Didysis pasienio karinio paveldo maršrutas Latvijoje ir Estijoje: 100 metų nepriklausomybės

Muziejus, įsikūręs sodyboje „Mangaļi“ Jelgavos apylinkėse, Valgundės seniūnijoje, yra Latvijos karo muziejaus filialas. Jis atidarytas 2005 m. toje vietoje, kurioje per Pirmąjį pasaulinį karą vyko Kalėdų mūšiai. Šiose vietose iki šiol tebėra išlikę išskirtiniai Pirmojo pasaulinio karo įtvirtinimai. Kalėdų mūšių muziejaus ekspozicija yra įrengta autentiškoje vietoje po atviru dangumi. Čia galima pamatyti rekonstruotą įtvirtinimų sistemos fragmentą – lauko slėptuvę ir dalį pirmosios vokiečių gynybos linijos, vadinamos „vokiečių pyli mu“. Tai vienintelis tokio pobūdžio objektas Baltijos šalyse. Kalėdų mūšiai – vienas žinomiausių ir dramatiškiausių Pirmojo pasaulinio karo įvykių Latvijoje. Jie užima ypatingą vietą latvių karo ir kultūros istorijoje. Intensyvūs mūšiai truko šešias dienos ir pareikalavo daug aukų. Šie įvykiai dažniausiai siejami su latvių šaulių puolimu prieš Vokietijos kariuomenę, vykusiu ypač atšiauriomis ir nepalankiomis žiemos sąlygomis. Tai buvo pirmas kartas, kai didelio masto puolimas vyko be artilerijos palaikymo.

Šiuo metu muziejuje eksponuojami mūšių vietose rasti radiniai. Vidaus ekspozicija lankoma nustatytu laiku, o po atviru dangumi esančių įtvirtinimų ekspoziciją galima apžiūrėti kiekvieną dieną. Apylinkėse sudaryti turistiniai maršrutai ir įrengti pažintiniai takai.

Įsikūręs Tukumo rajone, Lestenėje, šalia bažnyčios.

Masinio kapo kūrimas Lestenėje pradėtas 1998 m. Tai antros pagal dydį karinės kapinės Latvijoje, kuriose palaidota daugiau nei 1300 Latvijos legionierių. Tik atkūrus Latvijos Respubliką atsirado galimybė perlaidoti Antrajame pasauliniame kare žuvusius Latvijos karius iš įvairių vietų.

Latvijos legionas buvo Vokietijos armijos kovinis dalinys, suformuotas daugiausia iš neteisėtai mobilizuotų Latvijos gyventojų. Kareiviai savo buvimą legione suvokė kaip kovą už Latvijos nepriklausomybės atkūrimą, nepaisant to, kad ji vyko Vokietijos ginkluotųjų pajėgų gretose, o Vokietija buvo okupavusi Latviją. Nebuvo jokios kitos karinės jėgos, kuri galėtų atidėti sovietų okupacijos sugrįžimą. Latvijos legionieriai kovojo prieš Raudonąją armiją, kuri likvidavo Latvijos nepriklausomybę, sunaikino jos armiją ir įvykdė nusikaltimus prieš civilius gyventojus. Vokietijos armijos gretose kovojo apie 110 000–115 000 kareivių, apie 30 000–50 000 iš jų žuvo mūšio laukuose.

Šiais laikais Lestenėje galite aplankyti Brolių kapą, šalia kurio stovi Lestenės bažnyčia. Tai išskirtinis baroko sakralinio meno pavyzdys. Senovinėje bažnyčios smuklėje galite susipažinti su paroda, skirta Latvijos legiono istorijai. Centrinį brolių kapo atvaizdą „Tėvynė – Motina – Latvija“ sukūrė skulptorė Arta Dumpė. Netoliese yra Lestenės dvaras, kuris iki Antrojo pasaulinio karo priklausė Latvijos armijos generolui Mārtiniui Hartmaniui.

Ekskursijas po Lestenės bažnyčią galima užsisakyti pas Lestenės evangelikų liuteronų bažnyčios parapijos kunigą Inguną Kokiną, tel. +371 29993743.

Muziejus yra įsikūręs už kelių kilometrų nuo Rendos parapijos centro. Parodoje pasakojama apie 50 metų trukusį pasipriešinimo judėjimą Latvijoje: pasipriešinimą pirmajai sovietų okupacijai, pasipriešinimą nacistinės Vokietijos okupacijai ir ginkluotą bei nesmurtinį pasipriešinimą sovietų okupacijai. Paroda įsikūrusi dviejuose pastatuose. Pirmajame pastate saugomi pirmosios sovietų ir vokiečių okupacijos įrodymai. Parodoje eksponuojamas restauruotas tvarto pastatas, kuriame dėmesys sutelktas į Nacionalinį partizaninį karą. Tarp dviejų pastatų yra autentiško išplanavimo bunkeris ir kareivių naudoti apkasai. Netoli muziejaus Rendoje esantys kasinėjimai, blindažo aikštelė ir kliūčių ruožas tarnauja kaip jaunimo sargybinių ir visų susidomėjusiųjų treniruočių aikštelė. Apsilankymus būtina užsisakyti iš anksto.

Vienas didžiausių nacionalinių partizanų mūšių, vadinamas Āpūzniekų mūšiu, įvyko 1946 m. sausį netoli čia. Mūšyje Kabilės nacionalinis partizanų būrys nugalėjo daug didesnes okupacinės valdžios pajėgas. Mūšio vietoje, kurioje yra informaciniai stendai, dabar įrengta poilsio aikštelė.

Edgaras Kārklevalkas Dundagos rajone valdo svečių namus „Pūpoli“ ir jau daugiau nei 15 metų savo restauruotu sovietinės armijos sunkvežimiu GAZ-66 (iki 24 asmenų) ir UAZ-3151 (iki 6 asmenų) veda žmones į istorines ir edukacines keliones po šiaurinę Kuržemę (įskaitant buvusias karines teritorijas). Sovietinės armijos sunkvežimiai ir kita įranga eksponuojami aplink svečių namus esančioje teritorijoje.

Ovišu bāka atrodas Tārgales pagasta Ovišos, Kurzemes piekrastē un ir vecākā bāka Latvijā – tā uzcelta 1814. gadā.

Ovišu bākas tornis ir 37 m augsts. Bākai ir dubultcilindra konstrukcija: tās diametrs ir 11,5 m, bet akmeņu mūra iekšpusē ir otrs tornis 3,5 m diametrā. Šāda veida dubultcilindru bākas 18.–19. gadsimtā Eiropā izmantoja arī kā aizsardzības būves ienaidnieka uzbrukuma gadījumam.
Ovišu bākas muzejs tiek uzskatīts par visbagātīgāko bāku aprīkojuma un jūras navigācijas priekšmetu kolekciju starp visu Latvijas bāku muzejiem. Skaidros laikapstākļos no Ovišu bākas var redzēt Irbes bāku.
Otrā pasaules kara beigās Ovišu bākas apkārtnē atradās vācu armijas Beminger bataljona štābs un 530. jūras spēku artilērijas diviziona 4. baterija ar vairākiem zenītlielgabaliem. Iespējams, bākas pakājē atradās radio signālu peilēšanas un infrasarkano staru uztveršanas (Donau Gerät) postenis.
Bākas tuvumā kādreiz atradās padomju robežsardzes postenis, taču līdz mūsdienām padomju laika apbūve vairs nav saglabājusies. Bākas teritorijā joprojām atrodas Ovišu stacijas ēka.

No Ovišiem līdz Venstpilij kāpu zonā bija izveidots tanku ceļš, kas saglabājies arī līdz mūsdienām. To pamazām pārņem mežs.

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atrodas Saulrieta ielā, Ventspilī un ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā. Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, Padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai ērtai nokļūšanai līdz jūrai. 

Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī šaursliežu dzelzceļš jeb Mazbānītis piedāvā izbraucienus divās dzelzceļa līnijās: Riņķa līnija – 1,4 km un Kalna līnija – 3,0 km garumā. Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā un dodot darba vietas.

Plaša 600 mm platuma dzelzceļu būvniecība saistās ar 1. pasaules kara izcelšanos, kad vācu armija okupētajā Latvijas teritorijā 1916. gadā ķērās pie vairāku tā saukto “kara lauka” (vāciski “Heeresfeldbahn”) dzelzceļu būvniecības. Ņemot vērā tā laika slikto zemes ceļu apstākļus, saliekamais dzelzceļš kara laukā bija vispiemērotākais frontes apgādes transports. Vācu armijā bija izveidotas speciālas vienības, kas specializējās “kara lauka” dzelzceļu būvniecībā un ekspluatācijā. Speciāli armijas vajadzībām konstruētais “kara lauka” dzelzceļa inventārs – sliedes, vagoni un lokomotīves bija standartizētas, kas vienkāršoja šo dzelzceļu ekspluatāciju. Frontē tika piegādāti samontēti taisni un liekti, 5 metrus gari sliežu posmi uz 10 dzelzs gulšņiem, kas ļāva labos laika apstākos vienā dienā uzbūvēt vairākus kilometrus garu “kara lauka” dzelzceļa līniju. Šos dzelzceļus varēja gan ātri uzbūvēt, gan arī ātri nojaukt un pārvest uz citu frontes līniju. Līdzīgas kara lauka dzelzceļu vienības un savs standartizēts kara lauka dzelzceļa aprīkojums bija arī Austrijas, ASV, Francijas un Lielbritānijas armijām.

Pēc Pirmā pasaules kara visi dzelzceļi, kas atradās Latvijas teritorijā, nonāca jaunizveidotās Latvijas Dzelzceļu virsvaldes pārziņā. Liela daļa kara laikā būvēto dzelzceļu tika piemēroti pasažieru un preču pārvadāšanai: nostiprināja uzbērumus, pārbūvēja tiltus, kā arī cēla jaunas stacijas ēkas un bagāžas šķūņus. Latvijas Dzelzceļu virsvalde šaursliežu dzelzceļiem ar 600 mm sliežu platumu piešķīra apzīmējumu – lauku platuma dzelzceļi. Neskatoties uz bānīšu mazo ātrumu – līdz 20 km/h, tasgandrīzi 60 gadus bija vienīgais drošais transporta līdzeklis pasažieru, dažādu lauksaimniecības produktu un meža materiālu nogādāšanai uz lielpilsētām gan ziemā, gan vasarā. Vilcienos bija iekārtoti speciāli ledus vagoni piena un gaļas produktu transportēšanai.

Latvijas šaursliežu dzelzceļi nepārtraukti darbojās arī Otrā pasaules kara gados. 

Piejūras brīvdabas muzeja (PBM) šaursliežu dzelzceļa ekspozīciju sāka veidot 1963. gadā. PBM īpašumā tika iegūts arī 600 mm sliežu platumam atbilstošs ritošais sastāvs: viena vācu kara lauku dzelzceļa, Brigadelok tipa, tvaika lokomotīve Ml-631, divi Moisakilas tipa pasažieru vagoni un viens 1930.-os gados Liepājas galvenajās Dzelzceļa darbnīcās izgatavotais pasta vagons.

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis, kuru neizmantoja kopš 90. gadu sākuma, tagad kļuvis par skatu platformu, uz kuras novietots 360 grādu leņķī grozāms sauszemes teleskops un trīs novērošanas kameras. Skaists skats uz jūru un kuģiem, var vērot arī putnus. Tornī atļauts kāpt tikai diennakts gaišajā laikā.Apmeklētājiem jārēķinās ar fizisko un traumatisma risku un jāizvērtē savas spējas un veselības stāvoklis. Skatu tornī un apkārtējā teritorijā notiek videonovērošana. Ziemas sezonā tas apmeklētājiem slēgts.

Pāvilostas novada dome atgādina, ka skatu tornis atrodas militāro objektu aizsardzības zonā, uz Aizsardzības ministrijas īpašumā esošas zemes, kas nodota pašvaldībai lietošanā.

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio - vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā

Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.

Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.

Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.

Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. 

Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un  krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā. 

Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc nav ieteicams staigāt zem fortu drupām.

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

1941 m. birželio ir 1949 m. kovo mėn. trėmimams atminti Skrundos geležinkelio stotyje pastatytas atminimo akmuo ir keturašis vagonas, kuris taip pat tarnauja kaip trėmimams skirtas muziejus. Tai pirmasis vagono tipo muziejus Latvijoje, kuriame nuolat eksponuojamos iš Skrundos stoties ištremtų žmonių nuotraukos, laiškai, atsiminimai, dokumentai ir įvairūs daiktai. Skrundos stotis buvo tremtinių surinkimo vieta ir viena iš trijų regiono stočių, į kurią buvo atvežti žmonės iš Skrundos ir Kuldygos apylinkių. 1941 m. iš čia į Krasnojarsko kraštą Sibire buvo ištremta pirmojo atkurtos Latvijos Respublikos prezidento Gunčio Ulmanio šeima.

Deportacijų pagalba sovietai susidorojo su nacionalinių partizanų šalininkais ir tuo pačiu metu baugino likusius kaimo gyventojus, versdami juos stoti į kolūkius.

Skrundos dvare įrengta ekspozicija apie Skrundos radarą (Skrundos radijo lokacijos stotį) ir Latvijos liaudies fronto veiklą Skrundoje. Skrundos radijo lokacijos stotis, pravarde „Kombināts“ (Gamykla), buvo SSRS raketų ankstyvojo perspėjimo sistema vakariniame sektoriuje. Vietovė „Skrunda-2“ buvo specialus miestas (V/ч 18951), įkurtas 5 km nuo Skrundos Kuldygos kryptimi SSRS kariuomenės reikmėms. Iš čia veikė radaro stotis „Dnepr“ ir buvo statoma nauja, modernesnė stotis „Darjal“. Statybos buvo sustabdytos, o radaro stotis „Darjal“ susprogdinta 1995 m. gegužės 4 d. Laikantis tarptautinio susitarimo, radaro stotis „Dniepras“ buvo uždaryta 1998 m. rugpjūčio 31 d.

Oskaro Kalpako muziejus ir memorialinė vieta „Airītes“ yra tarp Saldaus ir Skrundos, netoli greitkelio A9. Parodoje pateikiama išsami informacija apie pulkininką Oskarą Kalpaką ir jo batalioną, taip pat pristatoma Latvijos nacionalinės armijos ir memorialinės vietos „Airītes“ istorija. Parodoje pulkininką Oskarą Kalpaką pristatoma kaip asmenybę, kaip karį ir kaip kovotoją už Latvijos nepriklausomybę. Parodoje taip pat yra garso įrašų latvių, anglų ir vokiečių kalbomis. Juose pabrėžiama 1918/1919 m. istorinių įvykių svarba saugant Latvijos valstybingumą. Muziejaus pastatas yra restauruotas.

Įėjimas nemokamas; ekskursija su gidu – mokama. Komplekse yra poilsio zona, parkas, kliūčių ruožas, galima lankyti įvairius užsiėmimus, yra seminarų salė iki 30 žmonių.

„Karininkų kurganas“ yra mažiau nei už kilometro nuo Zvārdės bažnyčios griuvėsių. Kurganas sudarytas iš aplinkinių namų ir dvaro rūmų griuvėsių ir liekanų, kurios buvo suverstos buldozeriais. Ant kurgano pastatytas stebėjimo bokštas. Remiantis užrašu, dabartinis bokštas buvo pastatytas 1981 m. Bokštas buvo naudojamas bombų pataikymams registruoti. Mokomosiose bombose buvo sumažintas sprogstamosios medžiagos kiekis, todėl jų pataikymus reikėjo stebėti atidžiau. Nesprogusios bombos buvo nedelsiant neutralizuotos, tačiau ne visas pavyko rasti.

Šiandien čia galima pamatyti bokšto liekanas – plytų sienas. Kadangi užtvanka yra gana aukšta, giedrą dieną Mažeikiuose galima pamatyti net Lietuvos naftos perdirbimo gamyklą.

Olainės istorijos ir meno muziejaus ekspozicija pasakoja apie sovietinės okupacijos laikotarpį Olainėje. Muziejaus teritorijoje sukurtas Pirmojo pasaulinio karo žvalgybinis maršrutas su restauruotais įtvirtinimų elementais. Vietoje, kur anksčiau buvo Pirmojo pasaulinio karo Rusijos armijos gynybos linija, pastatytas rusų kareivio tipo apkasas, o lankytojai gali apžiūrėti šaudymo bokšto fragmentą. Jaunolainėje, sankryžoje su Plakanciemu, galima pamatyti Pirmojo pasaulinio karo gelžbetoninį įtvirtinimą. Pirmojo pasaulinio karo metu šioje vietovėje vyko aktyvūs mūšiai tarp Rusijos ir Vokietijos armijų. Latvijos šaulių daliniai dalyvavo žvalgyboje ir įvairiose kitose operacijose. Pelkėtos žemės apsunkino gynybą, tačiau tai buvo labai svarbi teritorija Latvijos karinėje istorijoje. Olainė susiformavo dėl patogios vietos tarp Jelgavos ir Rygos, kur šiuo metu yra Jaunolainė. Netoliese buvo Olainės dvaras. Dabartinė Olainė buvo pastatyta sovietinės okupacijos metu, kai čia pradėjo veikti pramonės įmonės.

Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.

Mangaļsalas nocietinājumu rajons ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem. Paredzēts Rīgas pilsētas aizsardzībai no pretinieka flotes. Teritorija savu stratēģisko nozīmi saglabāja ilgstošā laika periodā, kas spilgti redzams nocietinājumu piemēros. Gadsimtiem apvidus piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un tas veidojās par unikālu un noslēpumainu vietu.

Pēc 1. pasaules kara Latvijas armijai vēl nebija spēcīgas kara flotes. Jūras robeža bija gara, un krastu aizsardzība kļuva sarežģīta. Galvenais uzsvars tika likts uz Rīgas aizsardzību no pretinieka flotes uzbrukumiem. Latvijas armija pārņēma Krievijas impērijas, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtos nocietinājumus un paplašināja aizsardzības sistēmu. Daugavgrīvas un Mangaļsalas artilērijai bija jāapšauda pretinieku kuģi, kas mēģinātu ielauzties Daugavas grīvā, savukārt atbalsta punkti pie Lielupes (Jūrmalā) un Gaujas ietekas jūrā (Carnikavā) apturētu pretinieka desantu. Krasta aizsardzībai bija viens, speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu un papildspēkus Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā. Stratēģisku vietu nocietināšanas nolūks bija pastiprināt ieroču darbību, izmantojot speciālas būves un apvidus priekšrocības. Krasta aizsardzības fortifikācija tika izvietota plašā teritorijā, lai samazinātu pretinieka ietekmi kara gadījumā.

Mūsdienās var aplūkot dažādu armiju (Krievijas, Latvijas, Vācijas un Padomju armijas) celtos nocietinājumus. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Pieejamas ekskursijas: 

Jānis Zariņš, pārgājieni.lv, +37126980327

Normunds Ceipe, langaslaivas.lv +371 29 436 526

Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv

19.gs. fortu personāla uzturēšanās māja

Atrodas Ādažu novadā, Mežgarciemā netālu no autoceļa P1.

Padomju okupācijas perioda kartēs Mežgarciems neeksistēja. Teritorija ir daļa no meža vai iezīmēta kā „pionieru nometnes vieta”. Nekas neliecināja, ka tur atradās Padomju militārpersonām būvēta pilsētiņa ar pretgaisa aizsardzības bāzi. Viens no Padomju armijas objektiem, kas Latvijas zemi padarīja par militarizētāko vietu pasaulē. Mežgarciems bija pretgaisa aizsardzības raķešu karaspēka mācību bāze. Bāzē bija izvietotas S75 raķetes apmācību nolūkiem.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauju un vērienīgu Padomju armijas dislokāciju vietu būvniecība. Svešās armijas karabāzes bija kā valsts valstī. Karaspēka daļas bija gandrīz katrā Latvijas vietā. Īpaši priviliģēta sabiedrības daļa bija atvaļinātie PSRS militāristi un to ģimenes, kuriem prioritāri bija jānodrošina dzīvojamā platība. Daudzi izvēlējās Latvijas pilsētas, jo tur bija augstāks dzīves līmenis kā citviet Padomju Savienībā. Militārpersonu kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā, demonstrējot režīma vienaldzīgo attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un „Padomju armiju kā atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”.

Mūsdienās var aplūkot armijas bāzes teritoriju. Saglabājušies raķešu angāri. Īpaši interesanti ir Padomju armiju reprezentējošie vides objekti.

Pieejamas ekskursijas: Aleksejs Sergējevs +371 26460546

Atrodas Ādažu novadā, Kadagā, Ādažu Nacionālā mācību centra teritorijā.

Ādažu apkārtnē atrodas lielākais militārais poligons Baltijas valstīs un unikāla apmācību teritorija. Poligona vēsture aizsākās 20.gs. 20 gadu beigās, kad Latvijas valdība nolēma ierīkot to Rīgas tuvumā, Lilastes apkārtnē. Padomju okupācijas laikā tas būtiski paplašinājās, simbolizējot Padomju armijas militarizācijas vērienu.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara, Latvija armija veidojās karā izpostītā zemē. Latvijas iedzīvotāji bija saskārušies ar karu un svešu armiju vienaldzīgo attieksmi. Salīdzinoši īsā laikā armija tapa par daudzskaitlīgu karaspēku ar lielām karavīru rezervēm, lai patstāvīgi aizsargātu Latviju un tās iedzīvotājus. Poligoni un vasaras nometnes karavīru ikdienu tuvināja kara apstākļiem, ļaujot pilnveidot prasmes un zināšanas. Lilastes jeb Gaujas poligona attīstībai nozīmīga kļuva 30.gadu sākumā izbūvētā Rīgas – Saulkrastu dzelzceļa līnija, kas ļāva pārvadāt munīciju un tehniku, kā arī kalpoja krasta aizsardzības nolūkiem.

Garnizons - karaspēka vienību kopums, kas patstāvīgi vai uz laiku izvietots noteiktā administratīvā teritorijā.

Poligons -  iekārtota vieta tehnisko līdzekļu izmēģināšanai un karaspēka apmācīšanai.

Mūsdienās var aplūkot ekspozīciju, iepazīt militāro tehniku un karavīru ikdienu.

Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.

20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.

Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.

Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.

Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.

Pērnavā esošā pieminekļa meta (rasējuma) autors ir Amandus Ādamsons. Pieminekli Alevi kapsētā atklāja 1922. gada 16. jūlijā. Tēlnieku apglabāja blakus piemineklim 1929. gadā.

1945. gada 15. aprīlī pieminekli saspridzināja gabalos, kurus pēc tam apraka. Skulptūru, kas ataino zēnu ar ziedu vītni, vietējās vidusskolas audzēknes apraka 175 metrus no pieminekļa. Par laimi, kareivju kapi palika neskarti.

Garnizona kapsētu atjaunoja 1987. gadā, un 1988. gadā izraka pieminekļa daļas (arī zēna un ziedu vītnes skulptūru). 1989. gada 24. februārī pieminekļa augšējā daļa, ko atrada apraktu pieminekļa sākotnējā atrašanās vietā, tika svinīgi jaunatklāta ar granīta plāksni, kurā iegravēts teksts: “1918.–1920. / Šeit 1922. gada 16. jūlijā tika atklāts piemineklis Brīvības cīņās kritušo piemiņai / Tēlnieks Amandus Ādamsons / Iznīcināts 1945. gadā / 24.02.1989. P.M.S.”

Visi pieminekļa un kapsētas atjaunošanas darbi norisinājās pa posmiem. Pieminekli atkal atklāja 1993. gada 17. jūlijā.

Piemineklis atrodas Neatkarības laukumā Pērnavas centrā. Tā autori Kārels Ēlma, Marts Āss un Miks Mutso pieminekli ir veidojuši no granīta, un tas tika atklāts 2008. gadā netālu no Endlas teātra kādreizējās atrašanās vietas.

“Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem” pirmo reizi tika publiski nolasīts 1918. gada 23. februārī no Endlas teātra balkona. Manifestu publicēja un Igaunijas Republikas dibināšanu izsludināja galvaspilsētā Tallinā 24. februārī, nododot visu varu Igaunijas Glābšanas komitejai un vēlāk — Pagaidu valdībai. 1918. gada 24. februāri joprojām svin kā Igaunijas Republikas neatkarības dienu.

Otrā pasaules karā teātra ēka tika pamatīgi bojāta, un vēlāk to nojauca.

Piemineklī ir attēlots vēsturiskā teātra balkons tā reālajā izmērā. Uz balkona sienas ir iegravēts neatkarības manifesta teksts gan oriģinālajā vecajā drukā, gan antīkvas burtveidolā, gan Braila rakstā.

Igaunijas Dzelzceļa muzejs atrodas kādreizējā kūdras pārstrādes rajona teritorijā Lavasārē, 17 km uz ziemeļaustrumiem no Pērnavas.

Tas ir valstī vienīgais šaursliežu dzelzceļa muzejs, un viens no tā eksponātiem ir funkcionējoša tvaika lokomotīve. Muzeja kolekcijā ir vairāk nekā 80 dzelzceļa ritošā sastāva vienību, tajā skaitā piecas lokomotīves un dažādi tehniskie agregāti. Vairums no tiem atrodas āra ekspozīcijā. Kūdras pārstrādes strādnieku dzīvojamajā ēkā muzeja teritorijā ir iekārtota iekštelpu ekspozīcija ar vairāk nekā 700 vēsturiskām fotogrāfijām, priekšmetiem un dokumentiem, kas saistīti ar šaursliežu dzelzceļiem Igaunijā.

Šaursliežu dzelzceļa tīklu Igaunijas un Livonijas guberņās izveidoja 19. un 20. gadsimtā, lai attīstītu rūpniecību reģionos.

Skaidri saskatāmais Pirmā pasaules kara tranšeju fragments pie Veikes jūras šauruma atrodas blakus Kuivastu-Kuresāres šosejai netālu no tūristu iecienītajām Ēmu vējdzirnavām Muhu salā.

Šīs tranšejas ir neliela daļa no plašākas aizsardzības nocietinājumu un būvju zonas, kas stiepās vairāku kilometru garumā. Tranšejas tika raktas no 1915. līdz 1917. gadam, lai aizsargātos pret uzbrūkošo vācu karaspēku, un tās izmantoja abos Pasaules karos.

Atjaunotais objekts sniedz lielisku ieskatu Muhu salas militārajā vēsturē. Zigzaga formā raktā tranšeja ir skaidri saskatāma. Apmeklētāji var tai viegli piekļūt, jo tranšeja atrodas tieši šosejas malā blakus autostāvvietai. Vēsturiskais drāšu žogs padara ainavu vēl iespaidīgāku.

Šis militārās vēstures paraugs papildina netālu esošās vēsturiskās Ēmu vējdzirnavas, kas ir industriālā mantojuma objekts. Tās palika neskartas Pirmā pasaules karā, taču Otrā pasaules kara laikā dzirnavas iznīcināja. Tās tika atjaunotas 1980. gadā.

Sāremā Kara lietu muzejs tika izveidots 2007. gadā. Muzeja ekspozīciju veido tās dibinātāju privātās kolekcijas (aptuveni 12 000 eksponātu).

Muzejs rīko tematiskus pārgājienus un vēsturisko kauju rekonstrukcijas, lai iepazīstinātu ar 20. gadsimta militāro vēsturi. 650 m2 plašajās muzeja telpās apmeklētājiem ir atvērtas piecas izstāžu zāles, un ir arī brīvdabas ekspozīcija (lielākai militārai tehnikai). Brīvības cīņām veltītās zāles iespaidīgākais eksponāts ir 3. bruņuvilciena ložmetēju vagons. Izstādē var aplūkot arī autentiskus karavīru mundierus, ieročus un citu individuālo aprīkojumu no Brīvības cīņām (1918–1920). Vēsturisko formastērpu zālē ir izstādīti Igaunijas Aizsardzības spēku un Aizsardzības līgas autentiskie formastērpi no starpkaru perioda (1925–1940), kā arī Otrā pasaules kara autentiskie karavīru formastērpi un cits aprīkojums. Ieroču zālē var apskatīt šaujamieročus, aukstos ieročus un pistoles, kas Eiropā izmantoti no 1450. līdz 1970. gadam. Otrā pasaules kara individuālā aprīkojuma un virtuves piederumu zālē ir aplūkojami karavīru ikdienas un sadzīves priekšmeti. Tehniskā aprīkojuma zālē ir apskatāmas sakaru ierīces, lielgabali, mīnmetēji, divriteņi, motocikli un automašīnas.

Kuresāres cietoksnī iekārtotais Sāremā muzejs savu jubileju atzīmē 17. februārī, jo šajā datumā 1865. gadā tika nodibināta Sāremā Pētniecības biedrība (Verein zur Kunde Oesels). 1897. gadā muzeju pārcēla uz pili. Muzeja ekspozīcijā var iepazīt Sāremā dabu un vēsturi. Vislielākais un ievērojamākais muzeja eksponāts ir pati pils, kas ir izcils paraugs militāro nocietinājumu attīstībai 14.–19. gadsimtā. Kuresāres pils ir viens no autentiskākajiem cietokšņiem visā Ziemeļeiropā.

Militārā bāze atrodas Sāremā salas Māntē ciemā, abpus vecajai šosejai, dažus kilometrus no Serves Militārā muzeja.

Kazarmu celtniecība tika sākta 1940. gada aprīlī pēc Savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanas. Bāzi cēla vietējais uzņēmums “A. ja M. Edenberg”. Tā sastāvēja no divām kazarmām, kurās varēja izmitināt 350 karavīru, ēdnīcas, maiznīcas, saunas, ēdamzāles virsniekiem, slimnīcas un ledus pagraba. Bāzē atradās no 315. krasta aizsardzības baterijas atdalītās vienības. Esošās lauku mājas tika nojauktas, lai atbrīvotu vietu jaunām ēkām, tāpēc daudzi cilvēki bija spiesti pārcelties. Pēc kara šeit tika izvietotas atdalītās vienības, kas apkalpoja tuvējās krasta aizsardzības baterijas. Aukstā kara laikā kazarmas atkal tika izmantotas, šoreiz raķešu apkalpes vajadzībām. 1960. gada jūlijā šeit ieradās 74907. divīzija ar S-75 raķetēm. Tā blakus kazarmām sāka celt raķešu “Granit” noliktavu. Citās kazarmās mitinājās vienotā radiotehnikas rota. 1972. gadā “Granit” noliktavā tika glabātas trīs pretgaisa aizsardzības raķetes ar kodolgalviņām. Raķešu vienību izformēja 1991. gada janvārī. Nākamajā gadā radiotehnikas rota atstāja Māntē ciemu.

Šobrīd ēkas ir tik sliktā stāvoklī, ka tajās ir bīstami atrasties. Ir noņemtas raķešu noliktavas metāla durvis. Neraugoties uz to, komplekss joprojām ir populārs tūrisma objekts, taču apmeklētājiem jābūt uzmanīgiem, jo tas potenciāli ir bīstams.

Militārais muzejs, kas dibināts 2004. gadā kā vēstures izstāžu telpa, ir iekārtots bijušajā Padomju jūras spēku priekšpostenī Sēres ciemā, Sāremā salas Serves pussalas galā. Kilometra attālumā no muzeja var apskatīt Serves bāku, kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem uz salas.

Sāremā krasta līnija savulaik bija kā nosēta ar priekšposteņiem, un Aukstā kara laikā katru no tiem apkalpoja 20 jūras kājnieki un virsnieki. Viņu mērķis bija uzraudzīt kuģu satiksmi Irbes jūras šaurumā, jo Sāremā piekraste bija Padomju Savienības ārējā jūras robeža. Militārā izstāde ir iekārtota 1955. gadā celtās kazarmās un ir sadalīta istabās. Izstādē var uzzināt par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem Servē, padomju laiku un mūsdienu NATO militāro aprīkojumu. Vecākie eksponāti ir iegūti muzeja kolekcijā no vietējiem iedzīvotājiem un no netālajām kauju vietām. Līdztekus militārajai ekspozīcijai citās kompleksa ēkās tagad ir iekārtotas kuģniecībai un vēsturei veltītas izstādes, kā arī Serves dabas muzejs, kuru ar militārā muzeja ieejas biļeti var apmeklēt bez maksas.

Netālu no muzeja atrodas Pirmā pasaules kara krasta apsardzes baterija Nr. 43. Līdz mūsdienām vēl ir saglabājušies artilērijas betona barbeti (lielgabalu laukumi) ar noapaļotajām bultskrūvēm, divu artilērijas pozīciju aizsargsienas un smilšu uzkalns, kur savulaik atradās komandcentrs.

Hidroplānu osta atrodas Papisāres pussalā, un uz to ved ar vēsturisko bruģi klāts ceļš no nelielā Kihelkonas ciemata.

Papisāres hidroplānu bāze, kas bija daļa no Pētera Lielā Jūras cietokšņa, tika celta no 1912. līdz 1914. gadam. Tā sastāv no diviem gaisa kuģu angāriem, tehnikas un munīcijas noliktavām, degvielas konteinera, elektrības ģeneratora, kazarmām, ēdnīcas, maiznīcas un pirts. 1914. gada augustā šeit atveda deviņus lidaparātus no Liepājas. 1917. gada 12. oktobrī Vācijas karaspēks ieņēma bāzi un iznīcināja lielāko daļu ēku. Starpkaru periodā kompleksā tika iekārtota Jūlija Teera kuģu būvētava.

Padomju spēki 1939. gada 24. oktobrī, aizbildinoties ar Savstarpējās palīdzības pakta nosacījumiem, pārņēma kompleksu savā valdījumā un atkal izveidoja hidroplānu ostu. Tur izvietotie 15. aviācijas eskadriļas MBR-2 hidroplāni tika izmantoti Ziemas karā ar Somiju. 1941. gada vasaras beigās vācu bumbvedēji iznīcināja hidroplānus. Padomju eskadriļa pameta bāzi un to nodedzināja. Laikposmā no 1940. līdz 1960. gadam visa pussala bija slēgtā militārā zona. Vēlāk kompleksā saimniekoja vietējais zvejnieku kooperatīvs. Mūsdienās atlikušās ēkas tiek izmantotas kā darbnīcas un noliktavas.

Vēsturiskā hidroplānu osta ir kļuvusi par nozīmīgu tūrisma ostu, no kuras var nokļūt uz unikālo Vilsandi salu.

Undva atrodas Tagameisas pussalas ziemeļaustrumu daļā Sāremā ziemeļrietumos. 1940. gada augustā padomju spēki un būvdarbiem nolīgtie vietējie iedzīvotāji sāka Undvā celt 32. militāro bāzi. Pēc Otrā pasaules kara PSRS šeit uzbūvēja divas 127 mm artilērijas baterijas, vienu netālu no Sūriku krasta, un otru — pie Undvas zemesraga. Otrā vēlāk tika aizstāta ar modernāku krasta aizsardzības bateriju, kam sekoja radaru stacijas būvniecība 20. gadsimta 60. gados. Četri betona barbeti (lielgabalu laukumi), betona angāri un pārējais komplekss vēl ir labā stāvoklī.

Militārā pārgājienu taka atrodas Sāremā ziemeļu piekrastē, 1,5 km uz ziemeļrietumiem no Pangas ciema. Visērtāk Pangā var nokļūt caur Vehmu.

Taka vijas gar Pangas stāvkrastu, kas ir Rietumigaunijas un tās salu augstākais pamatiežu atsegums. Garais stāvkrasts un atklātā jūra padara šo apvidu īpašu un piesaista tūristus. Šeit atrodas Pangas dabas parks, kuru no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem ieskauj Baltijas jūra, no rietumiem to apskalo Kidemas līcis (nozīmīga putnu vērošanas vieta), bet tā dienvidos un austrumos šalc meži.

Pangas krastā aktīva karadarbība nav notikusi. Šo teritoriju izmantoja aizsardzības nolūkos, jo tā bija slēgtā zona uz Padomju Savienības robežas.

Saules pulksteņa ciparnīca ir uzstādīta vietā, kur reiz atradās prožektors valsts robežas apsargāšanai.

Mūsdienās 2 km garā militārā pārgājienu taka ved gar dažādu militāro ēku drupām.

Baterijas celtniecība tika sākta 1914. gadā. Tā bija papildu baterija, tāpēc tā nebija iekļauta jūras cietokšņa sākotnējā plānā, un vairākas reizes tika mainīts ieroču veids. Galu galā tur uzstādīja četrus 120 mm “Vickers” lielgabalus. Lai aizsargātu lielgabalu pozīcijas, virs lielgabaliem tika izveidots 200 m garš un 10–20 m plats smilšu valnis, kuru pārklāja ar betonu. Hindu bija vienīgā baterija Hījumā, ko izmantoja kaujas operācijās Tagalahes desanta laikā 1917. gada 12. oktobrī. Pēc īsas savstarpējas apšaudes ar vācu karakuģiem krievu artilēristi metās bēgt, atstājot bateriju neskartu. Vācu karaspēks nosūtīja karavīru desanta vienību iekšzemē, lai tā uzspridzinātu baterijas lielgabalus. Viens no vācu karakuģiem, kas apšaudīja Hindu bateriju, bija “Bayern” — karakuģis ar lielāko tonnāžu, kāds jebkad iebraucis Igaunijas ūdeņos.

Baterijas radiosakaru staciju pārveda uz Emmasti un izmantoja kā tautas namu (to nojauca 20. gadsimta 80. gados). Vēl 1937. gadā bija saglabājušies lielgabalu stobri un citas lielākas detaļas. Mūsdienās joprojām ir apskatāma pirmā un otrā lielgabalu platforma, bet pārējās divas atrodas lauku sētā aiz žoga. Trešais lielgabalu krāteris ir piebērts ar zemi, un tur ir uzcelta jauna ēka ar skatu uz jūru, bet no ceturtā lielgabala ir palikusi tikai saplaisājusi betona platforma. No divām pretgaisa aizsardzības lielgabalu platformām ir saglabājusies viena (simts metrus pansionāta virzienā ceļa labajā pusē). Neviena ēka nav palikusi neskarta.

1939 m. spalį į Hindu kaimą atvyko Raudonosios armijos statybų batalionas. Vietos gyventojams buvo įsakyta palikti savo namus prieš žiemą. Kitą pavasarį baterijos teritorija buvo aptverta vieline tvora. Statybinės medžiagos atkeliavo per Sõru uostą, kur darbai buvo atliekami 3 pamainomis, 24 valandas per parą. Baterijai statyti buvo įdarbinta mažiausiai šimtas vietos vyrų. Betono mišinys buvo gaminamas rankomis dideliuose kubiluose, buvo iškastos pamatų duobės. Kareivinės turėjo būti dviejų aukštų, antrojo aukšto kampinis geležies karkasas buvo baigtas, kai atvyko vyriausioji komisija patikrinti statybos. Buvo duotas įsakymas nugriauti antrąjį aukštą, nes jis buvo matomas iš jūros. Iki 1940 m. rudens buvo baigtos dvi kareivinės, du karininkų gyvenamieji pastatai, valgykla, dvi pirtys, maisto rūsys, du gaisrinio vandens rezervuarai ir vartų sargybos postas. Turėjo būti tęsiamos didelio masto statybos, o sandėliuose buvo pora tūkstančių tonų cemento.

Baterijos įgulą sudarė 5 karininkai ir 125 žemesnio rango kareiviai. Bandomieji pabūklų šaudymai įvyko 1941 m. vasarą, kai pasirodė laivai su stiebais, kuriuos vilkikai traukė ilgais vieliniais lynais. Baterija niekada nebuvo iki galo užbaigta, kai kurios slėptuvės ir vandens rezervuaras nėra uždengti žemėmis. Šarvuotos durys tikriausiai niekada nebuvo iki galo įrengtos. Buvo užbaigtos tik dujų slėptuvės (slėptuvės-elektrinės) betoninės grindys su dygliuotais armatūros strypais. Vienas pabūklas ir jo įgula 1941 m. rugsėjį buvo nugabenti į Heltermą. Vokiečių išsilaipinimo metu spalį slėptuvė nuo šaudmenų kartu su likusia baterijos amunicija buvo susprogdinta. Galingas sprogimas suplėšė ir išsklaidė sprogstamųjų užtaisų patalpos sienas ir pakėlė jos stogą į orą, kuris, nukritęs ant stovinčios sienos, sulūžo per pusę.

Kiti trys patrankų blokai išliko daugiau ar mažiau nepažeisti ir sausi. Neseniai teritorija buvo išvalyta, ir pozicijas galima gana lengvai atpažinti. Komandos postas ištisus metus būna pusiau užpildytas vandeniu. Dėl drėgnos vietos gelžbetonis ir plytos yra žymiai blogesnės būklės nei Tahkunoje.

Aplink bateriją yra penki skirtingos konstrukcijos kulkosvaidžių bunkeriai. Už poros šimtų metrų į šiaurės vakarus nuo baterijos pozicijos yra nedidelis atviras stebėjimo postas. Prie bazės taip pat yra du kulkosvaidžių bunkeriai. Netoli viršutinio Sõru švyturio yra kulkosvaidžių bunkerio griuvėsiai su iš plytų sumūryta šaudymo sektoriumi. 1941 m. tarp Tärkmos ir Õngu buvo įrengta mažiausiai 15 tokių ginklų duobių.

1944–1945 m. baterija buvo rekonstruota su trimis 130 mm pabūklais. Paskutiniai mokomieji šūviai buvo paleisti 1957 m. rugsėjo 23 d. Kitų metų kovą pabūklai buvo išvežti, o baterija uždaryta. Šiandien buvusioje bazėje įsikūrę Tohvri slaugos namai.

Orjaku uostas buvo numatytas kaip Rusijos imperatoriškojo laivyno torpedinių katerių bazė. Statybos prasidėjo 1912 m., tačiau po Pirmojo pasaulinio karo pradžios buvo sustabdytos neribotam laikui. Iki šios vietos buvo pastatyti tik du bangolaužiai, kurie iki šiol supa uostą. Paskutiniais metais prieš sovietų okupaciją buvo išgilintas 4 metrų gylio, 35 metrų pločio ir 2,2 km ilgio kanalas.

Šis 30 metrų aukščio ketaus švyturys buvo surinktas 1874 m. iš Prancūzijoje pagamintų komponentų. Švyturys buvo smarkiai apgadintas Pirmojo pasaulinio karo metu ir 1921 m. buvo sutvirtintas betonine išorine konstrukcija.

Pats švyturys yra 29,5 metro aukščio, o jo šviesa iškilusi 37 metrus virš jūros lygio. Šviesą galima matyti iš 31,5 km atstumo.

Švyturys taip pat turėjo įspėti laivus apie ledo sąlygas Baltijos jūroje, mirksinčia raudona šviesa įspėdamas juos, jei laivybos kanalus užblokuodavo ledas.

Šis švyturys susijęs su Pirmojo pasaulinio karo įvykiais: 1914 m. rugpjūčio 12 d., 4 val. ryto, vokiečių kreiseris „Magdeburg“ apšaudė Ristnos švyturį ir ryšių postą Ristnos kyšulyje. Tai žymėjo Pirmojo pasaulinio karo atėjimą į Estijos teritoriją. Ristnos švyturys buvo naudojamas ryšiui tarp patruliuojančių britų ir rusų povandeninių laivų bei Talino karinio jūrų laivyno bazės. Radijo ryšio buvo vengiama. Povandeniniai laivai išniro sutartoje vietoje ir pasiuntė savo ryšių karininkus į bazę prie švyturio, kad šie telefonu susisiektų su Talinu ir gautų tolesnius nurodymus. Tą pačią dieną Rusijos karinis jūrų laivynas panaudojo tuo metu gana retą įrenginį – hidrofoną, kad įrašytų bet kokį laivų sraigtų keliamą triukšmą Ristnos kyšulyje. Pakrantės postas ir kabeliai buvo sunaikinti rusams atsitraukiant, hidrofono liekanos iki šiol yra giliai jūros dugne, jo vieta nežinoma. Verta paminėti, kad XX a. pradžioje pastatytas rūko sirenos pastatas yra vienas iš nedaugelio išlikusių Estijos švyturių rūko sirenos pastatų.

Военный музей в Хийумаа расположен на территории бывшего пограничного кордона Тахкуна. Гордостью музея является его коллекция артиллерийских стволов береговой обороны – здесь представлены стволы орудий калибра 180 мм, 130 мм и 100 мм. На открытой площадке представлены бронетранспортеры БТР-70 и БРДМ-2, ЗИЛ-157, ГАЗ-66 и другие машины, укрытия гражданской обороны, пограничный катер, морские мины, противотанковое орудие, наблюдательная вышка пограничной охраны, радары и радиомачты. В главном здании музея на своем первоначальном месте размещен радар морского наблюдения. Также представлены боеприпасы и снаряды, каски, головные уборы и униформа, средства связи и оборудование гражданской обороны.

12-дюймовая береговая батарея времен Первой мировой войны, а также 180-мм и 130-мм береговые батареи времен Второй мировой войны расположены в окрестности Тахкуна.

Поскольку первоначальные планы до Первой мировой войны не предусматривали наличия батарей на островах, работы по строительству 12-дюймовой береговой батареи военного времени были поспешно выполнены по упрощенным чертежам. В Тахкуне было завершено лишь около десятой части запланированных бетонных работ. Четыре орудия расположены парно, расстояние между орудиями составляет 64 м.

В Эстонии были построены три 180-мм береговые батареи с башнями-близнецами, одна из них в Хийумаа. Батарея Тахкуна №316 состояла из двух 180-мм двухствольных орудий MB-2-180. Примерно в 500 м к северу от орудий был построен двухэтажный подземный центр управления с двумя входными туннелями (85 м и 38 м). На потолке центра управления расположен бронированный купол с отверстием для козырька.

130-мм береговая батарея Тахкуна была построена в 1941 году. Здания батареи Тахкуна сохранились в довольно хорошем состоянии. На складах боеприпасов рядом с орудийными блоками сохранились отдельные полки для снарядов, их также можно найти на складах боеприпасов в тылу огневых точек.

Батарея Лехтма, построенная в 1916 году, располагалась в 3 км от порта Лехтма в направлении Тахкуны с четырьмя 6-дюймовыми пушками Канэ на деревянных платформах. Огневые позиции трех орудий все еще можно идентифицировать – у одного есть полный круг затвора, а у двух других есть несколько базовых болтов. Четвертая пушка вместе со всем боезапасом батареи была взорвана в 1917 году, и от нее осталась только большая воронка.

Музей расположен на железнодорожном вокзале, построенном в начале XX века для обслуживания приморского курорта Хаапсалу.

Открытый в 1997 году музей демонстрирует полуторавековое развитие эстонских железных дорог и средств связи. Помимо списанных локомотивов, в музее также представлены вежливый начальник станции и телефон-скелет Ericsson Skeleton. Посетители приглашаются и в почтовое отделение вокзала.

На экспозиции под открытым небом представлен немецкий локомотив времен Второй мировой войны.

В усадьбе Виймси, получившей свой внешний вид в стиле историцизма во второй половине XIX века, с 2001 года работает музей, занимающийся исследованием, сохранением и экспонированием военной истории Эстонии. Его предшественниками были Эстонский музей Освободительной войны Эстонии (основан 19 января 1919 года) и музей, посвященный генералу Лайдонеру, созданный в усадьбе по решению волостной управы Виймси в 1993 году. Во время советской оккупации в усадьбе располагалось подразделение военно-морской радиоразведки: после вывода оккупационных войск здание находилось в плачевном состоянии. Музей был основан указом министра обороны Юри Луйка 26 февраля 2001 года. С тех пор музей находится в ведении Министерства обороны Эстонии. Его основная экспозиция рассказывает о войнах, которые велись как в Эстонии, так и за её пределами, в которых довелось участвовать жителям Эстонии. Часть экспозиции посвящена главнокомандующему Эстонии генералу Йохану Лайдонеру, который владел поместьем в 1923-1940 годах. В ангаре военной техники рядом с главным зданием выставлены различные артиллерийские орудия и транспортные средства.

Летная гавань расположена на берегу Балтийского моря, в таллиннском районе Каламая.

Она была введена в эксплуатацию во время Первой мировой войны российским императором Николаем II как часть Военно-морской крепости имени Петра Великого. В музее, расположенном в историческом ангаре для гидросамолетов, представлено около 200 оригинальных экспонатов: подводная лодка "Лембит", 100-летний ледокол "Суур Тылль", поплавковый самолет "Шорт 184", старейшие останки морского судна в Эстонии, мины, пушки и многое другое. Временные выставки дополняют основную экспозицию. Ангары для гидросамолетов уникальны по своей архитектуре: их куполообразная крыша была одной из первых тонкостенных железобетонных купольных оболочек в мире.

Музейные программы и материалы музея для индивидуальных посещений подаются в игровой форме, они расширяют кругозор как для взрослых, так и для детей.

Das Hotel Viru in Tallinn wurde 1972 erbaut. Das für ausländische Gäste konzipierte Hotel musste dabei auch den Anforderungen der sowjetischen Sicherheitsorgane – des KGB – entsprechen.

In der Ausstellung des Museums geht es um weit mehr als ein Hotel und den KGB. Das Museum ist eine Fundgrube für Geschichten aus zwei Welten. In der einen, der propagandistisch überhöhten, die hauptsächlich auf dem Papier existierte, lebten glückliche Sowjetmenschen in Überfluss und freundschaftlicher Verbundenheit, unter der Führung einer klugen Einheitspartei, ohne Unfälle oder Katastrophen. In der anderen Welt, dem realsozialistischen Alltag, war das Leben weitaus differenzierter und schwieriger.

Die ehemalige Patarei-Seefestung befindet sich im Tallinner Stadtteil Kalamaja.

Mit dem Bau der einst "Westbatterie" genannten Festung wurde 1829 im Auftrag des russischen Zaren Nikolaus I. begonnen. Der Komplex wurde 1840 eingeweiht, doch damit war der Bau noch nicht beendet. Mit dem Ausbruch des Krimkriegs 1853 wurden die Befestigungsanlagen ausgebaut, da man befürchtete, dass englische und französische Schiffe Tallinn anlaufen könnten. Dies geschah zwar, aber größere Feindseligkeiten blieben aus; aus der Seefestung wurden nur wenige Schüsse abgefeuert. Im Jahr 1858 wurde die Nutzung der Westbatterie als Festung wegen des zunehmenden Einsatzes von Sprengstoffen aufgegeben; sie wurde zu einer Kaserne. Während der ersten Unabhängigkeit Estlands wurde die Westbatterie zu einem Gefängnis, das bis 2002 als solches genutzt wurde. Auch die beiden ausländischen Mächte, die Estland im 20. Jahrundert besetzt hielten, nutzten sie als Gefängnis. Die während dieser Zeiten dort begangenen Verbrechen machten den Ort äußerst berüchtigt. Die Sanierung des vier Hektar großen, architektonisch herausragenden Geländes begann 2020. Bis 2026 soll es zu einem eigenständigen Stadtquartier mit Gewerbe-, Wohn- und Freizeiteinrichtungen ausgebaut werden. Im Ostflügel werden ein Teil des ursprünglichen Inneren des Gefängnisses und der Innenhof, in dem die Häftlinge sich in minimal großen Käfigen an frischer Luft bewegen konnten, erhalten bleiben. Schon jetzt befindet sich dort eine fast 1200 Quadratmeter große Ausstellung über die Ideologie und die Verbrechen des Kommunismus sowie über die Geschichte des Gebäudes mit dem Titel "Der Kommunismus ist ein Gefängnis".

Das Museum der Besetzungen und der Freiheit "Vabamu" befindet sich im Zentrum von Tallinn.

Das 2003 eröffnete Privatmuseum ist der Zeitspanne 1940-1991 in der estnischen Geschichte gewidmet. Anliegen des Museums ist es, Themen aus der jüngeren Geschichte Estlands zu vermitteln, die die Menschen zum Nachdenken über den Wert und die Zerbrechlichkeit der Freiheit anregen.

Die Dauerausstellung des Museums und diverse Filme geben einen Einblick in die Besatzungszeit, die Unterdrückung, den Widerstand und die Singende Revolution in Estland.

Die Dauerausstellung "Freiheit hat keine Grenzen" besteht aus 5 Teilen: "Unmenschlichkeit", "Im Exil", "Sowjetestland", "Wiederherstellung" und "Freiheit". Der Rundgang kann von einem Audio-Guide in estnischer, russischer, englischer, finnischer, deutscher, französischer oder spanischer Sprache begleitet werden. Mit ihm begeben sich die Besucher auf eine bewegende und nachdenkliche Reise durch die jüngere Geschichte. Auch für Kinder gibt es Aktivitäten, die ein besonderes und spannendes Gemeinschaftserlebnis garantieren.

Hara sadam asub Hara külas Harjumaal.

Hara saare vastas oleval neeme kaldal asus piirivalvekordon, mis tegutses nii tsaariajal kui ka Eesti iseseisvuse perioodil enne teist maailmasõda. Kordoni võttis Eesti riigi okupeerimise käigus üle Nõukogude piirivalve ning selle vahetusse lähedusse rajati sõjaväesadam, mida praegu tuntakse ajaloolise Hara allveelaevade baasi ehk demagnetiseerimise sadamana. Veealuste tehnorajatiste abil toimus demagnetiseerimine, millega muudeti nii laevade kui ka allveelaevade korpused magnetmiinidele tuvastamatuteks.

Kogu sadamaala oli omal ajal suletud piirkond. Praegu asub sadamas turismikeskus ning väikelaevasadam. Kohapeal saab tutvuda baasi ajalooga, jalutada kail ja hoonete varemetes.

Memoriāls atrodas Grenaderimegi kalna rietumu nogāzē Zilajos kalnos netālu no Vaivaras vecās kapsētas.Tas simbolizē Otrā pasaules karā Zilajos kalnos notikušo kauju starp padomju un vācu karaspēkiem.

Pirmo pieminekli — 6,5 metrus augstu koka krustu — Zilo kalnu apvidū uzstādīja 1994. gadā. Esošais memoriāls tika pabeigts 2000. gadā. 12 metrus augsto tērauda krustu, kas slejas pār hektāru plašu zemesgabalu, ir veidojis mākslinieks un kalējs H. Millers. Kompozīcija krusta vidū simbolizē sprādzienu. 2004. gadā memoriāla ansamblim tika pievienots piemineklis 20. ieroču grenadieru divīzijas piemiņai. Pēc diviem gadiem memoriālu papildināja pieminekļi par godu holandiešu un valoņu brīvprātīgajiem, kuri karoja plecu pie pleca ar igauņiem.

Grenaderimegi kalnu kauju pēc kaujas ieņēma cits karaspēks. Pēdējais aizsardzības punkts, saukts par “Elles caurumu”, atradās aptuveni 100 metrus uz austrumiem no piemiņas krusta.

Muzejs iekārtots Vaivaras muižas atjaunotajā klētī Sinimē mazpilsētā.

Tā ekspozīcija ir veltīta 1944. gadā notikušajām Otrā pasaules kara kaujām Narvas upē un Zilajos kalnos. Muzejā var aplūkot ieročus, formastērpus, karavīru personīgās mantas, kara laika fotogrāfijas, abu pušu propagandas plakātus un citus eksponātus. Uz lielā ekrāna var skatīties vēsturiskas filmas un dokumentālus kadrus. Neraugoties uz smago kara tematiku, izstāde ir paredzēta visu vecumu apmeklētājiem: kamēr vecāki var pievērsties vēsturei un lasīt informāciju, bērni var aptaustīt ekspozīcijas elementus. Netālu no muzeja atrodas vēsturiskās frontes līnijas (Sanktpēterburgas 3. aizsardzības līnija un Vācijas Austrumu frontes aizsardzības līnija jeb Tanenberga līnija).

Memoriāls atrodas pie baznīcas un kapsētas Avinurmes mazpilsētā. Šajā kaujā 1944. gadā igauņiem nācās cīnīties pret saviem tautiešiem: Igaunijas strēlnieku 27. un 921. pulka bataljoni karoja padomju rindās, bet SS Igaunijas ieroču grenadieru divīzija un 300. speciālās kājnieku divīzijas vienības karoja Vācijas pusē.

1964. gadā Avinurmes baznīcas priekšā uzstādīja pieminekli ar šādu tekstu: “Slava varoņiem, kuri Avinurmē atdeva dzīvību par mūsu tēvzemes atbrīvošanu. 1944. gada 20. septembrī.”

Die Skulptur "Das trauernde Mädchen" und ein Massengrab von Opfern des 2. Weltkriegs befinden sich in Mustvee am Ufer des Peipussees.

Hier, auf dem Friedhof der verlassenen Altgläubigen-Kirche, wurden 1944 Rotarmisten begraben, die in Mustvee und den umliegenden Wäldern gefallen waren. Nach Angaben der sowjetischen Armee ruhen hier 264 sowjetische Soldaten.

Am 8. Mai 1973 wurden die Skulptur des Bildhauers Elmar Rebas (Künstler: Artur Lok) und ein Mahnmal aufgestellt.

Das Museum befindet sich in Jõgeva an der Landstraße Tartu-Aravete.

Das Militärmuseum Jõgewa entstand in Folge der Ausstellung "1900-1945", die von militärhistorisch Interessierten zusammengestellt wurde. Es ist seit 2012 in Betrieb und zeigt Gegenstände, die in der Umgebung gefunden wurden, militärische und zivile Exponate, die mit der Militärgeschichte in Verbindung stehen sowie geistiges Eigentum. Das Museum verfügt über eine große Ausstellung von Waffen; es werden militärische Konflikte von der Steinzeit bis in die Gegenwart nachgezeichnet. Außerdem gibt es einen Workshop für museumspädagogische Projekte (z. B. für das Programm "Fass die Bombe nicht an!" für Schulkinder).

Das Museum beherbergt einen Nachbau des restaurierten Panzerwagens Arsenal-Crossley (1927), der von den Museumsmitarbeitern nach langer Forschungsarbeit und in Eigenregie im Rahmen der Feierlichkeiten zum 100-jährigen Bestehen der Republik Estland im Jahr 2018 fertiggestellt wurde.

Šis muziejaus kambarys yra Saadjervės gamtos centre, mažame Äksi miestelyje.

Jis buvo atidarytas 2002 m. Suomijos berniukų asociacijos, Tartu savivaldybės ir Suomijos valstybės vardu ir remiant.

Jame pateikiama Antrojo pasaulinio karo metu Suomijoje ir Estijoje vykusių mūšių, kuriuose dalyvavo suomių berniukai, apžvalga. Čia pamatysite maketą, kuriame pavaizduoti Jegevos ir Tartu apskrityse vykę mūšiai, suomių berniukų uniformos, įranga, ginkluotė, kariniai apdovanojimai, asmeniniai daiktai ir nuotraukos. Bunkeris taip pat atviras lankytojams.

Įėjimas nemokamas.

Muzejs atrodas Rīgas un Pepleri ielu krustojumā Tartu.

Tā ir Tartu Pilsētas muzeja filiāle. Muzejs atrodas bēdīgi slavenajā “pelēkajā mājā” Rīamegi kalnā. VDK to izmantoja kā bāzi savai darbībai Tartu 20. gadsimta 40. un 50. gados. Pagrabstāvā atradās pirmstiesas apcietinājuma telpas politieslodzītajiem. Tagad pēc daudziem gadiem tās ir atvērtas apmeklētājiem. Daudzas kameras (arī vieninieku kameras) un daļa koridora ir atjaunotas to sākotnējā veidolā. Bijušajās cietuma kamerās iekārtotā ekspozīcija vēsta par Otro pasaules karu, pretošanos padomju varai pēckara Igaunijā, komunistiskā režīma noziegumiem un apstākļiem aizturēšanas telpās. Ideja par muzeja atvēršanu radās pārstāvjiem no bijušās Tartu studentu pagrīdes pretošanās grupas, sauktas par zili melni baltajiem. Apmeklējot savas kādreizējās kameras, viņi atklāja, ka ēkas pagrabstāvs ir pamests un to nebūtu sarežģīti atjaunot agrākajā cietuma veidolā. Muzejs oficiāli tika atvērts 2001. gada 12. oktobrī.

Šis lidlauks Tartu ziemeļaustrumu pievārtē senāk kalpoja par gaisa spēku bāzi.

Krievu pilots Sergejs Utočkins 1912. gada 14. aprīlī veica Igaunijas vēsturē pirmo lidojumu ar motorizētu lidaparātu — “Farman” divplāksni pārlaižoties pār Rādi muižu. Muižas saimnieks barons Lipharts 1914. gada vasarā lika muižas aramzemi pārvērst skrejceļā. Starpkaru perioda neatkarīgajā Igaunijā Rādi bija izvietota aviācijas pulka 2. eskadriļa. 20. gadsimta 50. un 60. gados lidlauku pārbūvēja par vienu no lielākajām gaisa spēku bāzēm Austrumeiropā, un tur izvietoja tāldarbības stratēģiskos bumbvedējus. Tiek uzskatīts, ka pēdējā lidmašīna Rādi lidlaukā nolaidās 1996. gadā. Plānus par lidlauka atjaunošanu atmeta 1999. gadā. Kopš tā laika lidlauks vairs netiek izmantots.

Tas atrodas blakus Rādi muižai. Muižas ēkā, kuru 1919. gadā atsavināja Liphartu dzimtai, 1922. gadā tika iekārtots Igaunijas Nacionālais muzejs. Uzlidojumos 1944. gada augustā muiža aizdegās un nodega līdz pamatiem. 2016. gadā Rādi bijušā lidlauka skrejceļa galā tika atklāta Igaunijas Nacionālā muzeja jaunā ēka. Ēka ir 350 metrus gara un pakāpeniski paceļas no zemes, tāpēc tā izskatās kā skrejceļa pagarinājums.

Jalaka līnija (nosaukta Tartu Izpildkomitejas priekšsēdētāja Kristjana Jalaka vārdā) bija prettanku tranšeja, kuru 1941. gada vasarā izraka gar Rīgas šoseju pie Reni ciema 4 km no Tartu, lai pretotos vācu armijas uzbrukumam.

Daļa no līnijas atrodas Lemmatsi, citā ciemā Tartu pievārtē pie E264 šosejas, kas ved uz Valgu. Otru līnijas daļu izveidoja Emajegi upes labajā krastā, un tā sniedzas no Kereveres līdz Prāgas ciematam.

Jalaka līnijas nocietinājumu darbos padomju režīms piespiedu kārtā iesaistīja 16–55 gadus vecos Tartu iedzīvotājus — gan vīriešus, gan sievietes. Vācu režīms tranšejas izmantoja 1941. un 1942. gadā, lai izpildītu nāvessodu notiesātajiem Tartu koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem. Padomju laikā šeit uzslēja pieminekli terora upuru piemiņai, un tā autori bija Elmārs Rebase un Veino Tamms.

Piemineklis ir uzsliets vēsturiskās Keveras tavernas priekšā (tā celta aptuveni laikposmā no 1807. līdz 1830. gadam) Rengu pagastā. Tēlnieka Aleksandra Ellera veidoto pieminekli atklāja 1934. gada 30. septembrī. Uz granīta pamatnes uzstādītā bronzas skulptūra attēlo igauņu eposa varoni Kalevipoegu, kurš ar zobenu aizsargā savu māti Lindu. Viņa simbolizē igauņu tautu. Skulptūru iznīcināja 1940. gada oktobrī, bet vācu okupācijas laikā atjaunoja un no jauna atklāja 1941. gada 12. oktobrī. Pieminekli pilnīgi nojauca 1948. gadā. Tagadējo pieminekļa versiju ar Villu Jāniso ieviestām nelielām izmaiņām atklāja 1995. gada 21. maijā. Tas atšķiras no sākotnēja pieminekļa ar to, ka Lindas statuja atrodas augšpusē, bet Kalevipoega statuja, atspiedusies pret zobenu, ir novietota pieminekļa priekšā.

Kauja pie Paju ciemata risinājās Igaunijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada 31. janvārī, un tajā Igaunijas bruņoto spēku Tērbatas-Valgas armijas grupa cīnījās pret Sarkanās armijas latviešu strēlniekiem par Paju muižu. Igauņu spēki kaujā ieguva kontroli pār stratēģiski nozīmīgo Valgas pilsētu un tās dzelzceļa sliežu pārmijām. Kaujā nāvējošus ieguvumus guva Jūlijs Kuperjanovs, kurš vadīja igauņu ofensīvu.

Pieminekļa autors bija arhitekts Georgs Sārs. Tika rīkota ziedojumu vākšanas kampaņa pieminekļa izveidei. Tā pamatakmeni 1938. gada 12. jūnijā ielika ģenerālis Johans Laidoners. Pieminekļa pamatni uzbūvēja 1940. gadā, bet pats piemineklis padomju okupācijas dēļ tā arī netika atklāts. Paju kaujas 75. gadadienā 1994. gada 30. janvārī prezidents Lenarts Meri visbeidzot atklāja pieminekli.

Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.

Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).

Valgas dzelzceļa stacijas galvenā ēka (Ļeņingradas Transporta plānošanas birojs, arhitekts Viktors Cipuļins) ir celta 1949. gadā. Tā ir pagarinātas formas divstāvu celtne ar izvirzījumu un četrslīpju jumtu, un tās centrālais arhitektoniskais elements ir septiņus stāvus augsts kvadrātveida tornis. Tas ir viens no labākajiem un izteiksmīgākajiem staļinisma arhitektūras paraugiem Igaunijā. Ēkas sākotnējais stāvoklis ir tik labi saglabājies, ka tā joprojām iedveš bijību. Dzelzceļa stacija tika uzbūvēta neilgi pēc Otrā pasaules kara vietā, kur savulaik atradās Krievijas impērijas laika ēka, kuru padomju spēki uzlidojumos pilnīgi iznīcināja. Tā kā Valgā tika turēti vācu karagūstekņi, ļoti iespējams, ka viņus izmantoja celtniecības darbos.

Atrodas Valkā, Rīgas ielas labajā pusē, vēsturiskajā Vidzemes draudžu skolotāju semināra ēkā.

Ēkā no 1853.gada līdz 1890.gada darbojās Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārs. To līdz 1881.gadam vadīja latviešu pedagogs, koru kultūras pamatlicējs Jānis Cimze. Pēc skolotāju semināra slēgšanas ēka 80 gadus kalpojusi dažādām izglītības, kultūras un sadzīves vajadzībām. Valkas novadpētniecības muzejs ēkā atrodas kopš 1970.gada.

Valkas novadpētniecības muzejā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija “Valka – Latvijas neatkarības šūpulis”. Tā veidota kā stāsts par sabiedriski politiskajiem notikumiem Valkā no 1914. līdz 1920.gadam, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti. Ekspozīcijā atspoguļoti Latvijas valsts organizēšanas priekšdarbi un Ziemeļlatvijas brigādes veidošana Valkā. Caur četrām sajūtām – Ceļa, Padomes, Štāba un Mājas – ekspozīcijā apskatāmas tēmas par Valkas pilsētu, bēgļiem, LZS dibināšanu (1917.g.), LPNP (1917.g.), Latviešu pagaidu Nacionālo teātri (1918.g.), Iskolatu – Padomju Latvijas pagaidu valdību, Ziemeļlatvijas armijas izveidošanu (1919.g.), ģenerāli Pēteri Radziņu. Ekspozīcijā veiksmīgi blakus tradicionālajiem krājuma eksponēšanas veidiem, izmantoti interaktīvi multimediju risinājumi.

Informācija un anotācijas tulkotas igauņu un angļu valodā.

Atrodas blakus Lucas kalnam. Viegli atrast, ja iet no Valmieras muzeja, Bruņinieku iela 3, uz Valterkalniņu, tad lejā pa trepēm un tur jau norāde uz memoriālu, pirms Rātes upītes tilta. 

Memoriāls atklāts 1985.gadā.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri un nacistu terora upuri.

Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.

Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.

Memoriāla apakšējā terasē atsevišķi novietota dekoratīvi dendroloģiskā kompozīcija "Zelta Ābele", iezīmējot vietu ar granīta plāksni, te pārapbedīti ebreji. Līdzās cilvēkiem, kas nepārnāca no kara, bronzas āboli guļ nesalasīti. "Ābele" ietilpst kopējā Brāļu kapu memoriāla ansamblī. Daļa elementu, arī bronzas āboli, kas bija novietoti zem augošas ābeles un kur autori bija iešifrējuši par ansambļa konkrēto veltījumu vispārīgākas idejas, zuduši 90.gados. Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.

Audiogida pavadībā iespējams doties ekskursijā un bez maksas noklausīties stāstus par vairāk nekā 40 Valmieras objektiem, tai skaitā, arī memoriālo ansambli.
Audiogids pieejams latviešu, krievu, angļu, igauņu un vācu valodā.

Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.

Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.

Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.

Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.

1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.

1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni.  Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.

1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.

Atrodas 9 metrus zem SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” ēkas un tai piegulošās teritorijas; “Skaļupes”, Līgatnes pagastā.

1968. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru padome iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību. Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus ilgstošam darbam Latvijas PSR Ministru Padomei, LPSR Komunistiskās Padomes vadībai, LPSR valsts plāna vadībai - ap 250 cilvēkiem, ja šie cilvēki tiktu pārvietoti no Rīgas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas (kodolkara situācijas gadījumā). Bunkurs ir iekārtots 9 metrus zem zemes, 2000 m2 platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā.

Objekta būves sastāvā ietilpst: darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā/degvielu/smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums. Objektā apskatāmi plāni un dažādu situāciju atspoguļojumi - kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu pārējās lielākās pilsētas. Tāpat apskatāma autonomā elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, kas darbojas pēc zemūdenes principa, telekomunikāciju bloks, kas spēj nodrošināt tiešos sakarus ar Maskavu – Kremli un autonomus sakarus ar visiem svarīgākajiem dienestiem valstī, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, autentisku ēdnīcu ar tipisku padomju laiku ēdienkarti, dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī sadzīves lietas.

Atrodas Morē, ceļa V319 malā, Kalna Kaņēnos.

Mores muzejs un piemiņas parks ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kuru līdzveidojuši Latviešu leģiona karavīri - Mores kauju dalībnieki. Muzejs ir par 2.pasaules kara notikumiem Morē 1944. gada septembrī un novadpētniecību.  

Karadarbība Mores apvidū bija tikai daļa no vērienīga Sarkanās armijas Baltijas uzbrukuma operācijas, kur kopumā iesaistīja 900 000 karavīrus un milzīgus kara tehnikas resursus. Mores apkārtnē atradās daļa no Vācijas armijas nocietinājumu sistēmas, kur 19. divīzijas latviešu leģionāri atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumu izlauzties līdz Rīgai. Tas ļāva Vācijas armijai izvest spēkus no Igaunijas un izvairīties no sagrāves. Sarkanās armijas vadība uzskatīja, ka pretinieka pretestība pie Mores būs īslaicīga un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus. Apvidus priekšrocībām un latviešu leģionāru kaujas spējām bija būtiska nozīme turpmākajā kara gaitā.

Mūsdienās šeit var aplūkot daudzveidīgas iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijas. Morē atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Sarkanās armijas karavīru kapsēta. Apskatāms kauju piemiņas parks, kurā redzami ierakumi, zemnīcas un kauju vietas.

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.