Kolmas ärkamine ehk laulev revolutsioon (1987-1991)
Taastatud iseseisvus, IV õukogude okupatsioon

Kolmas ärkamine ehk laulev revolutsioon – ühiskondlik liikumine, mis viis 1991. aastal Läti iseseisvuse taastamiseni.

Laulev revolutsioon (ka kolmas ärkamisaeg Lätis) oli periood Balti riikide (Läti, Leedu, Eesti) ajaloos aastatel 1986–1991, mis lõppes riikliku iseseisvuse täieliku taastamisega kõigis kolmes riigis. Rahvusliku ärkamisliikumise alguses, 1987. aasta suvel ja sügisel, toimusid Lätis NSV Liidu totalitarismiga rahulolematus ühiskonna osas avalikud protestid, mis langesid kokku Läti ajaloos oluliste kuupäevadega. 14. juunil 1987 korraldas avalik liikumine "Helsinki-86" Riias Vabaduse monumendi juurde lillede asetamise 1941. aasta juuniküüditamise ohvrite mälestuseks, mida võimud püüdsid rattavõistlusega häirida. 1987. aasta 23. augusti ja 18. novembri rahvasündmuste vastu vabadussamba juures olid ka Läti Kommunistliku Partei Keskkomitee ja võimukuulelikud esindajad.

1. ja 2. juunil 1988 toimus Riias loomeliitude plenaaristung, kus võitluse ja televisiooni poliitiliste sündmuste kommentaator Mavrik Wolfson luges esimesena avalikult 1939. aasta Molotov-Kolm. Ribbentropi pakt ja avalikustada Läti okupeerimine. 14. juunil toimus poliithariduse maja juures rahvamiiting ja esimest korda pärast II maailmasõda puna-valge-punase lipu saatel rongkäik Vennastekalmistule läbi Riia. 10. – 17. juulini toimus Riias ja mujal Lätis patriootlikus meeleolus folkloorifestival BALTICA. 7. oktoobril toimus Mežaparksis rahvameeleavaldus Läti riigi sümboolika taastamiseks. 8. ja 9. oktoobril 1988 toimus Poliithariduse Majas Läti Rahvarinde esimene kongress, kus LTF-i esimeseks juhiks valiti publitsist Daina Īvāns.

31. mail 1989 kutsus LTF juhatus üles arutelule Läti täieliku iseseisvuse üle. 28. juulil võttis NSVL Ülemnõukogu vastu deklaratsiooni Läti NSV suveräänsusest, milles tunnistati Läti NSV seadusandlus NSV Liidu seadusandlusest kõrgemaks. 23. augustil toimus Balti keti Ribbentropi-Molotovi pakti ja selle tagajärgede vastu, kui umbes kaks miljonit inimest ühendasid jõud, et moodustada 670 km pikkune elusahel, mis ühendab Balti riikide pealinnu vähemalt 15 minutiks. 7. ja 8. oktoobril 1989 toimus LTF II kongress, mis kuulutas välja kursi Läti iseseisvuse taastamisele.

18. märtsil 1990 toimusid Läti NSV Ülemnõukogu valimised, millel pälvisid suurima toetuse LTF-i poolt üles seatud kandidaadid. 4. mail 1990 võttis Läti Ülemnõukogu vastu deklaratsiooni "Läti Vabariigi iseseisvuse taastamise kohta".

Seoses tsiviilisikute tulistamisega Vilniuse telemaja juures 13. jaanuaril 1991 toimus Daugavmalas Läti rahvuslik meeleavaldus, millest võttis osa umbes 500 000 Läti riigilippudega inimest. Alates 13. jaanuarist püstitati Riias mitmel pool raudbetoonplokkidest barrikaade, millega algas barrikaadide aeg Lätis. Barrikaadide aeg on ajalooline märk uuenenud Läti Vabariigi 4. mail 1990 toimunud kaitseüritustest, mida korraldati Riias ja teistes Läti linnades 13.-27.01.1991. 19.-21. augustil 1991 võttis Moskvas võimu nn Riiklik Erakorraline Komitee. 21. augustil ründasid OMONi üksused Riia vanalinnas Saeimas maja juures barrikaade, Läti Vabariigi Ülemnõukogu võttis vastu avalduse Läti Vabariigi põhiseaduse täieliku taastamise kohta, millega lõpetati 4. mail 1990 postuleeritud üleminekuriik. .

Rohkem teabeallikaid

Guntis Šmidhens. Laulev revolutsioon. Rahvuslik entsüklopeedia: https://enciklopedija.lv/skirklis/101078-Dziesmot%C4%81-revol%C5%ABcija

Laulev revolutsioon. Vikipeedia. https://en.wikipedia.org/wiki/Dziesmot%C4%81_revol%C5%ABcija

Seotud objektid

Võidusammas Võnnus (Cēsises)

Võnnu lahingus hukkunud lätlaste ja eestlaste mälestuseks püstitatud võidusammas asub Võnnus (Cēsises) Ühtsuse väljakul (Vienības laukums). Võidusamba 1919. aastal Võnnu lahingus võidelnute auks kavandas arhitekt Pauls Kundziņši ja selle rajamiseks koguti annetusi elanikelt. Võidusambale pandi nurgakivi 22. juunil 1924. Nõukogude okupatsioonirežiimi ajal 1951. aasta 25. märtsi ööl lasti võidusammas õhku ja hävitati täielikult. Aastatel 1959–1990 asus tolleaegsel Võidu väljakul (tänasel Ühtsuse väljakul) skulptor Kārlis Jansonsi loodud Lenini ausammas. 1997. aastal õnnestus Võnnu rajooni volikogu esimehel Māris Niklassil kaasata mälestusmärgi taastamistöödesse Eesti riigiasutused. Eesti riigilt saadi kingituseks mälestusmärgi ehitamiseks vajaminev materjal, Saaremaa dolomiit. Võnnu lahingu 79. aastapäeva pidustuste ajal 22. juunil 1998 pandi Ühtsuse väljakul paika taastatava mälestusmärgi nurgakivi. 15. novembril 1998 avati Võnnus pidulikult taastatud võidusammas (arhitekt Imants Timermanis). Teavet võidusamba kohta saab Võnnu Ajaloo- ja Kunstimuuseumi näituselt „Võnnu ja Läti Vabadussõda” Uues Lossis.

Vaidava kihelkonna koduloo uurimise püsiekspositsioon

Asub Vaidava Kultuuri- ja Käsitöökeskuses.

Seal on välja pandud ekspositsioon, mis on pühendatud 1949. aasta küüditamiste mälestusele, aga ka riialaste osalemisele 1991. aasta jaanuaribarrikaadidel Riias. Näitusel on näha ka tõendeid maailmasõdadest (peamiselt trükised).

Loodus- ja ajalooobjektid, mõisad, hariduslugu, kultuur, silmapaistvad isikud, kolhoosiaegsed materjalid, majapidamistarbed, rahatähed, ajalehed, ajakirjad Vaidava kihelkonna kohta.

Rahvusliku Vastupanuliikumise Muuseum Rendas

Muuseum asub mõne kilomeetri kaugusel Renda keskusest. Ekspositsioon tutvustab 50 aastat kestnud vastupanuliikumist Lätis: vastupanu esimesele Nõukogude okupatsioonile, Natsi-Saksamaa okupatsioonile ning nii relvastatud kui vägivallatut vastupanu teisele Nõukogude okupatsioonile. Ekspositsioon asub kahes hoones. Ühes hoones asub esimest Nõukogude okupatsiooni ja Saksa okupatsiooni tutvustav näitus. Taastatud aidahoonesse on välja pandud näitus metsavendlusest. Kahe hoone vahel asub punker autentse sisseseadega ja kaevikud, mida mööda sõdurid liikusid. Muuseumi lähedal Rendas asub harjutusväljak – kaevikud, blindaažid ja takistusrada – noorsõduritele ja teistele huvilistele. Külastused tuleb ette tellida.

Siin lähedal leidis 1946. aasta jaanuaris aset üks suurimaid metsavendade lahinguid. Āpūznieki lahingus alistas Kabile metsavendade rühm okupatsioonivõimu väed, kes olid arvulises ülekaalus. Lahingupaika on sisse seatud puhkeala ja püstitatud infostendid.

Balti teele pühendatud skulptuur

See asub Läti ja Eesti Unguriņu-Lilli piiripunktis.

2009. aasta kevadel lõi Ķonu valla vald, mille territoorium piirneb Eestiga, koostöös metallikunstnik Andris Dukuraga "Balti tee" 20. aastapäevale pühendatud skulptuuri.

Üheksa meetri pikkune ja kahe ja poole meetri kõrgune inimsiluettidega skulptuur, kus inimsiluettide tühjades kohtades saab seista ja käest kinni hoida. Skulptuuri idee võimaldab avardada aja dimensiooni ja mitte ainult meenutada 1989. aasta elavate inimeste ahelat, vaid annab võimaluse koos skulptuuriga igal hetkel saada osa "Balti teest".

Video skulptuuri valmistamisest.

Balti keti oli ainulaadne kampaania mitte ainult Baltikumis, vaid Euroopa ja isegi maailma mastaabis. Polnud varem juhtunud, et kolme riigi elanikud ühinesid elavaks osalejate ahelaks, mis ühendas riikide pealinnad - Vilniuse, Riia ja Tallinna. Ajalooline sündmus leidis aset 23. augusti õhtul 1989, see ühendas umbes 2 miljonit inimest. Selle eesmärk oli juhtida tähelepanu ja meenutada 50-aastaseid sündmusi – Ribbentropi-Molotovi pakti sõlmimist. Selle tulemusena jagasid kaks tollast suurriiki - Saksamaa ja NSV Liit enne järgmist maailmasõda Euroopas mõjusfäärid ümber, kuid Balti riigid kaotasid iseseisvuse.
Ligikaudu 600 km pikkune osalejate kett Lätis tähistas Balti maanteed Bauskast Riiga, sealt edasi Siguldasse, Cēsisesse, Valmierasse ja Rūjienasse.

Monument sõduritele – Läti vabastamise eest hukkunud vanausulistele

Asub Jēkabpilsi linna kalmistul.

Vaadata saab vanausuliste kogukonna püstitatud monumenti aastatel 1918-1919 Läti vabastamise eest langenud vanausuliste sõduritele.

Vanausuliste kogukonnas oli mitu perekonda, kelle esindajad olid osalenud lahingutes aastatel 1918-1919, mil lahendati Läti iseseisvuse küsimus. Pärast vabadusvõitlust anti neile sõduritele vaba maa fondist krunte. Näiteks Läti armee ohvitseri Nikolaj Lebedevi jaoks. 1935. aastal otsustati vanausuliste kogukonna esimehe õpetaja Tarasija Makarova (1880 - 1953) ettepanekul püstitada Läti iseseisvuse eest võitlejatele monument. Jēkabpilsi linna kalmistul, puhastatud ja kruusaga kaetud alale, mis oli piiratud lubjatud postidega, paigaldati männi alla ligi kolme meetri kõrgune tammepuust rist. Vanausulised puusepad töötlesid puitu ja lõid muljetavaldava kaheksaharulise risti. Traditsiooni järgides loodi selgitav kiri ristijalamile eraldi tammetahvlile. Jēkabpilsis V. Lukomska mööblitöökojas raiuti venekeelne kiri: "Sõduritele – vanausulistele, kes surid Läti vabastamise eest." Jumal, anna neile igavene mälestus! Esialgu polnud mainitud risti ümbruses ühtegi matmist - ainult männimets. 20. sajandil 1950. aastatel oli rist vananenud. Toonane vanausuliste kogukonna esimees Vasilijs Jakovlevitš Fedotovs, 20. saj. 1960. aastate keskel sai ta loa memoriaali taastamiseks, vaid tingimusel, et monument ei peaks olema ristikujuline ja kirjaga: "Isamaa vabastamise eest".

Monumendi restaureerimine usaldati A. Blumbergile. Ta lihvis suure pruuni kiviploki ristkülikukujuliseks mälestussteleks ning nikerdas selle esiseinale kaheksanurkse risti ja tammeoksad. Sõnade alla: "Igavene mälestus kodumaa vabastamisest langenud sõduritele" oli raiutud palju väiksemate tähtedega kiri "Jēkabpilsi vanausuliste kogukond". Monument paigaldati massiivsele betoonvundamendile. Seevastu eelmine tammetahvel koos kirjaga sai kirikusse asetamisega kaitstud.

Sest kolmanda ärkamisaja alguses polnud Jēkabpilsis säilinud ühtegi teist Läti riigi väljakuulutamisega seotud monumenti. Seetõttu pidasid jēkabpillased juba 18. novembril 1988. aastal lillede ja küünaldega mälestushetke vanausuliste kalmistul Läti vabadussõdades langenud sõdurite mälestussamba juures. Peagi jõudis taastatud tammetahvel monumendi jalamile tagasi. Tammetahvel asendati peagi marmorist tahvliga, millel oli algse kirja identne reproduktsioon. 2013. aastal ühingu Belovodije initsiatiivil ja selle projektil monument restaureeriti ja puhastati.

Monument Läti Vabadussõjas langenud 7. Sigulda jalaväerügemendi sõduritele

Asub Alūksne järve kaldal Pleskavase tänava (Kolbergi tee) serval.

22. juunil 1923 avas Läti president Jānis Čakste mälestussamba 7. Sigulda jalaväerügemendi langenud sõduritele. Monumendi on kujundanud kunstnik Jūlijs Miesnieks.

Rügemendi sõdurid heakorrastasid ja hooldasid ka monumendi ümbrust. Sõdurid kogunesid monumendi juurde nii maleva iga-aastase püha eelõhtul, mil süüdati püha tuli, kui ka maleva aastapäeval pärast paraadi ja eestpalvet garnisoni kalmistul.

1940/1941 Enamlased eemaldasid ja hävitasid tahvli 1953. aastal, kuid monument ise lammutati 1953. aastal ja selle kivid pandi kasarmumaja nurga vundamenti.
Ärkamisaja alguses, 1989. aasta sügisel, puhastati hävinud monumendi ümbrus, mis oli veel NSV Liidu okupatsioonivägede territooriumil. 11. novembril avati monumendi endises asukohas ajutine graniidist mälestusmärk, millel on tekst: "Selles kohas taastatakse 7. Sigulda jalaväerügemendi monument 11. novembril 1989."

Tänu Alūksne vendade kalmistu toimkonna juhataja U. Veldre initsiatiivile alustati monumendi taastamist ja 16. oktoobril 2009 avati taastatud monument.
Erinevalt algsest monumendist loodi obeliski rügemendile rinnamärgi asemel rist. Monumendi mõlemad skulptuurid on sepistanud skulptor Ainars Zelcs. Restaureeritud monumendi jaoks kasutati nii Kaitseväe Jalaväekooli territooriumilt leitud 22 originaalse obeliskiploki osa kui ka vastvalminud plokke.

20. juunil 2019 avati Sigulda jalaväerügemendi sajanda aastapäeva raames monumendimäe jalamil mälestuspaik ja graniidist mälestustahvel üksuse langenud sõduritele. Mälestuspaik rajati kaitseväe jalaväekooli töötajate annetatud vahenditega.

 
Mälestusmärk Läti leegioni langenud sõduritele ja rahvuspartisanidele

Asub Indrāni vallas, Lubāna uuel kalmistul.

Näha on mälestuspaik Läti leegioni langenud sõduritele ja rahvuspartisanidele

Mälestusmärk avati 25. juulil 1992. aastal. Mälestuskivi on loonud Andris Briezis.

Ärkamisaja alguses, 1990. aasta oktoobris sai Helsingi 86 inimõiguste rühmituse liige Kārlis Doropoļskis võimudelt loa jätkata Läti leegionäride ühismatmist uuele kalmistule korraldatud vendade kalmistule. Lubānast. Kokku maeti vendade kalmistule 26 langenud leegionäri ja rahvuspartisani.

Vabadussammas Raunas

Skulptor Kārlis Zemdega loodud monument on pühendatud Esimeses maailmasõjas ja Vabadussõjas langenud Rauna koguduse liikmete mälestusele.
Riia vabadussamba projekti ühe realiseerimata variandina avati see 20. augustil 1933. aastal. Avaüritusel oli kohal Läti Vabariigi 3. president Alberts Kviesis.

Monumendi esialgne nimi oli "ES DŪR" - moto - odast saab koks ja rahvast päästab lauluvaim. Monumendi alust kaunistavad Kārlis Baumaņi kirjutatud hümni sõnad "Jumal, püha Läti".

Enne monumendi avamist 1933. aastal istutasid raunenlased monumendi korrastamise käigus tammeallee ja asetasid iga tamme alla kapsli hukkunud sõduri nimega. Hiljem, 1937. aastal, graveeriti võitlejate nimed kirikusse asetatud valgele marmortahvlile.

Kommunistliku okupatsiooni ajal graveeriti postamendile kiri "Jumal, püha Läti". See taastati ärkamisaja alguses 1989. aasta juunis.

Vabadussõjas langenud sõdurite mälestussammas

Asub Valkas Varoņu tänaval Metsakalmistu kõrval.

Näha on monument Läti Vabadussõjas langenud 1. (4.) Valmiera jalaväerügemendi 30 sõdurile.

Monument avati 1. oktoobril 1922. aastal. See koosneb kohalikust roosast graniidist raiutud muistse läti sõdalase ("Esivanem") kujust, mis on asetatud hallist graniidist kaheosalisele postamendile. Monumendile on valitud skulptor Emil Melderi (Milleri) eskiis. Koos Melderiga osales monumendi sepistamises ka skulptor Wilhelm Trey.

See on esimene professionaalse skulptori loodud Läti Vabadussõja mälestusmärk, aga ka ainuke sõdadevahelisel perioodil, mis on valmistatud modernismi stiilis, kasutades kubismi elemente.

Korduva kommunistliku okupatsiooni ajal 1951. aastal monumendi skulptuur lammutati, sai osaliselt kahjustada ja maeti. Samuti tasandati matused.

1988. aastal, kui lähenes skulptor E. Melderi (1889-1979) 100. sünniaastapäev, alustati tema tööde uurimist.
Taastatud vendade kalmistu koos taastatud monumendiga avati 11. novembril 1990. aastal.

2017. aastal püstitati Vennaskalmistule kaheksa Valkaga seotud Lāčplēsise sõjaordu kavaleride mälestussammast. Need asuvad monumendi mõlemal küljel – mõlemal küljel neljal küljel.

Monument "Isamaa eest langenutele 1918-1920".

See asub Riia tänava serval Krustpilsi palee vastas.

Daugava paremal kaldal Jēkabpilsis tegi ettepaneku vabadusvõitluses langenud sõdurite mälestussamba püstitamiseks mälestusmärgile "Isamaa eest langenud 1918 - 1920" Läti vendade haudade komitee Krustpilsi osakond. 12. juunil 1923. aastal. Monumendi loomiseks andis Krustpilsi Vallavalitsus 12. novembril 1923 käsutusse tsaar Aleksander II mälestussamba kiviosa kogudusevalitsuse maja juures, kuhu monument paigaldati pärisorjuse kaotamise auks. vennashaudade komiteest. Läti siseministeerium lubas vennashaudade komitee Krustpilsi filiaalil annetusi koguda. Kokku annetati 2400 latti, puudu oli 1200. Neid loodeti saada monumendi avamispäeval korraldatud basaarilt ja seltskonnaõhtult.

Monumendi projekt on usaldatud arhitekt Aleksanders Birznieksile. Arhitekti plaanides oli luua monument kohalikust materjalist – dolomiitnaastudest. Monumendi mahu moodustasid kaks kontsentrilist massiivset dolomiitnaastudest müüritisest poolringi, millest väline Daugava poolne oli madalam, raius kaldasse ja moodustas terrassi. Selle keskel oli punastest tellistest tulerist. Peamise poolringi keskel altarina graniitplaadid tekstiga: "Isamaa eest langenud 1918 - 1920" ja kujutavad Daugava lainete kohal tõusvat päikest, raamitud Läti sümbolitega. Monumendi keskosa moodustas langenud sõduri mask, mille sepistas skulptor V. Trejs. Latgale suurtükiväerügemendi ülema kohusetäitja kolonelleitnant Jākobsons lubas monumendi ehitamiseks kasutada Daugava paremal kaldal Krustpilsi lossi vastas asuvat väljakut tingimusel, et väljak jääb Latgale suurtükiväe omandisse. rügement.

1925. aastal sõlmis Läti vendade haudade komitee Krustpilsi osakond Riia ärimehe V. Treijaga lepingu Krustpilsi monumendi ehitamiseks. 26. juulil 1925 pandi monumendi vundament. 27. september 1925 on ristisõdijatele püha. Monumendi avamine toimub selle pühitsemisega Krustpilsi koguduse luteri kirikuõpetaja K. Skujiņši poolt. Monumendi ehitamisel osalevad sõjaminister R. Bangerskis, Latgale suurtükiväerügemendi ülem kolonel Kire, kindral K. Berķis jt.

20. sajandil 1950. aastatel hävis osaliselt monument "Isamaa eest langenud 1918 - 1920" - ülemine osa lammutati - muistsete läti sõdurite mask, määrdunud pealdised, hävinud tuleristi märk. Seevastu juba kolmanda ärkamisaja alguses kirjutasid Läti Rahvarinde (LTF) Krustpilsi osakonna aktivistid esimestel LTF rajoonikonverentsidel resolutsioonis nõude taastada Krustpilsis asuv monument. Juba 11. novembril 1989 toimus monumendi asukohas mälestusüritus, mille käigus jēkabpilslased meenutasid oma Lāčplēši.

1992. aasta alguses alustati monumendi restaureerimistöödega. Vajaliku suuruse ja kujuga graniiditükid valmistatakse Cēsise kommunaalettevõtte kombinaadis. Graniiti töödeldi E. Nīmanise ja V. Treikmanise jooniste järgi. Monumendi taastamise tehnilist järelevalvet teostab arhitekt Māra Steķe. Riias valas skulptor Inta Berga monumendi pronksdetailid. Kõik tööd rahastati Jēkabpilsi linna rahastamisest. Restaureeritud mälestussamba pühitsesid 18. novembril 1992. aastal sisse Jēkabpilsi ja Krustpilsi evangeelse luterliku kiriku tollane praost Modris Plāte ja Jēkabpilsi katoliku kiriku pastor Jānis Bratuškins.

Krustpilis avati 27.09.1925. Monumendi projekteeris arhitekt Aleksandar Birzenieks. Monumendile on raiutud kiri "Isamaa eest langenud 1918-1920". Nõukogude okupatsioonivõim lammutas monumendi osaliselt 1941. aastal, täielikult hävis see 1950. aasta paiku. Monument renoveeriti 18. novembril 1992. aastal.

Baltijas ceļa 25. gadskārtai veltītā piemiņas zīme

Akcijas “Baltijas ceļš” laikā 1989. gada 23. augustā Rīgas - Bauskas šosejas posmā ieradās cilvēki no Kurzemes un Zemgales - Liepājas, Saldus, Dobeles, Kuldīgas, Ventspils, Talsiem, Tukuma un to apkārtnēm. Galvenais uzdevums bija panākt pēc iespējas vienmērīgāku ļaužu izvietojumu un ķēdes nepārtrauktību. Kur pietrūka roku garuma, ļaudis aicināja lietot karogus, jostas, kaut jakas piedurknes, lai tikai kopības asinsrite šai artērijā nepārtrūktu. Kopā šajā akcijā piedalījās ap 400 000 Latvijas iedzīvotāju.

Baltijas ceļa 25. gadskārtai veltītā piemiņas zīme Ķekavas novadā Rīgas-Bauskas šosejas 25. kilometrā pie Ķekaviņas upes atklāta 2014. gada 23. augustā. Tās svinīgajā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas Ministru prezidente Laimdota Straujuma, ilggadējais Valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” darbinieks un Baltijas ceļa dalībnieks Uldis Birzleja un citi klātesošie. Baltijas ceļa posmā Latvijā šī notikuma atcerē 2014. gadā ir izveidotas 10 šādas piemiņas zīmes. Igaunijā uzstādītas četras, bet Lietuvā deviņas piemiņas zīmes. 2009. gada 30. jūlijā akcija Baltijas ceļš ir iekļauta UNESCO "Pasaules atmiņas" dokumentālā mantojuma sarakstā.

Barikāžu piemiņas zīme “Acis”

Barikāžu piemiņai netālu no Salu tilta, ceļā uz Latvijas Televīzijas ēku, ir veltīts Igora un Rutas Dobičinu 1991. gadā radītais (restaurēts 2012. gadā) vides mākslas objekts “Acis”. 30 x 60 metrus lielajā laukumā novietoti grafiskām zīmēm tuvināti dolomīta un betona krāvuma un bruģējuma elementi, kas veido stilizētai „sejai” līdzīgu kriptogrammu. Pie simboliskā ansambļa iemūrētā plāksne ar uzrakstu: „Acis. Veltījums Televīzijas centra sargātājiem barikāžu laikā 1991. gadā. Vienotībā ir spēks”. 1991. gadā netālu no LTV ēkas uzstādītā Ojāra Feldberga skulptūra “Pie ugunskura”. Granītā kaltā divus metrus augstā skulptūra ietver metafora par četru Latvijas novadu ļaužu atrašanos pie kopīga ugunskura.

Televīzijai, tāpat kā radio un drukātajai presei Atmodas laikā bija ļoti svarīga loma ne tikai kā informācijas avotam, bet arī kā šī procesa virzītājai. Ārkārtīgu popularitāti ieguva 1988. gada 31. janvārī uzsāktā LTV programma “Labvakar”, kas bija pirmais raidījums Latvijā, kurā Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics runāja par daudziem agrāk aizliegtiem tematiem. LTV raidīja tiešās translācijas no Latvijas Tautas frontes kongresiem, masu manifestācijām, veidoja intervijas un reportāžas par politiski nozīmīgiem jautājumiem.

Barikāžu laikā 1991. gada janvārī LTV ēka bija viens no svarīgiem brīvprātīgo apsargātajiem objektiem. Tas bija sarežģīts uzdevums, jo ēka ir novietota plašā un viegli pieejamā teritorijā. Barikāžu dalībnieki apsargāja tiešās pieejas ēkai, kā arī naktīs bloķēja Salu tiltu. No Daugavas puses LTV centru apsargāja trīs zvejas kuģīši. Barikāžu laikā palikusi neskarta, LTV ēka PSRS armijas desantnieku un OMON vienības dalībnieku iebrukumu piedzīvoja 1991. gada augusta puča laikā. Pēc tās ieņemšanas 19. augustā plkst. 19.30 TV pārtrauca raidīt, bet savu darbu tupināja pēc puča izgāšanās un pēc tam, kad padomju desantnieki 21. augustā plkst. 19.45 atstāja LTV ēku.

Bijušā Preses nama ēka

1978. gada uzbūvētajā preses izdevniecību un tipogrāfijas kompleksā atradās visu republikas nozīmes laikrakstu un žurnālu redakcijas. Žurnālistiem bija ļoti svarīga loma Atmodas gaitā, jo viņu atrašanās Preses namā veicināja savstarpējos kontaktus un organizēšanos. Tieši šeit sāka veidoties Latvijas Tautas fronte. Ideja par šādas organizācijas nepieciešamību tika izteikta Radošo savienību plēnumā 1988. gada 1.-2. jūnijā, un jau 22. jūnijā žurnālistu sanāksmē Viktors Avotiņš nolasīja tās pirmo, nepublicēto manifestu. Tomēr ideju izdevās realizēt tikai pēc tam, kad tās īstenošanā iesaistījās Rakstnieku savienība un tās valdes priekšsēdētājs Jānis Peters.

Preses nams piederēja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, kas bija pārņēmusi un faktiski monopolizējusi visu republikas nozīmes laikrakstu un žurnālu izdošanu. Visa izdevniecības un tipogrāfijas peļņa nonāca LKP CK kasē. Atmodas laikā, pastiprinoties Latvijas neatkarības atjaunošanas centierniem, izvirzījās arī jautājums par īpašuma tiesībām uz Preses namu. Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas faktiski izveidojās divvaldība, jo daļa Latvijas iestāžu atteicās pakļauties Latvijas Republikas valdībai. Latvijas valdība nodibināja Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecību, bet PSRS Ministru padome un Alfrēda Rubika vadītā LKP CK uzskatīja Preses namu par PSRS īpašumu. Situācija saasinājās 1990. gada novembrī, kad notika OMON uzbrukumi Preses namam, bet 1991. gada 2. janvārī OMON pilnībā pārņēma Preses namu un pārtrauca LTF atbalstošo izdevumu iespiešanu, to darbiniekus izdzenot no Preses nama.

 2020. gadā sākās Preses nama tipogrāfijas nojaukšanas darbi. Šobrīd notiek Preses nama kvartāla būvniecība, kā rezultātā pilnībā izmainīsies tā kādreizējais izskats.

Piemineklis “Siena – šķīrēja un vienotāja”

Piemiņas vieta pie Elizabetes ielas Kronvalda parkā atklāta 1992. padā pēc tam, kad Rīgā tika eksponēts demontētā Berlīnes mūra fragments. 1992. gadā to apvienoja vienā piemiņas ansamblī ar 1991. gada Barikāžu laikā pie Saeimas ēkas uzceltās betona sienas fragmentu un uzstādīja Kronvalda parkā pie Elizabetes ielas, blakus Pasaules tirdzniecības centram. Piemineklim pievienots altāris ziedu nolikšanai ar uzrakstu latviešu un vācu valodā: „Pēc Berlīnes mūra muzeja “Haus am Checkpoint Charlie” izstādes Rīgā 1990. gada novembrī muzeja direktors Dr. Rainers Hildebrands šo mūra fragmentu uzdāvināja Latvijas galvaspilsētai”.

2011. gadā piemineklis restaurēts un veikti teritorijas labiekārtošanas darbi. Uzstādīta informatīvā plāksne ar tekstu latviešu, vācu, angļu un krievu valodā. Barikāžu bloki papildināti ar vēsturiskiem uzrakstiem latviski un krieviski: “Berlīnes mūris nošķīra, Rīgas mūris mūs vieno. Tikai mīlēsim savu tuvāko, un lūgsim Dievu par ienaidnieku”.

Rīgas Kongresu nams

Kongresu nams (tolaik Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības nams) – bija viena no nedaudzajām sapulču telpām Rīgā, kurā varēja pulcēties lielāks skaits cilvēku. Atmodas laikā tajā notika visdažādākie pasākumi – Latvijas Tautas frontes kongresi, dažādu sabiedrisku organizāciju dibināšanas pasākumi, diskusijas par vēsturi u.c. 1988. gada 1.-2. jūnijā šeit notika Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums ar citu radošo savienību piedalīšanos, uz kuru bija uzaicināta Latvijas PSR vadība. Tajā tika runāts par daudzām sasāpējušām problēmām, taču bumbas sprādziena efektu rada pazīstamā politiskā komentētāja un 1940. gada aktīvista Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš paziņoja, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija.

1988. gada 14. jūnijā pie Kongresu nama notika mītiņš masu deportāciju upuru piemiņai. Tas bija pirmais oficiāli atļautais mītiņš, kurā uzstājās kā amatpersonas (piemēram, LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs), tā arī sabiedrības pārstāvji (žurnālisti Andrejs Cīrulis, Edvīns Inkēns, Vides Aizsardzības kluba pārstāvis Valdis Turins, mācītājs Juris Rubenis, disidents Eduards Berklavs u.c.). Mītiņš noslēdzas ar gājienu uz Brīvības pieminekli. Gājiena laikā Konstantīns Pupurs nesa Latvijas karogu. Daudzi plakāti mītiņā bija visai radikāli, piemēram, "Nē — Drīzuļa un Karaļuna vēsturēm", "Mūsu dienu kangaram Vosam — nē!" Modris Lujāns turēja plakātu, uz kura bija uzlīmēti Staļina un Ribentropa fotoattēli ar parakstu “Lāsts tautu slepkavām” un Augusta Vosa un citu LKP vadītāju fotoattēli ar parakstu “Nē kangariem!”. Dažas dienas vēlāk LKP CK plēnumā 1. sekretārs Boriss Pugo nosodīja atsevišķus cilvēkus un grupas, kas “zem pārkārtošanās idejām mēģināja piešķirt mītiņam izteikti nacionālistisku, provokatorisku ievirzi”. Pret M. Lujānu ierosināja krimināllietu, bet 30. septembrī LPSR Augstākā tiesa viņu pilnībā attaisnoja.

Nākamais pagrieziena punkts Latvijas vēsturē bija Latvijas Tautas frontes 1. kongress 1988. gada 8.-9. oktobrī, kas arī notika Kongresu namā. 10.-11. decembrī šeit norisinājās arī LPSR tautu forums.

Daugavmala (11. novembra krastmala)

Daugavmala jeb 11. novembra krastmala starp Akmens un Vanšu tiltu Rīgā bija tautas manifestāciju vieta 1989.-1991. gadā. Lielākās no tām bija Latvijas Tautas frontes organizēta manifestācija “Novērsīsim draudus demokratizācijas procesam!” 1989. gada 12. martā (200-250 000 cilvēku), manifestācija “Par neatkarīgu Latviju” 1989. gada 18. novembrī (600 000 dalībnieku) un LTF organizēta Augstākās padomes priekšvēlēšanu manifestācija “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās”1990. gada 17. martā.

1991. gada 13. janvāra naktī PSRS armijas tanki aplenca Lietuvas Augstākās padomes ēku, padomju karavīri ieņēma Lietuvas TV, radio un telegrāfu, nogalinot 14 un ievainojot 110 civiliedzīvotāju. Plkst. 4.45 LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns Latvijas radio aicināja iedzīvotājus aizstāvēt valsts stratēģiski svarīgākās celtnes. Plkst. 14.00 Rīgā 11. novembra krastmalā notika milzīga manifestācija (500 - 600 000 cilvēku), kuri protestēja pret iespējamo bruņoto apvērsumu un akcijām Lietuvā.

Bez šīm lielajām manifestācijām Daugavmalā notika arī citas mazāka mēroga tautas demonstrācijas. Īpaši emocionāla bija spontāna vairāk nekā 100 000 cilvēku pulcēšanās 11. novembra krastmalā 1990. gada 4. maijā pēc deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas.

Rīgas pils

1988. gada 11. novembrī Lāčplēša dienā aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels Rīgas pils Svētā gara tornī pacēla Latvijas nacionālo karogu. Daugavmalā bija sapulcējušies tūkstošiem cilvēku.

1990. gada 15. februārī LPSR Augstākā padome pieņēma likumu un nolikumu par LPSR valsts karogu, nosakot, ka valsts karogs ir karmīnsarkans ar garenvirziena baltu svītru vidū, bet 27. februārī notika svinīga ceremonija, kad akadēmiķis Jānis Stradiņš pacēla sarkanbaltsarkano karogu pie LPSR Augstākās padomes ēkas. Latvijas karogs šajā dienā tika pacelts arī virs LPSR Ministru padomes un Rīgas pilsētas padomes ēkām.

1991. gada 16. janvārī ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu tika atjaunots Latvijas Republikas valsts karoga statuss.

Doma laukums Vecrīgā

Doma laukuma nozīmi Atmodas laikā noteica galvenokārt divi apstākļi – tas atradās tiešā LPSR Augstākās padomes ēkas tuvumā, kā arī tas, ka laukumā ir novietota Latvijas Radio ēka. Doma laukumā tika rīkotas dažādas akcijas, izvirzot prasības Augstākajai padomei, piemēram, 1989. gada 26. jūlijā LTF sarīkoja mītiņu, kurā piedalījās 60 000 cilvēku, pieprasot Augstākajai padomei pieņemt Suverenitātes deklarāciju. Tieši šajā mītiņā tika izvirzīts tolaik populārais lozungs “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”.

Doma laukums bija barikāžu aizstāvju galvenā pulcēšanās vieta 1991.gada janvārī, aizsargājot Augstāko padomi un Radio māju. Barikāžu aizstāvji sildījās pie ugunskuriem. Viņi uzturējās arī Radio mājā un Doma baznīcā. Baznīcā bija iekārtots pirmās palīdzības punkts, notika dievkalpojumi. Laukumā vakaros uz improvizētas skatuves uzstājās populāras rokgrupas.  Doma laukumā ik gadus notiek barikāžu laika atceres pasākumi.

Netālu no Doma laukuma, Krāmu ielā 3 atrodas 1991.gada barikāžu muzejs. 2018. gada 13. janvārī Doma baznīcā atklāja mākslinieku Kriša un Dzintara Zilgalvju vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju” - veltījumu 1991. gada barikādēm un Latvijas valsts neatkarībai.

Saeimas nams (Saeima)

Bijušais Vidzemes bruņniecības nams no 1922. gada ir Latvijas parlamenta mājvieta kopš 1922. gada. Padomju okupācijas laikā te atradās pseidoparlaments - LPSR Augstākā padome. 1990. gada martā notikušajās Augstākās padomes vēlēšanās galvenais jautājums bija Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Tā notika, sekojot Latvijas Tautas frontes pozīcijai, ka reālistiskāk to ir izdarīt, izmantojot pastāvošās PSRS varas struktūras. Lai uzvarētu kvalificētā balsojumā Augstākajā padomē, bija nepieciešamas 134 deputātu balsis.

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Par tās pieņemšanu nobalsoja 138, atturējās 1, bet 57 deputāti, kas iestājās par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā, balsošanā nepiedalījās. Pieņemot deklarāciju, Latvijas teritorijā tika atjaunota 1922. gada Satversme, bet līdz jaunas Satversmes redakcijas pieņemšanai tās darbība tika apturēta, izņemot pirmos trīs Satversmes pantus. Šāds pārejais periods tika noteikts līdz LR Saeimas sasaukšanai. 4. maijs tiek atzīmēts kā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena.

Neatkarības pretinieki 1990. gada 15. maijā ar civildrēbēs ģērbtu karaskolu kursantu spēkiem mēģināja ieņemt Augstāko padomi, bet stihiski saorganizējušies Politehniskā institūta un Fizkultūras institūta studenti uzbrukumu atspieda. Otro mēģinājumu uzbrukt Augstākajai padomei apturēja milicija (OMON vienība, kura 1990. gada jūnijā atteicās pakļauties LR valdībai un kļuva par neatkarības pretinieku galveno triecienspēku).

Augstākā padome bija viens no svarīgākajiem barikāžu aizsardzības punktiem 1991.gada janvārī. Pieejas tai bija norobežotas ar dzelzsbetona bluķiem, un šīs aizsardzības konstrukcijas ur atradās līdz neveiksmīgajam valsts apvērsuma mēģinājumam Maskavā 1991. gada 19.-21. augustā. Padomju desantnieki un OMON kaujinieki nespēja ieņemt Augstāko padomi, un tās deputāti turpināja darbu. 21. augustā plkst. 13.00 Doma laukumā iebrauca četri OMON bruņutransportieri, un paliek tur līdz plkst. 14.10, mēģinot iebiedēt deputātus, kuri šajā laikā (plkst. 13.10) pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu (111 deputāti balsoja – par, 13 – pret). Ar to tika atcelts 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto un Latvija atguva pilnīgu neatkarību. Netālu no Saeimas nama Jēkaba ielā 2007. gadā atklāja 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas vietu, bet 2000. gadā par godu LR neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai blakus Saeimas galvenajai ieejai uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: „Šajā namā 1990.gada 4. maijā Augstākās padomes deputāti pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Bastejkalna apkaime Rīgā

Bastejkalna apkārtne ietver vairākas barikāžu laika piemiņas vietas. Skvēru, kas atrodas Smilšu un Torņa ielas sadurē, pretim Pulvertornim, 2016. gadā nosauca par 1991. gada Barikāžu laukumu. Šeit izvietotā smagā tehnika aizsargāja Vecrīgu pret iebrukumu stratēģiski nozīmīgā vietā. Netālu esošajā Latvijas Kara muzejā atradās barikāžu postenis nr. 1.

1991. gada 20. janvārī Bastejkalna apkaimē notika OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kas paņēma vairāku cilvēku dzīvības. Kanālmalas apstādījumos, iepretim Bastejkalnam, vietās, kur upuri tika nāvīgi ievainoti, ir uzstādītas piemiņas zīmes - akmeņi milicijas leitnantam Vladimiram Gamanovičam, iekšlietu daļas inspektoram Sergejam Konoņenko, Rīgas kinostudijas režisoram Andrim Slapiņam, skolniekam Edijam Riekstiņam un sašautajam kinooperatoram Gvido Zvaigznem, kurš mira 5. februārī. Pastāv versija, ka šāvēji bija ne tikai un ne tik daudz omonieši, bet gan kāds “trešais spēks” – vai nu no specvienības “Alfa”, vai arī PSRS Valsts Drošības komitejas darbinieki no Maskavas, kuri izprovocēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai.

Kanālmalas apstādījumos ir uzstādīta arī piemiņas zīme - akmens 1991. gada 19. augusta upurim Raimondam Salmiņam, kuru omonieši nošāva pie Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes ēkas Aspazijas bulvāra un 13. janvāra ielas krustojumā. 2014. gadā pie bijušās Iekšlietu minisatrijas ēkas Raiņa bulvāra un Reimersa ielas stūrī ir uzstādīta piemiņas plāksne, veltīta 1991. gada 20. janvāra uzbrukuma Iekšlietu ministrijai upuriem.

Brīvības piemineklis Rīgā

Brīvības piemiuneklis bija viens no centrālajiem simboliskajiem punktiem Atmodas notikumos. 1987. gada 14. jūnijā cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86” organizēja neatļautu publisku ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Divus mēnešu vēlāk - 23. augustā “Helsinki-86” aicināja uz mītiņu pie Brīvības pieminekļa 1939. gada 23. augusta Hitlera-Staļina pakta noslēgšanas 48. gadadienā. Tā laikā padomju milicija piekāva un arestēja demonstrantus. Turpmākajos gados visu lielo manifestāciju un citu masu pasākumu sastāvdaļa bija ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.

Piemiņas zīme “Pēdas”

Baltijas ceļš (igauņu: “Balti kett“, lietuviešu “Baltijos kelias“) bija unikāla nevardarbīgās pretošanās akcija, kas notika Hitlera-Staļina pakta 50. gadadienā - 1989. gada 23. augustā. Tajā piedalījās gandrīz 2 miljoni Igaunijas, Lietuvas un Latvijas iedzīvotāju, uz 15 minūtēm sadodoties rokās un 670 kilometru garā cilvēku ķēdē savienojot visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, tā demonstrējot igauņu, latviešu un lietuviešu kopīgo vēlmi atgūt savu valstisko neatkarību. 2009. gada 30. jūlijā akcija Baltijas ceļš ir iekļauta UNESCO "Pasaules atmiņas" dokumentālā mantojuma sarakstā.

Piemiņas zīme “Pēdas” Rīgā, Vaļņu un Kaļķu ielas krustojumā ir lietuviešu mākslinieka Giteņa Umbrasa un Lietuvas galvaspilsētas Viļņas dāvinājums Rīgai Baltijas ceļa atceres 25. gadadienā. Plāksnes svinīgā atklāšana notika 2013. gada 30. augustā Vecrīgā, Kaļķu un Vaļņu ielas krustojumā, tajā piedalījās Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, Viļņas mērs Artūrs Zuoks un Igaunijas vēstnieks Latvijā Mati Vārmans. Šāda pati plāksne 2013. gada 20. maijā ir novietota arī Viļņā Katedrāles laukumā un 20. augustā Tallinā Brīvības laukumā.

Lielā ģilde

Lielās ģildes (Filharmonijas) ēkā 1990. gada 30. aprīlī notika 1. Pilsoņu kongress. Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress bija Atmodas laikā 1989. gadā dibināta organizācija, kas sevi deklarēja par Latvijas Republikas pilsoņu vēlētu "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītas valsts, agrākās Tautu Savienības locekles - Latvijas Republikas - tiesisko pārstāvību", lai "atjaunotu Latvijas Republikas likumīgo valsts varu, Satversmes darbību, un Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidotu uz 1920. gada miera līguma pamata."

Šīs organizācijas dalībnieki veidoja neatkarības piekritēju radikālāko daļu, kas grupējās ap Latvijas Republikas Pilsoņu kongresu un uzskatīja, ka LPSR Augstākā padome kā PSRS okupācijas varas orgāns nav tiesīga pasludināt Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pilsoņu kongress iestājās par t.s. starptautiski tiesisko neatkarības atgūšanas ceļu, īstenojot LR pilsoņu referendumu ANO vai citu starptautisko organizāciju pārraudzībā. Virsroku tomēr ņēma t.s. parlamentārais neatkarības atgūšanas ceļš par ko iestājās Latvijas Tautas fronte. Tas notika, lielā mērā tādēļ, ka šādu ceļu bija izvēlējušās Igaunija un Lietuva, un to atbalstīja arī daļa Pilsoņu kongresa delegātu.

Latvijas Tautas frontes mītne Rīgā

Latvijas Tautas fronte bija Atmodas laika sabiedriski politiska kustība, kurai bija izšķirīga nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Tās pirmie priekšsēdētāji bija Dainis Īvāns (1988-1990) un Romualds Ražuks (1990-1992). Latvijas Tautas frontei ēku Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15 piešķīra LPSR Ministru padome 1989. gada 6. februārī. Ēkā darbojās LTF valde un dome, kā arī laikraksta “Atmoda” redakcija. Kopš 1999. gada ēkā atrodas Tautas frontes muzejs. 2008. gada 8. oktobrī šeit svinīgi atklāta piemiņas plāksne ar LTF simboliku un uzrakstu: “Šajā namā Atmodas laikā darbojās Latvijas Tautas fronte, kas apvienoja cilvēkus Latvijas valstiskuma atjaunošanai 1988-1991”.

Ministru kabineta ēka

1991. gada janvārī viens no Latvijas neatkarības pretinieku mērķiem bija neitralizēt pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas izveidoto Ivara Godmaņa vadīto Latvijas Republikas valdību. Promaskaviskajiem spēkiem 1991. gada 9. janvārī izdevās panākt Kazimiras Prunskienes valdības atkāpšanos Lietuvā, mobilizējot savus piekritējus protestiem pret mazumtirdzniecības cenu paaugstināšanu. 10. janvārī ar tādu pat aizbildinājumu iepretim Ministru padomei notika Interfrontes organizēts mītiņš. Tajā ap 10 0000 dalībnieku pieprasīja I. Godmaņa valdības atkāpšanos un mēģināja ielauzties ēkā. Milicijai izdevās novērst šādus mēģinājumus. Valdība un Augstākā padome demonstrēja vienotu pozīciju, un valdība neatkāpās.

Pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā 13. janvārī, Ministru padomes ēka bija viens no pirmajiem objektiem, ap kuru sāka veidot barikādes, kas sastāvēja no dzelzsbetona bluķiem, baļķiem, smilšu maisiem un smagajām automašīnām un traktoriem. Pēc 1991. gada puča sakāves 25. augusta rītā tika demontēts iepretim LPSR Ministru padomei esošais Ļeņina piemineklis.

Rakstnieku savienības ēka

Bijušajā Benjamiņu namā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 12 Atmodas laikā atradās radošo profesiju organizācijas - LPSR Rakstnieku savienība, Mākslinieku savienība un Komponistu savienība. 1988. gadā Rakstnieku savienība, sadarbībā ar citām radošajām savienībām, izveidojās par centru, ap kuru pulcējās spēki, kas iestājās par pārbūves kursa turpināšanu, demokratizāciju un latviešu nacionālo interešu aizstāvību. Rakstnieku savienība uzstājās kā sava veida mediators starp Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju un sabiedrību. 1988. gada 10. martā Rakstnieku savienība izveidoja Personības kulta upuru literārās piemiņas komisiju un Reabilitācijas komisiju. 25. martā, atceroties staļinisko deportāciju upurus, pirmoreiz oficiāli notika rakstnieku, mākslinieku, mūziķu, arhitektu, teātra un kino darbinieku radošo savienību organizēta ziedu nolikšana pie Mātes Latvijas tēla Brāļu kapos.

Rakstnieku savienībai bija vadošā loma 1988. gada 1.-2. jūnijā notikušā Radošo savienību plēnuma organizēšanā. 1988. gada vasarā Mākslinieku savienības paspārnē sāka veidoties Latvijas Tautas fronte. Rakstnieku savienības ēkā darbojās LTF Koordinācijas centrs un tika sagatavots LTF 1. kongress. Pēc LTF nodibināšanas tā pārņēma politiskās opozīcijas koordinācijas lomu, tomēr rakstnieku un citu intelektuālo profesiju, līdz ar to arī radošo savienību loma Atmodas procesos nemazinājās. Mūsdienās pie Benjamiņu nama galvenās ieejas ir uzstādīta piemiņas plāksne ar LTF simboliku un uzrakstu: “1988. gada 29. jūlijā šai namā darbu sāka Latvijas Tautas frontes organizācijas komiteja. Te dzimusi Latvijas vēsturē lielākā un saliedētākā tautas kustība, kas atjaunoja Latvijas valsts neatkarību”. 

Dailes teātris

1988. gada 23. septembrī Dailes teātrī notika Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” simtgades svinību noslēguma sarīkojums. Pirmo reizi publiskā pasākumā bija atļauts runāt latviešu zinātniecei no Kanādas – Monreālas universitates psiholoģijas profesorei Vairai Vīķei-Freibergai (no 1999. līdz 2007. gadam Latvijas Valsts prezidente). Tā bija pirmā reize Latvijas PSR, kad šāda ranga pasākumā, klātesot Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja locekļiem, publikai kājās stāvot tika nodziedāta Baumaņu Kārļa sakomponētā tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” (1990. gada 15. februārī apstiprināta par atjaunotās Latvijas Republikas himnu).

Piemiņas vieta Robertam Mūrniekam pie Vecmīlgrāvja tilta

Piemiņas zīme 1991. gada 16. janvārī OMON kaujinieku nogalinātajam Robertam Mūrniekam – pirmajam barikāžu laika upurim. OMON bāze atradās Vecmīlgrāvī netālu no tilta, tādēļ omonieši centās iebiedēt pie tilta izvietoto barikāžu aizstāvjus. R. Mūrnieks bija Satiksmes ministrijas šoferis un brauca garām dienesta uzdevumā, kad viņam trāpīja omoniešu raidīta lode. R. Mūrnieks mira16. janvārī Rīgas 1. slimnīcā, bet viņa bēres notika 19. augustā Mārupes kapos.

             R. Mūrnieka ievainošanas vietā pie ceļa uz Vecmīlgrāvja tiltu uzstādīts balts dzelzsbetona krusts. Viņa pēdējā dzīvesvietā Ķekavas novadā Baložos, Kr. Barona ielā 2 atrodas piemiņas akmens. 2010. gadā, par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā, R.  Mūrnieku pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. 2023. gada ziemā pie R. Mūrnieka kapa vietas Mārupes kapos uzstādīts piemiņas stends.

Mežaparka Lielā estrāde

Mežaparka Lielajā estrādē 1988. gada 16. jūlijā Vides aizsardzības klubs noorganizēja manifestāciju nacionālā karoga reabilitācijai, pieprasot atcelt aizliegumu lietot neatkarīgās Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu. Ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija dekrētu 23. septembrī šīs aizliegums tika atcelts. Dienu pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa - 1988. gada 7. oktobrī Mežaparkā notika tautas manifestācija “Par tiesisku valsti”.

150 000 cilvēku lielajā tautas sanāksmē Mežaparkā un sekojošajā divu dienu (8. un 9. oktobrī) LTF dibināšanas kongresā, ko ievadīja dievkalpojums Doma katedrālē, latvieši un citu tautību cilvēki prasīja, lai Padomju Savienības vadība dod Latvijai saimniecisko pašnoteikšanos, tiesības uzlikt veto Maskavas prasībām, izbeigt ateistisko indoktrināciju skolas un vēl citas tiesības, kas līdzinājās prasībām, ko jau tā paša gada 1. un 2. jūnijā izteica Latvijas rakstnieku un citu radošo savienību pārstāvju pieņemtā rezolūcija.

Piemiņas vieta „Barikāde”

Piemiņas vieta „Barikāde” izveidota Ulbrokā, Rīgas-Ērgļu šosejas malā pie Piķurgas upītes tiltiņa, kur 1991. gada janvārī atradās divi barikāžu posteņi. Viens, kas sargāja Rīgas robežu un otrs, kas apsargāja Latvijas Radio torni Ulbrokā. Janvāra notikumu gaitā tieši radio bija galvenais informācijas iegūšanas veids, tādēļ bija svarīgi nepieļaut radiosakaru pārtraukšanu. 125 metrus augsto radiotorni, ko izmantoja Latvijas Radio programmu raidīšanai vidējo viļņu diapazonā, ieradās sargāt gan vietējie Ulbrokas iedzīvotāji, gan kaimiņi no Garkalnes, Ādažiem, Tīnūžiem un Ropažiem.

1991. gada 11. novembrī atklātā un tēlnieka Ulda Sterģa darinātā vertikāli novietotā akmens bluķa “Barikāde” divās šķautnē iecirsts teksts “Ulbroka.1991.I”. Katru gadu 20. janvārī šajā vietā notiek 1991. gada janvāra Barikādēm veltīti piemiņas pasākumi. 2003. gadā 33 Stopiņu pagasta iedzīvotājiem šeit pasniedza valdības apbalvojumu - Barikāžu dalībnieka piemiņas medaļu.  2024. gadā Ulbrokas bibliotēka ir izveidojusi virtuālo izstādi “Barikādes Ulbrokā. 1991. gada janvāris".

Latvijas Radio slepenā raidīšanas vieta Salaspilī

Latvijas Radio slepenais raidītājs darbojās 1991. gada puča laikā 20. un 21. augustā. Arī pēc 1991. gada janvāra pastāvēja iespēja, ka PSRS vadība varētu izšķirties par spēka pielietošanu pret Baltijas valstīm, ieviešot karastāvokli un arestējot valsts vadību un redzamākos neatkarības piekritējuss. Tādēļ jau 1991. gada vasarā Salaspilī, “Latvenergo” sakaru centrā slepeni tika uzstādīts radioraidītājs gadījumam, ja notiktu tā saucamā “X” stunda.

1991. gada augusta apvērsuma laikā masu informācijas līdzekļu darbībai bija izšķiroša loma, tāpēc sākoties pučam, PSRS bruņotas vienības 19. augusta pievakarē ieņēma Latvijas Televīzijas kompleksu Zaķusalā un Latvijas Radio torni Ulbrokā. Nākamās dienas 20. augusta agrā rītā plkst. 5.00 Latvijas Radio mājā Rīgā, Doma laukumā ielauzās OMON kaujinieki, bet vēlāk tajā izvietojās padomju desantnieki. Piedraudot un lietojot fizisku spēku, Latvijas Radio darbiniekus padzina no Latvijas Radio ēkas. Tomēr neraugoties uz informatīvo blokādi, Latvijas Radio turpināja darbu, jo jau plkst. 4.53 sāka raidīt no slepenās pagrīdes studijas Salaspilī.

Piemiņas plāksne ar uzrakstu “No šīs mājas 1991. gada puča dienās raidīja konspiratīvais Latvijas Radio” pie bijušās “Latvenergo” sakaru centra ēkas Salaspilī, Gaismas ielā 20c atklāta 2006. gadā, bet mūsdienās ēka atrodas privātīpašumā. 2021. gadā Daugavas muzejā bija apskatāma izstāde-instalācija "Pagrīdes radio studijai 30", veltīta Latvijas Radio darbībai 1991. gada augusta puča laikā.

Seotud lood

Mälestusmärk Kārlis Ulmanise mõrvale

15. aprillil 1920 tehti Lubāna - Dzelzava maanteel metsaga kaetud alal mõrvakatse Kārlis Ulmanise vastu, kes oli toona Läti peaminister. 11. augustil 1939 püstitati Dzelzava ja Indrāni kihelkonna piiride vahele mälestustahvel.

Vaidavilased barrikaadidel

Aastal 2020 jagab Vismants Priedīte 1991. aasta barrikaadide 30. aastapäeva ootuses lugu kohalike elanike osalemisest nendel ajaloosündmustel.

Kocēnlaste Talava Megnise mälestused 1991. aasta Riia barrikaadide sündmustest

Kocēnlaste Talava Megnise mälestused 1991. aasta Riia barrikaadide sündmustest.
„13. jaanuaril lahkus umbes 40 Kocēni elanikku Lazilt, juht Vitālijs Sprukts ja väikebuss Latvija, juht Jānis Grava Riia meeleavaldusele.
Pärast meeleavaldust, kui me busside juures kohtusime, kuulsime raadiost mitu korda Läti Rahvarinde kutset, neid, kes võivad jääda Riiasse ja kaitsta strateegiliselt olulisi objekte, et nende jäädvustamine oleks raskem, sarnaselt Vilniuse televisiooniga . Nägime neid Podnieksi filmitud kaadreid enne Riiga sõitmist.

Cēsise maleva õpilaste ehtemälestise ebatavaline lugu

1919. aasta Cēsise lahingutes osales Cēsise rügemendi vabatahtlike kompanii, mis moodustati 5. juunil Valmiera ja Cēsise koolide 108 noore lahinguüksusena Cēsise Saksa progümnaasiumi endistes ruumides Dārza tänaval ( nüüd Bērzaines tänav 4). Juba ööl vastu 5. kuni 6. juunit, tund pärast südaööd, tekkis ärevus ja ornament kästi positsioonidele minna. Rota läks liinile Mācītājsmuiža - Meijermuiža, mida peeti kõige olulisemaks lahinguväljaks.

Rauna Vabadussammas ehk monument Esimeses maailmasõjas ja Vabadussõjas langenud Rauna koguduse liikmetele

Rauna vabadussamba idee algupära on 21. augustil 1929, kui Cēsise linnapea ja Cēsise linnaosa juht kutsusid Rauna kihelkonna silmapaistvamaid avalikke töötajaid kohtumisele, kutsudes austama vabaduse omandamist ja ehitama Raunale ausamba.