Karosta Liepājā
I WW1 & Neatkarības kari, II WW2, IV Padomju okupācija, III Nacionālie partizāni

Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.

Ziemeļu mols ir viena no pirmajām Imperatora Aleksandra III ostas būvēm, kuru izveidoja laikā no 1890. līdz 1892. gadam pirms Karostas kanāla rakšanas. Mols kopā ar Ziemeļu, Dienvidu viļņlaužiem un Dienvidu molu veidoja Liepājas priekšostu.

Liepājas cietokšņa Baterija Nr. 3 atradās blakus Karostas Ziemeļu molam un bruņojuma ziņā tika plānota vislielākā. Izbūvēja platformas četriem 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, pieciem 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus, kā arī 18 9 collu (229 mm) lielgabalus un mortīras.

Šodien Baterija Nr. 3 ir visvairāk cietusi no valdošās dienvidu-ziemeļu jūras straumes, kas aiz Ziemeļu mola veido virpuļa efektu, tā rezultātā izskalojas lielgabalu platformu pamatus.

Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem. Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, kā arī vērot jūru dažādos laikapstākļos. Īpaši iespaidīgi - vētras laikā.

Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru.

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Redans, jeb Redana forts atrodas Karostā, 14. novembra ielā, aptuveni 1,5 km no Ziemeļu fortiem, dabas liegumā "Tosmare".

Vēsturiski par redaniem dēvēja fortifikāciju elementus, kad garākus cietokšņu sienu posmus sadalīja īsākās sekcijās, uzbūvējot pret pretinieku izvirzītas V veida pozīcijas, kas ļāva labāk aizsargāt nocietinājumu sienu. Karostas Redans ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa forts, kas izvirzīta pret Tosmares ezeru. Karostai zaudējot savu cietokšņa nozīmi arī ap to izvietotie nocietinājumi un forti tika daļēji uzspridzināti un padarīti nelietojami. Tomēr Redans palika gandrīz neskarts.

1919. gada novembrī, pēc neveiksmes pie Rīgas, Pāvila-Bermonta Avalova spēki uzsāka intensīvu uzbrukumu Liepājai. Kaujas norisinājās arī pie Redana, kur cīnījās Liepājas Kara ostas komandantūras 80 karavīri virsleitnanta Radziņa vadībā. 14. novembra straujajā uzbrukumā bermontiešiem izdevās Redanu ieņemt. Tam sekoja Latvijas bruņoto vienību pretuzbrukums un Redans tika atgūts.

Jūnijā, jūlijā un augustā katru dienu plkst. 11.00–17.00 pie Redana gaidīs zinošs gids, kas būs gatavs pastāstīt vairāk par Liepājas cietoksni un vēsturiskajiem notikumiem Karostā.

Karostas manēžas drupas atrodas Karostā, Zemgales ielā 2/12,  starp Zemgales, Burtnieku, Virssardzes un Manēžas ielām.

Līdz 1. pasaules karam katru svētdienu manēžā notika kavalērijas un artilērijas, bet darba dienās to izmantoja matrožu fizkultūras nodarbībām. Tā bija plašākā segtā zāle visā Liepājā, tāpēc tur tika rīkotas arī oficiālas pieņemšanas un goda maltītes garnizona matrožiem. 1913.gadā no 13.janvāra līdz 26.aprīlim visā Krievijā notika caru Romanovu dinastijas valdīšanas 300 gadu jubilejas svētki. 1913.gada 21.februārī Liepājas garnizonā tika organizēts svētku galvenais pasākums ar balli abās virsnieku sapulču ēkās (Jūras un Kājnieku). Matrožiem sarīkoja svētku pusdienas manēžā, kur vienlaikus pie galdiem sēdēja 4000 cilvēku.

Manēža celta laikā no 1903. līdz 1904. gadam. Tās īpatnība bija jumts – ļoti viegls, ar kniedētu metāla konstrukciju un skārda pārklājumu un stikla kārniņu joslām. Kopā ar milzīgajiem arkveida logiem, tas nodrošināja telpā lielu gaismas pieplūdi. Zāles iekārtojums bija askētisks – grīdu klāja zāģskaidu klons. Manēža cieta Otrā pasaules kara laikā, kad tika zaudētas visas jumta konstrukcijas. Padomju armija pēc kara manēžu sāka izmantot kā autoparka novietni un noliktavu.

Mūdienās te aplūkojamas vien manēžas sienas ar padomju gados aizmūrētajām logu ailēm.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51

Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17. gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu principam – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem.

Jau Imperatora Aleksandra III ostas kompleksa projektēšanas laikā bija paredzēta reprezentablas katedrāles būvniecība, taču sākotnēji prioritāte bija ostas infrastruktūra. No sākuma darbojās pagaidu pareizticīgo baznīca ostas hospitāļa rajonā.

Svētā Nikolaja jūras katedrāles celtniecību sāka 1900. gadā pēc arhitekta Vasīlija Kasjakova projekta, kas bija ļoti līdzīgs citām šī laikmeta Krievijas impērijas sakrālajām celtnēm. Katedrāles iesvētīšana notika 1903. gada 22. augustā un tajā piedalījās Krievijas imperators Nikolajs II ar ģimeni. Līdz 1915. gadam katedrālē notika visi Krievijas armijas un kara flotes svinīgie pasākumi, tajā skaitā 2. Klusā okeāna eskadras dievkalpojums 1904. gadā pirms došanās uz Tālajiem austrumiem, kur to iznīcināja Cusimas kaujā.

Pēc 1915. gada, kad Liepāju ieņēma Vācijas karaspēks, katedrāle saglabāja savu sakrālu statusu un daļēji iekārtojumu, tajā notika reti dievkalpojumi.

Pēc Latvijas armijas Liepājas garnizona izvietošanas Karostas teritorijā katedrāle turpināja darboties kā pareizticīgo baznīca līdz 1934. gadam, kad to pārveidoja Liepājas garnizona luterāņu baznīcu. Baznīcai pārveidoja iekārtojumu, tajā skaitā nomainot krustus, un tajā varēja noturēt dievkalpojumus trīs lielākās konfesijas – luterāņu, katoļu un pareizticīgo. Katedrālē saglabāja vienu pareizticīgo altāri, kā arī 1930. gadu beigās iebūvēja VEFā ražotas elektriskās ērģeles luterāņu dievkalpojumiem.

1939. – 1941. gadā padomju karabāzes laikā katedrāle zaudēja savu sakrālo statusu un arī Otrā pasaules kara laikā ēkā izvietojās dažādas vācu vienības.

Pēc Otrā pasaules kara padomju Kara flotes bāzes vadība katedrālē izvietoja matrožu klubu un ēku pārveidoja atbilstoši jaunajām funkcijām.

1991. gada septembrī, vēl Krievijas Federācijas karaspēka darbības laikā, katedrālei atjaunoja vēsturisko nosaukumu un nodeva pareizticīgo draudzei. Pirmais dievkalpojums notika 1991. gada 19. decembrī par godu Svētajam Nikolajam. Pareizticīgo draudze turpina katedrāles iekšējā iekārtojuma atjaunošanu. 2016. gada septembrī iesvētīja atjaunotos katedrāles zvanus.

Oskara Kalpaka vārdā nosauktais tilts ir Liepājas vārti uz Karostu un atrodas Oskara Kalpaka un Atmodas ielas satikšanās vietā - pāri Karostas kanālam.

Unikālais izgriežamais tilts ir atklāts 1906. gada 19. augustā. 1. Pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara  to atjaunoja. Tiltu atjaunoja vēlreiz pēc tam, kad 1926.gadā to atkal sabojāja tvaikonis "Narne", taču tas cieta arī Otrā pasaules kara laikā, kad uzbrūkošā padomu armija apšaudīja Liepājas ostu. Līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai Karosta bija slēgta Liepājas teritorija, kas nebija pieejama pat liepājniekiem. Visa Karosta bija militārs objekts, tādēļ kustību pār tiltu visu diennakti kontrolēja sargposteņi. Pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts PSRS karakuģu satiksmei. Visus okupācijas gadus kopš tilta nosaukums bija "Sarkanarmjas tilts". 2006.gada vasarā tilta Ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris "Anna", pēc rekonstrukcijas Oskara Kalpaka tiltu svinīgi atklāja 2009.gada augustā. 

Tilts sver 300 tonnas un sastāv no divām daļām (Ziemeļu un Dienvidu puses), kas veidotas no divām vienādām konsolēm. Tilta brauktuves platums ir 7.3 metri un tā klājs ir veidots no koka dēļiem. Tilta kopējais garums ir 133 metri ar laiduma shēmu 27.55 metri + 77.9 metri + 27.55 metri. Tilta augstums virs ūdens līmeņa ir 8.32 metri. Tilts tiek izgriezts noteiktajos laikos un saskaņā ar Ostas drošības noteikumiem, kuģis uzsāk kustību tikai tad, kad tilts ir atvērts kuģu satiksmei un var droši iebraukt vai izbraukt no Karostas kanāla. Oskara Kalpaka tilts kuģu satiksmei tiek izgriezts 5 reizes diennaktī. Tiltu noteiktajos laikos neizgriež, ja vēja ātrums pārsniedz 10 m/s vai arī tad, ja nav plānoti kuģu manevri.

Kaprāļa Narkevica atjaunotais ierakums atrodas tiešā Cietokšņa kanāla tuvumā un ir apskatāms gan atsevišķi, gan virzoties pa Karostas Brīvības taku.

Vieta, kur atradās ierakums, no kura Latvijas armijas kaprālis Vilis Narkevics apsargāja Šķēdes tiltu, liekot lietā patšauteni (vieglo ložmetēju). Kaprāļa Narkevica bruņojumā bija no angļiem iegādātā 7,69 mm kalibra “Lewis” patšautene (vieglais vai rokas ložmetējs). Ar diska aptverē ielādētām 97 patronām tas bija smags (gandrīz 12 kg), tomēr efektīvs ierocis. Kaprāļa Viļa Narkevica Pasaules kara frontēs gūtā pieredze un trāpīgā ložmetēja uguns ļāva kauju uzvarēt. Par nopelniem apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

NBS karavīri un zemessargi kaprāļa Narkēvica pozīcijas atjaunoja 2017.gada aprīlī.

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc aizliegts staigāt zem fortu drupām.

Labiekārtota, 9 km gara pastaigu taka, kas izveidota, godinot latviešu puišu drosmi un varonību Latvijas Brīvības cīņās 1919. gadā.

Taka sākas Redānā, un tās maršruts ved cauri Karostas mežu teritorijai, gar jūras krastu un Cietokšņa kanālu, ietverot Cara laika nocietinājumu un padomju laika militārā mantojuma apskati. Takā izvietoti 5 informācijas stendi, kas iepazīstina ar Karostas izveidi un nocietinājumu sistēmu, kas apjož visu pilsētu, Liepājā notikušajām Brīvības cīņām 1919. gadā, kā arī ar vēlākajos gados celtajām militārajām būvēm un dzīvi Karostā padomju laikos.

1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, taču jaunizveidotās Latvijas valsts teritorijā joprojām atradās vairāki svešu valstu karaspēki.
Kaujām pie Liepājas 1919. gada novembrī bija svarīga nozīme Latvijas brīvības atgūšanā, kad, pateicoties karavīru varonībai, tika atsists gandrīz 5 reizes lielāks ienaidnieka pārspēks. Pēc izšķirošajām kaujām Liepājā Bermonta karaspēks tika padzīts no Latvijas.

Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta atrodas Liepājā, Vecā ostmalā 59 pie laivu piestātnēm. 

1888. gadā būvēts Kopenhāgenā kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain” ar nosaukumu “Leopold II”.1911. gadā to pārpirka akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība un pārdēvēja par “Saratov”, par kuģa kapteini kļūst latvietis Aleksandrs Remess.

1915. gada maijā, kad Liepāju ieņēma vācu karaspēks, “Saratov” atradās ostā bojātā stāvoklī.

1919. gada 10. janvārī tvaikoni “Saratov” pārņēma Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. No 1919. gada aprīļa līdz 1919. gada jūlija uz kuģa “Saratov” pēc “16. aprīļa apvērsuma” atradās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas bija spiesta glābties Sabiedroto flotes aizsardzībā.

1919. gada 8. jūlijā, pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā, tvaikoni izmantoja satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.

Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim. 1923. gada 15.janvārī tvaikonis “Saratov” gāja bojā pie Akmeņraga.

1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.

250 metrus uz dienvidrietumiem no Baterijas nr. 6 atrodas Piemineklis bojāgājušiem zvejniekiem un jūrniekiem, pie kura ir piestiprināta plāksne 1950. gada 8. aprīlī pie Liepājas notriektajai ASV Jūras spēku izlūklidmašīnai “PB4Y-2 Privateer”. Lidmašīna ar segvārdu Turbulent Turtle bija 26. patruļeskadriļas sastāvā un 8. aprīļa agrā rītā pacēlās no Vīsbādenes lidlauka un, caur Kopenhāgenu, devās izpildīt novērošanas un iespējams radio izlūkošanas uzdevumu. Atbilstoši pavēlei lidmašīnai nevarēja pietuvoties Kurzemes krastam tuvāk par 20 jūras jūdzēm, bet nezināmu iemeslu esot ielidojis PSRS pašnoteiktajā 12 jūras jūdžu joslā. Padomju 30. gvardes iznīcinātāju pulka divas La-11 lidmašīnas neapbruņoto izlūkulidmašīnu pārtvēra un notrieca. Notriektās lidmāšīnas 10 cilvēku ekipāžas liktenis nav droši zināms, ir pretrunīga informācija, ka visi gājuši bojā vai arī tomēr daži lidotāji izdzīvojuši un nonākuši karagūstekņu nometnēs.

Lidmašīnas ekipāža:

AT1 Frank L. Beckman

AL3 Joseph J. Bourassa

ENS Tommy L. Burgess

AD 1 Joseph H. Danens

LT John H. Fette

CT3 Edward J. Purcell

LTJG Robert D. Reynolds

AN Joseph N. Rinnier

LT Howard W. Seeschaf

AD 1 Jack W. Thomas

250 metrus uz dienvidrietumiem no Baterijas nr. 6 atrodas Piemineklis bojāgājušiem zvejniekiem un jūrniekiem, pie kura ir piestiprināta plāksne 1950. gada 8. aprīlī pie Liepājas notriektajai ASV Jūras spēku izlūklidmašīnai “PB4Y-2 Privateer”. Lidmašīna ar segvārdu Turbulent Turtle bija 26. patruļeskadriļas sastāvā un 8. aprīļa agrā rītā pacēlās no Vīsbādenes lidlauka un, caur Kopenhāgenu, devās izpildīt novērošanas un iespējams radio izlūkošanas uzdevumu. Atbilstoši pavēlei lidmašīnai nevarēja pietuvoties Kurzemes krastam tuvāk par 20 jūras jūdzēm, bet nezināmu iemeslu esot ielidojis PSRS pašnoteiktajā 12 jūras jūdžu joslā. Padomju 30. gvardes iznīcinātāju pulka divas La-11 lidmašīnas neapbruņoto izlūkulidmašīnu pārtvēra un notrieca. Notriektās lidmāšīnas 10 cilvēku ekipāžas liktenis nav droši zināms, ir pretrunīga informācija, ka visi gājuši bojā vai arī tomēr daži lidotāji izdzīvojuši un nonākuši karagūstekņu nometnēs.

Lidmašīnas ekipāža:

AT1 Frank L. Beckman

AL3 Joseph J. Bourassa

ENS Tommy L. Burgess

AD 1 Joseph H. Danens

LT John H. Fette

CT3 Edward J. Purcell

LTJG Robert D. Reynolds

AN Joseph N. Rinnier

LT Howard W. Seeschaf

AD 1 Jack W. Thomas

Liepājas cietokšņa Dienvidu forts atrodas Liepājas dienvidrietumu daļā, starp Klaipēdas ielu un pludmali.

Imperatora Aleksandra III ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Atšķirībā no Vidus forta un Ravelīna Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāja starp Tosmares un Liepājas ezeriem.

Uz ziemeļiem no Dienvidu forta atrodas Liepājas lielākā kapsēta – Centrālā. Kapsētas dienvidu daļā izveidoti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi, kuros pārapbedīti Liepājas apkārtnē kritušie padomju karavīri, tajā skaitā 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs, kurš vadīja Liepājas aizsardzību 1941. gada jūnijā. 

Bijusī jūras pasta baložu stacija Nr.2. – faktiski audzētava - atrodas Karostā, Pulkveža Brieža ielā 6. Tā celta laikā no 1899.–1900. gadam un tajā bija paredzēta vieta aptuveni 450 pasta baložu - spārnoto kareivju- turēšanai. Vēlākajos gados ēkā bija ierīkoti dzīvokļi, tāpēc no senās godības saglabājusies vien sarkano ķieģeļu celtnes apjoms. Otra pasta baložu stacija –Nr.1., kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, bija paredzēta 750 putniem sauszemes karaspēka izmantošanai,  atradās Atmodas bulvāra ziemeļu galā.

Pasta baloži bija vienkāršs, ātrs un drošs veids kā nodrošināt sakarus starp krastu un jūrā esošajiem kuģiem. Lai gan radiotelegrāfs, kā moderna sakaru ierīce tobrīd jau tika plaši izmantots, tomēr baložu izmantošana tika uzskatīta par drošāku – pretinieks ziņojumu varēja pārtvert tikai pārtverot pašu pasta balodi. Pasta baloži pārvietojās vidēji ar ātrumu 60 km stundā, bet izdevīgos vēja apstākļos to parvietošanās ātrums varēja sasniegt par 100 km stundā. Pasta baložus vajadzēja īpaši sagatavot un trenēt, tāpēc darbs ar baložiem prasīja rūpes un pacietību. Pasta baložu sakari darbojās izmantojot putnu spējas atgriesties savā dzimtajā būrī. Kad putnu pārveda uz citu vietu – baložu staciju, izdalīšanas un palaišanas punktu un, aprīkotu ar ziņojumu kapsulu, palaida brīvībā, mazais vēstnesis atgriezās savā dzimtajā būrū. Lai nodrošinātu sakarus starp divām baložu stacijām, bija nepieciešams katrā turēt noteiktu putnu skaitu, kas bija auguši korespondenta sakaru, jeb pasta baložu stacijā.  Katru gadu baložus iesaistīja dažādos manevros un sacensībās. Arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvijas armijas Kurzemes divīzijas vajadzībām no 1920. līdz 1940. gadam Liepājā atradās armijas sakaru baložu stacija, kas varēja uzturēt sakarus gan ar Rīgu, gan Daugavpili. Starpkaru periodā Latvijas teritorijā ieklīda arī nomaldījušies sakaru baloži gan no Vācijas, gan Polijas, Lietuvas, Somijas un Igaunijas. Tāpat arī baloži no Latvijas piepeši atradās kaimiņvalstīs.

Laika gaitā ēka vairākkārt pārbūvēta, un tagad tā ir dzīvojamā ēka. Bet joprojām no ārpuses skaidri redzama ēkas īpatnējā forma, kas būvēta no Karostas senajai apbūvei raksturīgajiem sarkanajiem ķieģeļiem.

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Tālummērītājs (datēts ar 1941.gadu) atrodas kāpas priedēs, vien 10m attālumā no otra torņa, kas uzbūvēts 1954.gadā. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.  Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Tālummērītājs (datēts ar 1954.gadu) atrodas kāpas priedēs 10m attālumā no 1941.gadā celtā tālummērītāja. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.