Vācu dzelzs brigāde I WW1 & Neatkarības kari

Rietumu brīvprātīgo armijas un Dzelzsdivīzijas parāde pie Jelgavas. 1919. gada 1. septembris. Avots: LNVM krājums.

1918. gada 29. novembrī Veimāras republikas pilnvarotais pārstāvis Augusts Vinnigs un vācu kareivju centrālā padome piespieda Vācijas 8. armijas vadību dot atļauju izveidot brīvprātīgo brigādi aizsardzībai pret Sarkanās armijas 7. armiju un Rietumu armiju, kas 25. novembrī sāka uzbrukumu sabrūkošās vācu armijas vienībām, kas atkāpās bez ievērojamas pretestības izrādīšanas. Līdz 9. decembrim brigādē bija pieteikušies 1500 vācu karavīri no aptuveni 100-150 tūkstošiem 8. armijas karavīru.

29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība noslēdza Līgumu par pilsonības piešķiršanu pret lieliniekiem karojošajiem brīvprātīgajiem ar Augustu Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu Latvijas landesvērā, apņemoties vācu brīvprātīgajiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret lieliniekiem piešķirt Latvijas pilsonību. Acīmredzot uz šī līguma pamata Rīdigers fon der Golcs no Vācijas kara ministra Noskes bija saņēmis atļauju no Vācijā esošajiem, kā arī no 8. armijas demobilizācijai pakļautajiem kareivjiem vervēt brīvprātīgos algotņus.

Lai arī daudziem no Vācijas armijas demobilizētajiem kareivjiem peļņas un zemes iespējas Latvijā bija vilinošās, daudziem vairāk interesēja iespēja turpināt karu un militārus piedzīvojumus. Šajā laikā Vācijā un tās okupētajās Austrumu teritorijās izveidojās daudzas brīvkorpusu vienības, kas vērsās pret sociāldemokrātu vadīto Vācijas republiku. Strauja brīvprātīgo ieplūšana sākās februārī. Ja var ticēt fon der Golcam, dažādo vācu un vācbaltiešu vienību kopskaits 1919. gada vasarā sasniedza 30-40 000 kareivju.[3] Līdz 1919. gada aprīļa mēnesim Kurzemē bija sapulcināti apmēram 6000 vācu brīvprātīgo.

Dzelzs brigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. 17.01.1919. kad Vaiņodē vienību pārņēma tās jaunais komandieris Bišofs, tajā bija 284 durkļi un 22 zobeni. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās. VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai (Golcs). Marta sākumā piedalījās Latvijas zemessardzes uzbrukumā LSPR armijai Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kuram blakus atradās landesvēra Kalpaka bataljons) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 

10. martā divīziju pameta Goldfelda eskadrons, pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. Dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzs brigāde tika izvietota Bolderājā un Daugavgrīvas cietoksnī. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēgeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa. Pēc sakāves Cēsu kaujās 1919. gada 26. jūnijā Dzelzsdivīzija pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (A. Niedras kabinets) pakļautībā — divīzijas personālsastāvs nezaudēja savu Vācijas pavalstniecību, apgāde un algas palika Vācijas armijas ziņā.

800px-Auf_zur_Freiwilligen-Centrale_Nürnberge.jpg
Eiserner_Division_09_1919.jpg
Papildus izziņas avoti

https://vesture.eu/Dzelzsdiv%C4%ABzija

https://lv.wikipedia.org/wiki/Dzelzsdiv%C4%ABzija#Dzelzsbrig%C4%81de

Saistītie objekti

Piemiņas akmens Cēsu kaujās pie Raunas kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem

Atrodas Priekuļu pagastā Cēsu–Valmieras šosejas malā pie tilta pār Raunu.

Apskatāms piemiņas akmens ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova darinātu granīta piemiņas zīmi Cēsu kaujās kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 2004. gadā, kad atzīmēja Cēsu kauju 85. gadskārtu.
Piemiņas akmens Raunas un Gaujas krastos kaujās kritušajiem 110 igauņu un 44 latviešu karavīriem.
Kaujās pie Raunas un Gaujas varonīgi cīnījās Igaunijas 3. divīzijas 6. pulks (komand. K.Tallo), 3. pulks (komand. J.Krūss) un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu pulks (komand. K.Berķis).

Piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem karavīriem Liepā

Atrodas Liepas pagastā aptuveni kilometru uz dienvidiem no Lodes dzelzceļa stacijas Rūpnīcas ielas malā.

Apskatāms piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem igauņu un latviešu karavīriem, kura pamatakmens likts 1929. gada 22. septembrī, bet pats piemineklis atklāts 1935. gada 11. augustā. Tas darināts no Allažu šūnakmens pēc Liepas pagasta Jullās dzīvojušā tēlnieka Augusta Jullas meta.

Desmit metrus augsto pieminekli veido rupji apstrādāta šūnakmens radze, kuras priekšējā plaknē augstcilnī kalts zemnieka-karavīra tēls, kas ar vienu roku atbalstās uz arkla, bet otrā pacēlis zobenu. Tēla sejas veidošanā izmantota tēlnieka tēva Jāņa Jullas pēcnāves maska.

Interesantu novērojumu izdarījis Liepas pagasta vēstures pētnieks Aivars Vilnis. Viņš pamanījis, ka uzlūkojot pieminekli no putna lidojuma, tā pamatne, pie monumenta vedošais celiņš un uzejas kāpnes veido “bultu”, kas vērsta pret Liepas muižu (Lindenhoff), kur Cēsu kauju laikā atradās vācu pozīcijas. Protams, jāšaubās vai tas tiešām izriet no pieminekļa autora tā laika iecerēm, taču tas noteikti bagātina mūsu šodienas iespējas pieminekļa interpretācijā.

Līdzās piemineklim atrodas Lielā Ellīte -  (Liepas Ellīte, Velna ceplis) vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā.

Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei

Atrodas blakus Veselavas kapu kapličai.

Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei atklāts 1923. gada 5. augustā.
Tā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste un Igaunijas sūtnis Latvijā Jūlijs Saljemā.

Kapos apbedīti 16 igauņu karavīru, kas 1919. gada jūnijā krituši Cēsu kaujās ar Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju. Četri no viņiem vēlāk pārapbedīti dzimtenē. Piemineklis celts par vietējo iedzīvotāju savāktiem ziedojumiem. Pēc Ķikuru māju saimnieka Kārļa Bierņa meta darinājis amatnieks Dāvis Gruzde. 

Lielstraupes pils

Atrodas Straupes centrā

Cēsu kauju laikā Lielstraupes pilī atradās Dzelsdivīzijas (vācu: Eiserne Division) Paula Ludviga Evalda fon Kleista kaujas grupas komandpunkts. 
Kauju laikā to apmeklēja majors Bišofs, kapteinis Guderiāns u.c. No pils tika vadīts uzbrukums Stalbes virzienā 21.-22. jūnijā. 

Dzelzsdivīzija bija Vācijas algotņu karaspēks Latvijas Brīvības cīņu laikā, ko izveidoja no demobilizētās Vācijas impērijas 8. armijas kareivjiem un brīvprātīgiem algotņiem. Tā bija pazīstamākā vācu brīvkorpusu daļa un viena no labāk apmācītajām un kaujasspējīgākajām karaspēka daļām Baltijā 1919. gadā.

Padomju varas gados, no 1949. līdz 1959. gadam muižas pilī atradās un darbojās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde. Šajā laikā pilī tika ierīkotas arī mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet bijušajā muižas stallī atradās darbnīcas.

No 1963. līdz 2018.gadam pili apsaimniekoja medicīnas iestādes, un par Straupes narkoloģisko slimnīcu Latvijā mēdza teikt, ka te “ārstē pat sienas”.  

Tagad pils ir atvērta apskatei un apmeklētājiem tā piedāvā ceļojumu cauri gadsimtiem kopā ar orientēšanos pils labirintos. 

Saistītie stāsti

Par nacionālo patriotu virsleitnantu Vili Gelbi

Virsleitnanta Viļa Gelbes (1890-1919) liktenis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā.
Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī sākās arī tās Neatkarības karš un bruņoto spēku veidošanas darbs. Brīvprātīgo latviešu karavīru pirmajās rindās bija Kurzemē dzimušais jūras virsleitnants Vilis Gelbe.

Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums

Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība. 

Aizporu pusmuiža Neatkarības karā

Aizporu pusmuiža, Aizputes novada, Kalvenes pagastā ir tālākā Latvijas vieta rietumos, līdz kurienei atkāpās pulkveža Oskara Kalpaka atsevišķais bataljons.

Pusceļā starp Rudbāržiem un Kalveni, autoceļa malā, atrodas Aizpores kapi. Tajos izvietots piemineklis un 12 piemiņas zīmes apkārtējo māju iedzīvotājiem - brīvprātīgajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem.