Lielais pārrobežu maršruts - militārais mantojums Latvijas un Igaunijas 100 neatkarības garos

PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī tobrīd tikai 14 gadus vecais Egons Užkurelis kopā ar par gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra pašdarinātu Latvijas valsts karogu. Šis datums bija izvēlēts tāpēc, ka tā bija svētdiena, kad Pārliel­upē notika Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā, kur pulcējās daudz cilvēku un no turienes labi varēja redzēt baznīcas torni. Karogu izgatavoja no gultas palaga, nokrāsojot to ar ūdenskrāsām. Tā pagatavošanas veids vēlāk ļāva čekistiem nojaust, ka karoga pacēlāji jāmeklē skolēnu vidū.

E. Užkureli un J. Ģēģeri apcietināja 1952. gada 23. oktobrī, kam sekoja pratināšana Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgā Stūra mājā. Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija apsūdzēja E. Užkureli un J. Ģēģeri pretpadomju propagandā un aģitācijā un dalībā kontrrevolucionārā organizācijā. 1953. gada 10. janvārī E. Užkurelim piesprieda piecus, bet J. Ģēgerim 15 gadus ieslodzījumā. Apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā E. Užkurelis atradās septiņus mēnešus līdz 1953. gada 12. aprīlim, kad viņu atbrīvoja uz amnestijas pamata.

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs atrodas ēkā – Academia Petrina, Jelgavā.

1818. gadā privāta organizācija – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība – izveidoja Kurzemes Provinces muzeju. 1898. gada  nogalē tas pārcēlās uz īpaši muzejam projektēto ēku, kas gāja bojā kaujās par Jelgavu  1944. gada vasarā.

1952. gada decembrī muzejs tiek izvietots atjaunotajā Academia Petrina ēkā, kas celta kā pirmā augstskola Latvijas teritorijā (1775). Šī ir viena no dažām sabiedriskajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies un atjaunota pēc 2. pasaules kara.

1975. gadā muzejam, kas sevi uzskata par Kurzemes Provinces muzeja garīgo mantinieku, piešķīra Ģederta Eliasa vārdu.

Muzejā aplūkojamas ekspozīcijas par Jelgavas vēsturi no aizvēstures līdz mūsdienām un latviešu glezniecības vecmeistaru Ģedertu Eliasu.

Muzeja ekspozīcija “Kari un karavīrs cauri Jelgavas laiku lokiem” ir vien neliels ieskats karos, kas skāruši Jelgavu līdz pat Otrajam pasaules karam.

Ekspozīcija “Zem svešām varām dzīve turpinās” iepazīstina ar dzīvi Jelgavā padomju un vācu okupācijas apstākļos.

Jelgava 1944, gada vasarā zaudēja gandrīz visu – lielu daļu pislētas iedzīvotājus un pilsētas vēsturisko apbūvi, ko pēc Otrā pasaules kara tikpat kā neatjaunoja. Muzeja ekspozīcijas ļauj palūkoties, cik skaista bija Jelgava un kā ritēja dzīve pilsētā. 

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem „Lāčplēsis” atrodas Jelgavā, Stacijas parkā, pretim Dzelzceļa stacijas ēkai.

Piemineklis tika atklāts  1932.gada 22.jūnijā piedaloties Valsts prezidentam A.Kviesim, tas celts par godu Jelgavas atbrīvošanai 1919.gada 21.novembrī Latvijas Neatkarības kara laikā. 1940. gadā, padomju okupācijas pirmajā periodā, pieminekli pārmaiņas neskāra. 1941. gadā, kad padomju okupantus nomainīja vācu okupācijas spēki, okupācijas pārvaldes vadītājam fon Mēdemam (viņa senči bija Jelgavas pils sākotnējie cēlāji), kas bija atgriezies Jelgavā, nepārprotamā simbolika nepatika. 1942.gada 31.oktobrī pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma pieminekļa autoram K. Jansonam liek nokalt vācu bruņinieka tēlu. 1950.gadā pēc padomju okupācijas varas iestāžu rīkojuma pieminekli iznīcina. Ar traktora palīdzību Lāčplēsi nogāza no pjedestāla, sadauzīja un mēģināja pilnīgi iznīcināt akmeņu drupinātajā. Bet Lāčplēsis izrādījās tik ciets, ka akmeņu drupinātājs salūza. Tad neiznīcināto Lāčplēša tēla vidusdaļu slepus ieraka zemē bērnudārza teritorijā. Pieminekļa fragments tika atrasts 1988. gadā un šobrīd atrodas pie Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Pieminekli  atjaunoja un atklāja 1992. gada 21. novembrī. Tā autors ir tēlnieks Andrejs Jansons, kurš atjaunoja sava tēva K.Jansona veidoto pieminekli.

Piemineklis Jelgavas aizstāvjiem atrodas pie Svētes skolas, Jelgavas novads.

1991. gadā pie Svētes skolas atklāja pieminekli Daugavgrīvas zemessargiem, kuri 1915. gada aprīļa beigās apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai. 1915.gada maija sākumā Jelgavā šim notikumam tika veltīta plaša demonstrācija. Faktu, ka latviešu zemessargiem izdevās apturēt vācu uzbrukumu, izmantoja J. Čakste un domubiedri, lai pamatotu ideju par latviešu strēlnieku vienību dibināšanu Pirmā pasaules karā. Pieminekļa tēlniece Alīna Veibaha (1923-2011).

Piemineklī iekalts teksts: “Es Jums saku sveši ļaudis – šai zemē nenāciet ;

Dzied man zelta lakstīgala zobentiņa galiņā ! ”

Atrodas Elejā, vecajā dzelzceļa stacijas ēkā.

Biedrības “Zemgales strēlnieks” Elejas vecajā dzelzceļa stacijas ēkā izveidojusi  Elejas kara muzeju. Elejas kara muzeja ekspozīcija  galvenokārt attiecas uz Otro pasaules karu. Muzeja ekspozīcijā skatāmi formas tērpi, ekipējums, bruņojums un tā laika fotogrāfijas. Vēl muzejā skatāmi eksponāti, kas saistāmi ar novada un   Eleju, tās militāro vēsturi un personām. Muzejā ir iespējams nofotografēties  dažādu periodu un armiju militārajās formās. Nelielajā divstāvu ēkā ir vairāki simti eksponātu, kuri ieinteresēs militārā mantojuma interesentus. Biedrības pārstāvji muzejā veic sabiedrības izglītošanu, izmantojot ekspozīcijas, izstādes un izglītojošas programmas.

Jonišķu vēstures un kultūras muzejs atrodas Jonišķu centrā. Muzejs darbojas kopš 1989.gada, tajā ir eksponētas ekspozīcijas, kas reprezentē novada vēsturiskās un arheoloģiskās vērtības, etniskās kultūras un sakrālās mākslas mantojumu.

Pēc vēsturnieka un muzeologa, partizānu kustības pētnieka Dariusa Vīča iniciatīvas muzejā tika iekārtota Jonišķu novada partizāniem veltīta ekspozīcija. Atsevišķā telpā tiek prezentētas par Lietuvas brīvību izcīnīto partizānu personības un viņu cīņa pret padomju okupācijas varu.

Izstādē apskatāma autentiska rakstāmmašīna "Olympia", kas kalpojusi pēdējiem Jonišķu novada partizāniem Kostam Ļuberskim-Žvainim un Steponam Erstikijam-Patašonam: ar to tika iespiesti partizānu periodikas "Partizānu šāvienu atbalss" numuri. "Partizānu šāvienu atbalss" - pagrīdes laikraksts, iznāk 1952.-1957. Juozapaviča dzimtenes teritorijā (pie Akmenes, Jonišķu, Žagares un Kuršēnu rajonu robežām). Šis ir jaunākais partizānu periodiskais izdevums.

Iespiedmašīna ir pielāgota interaktīvai mācībām - nospiežot tās taustiņus, apmeklētājs redz fotogrāfijas un dzird partizānu pretošanās stāstus. Eksponētais radio ļauj klausīties arī partizānu radītās dziesmas.

Šauļu vēstures muzejs atrodas Aušras alejā, Šauļu pilsētas centrālajā daļā. Muzejs durvis vēra pēc rekonstrukcijas 2022. gadā. Tas atrodas vēsturiskajā "Aušras" muzeja ēkā, kas celta 1932. gadā pēc vietējā arhitekta Vladas Bites projekta. Sākotnēji ēkā atradās skola, un 1933. gadā daļa no tās tika nodota muzejam.

Šodien Šauļu vēstures muzejs satiekas ar jaunākajām tehnoloģijām un tradicionālo muzeoloģiju, atvērta mūsdienīga atvērto krātuvju izstāde, kā arī tiek aplūkota Šauļu pilsētas vēsture no pirmajiem apvidus izzināšanas līdz neatkarīgās Lietuvas Republikas pasludināšanai 1918. gadā. prezentēts.

Daļa ekspozīcijas ir veltīta kara tēmai. Pirmā stāva zālē tiek prezentēta atjaunotā dokumentālā filma par Saules kauju, kas notika Šauļos, kā arī eksponāti (lietas, dokumenti, fotogrāfijas), kas saistīti ar Pirmo pasaules karu, jo tajā laikā pilsēta bija stipri izpostīta, tika ietekmēti gan iedzīvotāji, gan infrastruktūra. Izstādē apskatāmas arī cīņas ar Bermontininkus, 1919. g. ieņemot pilsētu, plosot un izlaupot mājas.

Šauļu vēstures muzeja izstāžu saturu paplašina izglītojošas telpas un brīvdabas izstādes. Daudzfunkcionālām muzeja aktivitātēm paredzēta arī izstāžu-pasākumu zāle.

Sukilėių kalnelis ir smilšu kalns Šauļu pilsētas rietumu daļā, kura vēsturi ietekmējuši abi pasaules kari.
Vieta kļuva bēdīgi slavena 19. gadsimtā. II lpp.: pilskalnā apglabāti 1863.-1864. sacelšanās pret cariskās Krievijas impērijas apspiešanu dalībnieki, notiesāti uz nāvi. Par šo vietu sāka izplatīties šausminošas leģendas, tā bija pamesta un reti apmeklēta, galu galā nodēvēta par dumpinieku kalnu. Pirmā pasaules kara laikā tur tika apglabāti Vācijas impērijas karavīri.
1926. gadā ir uzsākta kalna uzturēšana. Pilsētas inženieris Karolis Reisons brīvprātīgi sagatavoja nemierniekiem veltītā pieminekļa-obeliska projektu. 1928. gadā dumpinieku kalnā nosvinēja Lietuvas neatkarības 10. gadadienu, atklāja Neatkarības dārzu, bet paša pieminekļa celtniecību pabeidza tikai 1935. gadā. Uzceltais piemineklis - 14 m augsts rozā granīta obelisks - tika atklāts un iesvētīts, un šeit atrastās nemiernieku mirstīgās atliekas tika pārapbedītas.
Otrā pasaules kara laikā no 1941. līdz 1944. gadam kalnā tika apglabāti cilvēki. miruši vācu reiha karavīri.
Padomju okupācijas laikā kapu pieminekļi tika demontēti, un 1955.-1957. Dumpinieku kalna piemineklis-obelisks ir rekonstruēts - noņemti visi nacionālā un reliģiskie simboli. 1988. gadā, pieminot sacelšanās 125. gadadienu, tika atjaunots pieminekļa autentiskais attēls.

2021. gadā 22. oktobris Šauļos Ežero un Viļņas ielu krustojumā tika atklāts laukums Taisnīgie starp tautām. Šis ir pirmais piemineklis Tautu Taisnīgajiem Lietuvā. Pieminekļa autors ir dizainers Adas Toleiķis no Šauļiem, bet iniciatore – Šauļu apriņķa ebreju kopienas priekšsēdētāja Sanija Kerbelis.
Izveidotajā piemineklī "Jungtis" ir Šauļu apriņķa Tautu Taisnīgo vārdi, pieminot 148 ebreju glābējus, un mākslinieciski akcenti iezīmē Šauļu geto vārtu atrašanās vietas. Šauļu pilsētā tika izveidoti divi geto: tā sauktajā Kaukazo kvartālā un Ežero–Trakų ielā. ceturksnis. Uz pirmo geto tika nosūtītas fiziski spēcīgas un veselas personas, uz otro - speciālisti (ārsti, mehāniķi un citi). Geto Šauļos tika izveidots 1941. gadā. vasarā ar Šauļu pilsētas militārā komandanta pavēli un tika likvidēta 1944. gadā, kad nacistiskā Vācija atkāpās un atlikušie ebreji tika nogādāti Štuthofas un Dahavas koncentrācijas nometnēs. Vairāk nekā 5950 ebreju tika ieslodzīti geto. Šauļos starpkariem dzīvoja ap 6500-8000 ebreju, daļa no viņiem brīvprātīgi pārcēlās uz Krievijas dziļumiem, un pēc holokausta palika tikai ap 350-500 ebreju izcelsmes iedzīvotāju.

Pie Radvilišķu dzelzceļa stacijas atrodas rekonstruēts deportācijas vilciena vagons, kas atgādina traģisku vēstures lappusi, kad okupācijas padomju vara masveidā deportēja Lietuvas Republikas iedzīvotājus uz attāliem Padomju Savienības novadiem. No Radvilišķu pilsētas vien tika izsūtīti vairāk nekā 3000 iedzīvotāju.
Kopumā 1941.-1952.gadā no Lietuvas tika izsūtīti aptuveni 135 500 cilvēku. 1941.gada 14.jūnijā - pirmajā masu deportāciju dienā Lietuvā - Radvilišķu pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotājus sāka "iesēdināt" deportācijas vilcienu vagonos.
2012. gadā Lietuvas genocīda un pretošanās izpētes centrs vagonu bez atlīdzības nodeva Radvilišķu rajona pašvaldībai, ko veica Lietuvas armijas Vītauta Lielā jēgeru bataljons. No Kauņas atvests autentisks deportācijas vagons, ko rūpīgi restaurējuši dzelzceļnieki, un tagad tajā iekārtota neliela izstāde.

Šeduvas I un II holokausta vietas atrodas Liaudiškių mežā (Radvilišķu rajons), aptuveni 10 km uz dienvidrietumiem no Šeduvas. Uz grants ceļa ir novietots apskates objekts.

Pirmā ebreju tautības cilvēku mirstīgo atlieku kapsēta aizņem 375 m² platību, ko ieskauj mežs, kura lielākā daļa ir klāta ar akmeņiem. Šajā vietā tika nogalināti un apglabāti aptuveni 400 cilvēku. Apmēram 500 m attālumā atrodas otrie kapi. Ebreju tautības cilvēku mirstīgās atliekas apglabātas 144 m² platībā. Vietnes reljefs ir līdzens, lielākā daļa teritorijas ir arī bruģēta ar akmeņiem. Šajā vietā tika nogalināti un apglabāti aptuveni 300 cilvēku.

1941. gadā šajās vietās tika nogalināta visa Šeduvas ebreju kopiena - gandrīz 700 cilvēku. Pirms tam viņi vēl mēnesi pavadīja Pavartyčiai ciemā izveidotajā geto. 25.-26.augusts Geto iemītniekus aizveda uz Tautas mežu. Nosodītie, kurus pēc vācu pavēles nogalināja vietējie policisti un strādnieki, tika padzīti netālu no izraktās bedres.

2014-2015 Pēc Šeduvas ebreju piemiņas fonda iniciatīvas slaktiņu vietas tika salabotas un padarītas pieejamas. Šeit atrodas 2 tēlnieka Romāna Kvintusa pieminekļi: "Durvis" un "Zvaigžņu stars".

1948. gadā Rudenī Augšāmcelšanās apriņķa štābs meklēja ziemošanas vietu, kam tika izvēlēta partizānu A. un S. Mikniu atbalstītāju sēta Minaiču ciemā (Radviliškio rajons). Partizāni zem klēts izraka nelielu bunkuru, kurā apmetās apgabala štāba darbinieki.

1949. gadā 16. februāris partizānu komandieri Minaičos pabeidza sastādīt un publicēja Lietuvas Brīvības cīņu deklarāciju, kuras galvenais mērķis ir Lietuvas parlamentārās republikas atjaunošana 1920.-1926.gadā. piemēram Sanāksmēs oficiāli piedalījās 8 personas: Jonas Žemaitis-Vytautas, Juozas Šibaila-Merainis, Petrs Bartkus-Žadgaila, Ādolfs Ramanauskas-Vanagas, Aleksandrs Grybinas-Fausts, Vitauts Gužas-Kardas, Leonards Grigonis-Užpalis un Bronius Liesys-Naktis.

Bunkuru izmantoja arī vēlāk, kurā partizānu farmaceite Izabelė Vilimaite-Stirna ārstēja Užpelku kaujās smagi ievainoto partizānu Laurynu Mingilu-Džiugu. 1953. gadā neapdzīvotais bunkurs sabruka, un to īpašnieki to slēdza.

2010. gadā uzsākta partizānu bunkura rekonstrukcija, viensētas klēts un pieminekļa celtniecība. Tēlnieka Jona Jagėlas veidotajā piemineklī iemūžināti visu astoņu deklarāciju parakstījušo partizānu vārdi. Klētī ir autentisks, ar stiklu pārklāts, partizānu bunkurs, kuru apmeklētāji var apskatīt no augšas, un klētī iekārtota ekspozīcija.

Līdz 1890. g. Krievijas impērija bija izveidojusi nocietinājumu sistēmu Kauņas pilsētas perimetrā. Tajā ietilpa 8 forti un 9 artilērijas baterijas. IX Forta celtniecību uzsāka 1902. g., bet pabeidza īsi pirms 1. Pasaules kara. Lietuvas valsts laikā, 1924. g. forts kļuva par Kauņas cietuma filiāli. PSRS laikā šeit atradās NKVD cietums, kā pārsūtīšanas punkts uz GULAG nometnēm. Vācu okupācijas - holokausta laikā te bija nāvessodu izpildes vieta. Mūsdienās šeit izveidots vēstures muzejs.

Kauņas kodolbunkurā, kas atrodas 6 m zem zemes, ir izveidots muzejs, kurā apkopoti privātu kolekcionāru eksponāti (> 1200). Kā interesantākie ir mināmi gāzmasku kolekcija un Baltijas valstīs lielākā Aukstā kara radio tehnikas izstāde un spiegošanas ierīces.

Viļņas pilsētā, netālu no Lietuvas Republikas Seima Otrās palātas

1991. gadā Janvārī Lietuvas tautas, kas meklēja brīvību un aizstāvēja to, pūlēm Lietuvas parlamenta namu ieskauja barikādes. Barikādes bija mēģinājums pasargāt sevi no tā laika Padomju Savienības militārās agresijas - padomju mēģinājumiem veikt apvērsumu Lietuvā un atjaunot padomju varu. Tas ieskauj parlamentu līdz 1992. gadam. beigas 1993. gadā pie Lietuvas Republikas Seima no dažām barikādēm un citām relikvijām tika izveidots sava veida memoriāls - Lietuvas iedzīvotāju upurēšanai veltīts piemineklis.

13. janvāris ir 1991. gada traģiskākā diena. janvāra notikumu, kad padomju armija un specvienības ieņēma Lietuvas radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, tika nogalināti 14 brīvības aizstāvji un ievainoti ap 600 cilvēku - tika pasludināta Brīvības aizstāvju piemiņas diena. Tuvojoties Brīvības aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts minēto kompozīciju nosargāt, uzstādot 13.janvāra memoriālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā.

Memoriālā saglabājies autentiskais 1991.g. parlamenta barikāžu fragments, kapliča ar Sv. ar Jaunavas Marijas attēlu, kas izstādīts 1991. gadā priekšmeti, ko cilvēki atnesuši pēc janvāra notikumiem, tiek iepazīstināti ar Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumiem. Runā, ka šis, iespējams, ir vienīgais šāda veida piemineklis pasaulē, kas piešķir jēgu parlamenta un valsts neatkarības aizstāvēšanai.

Piemineklis atrodas Giedraičių pilsētā.

1932. gadā 19. jūnijs Giedraičos tika atklāts piemineklis par Lietuvas brīvību kritušajiem. Pieminekļa būvniecības iniciatori bija Giedraiču iedzīvotāji - gleznotājs un pieminekļa autors Antanas Jaroševičius, priesteris Meigys, Malvina Valeikienė un Matas Valeika, kas atbalstīja lietuviešu karavīrus kaujā, Širvintu sabiedrība un Lietuvas armija savāca 11 000 litu. par pieminekli. Aicinājumā ziedot pieminekļa celtniecībai teikts, ka piemineklis tiek būvēts "lai godinātu uzvaru un mūsu mūžīgo prieku, atgādinās par šīs vietas vēsturisko nozīmi, kā arī izrādīs cieņu pret karavīriem apbedīts Giedraičos."

Pieminekļa atklāšanas ceremonija bija pompoza, tajā piedalījās Lietuvas Republikas prezidents A. Smetona, armijas komandieris, 2., 4., 7., 9. pulka pārstāvji un virsnieki, kas piedalījās kaujās Giedraičos. Pie pieminekļa no kara lidmašīnām tika nomesti ziedi, Malvina Valeikienė, ievērojama lietuviešu personība un viena no pieminekļa celšanas organizatorēm, nolasīja Giedraiču apkaimē kritušo lietuviešu karavīru vārdus, viņai tika piešķirts Vytis krusta III ordenis. grādu, un pie pieminekļa tika iesvētīts vietējās strēlnieku rotas karogs. 1962-1964 pēc padomju administrācijas norādījumiem pieminekli neveiksmīgi mēģināja nojaukt, vēlāk tas tika atzīts par vēstures pieminekli.

200 m pēc nogriešanās no 172. ceļa no Giedraičių pilsētas.

2020. gadā 21. novembris uzvaras piemiņai Giedraiču kaujas vietā kalnā tika atklāts tēlnieka Džiuga Jurkūna veidotais piemineklis. Piemineklis pārinterpretē starpkaru periodā notikušās kaujas starp Lietuvas armiju un Polijas armiju, lai atteiktos no konflikta naratīva, un uzsvērta abu valstu savienības nozīme aktuālo notikumu kontekstā. Ar rūsu klātais lielgabals atspoguļo spēcīgo savienību starp Lietuvu un Poliju, kuras karoja pirms simts gadiem. Pieminekļa malās aprakstīta toreizējā situācija, pieminētas tajā piedalījušās Lietuvas un Polijas armiju vienības un īsi izklāstīta kaujas gaita. Piemineklis uzbūvēts pēc Lietuvas armijas iniciatīvas un līdzekļiem.

Utenā, netālu no galveno autoceļu Kauņa–Daugpilis (A6) un Viļņa–Utena (A14) krustojuma.

Muzejā 2015. gadā atrodas bijušajā Utenas šaursliežu dzelzceļa stacijā. Kā tas tiek pasniegts, tas ir muzejs, kas pilns ar dzeju un smalki atklāj pēckara patiesību. Izstādē "Kopējā Eiropas identitāte totalitāro režīmu kontekstā" tiek piedāvāts iepazīt visas Lietuvas un Eiropas pagātni caur viena Lietuvas reģiona vēsturi. Tas stāsta par Eiropas sadalīšanu 1939. gadā. pēc slepeno protokolu līgumiem, padomju okupācija Lietuvā, lietuviešu piespiedu dalība Otrajā pasaules karā, trimda, pēckara pretošanās un kolhozu izveide Utenas novadā. Sāpīgie 1940.-1965. Utenas novada un Lietuvas notikumi tiek atklāti, salīdzinot tos ar dzīvi aiz dzelzs priekškara pēc kontrasta principa.

Traģisks nospiedums ir arī šaursliežu dzelzceļa stacijas vēsturē. No šejienes 1941. un 1945.-1953. vagoni ar trimdiniekiem ripoja uz Sibīriju.

6 km no Visaginas, uz Visaginas–Ignalinas atomelektrostacijas ceļa (KK177).

Tā ir vienīgā atomelektrostacija Baltijas valstīs. Dažkārt to dēvē arī par Černobiļas atomelektrostacijas "māsu", jo abās elektrostacijās tika uzbūvēti padomju laikā ražoti RBMK tipa reaktori. Pirmais Ignalinas elektrostacijas reaktors (enerģijas bloks) tika nodots ekspluatācijā 1983. gadā. Kopumā tika plānots uzbūvēt četrus šādus reaktorus. Pēc to visu uzbūvēšanas Ignalinas atomelektrostacijai vajadzēja kļūt par jaudīgāko pasaulē.

Otro reaktoru bija paredzēts palaist 1986. gadā, taču pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā tā palaišana tika atlikta. 1987. gadā viņš tika atbrīvots. 1988. gadā elektrostacijā pirms trešā bloka būvniecības notika akcija "Dzīvības gredzens". Tās celtniecība tika saglabāta un pārtraukta 1989. gadā. Pēc avārijas Černobiļā tika modernizēta RBMK tipa reaktoru drošības sistēma, taču to attīstība apstājās.

Ignalinas atomelektrostacija tika ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā. Tas atkal ieguva bēdīgu slavu 2019. gadā kā HBO un Sky UK televīzijas miniseriālu Černobiļa vieta.

2010. gadā sākās atomelektrostacijas slēgšana. Slēgtajā elektrostacijā tiek organizētas ekskursijas, ir izstāžu zāle.

Tilžės ciemā, tieši pie 5303.ceļa.

1915-1918 Vācu 8.armijas 88.divīzijas, kas šajā frontē cīnījās pret Krievijas armiju, atbalsta punkta bruņas paredzētas karavīru aizsardzībai no spēcīgiem uguns triecieniem. Visi šāda veida slēpņi tika uzbūvēti pēc tipiskas shēmas, atšķīrās tikai mucu izmēri. Slēpnis-komandpostenis uzbūvēts, izmantojot pēc iespējas izturīgāku būvmateriālu - betonu un armatūru. Fasādes slēpņa-komandpunkta sienas malās ir divas ieejas, starp kurām ir neliela logu rinda, pievesta elektrība. , ūdens tiek vests no tuvējās akas, uzstādītas divas krāsnis, koka soliņi un guļamkrēsli. Virsnieku paslēpes, sakaru mezgli un ģērbtuve bija ar baltām sienām. Saglabājušies uzraksti "88 JDT" uz bruņu plāksnēm (metāla siles) liecina, ka tās ražotas 88.divīzijas vienībās.

Kimbartišķu ciemā pēc nogriešanās 5303.ceļā.

No 1915. līdz 1918. gadam šajā frontē vācu 8. armijas 88. divīzija cīnījās ar Krievijas armiju. Visas nojumes būvētas pēc tipiskas shēmas, atšķīrās tikai mucu izmēri. Slēpnis-komandpunkts būvēts, izmantojot stiprāko būvmateriālu - betonu un armatūru. Fasādes sienas malās ir izvietotas divas ieejas, starp kurām ir neliela logu rinda atvests no tuvējās akas, divas krāsnis, koka soliņi un sauļošanās krēsli. Virsniekiem paredzētajās telpās, sakaru vienībās un ģērbtuvē bija balinātas sienas.

Šeit esošā masīvā konstrukcija ir uzcelta, izmantojot reljefa nelīdzenumus, un ir iestrādāta nelielā gravā. Šis ir pasīvās nocietinājuma struktūras piemērs. Pasīvās ēkas nebija pielāgotas aktīvai aizsardzībai. Tie ir paredzēti, lai aizsargātu karavīrus un munīciju no artilērijas uguns iznīcināšanas. Šī objekta iekšpusē uz sienām joprojām ir redzamas balināšanas pēdas. Objekts ir nosaukts kā bijušais komandpunkts.

Turmantos pilsēta Zarasu rajonā.

Pirmā pasaules kara laikā Turmants bija nozīmīgs loģistikas punkts vācu armijas 88. divīzijai, kas aizstāvēja Austrumu fronti. Pirmā pasaules kara ekspozīcija Turmantā ir daļa no starptautiskā maršruta "Pirmā pasaules kara takas" un atrodas Turmanta pamatskolas ēkā. Modernajā un papildinātajā virtuālās realitātes ekspozīcijā atradīsi daudz unikālu Pirmā pasaules kara artefaktu, replikas un fotogrāfijas, kā arī iepazīsies ar Austrumu frontē karojošo un dzīvojošo karavīru apstākļiem, ieročiem un munīciju, formas tērpiem un iekārtas.

Pirmā pasaules kara muzejs atrodas Augšdaugavas novada Medumu ciemā, Medumu pamatskolas bijušo darbnīcu ēkā ~600 m no A13 ceļa.
Pirmā pasaules kara laikā tagadējo Augšdaugavas novadu šķērsoja “Dzīvības un Nāves” frontes līnija, kurai abās pusēs tika veidoti ierakumi, tranšejas un izbūvēti bunkuri. Meduma pagasta mežos, kā arī turpat Demenes un Sventes pagastu mežos ir saglabājušies vācu armijas bunkuri, kas, atšķirībā no krievu armijas veidotajiem koka bunkuriem, tika būvēti no betona. 
Pirmā pasaules kara muzeja ekspozīcija sastāv no vairākām daļām. Muzejā ir iespējams iepazīties gan ar Medumu vēsturi pirms kara, gan ar Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā un arī Eiropā, gan ar karavīru ikdienu un sadzīvi. Vienā no zālēm ir izveidota krievu bunkura imitācija, ļaujot iepazīt karavīru dzīvi bunkurā. Šajā muzeja daļā var vislabāk sajust kara atmosfēru, ko nodrošina šāvienu un sprādzienu skaņas un video ar ainām no filmas “Dvēseļu putenis”.  

Atrodas Medumu ciemā, Jaunatnes ielā 4.

Stikānu ģimenes veidota vēsturisko liecību privātkolekcija. Ir izveidota Pirmā un Otrā pasaules kara artefaktu kolekcija, kas savākta lielākoties no Medumu pagasta un tuvākās apkārtnes. Apskatāmas gan militārā mantojuma lietas, gan sadzīves priekšmeti, monētas, fotogrāfijas.

Privātkolekciju iespējams apskatīt, iepriekš sazinoties. Ieeja par ziedojumiem.

Šeit var apskatīt padomju armijas tankus, bruņotas desanta izlūkmašīnas, militāros transportlīdzekļus, pašgājējus, lielgabalus un citas tehnikas vienības.

Kara tehnikas ekspozīcija atrodas līdzās viesnīcai “Sventes muiža”.

Daugavpils rajona Sventes muižas militārās tehnikas muzejā var apskatīt padomju armijas tankus – vidējo tanku T-34 un smagos tankus IS-2 un IS-2M, kas nosaukti par godu Staļinam, amerikāņu lendlīzes programmas ietvaros Sarkanajai armijai piegādāto tehniku – tajā skaitā leģendāro transportlīdzekļi Jeep Willy, arī tā padomju pakaļdarinājumu GAZ-67

Kā arī vācu otrā pasaules kara tehnikas vienības – kāpurķēžu motociklu NSU Kettenkrad HK 101, un kājinieku kaujas mašīnu Sd.Kfz. 25

Apskatāmas arī padomju armijas vēlīnā perioda bruņotās desanta izlūkmašīnas BRDM-2 un BRDM-1, arī dažādi pašgājējlielgabali, lielgabalus un citas tehnikas vienības.

Tā ir vienīgā šāda veida kolekcija Baltijas valstīs.

Daugavpils skrošu rūpnīca dibināta 1885. gadā. Rūpnīca ir vecākā munīcijas ražotne Ziemeļeiropā. Vienīgā šāda veida rūpnīca Baltijā, un viens no vecākajiem industriālā mantojuma objektiem Latvijā. Rūpnīcā atrodas Eiropā vienīgais strādājošais svina skrošu liešanas tornis.

Cauri gadsimtiem rūpnīca vienmēr ir ražojusi augstas kvalitātes medību skrotis, ko tā turpina darīt arī joprojām. Rūpnīcā redzamas iekārtas un konstrukcijas, kas tika uzbūvētas 19.gs, papildinātas pirms un pēc abiem Pasaules kariem, bet tās labi saskaņojas ar modernajām iekārtām, kas tiek izmantotas munīcijas ražošanā.

Rūpnīca piedāvā apskatīt vēsturisko ekspozīciju, skrošu liešanas cehu, uzkāpt tās unikālajā 31,5 m augstajā tornī, zem kura atrodas 13,5 m dziļā dzesēšanas aka. Munīcijas rūpnīca ir galamērķis daudziem pašmāju un ārvalstu tūristiem, kas vēlas šodien sajust unikālo 19. gadsimta atmosfēru un iepazīt senās iekārtas darbībā. Pēc rūpnīcas apskates ikvienam ir iespēja izmēģināt saražoto produkciju rūpnīcas šautuvē.

Daugavpils cietoksnis ir unikāls valsts nozīmes arhitektūras un kultūrvēstures piemineklis, kura platība ir vairāk nekā 2 km2. Daugavpils cietoksnis ir pēdējais uzceltais bastionu tipa cietoksnis pasaulē. Skatoties no putna lidojuma, cietoksnis atgādina zvaigznes formu. Mūsdienās tas ir viens no Daugavpils populārākajiem apskates objektiem.

Ne mazāk nozīmīga ir arī cietokšņa iekšējā apbūve, kurā līdz mūsdienām ir saglabājušās 80 vēsturiskās ēkas un 10 ielas. Lielākā daļa no šīm ēkām saglabājušās cietoksnī no 19. gs.

Cietoksnis būvēts no 1810. gada līdz 1878. gadam. Cariskā Krievija Dinaburgas cietokšņa celtniecību uzsāka, gatavojoties Napaleona iebrukumam. 1812. gadā pie vēl nepabeigtā cietokšņa notika krievu un franču karspēka kaujas. Pēc Napaleona kariem cietokšņa būvniecība turpinājās, taču jau būvniecības laikā tas sāka zaudēt savu nozīmi un 1856. gadā jau bija kļuvis par 2. klases cietoksni, bet 1897. gadā kļuva par Dvinskas cietoksni – noliktavu. Cietokšņa pabeigšanas brīdī 1878. gadā tas jau bija novecojis un kļuvis par pēdējo uzbūvēto bastionu tipa cietoksni Eiropā. Tas arī tiek pieskaitīts Nocietināto Ideālo pilsētu kategorijai, kā arī tas ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs Centrāleiropā.

Cietoksnim 1915.–1918. gadā bija svarīga krievu armijas atbalsta un loģistikas bāzes loma Pirmā pasaules kara laikā, kad vācu karspēks centās ieņemt Daugavpili. 1918. gada februārī cietoksni ieņēma vācu karaspēks. 1918. gada decembrī to ieņēma uzbrūkošie lielinieku spēki, bet 1920. gada janvārī to ieņēma poļu karaspēks, kurš palīdzēja Latvijas armijai atbrīvot Latgali no lielinieku spēkiem.

1920.–1940. gadā Daugavpils cietoksnī dislocējās Latvijas armijas 4. Zemgales divīzija.

Pēc Latvijas okupācijas cietoksnī iekārtojās Sarkanās armijas daļas, bet vācu okupācijas laikā cietoksnī atradās sarkanarmijas gūstekņu nometne Štalags-340. Pēc otrreizējās padomu okupācijas cietoksnī atkal izvietojās padomju armijas daļas. Latvija cietoksni atguva tikai 1993. gadā pēc Krievijas armijas daļu izvākšanās.

Šobrīd cietoksnis ir populārs tūrisma objekts ar vairākiem muzejiem. Notiek pakāpeniska cietokšņa restaurācija.

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Jēkabpils vēstures muzejs atrodas Krustpils pilī. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas. 

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Atrodas uz salas Kokneses pagastā.

Likteņdārzs ir dabā veidots simbols tautas nemitīgai atjaunotnei un izaugsmei – te satiekas gan cilvēka, gan valsts pagātne, tagadne un nākotne. Līdzīgi kā Brīvības piemineklis, arī Likteņdārzs tiek veidots, pateicoties ziedojumiem.

Sadarbībā ar Latvijas Politiski represēto apvienību virtuālā Klusuma nama centrā izveidots piemiņas ansamblis Sibīrijas bērnu mātēm. Par viņu pašaizliedzību un lielo upurēšanos atgādina divi laukakmeņi, kuros iegravēti vārdi “Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns.”

Likteņdārza teritorijā saglabājušies Pirmā pasaules kara ierakumi. Tajos latviešu strēlniekiem izveidota piemiņas vieta, ko atklāja strēlnieku pulku dibināšanas 100. gadadienā. Vietas kompozīciju veido divas daļas: Latvijas laukakmeņu grupa  simbolizē mājās palikušos, bet laukakmeņu rinda, kas izvietota Pirmā pasaules kara ierakumos, – latviešu strēlniekus. Akmeņus izvēlējies un mākslinieciski izkārtojis tēlnieks Ojārs Feldbergs.

Ekspozīcija iekārtota Aizkraukles pagasta vecajā kultūras namā. Ekspozīcija atspoguļo padomju cilvēka sadzīvi, darbu, atpūtu, izglītību un kultūru, kā arī Aizkraukles (padomju laikā – Stučka) un Pļaviņu HES izveides vēsturi. Apskatāms “Sarkanais stūrītis” ar tā laika propagandas materiāliem, partijas funkcionāra kabinets, tipisks padomju laika dzīvoklis ar dzīvojamo istabu, virtuvi, vannas istabu un tualeti un to atbilstošajiem atribūtiem. Dažas telpas veltītas padomju laika medicīnai, tūrismam, sportam un represijām. Ekspozīcijas centrā ir plaša zāle ar padomju laikā ražotajām automašīnām. Ekspozīcijas izveidi 2016. g. uzsāka Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, izvietojot to trīs stāvos. Šobrīd tā ir Baltijā plašākā šāda veida minētajam periodam veltītā ekspozīcija.

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.