betonu. Hindu bija vienīgā baterija Hījumā, ko izmantoja kaujas operācijās Tagalahes desanta laikā 1917. gada 12. oktobrī. Pēc īsas savstarpējas apšaudes ar vācu karakuģiem krievu artilēristi metās bēgt, atstājot bateriju neskartu. Vācu karaspēks nosūtīja karavīru desanta vienību iekšzemē, lai tā uzspridzinātu baterijas lielgabalus. Viens no vācu karakuģiem, kas apšaudīja Hindu bateriju, bija “Bayern” — karakuģis ar lielāko tonnāžu, kāds jebkad iebraucis Igaunijas ūdeņos.

Baterijas radiosakaru staciju pārveda uz Emmasti un izmantoja kā tautas namu (to nojauca 20. gadsimta 80. gados). Vēl 1937. gadā bija saglabājušies lielgabalu stobri un citas lielākas detaļas. Mūsdienās joprojām ir apskatāma pirmā un otrā lielgabalu platforma, bet pārējās divas atrodas lauku sētā aiz žoga. Trešais lielgabalu krāteris ir piebērts ar zemi, un tur ir uzcelta jauna ēka ar skatu uz jūru, bet no ceturtā lielgabala ir palikusi tikai saplaisājusi betona platforma. No divām pretgaisa aizsardzības lielgabalu platformām ir saglabājusies viena (simts metrus pansionāta virzienā ceļa labajā pusē). Neviena ēka nav palikusi neskarta.

Sarkanarmijas celtnieku bataljons ieradās Hindu ciemā 1939. gada oktobrī. Vietējiem iedzīvotājiem tika pavēlēts līdz ziemai atstāt savas mājas. Nākamajā pavasarī baterijas teritoriju apjoza dzeloņdrāšu žogs. Līdz 1940. gada rudenim tika uzceltas divas kazarmas, divas virsnieku dzīvojamās mājas, ēdnīcas ēka, divas pirtis, pārtikas pagrabs, divi ugunsdzēsības ūdens rezervuāri un sargpostenis.

Baterijas apkalpē ietilpa 5 virsnieki un 125 zemāka ranga kareivji. Izmēģinājuma šāviņi no lielgabaliem tika raidīti 1941. gada vasarā, kad tuvumā parādījās laivām līdzīgi peldlīdzekļi, kuru mastus garās trosēs vilka velkoņi. Baterija tā arī netika pilnīgi pabeigta, un daži bunkuri un ūdens rezervuārs nav segti ar zemi. Vācu karaspēka desanta laikā oktobrī tika uzspridzināts munīcijas bunkurs kopā ar atlikušo baterijas munīciju.

Pārējie trīs lielgabalu bloki ir saglabājušies salīdzinoši neskarti un sausi. Nesen teritoriju attīrīja, un pozīcijas var diezgan labi saskatīt. Komandpunkts visu gadu ir daļēji pildīts ar ūdeni.

Ap bateriju atrodas pieci ložmetēju bunkuri, kuri katrs izvietots uz atsevišķas konstrukcijas. Pārsimts metru uz ziemeļrietumiem no baterijas atrodas neliels atvērts novērošanas postenis. Arī pie bāzes ir divi ložmetēju bunkuri. Netālu no Seru augšējās bākas ir ložmetēju bunkura drupas un no ķieģeļiem mūrēts šaušanas sektors.

Orjaku ostu bija iecerēts izmantot kā Krievijas Impērijas Jūras kara flotes torpēdu bāzi. Tās celtniecību uzsāka 1912. gadā, bet pēc Pirmā pasaules kara izcelšanās to apturēja uz nezināmu laiku. Līdz tam bija pabeigti tikai divi moli, kuri ieskauj ostu vēl mūsdienās. Dažus gadus pirms padomju okupācijas tika izrakts 4 metrus dziļš, 35 metrus plats un 2,2 km garš kanāls.

Hījumā apvidū starp Ristnas dienvidu zemesragu un Kalanas ostu atrodas daudzi militārie objekti. Tā kā tur ir nesaistīti izkaisītas dažādu laikmetu un militāro vienību būves, dažu objektu oriģinālās funkcijas var tikai minēt.

30 metrus augstā Ristnas čuguna bāka tika uzslieta 1874. gadā no Francijā izgatavotām detaļām. Pirmā pasaules kara laikā bāka stipri cieta, un 1921. gadā to nostiprināja ar ārēju betona struktūru. Pati bāka ir 29,5 metrus augsta, bet tās raidītā gaisma sniedzas 37 metrus virs jūras līmeņa. Gaismas signāls ir redzams 31,5 km attālumā.

Bāku arī izmantoja, lai brīdinātu kuģus par ledus stāvokli Baltijas jūrā: ja kuģošanas kanālus bija nosprostojis ledus, bāka raidīja mirgojošu sarkanas gaismas signālu.

Tahkunas bāka ir augstākā čuguna bāka Igaunijas piekrastē — tā slejas 42,7 metrus virs jūras līmeņa.

Krievijas Impērija to 1871. gadā iegādājās Pasaules izstādē Parīzē. Celtniecību sāka 1873. gadā un noslēdza 1875. gadā. Bāka abos Pasaules karos nedaudz tika bojāta, bet to drīz atjaunoja. 1998. gadā bākai veica nopietnu pārbūvi un ar ceļamkrānu nomainīja gaismas telpu. Vēsturisko gaismas telpu novietoja uz zemes blakus bākai. Slaidais, apaļais konusveida tornis, kas slejas 43 metru augstumā, ir veidots no čuguna detaļām. Novērošanas telpas grīdu ieskauj atvērta platforma uz izvirzītiem balstiem. Virs tās atrodas gaismas telpa ar tās īpašo kupolu. Iekšpusē pie ārējās sienas ir piestiprinātas čuguna vītņu kāpnes. Mūsdienās bāku darbina ar elektrību.

Tahkunas pussalas ziemeļu gals bija pēdējais bastions, kas pretojās Sarkanās armijas uzbrukumam 1941. gada 20.–21. oktobrī. Kādā kara laika vācu dienasgrāmatā rakstīts, ka 21. oktobrī pulksten 6.00 no rīta sākās uzbrukums salas tālākajam ziemeļu punktam un līdz pulksten 7.45 bāka tika ieņemta bez īpašas pretestības, bet aptuveni 900 karavīru saņēma gūstā. Padomju vēstures grāmatās tika izplatīti stāsti par pēdējo Hījumā aizstāvi, jūrnieku vārdā Nikolajs Čižs, kurš esot nolecis no Tahkunas bākas, gūsta vietā izvēloties doties nāvē.

Muzejs ir ierīkots kādreizējā Tahkunas robežsardzes kordonā.

Lai apvienotu entuziastu grupu, 2005. gadā tika nodibināta un darbu uzsāka bezpeļņas organizācija “Hījumā militārās vēstures biedrība”. Kad 2005. gada vasarā Igaunijas robežsardzes vienība atstāja Tahkunas staciju un ēkas palika tukšas, tika īstenota vērienīgā ideja senajās celtnēs iekārtot izstādi par Hījumā militāro vēsturi.

Hījumā Militārais muzejs pirmoreiz vēra durvis 2007. gada 9. augustā. Ekspozīcija ir veltīta 20. gadsimta militārajiem notikumiem Hījumā, galvenokārt krasta aizsardzības baterijām un robežsardzes vienībām. Muzejā ir arī mazākas būves: sarga mājiņa, ieroču kontrolpunkts, “kurilka” (smēķētava), dots (ložmetēju bunkurs), metāla patversme un sargtornis. Tur atrodas arī daži padomju laika pieminekļi un piemiņas plāksnes.

Tahkunas rajonā atrodas 12 collu krasta aizsardzības baterija no Pirmā pasaules kara un 130 collu krasta aizsardzības baterijas no Otrā pasaules kara.

Tā kā sākotnējos plānos pirms Pirmā pasaules kara uz salām nebija paredzēts izvietot baterijas, 12 collu krasta baterijas celtniecība kara laikā notika steigā un pēc vienkāršotiem rasējumiem. Tahkunā tika pabeigta tikai apmēram desmitā daļa no betonēšanas darbiem. Četri lielgabali ir novietoti pa pāriem, un attālums starp lielgabaliem ir 64 m.

Igaunijā tika uzbūvētas trīs 180 mm krasta aizsardzības baterijas ar diviem torņiem, un viena no tām atrodas Hījumā. Tahkunas baterija Nr. 316 sastāvēja no diviem 180 mm divstobru lielgabalu torņiem MB-2-180. Aptuveni 500 m uz ziemeļiem no lielgabaliem tika uzbūvēts divstāvu pazemes vadības centrs ar diviem ieejas tuneļiem (85 m un 38 m). Vadības centra griesti veidoti kā bruņu kupols ar skata lūku.

Tahkunas 130 mm krasta aizsardzības baterija tika izveidota 1941. gadā. Tahkunas baterijas ēkas joprojām ir samērā labā stāvoklī. Munīcijas noliktavās blakus lielgabalu blokiem ir saglabājušies rezerves lādiņu plaukti. Tie atrodami arī munīcijas noliktavās aiz lielgabalu pozīcijām.

Lehtmas baterija, kuras būvniecību pabeidza 1916. gadā, atradās 3 km attālumā no Lehtmas ostas Tahkunas virzienā, un tur atradās četri 6 collu Kanē tipa lielgabali uz koka platformām. Trīs lielgabalu pozīcijas joprojām var identificēt — vienam ir vesels bultskrūvju loks, un diviem pārējiem ir redzamas dažas pamatnes brusu skrūves. Ceturtais lielgabals kopā ar visu baterijas munīciju tika uzspridzināts 1917. gadā, un ir palicis tikai liels krāteris.

Muzejs ir iekārtots 20. gadsimta sākumā celtā dzelzceļa stacijā, kas apkalpoja dzelzceļa līniju, kura ved uz Hāpsalu kūrortu.

Muzeju atklāja 1997. gadā. Tajā var iepazīt Igaunijas dzelzceļa un sakaru līdzekļu attīstības vēsturi pusotra gadsimta garumā. Līdztekus nokalpojušām lokomotīvēm apmeklētāji muzejā var sastapt laipno stacijas pārvaldnieku, aplūkot senlaicīgo “Ericsson Skeleton” tipa telefonu un apmeklēt stacijas pasta nodaļu.

Āra ekspozīcijā var apskatīt arī Otrā pasaules kara vācu lokomotīvi.

Muzejs kopš 2001. gada atrodas 19. gadsimta vidū celtajā vēsturiskajā Vīmsi muižā un pilda Igaunijas militārās vēstures mantojuma pētniecības, glabāšanas un eksponēšanas uzdevumu. Tā priekšteči bija Igaunijas Brīvības kara muzejs (dibināts 1919. gada 19. janvārī) un Ģenerāļa Laidonera muzejs, kurš ar Vīmsi pašvaldības rīkojumu tika iekārtots muižā 1993. gadā. Padomju okupācijas gados muižu izmantoja jūras spēku izlūkošanas vienība. Padomju armijai izvācoties, ēka tika atstāta bēdīgā stāvoklī. Muzejs tika nodibināts ar aizsardzības ministra Jiri Luika 2001. gada 26. februāra rīkojumu. Kopš tā laika muzejs darbojas Aizsardzības ministrijas paspārnē. Pamatekspozīcija stāsta par kariem Igaunijas teritorijā un svešzemju kariem, kuros piedalījušies igauņi. Daļa no ekspozīcijas ir veltīta armijas virspavēlniekam Johanam Laidoneram, kurš bija muižas saimnieks no 1923. līdz 1940. gadam. Militārās tehnikas angārā blakus muzeja galvenajai ēkai var apskatīt dažādus artilērijas elementus un transportlīdzekļus.

Hidroplānu osta atrodas piekrastē Kalamajas apkaimē Tallinā. To Pirmā pasaules kara laikā pavēlēja uzbūvēt Krievijas imperators Nikolajs II kā daļu no Pētera Lielā Jūras cietokšņa. Muzejs ir izvietots vēsturiskā hidroplānu angārā, un tajā var apskatīt aptuveni 200 autentiskus eksponātus: zemūdeni “Lembit”, 100 gadu vecu ledlauzi “Suur Tõll”, hidroplānu “Short 184”, Igaunijas senāko kuģa vraku, mīnas, lielgabalus un daudz ko citu. Pamatekspozīciju papildina pagaidu izstādes. Hidroplānu angāram ir unikāla arhitektūra: tā jumta kupols bija viena no pirmajām šāda veida plānā betona čaulu konstrukcijām. Apmeklētājiem paredzētās muzeja programmas un materiāli ir aizraujoši un izglītojoši kā pieaugušajiem, tā arī bērniem.

Viru viesnīca Tallinā ir celta 1972. gadā. Arī ārzemniekiem paredzētajai viesnīcai bija jāpakļaujas valsts drošības iestāžu (piemēram, VDK) prasībām.

Muzejā var iepazīt ko vairāk nekā tikai vienas viesnīcas un VDK vēsturi. Šī ir kā dārgumu lāde ar stāstiem par divām dažādām pasaulēm: vienu, kura galvenokārt pastāvēja “uz papīra” un vēstīja par laimīgajiem padomju ļaudīm, kuri dzīvoja draudzībā un pārticībā un kurus vadīja gudru, visvarenu vīru grupa vietā, ko nekad neskāra nekādi negadījumi vai katastrofas, un otru — reālo pasauli, kur dzīve bija pavisam citādāka un daudz skarbāka.

Kādreizējais jūras cietoksnis atrodas Kalamajas apkaimē Tallinā.

Militāro inženieru Etjēna Luija Bulē un Kloda Nikolā Ledū projektēto Patarei cietoksni sāka celt 1829. gadā pēc Krievijas imperatora Nikolaja I rīkojuma. Kompleksu atklāja 1840. gadā, bet tas nebūt nozīmē, ka būvdarbi bija pabeigti. Cietoksnim ir veikta pārbūve: valdīja bažas par to, ka Lielbritānijas un Francijas karaspēks varētu uzbrukt no Baltijas jūras pēc Krimas kara izcelšanās 1853. gadā. Tā patiesi arī notika, taču uzbrukums nepārauga vērienīgā karadarbībā. No Patarei cietokšņa tika raidīti vien daži šāviņi. Kad karadarbībā sāka izmantot sprāgstošos lādiņus, Patarei 1858. gadā pārtrauca izmantot kā cietoksni, un to pārveidoja par kazarmām. Igaunijas brīvvalsts laikā Patarei pārveidoja par cietumu, kas darbojās līdz 2002. gadam. To kā cietumu izmantoja arī Vācijas un Padomju okupācijas laikā. Šo abu režīmu pastrādāto noziegumu dēļ bijušais cietoksnis tautā ir iemantojis drūmu slavu. Arhitektoniski vērienīgajā celtnē, kuras platība aptver četrus hektārus, šobrīd ir iekārtota izstāde “Komunisms ir cietums”, kas sniedz ieskatu komunisma ideoloģijā, komunistiskā režīma noziegumos un ēkas vēsturē. Šo četrus hektārus plašo, iespaidīgo arhitektūras brīnumu sāka renovēt 2020. gadā. Līdz 2026. gadam Patarei tiks iekļauts pilsētas ainavā, un tur būs komerciālās telpas, dzīvokļi un atpūtas iespējas. Ēkas austrumu spārnā tiks saglabāts autentiskais cietuma interjers un cietumnieku pastaigas boksi. Tur jau ir iekārtota gandrīz 1200 kvadrātmetru plaša izstāžu zona, kas iepazīstina ar komunisma ideoloģiju un noziegumiem, kā arī ēkas vēsturi.

“Vabamu” muzejs atrodas Tallinas centrā. Šis privātais muzejs tika atvērts 2003. gadā, un tas ir veltīts Igaunijas vēsturei laikposmā no 1940. līdz 1991. gadam. Muzejs atsauc atmiņā nesenās vēstures stāstus, izceļot gan brīvības vērtību, gan tās trauslo dabu.

Pamatekspozīcija un muzejā rādītās filmas vēsta par padomju okupāciju, represijām, nacionālo pretošanās kustību un Dziesmoto revolūciju.

Pamatekspozīcijai “Brīvībai nav robežu” ir piecas tematiskās daļas: “Necilvēcība”, “Trimdā”, “Padomju Igaunija”, “Atjaunošana” un “Brīvība”. Muzeja apmeklētāji var izmantot audiogidu (igauņu, krievu, angļu, somu, vācu, franču vai spāņu valodā), kas ļaus tiem izbaudīt iespaidīgu un retrospektīvu vēstures ekskursiju. Ir pieejamas arī aktivitātes bērniem, lai muzeja apmeklējums kļūtu par neaizmirstamu piedzīvojumu visai ģimenei.

Haras osta atrodas tāda paša nosaukuma ciemā Harju apriņķī.

Piekrastē pretim Haras salai agrāk bija robežsardzes priekšpostenis, kuru izmantoja gan Krievijas Impērijas, gan Igaunijas brīvvalsts laikā pirms Otrā pasaules kara. Padomju robežsardze pārņēma priekšposteni, kad Igaunija tika okupēta. Netālu tika uzbūvēta militārā osta — vēsturiskā Haras zemūdeņu bāze jeb demagnetizēšanas stacija. Demagnetizēšanu veica ar tehniskām zemūdens iekārtām, lai kuģu un zemūdeņu korpusi spētu atgrūst magnētiskās mīnas. 

Visa ostas teritorija reiz bija slēgtā zona. Mūsdienās ostā atrodas apmeklētāju centrs, un to izmanto kā kuģu piestātni. Ar bāzes vēsturi var iepazīties turpat uz vietas, un apmeklētāji var piekļūt arī krastmalai un ēku drupām.

Memoriāls atrodas Grenaderimegi kalna rietumu nogāzē Zilajos kalnos netālu no Vaivaras vecās kapsētas.Tas simbolizē Otrā pasaules karā Zilajos kalnos notikušo kauju starp padomju un vācu karaspēkiem.

Pirmo pieminekli — 6,5 metrus augstu koka krustu — Zilo kalnu apvidū uzstādīja 1994. gadā. Esošais memoriāls tika pabeigts 2000. gadā. 12 metrus augsto tērauda krustu, kas slejas pār hektāru plašu zemesgabalu, ir veidojis mākslinieks un kalējs H. Millers. Kompozīcija krusta vidū simbolizē sprādzienu. 2004. gadā memoriāla ansamblim tika pievienots piemineklis 20. ieroču grenadieru divīzijas piemiņai. Pēc diviem gadiem memoriālu papildināja pieminekļi par godu holandiešu un valoņu brīvprātīgajiem, kuri karoja plecu pie pleca ar igauņiem.

Grenaderimegi kalnu kauju pēc kaujas ieņēma cits karaspēks. Pēdējais aizsardzības punkts, saukts par “Elles caurumu”, atradās aptuveni 100 metrus uz austrumiem no piemiņas krusta.

Muzejs iekārtots Vaivaras muižas atjaunotajā klētī Sinimē mazpilsētā.

Tā ekspozīcija ir veltīta 1944. gadā notikušajām Otrā pasaules kara kaujām Narvas upē un Zilajos kalnos. Muzejā var aplūkot ieročus, formastērpus, karavīru personīgās mantas, kara laika fotogrāfijas, abu pušu propagandas plakātus un citus eksponātus. Uz lielā ekrāna var skatīties vēsturiskas filmas un dokumentālus kadrus. Neraugoties uz smago kara tematiku, izstāde ir paredzēta visu vecumu apmeklētājiem: kamēr vecāki var pievērsties vēsturei un lasīt informāciju, bērni var aptaustīt ekspozīcijas elementus. Netālu no muzeja atrodas vēsturiskās frontes līnijas (Sanktpēterburgas 3. aizsardzības līnija un Vācijas Austrumu frontes aizsardzības līnija jeb Tanenberga līnija).

Memoriāls atrodas pie baznīcas un kapsētas Avinurmes mazpilsētā. Šajā kaujā 1944. gadā igauņiem nācās cīnīties pret saviem tautiešiem: Igaunijas strēlnieku 27. un 921. pulka bataljoni karoja padomju rindās, bet SS Igaunijas ieroču grenadieru divīzija un 300. speciālās kājnieku divīzijas vienības karoja Vācijas pusē.

1964. gadā Avinurmes baznīcas priekšā uzstādīja pieminekli ar šādu tekstu: “Slava varoņiem, kuri Avinurmē atdeva dzīvību par mūsu tēvzemes atbrīvošanu. 1944. gada 20. septembrī.”

Sērojošās jaunavas statuja atrodas pie Otrā pasaules kara upuru masu kapa Mustves pilsētā Peipusa ezera krastā.

1944. gadā šeit, pamestā vecticībnieku kapsētā, tika apglabāti Mustvē un apkaimes mežos kritušie Sarkanās armijas karavīri. Padomju armijas avotos minēts, ka masu kapā atdusas 264 padomju karavīri, kuri zaudēja dzīvību Otrajā pasaules karā.

Masu kapā apglabāto piemiņai te 1973. gada 8. maijā tika uzstādīta tēlnieka Elmāra Rebanes veidotā bronzas statuja ar nosaukumu “Sērojošā jaunava”, kā arī kapakmens.

Muzejs atrodas Jegevā Tartu-Jegevas-Aravetes šosejas malā.

Sākotnēji tā pamatā bija izstāde “1900–1945”, kur tika izrādīti militārās vēstures entuziastu apkopotie un pārraudzītie eksponāti. Muzeju atklāja 2012. gadā. Tajā var aplūkot vietējos arheoloģiskos atradumus, militārās un civilās piemiņas lietas, nozīmīgus kultūras eksponātus un plašu klāstu ar ieročiem. Tiek sniegts ieskats arī militāro konfliktu vēsturē no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Muzejā ir mācību telpa, kurā īstenot izglītojošās programmas, piemēram, skolām paredzēto programmu “Neaiztieciet spridzekļus, bērni!”

Īpaša vieta muzejā atvēlēta 1927. gada “Arsenal-Crossley” bruņumašīnas precīzai kopijai, kuru muzeja darbinieki izpētīja un izveidoja 2018. gadā par godu Igaunijas Republikas simtgadei.

Muzejistaba atrodas Sādjerves dabas centrā Eksi pagastā.

To atklāja 2002. gadā ar “Somu zēnu” piemiņas biedrības, Tartu pašvaldības un Somijas valsts rīkojumu un atbalstu.

Ekspozīcija sniedz ieskatu Somijā un Igaunijā notikušajās Otrā pasaules kara kaujās, kurās piedalījās tā sauktie “Somu zēni”. Šeit var aplūkot Jegevas un Tartu apriņķī notikušo kauju modeļus, kā arī Somu zēnu mundierus, aprīkojumu, bruņojumu, militāros apbalvojumus, personīgās mantas un fotogrāfijas. Apmeklētājiem ir atvērts arī bunkurs.

Muzejs atrodas Rīgas un Pepleri ielu krustojumā Tartu.

Tā ir Tartu Pilsētas muzeja filiāle. Muzejs atrodas bēdīgi slavenajā “pelēkajā mājā” Rīamegi kalnā. VDK to izmantoja kā bāzi savai darbībai Tartu 20. gadsimta 40. un 50. gados. Pagrabstāvā atradās pirmstiesas apcietinājuma telpas politieslodzītajiem. Tagad pēc daudziem gadiem tās ir atvērtas apmeklētājiem. Daudzas kameras (arī vieninieku kameras) un daļa koridora ir atjaunotas to sākotnējā veidolā. Bijušajās cietuma kamerās iekārtotā ekspozīcija vēsta par Otro pasaules karu, pretošanos padomju varai pēckara Igaunijā, komunistiskā režīma noziegumiem un apstākļiem aizturēšanas telpās. Ideja par muzeja atvēršanu radās pārstāvjiem no bijušās Tartu studentu pagrīdes pretošanās grupas, sauktas par zili melni baltajiem. Apmeklējot savas kādreizējās kameras, viņi atklāja, ka ēkas pagrabstāvs ir pamests un to nebūtu sarežģīti atjaunot agrākajā cietuma veidolā. Muzejs oficiāli tika atvērts 2001. gada 12. oktobrī.

Šis lidlauks Tartu ziemeļaustrumu pievārtē senāk kalpoja par gaisa spēku bāzi.

Krievu pilots Sergejs Utočkins 1912. gada 14. aprīlī veica Igaunijas vēsturē pirmo lidojumu ar motorizētu lidaparātu — “Farman” divplāksni pārlaižoties pār Rādi muižu. Muižas saimnieks barons Lipharts 1914. gada vasarā lika muižas aramzemi pārvērst skrejceļā. Starpkaru perioda neatkarīgajā Igaunijā Rādi bija izvietota aviācijas pulka 2. eskadriļa. 20. gadsimta 50. un 60. gados lidlauku pārbūvēja par vienu no lielākajām gaisa spēku bāzēm Austrumeiropā, un tur izvietoja tāldarbības stratēģiskos bumbvedējus. Tiek uzskatīts, ka pēdējā lidmašīna Rādi lidlaukā nolaidās 1996. gadā. Plānus par lidlauka atjaunošanu atmeta 1999. gadā. Kopš tā laika lidlauks vairs netiek izmantots.

Tas atrodas blakus Rādi muižai. Muižas ēkā, kuru 1919. gadā atsavināja Liphartu dzimtai, 1922. gadā tika iekārtots Igaunijas Nacionālais muzejs. Uzlidojumos 1944. gada augustā muiža aizdegās un nodega līdz pamatiem. 2016. gadā Rādi bijušā lidlauka skrejceļa galā tika atklāta Igaunijas Nacionālā muzeja jaunā ēka. Ēka ir 350 metrus gara un pakāpeniski paceļas no zemes, tāpēc tā izskatās kā skrejceļa pagarinājums.

Jalaka līnija (nosaukta Tartu Izpildkomitejas priekšsēdētāja Kristjana Jalaka vārdā) bija prettanku tranšeja, kuru 1941. gada vasarā izraka gar Rīgas šoseju pie Reni ciema 4 km no Tartu, lai pretotos vācu armijas uzbrukumam.

Daļa no līnijas atrodas Lemmatsi, citā ciemā Tartu pievārtē pie E264 šosejas, kas ved uz Valgu. Otru līnijas daļu izveidoja Emajegi upes labajā krastā, un tā sniedzas no Kereveres līdz Prāgas ciematam.

Jalaka līnijas nocietinājumu darbos padomju režīms piespiedu kārtā iesaistīja 16–55 gadus vecos Tartu iedzīvotājus — gan vīriešus, gan sievietes. Vācu režīms tranšejas izmantoja 1941. un 1942. gadā, lai izpildītu nāvessodu notiesātajiem Tartu koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem. Padomju laikā šeit uzslēja pieminekli terora upuru piemiņai, un tā autori bija Elmārs Rebase un Veino Tamms.

Piemineklis ir uzsliets vēsturiskās Keveras tavernas priekšā (tā celta aptuveni laikposmā no 1807. līdz 1830. gadam) Rengu pagastā. Tēlnieka Aleksandra Ellera veidoto pieminekli atklāja 1934. gada 30. septembrī. Uz granīta pamatnes uzstādītā bronzas skulptūra attēlo igauņu eposa varoni Kalevipoegu, kurš ar zobenu aizsargā savu māti Lindu. Viņa simbolizē igauņu tautu. Skulptūru iznīcināja 1940. gada oktobrī, bet vācu okupācijas laikā atjaunoja un no jauna atklāja 1941. gada 12. oktobrī. Pieminekli pilnīgi nojauca 1948. gadā. Tagadējo pieminekļa versiju ar Villu Jāniso ieviestām nelielām izmaiņām atklāja 1995. gada 21. maijā. Tas atšķiras no sākotnēja pieminekļa ar to, ka Lindas statuja atrodas augšpusē, bet Kalevipoega statuja, atspiedusies pret zobenu, ir novietota pieminekļa priekšā.

Kauja pie Paju ciemata risinājās Igaunijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada 31. janvārī, un tajā Igaunijas bruņoto spēku Tērbatas-Valgas armijas grupa cīnījās pret Sarkanās armijas latviešu strēlniekiem par Paju muižu. Igauņu spēki kaujā ieguva kontroli pār stratēģiski nozīmīgo Valgas pilsētu un tās dzelzceļa sliežu pārmijām. Kaujā nāvējošus ieguvumus guva Jūlijs Kuperjanovs, kurš vadīja igauņu ofensīvu.

Pieminekļa autors bija arhitekts Georgs Sārs. Tika rīkota ziedojumu vākšanas kampaņa pieminekļa izveidei. Tā pamatakmeni 1938. gada 12. jūnijā ielika ģenerālis Johans Laidoners. Pieminekļa pamatni uzbūvēja 1940. gadā, bet pats piemineklis padomju okupācijas dēļ tā arī netika atklāts. Paju kaujas 75. gadadienā 1994. gada 30. janvārī prezidents Lenarts Meri visbeidzot atklāja pieminekli.

Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.

Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).

Valgas dzelzceļa stacijas galvenā ēka (Ļeņingradas Transporta plānošanas birojs, arhitekts Viktors Cipuļins) ir celta 1949. gadā. Tā ir pagarinātas formas divstāvu celtne ar izvirzījumu un četrslīpju jumtu, un tās centrālais arhitektoniskais elements ir septiņus stāvus augsts kvadrātveida tornis. Tas ir viens no labākajiem un izteiksmīgākajiem staļinisma arhitektūras paraugiem Igaunijā. Ēkas sākotnējais stāvoklis ir tik labi saglabājies, ka tā joprojām iedveš bijību. Dzelzceļa stacija tika uzbūvēta neilgi pēc Otrā pasaules kara vietā, kur savulaik atradās Krievijas impērijas laika ēka, kuru padomju spēki uzlidojumos pilnīgi iznīcināja. Tā kā Valgā tika turēti vācu karagūstekņi, ļoti iespējams, ka viņus izmantoja celtniecības darbos.

Atrodas Valkā, Rīgas ielas labajā pusē, vēsturiskajā Vidzemes draudžu skolotāju semināra ēkā.

Ēkā no 1853.gada līdz 1890.gada darbojās Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārs. To līdz 1881.gadam vadīja latviešu pedagogs, koru kultūras pamatlicējs Jānis Cimze. Pēc skolotāju semināra slēgšanas ēka 80 gadus kalpojusi dažādām izglītības, kultūras un sadzīves vajadzībām. Valkas novadpētniecības muzejs ēkā atrodas kopš 1970.gada.

Valkas novadpētniecības muzejā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija “Valka – Latvijas neatkarības šūpulis”. Tā veidota kā stāsts par sabiedriski politiskajiem notikumiem Valkā no 1914. līdz 1920.gadam, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti. Ekspozīcijā atspoguļoti Latvijas valsts organizēšanas priekšdarbi un Ziemeļlatvijas brigādes veidošana Valkā. Caur četrām sajūtām – Ceļa, Padomes, Štāba un Mājas – ekspozīcijā apskatāmas tēmas par Valkas pilsētu, bēgļiem, LZS dibināšanu (1917.g.), LPNP (1917.g.), Latviešu pagaidu Nacionālo teātri (1918.g.), Iskolatu – Padomju Latvijas pagaidu valdību, Ziemeļlatvijas armijas izveidošanu (1919.g.), ģenerāli Pēteri Radziņu. Ekspozīcijā veiksmīgi blakus tradicionālajiem krājuma eksponēšanas veidiem, izmantoti interaktīvi multimediju risinājumi.

Informācija un anotācijas tulkotas igauņu un angļu valodā.

Atrodas blakus Lucas kalnam. Viegli atrast, ja iet no Valmieras muzeja, Bruņinieku iela 3, uz Valterkalniņu, tad lejā pa trepēm un tur jau norāde uz memoriālu, pirms Rātes upītes tilta. 

Memoriāls atklāts 1985.gadā.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri un nacistu terora upuri.

Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.

Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.

Memoriāla apakšējā terasē atsevišķi novietota dekoratīvi dendroloģiskā kompozīcija "Zelta Ābele", iezīmējot vietu ar granīta plāksni, te pārapbedīti ebreji. Līdzās cilvēkiem, kas nepārnāca no kara, bronzas āboli guļ nesalasīti. "Ābele" ietilpst kopējā Brāļu kapu memoriāla ansamblī. Daļa elementu, arī bronzas āboli, kas bija novietoti zem augošas ābeles un kur autori bija iešifrējuši par ansambļa konkrēto veltījumu vispārīgākas idejas, zuduši 90.gados. Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.

Audiogida pavadībā iespējams doties ekskursijā un bez maksas noklausīties stāstus par vairāk nekā 40 Valmieras objektiem, tai skaitā, arī memoriālo ansambli.
Audiogids pieejams latviešu, krievu, angļu, igauņu un vācu valodā.

Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.

Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.

Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.

Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.

1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.

1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni.  Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.

1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.

Atrodas 9 metrus zem SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” ēkas un tai piegulošās teritorijas; “Skaļupes”, Līgatnes pagastā.

1968. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru padome iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību. Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus ilgstošam darbam Latvijas PSR Ministru Padomei, LPSR Komunistiskās Padomes vadībai, LPSR valsts plāna vadībai - ap 250 cilvēkiem, ja šie cilvēki tiktu pārvietoti no Rīgas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas (kodolkara situācijas gadījumā). Bunkurs ir iekārtots 9 metrus zem zemes, 2000 m2 platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā.

Objekta būves sastāvā ietilpst: darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā/degvielu/smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums. Objektā apskatāmi plāni un dažādu situāciju atspoguļojumi - kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu pārējās lielākās pilsētas. Tāpat apskatāma autonomā elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, kas darbojas pēc zemūdenes principa, telekomunikāciju bloks, kas spēj nodrošināt tiešos sakarus ar Maskavu – Kremli un autonomus sakarus ar visiem svarīgākajiem dienestiem valstī, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, autentisku ēdnīcu ar tipisku padomju laiku ēdienkarti, dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī sadzīves lietas.

Atrodas Morē, ceļa V319 malā, Kalna Kaņēnos.

Mores muzejs un piemiņas parks ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kuru līdzveidojuši Latviešu leģiona karavīri - Mores kauju dalībnieki. Muzejs ir par 2.pasaules kara notikumiem Morē 1944. gada septembrī un novadpētniecību.  

Karadarbība Mores apvidū bija tikai daļa no vērienīga Sarkanās armijas Baltijas uzbrukuma operācijas, kur kopumā iesaistīja 900 000 karavīrus un milzīgus kara tehnikas resursus. Mores apkārtnē atradās daļa no Vācijas armijas nocietinājumu sistēmas, kur 19. divīzijas latviešu leģionāri atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumu izlauzties līdz Rīgai. Tas ļāva Vācijas armijai izvest spēkus no Igaunijas un izvairīties no sagrāves. Sarkanās armijas vadība uzskatīja, ka pretinieka pretestība pie Mores būs īslaicīga un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus. Apvidus priekšrocībām un latviešu leģionāru kaujas spējām bija būtiska nozīme turpmākajā kara gaitā.

Mūsdienās šeit var aplūkot daudzveidīgas iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijas. Morē atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Sarkanās armijas karavīru kapsēta. Apskatāms kauju piemiņas parks, kurā redzami ierakumi, zemnīcas un kauju vietas.

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.