Lielais pārrobežu maršruts - militārais mantojums Latvijas un Lietuvas 100 gados

PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī tobrīd tikai 14 gadus vecais Egons Užkurelis kopā ar par gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra pašdarinātu Latvijas valsts karogu. Šis datums bija izvēlēts tāpēc, ka tā bija svētdiena, kad Pārliel­upē notika Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā, kur pulcējās daudz cilvēku un no turienes labi varēja redzēt baznīcas torni. Karogu izgatavoja no gultas palaga, nokrāsojot to ar ūdenskrāsām. Tā pagatavošanas veids vēlāk ļāva čekistiem nojaust, ka karoga pacēlāji jāmeklē skolēnu vidū.

E. Užkureli un J. Ģēģeri apcietināja 1952. gada 23. oktobrī, kam sekoja pratināšana Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgā Stūra mājā. Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija apsūdzēja E. Užkureli un J. Ģēģeri pretpadomju propagandā un aģitācijā un dalībā kontrrevolucionārā organizācijā. 1953. gada 10. janvārī E. Užkurelim piesprieda piecus, bet J. Ģēgerim 15 gadus ieslodzījumā. Apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā E. Užkurelis atradās septiņus mēnešus līdz 1953. gada 12. aprīlim, kad viņu atbrīvoja uz amnestijas pamata.

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs atrodas ēkā, kuras nosaukums ir Academia Petrina (Pētera aka dēmija). Tā celta 1775. g. kā pirmā augstskola Latvijas te ritorijā un ir viena no retajām sabiedriskajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies un atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 1944. g. vasarā Jelgava zaudēja gandrīz visu – lielu daļu iedzīvotāju un vēsturisko apbūvi, kas pēc Otrā pa saules kara tikpat kā netika atjaunota. Pašreizējā muzeja priekštecis – Kurzemes Provinces muzejs – dibināts 1818. g. Tas bija otrs vecākais muzejs Latvijā un pirmais ārpus Rī gas. Ēkā Academia Petrina muzejs atrodas kopš 1952. g. Mūsdienās muzejā aplūkojamas pastāvīgās ekspozīcijas par izcilo latviešu mākslinieku Ģedertu Eliasu (1887–1975), aizvēsturi un viduslaikiem Zemgalē, Jelgavu Kurzemes un Zemgales hercogistes periodā (1561–1795), Kurzemes gu berņas (1795–1918) un neatkarīgajā Latvijas valstī (1918 1940). Muzeja ekspozīcijā “Zem svešām varām dzīve turpinās” skatāma dzīve Latvijā vācu un padomju okupācijas laikā. Muzeja piedāvātā virtuālā ekspozīcija “Kari un karavīrs cauri Jelgavas laiku lokiem” ir ieskats dažādajos karos, kas skāruši Jelgavu, tostarp Pirmā un Otrā pasaules kara vēstures notikumiem.

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem “Lāčplēsis” atrodas Jel gavā, Stacijas parkā, pretī Dzelzceļa stacijas ēkai. Tas atklāts 1932. gada 22. jūnijā, piedaloties Valsts prezidentam A. Kvie sim un ir celts par godu Jelgavas atbrīvošanai 1919. gada 21. novembrī, Latvijas Neatkarības kara laikā. 1940. gadā, pirmajā padomju okupācijas periodā, pieminek li pārmaiņas neskāra. 1941. gadā, kad padomju okupantus nomainīja vācu okupācijas spēki, vācu okupācijas pārval des vadītājam fon Mēdemam, kas bija atgriezies Jelgavā (viņa senči bija Jelgavas pils sākotnējie cēlāji), pieminekļa nepārprotamā simbolika nepatika. 1942. gada 31. oktobrī vācu okupācijas varas iestādes deva rīkojumu pieminekļa autoram Kārlim Jansonam nokalt vācu bruņinieka tēlu. 1950. gadā padomju okupācijas varas iestādes pavēlēja pieminekli iznīcināt. Ar traktora palīdzību Lāčplēsi nogāza no pjedestāla, sadauzīja un mēģināja pilnīgi iznīcināt akmeņu drupinātājā. Tomēr Lāčplēsis izrādījās tik ciets, ka drupinātājs salūza. Pieminekļa nesadrupināto vidusdaļu slepus ieraka zemē bērnudārza teritorijā. 1988. gadā pieminekļa fragments tika atrasts un šobrīd atro das pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja. Pieminekli atjaunoja un atklāja 1992. gada 21. novembrī. Tā autors ir tēlnieks Andrejs Jansons, kurš atjaunoja sava tēva K. Jansona veidoto pieminekli.

Piemineklis Jelgavas aizstāvjiem – Daugavgrīvas zemes sargiem, kuri 1915. gada aprīļa beigās apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai, tika atklāts 1991. gadā pie Svētes skolas Jelgavas novadā. 1915. gada maija sākumā Jelgavā notika plaša demonstrācija, kas bija veltīta šim nozīmīgajam notikumam. Faktu, ka latviešu zemessargiem izdevās apturēt vācu uzbrukumu, Jānis Čakste un viņa domubiedri izmantoja, lai pamatotu ideju par latviešu strēlnieku vienību dibināšanu Pirmā pasaules kara laikā.

Pieminekļa autore ir tēlniece Alīna Veibaha (1923-2011).

Muzejs atrodas Elejā, bijušajā dzelzceļa stacijas ēkā. Elejas kara muzeju izveidojusi biedrība “Zemgales strēl nieks”. Biedrības pārstāvji aktīvi nodarbojas ar sabiedrības izglītošanu, izmantojot ekspozīcijas, izstādes un izglītojošas programmas.

Muzeja ekspozīcija galvenokārt veltīta Otrajam pasaules karam. Tajā apskatāmi formas tērpi, ekipējums, bruņojums un tā laika fotogrāfijas. Muzejā ir iespējams nofotografēties dažādu vēstures posmu un armiju militārajās formās. Nelie lajā divstāvu ēkā izvietoti vairāki simti militārā mantojuma eksponātu. Papildus izstādīti eksponāti, kas saistīti ar Elejas pilsētu un novadu, tā vēsturi un ievērojamām personām.

Jonišķu centrā 1989. gadā tika ierīkots Jonišķu Vēstures un kultūras muzejs. Tajā ir skatāmas ekspozīcijas, kas atspoguļo novada vēsturiskās un arheoloģiskās bagātības, etnisko kultūru un sakrālās mākslas mantojumu. Pēc vēsturnieka Darjus Viča iniciatīvas muzejā ir iekārtota Jonišķu novada partizāniem veltīta ekspozīcija. Atsevišķā telpā var iepazīt partizānu – cīnītāju par Lietuvas brīvību – personības un viņu cīņu pret padomju okupācijas varu. Ekspozīcijā ir apskatāma autentiska rakstāmmašīna “Olympia”, kas ir kalpojusi pēdējiem Jonišķu novada partizāniem Kostam Ļuberskim-Žvainam un Steponam Erstikam-Patašonam. Ar to tika drukāti partizānu periodiskā izdevuma “Partizanų šūvių aidas” (“Partizānu šāvienu atbalss”) numuri. Pagrīdes laikraksts tika izdots no 1952. līdz 1957. gadam Jozapaviču dzimtenes teritorijā (Akmenes, Jonišķu, Žagares un Kuršēnu rajonu nomalēs). Tas ir visvēlāk izdotais partizānu periodiskais izdevums. Rakstāmmašīna ir pārveidota interaktīvai informācijas ieguvei – piespiežot tās taustiņus, apmeklētājs redz fotoattēlus un dzird stāstus par partizānu pretošanos. Eksponējamais radiouztvērējs arī ļauj klausīties partizānu dziesmas.

Šauļu Vēstures muzejs atrodas Aušros alejā, Šauļu centrālajā daļā. Pēc rekonstrukcijas muzejs vēra durvis 2022. gadā. Tas ir ierīkots vēsturiskajā “Aušros” muzeja ēkā, kas ir celta 1932. gadā pēc vietējā arhitekta Vlada Bites projekta. Sākotnēji ēkā atradās skola, bet 1933. gadā daļa ēkas tika nodota muzejam. Mūsdienās Šauļu Vēstures muzejs ir apvienojis modernākās tehnoloģijas ar tradicionālām ekspozīcijām, darbojas moderna fondu ekspozīcija, apmeklētāji tiek iepazīstināti ar Šauļu vēsturi, sākot no senākajām ziņām par apvidu līdz pat Lietuvas Republikas proklamēšanai 1918. gadā. Daļa izstādes ir veltīta kara tematikai. Pirmā stāva zālē tiek demonstrēta ar vēsturiskiem dokumentiem pamatota atjaunotā īsfilma par Šauļu zemē notikušo Saules kauju, izvietoti eksponāti (priekšmeti, dokumenti, fotoattēli) saistībā ar Pirmo pasaules karu, kas smagi izpostīja pilsētu, kā rezultātā cieta gan iedzīvotāji, gan infrastruktūra. Ekspozīcija iepazīstina arī ar cīņām pret bermontiešiem, kas 1919. gadā ieņēma pilsētu un izlaupīja mājas. Šauļu Vēstures muzeja ekspozīciju saturu paplašina zinību telpas un brīvdabas ekspozīcija. Daudzfunkcionālai muzeja darbībai ir atvēlēta arī izstāžu un pasākumu zāle.

Nemiernieku kalns – smilšains uzkalns Šauļu rietumu daļā, kur pēdas ir atstājuši abi pasaules kari. Šī vieta kļuva bēdīgi pazīstama 19. gadsimta otrajā pusē, kad kalnā tika apbedīti 1863.-1864. gada sacelšanās dalībnieki, viņiem tika piespriests nāvessods par cīņu pret cariskās Krievijas impērijas spaidiem. Par šo vietu klīda baisas leģendas, tā tika pamesta un reti apmeklēta, un, visbeidzot, ieguva Nemiernieku kalna nosaukumu. Pirmā pasaules kara laikā šeit tika apglabāti Vācijas impērijas karavīri. 1926. gadā sākās kalna sakārtošanas darbi. Pilsētas inženieris Karolis Reisons piedāvāja izgatavot nemierniekiem veltītā pieminekļa obeliska projektu. 1928. gadā Nemiernieku kalnā notika Lietuvas neatkarības 10. gadadienas svinības un tika atklāts Nemiernieku dārzs, tomēr pieminekļa būvdarbi tika pabeigti tikai 1935. gadā. Uzstādītais piemineklis – 14 metrus augsts sārta granīta obelisks – tika atklāts un iesvētīts, tika arī pārapbedītas nemiernieku mirstīgās atliekas. Otrā pasaules kara laikā kalnā tika apbedīti 1941.-1944. gadā kritušie Trešā reiha karavīri. Padomju okupācijas laikā kapakmeņi tika demontēti, bet 1955.-1957. gadā tika rekonstruēts Nemiernieku kalna piemineklis obelisks – no tā tika noņemta visa nacionālā un reliģiskā simbolika. 1988. gadā, pieminot sacelšanās 125. gadadienu, tika atjaunots pieminekļa autentiskais izskats

2021. gada 22. oktobrī Šauļos, Ežero un Vilniaus ielu krustojumā, tika atklāts “Taisnīgo starp tautām” skvērs (piemineklis). Tas ir Lietuvā pirmais piemineklis “Taisnīgajiem starp tautām”. Pieminekļa autors – Šauļu izcelsmes dizainers Ads Toleiķis, bet iniciators – Šauļu apriņķa ebreju kopienas priekšsēdētājs Saņa Ķerbelis. Monumentā “Jungtis” ir iegravēti Šauļu apriņķa “Taisnīgo starp tautām” uzvārdi, tā pieminot 148 ebreju glābējus, bet mākslinieciskie akcenti iezīmē Šauļu geto vārtu vietas. Šauļos atradās divi geto: tā dēvētajā Kaukazo kvartālā un Ežero-Trakų ielas kvartālā. Uz pirmo geto tika sūtīti fiziski spēcīgi un darbspējīgi cilvēki, bet uz otro – speciālisti (ārsti, mehāniķi utt.). Šauļu geto tika izveidots 1941. gada vasarā pēc Šauļu komandanta pavēles, bet likvidēts 1944. gadā, atkāpjoties nacistiskās Vācijas karaspēkam. Palikušie ebreji tika pārvesti uz Štuthofas un Dahavas koncentrācijas nometni. Geto bija ieslodzīti vairāk nekā 5950 ebreju. Starpkaru laikā Šauļos dzīvoja aptuveni 6500– 8000 ebreju, daļa no tiem labprātīgi aizbrauca uz Krievijas iekšieni. Pēc holokausta bija atlicis tikai aptuveni 350–500 ebreju tautības iedzīvotāju.

Netālu no Radvilišķu dzelzceļa stacijas atrodas atjaunots deportācijas vilciena vagons, kas atgādina par traģisko vēstures lappusi, kad 1941.-1952. gadā padomju okupācijas vara masveidā deportēja Lietuvas Republikas iedzīvotājus uz attāliem Padomju Savienības rajoniem. Tikai no Radvilišķiem vien tika deportēti vairāk nekā 3000 iedzīvotāju. Kopumā no Lietuvas 1941.-1952. gadā tika deportēti aptuveni 135 500 cilvēku. 1941. gada 14. jūnijā – pirmajā masveida deportāciju dienā Lietuvā – vilcienu vagonus sāka “aizpildīt” ar Radvilišķu un apkārtnes iedzīvotājiem. 2012. gadā ar Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra starpniecību vagonu Radvilišķu rajona pašvaldībai nodeva Lietuvas bruņoto spēku Īpašo uzdevumu Vītauta Dižā jēgeru bataljons. Autentiskais deportācijas vagons tika atvests no Kauņas, dzelzceļnieki to rūpīgi restaurēja, un tagad tajā ir iekārtota neliela ekspozīcija.

Šeduvas I un II holokausta vieta atrodas Ļaudišķu mežā (Radvilišķu rajonā), apmēram 10 km dienvidu virzienā no Šeduvas. Pie grants ceļa ir uzstādīta norādījuma zīme. Pirmā ebreju tautības cilvēku kapavieta aizņem 375 m² lielu, lielākoties bruģētu, meža ieskautu platību. Šajā vietā tika noslepkavoti un aprakti aptuveni 400 cilvēki. Aptuveni 500 m attālumā ir otra kapavieta. Ebreju mirstīgās atliekas ir apglabātas 144 m² lielā teritorijā. Laukums ir līdzens, lielāko teritorijas daļu arī klāj bruģakmens. Šajā vietā tika noslepkavoti un aprakti aptuveni 300 cilvēki. 1941. gadā šajās vietās tika nogalināta visa Šeduvas ebreju kopiena – gandrīz 700 cilvēku. Mēnesi pirms nāves viņus vēl turēja Pavartīču ciematā izveidotajā geto. 25. un 26. augustā geto iedzīvotāji tika aizvesti uz Ļaudišķu mežu. Cilvēkus nogādāja pie izraktas bedres, un pēc vāciešu pavēles nogalināja vietējie policisti un izpalīgi. Starp nogalinātajiem bija 230 vīrieši, 275 sievietes un 159 bērni. 2014.–2015. gadā pēc Šeduvas Ebreju memoriālā fonda iniciatīvas šo slepkavību vietas tika sakārtotas un padarītas pieejamas apmeklētājiem. Masu slepkavību vietās ir uzstādīti divi tēlnieka Roma Kvinta pieminekļi: “Durvis” un “Stars – zvaigzne”.

1948. gada rudenī par Prisikėlimo militārā apgabala štāba pārziemošanas vietu tika izvēlēta partizānu atbalstītāju A. un S. Mikņu sēta Minaiču ciemā (Radvilišķu rajonā). Partizāni zem klētiņas izraka nelielu bunkuru, kurā apmetās apgabala štāba darbinieki. 1949. gada 16.februārī partizānu komandieri Minaičos pabeidza darbu pie Lietuvas brīvības cīņu “Sajūdis” deklarācijas un publicēja to. Deklarācijas galvenais mērķis bija Lietuvas parlamentārās republikas (kāda tā bija 1920.– 1926. gadā) atjaunošana. Sanāksmēs oficiāli piedalījās astoņas personas: Jons Žemaitis-Vītauts, Jozs Šibaila-Merainis, Petrs Bartkus-Žadgaila, Adolfs Ramanausks-Vanags, Aleksandrs Grībins-Fausts, Vītauts Gužs-Kards, Leonards Grigonis-Užpalis un Broņus Ļesis-Naktis. Bunkurs tika izmantots arī vēlāk, tajā partizāne-farmaceite Izabele Vilimaite-Stirna ārstēja Užpeļķu kaujā smagi ievainoto partizānu Laurīnu Minģilu-Džugu. 1953. gadā neapdzīvotais bunkurs iebruka, un īpašnieki to aizbēra. 2010. gadā sākās darbs pie partizānu bunkura un klēts atjaunošanas, pieminekļa celtniecības. Tēlnieka Jona Jaģēlas veidotajā piemineklī ir iemūžināti deklarāciju parakstījušo partizānu vārdi. Klētī ir ierīkots autentisks, ar stiklu pārsegts partizānu bunkurs, kuru apmeklētāji var apskatīt no augšas, klētī ir ierīkota arī ekspozīcija.

Kauņas IX forta muzejs atrodas nozīmīgu starptautisko trans porta ceļu krustpunktā netālu no Kauņas, to ir viegli sasniegt ar automobili. IX forts tika būvēts 1903.–1913. gadā kā viens no Kauņas cie tokšņa kompleksa fortiem, tā uzdevums bija stratēģiski svarīgās Linkuvas augstienes aizsardzība. Forts tika būvēts, izmantojot tajā laikā novatoriskās betona plātnes, tika ierīkota elektrība un ventilācijas sistēma. Pirmā pasaules kara laikā forts necie ta. No 1924. līdz 1940. gadam IX forts bija politieslodzīto un kriminālnoziedznieku cietums, bet no 1940. līdz 1941. gadam tas kļuva par IeTK pārdales punktu. Otrā pasaules kara laikā IX forts kļuva par ebreju masveida slepkavību vietu, kur nacistu okupācijas režīms nogalināja aptuveni 50 000 ebreju no da žādām valstīm. 1958. gadā IX fortā tika izveidots muzejs, kas stāsta par nacistu noziegumiem, bet 1984. gadā tika uzcelts memoriālais komplekss un uzstādīts piemineklis nacisma upuru piemiņai (autori: Alfonss Vincents Ambrazjūns, Gedimins Ba ravīks un Vītauts Vieļus). Mūsdienās IX forta muzejs stāsta par cietoksni, nacistu un padomju varas veikto noziegumu vēsturi.

Kauņas kodolbunkurā, kas atrodas 6 m zem zemes, ir izveidots muzejs, kurā apkopoti privātu kolekcionāru eksponāti (> 1200). Kā interesantākie ir mināmi gāzmasku kolekcija un Baltijas valstīs lielākā Aukstā kara radio tehnikas izstāde un spiegošanas ierīces.

Piemineklis atrodas Viļņā pie Lietuvas Republikas Seima otrās pils. 1991. gada janvārī, cīnoties par brīvību un to aizstāvot, Lie tuvas tauta apjoza sava parlamenta pili ar barikādēm. Tas bija mēģinājums pasargāt Lietuvu no toreizējās Padomju Savienības militārās agresijas – padomju mēģinājumiem Lietuvā veikt valsts apvērsumu un atjaunot padomju val dību. Barikādes ieskāva parlamenta ēku līdz 1992. gada beigām. 1993. gadā Lietuvas Republikas Seima pils priekšā no barikāžu daļām un citiem reliktiem tika izveidots savda bīgs piemiņas memoriāls – veltīts Lietuvas cilvēkiem, kuri ziedoja savas dzīvības brīvības vārdā. 1991. gada 13. janvārī risinājās traģiski notikumi, kad pa domju armija un īpašie spēki, ieņemdami Lietuvas Radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, nogalināja 14 brīvības cīnītājus un ievainoja aptuveni 600 cilvēku. Tuvojoties Brīvī bas aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts saglabāt minēto kompozīciju, ierīkojot 13. janvāra memo riālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā. Memoriālā ir saglabāts autentisks 1991. gada parlamen ta barikāžu fragments, uzstādīta kapela ar Vissvētākās Jaunavas Marijas svētbildi. Memoriālā ir izstādīti cilvēku atnestie priekšmeti un sniegts ieskats Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumos.

Piemineklis atrodas Ģiedraičos.

1932. gada 19. jūnijā Ģiedraičos tika atklāts Lietuvas brīvī bas cīņās kritušajiem veltītais piemineklis. Pieminekļa celt niecības iniciatori bija Ģiedraiču iedzīvotāji – gleznotājs un pieminekļa autors Antans Jaroševičs, mācītājs Meigis, Lietuvas karavīrus kaujā atbalstījušie Malvina Valeikiene un Mats Valeika, Širvintu sabiedrība un Lietuvas armija; pie minekļa celtniecībai tika savākti 11 000 litu. Aicinājumā ziedot pieminekļa celtniecībai ir teikts, ka tas tiek celts, “lai godinātu uzvaru un mūsu mūžīgo prieku, tas atgādinās šīs vietas vēsturisko nozīmi un izrādīs godu Ģiedraičos apgla bātajiem karavīriem”. Atklāšanas ceremonija bija grezna. Tajā piedalījās Lietu vas Republikas prezidents A. Smetona – Lietuvas Bruņoto spēku virspavēlnieks, 2., 4., 7., 9. pulka pārstāvji un virsnieki, kuri piedalījās Ģiedraiču kaujās. Pie pieminekļa no kara lidmašīnām tika nomesti ziedi, ievērojamā Lietuvas per sonība un viena no pieminekļa būvdarbu organizatoriem Malvina Valeikiene, nolasīja Ģiedraičos kritušo Lietuvas ka ravīru uzvārdus, un viņa tika apbalvota ar III pakāpes Bru ņinieka Krusta ordeni. Pie pieminekļa tika iesvētīts vietējās strēlnieku vienības karogs. 1962.–1964. gadā pēc padomju administrācijas norādījumiem pieminekli neveiksmīgi mē ģināja nojaukt, bet vēlāk tas tika pasludināts par vēstures pieminekli.

Stilizēts lielgabals Ģiedraiču kaujas 100 gadu atcerei at rodas aiz Ģiedraiču pilsētiņas, 200 m pēc nogriešanās uz 172. ceļa.

2020. gada 21. novembrī, godinot uzvaru, Ģiedraiču kaujas vietā uz kalna ir atklāts tēlnieka Džuga Jurkūna veidots piemineklis. Piemineklis stilizēti interpretē starpkaru laikā notikušās Lietuvas armijas cīņas pret Polijas armiju. Vēloties atteikties no konflikta izklāsta, piemineklis akcentē abu valstu savienības nozīmi mūsdienu notiku mu kontekstā. Rūsas pārklāts lielgabals simbolizē spēcīgo Lietuvas un Polijas republiku savienību – valstu, kuras vēl pirms gadsimta karoja savā starpā. Pieminekļa sānos ir aprakstīta tā laika situācija, minētas kaujā iesaistītās Lie tuvas un Polijas armijas vienības un sniegts īss kaujas ap raksts. Piemineklis tika uzcelts pēc Lietuvas Bruņoto spēku iniciatīvas un par to līdzekļiem

Muzejs atrodas Utenā, netālu no maģistrālo ceļu Kauņa Daugavpils (A6) un Viļņa–Utena (A14) krustojuma. Muzejs tika izveidots 2015. gadā bijušajā Utenas šaursliežu dzelzceļa stacijā. Muzejs piesaka sevi kā poēzija, kas klu sināti atsedz pēckara patiesību. Ekspozīcijā “Kopīga Eiro pas identitāte totalitāro režīmu kontekstā” tiek piedāvāts ar viena Lietuvas novada vēsturi iepazīt visas Lietuvas un Eiropas pagātni. Tiek stāstīts par slepenajiem dokumen tiem un Eiropas sadalīšanu 1939. gadā, Lietuvas padomju okupāciju, lietuviešu piedalīšanos piespiedu kārtā Otrajā pasaules karā, izsūtījumu, pēckara pretošanos un kolhozu organizēšanu Utenas novadā. Sāpīgie 1940.–1965. gada notikumi Utenas novadā un notikumi Lietuvā kontrastējot tiek salīdzināti ar dzīvi aiz dzelzs priekškara. Arī šaursliežu dzelzceļa stacijas vēsturei ir traģiskas lappu ses. No šejienes 1941., 1945.–1953. gadā uz Sibīriju tika sū tīti vagoni ar deportētajiem.

Ignalinas atomelektrostacija atrodas 6 km attālumā no Visaginas, pie ceļa (KK177) Visaginas–Ignalinas. Tā ir vienīgā Baltijas valstīs bijusī atomelektrostacija. To dažkārt dēvē par Černobiļas atomelektrostacijas “māsu”, jo abās spēkstacijās ir padomju ražojuma RBMK tipa reaktori. Ignalinas spēkstacijas pirmais reaktors (energobloks) tika iedarbināts 1983. gadā. Bija plānots uzstādīt četrus tādus reaktorus. Pēc visu bloku uzstādīšanas Ignalinas atomelektrostacijai bija jākļūst par jaudīgāko atomelektrostaciju pasaulē. Otro reaktoru bija paredzēts iedarbināt 1986. gadā, taču Černobiļas atomelektrostacijas avārijas dēļ, tā palaišana tika atlikta. 1987. gadā tas tomēr tika iedarbināts. 1988. gadā pēc Lietuvas pārbūves kustības “Sajūdis” iniciatīvas pret 3. bloka būvniecību pie spēkstacijas tika rīkota akcija “Dzīvības gredzens”. Tās būvniecība tika iekonservēta, bet 1989. gadā pārtraukta. Pēc avārijas Černobiļas spēkstacijā RBMK tipa reaktoru drošības sistēma tika modernizēta, tomēr to izplatība tika apturēta. Ignalinas atomelektrostacija ir iekļauta Ginesa rekordu grāmatā. Tā atkal kļuva slavena 2019. gadā kā HBO un Sky UK TV miniseriāla “Černobiļa” filmēšanas vieta. Atomelektrostacijas ekspluatācijas pārtraukšanas darbi sākās 2010. gadā. Mūsdienās pa atomelektrostaciju tiek rīkotas ekskursijas, ir iekārtota ekspozīciju zāle.

Blindāžas atrodas Tilžes ciemā, tieši pie 5303. ceļa. Vācijas 8. armijas 88. divīzijas, kas šajā frontes posmā 1915.–1918. gadā cīnījās pret Krievijas armiju, atbalsta punkta divas blindāžas, kas bija paredzētas karavīru aizsardzībai pret ienaidnieka uguni. Tās tika būvētas no betona. Būves jumta konstrukcijā ir redzams neliels armatūras daudzums. Uz blindāžas švelleriem (metāla teknēm) saglabājušies uzraksti “88 J.D.T.” norāda, ka tos ir izgatavojušas 88. divīzijas vienības.

Pirmā pasaules kara Vācijas armijas blindāža (komandpunkts) atrodas Ķimbartišķes ciemā, pie 5303. ceļa. 1915.–1918. gadā Vācijas 8. armijas 88. divīzija šajā frontes posmā cīnījās pret Krievijas armiju. Te atradās blindāža (komandpunkts). Tā tika uzbūvēta no visizturīgākā būvmateriāla – betona un armatūras –, būvei ir divas ieejas, starp kurām ir neliela logu rinda. Blindāžā bija ierīkota elektrība, atvests ūdens no netālu ierīkotās akas, divas krāsnis, koka soli un lāva. Virsnieku, sakaru mezglu un pārsiešanas telpām bija baltas sienas. Šī masīvā celtne ir būvēta tā, lai izmantotu nelīdzenā reljefa priekšrocības, tādēļ tā atrodas nelielā ieplakā. Tas ir pasīvās fortifikācijas būves piemērs. Pasīvās būves nebija paredzētas aktīvai aizsardzībai. Tās ir paredzētas, lai aizsargātu karavīrus un munīciju no iznīcinošās artilērijas uguns. Būves iekšpusē uz sienām ir redzamas balsināšanas paliekas. Objekts ir identificēts kā bijušais komandpunkts.

Ekspozīcija atrodas Zarasu rajona Turmantā. Pirmā pasaules kara laikā Turmanta bija svarīgs vācu karaspēka 88. divīzijas loģistikas punkts Austrumu frontē. Pirmā pasaules kara ekspozīcija Turmantā ir daļa starptautiskā maršruta “Pa Pirmā pasaules kara takām” un atrodas pilsētas pamatskolas ēkā. Mūsdienīgā un virtuālā realitātē papildinātā ekspozīcija piedāvā daudzus unikālus Pirmā pasaules kara artefaktus, replikas un fotoattēlus, kā arī iepazīstina ar karavīru kaujas apstākļiem un dzīvi Austrumu frontē, ieročiem un munīciju, uniformām un ekipējumu.

Niknākās Pirmā pasaules kara kaujas Latvijas teritorijā no tika pie Daugavpils 1915. gada augustā un oktobrī Ilūkstes un Medumu apkārtnes augstienēs. Vācieši centās izlauz ties līdz Daugavpilij, bet krievi viņus atspiest atpakaļ. Abas puses neguva panākumus un sāka veidot ierakumus, vei dojot ešelonētas trīs līniju aizsardzības pozīcijas. Pirmā pasaules kara muzejs Medumos ir veltīts šīm kaujām. Ekspozīcijas pirmā daļa iepazīstina ar Medumu puses vēs turi un liecībām, kas atklāj, ka pirms kara Medumi bija plaši apdzīvota un attīstīta teritorija.

Otrā daļa apskata Pirmā pasaules kara notikumus Eiropā un Latvijā. Šeit var iepa zīties ar karavīru sadzīvi, inovācijām, kas radās kara laikā, kā arī izpētīt ieročus, ko izmantoja vācu un krievu armija. Ekspozīcijas trešajā zālē apmeklētāji var iejusties karavīra lomā, piedzīvojot bunkuru sadzīvi. Šajā zālē izveidota krie vu bunkura imitācija – ierakuma fragments ar nelielu slēp tuvi, karalauka atribūtiem un karavīru manekeniem. Tā kā krievu armijas koka būvētie bunkuri nav saglabājušies līdz mūsdienām, tie ir rekonstruēti muzejā, savukārt vācu armi jas betona bunkurus var apskatīt, apmeklējot starptautisku Pirmā pasaules kara bunkuru maršrutu. Zālē ar bunkura imi tāciju, audio un video aprīkojums rada autentisku karalau ka atmosfēru.

Atrodas Medumu ciemā, Jaunatnes ielā 4.

Stikānu ģimenes veidota vēsturisko liecību privātkolekcija. Ir izveidota Pirmā un Otrā pasaules kara artefaktu kolekcija, kas savākta lielākoties no Medumu pagasta un tuvākās apkārtnes. Apskatāmas gan militārā mantojuma lietas, gan sadzīves priekšmeti, monētas, fotogrāfijas.

Privātkolekciju iespējams apskatīt, iepriekš sazinoties. Ieeja par ziedojumiem.

Muzejs atrodas līdzās viesnīcai “Sventes muiža”. Muzeja ekspozīcija ir unikāla ar to, ka kolekcijā esošie ob jekti atrasti bijušo kauju laukos. Padomju armijas militārā tehnika ir prasmīgi restaurēta – atsevišķus eksponātus var pat iedarbināt un izmantot demonstrējumiem. Tiek uz skatīts, ka ekspozīcijā esošie tanki ir reti Eiropas mēroga eksemplāri. Muzejā apskatāmi:

• padomju armijas tanki – vidējais tanks T-34 un smagie tanki IS-2 un IS-2M, kas nosaukti par godu Staļinam;

• bruņotas desanta izlūkmašīnas BRDM-2 un BRDM-1;

• militārie transportlīdzekļi Jeep Willys un GAZ-67;

• pašgājēji;

• lielgabali un citas tehnikas vienības.

Daugavpils skrošu rūpnīca, dibināta 1885. gadā, ir vecākā munīcijas ražotne Ziemeļeiropā, vienīgā šāda veida rūpnī ca Baltijā un viens no vecākajiem industriālā mantojuma objektiem Latvijā. Tajā atrodas Eiropā vienīgais strādājo šais svina skrošu liešanas tornis. Gadsimtu gaitā rūpnīca ir nepārtraukti ražojusi augstas kvalitātes medību skrotis un turpina to darīt arī mūsdie nās. Rūpnīcā saglabājušās iekārtas un konstrukcijas no 19. gadsimta, kas papildinātas pirms un pēc Pasaules kariem.

Munīcijas ražošanā tiek izmantotas mūsdienīgas iekārtas. Apmeklētājiem ir iespēja apskatīt vēsturisko ekspozīciju, skrošu liešanas cehu, un uzkāpt rūpnīcas unikālajā 31,5 metrus augstajā tornī, zem kura atrodas 13,5 metrus dziļā dzesēšanas aka. Šī rūpnīca ir populārs tūrisma galamērķis, kas piesaista gan vietējos, gan ārvalstu apmeklētājus, ļau jot iepazīt 19. gadsimta rūpniecības mantojumu un apska tīt senās iekārtas darbībā. Pēc rūpnīcas apskates intere senti var izmēģināt saražoto produkciju rūpnīcas šautuvē.

Daugavpils cietoksnis ir valsts nozīmes arhitektūras un kultūr vēstures piemineklis. Tas ir pēdējais pasaulē uzceltais bas tionu tipa cietoksnis un vienīgais Centrāleiropā saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs bez būtiskām izmaiņām. Tā būvniecība sākās 1810. gadā, Cariskajai Krievijai gatavo joties Napoleona iebrukumam, un turpinājās līdz 1878. ga dam. 1812. gadā pie vēl nepabeigtā cietokšņa norisinājās krievu un franču karaspēku kaujas. Pēc Napoleona kariem cietokšņa celtniecība turpinājās, taču jau būvniecības laikā tas sāka zaudēt savu militāro nozīmi. Pirmā pasaules kara laikā (1915-1918) cietoksnis kalpoja kā krievu armijas atbalsta un loģistikas bāze.

1918. gada februārī to ieņēma vācu karaspēks, bet decembrī – lielinieku spēki. 1920. gada janvārī cietoksni atguva poļu karaspēks, kas palīdzēja Latvijas armijai atbrīvot Latgali no lieliniekiem. 1920.-1940. gadā cietoksnī dislocējās Latvijas armijas 4. Zemgales divīzija. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā cietoksnī izvietojās Sar kanās armijas daļas, bet vācu okupācijas laikā tur atradās Sarkanās armijas karagūstekņu nometne “Štalags-340”. Pēc otrreizējās padomju okupācijas 1944. gadā cietoksnī atkal tika izvietotas padomju armijas daļas. Latvija cietoksni at guva 1993. gadā pēc Krievijas armijas aiziešanas.

Dabā grūti atrodams objekts. 

Pārgājiena garums: aptuveni 22 km, veicams apmēram 6 stundās.

Grūtības pakāpe: vidējas fiziskās sagatavotības pārgājiens.

Sākuma punkts: Jersikas pamatskola (var nokļūt ar vilcienu, autobusu).

Noslēguma punkts: Vanagu baznīca (nedēļas nogalēs sabiedriskais transports nekursē).

Ievērībai: Maršrutā ir iespējama peldēšanās pauze (vasaras sezonā), makšķerēšanas iespējas, piknika vieta, iespēja apmeklēt vienu sabiedrisko tualeti. Maršruts piemērots arī skolas vecuma bērniem, kam jau ir pieredze šāda garuma pārgājienos.

Dodies pārgājienā no Jersikas līdz Vanagiem, ļaujot izaicināt sevi izturībā, jo pārgājiens ved caur mežiem, purvu, dūksnāju, pļavām un lauku celiņiem, un vēstures izziņā par nacionālo partizānu kustības spilgtākajiem personāžiem, viņu darbību, apskatīt zīmīgākās vietas, par kurām klīst vietējās leģendas un pierakstītas līdzcilvēku atmiņas. Ceļš sākas pie Jersikas pamatskolas un ved pie piemiņas akmens zem sirma ozola, tālāk ceļā ietverot  Jersikas dzelzceļa staciju. Uzraksts akmenī vēsta “LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes partizānu apvienības cīnītājiem. LTS(p)A cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945. – 1955.g. apvienoja sešu Latvijas apriņķu nacionālos partizānus”.

Gājiens turpinās gar dzelzceļa sliedēm un aizvijas gar Jersikas ezeru, kur mežs iepazīstina ar dabas bagātībām: pavasarī ziedošām vizbulēm, parasto zalkteni. Par tuvošanos purvam liecina vaivariņu smarža, bet pavasarī it īpaši pārsteidzoši redzēt to ziedēšanu. Laiska pastaiga nav iespējama, jāpārvar vairāki grāvji, purva šķērsošana sniedz rūdījumu – ik pēdā sūnās paliek ūdens, ciņos spīd dzērveņu ogas. Purvu nomaina mežs un liecības par kādreiz šo vietu apdzīvošanu viensētās – stalti ozoli, ēku drupas, jaunaudzes ielenkumā nacionālo partizānu bunkura vieta. Ceļš turpinās līdz vietai, kas liecībās minēta kā Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dibināšanas vieta. Meža masīvs slēpj arī piemiņas vietu “Avotnīca” (“Olūtneica”), kur izveidota ugunskura vieta. Meža daudzveidība pārsteidz, tāpat kā grāvju platums. Pārgājiena galamērķis ir Vanagu baznīca, kur kalpojis priesteris A. Juhņevičs, par kuru stāsta filma “Segvārds Vientulis” (režisors N. Pucis).

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Jēkabpils vēstures muzejs atrodas Krustpils pilī. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas. 

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Likteņdārzs atrodas uz salas Daugavā, netālu no Kokneses pilsdrupām. Tas veidots kā ainavu arhitektūras ansamblis un ir veltīts Latvijas iedzīvotāju piemiņai, ko Latvija zaudēja 20. gadsimtā, — to, kas krituši karos, represēti, bijuši spiesti doties trimdā vai citādi cietuši savu politisko uzskatu dēļ. Līdzīgi kā Brīvības piemineklis Rīgā, arī Likteņdārzs veidots, pateicoties ziedojumiem. Sadarbībā ar Latvijas Politiski represēto apvienību virtuālā Klusuma nama centrā izveidots piemiņas ansamblis uz Si bīriju izsūtītajām sievietēm - Sibīrijas bērnu mātēm. Par viņu pašaizliedzību un lielo upurēšanos atgādina divi laukakme ņi, kuros iegravēti vārdi “Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns.” Likteņdārza teritorijā saglabājušies Pirmā pasaules kara ie rakumi. Tajos latviešu strēlniekiem izveidota piemiņas vieta, ko atklāja strēlnieku pulku dibināšanas 100. gadadienā. Vietas kompozīciju veido divas daļas: Latvijas laukakmeņu grupa simbolizē mājās palikušos, bet laukakmeņu rinda, kas izvietota Pirmā pasaules kara ierakumos – latviešu strēlniekus. Akmeņus izvēlējies un mākslinieciski izkārtojis tēlnieks Ojārs Feldbergs.

Svinot Latvijas simtgadi, 2018. gada novembrī Aizkraukles pagasta kultūras namā atklāta Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija “Padomju gadi” – plašākā 20. gadsimta 1950.-1980. gadu kultūrvēsturiskajam man tojumam veltītā ekspozīcija Baltijā. Ekspozīcija ir izvietota trīs stāvos, 1060 m2 platībā. Tā ataino padomju cilvēka dzīvi tās daudzpusībā: sadzīvi, darbu un atpūtu, izglītību un kultūru. Pirmajā stāvā eksponētas padomju laika auto mašīnas. Atsevišķi iekārtota bibliotēka – Sarkanais stūrītis. Plaša ekspozīcija aicina iepazīt sadzīvi un dzīvokļa interjeru padomju laikā – mēbeles un sadzīves priekšmetus, traukus, tekstila izstrādājumus un elektroierīces. Citas ekspozīcijas telpas veltītas emigrācijai, padomju gadu represijām, sadzīvei, medicīnai, valsts struktūrām, tūrismam un sportam, bērnībai un izglītībai. Starp dažā diem eksponātiem aplūkojama arī PSRS militārā atribūtika un formas tērpi.

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.