IV Padomju okupācija

Militārais mantojums gar Dzelzs priekškaru. Maršruts ar automašīnu no Tallinas līdz Liepājai

Igaunijas Kara muzejs – ģenerāļa Laidonera muzejs

Muzejs kopš 2001. gada atrodas 19. gadsimta vidū celtajā vēsturiskajā Vīmsi muižā un pilda Igaunijas militārās vēstures mantojuma pētniecības, glabāšanas un eksponēšanas uzdevumu. Tā priekšteči bija Igaunijas Brīvības kara muzejs (dibināts 1919. gada 19. janvārī) un Ģenerāļa Laidonera muzejs, kurš ar Vīmsi pašvaldības rīkojumu tika iekārtots muižā 1993. gadā. Padomju okupācijas gados muižu izmantoja jūras spēku izlūkošanas vienība. Padomju armijai izvācoties, ēka tika atstāta bēdīgā stāvoklī. Muzejs tika nodibināts ar aizsardzības ministra Jiri Luika 2001. gada 26. februāra rīkojumu. Kopš tā laika muzejs darbojas Aizsardzības ministrijas paspārnē. Pamatekspozīcija stāsta par kariem Igaunijas teritorijā un svešzemju kariem, kuros piedalījušies igauņi. Daļa no ekspozīcijas ir veltīta armijas virspavēlniekam Johanam Laidoneram, kurš bija muižas saimnieks no 1923. līdz 1940. gadam. Militārās tehnikas angārā blakus muzeja galvenajai ēkai var apskatīt dažādus artilērijas elementus un transportlīdzekļus.

Hidroplānu osta

Hidroplānu osta atrodas piekrastē Kalamajas apkaimē Tallinā. To Pirmā pasaules kara laikā pavēlēja uzbūvēt Krievijas imperators Nikolajs II kā daļu no Pētera Lielā Jūras cietokšņa. Muzejs ir izvietots vēsturiskā hidroplānu angārā, un tajā var apskatīt aptuveni 200 autentiskus eksponātus: zemūdeni “Lembit”, 100 gadu vecu ledlauzi “Suur Tõll”, hidroplānu “Short 184”, Igaunijas senāko kuģa vraku, mīnas, lielgabalus un daudz ko citu. Pamatekspozīciju papildina pagaidu izstādes. Hidroplānu angāram ir unikāla arhitektūra: tā jumta kupols bija viena no pirmajām šāda veida plānā betona čaulu konstrukcijām. Apmeklētājiem paredzētās muzeja programmas un materiāli ir aizraujoši un izglītojoši kā pieaugušajiem, tā arī bērniem.

Viru viesnīca un VDK muzejs

Viru viesnīca Tallinā ir celta 1972. gadā. Arī ārzemniekiem paredzētajai viesnīcai bija jāpakļaujas valsts drošības iestāžu (piemēram, VDK) prasībām.

Muzejā var iepazīt ko vairāk nekā tikai vienas viesnīcas un VDK vēsturi. Šī ir kā dārgumu lāde ar stāstiem par divām dažādām pasaulēm: vienu, kura galvenokārt pastāvēja “uz papīra” un vēstīja par laimīgajiem padomju ļaudīm, kuri dzīvoja draudzībā un pārticībā un kurus vadīja gudru, visvarenu vīru grupa vietā, ko nekad neskāra nekādi negadījumi vai katastrofas, un otru — reālo pasauli, kur dzīve bija pavisam citādāka un daudz skarbāka.

VDK ieslodzīto kameras Tallinā

Muzejs iekārtots agrākā Iekšlietu Tautas komisariāta un VDK štāba pagrabtelpās Tallinas centrā.

Ēkā ar adresi Pagari iela 1 atradās viens no padomju laikā zināmākajiem un baisākajiem iepriekšējās izmeklēšanas izolatoriem. Šeit tika spīdzināti un ieslodzījumam vai nāvessodam notiesāti daudzi igauņu politiķi, valsts ierēdņi, intelektuāļi, Brīvības cīņu veterāni un pat vienkāršie iedzīvotāji. Kameras ir saglabājušas savu veidolu kā komunistiskā terora simbols, un tagad tās ir pieejamas apmeklētājiem. Muzejs sastāv no diviem koridoriem, sešām ieslodzīto kamerām un vienas vieninieka kameras jeb karcera. Pamatekspozīcija “VDK ēkas vēsture” atgādina par šeit pastrādātajiem režīma noziegumiem.

Pašai ēkai ir bijusi interesanta pagātne. Šis 1912. gadā celtais dzīvojamais nams Brīvības cīņu laikā bija Igaunijas Pagaidu valdības galvenā mītne un armijas virspavēlniecības štābs. Savukārt līdz 1940. gadam šeit atradās Igaunijas Republikas Kara ministrija. 1991. gada martā tur tika iekārtots Igaunijas Valsts policijas galvenais birojs. Šobrīd nams Pagari ielā 1 atkal ir kļuvis par dzīvojamo ēku.

Patarei jūras cietoksnis

Kādreizējais jūras cietoksnis atrodas Kalamajas apkaimē Tallinā.

Militāro inženieru Etjēna Luija Bulē un Kloda Nikolā Ledū projektēto Patarei cietoksni sāka celt 1829. gadā pēc Krievijas imperatora Nikolaja I rīkojuma. Kompleksu atklāja 1840. gadā, bet tas nebūt nozīmē, ka būvdarbi bija pabeigti. Cietoksnim ir veikta pārbūve: valdīja bažas par to, ka Lielbritānijas un Francijas karaspēks varētu uzbrukt no Baltijas jūras pēc Krimas kara izcelšanās 1853. gadā. Tā patiesi arī notika, taču uzbrukums nepārauga vērienīgā karadarbībā. No Patarei cietokšņa tika raidīti vien daži šāviņi. Kad karadarbībā sāka izmantot sprāgstošos lādiņus, Patarei 1858. gadā pārtrauca izmantot kā cietoksni, un to pārveidoja par kazarmām. Igaunijas brīvvalsts laikā Patarei pārveidoja par cietumu, kas darbojās līdz 2002. gadam. To kā cietumu izmantoja arī Vācijas un Padomju okupācijas laikā. Šo abu režīmu pastrādāto noziegumu dēļ bijušais cietoksnis tautā ir iemantojis drūmu slavu. Arhitektoniski vērienīgajā celtnē, kuras platība aptver četrus hektārus, šobrīd ir iekārtota izstāde “Komunisms ir cietums”, kas sniedz ieskatu komunisma ideoloģijā, komunistiskā režīma noziegumos un ēkas vēsturē. Šo četrus hektārus plašo, iespaidīgo arhitektūras brīnumu sāka renovēt 2020. gadā. Līdz 2026. gadam Patarei tiks iekļauts pilsētas ainavā, un tur būs komerciālās telpas, dzīvokļi un atpūtas iespējas. Ēkas austrumu spārnā tiks saglabāts autentiskais cietuma interjers un cietumnieku pastaigas boksi. Tur jau ir iekārtota gandrīz 1200 kvadrātmetru plaša izstāžu zona, kas iepazīstina ar komunisma ideoloģiju un noziegumiem, kā arī ēkas vēsturi.

Okupācijas un brīvības muzejs “Vabamu”

“Vabamu” muzejs atrodas Tallinas centrā. Šis privātais muzejs tika atvērts 2003. gadā, un tas ir veltīts Igaunijas vēsturei laikposmā no 1940. līdz 1991. gadam. Muzejs atsauc atmiņā nesenās vēstures stāstus, izceļot gan brīvības vērtību, gan tās trauslo dabu.

Pamatekspozīcija un muzejā rādītās filmas vēsta par padomju okupāciju, represijām, nacionālo pretošanās kustību un Dziesmoto revolūciju.

Pamatekspozīcijai “Brīvībai nav robežu” ir piecas tematiskās daļas: “Necilvēcība”, “Trimdā”, “Padomju Igaunija”, “Atjaunošana” un “Brīvība”. Muzeja apmeklētāji var izmantot audiogidu (igauņu, krievu, angļu, somu, vācu, franču vai spāņu valodā), kas ļaus tiem izbaudīt iespaidīgu un retrospektīvu vēstures ekskursiju. Ir pieejamas arī aktivitātes bērniem, lai muzeja apmeklējums kļūtu par neaizmirstamu piedzīvojumu visai ģimenei.

Paldiski – padomju laika slēgtā pilsēta

Paldisku pilsēta (vēsturiskais nosaukums Rogervīka) atrodas Igaunijas ziemeļu piekrastē, Pakri pussalā.

Tā ir bijusi nozīmīga osta jau kopš Lielā Ziemeļu kara. 1718. gadā Krievijas imperators Pēteris Lielais deva pavēli šeit uzbūvēt jūras ostu ar nocietinājumiem un citas militārās celtnes, pārvēršot pilsētiņu par vienu no svarīgākajām jūras spēku kara bāzēm visā impērijā.

Igaunijas brīvvalstī starpkaru periodā Paldiskos vasarās notika bruņuvilcienu mācības. Pēc Igaunijas Republikai 1939. gadā uzspiestā Savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanas Paldiski nonāca Sarkanās armijas rokās. Tika izveidota Paldisku jūras spēku kara bāze un uzcelti papildu nocietinājumi. Paldisku reģionam bija būtiska nozīme Padomju Baltijas kara flotes krasta aizsardzības sistēmā. 20. gadsimta 60. gados Paldiskos tika izveidots viens no tikai trim kodolzemūdeņu mācību centriem Padomju Savienībā (aprīkots ar kodolzemūdenes simulatoru). Pilsēta un Pakri salas tika slēgtas sabiedrībai un turētas slepenībā. Paldiskos bija divi kodolreaktori, kuri šobrīd ir pārklāti ar betona aizsargapvalku.

Mūsdienās Paldiskos palikušas vien dažas padomju laika ēkas. Pētera Lielā Jūras cietokšņa bastioni ir pieejami tūristu apskatei.

Spithami radaru stacija

Militārais priekšpostenis atrodas Lēnes-Nigulas pagasta Spithami ciemā pie Somu līča.

Priekšposteņa celtniecība tika sākta 1958. gadā. Domājams, ka tur pārcēla militāro vienību no Osmusāres. Kamēr nebija uzbūvētas kazarmas, kareivji dzīvoja teltīs, bet augstāka ranga virsniekus izmitināja vietējās lauku mājās. Tika uzceltas kazarmas, ēdnīca un tehniskās ēkas. Radaru stacijas dīzeļdzinēja strāvas ģenerators apgādāja ar elektrību arī tuvējo ciemu. 1993. gadā militāro vienību pārcēla uz Ļeņingradas apgabalu Krievijā.

Šobrīd no radaru stacijas vēl ir saglabājušies divi lieli radaru uzkalni, komandcentrs, vairāki tehniskie bunkuri, garāža transportēšanas tehnikai, pāris dotu (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un dažu ēku drupas. Dzīvojamajā zonā ir palikusi tikai laika zoba nesaudzētā ēdnīca.

Hāpsalu Dzelzceļa un sakaru muzejs

Muzejs ir iekārtots 20. gadsimta sākumā celtā dzelzceļa stacijā, kas apkalpoja dzelzceļa līniju, kura ved uz Hāpsalu kūrortu.

Muzeju atklāja 1997. gadā. Tajā var iepazīt Igaunijas dzelzceļa un sakaru līdzekļu attīstības vēsturi pusotra gadsimta garumā. Līdztekus nokalpojušām lokomotīvēm apmeklētāji muzejā var sastapt laipno stacijas pārvaldnieku, aplūkot senlaicīgo “Ericsson Skeleton” tipa telefonu un apmeklēt stacijas pasta nodaļu.

Āra ekspozīcijā var apskatīt arī Otrā pasaules kara vācu lokomotīvi.

Hullo robežsardzes priekšpostenis Vormsi salā

Priekšpostenis atrodas Vormsi salas Hullo ciemā. Tas bija pēdējais Vormsi salā uzceltais priekšpostenis, un tā būvniecību pabeidza 1985. gada pavasarī. Raksturīgi padomju laikā valdošajām jukām, tālo ziemeļu priekšpostenis tika būvēts pēc celtniecības standartplāniem: gandrīz viss komplekss atradās zem viena jumta. To cēla drīz demobilizējamie karavīri, kuriem parasti uzdeva veikt šādus darbus. Pabeigtajā ēkā iekārtoja 106. Padomju robežsardzes nodaļas 17. robežapsardzes kordonu. Tomēr viņi priekšposteni izmantoja vien neilgi, jo 1992. gada beigās to pārņēma Igaunijas robežsardze. Priekšposteņa teritorijā ir pilna izmēra basketbola laukums un kinoteātris ar balkoniem. Tas ir unikāls arī ar to, ka sargkareivja postenis atrodas virs katlumājas skursteņa, un ap to vijas kāpnes. 2008. gadā īpašumu sadalīja un privatizēja Iekšlietu ministrija. Daļa no bijušā priekšposteņa teritorijas kopš tā laika ir kļuvusi par dzīvojamās apbūves zemi.

Brīvības cīņu piemineklis Vormsi

Piemineklis ir 2,5 metrus augsts granīta bluķis ar pulētu priekšējo fasādi. Tas atrodas pie Hullo baznīcas pagalma rietumu vārtiem priežu pavēnī. Piemineklis tika atklāts 1929. gadā, un atklāšanas datums ir iegravēts klintsbluķī. Tas ir viens no nedaudziem Brīvības cīņu pieminekļiem, kurš netika iznīcināts padomju okupācijas laikā. Iespējams, par to jāpateicas apstāklim, ka piemineklī iegravētais teksts ir zviedru valodā un nav norādīti gada skaitļi 1918–1920. Piemineklī ir iekalts teksts: “Salas iedzīvotāji uzstādīja šo klintsbluķi 1929. gadā, godinot par tos, kuri cīnījās par brīvību”. Tas ir novietots uz akmens pamatnes. Pieminekli apjož akmens stabiņu žogs ar ķēdēm.

Piemineklis tiem, kuri 1944. gadā devās bēgļu gaitās pāri jūrai uz Zviedriju

Piemineklis atrodas krastmalā pie Puises zemesraga.

1944. gadā aptuveni 80 000 cilvēku devās bēgļu gaitās uz rietumiem, lai patvertos no tuvojošās Sarkanās armijas. Daudzi devās pāri jūrai. Šo pieminekli masveida bēgļu gaitu atcerei ir veidojis Aivars Simsons. Ideja par pieminekli radās Heidi Ivaskai, kura uz mātes rokām kopā ar daudziem citiem cilvēkiem gaidīja laivu Puises pludmalē. Pieminekļa veidošanu vadīja Igaunijas Atceres vietu savienība.

Pegari lūgšanu nams

Lūgšanu nams atrodas Pegarisasi ciemā netālu no Tūru-Puises ceļa 1 km atzīmes. 1944. gada 18. septembrī, dienu pēc tam, kad vācu armija sāka atkāpties, ministru prezidents Jiri Uluots kā valsts vadītājs pieņēma Igaunijas Republikas jaunās valdības amatā stāšanās zvērestu. Valdība apstiprināja rezolūciju par Igaunijas neatkarības atjaunošanu un neitralitātes saglabāšanu karā. Valdības inaugurācija nozīmēja to, ka Sarkanā armija nevis “atbrīvoja” Igauniju no vācu okupācijas spēkiem, bet gan okupēja neatkarīgu tautu. Oto Tiefa vadītais ministru kabinets pēdējo sēdi noturēja Pegari Baptistu lūgšanu namā 1944. gada 22. septembrī. Šīs vēsturiskās sēdes atcerei tur ir uzstādīta piemiņas plāksne, kuru 1999. gadā atklāja ministru prezidents Marts Lārs. Tiefa ministru kabineta locekļi lūgšanu namā gaidīja apsolīto motorlaivu, lai bēgtu uz Zviedriju. Taču laiva aizkavējās un atbrauca 29. septembrī, un tad bēgļu gaitās devās tikai valsts sekretārs Helmuts Māndi, līdzi paņemdams Igaunijas oficiālā laikraksta “Riigi Teataja” eksemplāru, kas apliecināja Igaunijas Republikas nepārtrauktību.

Igaunijas Dzelzceļa muzejs Lavasārē

Igaunijas Dzelzceļa muzejs atrodas kādreizējā kūdras pārstrādes rajona teritorijā Lavasārē, 17 km uz ziemeļaustrumiem no Pērnavas.

Tas ir valstī vienīgais šaursliežu dzelzceļa muzejs, un viens no tā eksponātiem ir funkcionējoša tvaika lokomotīve. Muzeja kolekcijā ir vairāk nekā 80 dzelzceļa ritošā sastāva vienību, tajā skaitā piecas lokomotīves un dažādi tehniskie agregāti. Vairums no tiem atrodas āra ekspozīcijā. Kūdras pārstrādes strādnieku dzīvojamajā ēkā muzeja teritorijā ir iekārtota iekštelpu ekspozīcija ar vairāk nekā 700 vēsturiskām fotogrāfijām, priekšmetiem un dokumentiem, kas saistīti ar šaursliežu dzelzceļiem Igaunijā.

Šaursliežu dzelzceļa tīklu Igaunijas un Livonijas guberņās izveidoja 19. un 20. gadsimtā, lai attīstītu rūpniecību reģionos.

Igaunijas Republikas neatkarības pasludināšanas piemineklis

Piemineklis atrodas Neatkarības laukumā Pērnavas centrā. Tā autori Kārels Ēlma, Marts Āss un Miks Mutso pieminekli ir veidojuši no granīta, un tas tika atklāts 2008. gadā netālu no Endlas teātra kādreizējās atrašanās vietas.

“Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem” pirmo reizi tika publiski nolasīts 1918. gada 23. februārī no Endlas teātra balkona. Manifestu publicēja un Igaunijas Republikas dibināšanu izsludināja galvaspilsētā Tallinā 24. februārī, nododot visu varu Igaunijas Glābšanas komitejai un vēlāk — Pagaidu valdībai. 1918. gada 24. februāri joprojām svin kā Igaunijas Republikas neatkarības dienu.

Otrā pasaules karā teātra ēka tika pamatīgi bojāta, un vēlāk to nojauca.

Piemineklī ir attēlots vēsturiskā teātra balkons tā reālajā izmērā. Uz balkona sienas ir iegravēts neatkarības manifesta teksts gan oriģinālajā vecajā drukā, gan antīkvas burtveidolā, gan Braila rakstā.

Militāro divriteņu kolekcija Saulkrastu Velosipēdu muzejā

Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.

20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.

Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.

Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.

Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.

 

Padomju armijas pilsētiņa Mežgarciemā

Atrodas Ādažu novadā, Mežgarciemā netālu no autoceļa P1.

Padomju okupācijas perioda kartēs Mežgarciems neeksistēja. Teritorija ir daļa no meža vai iezīmēta kā „pionieru nometnes vieta”. Nekas neliecināja, ka tur atradās Padomju militārpersonām būvēta pilsētiņa ar pretgaisa aizsardzības bāzi. Viens no Padomju armijas objektiem, kas Latvijas zemi padarīja par militarizētāko vietu pasaulē.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauju un vērienīgu Padomju armijas dislokāciju vietu būvniecība. Svešās armijas karabāzes bija kā valsts valstī. Karaspēka daļas bija gandrīz katrā Latvijas vietā. Īpaši priviliģēta sabiedrības daļa bija atvaļinātie PSRS militāristi un to ģimenes, kuriem prioritāri bija jānodrošina dzīvojamā platība. Daudzi izvēlējās Latvijas pilsētas, jo tur bija augstāks dzīves līmenis kā citviet Padomju Savienībā. Militārpersonu kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā, demonstrējot režīma vienaldzīgo attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un „Padomju armiju kā atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”.

Mūsdienās var aplūkot armijas bāzes teritoriju. Īpaši interesanti ir Padomju armiju reprezentējošie vides objekti.

Pieejamas ekskursijas: Aleksejs Sergējevs +371 26460546

Krasta aizsardzības nocietinājumu komplekss Mangaļsalā

Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.

Mangaļsalas nocietinājumu rajons ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem. Paredzēts Rīgas pilsētas aizsardzībai no pretinieka flotes. Teritorija savu stratēģisko nozīmi saglabāja ilgstošā laika periodā, kas spilgti redzams nocietinājumu piemēros. Gadsimtiem apvidus piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un tas veidojās par unikālu un noslēpumainu vietu.

Pēc 1. pasaules kara Latvijas armijai vēl nebija spēcīgas kara flotes. Jūras robeža bija gara, un krastu aizsardzība kļuva sarežģīta. Galvenais uzsvars tika likts uz Rīgas aizsardzību no pretinieka flotes uzbrukumiem. Latvijas armija pārņēma Krievijas impērijas, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtos nocietinājumus un paplašināja aizsardzības sistēmu. Daugavgrīvas un Mangaļsalas artilērijai bija jāapšauda pretinieku kuģi, kas mēģinātu ielauzties Daugavas grīvā, savukārt atbalsta punkti pie Lielupes (Jūrmalā) un Gaujas ietekas jūrā (Carnikavā) apturētu pretinieka desantu. Krasta aizsardzībai bija viens, speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu un papildspēkus Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā. Stratēģisku vietu nocietināšanas nolūks bija pastiprināt ieroču darbību, izmantojot speciālas būves un apvidus priekšrocības. Krasta aizsardzības fortifikācija tika izvietota plašā teritorijā, lai samazinātu pretinieka ietekmi kara gadījumā.

Mūsdienās var aplūkot dažādu armiju (Krievijas, Latvijas, Vācijas un Padomju armijas) celtos nocietinājumus. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Pieejamas ekskursijas: 

Jānis Zariņš, pārgājieni.lv, +37126980327

Normunds Ceipe, langaslaivas.lv +371 29 436 526

Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv

 

19.gs. fortu personāla uzturēšanās māja

3D Tūres Izstrādātājs - 3D Ture

 

Vecais artilērijas forta pulvera pagrabs

3D Tūres Izstrādātājs - 3D Ture

 

Komētforts

3D Tūres Izstrādātājs - 3D Ture

Stūra mājas izstāde "Čekas vēsture Latvijā"

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

 

Latvijas Okupācijas muzejs

2021.gada rudenī Latviešu Strēlnieku laukumā atklāts pārbūvētais Okupācijas muzejs. Kamēr norit ekspozīciju ierīkošana, daļa ekspozīcijas un izstādes apskatāmas pagaidu muzeja telpās Raiņa bulvārī 7, netālu no Brīvības pieminekļa. Par aktuālo informāciju lūgums interesēties muzeja tīmekļa vietnē www.okupacijasmuzejs.lv vai zvanot pa tālruni +371 67 211 030.

Latvijas Okupācijas muzejs ir dibināts 1993. gadā. Tas glabā ilgstoši noklusēto vēstures stāstu par Latvijas valsts, tautas un zemes likteni divu svešu totalitāru varu pakļautībā no 1940. gada līdz 1991. gadam. 2012. gada sākumā muzeja krājumā bija vairāk kā 50 000 vienību (dokumentu, fotogrāfiju, rakstisko, mutvārdu un materiālo liecību, priekšmetu un piemiņas lietu). Muzeja speciālisti ierakstījuši vairāk nekā 2000 videoliecību, un tas ir viens no lielākajiem okupācijas tēmai veltītajiem krājumiem Eiropā. Notikumi, kas skāra Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājus ir spilgta liecība par tautu pieredzi atrodoties divu totalitāru režīmu varā.

Mūsdienās šeit var aplūkot vairākas ekspozīcijas. „Nākotnes Nams” ir pazīstamā Amerikas latviešu arhitekta Gunāra Birkerta Okupācijas muzeja pārbūves un piebūves projekts un ar to saistītā muzeja jaunā ekspozīcija. Iespēja iepazīt izstādi “Čekas vēsture Latvijā”, kas atrodas “Stūra mājā”.

 

Latvijas Kara muzejs

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

 

 

1991. gada barikāžu muzejs

Atrodas Rīgā, Vecrīgā, netālu no Rīgas Doma baznīcas.

Muzejs dibināts 2001. gadā, lai saglabātu vēstures liecības par 1991. gada notikumiem Latvijā. Barikāžu laiks bija tautas kustība, kas sekmēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Pasaules vēsturē tas ir spilgts nevardarbīgas pretošanās piemērs.

1991. gada janvārī Lietuvā Padomju armija atklāja uguni uz cilvēkiem, kuri pulcējās pie Viļņas televīzijas torņa un iebrauca tajā ar tankiem. Reaģējot uz šiem notikumiem, manifestācijā Rīgā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai paustu atbalstu lietuviešiem un gatavību turpināt Latvijas valsts neatkarības ceļu. Lai nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos Latvijā, iedzīvotāji Vecrīgas šaurajās ielās sāka būvēt barikādes, lai kavētu Padomju armijas iespējamos uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem. Tās tika veidotas arī pie dažādiem stratēģiskiem objektiem ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Barikādēs piedalījās ap 50 000 cilvēku no visas Latvijas.

Mūsdienās var aplūkot muzeja ekspozīcijas. Muzejs atrodas Vecrīgā, kas ļauj to iepazīt no barikāžu aizstāvju perspektīvas. Ir apskatāma arī muzeja virtuālā tūre.

 

Komunistiskā terora upuru piemiņas vieta Torņakalnā

Atrodas pie Torņakalna dzelzceļa stacijas, Rīgā.

Piemiņas vieta veltīta 1941. gada jūnijā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Sākotnēji bija iecerēts piemiņas memoriālu izvietot Esplanādē, tomēr vēlāk tika nolemts to izvietot pie Torņakalna stacijas. Piemiņas vietu veido pieci plēsta akmens tēli, kas simbolizē "izpostītos ģimenes pavardus un trīs izsūtītās paaudzes". Pie stacijas ēkas atrodas preču vagons un piemiņas zīme deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem. Piemiņas akmens ar uzrakstu "1941" ir neapstrādāts laukakmens, tas ir 1,2 m augsts.

Piemiņas akmens pie stacijas ēkas ticis atklāts 1990. gadā, tā autors ir tēlnieks Ojārs Feldbergs, 1996. gada 14. jūnijā pie akmens tika novietots preču vagons. Memoriāla akmens tēlu tēlnieks ir Pauls Jaunzems, arhitekts — Juris Poga, to 2001. gada 14. jūnijā atklāja tobrīdējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

2012. gada decembrī tika atklāta memoriāla otrā kārta, pie memoriāla tika izvietotas melna akmens plāksnes.

Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

 

Rīgas Aviācijas muzejs

Atrodas Mārupes novada Skultes ciemā, lidostas „Rīga” teritorijā blakus lidmašīnu vērošanas laukumam.

Rīgas Aviācijas muzejs ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kas atklāts 1997. gadā. Kolekcija ir veidota vairāk nekā 50 gadu garumā. Aviācijas tehnika ir apkopota no Latvijas, Krievijas, Polijas, Ukrainas, Čehijas un ASV. Tā ir viena no lielākajām un vērtīgākajām kolekcijām Eiropā. Iespējams, nākotnē tā kļūs par pamatu Latvijas aviācijas muzeja izveidei Spilvē.

Idejai par Latvijas aviācijas muzeju ir vismaz 80 gadu sena priekšvēsture. Latvijas aviācijas vēsture ir sākusies laikā, kad pasaulē attīstījās pirmie lidaparāti. Latviešu lidotāji bija starp tiem lidotājiem, kuri piedalījās daudzu pasaules rekordu sasniegšanā. Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara Latvijas armijai veidojās gaisa spēki, un bija nepieciešamība saglabāt vēstures liecības. 20.gs. 30. gados radās iespēja uzsākt darbu, lai taptu muzejs. Tā kolekcijā jau atradās īpaši vērtīgas vēstures liecības.  2. pasaules karš ieceri izjauca, un kolekcija zuda.

Mūsdienās var aplūkot aptuveni 40 lidaparātus, kas galvenokārt ražoti Padomju Savienībā. Ekspozīcija sniedz ieskatu Padomju aviācijas vēsturē.

 

Somu jēgeru cīņu piemiņas vieta

Atrodas Tukuma novadā Slokas - Talsu šosejas tuvumā, starp Ragaciemu un Klapkalnciemu Rīgas jūras līča piekrastes kāpās.

Piemiņas zīme uzstādīta 1997. gadā vietā, kur 1.pasaules kara laikā atradās somu jēgeru pozīcijas. Somu jēgeri bija 1. pasaules kara laikā izveidota Vācijas armijas vienība, kas sastāvēja galvenokārt no Krievijas impērijas, Somijas teritorijas izbraukušiem nacionāli noskaņotiem somu brīvprātīgajiem. Vienība formēta slepenībā kā Vācijas armijas 27. Karaliskais prūšu rezerves bataljons. Vācijas armijā jēgeri bija tradicionālas un elitāras karaspēka vienības. Apmācībā uzsvaru lika uz augstu vienības mobilitāti, augstām kaujas spējām, izkoptām un daudzpusīgām karavīru iemaņām.

Karavīru mērķis bija cīnīties par Somijas neatkarību no Krievijas. Vienības sastāvā atradās gandrīz 2000 vīru, kuri tika iesaistīti karadarbībā Latvijas teritorijā. Somu jēgeriem bija lieli nopelni Somijas valsts un tās armijas izveidē.

Mūsdienās šajā vietā redzami  izteiksmīgi ierakumi skaistā piejūras mežā ar skatu uz jūru. Līdzās ierakumiem atrodas piemiņas zīme. Tā veidota no granīta akmens, kas senāk izmantota Somijas Manerheima aizsarglīnijas nocietinājumos Ziemas kara laika (1939-1940).

Mērsraga bāka un krasta robežapsardze

Mērsraga bāka atrodas Mērsraga ciemā, aptuveni 1 km uz ziemeļiem no Mērsraga centra.

Bāka sāka darboties 1875. gadā. Bākas uguns augstums ir 21,3 m. Brīvstāvošs, cilindrisks, kniedēts dzelzs konstrukcijas 18,5 metrus augsts tornis, kura apakšējā daļa nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Torņa augšdaļā izveidots dzelzs konstrukcijas uz konsolēm balstīts apejas balkons. Bākas tornis izgatavots «Sotera, Lemonjē & Co» fabrikā Parīzē, tāpēc šo bāku tautā sauc par "francūzieti".

Mērsraga apkārtnē karaspēka vienības novietojās sākot ar 1944. gada oktobri. 1944. gada decembra beigās pie bāka pozīcijās novietojās 1003. artilērijas diviziona pirmā baterija ar 60 cm prožektoriem. 1945. gada aprīļa beigās artilērijas bija stipri mazāks. 532. jūras spēku artilērijas diviziona 1. baterija ar četriem 88 mm pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, vienu četru stobru 20 mm  zenītlielgabalu un trijiem 37 mm zenītlielgabaliem novietojās pie uz dienvidiem no Mērsarga ostas vārtiem. Pašā piekrastē novietoja divus padomju trofeju 45 mm prettanku lielagbalus. Otrā pasaules kara beigās nacistiskās Vācijas vadība plānoja uz Latviju pārcelt latviešu 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kurai jau bija paredzēts aizsardzības sektors Mērsraga apkārtnē. Tomēr šie plāni neīstenojās uz latviešu karavīri kapitulēja Rietumu sabiedrotajiem.

Apskate iespējama ar iepriekšēju pieteikšanos, zvanot uz Mērsraga TIC.

Atjaunotās vācu armijas zemnīcas kempingā "Melnsils"

Kempingā "Melnsils" kā nakstmītnes piedāvā divus bunkurus: "Bunkurs 13" ir lielākais ar trīs divstāvu gultām un "Mazā zemnīca" ir mazāka un aprīkota ar divām divstāvu gultām. 

2.Pasaules kara laikā vācu armijai Melnsilā ir bijusi nometnes vieta, robežsardzes postenis un karavīri no apkārtnē atrastajiem materiāliem kāpās ir izbūvējuši sev zemnīcas. 2019.g. kempinga samnieki izbūvēja zemnīcas kā naktmītni, ņemot vērā, kā tas bijis vēsturiski.

Kempings ir veidots aktīvai atpūtai un sporta organizēšanai līdz 300 personām. Tas atrodas tieši jūras krastā, burvīgā vietā 10 km no Kolkas, blakus Slīteres nacionālajam parkam, jūras stāvkrastiem, aizraujošām pastaigu takām mežā. Pieejamas lieliskas, dabā nospraustas velotrases, t.sk. Slīteres aplis (50 km) Maršruts pa meža ceļu ved cauri pieciem lībiešu ciemiem. No Košraga maršruts ved pa apakšceļu – vientuļu, gar Bažu purvu un mežu ieskautu seno ceļu starp Košragu un Dūmeli. (Melnsils-Kolka-Vaide-Saunags-Pitrags-Košrags-Dūmele-Ezermuiža-Melnsils). Pļaviņā pie jūras atrodas telšu vietas ar atbilstoši izveidotām ugunskura vietām. Pašā jūras krastā izvietotas Romantiskās muciņas-divvietīgi sapņu namiņi un četrvietīgās ģimenes mucu mājiņas, no kurām pāris metru attālumā vērot jūru, sagaidīt saullēktu. Turpat blakus jūras krastā pirtiņa. Pēršanās ar dažādām slotiņām.

Mazirbes robežapsardzības tornis

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis atrodas pašā jūras krastā pie stāvlaukuma. Novērošanas torņi atgādina par padomju okupācijas laikiem, kad Mazirbe bija slēgtā pierobežas zona un civilpersonas jūras krastā drīkstēja iziet tikai noteiktās vietās un gaišajā diennakts laikā.

Robežsardzes tornis ir viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Kāpšanai bīstams!

Padomju robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā un tam blakus atrodas labi saglabājies padomju robežsardzes tornītis. Mazirbes jūrskolas komplekss atrodas nedaudz vairāk kā 400m no pludmales torņa.

Nedaudz vairāk par 500m no torņa atrodas Mazirbes laivu kapsēta, ejot no torņa uz Sīkraga pusi (Ovišu virzienā)

Ventspils Starptautiskais Radioastronomijas centrs

Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs, pazīstams kā "Irbenes radioteleskops" atrodas Irbenē, bijušajā Padomju armijas pilsētiņā. Kosmiskās izlūkošanas stacija Zvaigznīte ("Zvjozdochka") savulaik darbojās kā kara daļa Nr.51429. Objekta kopējā platība bija 200 hektāri. Atklātībā šis objekts nonāca tikai 1993. gadā. Sākotnēji šeit atradās trīs antenas, ar kuru palīdzību militāristi varēja pārtvert un noklausīties "naidīgo Rietumu" telefonsarunas.

Šobrīd Irbenē ir astotais lielākais radioastronomijas centrs pasaulē. Tajā pašlaik darbojas 32 m augsta grozāma paraboliska antena RT-32, kas ir lielākā Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē, kā arī otra – 16 m augsta antena RTs-16. Iekārta pēta kosmosa signālus, vistālākie saņemti pat no Gulbja zvaigznāja. Ekskursijā ietilpst pastaiga Irbenes bijušās armijas pilsētiņas teritorijā, pazemes tuneļa apmeklējums un raķešu konstruktora Frīdriha Candera memoriālās telpas apskate ēkā “Kristāls”.

Ovišu bāka un krasta robežapsardze

Ovišu bāka atrodas Tārgales pagasta Ovišos, Kurzemes piekrastē un ir vecākā bāka Latvijā – tā uzcelta 1814. gadā.

Ovišu bākas tornis ir 37 m augsts. Bākai ir dubultcilindra konstrukcija: tās diametrs ir 11,5 m, bet akmeņu mūra iekšpusē ir otrs tornis 3,5 m diametrā. Šāda veida dubultcilindru bākas 18.–19. gadsimtā Eiropā izmantoja arī kā aizsardzības būves ienaidnieka uzbrukuma gadījumam.
Ovišu bākas muzejs tiek uzskatīts par visbagātīgāko bāku aprīkojuma un jūras navigācijas priekšmetu kolekciju starp visu Latvijas bāku muzejiem. Skaidros laikapstākļos no Ovišu bākas var redzēt Irbes bāku.
Otrā pasaules kara beigās Ovišu bākas apkārtnē atradās vācu armijas Beminger bataljona štābs un 530. jūras spēku artilērijas diviziona 4. baterija ar vairākiem zenītlielgabaliem. Iespējams, bākas pakājē atradās radio signālu peilēšanas un infrasarkano staru uztveršanas (Donau Gerät) postenis.
Bākas tuvumā kādreiz atradās padomju robežsardzes postenis, taču līdz mūsdienām padomju laika apbūve vairs nav saglabājusies. Bākas teritorijā joprojām atrodas Ovišu stacijas ēka.

No Ovišiem līdz Venstpilij kāpu zonā bija izveidots tanku ceļš, kas saglabājies arī līdz mūsdienām. To pamazām pārņem mežs.

Ventspils piejūras brīvdabas muzeja dzelzceļš (Mazbānītis)

Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī šaursliežu dzelzceļš jeb Mazbānītis piedāvā izbraucienus divās dzelzceļa līnijās: Riņķa līnija – 1,4 km un Kalna līnija – 3,0 km garumā. Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā un dodot darba vietas.

Plaša 600 mm platuma dzelzceļu būvniecība saistās ar 1. pasaules kara izcelšanos, kad vācu armija okupētajā Latvijas teritorijā 1916. gadā ķērās pie vairāku tā saukto “kara lauka” (vāciski “Heeresfeldbahn”) dzelzceļu būvniecības. Ņemot vērā tā laika slikto zemes ceļu apstākļus, saliekamais dzelzceļš kara laukā bija vispiemērotākais frontes apgādes transports. Vācu armijā bija izveidotas speciālas vienības, kas specializējās “kara lauka” dzelzceļu būvniecībā un ekspluatācijā. Speciāli armijas vajadzībām konstruētais “kara lauka” dzelzceļa inventārs – sliedes, vagoni un lokomotīves bija standartizētas, kas vienkāršoja šo dzelzceļu ekspluatāciju. Frontē tika piegādāti samontēti taisni un liekti, 5 metrus gari sliežu posmi uz 10 dzelzs gulšņiem, kas ļāva labos laika apstākos vienā dienā uzbūvēt vairākus kilometrus garu “kara lauka” dzelzceļa līniju. Šos dzelzceļus varēja gan ātri uzbūvēt, gan arī ātri nojaukt un pārvest uz citu frontes līniju. Līdzīgas kara lauka dzelzceļu vienības un savs standartizēts kara lauka dzelzceļa aprīkojums bija arī Austrijas, ASV, Francijas un Lielbritānijas armijām.

Pēc Pirmā pasaules kara visi dzelzceļi, kas atradās Latvijas teritorijā, nonāca jaunizveidotās Latvijas Dzelzceļu virsvaldes pārziņā. Liela daļa kara laikā būvēto dzelzceļu tika piemēroti pasažieru un preču pārvadāšanai: nostiprināja uzbērumus, pārbūvēja tiltus, kā arī cēla jaunas stacijas ēkas un bagāžas šķūņus. Latvijas Dzelzceļu virsvalde šaursliežu dzelzceļiem ar 600 mm sliežu platumu piešķīra apzīmējumu – lauku platuma dzelzceļi. Neskatoties uz bānīšu mazo ātrumu – līdz 20 km/h, tasgandrīzi 60 gadus bija vienīgais drošais transporta līdzeklis pasažieru, dažādu lauksaimniecības produktu un meža materiālu nogādāšanai uz lielpilsētām gan ziemā, gan vasarā. Vilcienos bija iekārtoti speciāli ledus vagoni piena un gaļas produktu transportēšanai.

Latvijas šaursliežu dzelzceļi nepārtraukti darbojās arī Otrā pasaules kara gados. 

Piejūras brīvdabas muzeja (PBM) šaursliežu dzelzceļa ekspozīciju sāka veidot 1963. gadā. PBM īpašumā tika iegūts arī 600 mm sliežu platumam atbilstošs ritošais sastāvs: viena vācu kara lauku dzelzceļa, Brigadelok tipa, tvaika lokomotīve Ml-631, divi Moisakilas tipa pasažieru vagoni un viens 1930.-os gados Liepājas galvenajās Dzelzceļa darbnīcās izgatavotais pasta vagons.

Ventspils 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atrodas Saulrieta ielā, Ventspilī un ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā. Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, Padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai ērtai nokļūšanai līdz jūrai. 

Užavas bāka

Užavas bāka atrodas neapdzīvotā vietā 3 km attālumā no Užavas ciema uz 28 m augstas kāpas. Bāka uzcelta 1879. gadā.

1910. gadā bākai izveidoja rievsienu ar 7–8 cm bieziem dēļiem un akmeņu bērumu priekšpusē, jo lēzenā liedaga dēļ jūras viļņi noārdīja kāpas pakāji. Pirmā pasaules kara laikā Užavas bāka stipri cieta – tika nopostīta bākas torņa augšējā cilindriskā daļa, kā arī artilērijas apšaudes rezultātā tika sagrautas palīgēkas. Neskarta saglabājās vien torņa astoņstūra pamatne, uz kuras 1925. gadā pabeidza jaunā Užavas bākas torņa celtniecību. Pēc ārējā veidola jaunais tornis bija identisks iepriekšējam bākas tornim. Visas bākas pastāvēšanas laikā ir turpinājušies blakus esošās krasta nogāzes nostiprināšanas darbi.

Torņa augstums ir 19 m, augstums virs jūras līmeņa − 44 m, bākuguns redzama 15 jūras jūdžu tālu.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gada beigās Užavas bākas apkārtnē novietojās vācu 113. apsardzības pulka štābs ar vairākām krasta aizsardzības baterijām. Tieši pie pašas bākas atradās priekšējā artilērijas novērotāja postenis ar novērošanas prožektoriem. Otrā pasaules kara beigās Užavas bākas apkārtnē atradās tika 530. jūras spēku artilērijas diviziona 7. baterija ar pieciem zenītlielgabaliem.

Padomju robežsardzes novērošanas tornis - skatu tornis Pāvilostā

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis, kuru neizmantoja kopš 90. gadu sākuma, tagad kļuvis par skatu platformu, uz kuras novietots 360 grādu leņķī grozāms sauszemes teleskops un trīs novērošanas kameras. Skaists skats uz jūru un kuģiem, var vērot arī putnus. Tornī atļauts kāpt tikai diennakts gaišajā laikā.Apmeklētājiem jārēķinās ar fizisko un traumatisma risku un jāizvērtē savas spējas un veselības stāvoklis. Skatu tornī un apkārtējā teritorijā notiek videonovērošana. Ziemas sezonā tas apmeklētājiem slēgts.

Pāvilostas novada dome atgādina, ka skatu tornis atrodas militāro objektu aizsardzības zonā, uz Aizsardzības ministrijas īpašumā esošas zemes, kas nodota pašvaldībai lietošanā.

Pāvilostas novadpētniecības muzeja pastāvīgā ekspozīcija

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi. Pēdējos gados izveidotas un modernizētas muzeja ekspozīcijas un apmeklētāji var iepazīties ar Laivu Māju, Tīklu māju un muzeja ēku, kur izkārtotas ekspozīcijas par padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA”, kas 2017. gadā ieguva muzeja balvu “Zelta puteklis”, stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio- vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam. t.sk. Neatkarības kara sadaļā par Latvijas brīvības cīnītājiem un Padomju okupācijas laiku.

Akmeņraga bāka un kuģa "Saratov" liktenis

Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.

Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.

Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.

Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. 

Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un  krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā. 

Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.

Memoriāls holokausta upuriem

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Liepājas cietokšņa Ziemeļu Forts un Baterija Nr.1, Karosta

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc aizliegts staigāt zem fortu drupām.

Karostas cietums

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Karosta (Maršruts)

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.