Oskars Kalpaks
Pirmais pasaules karš, Neatkarības kari

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

O.Kalpaka laukums atrodas pašā Saldus centrā, pie Lielās un Striķu ielas krustojuma. 

Kādreizējais pilsētas tirgus laukums šodien ir iemīļota saldenieku un pilsētas viesu atpūtas vieta, kur tiek rīkoti koncerti, piemiņas pasākumi un svinēti svētki. 1919. gada 10. martā Saldus kļuva par pirmo pulkveža Oskara Kalpaka bataljona atbrīvoto Latvijas pilsētu.

1919.gada 14.martā laukumā notika pirmā Latviešu atsevišķā bataljona parāde, savukārt, 1992.gadā, godinot pulkvedi O.Kalpaku, laukumu nosauca viņa vārdā. 

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas 17 km attālumā no Kandavas Pūcesdzirnavās, Matkules pagastā.

Latvijas armijas ģenerāļa Ludviga Bolšteina piemiņas istaba izveidota Pūces dzirnavu teritorijā, atpūtas namiņā. Īpašumu savulaik nomāja Bolšteinu dzimta. Kopš 19.gs. beigām šeit darbojās kokzāģētava, graudu maltuve, un tika apstrādāta aitas vilna.

Ludvigs Bolšteins bija viens no pieredzes bagātākajiem latviešu karavīriem, kurš aktīvi līdzdarbojās Latviešu strēlnieku vienību izveidē. Piedalījās Neatkarības karā un Latvijas valsts izveidē. 2. pasaules kara sākumā Ludvigs Bolšteins bija piemērs, kurš demonstrēja galīgu nesadarbošanos ar Padomju okupācijas režīmu. Viens no diviem Latvijas Armijas augstākajiem virsniekiem, kurš izdarīja pašnāvību, jo negribēja sadarboties ar Padomju okupācijas varu. Spilgts vēstures avots ir ģenerāļa pirmsnāves vēstules, kas ļauj labāk izprast personību un situāciju, kādā atradās Latvijas valsts 2. pasaules kara sākumā. Vēstulēs rakstīts: “Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, uzbūvējām jaunu, staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.“ Savukārt citas vēstules teksts bija adresēts mātei: “Māte, piedod es citādi nevarēju.”

Iepriekš piesakoties, var apmeklēt piemiņas istabu un iepazīties ar ģenerālim veltītu ekspozīciju.

Atrodas Lubānā, Baznīcas ielā 1, luterāņu baznīcā. 

Apskatāma Lubānas baznīcā starpkaru periodā uzstādīta balta marmora piemiņas plāksne pulkvedim Oskaram Kalpakam, 1924. gada 22. jūnijā baznīcā atklāta piemiņas plāksne kritušajiem Lubānas vidusskolas audzēkņiem, 1926. gadā atklāta Lubānas draudzes uzstādītā piemiņas plāksne kritušajiem pagasta iedzīvotājiem un piemiņas plāksne Ministru prezidentam Lubānas pagasta „Nagliņās" dzimušajam Hugo Celmiņam.

Materiāli par Oskaru Kalpaku, Hugo Celmiņu ikdienā apskatāmi Lubānas kultūrvēsturiskā mantojuma un tūrisma informācijas centra ekspozīcijā.

Atrodas “Liepsalas”, Ošupes pagastā, Madonas novadā.

Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas piemiņvieta "Liepsalas" izveidotas 1997. gadā ar pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks - Grundmanes (1922-2006) idejām un līdzekļiem. Piemiņas vietu veido dažādi vides objekti un akmens skulptūras ar simbolisku nozīmi, kas raksturo latviešu ētiskās un patriotiskās vērtības. Lielākajā ēkā iekārtota ekspozīcija, kas veltīta Latvijas brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918-1940) vēsturei.
Piemiņas memoriālā iekārtoti vairāki vides elementi un objekti:

* Svētklētiņa – pateicība Dievam, Svēto rakstu gara maize.
* Karogs mastā, Auseklīša zvaigznes centrā, balstoties uz vārdiem Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs.
* Lūgšanu akmens garīgam spēkam – tas visu spēj, kas lūdz un tic. Domu graudi priekam, mīlestībai, cerībai – Pārdomu taciņas. 
* Dzimtas ozols ar trīs ozollapu liecībām (akmenī) mūžīgiem cienītājiem – dzīvojamās mājas vietā.
* Skulptūra. Trīs mūža draugi – jauneklis, vijole un akmens.
* Ēka (uz bijušās kūts mūriem) – no jauna būvēta ēka.
* Muzejs – brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918 – 1940) vēsture audio un video sniegumā.
* Zirgu staļļa un vāgūža vietas iezīmējums akmeņu stāstījumā.
* Pirtiņa, aka – veselībai un spirdzinājumam. Siena šķūnīši pārnakšņošanai.
* Sakņu kambari, malkas šķūnītis.
* Labības šķūnis un rija – pulcēšanās un deju laukums ar skatuvi, krāsns – pavarda vieta sabiedriskiem pasākumiem, kultūrai, izklaidēm, tradīcijām, Tēvzemes mīlestības celsmei visām paaudzēm. 
* Dzimtas puķu dārzs – dievišķam skaistumam.
* Starp senču ozoliem – akmens baraviku saimes grupa.
* Skulptūru dārzs – Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs – mākslinieku dāvinājumi.
* Piemiņvietas apzīmējuma vārti akmens un dzelzs veidojumā, ar vadmotīvu “Dievam, Tēvzemes mīlestības celsmei” – veltījums un dāvinājums latviešu tautas jaunatnei. 
* Bērzu birzīte un divi dīķi – tā, kā bija Latvijas ziedu laikos. Birzīti 1936. gadā stādījuši pulkveža Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas skolēni. 
* Ozolu aplis un liepu aplis savienots ar Vienotības taku “Drošībai, Darbam, Draudzībai, Daudzinājumam”.

Liepaslās netiek atjaunota gandrīz 300 gadus vecā zemnieku saimnieciskā sēta, bet veidota piemiņvieta – kā patriotiskās audzināšanas svētvieta un spēkavots. Ozols arvien bijis zemnieku un karavīru simbols, liepa – ģimenes dvēsele un saimniece, pavarda sargātāja. Apļa simbols – ozoldēli, liepu meitas – mūsu tautā stiprināmais senču gars, garīgais spēks – latviešu pašapziņa. Atziņu, padoma teksti rakstīti akmenī.

Atrodas Visagala kapos, Madonas novadā

Apskatāms 1927. gada 10. jūlijā Oskaram Kalpakam atklāts Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa darināts piemineklis - trīs figūru kompozīcija, kuras centrā atrodas senlatviešu karotājs ar vairogu un zobenu rokās, bet tam abos sānos novietots pa ļimstošam karavīram. Skulpturālās grupas pakājē uz granīta pamatnes ieslīpi novietota bronzas plāksne, kurā iekalts teksts, kas ietver arī Kalpakam veltīto Edvarda Virzas dzejoli.

Oskars Kalpaks krita 1919.g. 6. martā pie “Airītēm”, Skrundas – Saldus ceļa malā, viņa mirstīgās atliekas 18. septembrī no Liepājas ziemeļu kapiem tika pārvestas uz dzimtas kapiem Visagalā.

Pieminekli atklāja pulkveža O. Kalpaka pieminekļa komitejas priekšsēdētājs ģenerālis J.Balodis, piedaloties toreizējam valsts prezidentam G. Zemgalam, Ministru prezidentam M. Skujeniekam, Saeimas priekšsēdētājam P. Kalniņam, kara ministram R. Bangerskim un K. Ulmanim. Pieminekļa pamatakmens likts 1925. gada 19. jūnijā. Akmens piemineklim ņemts no pulkveža dzimtajām mājām Siena purvā, uz šī akmens O. Kalpaks bērnībā mīlējis spēlēt vijoli. 

Atrodas Lubānas pilsētas centrā, Oskara Kalpaka ielā 4.

Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, kas atrodas pašā Lubānas pilsētas centrā, ir vieta, kur kā vietējie, tā arī tūristi var iepazīties ar dažādām izstādēm un pastāvīgām ekspozīcijām, tajā tiek eksponēti vēsturiski svarīgi materiāli un vēsturiskas liecības, kas stāsta par Lubānas un tās novada vēsturi, kultūru, tradīcijām un dzīvi novadā.

Šeit ir iespēja apskatīt patstāvīgās ekspozīcijas par cilvēkiem, ar kuriem Lubānas iedzīvotāji īpaši lepojas un vēlas pieminēt. Pašlaik centrā ir iespēja aplūkot patstāvīgās ekspozīcijas par:

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci un politieslodzīto, dzejnieci Broņislavu Martuževu;
Neatkarības kara dalībnieku un politiķi Hugo Celmiņu;
Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku;
fotogrāfu Alfredu Grāveru;
operdziedātāju Jāni Zāberu;
dzejnieku Jāni Gavaru;
mākslinieku Rūdolfu Pinni;
folkloristu un mācītāju Mārtiņu Celmiņu.

Centra vadītāja Ilze Kraukle var sniegt gida pakalpojumus par Lāčplēša kara ordeņu kavalieru un brīvības cīnītāju gaitām Lubānā un tās apkārtnē un to atdusas vietām Lubānas vecajos kapos. 
Valoda - latviešu, krievu, bet ja ir nepieciešams, iepriekš var pieteikt vācu un angļu valodas tulku.

Aptuveni pusceļā starp Rudbāržiem un Kalveni, vecā autoceļa malā, kas atrodas paralēli A9 šosejai, atrodas Aizpores kapi. 

Tajos izvietots piemineklis un 12 piemiņas zīmes apkārtējo māju iedzīvotājiem - brīvprātīgajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem.

Kalvenes pagasta Aizpores pusmuiža bija tālākā vieta, līdz kurai 1919. gada 22. janvārī atkāpās Latviešu atsevišķais (Kalpaka) bataljons. Te bataljons saņēma no Liepājas pirmos papildinājumus – 35 vīrus un uzsāka pretuzbrukumu, 24. janvārī sasniedzot Rudbāržus.

Ideja par pieminekļa uzstādīšanu radās jau pagājušā gadsimta 20. gados, kad bijušie 1. latviešu atsevišķā bataljona, jeb Kalpaka bataljona karavīri uzstādīja pagaidu piemiņas zīmi – ozola bluķi ar kapara plāksni. Tolaik radās ideja izveidot arī lielāku piemiņas ansambli, bet tā realizēta tikai 1993. gada 15. maijā, kad tika atklāta piemiņas zīme - Gaismas stars - no pelēka granīta veidots obelisks. 

2,3m augsto pelēkā granītā kalto piemiņas zīmi izgatavo tēlnieki Harijs SPRINCIS un Imants LUKAŽIS (1930 – 2007, apbedīts Aizporu kapos), kura tēvs arī ir bijis O.Kalpaka bataljona karavīrs. Piemiņas zīmē iekalti dzejnieka E.VIRZAS vārdi :

KALPAKAM

UN VIŅA

KARAVĪRIEM

1919. GADA

25. JANVĀRA RĪTS

NO ŠEJIENES

ARĪ IESĀKĀS

GAISMAS AUŠANA

PĀRI LATVIJAI

Vienlaikus kapsētā apglabāto 12 kalpakiešu kapavietas tolaik iezīmēja ar ozolkoka piemiņas plāksnēm, kuras 2019. gadā nomainīja no granīta kaltas piemiņas zīmes.

1990. gadu sākumā kapos uzstādīts divmetrīgs piemineklis, kam blakus aug leģendārā aktiera Ēvalda Valtera 90-to gadu vidū stādītais ozoliņš.

Pils atrodas Rudbāržos, Rīgas - Liepājas A9 šosejas malā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Oskara Kalpaka bataljona gaitām.

Pils celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk.

Latvijas Neatkarības kara laikā Rudbāržu pils kalpoja par pulkveža Oskara Kalpaka komandētā 1. Atsevišķā latviešu bataljona bāzi un štābu kaujas operācijām Ventas upes krastos.

Vēlāk pilī bija izvietota Latvijas armijas karavīru atpūtas bāze. 1938. g. pili pārbūvēja.

Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kuru 1991. gadā nosauca Oskara Kalpaka vārdā. Rudbāržu muižas Varoņu zāle restaurēta 2016. gadā. Šobrīd skola ir slēgta, bet ēkā tuvākajos gados plānots izvietot Oskara Kalpaka vārdā nosaukto profesionālo militārās ievirzes vidusskolu.

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

Loodusrada on loodud muuseumiga piirneval territooriumil ja põhineb O. Kalpaksi muuseumi ja selle ümbruse kujundamise ideel 1936. aastal.Loodusrada on muuseumi külastajatele tasuta.

Loodusrajal on puust skulptuurid, mis on loodud Kuldīga Tehnoloogia- ja Turismitehnikumi poolt korraldatud puidutööliste plein air töötoas ühtsel teemal - "Vabaduse armastuse nimel". Näitusel on ka ümbruskonna kooliõpilaste meeskondade maalitud plein air-tööde "Kaitse oma isamaad!" suures formaadis maalid.

Muuseumi kõige noorematele külastajatele on loodusrada loodud ka mini-air-track.

Tänapäeval on Jaunmuiža, varem Jaunāmuiža, asustatud koht Kuldīga vallas ja asub 7 kilomeetri kaugusel Skrunda - Ezere maantee ääres. Asula on rajatud Jaunā mõisa (Neuhof) endise poolmõisa asemele.

3. märtsil 1919 toimus selle koha eest äge lahing kolonel Oskars Kalpaksi juhitud 1. Läti Eraldipataljoni üksuste ja 2. Nõukogude Läti Laskurirügemendi üksuste vahel.

3. märtsil 1919 algas operatsioon "Tauwetter", Kuramaa vabastamine, mille käigus Saksa armee VI reservkorpus koos Landeswehri ja selle 1. Läti pataljoniga alustas rünnakut kogu rindel, eesmärgiga suruda enamlaste üksused tagasi Lielupe'ile. 3. märtsi varahommikul ületasid 1. Läti Eraldipataljoni üksused - Cēsise kompanii, üliõpilaskompanii ja ratsaväediviis, mida tugevdas Saksa Hauptmann Mülleri suurtükipatarei, Lėnai juures Venta ja ründasid Jaunai mõisa, mida kaitses 2. Nõukogude Läti Laskurirügemendi 2. pataljon. Mitu tundi kestnud lahingu käigus, hõivates järk-järgult Jaunā muiza ümbruses asuvaid maju, jõudsid Kalpaka juhitud üksused Jaunā muizasse ja katkestasid Skrunda-Pampali maantee, katkestades vaenlase liikumise ja surudes vaenlase ida poole. Jaunāmuižas sai pataljon trofeedena pataljoni staabi ja laskemoona. Pataljon võttis positsioonid lähedal asuvate majade juures sisse ja kindlustas end. 5. märtsil algas enamlaste vasturünnak, mis õhtuks peatati. 6. märtsil jätkas pataljon rünnakut, võttes Skrunda kooli ja tungides edasi Airite - Aizupji piirkonna suunas.

Mõisalinnus asub Lēnu külas, Venta jõe ääres. Praegu on loss eraomanduses ja seetõttu saab seda näha vaid eemalt.

Mõisahoonet kasutas 1. Läti lahingpataljon tugipunktina jaanuari lõpust kuni 3. märtsini 1919. aastal.  Läti Eraldiseisev pataljon pidi vabastama Leni mõisa ümbruse, et saaks Jaunmuiža vastas asuvat jõge ületada. 

Mõis kuulus parun Friedrich von Firksile, kellele kuulusid ka Rudbāržzi ja Sieksate mõisad. Mõisahoone ehitati 19. sajandil.  Parunile oli Lēnu loss peamiselt jahi- ja nädalavahetuste puhkekohaks. 

Aastatel 1927-1937 oli lossis kool ja nõukogude okupatsiooni ajal kolhoosi puukuur. 1965. aastal avati kogukonnakeskus. Hoonete ansambel on kannatanud mitmeid muudatusi ja park ei ole säilinud. Säilinud on mitmed kõrvalhooned. 

Mälestusmärk asub Lēņis, Lēņi mõisa lähedal maantee ristmikul.

Mälestusmärk avati 8. novembril 2007. Selle kujundas skulptor Maija Engele. Mälestusmärgi autor ja rahastaja on Jānis Blūms, kelle isa, 1. eraldi Läti pataljoni 1. ratsadivisjoni 1. leitnant Paulis Blūms organiseeris ja juhtis 3. märtsil 1919. aastal jõe ületamist 10 mehe abiga.

Igal aastal 3. märtsil kogunevad siia noored kaitseväelased, sõjaväelased ja teised huvilised 1. Läti Eraldiseisva Pataljoni mälestusüritusele.

Kirik asub Lēnu külas, Nīkrāce vallas, Skrunda vallas, Skrunda - Embute maantee ääres.

Kiriku lähedal asub Venta jõgi, mille kaldaid 1919. aasta veebruaris valvasid 1. Eraldiseisva Läti pataljoni sõdurid. Kuna pataljoni arvukus ei võimaldanud pidevat rindejoont, valvasid rindejoont vahipostid. Üks neist asus samuti jõe kaldal kiriku lähedal. Kirikutornid olid kasulikud ümbruskonna ja jõe teise kalda jälgimiseks.

Skrunda kool asub Pumpuris, Skrunda - Ezeres maantee 3. kilomeetril. Kool on eraomandis ja seetõttu saab seda vaadata kaugemalt. 

1919. aasta jaanuaris ja märtsis võitles 1. Läti Eraldipataljon kooli lähedal Nõukogude Läti 2. laskurirügemendi üksustega.

Lahing Skrunda kooli juures toimus 22. jaanuaril 1919. Taganeva bolševike ülekaalu ees asusid Saksa ja Läti üksused Venta läänekaldal, samal ajal kui bolševike väed koondusid Saldusesse, et valmistuda laiemaks operatsiooniks, saates samal ajal osa oma jõududest Skrunda suunas. Selleks, et haarata initsiatiiv ja püüda enamlaste vägesid tükeldada, pidi 22. jaanuaril 1. Läti lahingpataljoni Cēsise kompanii, mida tugevdasid 15 ohvitserikompanii sõdurit ja Saksa Radeni kompanii Skrunda rindesektoris, ründama Salduse suunas. Skrunda kool oli määratud mõlema kompanii kogunemiskohaks. Rünnaku ettevalmistusetapil üllatati aga mõlemad kompaniid enamlaste rünnakuga, mis sundis saksa ja läti üksusi taganema Rudbārži poole.

Teine kokkupõrge Skrunda kooli juures toimus 6. märtsil 1919, kui kolonel Oskars Kalpaksi juhitud pataljoni Cēsise ja üliõpilaskompaniid üllatasid vaenlase ja vallutasid Skrunda kooli ning jätkasid edasiliikumist Dutēni, Engurnieki ja Airīte suunas.

Skrunda-Ezeresi tee ääres, kooli lähedal, kus tee ületab Klūga jõge, on väike, 19. sajandi lõpust pärit iidne kivisild kahe poolkaarega, millest jõgi läbib. Varem kasutati üle silla viivat teed, kuid nüüdseks on see järk-järgult rohtu täis kasvanud, kuna nüüd kasutatakse kõrval asfaltkattega teed ja silda. Sellelt kivisillalt avaneb suurepärane vaade, mida rikastavad kivine jõesäng ja paksude puudega kaetud kaldad. Ala on visuaalselt väga atraktiivne ja sobib jalgratta- või jalutuskäiguteeks. 

Ülesannete rada "Õpilasfirma tee" on atraktsioon O.Kalpaksi muuseumi territooriumil, kus on 7 erineva raskusastmega ülesannet, mida tuleb täita meeskondades (minimaalne osalejate arv ühe meeskonna kohta - 3).

Lielauce luteri kiriku varemete kõrval asub Oskar Kalpaki pataljoni esimesele lahingule pühendatud monument. See püstitati Kalpaki pataljoni lahingu toimumiskohta, mis toimus 15. jaanuari öösel vastu 16. jaanuari 1919. Lahingus tõrjusid Kalpaki pataljoni kaks kompaniid terve bolševike pataljoni ja ratsaväeeskadroni rünnaku. See oli Kalpaki pataljoni esimene oluline lahing. Kuna Landeswehr kaotas Auce lahingu, otsustati taanduda ja rinne loodusliku takistuse – Venta jõe – juures hoida.

Monument avati 19. augustil 1934 pataljoni endise võitleja, põllumajandusminister J. Kauliņši juuresolekul. Monumendi projekteeris arhitekt P. Dreimanis ja valmistas J. Sieriņš. Monument on valmistatud hallidest graniidist plokkidest, mille ees on mustast graniidist tahvel järgmise kirjaga: „Kolonel Kalpaki pataljoni lahing toimus siin ööl vastu 15. jaanuari 1919.“ Lahingus hukkus neli sõdurit.

Monument hävis 1950. aastate alguses ja tahvel purustati. See restaureeriti 1991. aastal, kasutades originaalset pooleks lõigatud tahvlit. Taastatud monumendil ei ole tahvel enam kiriku, vaid Lielauce keskuse poole.

Lielauce mõis koos pargiga on objekt, mis on Läti ajaloos seotud esimese Kalpaksi lahinguga, mis toimus Vabadussõja ajal jaanuaris 1919, ja selle võiduga. Praegune mõisahoonete ansambel moodustati põhiliselt 19. sajandi alguses. Mõisahoone ehitati algselt ampiirstiilis kahekorruselise kivikatusega hoonena. Kompleksi taluhooned asuvad mõisapargist kaugemal. Säilinud on valitseja maja, mis hiljem ehitati ümber kultuurikeskuseks, tallid, teenijate maja ja tiigi ääres asuv jääkelder. 1801. aastal ehitatud aitast on säilinud vaid vundamendid, kuid käbiahju mahud, kuigi ümber ehitatud, on hästi säilinud. Vaadata saab ka mõisa vankrikuuri ehk sõdurite aita.

Pärast Läti riigi loomist anti Lielauce mõisahoone koos sellega külgneva järve, pargi, hoonete ja teatud metsaalaga esmalt lastekodu asutamiseks, kuid seda ei loodud. 1926. aasta novembris võttis Läti Ülikooli Põllumajandusteaduskonna metsandusosakond üle Lielauce lossi, mille Keskne Maakomitee oli andnud õppepraktikate korraldamiseks, koos selle pargi ja 59 hektari suuruse maaga. Pärast Teist maailmasõda, kuni 2009. aastani, asus siin Lielauce algkool, kuid samal ajal ka LLU teenindushotell. Praegu kuuluvad mõis ja park SIA „Mudiale”. Kuni mõisa tehniline seisukord pole paranenud, ei ole see külastajatele avatud.

15. jaanuari 1919. aasta öösel pidas Kalpaksi pataljon Lielauce'i all esimese lahingu, tõrjudes punaste rünnaku. See oli Kalpaksi pataljoni esimene märkimisväärne lahing, mil võit andis sõduritele eriti tugeva moraalse tõuke.

Taganemise käigus, 12. jaanuaril, jõudis Läti eraldi pataljon Lielauce mõisa lossi ja sättis end sinna puhkama, rajades ümbritsevatele teedele valvepostid. 16. jaanuari varahommikul märkasid valvurid Dobele maantee ääres lähenevat vaenlast ja suutsid lossis viibijaid hoiatada. Esimesena asus lahingusse ohvitseride reservkompanii, mis oli sisse võtnud positsioonid mõisahoone lähedal. Kaheks osaks jagunenud Cēsise kompanii üritas vaenlast piirata. Alguses taandusid bolševikud, kuid seejärel alustasid vasturünnakut, mille Cēsise kompanii suutis tõrjuda. Vaenlane oli sunnitud taanduma. Esimene võit bolševike üle oli saavutatud. Kuigi kalpaklased kandsid neli kaotust (leitnant Kārlis Dambītis, leitnant Fridrihs Liepa, sõjakirjutaja Vilis Cīrulis ja instruktor Jānis Būvmeistars) ja kaheksa haavatut, julgustas lahingu tulemus sõdureid vaenlasega võitlemist jätkama. Kahjuks oli Läti eraldi pataljon samal päeval sunnitud oma positsioonid maha jätma, kuna Saksa Raedeni kompanii kaotas lahingu Vecauces ja taandus.