Большой трансграничный маршрут – военное наследие за 100 лет Латвии и Эстонии

Мемориальный парк и музей Рождественских боев находится в Валгундской волости Елгавского края, в домах «Мангали». Музей является филиалом Латвийского военного музея, он был открыт в 2005 году и находится на территории, где проходили Рождественские бои. В местах сражений до сих пор сохранились уникальные укрепления времен Первой мировой войны. В экспозиции музея представлены предметы, найденные на полях сражений.

Восстановленные укрепления можно увидеть в рамках экспозиции под открытым небом. Рядом с музеем проложены туристические маршруты и образовательные тропы. Экспозиция фортификаций и выставок времен Первой мировой войны под открытым небом открыта для посетителей каждый день. В окрестностях Ложметейкалнса сохранились уникальные свидетельства укреплений времен Первой мировой войны. Здесь находится смотровая башня высотой 27 м, с которой открывается панорамный вид на места Рождественских боев. Рождественские бои, пожалуй, самое известное и драматичное событие Первой мировой войны в Латвии. Оно занимает особое место в военной и культурной истории Латвии. Бои в основном связаны с нападением латышских стрелков на части немецкой армии, которое проходило в особо тяжелых и неблагоприятных условиях. Небывалый случай, чтобы крупномасштабная боевая операция начиналась без артиллерийской поддержки.

Расположен в Тукумском районе, в Лестене, рядом с церковью.

Создание братской могилы в Лестене началось в 1998 году. Это второе по величине военное кладбище в Латвии, где похоронены более 1300 латышских легионеров. Только после восстановления Латвийской Республики стало возможным перезахоронить латышских солдат, павших во Второй мировой войне, из разных мест.

Латышский легион был боевым подразделением немецкой армии, сформированным преимущественно из нелегально мобилизованных жителей Латвии. Солдаты воспринимали своё пребывание в легионе как борьбу за восстановление независимости Латвии, несмотря на то, что она проходила в рядах немецких вооружённых сил, а Германия оккупировала Латвию. Никакая другая военная сила не могла бы задержать возвращение советской оккупации. Латышские легионеры сражались против Красной Армии, которая ликвидировала независимость Латвии, уничтожила её армию и совершила преступления против мирного населения. В рядах немецкой армии сражалось около 110 000–115 000 солдат, из которых около 30 000–50 000 погибли на полях сражений.

В наши дни в Лестене можно посетить Братскую могилу, рядом с которой находится Лестенская церковь – выдающийся образец сакрального искусства эпохи барокко. В старинном церковном корчме можно ознакомиться с экспозицией, посвящённой истории Латышского легиона. Центральный образ братской могилы – «Родина – Мать – Латвия» – создала скульптор Арта Думпе. Неподалёку находится Лестенская усадьба, которая до Второй мировой войны принадлежала генералу Латвийской армии Мартиньшу Хартманису.

Экскурсию по церкви Лестене можно заказать у настоятеля евангелическо-лютеранской церкви Лестене Ингуны Кокиной по телефону +371 29993743.

Музей расположен в нескольких километрах от центра Ренды. Выставка рассказывает о движении сопротивления в Латвии, которое длилось 50 лет: сопротивление первой советской оккупации, сопротивление оккупации нацистской Германии, вооруженное и ненасильственное сопротивление советской оккупации. Экспозиция расположена в двух зданиях. В первом здании можно осмотреть свидетельства первой советской оккупации и немецкой оккупации. В отреставрированном здании амбара экспозиция посвящена национальной партизанской войне. Между двумя зданиями находится бункер с аутентичной планировкой и траншеями, по которым перемещались солдаты. Рядом с музеем в Ренде находятся траншеи, блиндажи и полоса препятствий как тренировочная площадка для Яунсардзе и других желающих. Посещение необходимо бронировать заранее.

Рядом с этим местом в январе 1946 года произошло одно из крупнейших сражений национальных партизан, получившее название битва при Апузниеки, в котором группа национальных партизан Кабиле одержала победу над существенно превосходящими её оккупационными войсками. На месте боя оборудована зона отдыха и установлены информационные стенды.

Владелец гостевого дома «Pūpoli» Эдгарс Карклевалкс в Дундагском крае уже более 15 лет предлагает отправиться в историческую ознакомительную поездку по северу Курземе на собственноручно отремонтированном грузовике Советской Армии ГАЗ-66 (до 24 человек) и УАЗ-3151 (до 6 человек). Маршрут включает бывшие военные объекты. На территории гостевого дома можно осмотреть автомобили советской армии и другую технику.

Маяк Овиши находится в Таргальской волости, Овиши, на Курземском побережье и является старейшим маяком в Латвии - он был построен в 1814 году. Высота башни маяка Овиши составляет 37 метров. Маяк имеет двухцилиндровую конструкцию: его диаметр составляет 11,5 м, а внутри каменной стены находится вторая башня диаметром 3,5 м. Двухцилиндровый маяк такого типа в 18-19 веках в Европе использовался, в том числе в качестве оборонительного сооружения на случай нападения врага. Музей маяка Овиши обладает самой богатой коллекцией маякового оборудования и предметов морской навигации среди всех маяков-музеев Латвии. В ясную погоду с маяка Овиши можно увидеть маяк Ирбе.

В конце Второй мировой войны в районе маяка Овиши располагался штаб батальона Бемингера немецкой армии и 4-я батарея 530-й морской артиллерийской дивизии с несколькими зенитными орудиями. Вероятно, у подножия маяка находился радиомаяк и инфракрасный приемник (Donau Gerät). Когда-то возле маяка располагался советский пограничный пост, но до наших дней постройки советских времен не сохранились. Здание вокзала Овиши до сих пор находится на территории маяка.

Отреставрированная Башня коррекции наводки огня 46-й береговой батареи Вентспилса находится на улице Саулриета и доступна для посетителей как смотровая вышка. Эта башня с прилегающими позициями для четырех пушек - единственная батарея береговой обороны в Латвии, которая сохранилась в таком хорошем состоянии со времен Второй мировой войны. По лестнице в башне посетители могут подняться на открытую смотровую площадку, с которой открывается вид на море. Рядом с башней установлен информационный стенд, дополненный QR-кодом, с помощью которого можно посмотреть анимацию об исторических событиях. Рядом с башней обустроена новая улица, большая автостоянка и деревянный мостик над зоной природного заповедника.

Этот военный комплекс был построен в 1939 году, когда началось строительство военных баз СССР в Латвии. 46-я батарея береговой охраны насчитывала четыре позиции для пушек типа Б-13. Первый бой эта батарея приняла 24 июня 1941 года, когда немецкий торпедный катер атаковал порт Вентспилс и был отброшен ответным огнем батареи с берегов Балтийского моря. 28 июня Советская армия взорвала пушки.

В Приморском музее под открытым небом в Вентспилсе предлагаются поездки по двум железнодорожным линиям узкоколейной железной дороге или «Mazbānītis»: по кольцевой линии - 1,4 км и по горной линии - 3,0 км. «Mazbānītis» — это поезд, который с 1916 по 1963 год перевозил пассажиров и грузы по узкоколейным железнодорожным путям шириной 600 мм. Это наследие военной истории времен Первой мировой войны, которое когда-то играло важную роль в процветании культуры и экономики севера Курземе, обеспечивая связь между поселениями и рабочие места.

Строительство железной дороги шириной 600 мм было связано с Первой мировой войной, когда немецкая армия прибегла к строительству нескольких так называемых железных дорог «поля боя» (нем. Heeresfeldbahn) на оккупированной территории Латвии в 1916 году. Эти железные дороги можно было быстро построить, снести и перенести на другую линию фронта. Узкоколейные железные дороги Латвии продолжали непрерывно работать и в годы Второй мировой войны. На протяжении почти 60 лет узкоколейные железные дороги были единственным безопасным средством перевозки пассажиров, различной сельскохозяйственной продукции и лесоматериалов в города, как зимой, так и летом.

Советская пограничная смотровая башня находится на Южном пирсе в Павилосте. Бывшая советская пограничная смотровая башня, которая не использовалась с начала 1990-х годов, теперь превратилась в смотровую площадку с вращающимся на 360 градусов наземным телескопом. Отсюда открывается прекрасный вид на море и корабли, можно также понаблюдать за птицами. Подниматься на башню разрешено только в светлое время суток в летний сезон. Поскольку лестница в башне достаточно крутая, посетителям необходимо оценивать свои способности, состояние здоровья и соответствующие риски. На смотровой башне и на прилегающей территории ведется видеонаблюдение. Зимой башня закрыта для посетителей.

В Павилостском краеведческом музее можно осмотреть выставку «Павилоста - закрытая зона» о жизни Павилосты в годы советской оккупации - исполнительной власти, приграничной зоне, рыбном колхозе, культурной и повседневной жизни. В дополнение к постоянной экспозиции была представлена ​​интерактивная эмоционально насыщенная цифровая выставка на двух языках и аудиовизуальная инсталляция, где можно посмотреть фильм о Павилосте.

В музее создана новая выставка «Золотые песчинки Павилосты». Цифровая выставка позволяет увидеть события прошлого, развитие Павилосты и самые важные события с 1918 года до наших дней. О военном наследии рассказывает раздел освободительной войны о борцах за свободу Латвии и временах советской оккупации

Маяк Акменьрагс находится в Сакской волости, в 10 км к юго-западу от Павилосты. На маяк можно подняться по винтовой лестнице, и с него открывается вид на море и окрестные леса. Нынешняя башня маяка высотой 37 м была построена в 1921 году, а предыдущий маяк был разрушен во время Первой мировой войны.

Среди других маяков Латвии маяк Акменьрагс выделяется своим расположением в одном из самых опасных для судоходства мест на всем побережье Балтийского моря. Свет маяка указывает на каменистую отмель длиной около двух морских миль или 3,7 км, достигающий моря в северо-западном направлении. Глубина моря на этой отмели составляет чуть более двух метров. Место, расположения маяка осталось прежним, но берег с годами отступил. Несмотря на то, что навигационный огонь здесь горел ещё с 1879 года, Акменьрагс пережил несколько кораблекрушений. Самое известное из них – посадка на мель латвийского парохода «Саратов» в сентябре 1923 года. В 1919 году Саратов ненадолго стал резиденцией Временного правительства Латвии. В Акменьрагсе располагался пост погранохраны, здесь можно осмотреть здания Советской армии.

Läti suurim holokaustiohvrite memoriaalansambel asub Liepājas Šķēde liivaluidetes. Memoriaalansambel on pühendatud rohkem kui 3000 Liepāja juudi mälestusele, kes tapeti Teise maailmasõja ajal. See on Iisraeli rahvussümboli menoraa ehk 7-harulise küünlajala kujuline. Memoriaali kontuur, mida on hästi näha linnulennult, on valmistatud lõhutud kivirahnudest ja graniitplokkidest. Menoraa tuled on valmistatud graniitsammastest, millele on raiutud heebrea, inglise, läti ja vene keeles värsid Jeremija nutulauludest.

Põhjafordid on Liepāja kindluse tuntuim ja visuaalselt kõige muljetavaldavam osa. Selle ajalooline nimetus on Kindlusepatarei nr 1 ja selle ehitas Vene tsaariarmee 19. sajandi lõpus.

Vähem kui 10 aastat pärast Liepāja kindluse ehitamist, 1908. aasta novembris, see likvideeriti, sest selle ehitamist peeti strateegiliseks veaks. Osa kahureid demonteeriti ja viidi Leedus asuvasse Kaunase kindlusesse, osa aga sulatati ümber. Kaitserajatisi detoneeriti kaks korda nende hävitamiseks. Plahvatustest on tänapäevani osaliselt säilinud suurtükipatareid ja maa-alused rajatised. Nii nagu Karosta, olid ka Põhjafordid Nõukogude okupatsiooni ajal suletud sõjaväeala. Põhjaforte külastades tuleb olla väga ettevaatlik. Nagu ka teistel Läti rannikualadel, on ka Karostas Läänemere järsk rannikuala võimalike maalihete tõttu ohtlik. Seetõttu ei ole lubatud kõndida kindluse varemete all.

Karosta on Baltimaade suurim ajalooline sõjaväeala, mis hõlmab peaaegu kolmandiku kogu Liepāja territooriumist. Karosta on ainulaadne sõjaväe- ja kindlustushoonete kompleks Läänemere kaldal, mis on eriline Läti ja kogu maailma ajaloos ja arhitektuuris. Karostas asuvad sellised militaarpärandi objektid nagu Põhjamuul ja -fordid, redaan, Karosta vangla, Karosta veetorn, Püha Nikolai õigeusu merekatedraal ja Oskars Kalpaksi sild.

В память о депортациях июня 1941 и марта 1949 года у железнодорожной станции Скрунда установлены мемориальный камень и четырехосный вагон - музей памяти депортаций. Это первый вагон-музей в Латвии, в котором размещена постоянная экспозиция - фотографии, письма, воспоминания, документы и различные вещи, сделанные депортированными. Станция Скрунда была одной из трёх станций - пунктов сбора для людей, подлежавших депортации. Сюда привозили людей из Скрунды и окрестностей Кулдиги. В 1941 году отсюда в Сибирь, в Красноярский край, была депортирована семья первого президента Латвийской Республики после восстановления независимости Гунтиса Улманиса.

В усадьбе Скрунда создана экспозиция, посвященная локатору Скрунды или радиолокационной станции «Скрунда» и Латвийскому народногму фронту в Скрунде. Радиолокационная станция «Скрунда» под кодовым названием «Комбинат» была системой предупреждения о ракетном нападении СССР в западном секторе. Топоним «Скрунда-2» означал особый «городок» (в / ч 18951), когда-то созданный для нужд Вооруженных сил СССР, расположенный в 5 км от Скрунды в направлении Кулдиги. Здесь работала радиолокационная станция «Днепр» и строилась новая, более современная радарная установка «Дарьал». Строительство было остановлено, а 4 мая 1995 года установка «Дарьял» была взорвана. Согласно межгосударственному соглашению, радиолокационная станция «Днепр» была отключена ​​31 августа 1998 года.

Музей Оскарса Калпакса «Айритес» расположен между Салдусом и Скрундой, недалеко от автомагистрали A9. В экспозиции представлена ​​обширная информация о полковнике Оскарсе Калпаксе и его батальоне, показана история создания Латвийской национальной армии и мемориального комплекса «Айритес». Экспозиция музея раскрывает полковника Оскарса Калпакса как личность, как солдата и борца за независимость Латвии. Экспозиция дополнена записями воспоминаний в аудиоформате (на латышском, английском, немецком языках). Они выделяют важность исторических событий 1918/1919 гг. для защиты латвийской государственности. Здание музея отреставрировано. Вход свободный, экскурсия с гидом платная. Можно посетить зону отдыха, парк, полосу препятствий, различные занятия. Имеется зал для семинаров до 30 мест.

Офицерский курган" расположен менее чем в километре от руин Звардской церкви. Курган состоит из руин и остатков окружающих домов и усадьбы, которые были снесены бульдозером. На кургане была построена наблюдательная башня. Согласно надписи, нынешняя башня была построена в 1981 году. Вышка использовалась для регистрации попаданий бомб. Учебные бомбы имели пониженное содержание взрывчатого вещества, поэтому за их попаданиями приходилось следить более тщательно. Неразорвавшиеся бомбы сразу же обезвреживались, но не все их удавалось найти.

 Остатки башни можно увидеть здесь и сегодня - кирпичные стены. Поскольку барраж находится относительно высоко, в ясный день можно увидеть даже литовский нефтеперерабатывающий завод в Мажейкяе.

Экспозиция Олайнского историко-художественного музея рассказывает о периоде советской оккупации в Олайне. На территории музея проложена образовательная тропа времен Первой мировой войны, на которой восстановлены элементы укреплений. На месте оборонительной линии русской армии времен Первой мировой войны заново построена землянка русских солдат, виден фрагмент стрелковой башни. В Яунолайне, на повороте в Плаканциемс, находится железобетонное укрепление времен Первой мировой войны. Во время Первой мировой войны в этом районе происходили боевые действия между русской и немецкой армиями. Латышские стрелковые части участвовали в разведке и различных операциях. Болотистая местность сделала его трудным для обороны, но очень важным местом боев в истории Латвии. Олайне образовалось благодаря удобному расположению между Елгавой и Ригой, где в настоящее время находится Яунолайне. Оно находилось недалеко от усадьбы Олайне. В свою очередь, современное Олайне было построено во время советской оккупации, когда здесь начали развиваться промышленные предприятия.

Прибрежные укрепления расположены в Риге, на Мангальсале, в устье Даугавы в море напротив Даугавгривы. Здесь вы можете увидеть укрепления, построенные разными армиями (русской, латвийской, немецкой и советской). Укрепления Мангальсалы предназначались для защиты города Риги от вражеского флота. Эта территория долгое время сохраняла свое стратегическое значение. После Первой мировой войны у латвийской армии еще не было сильного военного флота. Морская граница была длинной, и защита побережья стала затруднительной. Латвийская армия заполучила фортификационные сооружения, построенные Российской империей в конце 19-го - начале 20-го века, и расширила систему обороны. Артиллерия Даугавгривы и Мангальсалы должна была обстреливать вражеские корабли, пытающиеся прорваться в устье Даугавы, а опорные пункты в устьях Лиелупе (Юрмала) и Гауи (Царникава) должны бы остановить высадку противника. Для защиты побережья имелся один специально оборудованный бронепоезд, который обеспечивал артиллерийскую поддержку и дополнительные силы в направлении Саулкрасты или Юрмалы. Целью укрепления стратегических объектов было усиление эффективности оружия за счет специальных сооружений и рельефа местности. Укрепление береговой охраны было рассредоточено на большой территории, чтобы уменьшить влияние врага в случае войны.

Aудио гид https://izi.travel/en/edbf-ukrepleniya-mangalsala/ru

Бывший военный городок советской армии расположен в Межгарциемсе Адажского района, недалеко от автомагистрали Р1. Информационные стенды установлены недалеко от городка войск ПВО Советской армии, в котором когда-то находилась база для тренировочных целей. Посетители могут осмотреть территорию бывшей армейской базы. Межгарциемса не было на картах времен советской оккупации. Не было никаких свидетельств того, что там находился построенный для советских солдат военный городок с базой ПВО. После Второй мировой войны на территории Латвии происходило быстрое и масштабное строительство мест дислокации Советской армии. Базы чужой армии были подобны государству внутри государства. Военные части в Латвии были практически повсюду. Отставные военные СССР и их семьи, которых в первую очередь приходилось обеспечивать жильем, были особо привилегированной частью общества.

Многие из них выбрали города Латвии, потому что в них был более высокий уровень жизни, чем в других регионах Советского Союза. Преступления военных, имперское отношение и вседозволенность наиболее ярко характеризовали присутствие Советской армии в Латвии, демонстрируя безразличное отношение режима к Латвии и ее коренным жителям. Тщательно поддерживаемый миф о «счастливой жизни в Советской Латвии» и «Советской армии как освободительницы» на самом деле был «жизнью на пороховой бочке».

Историческая экспозиция Адажского гарнизона находится в Адажском районе, Кадага, на территории Адажского национального учебного центра. Посетив экспозицию, вы сможете ознакомиться с военной техникой и бытом солдат. Рядом находится крупнейший военный полигон в странах Балтии и уникальная территория для тренировок. История полигона началась в конце 20-х годов 20-го века, он был создан под Ригой, в окрестностях Лиласте. После Первой мировой войны и войны за независимость Латвии в раздираемой войной стране создавалась латвийская армия. Народ Латвии столкнулся с войной и безразличным отношением иностранных армий. За относительно короткое время армия превратилась в многочисленную военную силу большими солдатскими резервами. Полигоны и летние лагеря приблизили повседневную жизнь солдат к условиям войны, позволив им улучшить свои навыки и знания. Железнодорожная ветка Рига-Саулкрасты, построенная в начале 1930-х годов, стала важной для развития полигона Лиласте или Гауя. Она позволяла перевозить боеприпасы и технику, а также служила целям защиты побережья. Во время советской оккупации полигон значительно расширился, символизируя размах милитаризации Советской армии. Гарнизон - набор воинских частей, которые постоянно или временно дислоцируются на определенной административной территории. Полигон - место отработки технических средств и тренировки войск.

Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.

20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.

Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.

Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.

Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.

Pērnavā esošā pieminekļa meta (rasējuma) autors ir Amandus Ādamsons. Pieminekli Alevi kapsētā atklāja 1922. gada 16. jūlijā. Tēlnieku apglabāja blakus piemineklim 1929. gadā.

1945. gada 15. aprīlī pieminekli saspridzināja gabalos, kurus pēc tam apraka. Skulptūru, kas ataino zēnu ar ziedu vītni, vietējās vidusskolas audzēknes apraka 175 metrus no pieminekļa. Par laimi, kareivju kapi palika neskarti.

Garnizona kapsētu atjaunoja 1987. gadā, un 1988. gadā izraka pieminekļa daļas (arī zēna un ziedu vītnes skulptūru). 1989. gada 24. februārī pieminekļa augšējā daļa, ko atrada apraktu pieminekļa sākotnējā atrašanās vietā, tika svinīgi jaunatklāta ar granīta plāksni, kurā iegravēts teksts: “1918.–1920. / Šeit 1922. gada 16. jūlijā tika atklāts piemineklis Brīvības cīņās kritušo piemiņai / Tēlnieks Amandus Ādamsons / Iznīcināts 1945. gadā / 24.02.1989. P.M.S.”

Visi pieminekļa un kapsētas atjaunošanas darbi norisinājās pa posmiem. Pieminekli atkal atklāja 1993. gada 17. jūlijā.

Piemineklis atrodas Neatkarības laukumā Pērnavas centrā. Tā autori Kārels Ēlma, Marts Āss un Miks Mutso pieminekli ir veidojuši no granīta, un tas tika atklāts 2008. gadā netālu no Endlas teātra kādreizējās atrašanās vietas.

“Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem” pirmo reizi tika publiski nolasīts 1918. gada 23. februārī no Endlas teātra balkona. Manifestu publicēja un Igaunijas Republikas dibināšanu izsludināja galvaspilsētā Tallinā 24. februārī, nododot visu varu Igaunijas Glābšanas komitejai un vēlāk — Pagaidu valdībai. 1918. gada 24. februāri joprojām svin kā Igaunijas Republikas neatkarības dienu.

Otrā pasaules karā teātra ēka tika pamatīgi bojāta, un vēlāk to nojauca.

Piemineklī ir attēlots vēsturiskā teātra balkons tā reālajā izmērā. Uz balkona sienas ir iegravēts neatkarības manifesta teksts gan oriģinālajā vecajā drukā, gan antīkvas burtveidolā, gan Braila rakstā.

Die Estnische Museumseisenbahn findet man auf dem Gelände einer ehemaligen Torffabrik im Dorf Lavassaare im Landkreis Pärnu, 17 km nordwestlich der Kreisstadt.

Sie ist das einzige Museum für Schmalspurbahnen in Estland. Zu seinen Exponaten gehört eine funktionstüchtige Dampflokomotive. Das Museum verfügt über mehr als 80 Fahrzeuge, darunter fünf Lokomotiven und eine Reihe von technischen Geräten, von denen die meisten im Außenbereich ausgestellt sind. In den Innenräumen der ehemaligen Verwaltung sind über 700 historische Fotos, Objekte und Dokumente zum Thema der estnischen Schmalspurbahnen ausgestellt.

Die Schmalspurbahnen wurden im 19. und 20. Jahrhundert gebaut, um das produzierende Gewerbe in den zu Russland gehörenden Gouvernements Estland und Livland zu fördern.

Ein gut sichtbarer Abschnitt der Verteidigungsanlagen aus dem Ersten Weltkrieg entlang des Kleinen Sundes (estn. Väike väin) befindet sich auf der Insel Muhu, unweit der Landstraße Kuivastu-Kuressaare in unmittelbarer Nähe der bekannten Eemu-Windmühle.

Diese Schützengräben sind ein kleiner Teil einer mehrere Kilometer langen Zone mit Verteidigungsanlagen. Sie wurden zwischen 1915 und 1917 zur Verteidigung gegen die eindringende deutsche Armee gebaut und sowohl im Ersten als auch im Zweiten Weltkrieg genutzt.

Die erneuerte Anlage ist anschaulich für die Militärgeschichte der Insel Muhu. Der Transekt in Zickzack-Linie ist gut zu erkennen. Die Gräben sind für Besucher sehr gut zugänglich – sie liegen neben der Landstraße und unweit des Parkplatzes. Die Anlage wird durch die originalgetreue Drahtbegrenzung ergänzt.

Dieses militärgeschichtliche Bauwerk wiederum ist auf direkte Weise auch mit der nahe gelegenen Eemu-Windmühle verbunden, die die Schlachten des Ersten Weltkriegs überstanden hat, im Zweiten Weltkrieg jedoch zerstört und 1980 wiederaufgebaut wurde.

Das Kriegstechnik-Museum von Saaremaa wurde 2007 gegründet. Die Hauptsammlung des Museums (etwa 12.000 Objekte) besteht aus den Privatkollektionen der Gründungsmitglieder.

Das Museum organisiert thematische Führungen und Nachstellungen von Schlachten, um die Geschichte der Kriege des 20. Jahrhunderts darzustellen. Das Museum verfügt über 5 Ausstellungssäle mit einer Fläche von 650 m2, die der Öffentlichkeit zugänglich sind, sowie über eine Freiluftausstellung mit großer Kriegstechnik. Im Mittelpunkt des Freiheitskriegs-Saals ist der Geschützwaggon des Panzerzugs Nr. 3 zu sehen. Ausgestellt sind Originaluniformen aus dem Freiheitskrieg (1918-1920), Waffen und andere persönliche Ausrüstungsgegenstände. Im Saal für historische Uniformen kann man Originaluniformen der Streitkräfte der ersten Estnischen Republik (1925-1940) sowie Originaluniformen und andere Ausrüstungsgegenstände des Zweiten Weltkriegs sehen. Die Waffenkammer umfasst europäische Feuerwaffen und Blankwaffen (1450-1970). Im Saal für persönliche Ausrüstungs- und Küchengerätschaften aus dem Zweiten Weltkrieg befinden sich von Soldaten verwendete Utensilien und Haushaltsgegenstände. Im Saal der Technik können Kommunikationsgeräte, Geschütze, Mörser, Motorräder, Fahrräder und Autos besichtigt werden.

Als Geburtsstunde des Museums von Saaremaa, das sich in der mittelalterlichen Bischofsburg in Kuressaare befindet, gilt der 17. Februar 1865. Damals wurde der "Verein zur Kunde Ösels" gegründet (Ösel ist der einstige Name Saaremaas). Auf das Burggelände zog das Museum im Jahre 1897. Die Ausstellung über die Natur und die Geschichte von Saaremaa ist breitgefächert. Das größte und beste Exponat des Museums ist sicherlich die Burganlage selbst, die ein hervorragendes Beispiel für die Entwicklung von Festungen zwischen dem 14. und 19. Jahrhundert ist. Die Bischofsburg in Kuressaare ist eine der originalgetreuesten Festungsanlagen in Nordeuropa.

Die Militärsiedlung im Dorf Maantee liegt auf der Insel Saaremaa, nur wenige Kilometer vom Militärmuseum in Sõrve entfernt, auf beiden Seiten der alten Landstraße.

Mit dem Bau der Kasernen im Dorf Maantee wurde nach der Unterzeichnung des sog. Militärbasen-Abkommens im April 1940 begonnen. Die Arbeiten wurden von der ortsansässigen Firma A. und M. Edenberg ausgeführt. Der Komplex bestand aus zwei Kasernen, beide mit je 350 Schlafplätzen, einer Kantine, einer Bäckerei, sanitären Anlagen, einem Club, einem Sanitätspunkt und einem Eiskeller. Er beherbergte die Besatzung der Küstenbatterie Nr. 315. Mehrere Bauernhöfe standen der Anlage im Weg; ihre Bewohner mussten sie verlassen. Nach dem Krieg wurde die Kaserne als Stützpunkt für die Besatzungen der in der Umgebung errichteten Küstenwache-Batterien genutzt. Im Kalten Krieg wurden die Kasernen erneut in Betrieb genommen, diesmal durch Raketentruppen. Im Juli 1960 wurde die mit S-75-Raketen ausgerüstete Division Nr. 74907 dort stationiert. In der Nähe der Kaserne wurde mit dem Bau des Raketendepots "Granit" begonnen. In der zweiten Kaserne war eine einzelne Funkortungskompanie stationiert. 1972 wurden drei Flugabwehrraketen mit Atomsprengköpfen im "Granit" stationiert. Im Januar 1991 stellte man das Raketenkorps außer Dienst. Die Funkortungseinheit verließ das Dorf Maantee im Jahr 1992.

Die Gebäude sind inzwischen baufällig und unsicher. Das Raketendepot hat seine Eisentüren verloren. Dennoch ist der Komplex für Touristen interessant, jedoch ist bei einem Rundgang Vorsicht geboten.

Das 2004 als "Geschichtszimmer von Sääre" gegründete Militärmuseum von Sõrve befindet sich in den Gebäuden des ehemaligen sowjetischen Grenzschutzes auf der Spitze der Sõrve-Halbinsel im Dorf Sääre in der Gemeinde Torgu auf der Insel Saaremaa. Der Leuchtturm von Sõrve, eine der meistbesuchten Touristenattraktionen Saaremaas, liegt in Sichtweite, etwa einen Kilometer entfernt.

Während des Kalten Krieges war die Küste von Saaremaa von etlichen solcher Wachposten übersät. In der Regel waren sie mit ein paar Dutzend Matrosen und einigen Offizieren besetzt. Ziel war die Überwachung des Seeverkehrs in der Irbenstraße, denn die Küste von Saaremaa war Teil der maritimen Außengrenze der Sowjetunion. Die Militärausstellung ist in einem 1955 errichteten Kasernengebäude untergebracht und in verschiedene Räume unterteilt. Besucher erfahren hier Näheres zu den Ereignissen des Ersten und Zweiten Weltkriegs auf Sõrve, erhalten Infos zur Sowjetzeit und zur aktuellen militärischen Ausrüstung der NATO-Truppen. Die älteren Objekte wurden von Einheimischen gesammelt und auf Schlachtfeldern gefunden. Heute befinden sich in den Nebengebäuden desselben Komplexes auch eine maritime und historische Ausstellung sowie das Naturmuseum von Sõrve, die auch mit der Eintrittskarte für das Militärmuseum besucht werden können.

In der Nähe des Museums befindet sich die Küstenbatterie Nr. 43 aus dem Ersten Weltkrieg. Hier kann man Geschützstellungen aus Beton und Schutzmauern zweier Stellungen sowie den Sandhügel des Gefechtsstandes sehen.

Гавань гидросамолетов расположена на полуострове Паписсааре, к которому ведет историческая мощеная каменная дорога от небольшого поселка Кихельконна.

База гидросамолетов Паписсааре, входившая в состав Военно-морской крепости Петра I, была построена в 1912-1914 годах. Она состояла из двух авиационных ангаров, складов оборудования и боеприпасов, топливного резервуара, электрогенератора, казарм, столовой, хлебозавода и бани. В августе 1914 года сюда из Лиепаи было доставлено девять самолетов. 12 октября 1917 года немецкие войска захватили базу и разрушили большую часть зданий. В межвоенную эпоху на территории комплекса находилась судоверфь Юлиуса Теяра.

24 октября 1939 года советские войска приобрели комплекс в соответствии с Пактом о взаимной помощи и вновь перестроили верфь в гавань для гидросамолетов. Гидросамолеты MBR-2 15-й авиационной эскадрильи, дислоцированной здесь, участвовали в Зимней войне. В конце лета 1941 года немецкие бомбардировщики уничтожили гидросамолеты. Отступая, советские военные подожгли базу.

С 1940-1960 годов весь полуостров был закрытой военной зоной. Позже комплекс использовался местным рыболовецким колхозом. Сегодня оставшиеся здания используются в качестве мастерских и складов.

Эта историческая гавань для гидросамолетов в наши дни стала важным туристическим портом, именно отсюда отправляются лодки на уникальный островок Вильзанди.

Ундва расположена в северо-восточной части полуострова Тагамыйза, что на северо-западе Сааремаа. В августе 1940 года советские войска и местные жители, завербованные на строительство военной базы, начали строительство 32-й военной базы в Ундва. После Второй мировой войны Советская армия дополнительно построила здесь две 127-мм артиллерийские батареи, одну возле обрыва Суурику, а другую на мысе Ундва. Последняя позже была заменена более современной батареей береговой обороны, которая предшествовала строительству радиолокационной станции в 1960-х годах. Четыре бетонных барбета, бетонные ангары и многие другие здания комплекса до сих пор находятся в хорошем состоянии.

Военная пешеходная тропа расположена на северном побережье Сааремаа, в 1,5 км к северо-западу от деревни Панга. Самый удобный доступ к Панга - через Выхма.

Тропа проходит вдоль берега Панга, который является самым высоким обрывом обнаженной скальной породы в Западной Эстонии и на островах. Продолжительность обрыва, уникальные рельефы и захватывающий вид на морские просторы - все это сделало берег Панга привлекательным для туристов. Природный заповедник Панга с севера и северо-востока окружает Балтийское море, в запада устье залива Кюдема, являющееся важным местом гнездования водных птиц, на юге и востоке к обрыву Панга подступают леса.

Побережье Панга не видело активных сражений. Эта территория использовалась в оборонных целях как закрытая приграничная зона Советского Союза.

Солнечные часы отмечают место, где когда-то стоял прожектор, охранявший государственную границу.

Сегодня пешеходная тропа Панга, протяженностью 2 км, проходит мимо руин различных военных объектов.

Строительство батареи началось в 1914 году. Так как это была дополнительная батарея, отсутствовавшая в первоначальном плане морской крепости, то и тип артиллерийских орудий неоднократно менялся. Наконец, были установлены четыре 120-мм пушки Виккерса. Для защиты огневых точек была насыпана песчаная коса длиной 200 м и шириной 10-20 м. В месте нахождения орудий она была покрыта еще и бетоном. Хинду была единственной батареей на Хийумаа, которая участвовала в боевых действиях во время высадки десанта в бухте Тагалахт 12 октября 1917 года. После короткой перестрелки с немецкими военными кораблями русские артиллеристы бежали, оставив батарею нетронутой. Немцы выслали десантное подразделение на берег, которое и взорвало орудия батареи. Одним из немецких военных кораблей, стрелявших по батарееХинди, был флагман SMS "Bayern", военный корабль с самым большим водоизмещением, который когда-либо находился в эстонских водах.

Здание радиостанции батареи было перевезено в Эммасте и использовалось в качестве деревенского культурного центра (снесено в 1980-х годах). Стволы орудий и другие более крупные детали все еще находились там и в 1937 году. Сегодня первая и вторая орудийные платформы все еще опознаваемы, две другие расположены на огороженном дворе хутора. Третья воронка от орудия заполнена землей, сейчас там стоит жилой дом с видом на море, остатки четвертого выглядят как потрескавшаяся бетонная платформа. Из двух орудийных платформ ПВО до наших дней дошла только одна (в ста метрах от дома престарелых, на правой стороне дороги). Зданий, сохранившихся в полном виде, уже не осталось.

Punaarmee ehituspataljon saabus Hindu külla 1939. aasta oktoobris. Külarahvas sai käsu vastu talve kodudest lahkuda. Kevadeks oli patarei territoorium traataiaga piiratud. Ehitusmaterjal saabus Sõru sadama kaudu, töö sadamas käis ööpäev läbi kolmes vahetuses. Patarei ehitusel said tööd vähemalt sada kohalikku meest. Suurtes vannides segati käsitsi betoonisegu, kaevati vundamendiauke. Kasarmud pidid algul tulema kahekorruselised, teise korruse vinkelrauast sõrestik oli juba valmis, kui tuli kõrge komisjon ehitust kontrollima. Anti käsk teine korrus maha kiskuda – paistab merele! 1940. aasta sügiseks said valmis kaks kasarmut, kaks ohvitseride elamut, söökla, kaks sauna, toiduainete kelder, kaks tuletõrjeveehoidlat ja väravaputka valvurile. Ehitus pidi jätkuma veel suures mahus, sest ladudes seisis paarsada tonni tsementi.

Patarei nr 44 meeskonnas oli 5 ohvitseri ja 125 reaväelast. Suurtükkide sisselaskmine toimus 1941. aasta suvel, kui merele toodi laevu meenutavad mastidega alused, mida puksiirid pikkade trosside otsas vedasid. Päris valmis patarei ei saanudki, osa varjendeid ja veereservuaar on pinnasega katmata. Gaasivarjendist (varjend-elektrijaamast) jõuti valmis vaid väljaturritavate armatuurraudadega betoonpõrand. Üks suurtükk koos meeskonnaga viidi 1941. aasta septembris Heltermaale. Oktoobris, saksa dessandi ajal, lasti üks laskemoonavarjend koos kogu patarei järelejäänud laskemoonaga õhku. Plahvatus oli võimas, selle tagajärjel rebenesid ning paiskusid eemale laenguruumi seinad, katus aga tõusis õhku ja murdus paikajäänud seinale kukkudes pooleks.

Ülejäänud kolm suurtükiplokki on säilinud enam-vähem tervena ja varjendid on üldiselt kuivad. Viimastel aastatel on territooriumil tehtud raiet ja positsioonid on üsna hästi vaadeldavad. Komandopunkt on aastaringselt poolest saadik vett täis. Vesise asukoha tõttu on raudbetoon ja tellised tunduvalt rohkem lagunenud kui näiteks Tahkunas.

Patarei ümber on viis dotti, kõik erineva konstruktsiooniga. Patarei positsioonist mõnisada meetrit loodes on väike avatud vaatluspunkt. Kaks dotti on ka linnaku juures. Sõru ülemise tuletorni lähedal on kividest laotud laskesektoriga dzoti vare. Selliseid laskepesi ehitati 1941. aastal Tärkma ja Õngu vahele vähemalt 15.

Aastail 1944–1945 patarei taastati kolme 130 mm suurtükiga. Viimased harjutuslasud tehti 23.09.1957. Järgmise aasta märtsis suurtükid konserveeriti ning seejärel saadeti patarei laiali. Linnakus asub Tohvri hooldekodu.

Rohkem infot Hiiumaa militaarpärandi kohta on siin:
https://mil.hiiumaa.ee

Orjaku sadam kavatseti välja ehitada Tsaari-Venemaa merejõudude torpeedokaatrite baasiks. Ehitustöödega alustati 1912. aastal, kuid I maailmasõja alguseks jõuti rajada kaks kaitsemuuli, mis sadama-ala praeguselgi ajal ümbritsevad. Eesti Vabariigi lõpuaastail süvendati 2,2 kilomeetrit pikk, 35 meetrit lai ning 4 meetrit sügav laevatee.

Rohkem infot Hiiumaa militaarpärandi kohta on siin:
https://mil.hiiumaa.ee

Территория между Южным мысом Ристна и портом Калана в Хийумаа насыщена военными объектами. Поскольку сооружения разных эпох и воинские части беспорядочно разбросаны, можно только догадываться какую функцию несли эти объекты.

30-метровый чугунный маяк Ристна был собран в 1874 году из компонентов, произведенных во Франции. Маяк был сильно поврежден во время Первой мировой войны и был укреплен бетонной внешней конструкцией в 1921 году. Высота самого маяка составляет 29,5 метра, а его световые башни возвышаются на 37 метров над уровнем моря. Свет маяка виден с расстояния 31,5 км.

Задачей маяка было также предупреждение суден о ледовой обстановке в Балтийском море. Если морские каналы были заблокированы льдом, маяк предупреждал их мигающим красным светом.

Военный музей в Хийумаа расположен на территории бывшего пограничного кордона Тахкуна. Гордостью музея является его коллекция артиллерийских стволов береговой обороны – здесь представлены стволы орудий калибра 180 мм, 130 мм и 100 мм. На открытой площадке представлены бронетранспортеры БТР-70 и БРДМ-2, ЗИЛ-157, ГАЗ-66 и другие машины, укрытия гражданской обороны, пограничный катер, морские мины, противотанковое орудие, наблюдательная вышка пограничной охраны, радары и радиомачты. В главном здании музея на своем первоначальном месте размещен радар морского наблюдения. Также представлены боеприпасы и снаряды, каски, головные уборы и униформа, средства связи и оборудование гражданской обороны.

Tahkuna 130 mm patarei sarnaneb arhitektuurilt Tohvri patareiga. Suurtüki­õuede raudbetooni sisse on mitmes kohas kirjutatud kuupäev 20/IV 1941. Sel aastal oli patareis neli 130 mm suurtükki B-13 (suurtüki kaal koos kilbiga 12,8 tonni, meeskond 11, laskekaugus kuni 25 km). Patarei koosseisus oli 151 madrust ja 9 ohvitseri. Tahkuna patareis nr 26 paigaldati suurtükid vahetult enne lahinguid 1941. a oktoobris.

Raudbetoonist suurtükiplokid jäid sõjas terveks ja isikkoosseis saabus kohale juba 1944. aasta oktoobris. Patareis oli algul kolm 130  mm suurtükki B-13. Viimased lasud tehti Tahkunas 1960. aasta jaanuaris ja siis oli suurtükke neli. Patarei tegutsemise ajal oli tuletornini viivast teest viimane kilomeeter tõkkepuu ja pääslaga suletud. Isegi 1959. aasta sõjaväe topokaardile ei ole seda teelõiku märgitud.

Tänapäeval on Tahkuna patarei ehitised valdavalt hästi säilinud. Suurtükiplokkide kõrval laskemoonahoidlates on kohati säilinud mürsuriiulid, need on alles ka positsioonide tagalas asuvates laskemoonaladudes. Varjend-elektrijaamas (gaasivarjendis) on alles narid. Katlamaja ning diiselelektrijaama vahel on omapärane kõrgesse pinnasevalli peidetud veetrass, mille mõlemas otsas on betoonreservuaar. Tulejuhtimistorn ehitati komandopunkti kõrvale 1950. aastatel. Pärast patarei likvideerimist oli selles laevastiku raadiotehnikaüksuse vaatluspost. Kuna mets kasvas kõrgemaks ja meri enam hästi ei paistnud, ehitati tornile veel üks korrus peale. See on ülejäänud ehitisest silmatorkavalt viletsama ehituskvaliteediga. Juurdeehitatud korrusel on ka ahi, algselt oli tornis keskküte. Kogu patarei territooriumil on lahtikaevatud kaablikraave – nii 1960. aastatest, kui kolhoosidel lubati võtta mahajäetud patareist elektrivarustust, kui ka 1990. aastate algusest, kui kaevati välja kõik vahepeal paigaldatud kaablid (mida õnnestus leida). Territoorium on täiesti hooldamata ja tihedalt metsa kasvanud, seepärast on objektide leidmine ja vaatlemine raskendatud.

Patarei territooriumil parkla kõrval on 1968. aastal avatud mälestusmärk 1941. aastal hukkunud Balti laevastiku meremeestele. Mälestusmärgi autor on Leningradist pärit Vitali Navoznõhh, 1941. aasta Hiiumaa lahingutes osaleja, kes pärast sõda elas Hiiumaal ja töötas kiviraidurina. Mälestusmärgi kõrval on hauakivi kahele tundmatule sõdurile, kes maeti sinna 1973. aastal.

Rohkem infot Hiiumaa militaarpärandi kohta on siin:
https://mil.hiiumaa.ee

Muuseum asub Haapsalu kuurordi teenindamiseks 20. sajandi alguses rajatud raudtee lõppjaama jaamahoones.

1997. aastast Haapsalus tegutsev Raudtee- ja Sidemuuseum tutvustab Eesti raudteede pea pooleteise sajandi pikkust arenguteed ning ka infovahetuse viise ja võimalusi. Vanaduspuhkusel raudruunade kõrval kohtab siin muuhulgas viisakat jaamaülemat, luukeretelefoni ning saab astuda sisse vaksali postiagentuuri.

Väliekspositsioonis asub muuhulgas teise maailmasõja aegne Saksa auruvedur 52 3368. 

Auruvedur 52 3368 valmis 1943. aasta aprillis Münchenis Krauss-Maffei tehases ja suunati tööle Austriasse Villachi raudteedirektsiooni Bruck an der Mur depoosse. Edasi anti see rendile Ungari Riigiraudteele (MAV), kus võeti 7. juunil 1945 Punaarmee poolt trofeena arvele. Ungari-Rumeenia riigipiiri muutumisel sattus vedur 52 3368 Rumeenia raudteele (CFR). Augustis 1950 tehti vedur CFR Iași remonditehases ringi laiarööpmeliseks (1524 mm) ja anti üle NSV Liidule, kus töötas Odessa raudtee Kotovski ja Vapnjarka depoodes oktoobrist 1950 kuni 1956. aastani, mil arvati NSVL Teedeministeeriumi strateegilisse reservi. 26. augustil 1957 saabus vedur TE-3386 (ТЭ-3368, 1952. aastal oli seeria 52 ümber nimetatud seeriaks TE) Valga veduribaasi, kus sai endale sama aasta novembris veduri TE-450 Berliinis Borsigi tehases 1943. aastal ehitatud vanntendri (Wannentender), mis mahutas 32 m3 vett ja 10 t kütteainet. Vedur oli Valgas (vahepeal 1961-68 Tartu depoos) baasi likvideerimiseni 1997. aastal. Aastail 1950-85 oli tema läbisõit laiarööpmelise vedurina 463 216 km.

1942-45 ehitati 52 seeria vedureid üle Euroopa 14 tehases kokku 6295. Pärast Teist maailmasõda olid seeria 52 vedurid paisatud üle Euroopa Norrast Türgini ja Belgiast Nõukogude Liiduni. Viimases oli üle 2000 veduri – täpne arv on teadmata, kuna vedureid töötas erinevate ametkondade, sh ka julgeolekuorganite valduses. Eestis liikusid auruvedurid seeriast 52 esmakordselt aastail 1943-44 normaalrööpmelistena (laius 1435 mm). Alates 1953. aastast, mil nende veduritega Eesti laiarööpmelistel teedel vahetati kaubaliikluses välja senised Ameerika sõjavedurid seeriast Ša („šarikud“), on Eestis olnud 138 taolist vedurit.

1991. aastaks oli Eestisse jäänud vaid üks selline vedur – TE-3368. 8. mail 1998 toodi see Raudteemuuseumi eksponaadiks Haapsallu ning on üheks unikaalsemaks eksponaadiks ja (militaar)tehnikaajaloo mälestiseks Eestis tutvustades ühtlasi 20. sajandi raudtee-ajalugu laiemalt.

19. sajandi teisel poolel historitsistliku välisilme saanud Viimsi mõisas alates 2001. aastast tegutsev muuseum tegeleb Eesti sõjaajaloo uurimise, säilitamise ja eksponeerimisega.  Praeguse muuseumi eelkäijateks tuleb lugeda juba 19. jaanuaril 1919 asutatud Eesti Vabastamise Sõja muuseumi ning 1993. aastal Viimsi vallavolikogu otsusega mõisa rajatud kindral Laidonerile pühendatud muuseumi. Nõukogude okupatsiooni ajal paiknes mõisas mereväe raadioluure üksus ning pärast võõrvägede lahkumist oli hoone väga kehvas seisus. Praegusel kujul asutati muuseum toonase kaitseministri Jüri Luige 26. veebruari määrusega 2001. aastal. Sellest ajast  tegutseb muuseum kaitseministeeriumi alluvuses.  Muuseumi väljapanek annab ülevaate Eestis ja mujal maailmas peetud sõdadest, millest Eesti elanikel on tulnud osa võtta. Osa ekspositsioonist on pühendatud Eesti Sõjavägede Ülemjuhatajale kindral Johan Laidonerile, kellele mõis aastatel 1923-1940 kuulus. Peahoone lähedal asuvas sõjatehnika angaaris saab näha valikut suurtükke ja sõidukeid.

Muuseum asub Tallinnas mere ääres Kalamajas.

Lennusadam rajati esimese maailmasõja ajal Vene tsaari Nikolai II käsul osana Peeter I merekindluse süsteemist. Ajaloolises vesilennukite angaaris paiknevas muuseumis on ligi 200 originaaleksponaati: allveelaev Lembit, sajandivanune jäämurdja Suur Tõll, vesilennuk Short 184, vanima eesti päritolu laeva vrakk, miinid, kahurid jne. Püsiekspositsiooni täiendavad ajutised näitused. Vesilennukite angaar on arhitektuuriajalooliselt erakordne: selle kuppelkatus kuulub maailma kõige varasemate raudbetoonkoorikute hulka.

Muuseumi programmid ja iseseisvaks külastuseks mõeldud materjalid on mängulised ja avardavad silmaringi nii lastel kui täiskasvanutel.

Tallinnas asuv Hotell Viru ehitati 1972.aastal. Välismaalastele sobiv hotell pidi sobima ka riikliku julgeoleku organitele ehk KGB-le. Muuseumi ekspositsioon räägib palju enamast kui ühest hotellist ja KGB-st. Muuseum on lugude varamu kahest maailmast. Ühes, mis eksisteeris peamiselt paberil, elasid õnnelikud nõukogude inimesed külluses ja sõpruses, targa ainupartei juhtimisel, seal polnud õnnetusi ega katastroofe. Teine, päris maailm, oli oma olemuselt tunduvalt mitmekesisem ja keerulisem. Muuseumi külastamiseks on vajalik eelregistreerimine!

Kādreizējais jūras cietoksnis atrodas Kalamajas apkaimē Tallinā.

Militāro inženieru Etjēna Luija Bulē un Kloda Nikolā Ledū projektēto Patarei cietoksni sāka celt 1829. gadā pēc Krievijas imperatora Nikolaja I rīkojuma. Kompleksu atklāja 1840. gadā, bet tas nebūt nozīmē, ka būvdarbi bija pabeigti. Cietoksnim ir veikta pārbūve: valdīja bažas par to, ka Lielbritānijas un Francijas karaspēks varētu uzbrukt no Baltijas jūras pēc Krimas kara izcelšanās 1853. gadā. Tā patiesi arī notika, taču uzbrukums nepārauga vērienīgā karadarbībā. No Patarei cietokšņa tika raidīti vien daži šāviņi. Kad karadarbībā sāka izmantot sprāgstošos lādiņus, Patarei 1858. gadā pārtrauca izmantot kā cietoksni, un to pārveidoja par kazarmām. Igaunijas brīvvalsts laikā Patarei pārveidoja par cietumu, kas darbojās līdz 2002. gadam. To kā cietumu izmantoja arī Vācijas un Padomju okupācijas laikā. Šo abu režīmu pastrādāto noziegumu dēļ bijušais cietoksnis tautā ir iemantojis drūmu slavu. Arhitektoniski vērienīgajā celtnē, kuras platība aptver četrus hektārus, šobrīd ir iekārtota izstāde “Komunisms ir cietums”, kas sniedz ieskatu komunisma ideoloģijā, komunistiskā režīma noziegumos un ēkas vēsturē. Šo četrus hektārus plašo, iespaidīgo arhitektūras brīnumu sāka renovēt 2020. gadā. Līdz 2026. gadam Patarei tiks iekļauts pilsētas ainavā, un tur būs komerciālās telpas, dzīvokļi un atpūtas iespējas. Ēkas austrumu spārnā tiks saglabāts autentiskais cietuma interjers un cietumnieku pastaigas boksi. Tur jau ir iekārtota gandrīz 1200 kvadrātmetru plaša izstāžu zona, kas iepazīstina ar komunisma ideoloģiju un noziegumiem, kā arī ēkas vēsturi.

“Vabamu” muzejs atrodas Tallinas centrā. Šis privātais muzejs tika atvērts 2003. gadā, un tas ir veltīts Igaunijas vēsturei laikposmā no 1940. līdz 1991. gadam. Muzejs atsauc atmiņā nesenās vēstures stāstus, izceļot gan brīvības vērtību, gan tās trauslo dabu.

Pamatekspozīcija un muzejā rādītās filmas vēsta par padomju okupāciju, represijām, nacionālo pretošanās kustību un Dziesmoto revolūciju.

Pamatekspozīcijai “Brīvībai nav robežu” ir piecas tematiskās daļas: “Necilvēcība”, “Trimdā”, “Padomju Igaunija”, “Atjaunošana” un “Brīvība”. Muzeja apmeklētāji var izmantot audiogidu (igauņu, krievu, angļu, somu, vācu, franču vai spāņu valodā), kas ļaus tiem izbaudīt iespaidīgu un retrospektīvu vēstures ekskursiju. Ir pieejamas arī aktivitātes bērniem, lai muzeja apmeklējums kļūtu par neaizmirstamu piedzīvojumu visai ģimenei.

Haros uostas yra to paties pavadinimo kaime Harju apskrityje.

Haros salos pakrantėje buvo pasienio apsaugos postas, kuris buvo naudojamas tiek imperijos laikais, tiek nepriklausomybės laikais iki Antrojo pasaulinio karo. Estijos okupacijos metu postą perėmė sovietų pasienio apsauga. Netoliese buvo pastatytas karinis uostas – istorinė Haros povandeninių laivų bazė arba išmagnetinimo stotis. Demagnetizavimas buvo atliekamas naudojant povandeninius techninius įrenginius ir leido laivų bei povandeninių laivų korpusams atremti magnetines minas.

Visa uosto teritorija anksčiau buvo saugoma zona. Šiuo metu uoste įsikūręs lankytojų centras ir jis naudojamas kaip prieplauka. Vietoje galima susipažinti su bazės istorija, lankytojai taip pat gali apžiūrėti krantinę ir griuvėsius.

Memoriaal asub Vaivara vana kalmistu lähedal ajaloolises Sinimägede lahingupaigas Grenaderimäe läänenõlval.

Memoriaal sümboliseerib II maailmasõjas põrkunud Nõukogude ja Saksa vägede lahingut Sinimägedes.

Esimene mälestusmärk Sinimägedele paigaldati 1994. aastal, mil sinna paigutati 6,5 m kõrgune puidust rist. Memoriaal rajati aastatel 1997-2000. Umbes hektari suurusel maa alal on 12 meetri kõrgune terasest ratasrist (metallikunstnik H. Müller). Selle keskel on plahvatust sümboliseeriv kompositsioon. 2004. aastal avati memoriaali koosseisus eraldi mälestuskivi 20. Relvagrenaderide Diviisi võitlejatele. 2006. aastal avati mälestuskivid hollandi ja vallooni vabatahtlikele, kes võitlesid kõrvuti eestlastega.

Grenaderimägi käis lahingute käigus korduvalt käest kätte, kaitsjate viimaseks vastupanukoldeks oli memoriaali ristist sadakond meetrit ida pool paiknev „Põrguauk”.

Muuseum asub Sinimäe alevikus renoveeritud Vaivara mõisa aidas.

Väljapanek on pühendatud lahinguile Narva jõel ja Sinimägedes 1944. aastal. Muuseumis eksponeeritakse relvi, mundreid, sõdurite isiklikke esemeid, sõjaaegseid fotosid, vaenupoolte propagandaplakateid jms. Suurelt ekraanilt saab vaadata ajaloolisi filme ja dokumentaalkaadreid. Vaatamata raskele sõjateemale on väljapanekus mõeldud kõigile: sellel ajal kui täiskasvanud detailde uurimisele keskenduvad, on noorematel võimalik üht-teist oma käega katsuda. Muuseumi lähedal on maastikul näha Peterburi 3. eelkaitseliin esimese maailmasõja ja Saksa Idavalli varukaitseliin ehk nn Tannenbergi liin teise maailmasõja ajast.

Avinurme lahingu memoriaal asub Avinurme alevikus, kiriku ja surnuaia juures.

Avinurme lahing toimus 1944. aastal ning traagilisel kombel sõdisid seal ka eestlased eestlaste vastu: Nõukogude poolel eestlaste 27. laskurpolgu ja 921. laskurpolgu mõned pataljonid ning  Saksa poolel Eesti Relvagrenaderide SS-diviisi ja Eriotstarbelise Jalaväediviisi osad. 

1964. aastal püstitati Avinurme kiriku ette mälestussammas kirjadega: "Au kangelastele, kes langesid võitluses kodumaa eest Avinurme vabastamisel. 20. IX 1944. a.".

The statue of the Mourning Maiden, which marks a mass grave of people killed in World War II, is located in the town of Mustvee by Lake Peipsi.

In 1944, Red Army soldiers killed in Mustvee and the surrounding woods were buried here, in the abandoned Old Believers' cemetery. Soviet Army sources state that 264 Soviet soldiers killed in World War II are buried in the mass grave.

On 8 May 1973, a bronze statue sculpted by Elmar Rebane entitled ‘Mourning Maiden’ was placed here, along with a tombstone marking the mass grave.

This museum is situated by the Tartu-Jõgeva-Aravete road in Jõgeva.

It grew out of an exhibition entitled ‘1900-1945’ showcasing exhibits gathered and curated by military history enthusiasts. The museum opened in 2012. It displays local archaeological findings, military and civilian memorabilia, significant cultural exhibits and a wide range of weaponry. It also presents the history of military conflicts from the Stone Age through to the modern era. The museum has a study room for educational programmes, such as “Don't touch bombs, children!” for schools.

The museum reserves a special place for an exact copy of an Arsenal-Crossley armoured car from 1927, which was researched and built by museum staff in 2018 for the centennial celebrations of the Republic of Estonia.

Šis muziejaus kambarys yra Saadjervės gamtos centre, mažame Äksi miestelyje.

Jis buvo atidarytas 2002 m. Suomijos berniukų asociacijos, Tartu savivaldybės ir Suomijos valstybės vardu ir remiant.

Jame pateikiama Antrojo pasaulinio karo metu Suomijoje ir Estijoje vykusių mūšių, kuriuose dalyvavo suomių berniukai, apžvalga. Čia pamatysite maketą, kuriame pavaizduoti Jegevos ir Tartu apskrityse vykę mūšiai, suomių berniukų uniformos, įranga, ginkluotė, kariniai apdovanojimai, asmeniniai daiktai ir nuotraukos. Bunkeris taip pat atviras lankytojams.

Įėjimas nemokamas.

Šis muziejus yra įsikūręs Riia ir Pepleri gatvių kampe Tartu mieste.

Tai Tartu miesto muziejaus filialas. Muziejus įsikūręs liūdnai pagarsėjusiame pilkame pastate ant Riiamägi kalvos, kurį KGB naudojo kaip savo operacijų bazę Tartu XX a. 5-ajame ir 6-ajame dešimtmečiuose. Čia esantys rūsiai buvo naudojami kaip politinių kalinių tardymo izoliatorius. Dabar, po daugelio metų, muziejus atviras lankytojams. Kai kurios kameros (įskaitant tas, kurios buvo naudojamos vienutėje) ir dalis koridoriaus buvo atkurti iki pirminės išvaizdos. Paroda buvusiose kalėjimo kamerose suteikia apžvalgą apie Antrąjį pasaulinį karą, pokario antisovietinį pasipriešinimą Estijoje, komunistinio režimo įvykdytus nusikaltimus ir sąlygas sulaikymo centre. Muziejaus atidarymo idėja kilo buvusios pogrindinės studentų pasipriešinimo grupės Tartu mieste „Mėlyna-Juoda-Balta“ nariams, kurie, apsilankę savo buvusiose kamerose, sužinojo, kad rūsys buvo apleistas ir kad atkurti buvusią kalėjimo išvaizdą nebūtų labai sunku. Muziejus oficialiai atidarytas 2001 m. spalio 12 d.

Šis aerodromas yra buvusi oro bazė šiaurės rytiniame Tartu pakraštyje.

1912 m. balandžio 14 d. rusų pilotas Sergejus Utočkinas įėjo į istoriją, atlikdamas pirmąjį motorizuotą skrydį Estijoje „Farman“ biplanu virš Raadi dvaro. Dvaro savininkas baronas Liphartas 1914 m. vasarą savo dirbamą žemę pavertė kilimo ir tūpimo taku. Tarpukario Estijos nepriklausomybės laikotarpiu Raadi buvo dislokuota 2-oji aviacijos pulko eskadrilė. Šeštajame ir septintajame dešimtmečiuose aerodromas buvo pertvarkytas į vieną didžiausių oro bazių Rytų Europoje, kurioje buvo dislokuoti strateginiai tolimojo nuotolio bombonešiai. Manoma, kad paskutinis nusileidimas Raadi įvyko 1996 m. Planų renovuoti aerodromą buvo atsisakyta 1999 m. Nuo to laiko aerodromas buvo uždarytas.

Jis įsikūręs šalia Raadi dvaro. 1922 m. dvare, kuris 1919 m. buvo nusavintas iš Liphartų, buvo įkurtas Estijos nacionalinis muziejus. 1944 m. rugpjūtį per aviacijos bombardavimus dvaras padegė ir sudegė. 2016 m. Raadi mieste, buvusio pakilimo tako gale, atidarytas naujas Estijos nacionalinio muziejaus pastatas. 350 metrų ilgio ir nuo žemės iškilęs pastatas sukuria įspūdį, kad tai pakilimo tako tęsinys.

Jalakos linija (pavadinta Tartu vykdomojo komiteto pirmininko Kristjano Jalako vardu) buvo prieštankinė apkasa, iškasta palei Rygos kelią netoli Rani kaimo, už keturių kilometrų nuo Tartu 1941 m. vasarą kaip atsakomoji priemonė prieš vokiečių puolimą.

Dalis linijos yra Lemmatsi kaime, kitame kaime už Tartu ribų, prie E264 kelio Valgos kryptimi. Kita dalis buvo nutiesta dešiniajame Emajegio upės krante, besitęsiančiame nuo Käreverės iki Pragos.

Sovietų režimas verčia Tartu gyventojus nuo 16 iki 55 metų amžiaus statyti Jalakos linijos įtvirtinimus. Vokietijos režimas 1941 ir 1942 metais šiuose apkasuose vykdė mirties bausmę tiems, kurie buvo nuteisti mirties bausme Tartu koncentracijos stovykloje. Sovietmečiu teroro aukoms atminti buvo pastatytas Elmaro Rebase ir Väino Tamm suprojektuotas paminklas.

Mälestusmärk asub Rõngu alevikus, ajaloolise Rõngu Kõvera Kõrtsi (ehitatud umbes 1807-1830) ees.

Skulptor Aleksander Elleri kavandatud mälestussammas avati 30. septembril 1934. aastal. Graniitalusel pronksist skulptuur kujutas Kalevipoega kaitsmas mõõgaga Lindat, kes sümboliseeris Eesti riiki. Sammas lõhuti oktoobris 1940. a, kuid tehti Saksa okupatsiooni ajal uuesti korda ja taasavati 12. oktoobril 1941. Lõplikult lõhuti mälestusmärk 1948. aastal. Villu Jaanisoo poolt muudetud kujul taastatud monument avati 21. mail 1995. aastal. Tänase samba lahendus on esialgsest erinev: mondumendi tipus seisab Linda ning allpool, aluse esiküljel on kujutatud mõõgale toetuvat Kalevipoega.

Paju lahing oli Eesti Vabadussõja ajal 31. jaanuaril 1919 Eesti Rahvaväe Tartu-Valga grupi ja Punaarmee Läti punaste küttide vahel Paju mõisa pärast toimunud lahing, millega otsustati sõjaliselt olulise Valga linna ja raudteesõlme langemine Eesti vägede kätte. Lahingus sai surmavalt haavata Eesti vägede rünnakut juhtinud Julius Kuperjanov.

Monumendi kavandi autor oli arhitekt Georg Saar. Mälestussamba püstitamise heaks korraldati üleriigiline korjandus. 12. juunil 1938 asetas kindral Johan Laidoner Paju monumendile nurgakivi. 1940. aastal valmis monumendi muldkeha, kuid seoses Nõukogude okupatsiooniga jäi mälestussammas avamata. Alles 30. jaanuaril 1994, Paju lahingu 75. aastapäeval, avas Eesti Vabariigi president Lennart Meri valminud mälestussamba.

Muuseum-teemapark, hõlmab väljapanekut Eesti sõjajaloost, sisejulgeolekust ja Valga ja Valgamaa militaarajaloost. Siin on võimalik turvaliselt korraldada laste- ja noorte­laagreid koos tegevustega koha­peal ja välja­sõiduga II Maailma­sõja aegsesse lahingu­paika Väikese-Emajõe ääres. Kohapeal õpetatakse sõduri­suppi valmistama, maskeerimis­värve kasutama, metsas orienteeruma.
Teemapargi väli­näitustel eksponeeritakse sõja­tehnikat ja kahureid, heli­kopterit Mi-8, tuletõrje­autot, mitut tüüpi kuuli­pilduja­pesasid ja mere­miine. Ring­käigu võib lõpetada metsa­venna­onnis, kus täis­kasvanuile pakutakse ette­tellimisel „mets­avenna jooki“ ja suitsu­peki­leiba sibulaga. Tõsistele sõja­ajaloo huvilistele on mõeldud teema­pargi muuseum Eesti suurima relva­koguga. Muuseumis esitlevad oma tegemisi Eesti Kaitse­vägi, Politsei-ja Piiri­valve­amet, Kaitse­liit ja Kaitse­politsei ning samuti naaberriigist Lätist: Läti politsei, Piiri­valve ja päästjad.

Valga raudteejaama peahoone (Leningradi Transpordi Projekteerimiskontor, arhitekt Viktor Tsipulin) valmis 1949. aastal. Hoone on piklik risaliitide ja väljasopististega liigendatud ühe-kahekorruseline kelpkatusega hoone, mille silmatorkavaim arhitektuurne aktsent on seitsmekorruseline ruudukujulise põhiplaaniga kõrge torn. Hinnanguliselt üks väärtuslikumaid ja esinduslikumaid stalinistliku arhitektuuri stiilinäiteid Eestis. Väärtust lisab asjaolu, et hoone on säilinud valdavalt originaalkujul. Jaamahoone rajati vahetult pärast teist maailmasõda tsaariaegse hoone asemele, mille Nõukogude väed olid puruks pommitanud. Kuna Valgas peeti kinni Saksa sõjavange, siis on võimalik, et ehitamisel kasutati nende tööjõudu.

The Valka Local History Museum is located in Valka, on the right side of Rīgas street, in the historical building of the Vidzeme Parish School Teacher Training Seminary. From 1853 to 1890, the building was home to the Vidzeme Parish School Teacher Training Seminary. Until 1881, it was led by Jānis Cimze, a teacher and founder of Latvian choir culture. After the School Teacher Training Seminary was closed, the building served various educational, cultural and household needs for 80 years. The building has been home to the Valka Local History Museum since 1970. The museum’s permanent exhibit – ‘Valka, the Cradle of Latvia’s Independence’ – has been set up as a story about social and political events in Valka from 1914 to 1920 when Latvia became an independent state. The exhibit reflects the preparation leading up to the establishment of the Latvian state and the formation of the North Latvian Brigade in Valka. Through four senses, namely, the Road, the Council, the Headquarters and the Home, the exhibit focuses on topics related to the city of Valka, refugees, the founding of the Latvian Farmers’ Union (1917), the 

Latvian Provisional National Council (1917), the Latvian Provisional National Theatre (1918), the Provisional Government of Soviet Latvia known as the Iskolat, the North Latvian Brigade (1919) and General Pēteris Radziņš. In addition to the traditional ways of showcasing collections, the exhibit makes use of interactive multimedia solutions.

Atrodas blakus Lucas kalnam. Viegli atrast, ja iet no Valmieras muzeja, Bruņinieku iela 3, uz Valterkalniņu, tad lejā pa trepēm un tur jau norāde uz memoriālu, pirms Rātes upītes tilta. 

Memoriāls atklāts 1985.gadā.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri un nacistu terora upuri.

Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.

Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.

Memoriāla apakšējā terasē atsevišķi novietota dekoratīvi dendroloģiskā kompozīcija "Zelta Ābele", iezīmējot vietu ar granīta plāksni, te pārapbedīti ebreji. Līdzās cilvēkiem, kas nepārnāca no kara, bronzas āboli guļ nesalasīti. "Ābele" ietilpst kopējā Brāļu kapu memoriāla ansamblī. Daļa elementu, arī bronzas āboli, kas bija novietoti zem augošas ābeles un kur autori bija iešifrējuši par ansambļa konkrēto veltījumu vispārīgākas idejas, zuduši 90.gados. Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.

Audiogida pavadībā iespējams doties ekskursijā un bez maksas noklausīties stāstus par vairāk nekā 40 Valmieras objektiem, tai skaitā, arī memoriālo ansambli.
Audiogids pieejams latviešu, krievu, angļu, igauņu un vācu valodā.

Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.

Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.

Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.

Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.

1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.

1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni.  Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.

1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.

Nõukogude salajane punker asub Võnnu (Cēsise) piirkonnas Līgatne vallas 9 meetrit sügavusel Līgatne rehabilitatsioonikeskuse hoone ja seda ümbritseva territooriumi all. Punker on külastajatele avatud ja seal korraldatakse giidiekskursioone, pakutakse võimalust einestada punkri sööklas, pidada nõukogude stiilis pidusid ja mängida mängu „Objekt X”. Punkri eesmärk oli tagada Läti NSV Ministrite Nõukogu, Kommunistliku Partei juhtkonna ja Riikliku Plaanikomitee juhtkonna jaoks minimaalsed vajalikud tingimused pikaajaliseks tegutsemiseks tuumasõja korral. 2000 ruutmeetri suurune maa-alune punker oli võimsaim autonoomne isemajandav struktuuriüksus kaasaegseima varustuse ja kõige vajalikuga; see oli tuumasõja ohu oludes üks strateegiliselt tähtsaimaid kohti Nõukogude Lätis. Seal on maa-alune kaitstud tööruum (varjend), sanatooriumilaadne magamiskorpus 250 kohaga, turvaobjektid ja 24 korteriga elamu teenindavale personalile. Tänaseni on säilinud algupärane maa-alune varustus ja plaanid. Tutvuda võib autonoomse elektrijaamaga, millel on diiselgeneraatorid ja kütusehoidla, konditsioneeriseadmetega, millel on hapnikuvaru õhu puhastamiseks, veevarustuse- ja kanalisatsiooniseadmetega, mis töötavad allveelaeva põhimõttel, telekommunikatsiooniüksusega, mis suutis tagada otseside Kremliga Moskvas ning autonoomse side kõigi tähtsamate teenistustega riigis, ainulaadse kaardiga, millele on kantud ajalooliste kolhooside nimetused, algupärase sööklaga, mille menüüs on tavalised nõukogudeaegsed toidud, ning erinevate nõukogudeaegsete tarvikute ja majapidamisesemetega.

The museum is located in More, on the side of the V319 motorway. It is dedicated to the Battles of More between the Red Army and the Latvian Legion of the German Army in the autumn of 1944. The exhibit includes a mock-up of the battlefield, weapons, awards, soldiers’ uniforms and military equipment. The Battles of More Museum and Memorial Park was established by former soldiers of the Latvian Legion who participated in the Battles of More. The memorial park features trenches, dugouts and battlefields. The battles in the More area were only part of a large-scale operation of the Red Army Baltic Offensive involving a total of 900,000 soldiers and large numbers of military equipment units. A part of the German Army fortification system where Latvian legionnaires prevented the Red Army’s attempt to break out to Riga was located in the vicinity of More. This allowed the German Army to withdraw its forces from Estonia and avoid defeat. Red Army leaders expected the enemy’s resistance near More to be short-lived and stubbornly continued its unprepared and uncoordinated attacks, suffering heavy losses. Local advantages and the combat capabilities of the Latvian legionnaires played a significant role in the subsequent course of the war. More is home to the Latvian Legionnaires’ Brothers’ Cemetery and a Red Army Soldiers’ Cemetery.

Salaspils Memorial and historical exhibit is located in Salaspils municipality, 1.2 km from the Riga-Daugavpils A6 highway. The Salaspils Memorial was unveiled in 1967 on the site where during World War II the Salaspils Camp was once located. It is a place that was used for Soviet propaganda and is shrouded in myths and half-truths. It is a good representation of the Nazi crimes and Communist ideology that was carried out during each of the occupations. This repressive camp was a part of the German penitentiary system. It had similarities with concentration camps, but it was not the same thing. It was created so that there would not be a disproportionate number of prisoners in Riga prisons. This camp was an “extension of the police prison”. And a variety of people were imprisoned here – Jews, the Red Army prisoners of war, absentees, political prisoners, criminals, prostitutes, members of the Latvian resistance movement, Baltic soldiers in the German Army or police, and others. The camp could hold up to 2,200 prisoners. The main cause of death (~2000) was malnutrition, working conditions, corporal punishment and illness.