Genocīds II WW2, IV Padomju okupācija

Šis memoriāls atrodas Pilistveres kapos.

Memoriāla izveide sākās 1988. gadā, un 300 cilvēku pulcējās pie šī pasākuma. Brīvprātīgo kopīgie centieni turpinās līdz pat šai dienai, katru gadu piemiņas zīmei veicot uzlabojumus. Ideja par memoriālu radusies brīvības cīnītājai Laglei Parekai.

Tās centrā atrodas akmeņu krūze, ko no Igaunijas, Sibīrijas un vēl tālākām vietām atveduši igauņu emigranti. Cairnu vainago liels krusts. Krusta pakāje ir simboliska kapavieta, pie kuras igauņi nes klintis, lai pieminētu uz Sibīriju izsūtītos tuviniekus.

Cairnu ieskauj laukakmeņi — pa vienam katram apgabalam, kurus projektējis Aate-Heli Õun un kas uzstādīti pa posmiem.

Pie memoriāla atrodas piemiņas akmeņi Černobiļas radiācijas upuriem, mežabrāļiem, NKVD darba kolonnās iesauktajiem, Igaunijas brīvprātīgajiem Somijas armijā un brīvības cīnītājiem. Tos visus izstrādāja Endels Palmiste.

Papildus kalvam pie memoriāla ir iestādīts vairāk nekā 2000 piemiņas koku birzs. Birzu projektējis slavenais ainavu arhitekts Andress Lēvalds.

Vēsturiskajā Pilistveres pastorātā, kas kalpo kā galvenā ēka piemiņas vietā, atrodas arhīvs un Igaunijas Vēstures muzeja izstāde par Igaunijas okupāciju.

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.

Muzejā apskatāmi materiāli par rakstnieces un kultūrvēsturnieces dzīvi, literāro darbību, dzimtu un likteņiem. Videomateriāli par Sibīriju un tur dzīvojošajiem izsūtītajiem latviešiem. Sibīrijas zemnīca – neklātienes ceļojums uz rakstnieces izsūtījuma vietu Krasnojarskas novada Tjuhtjetā. Zemnīcas izskats un iekārtojums rada reālu priekšstatu par dzīvi svešumā. Zemnīcā ir unikāli, vēsturiski priekšmeti, atvesti no Tjuhtjetas muzeja – bērza tāss trauks tujesok, māla krūze – krinka un petrolejas lampa. Muzejā ir videointervijas ar novada politiski represētajiem cilvēkiem un 18 M.Vanagas grāmatas “Veļupes krastā” varoņiem.

Melānijas Vanagas muzeja virtuālā ekspozīcija "ESI PATS!" http://esipats.lv
Muzeja virtuālā ekspozīcija „ESI PATS!” atklāj piecu deportēto bērnu pieredzi. Ekspozīcijas varoņus – piecgadīgo Intu Broku, Andri Eglīti un Ivaru Kārkliņu, astoņgadīgo Alni Vanagu un vienpadsmitgadīgo Ilgu Hāgemani, kā arī viņu vecākus - padomju vara nepamatoti apsūdzēja „dzimtenes nodevībā”. 

Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā. 

Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.

Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.

Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).

Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

Atrodas Pils ielā 12, Cēsīs, netālu no Cēsu pils laukuma.

Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" atklāj pārsteidzošus un varonību apliecinošus indivīdu pretošanās stāstus.
Ekspozīcija izveidota padomju laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un vēsta par Latvijas okupāciju.

1940-tajos gados Latviju divreiz okupēja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Līdz pat 1950-to gadu vidum kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tāpat kā viņu laikabiedri citviet Latvijā, aktīvi pretojās totalitārajiem okupācijas režīmiem.

Ekspozīcija sniedz padziļinātu ieskatu vietējās kopienas patriotismā un motivācijā. Laika līnija rosina izzināt Latvijas okupācijas norisi no 1939. līdz 1957. gadam un tematiski sakārtoti citāti no vietējiem laikrakstiem piedāvā salīdzināt abu okupācijas režīmu politisko propagandu.

Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem,  neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.

2019.gadā ekspozīcija ieguva Latvijas Dizaina gada balvā 3.vietu.

2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.

Otrā pusē ceļam apskatāma Cēsu “Stūra māja” - bijušais čekas nams.

Latvijas Okupācijas muzejs aicina izzināt Latvijas okupācijas stāstu no 1940. līdz 1991. gadam par Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmu valdīšanu.

Ekspozīcijas koncepcija, dizains un realizācija – dizaina birojs H2E.

Ekspozīcija atklāta 2022. gada 30. maijā.

www.okupacijasmuzejs.lv

+371 67229255

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

Atrodas pie Torņakalna dzelzceļa stacijas, Rīgā.

Piemiņas vieta veltīta 1941. gada jūnijā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Sākotnēji bija iecerēts piemiņas memoriālu izvietot Esplanādē, tomēr vēlāk tika nolemts to izvietot pie Torņakalna stacijas. Piemiņas vietu veido pieci plēsta akmens tēli, kas simbolizē "izpostītos ģimenes pavardus un trīs izsūtītās paaudzes". Pie stacijas ēkas atrodas preču vagons un piemiņas zīme deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem. Piemiņas akmens ar uzrakstu "1941" ir neapstrādāts laukakmens, tas ir 1,2 m augsts.

Piemiņas akmens pie stacijas ēkas ticis atklāts 1990. gadā, tā autors ir tēlnieks Ojārs Feldbergs, 1996. gada 14. jūnijā pie akmens tika novietots preču vagons. Memoriāla akmens tēlu tēlnieks ir Pauls Jaunzems, arhitekts — Juris Poga, to 2001. gada 14. jūnijā atklāja tobrīdējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

2012. gada decembrī tika atklāta memoriāla otrā kārta, pie memoriāla tika izvietotas melna akmens plāksnes.

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Kapsētas pussalā, Lielo kapu teritorijā.

Tie sākti veidot un uzturēti ar 7. Siguldas kājnieku pulka karavīru gādību 20. gadsimta 30-tajos gados un iesvētīti 1932. gada 11. novembrī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpes par Garnizona kapu uzturēšanu, ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu apzināšanu  un piemiņas zīmju uzstādīšanu Garnizona kapos uzņēmās Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītājs Uldis Veldre.

Garnizona kapos apglabātas Latvijas Republikas armijas militārpersonas, kā arī 1941. gada 4. jūlijā Alūksnē pie Jāņkalniņa un  1941. gada 7. jūlijā Ziemera pagastā pie Prinduļu mājām cīņā pret lieliniekiem kritušie karavīri un civilpersonas.
Vairumam apbedīto uzstādīti balti koka krusti ar metāla plāksnītēm, kurās minēts kritušā vārds, dienesta pakāpe vai nodarbošanās, kā arī dzimšanas un nāves datums.
1990. gada 19. decembrī Garnizona kapos tika atklāta piemiņas zīme Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Vilim Spandegam. Tipveida piemiņas plāksnes tika uzstādītas arī  LKOK, kas miruši vai noslepkavoti komunistu koncentrācijas nometnēs un nav apbedīti Latvijā. 1990. gada 11. novembrī uzstādīta piemiņas zīme komunistu koncentrācijas nometnē mirušajam LKOK Voldemāram Zaķim.

Atrodas Alūksnes - Apes ceļa malā pie Zušu mājām, uz Dienvidiem no Karvas, pagriezienā uz Rezaku.

Piemineklis atklāts 1937. gada 12. septembrī. Granīta stēla pēc Kara būvniecības pārvaldes arhitekta Vemera Vitanda meta izgatavota O. Dambekalna akmeņkaltuvē Rīgā.
1975. gadā rudenī vietējie komunisti pieminekli nopostīja. 1989. gada 30. martā Alūksnes rajona padome pieņēma lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un 1989. gada 30. aprīlī tā vietā tika uzstādīta pagaidu koka piemiņas zīme latviskas kapa zīmes formā, ko bija darinājis Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) strādnieks Jānis Jaunzems. Uz tās bija lasāms uzraksts: “Šeit tiks atjaunots Karvas Brāļu kapu piemineklis.”
Tolaik tika labiekārtoti arī līdzās esošie Brāļu kapi.
1993. gadā, pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja Ulda Veldres iniciatīvai, atsākās piemiņas vietas atjaunošanas darbi. Jauno pieminekli izgatavoja Cēsu akmeņkaļi brāļi Aivars, Austris un Auseklis Kerliņi.

Pieminekli atklāja 1994. gada 11. jūnijā.

Brāļu kapos apbedīti četri Valmieras kājnieku pulka 5. rotas kareivji- Jēkabs Sukse, Pēteris Leitlands, Ernests Puķītis un Gustavs Ozols, kas krituši 1919. gada 2. aprīlī  kaujās pie Zušu mājām. Kā piektais 1930. gadu vidū apbedīts Valmieras pulka kareivis Roberts Glāzners, kas pazuda bez vēsts 1919. gada 31. martā pie Jaunās muižas. Sākotnēji viņš apbedīts kā nezināms, bet vēlāk vārds noskaidrots un iekalts piemineklī. Savukārt piektais Zušu kaujā kritušais kareivis Augusts Dzedons (Ziedons) apbedīts Apekalna kapos.

Pieminekļa pakājē uzstādīta piemiņas plāksne Zušu kaujas dalībniekam LKOK Jānim Goldem (1891–1952), kurš miris komunistu koncentrācijas nometnē Intā, Komi. 

Otra piemiņas plāksne, kas atklāta 1992. gada 23. augustā, uzstādīta pie viena no koka krustiem un veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālim Pēterim Jansonam, kuru 1941. gada 7. jūlijā noslepkavoja atejošie komunisti.

Atrodas Valmieras Dīvala (Jāņa) kapos Valmierā.

Redzams 1937. gada 26. septembrī atklāts pēc tēlnieces Martas Langes meta Allažu šūnakmenī veidots piemineklis.

Pīlārveida pieminekli noslēdz slīps altāris, uz kura atrodas šūnakmenī veidots ozollapu vainags un bruņucepure.

Apbedīti aptuveni 80 Latvijas Neatkarības karā kritušie, kā arī no gūtajiem ievainojumiem un slimībām mirušie karavīri.

Turpat netālu atrodas viens no mazāk pazīstamiem Kārļa Zāles darbiem - piemineklis “Izirušās rozes”, kas saistīts ar Brāļu kapu ansambļa izveidi.

Līdzās atrodas arī piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem -  akmens ar uzrakstu: "1941.gada komunistu režīma noslepkavotajiem" un balti krusti.

Atrodas blakus Lucas kalnam. Viegli atrast, ja iet no Valmieras muzeja, Bruņinieku iela 3, uz Valterkalniņu, tad lejā pa trepēm un tur jau norāde uz memoriālu, pirms Rātes upītes tilta. 

Memoriāls atklāts 1985.gadā.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri un nacistu terora upuri.

Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.

Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.

Memoriāla apakšējā terasē atsevišķi novietota dekoratīvi dendroloģiskā kompozīcija "Zelta Ābele", iezīmējot vietu ar granīta plāksni, te pārapbedīti ebreji. Līdzās cilvēkiem, kas nepārnāca no kara, bronzas āboli guļ nesalasīti. "Ābele" ietilpst kopējā Brāļu kapu memoriāla ansamblī. Daļa elementu, arī bronzas āboli, kas bija novietoti zem augošas ābeles un kur autori bija iešifrējuši par ansambļa konkrēto veltījumu vispārīgākas idejas, zuduši 90.gados. Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.

Audiogida pavadībā iespējams doties ekskursijā un bez maksas noklausīties stāstus par vairāk nekā 40 Valmieras objektiem, tai skaitā, arī memoriālo ansambli.
Audiogids pieejams latviešu, krievu, angļu, igauņu un vācu valodā.

Atrodas Vaidavas kultūras un amatniecības centrā.

Redzama ekspozīcija, kas veltīta 1949. gada deportāciju atcerei, kā arī vaidaviešu dalībai 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā.  Ekspozīcijā apskatāmas arī pasaules karu liecības (galvenokārt drukātie materiāli).

Dabas un vēstures objekti, muižas, izglītības vēsture, kultūra, ievērojami cilvēki, kolhoza laika materiāli, sadzīves saimniecības piederumi, naudas zīmes, avīzes, žurnāli par Vaidavas pagastu.

Atrodas "Baižēni", Priekuļu pagastā

Piemiņas vieta represētajiem izveidota “Baižēnu” māju šķūņa drupu vietā, kurā 1949.gadā naktī uz 25.martu tika turēti 40 Jaunraunas pagasta iedzīvotāji, lai no rīta to ceļš vestu tālāk uz Lodes dzelzceļa staciju un Sibīriju.

Represēto vidū bija bērni līdz 1 gada vecumam un 87 gadus veci sirmgalvji.

Uz piemiņas plāksnes rakstīti arī to vārdi, kuri nošauti vai miruši izsūtījumā. Līdzās atrodas piemiņas akmeņi Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem.

Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.

Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.

Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Atrodas Cesvaines luterāņu baznīcā un baznīcas teritorijā.

Apskatāma piemiņas vieta Pirmā pasaules karā un Neatkarības karā kritušajiem draudzes locekļiem baznīcā.
Brīvības cīņās kritušo Cesvaines un tās apkārtnes iedzīvotāju piemiņai 2004.gadā baznīcā tika atjaunota un iesvētīta piemiņas vieta ar rakstnieka Augusta Saulieša veltījumu dzejā. 
Plāksnē iegravēti arī visi 34 uzvārdi, kas bija iegrebti vecajā plāksnē. Koka altāri darinājis vietējais meistars Juris Neimanis.

Baznīcas dārzā apskatāma 2003. gada 25. martā atklāta un iesvētīta komunistiskā genocīda upuru piemiņas vieta, kuras centrā ir tēlnieka Bērtuļa Bula darinātais piemineklis.

Cesvaines evaņģēliski luteriskai baznīcai Otrajā pasaules karā tika bojāts jumts un torņa pamati. Pēckara gados tika izpostītas ērģeles, altāris, kancele, logu stikla svina ietvari. 1964. gada 29. martā baznīcā notika pēdējais dievkalpojums, bet 1978. gadā arhitekte Maija Elizabete Meņģele izstrādāja baznīcas rekonstrukcijas projektu tās izmantošanai par tradīciju namu. 1985. gadā tika izveidota amatnieku grupa, kas veica iekštelpu rekonstrukcijas darbus. Daļēji atjaunotā dievnamā 1990. gada 25.augustā notika pirmais dievkalpojums, kuru vadīja arhibīskaps Kārlis Gailītis (1936 – 1992). 1994. gadā tika pabeigti altāra un kanceles būvdarbi. 2002.gada 17. augustā arhibīskaps Jānis Vanags iesvētīja daļēji restaurētās ērģeles.

Avots: http://www.cesvaine.lv/turisms/apskates-objekti-cesvaines-novada/cesvaines-luteranu-baznica.html

Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.

Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.

Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).  

1943. gada beigās nacistiskās Vācijas okupācijas vara, plānojot paplašināt Ieroču SS motorizēto vienību sastāvu, Dundagas apkārtnē sāka veidot apmācību poligonu “ Jūras nometne” (Seelager). Lai izveidotu poligonu evakuēja Dundagas un Ārlavas pagastu iedzīvotājus.

Lai izbūvētu nomenes infrastruktūru Dundagas apkārtnē no atradās vairākas koncentrācijas nometnes “Kaizervalde” filiāles, kurās bija ieslodzīti ap 6000 ebreji no dažādām Eiropas valstīm (tai skaitā Latvijas) un ap 1000 karagūstekņu un partizānu. Daudzi ieslodzītie nomira nāvessodu un slikto dzīves apstākļu dēļ. Daļa nometnes filiālēs mirušo apbedīti “Čiekuros”, kas pēc atsevišķām liecībām ir arī slepkavības vieta ebreju grupai, kura būvēja šaursliežu dzelzceļu Mazirbes virzienā.

1944. gada augusta sākumā, pēc padomju karspēka iebrukuma Zemgalē, apmācību poligonu likvidēja, vairākus tūkstošus neapmācīto Ieroču SS rekrūšu nosūtīja atpakaļ uz Vāciju, bet no poligona vadības, instruktoriem un apmācītajiem karavīriem izveidoja SS motorizēto brigādi Gross, kas bija nosaukta apmācības poligona komandiera SS standartefīrera Martina Grosa vārdā. Brigāde 1944. gada augustā piedalījās kaujā pie Tukuma, bet 1944. gada septembrī pie Iecavas un Baldones.

Pēc Ieroču SS vienību aiziešanas, apmācību poligona infrastruktūru izmantoja no Rīgas un citiem Latvijas reģioniem evakuēto ebreju izvietošanai, kurus turpināja izmantot kā vergu darbaspēku.

Nacistu karaspēks ienāca Aizputē 1941.g. 28.jūnijā. Jau jūlija sākumā Dzirkaļu mežā un pilsētas parkā tika nošauti atsevišķi ebreji, bet pārējie pilsētas un tuvākās apkārtnes ebreji tika arestēti un izvietoti divās pilsētas sinagogās.      

Pēc tam ebreju masveida slepkavošana notika divu akciju laikā.

Mūsdienās pārapbedīšanas vietā uzstādīts piemineklis ar uzrakstu ivritā un latviešu valodā: “Šeit apglabāti Aizputes ebreji un citi vācu nacistu nevainīgi upuri, zvēriski nogalinātie 1941. g. Mūžīgi pieminēsim.”

Čekas upuru apbedījuma vieta atrodas netālu no Čumalu ezera Lībagu pagastā, netālu no Talsu - Laucienes ceļa. 1946.-1947.gadā čeka šeit nošāvuši 14 cilvēkus. Ir versija, ka nošauto vidū ir mežabrāļu atbalstītāji.

Talsu prokuratūrā esot informācija par šo gadījumu. Nepieciešama padziļināta izpēte.

Liepājā komunistiskās okupācijas režīma iestāde milicija atradās Republikas ielā 19 namā, kuru jau kopš tā uzcelšanas brīža 20. gs. sākumā, liepājnieki dēvēja par “Zilo brīnumu”. Savukārt čekas mītne atradās Toma ielā 19. Neilgi pēc okupācijas tā sabiedrībā iemantoja apzīmējumu “Sarkanais brīnums”.

Līdzšinējās komunistiskā režīma noziegumu izpētes gaitā noskaidrots, ka tiešā veidā nedz Liepājas čekas ēkā, t.i. “Sarkanajā brīnumā”, nedz cietumā nav notikušas nāves sodu izpildes vai beztiesas nošaušanas. Visi apcietinātie, kuri šajās vietās atradās, sakarā ar kara darbības sākšanos Latvijas teritorijā, sākot ar 1941. gada 23. jūniju tika pārvietoti uz ieslodzījuma vietām Krievijā. Tas skāra gan apcietinātos, kurus arestēja par t.s. “politiskajiem” noziegumiem, gan kriminālnoziedzniekus, neatkarīgi no tā, vai persona atradās izmeklēšanā, vai jau bija saņēmusi spriedumu.

Ieslodzīto pārvietošanu noteica PSRS valsts drošības tautas komisāra Vsevoloda Merkulova 1941. gada 23. jūnija rīkojums Nr.2455/M, kurš tika adresēts Latvijas PSR, Igaunijas PSR un vairāku Ukrainas PSR apgabalu NKGB priekšniekiem. Nošaušanas iemesls bija baiss un traģisks –– apcietinātos pārvietot uz Krieviju vairs nebija iespējams, bet atstāt viņus dzīvus nedrīkstēja. Rezultātā, arī Liepājā kara darbības laikā notika iedzīvotāju beztiesas nošaušana, līdzīgi kā Rīgas Centrālcietumā, Valmieras cietumā, Valkas un Rēzeknes milicijā, Greizajā kalnā pie Ludzas. Minētais noziegums notika “Zilajā brīnumā” –– Liepājas milicijas ēkā, Republikas ielā 19.