Par nacionālo patriotu virsleitnantu Vili Gelbi
Virsleitnanta Viļa Gelbes (1890-1919) liktenis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā.
Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī sākās arī tās Neatkarības karš un bruņoto spēku veidošanas darbs. Brīvprātīgo latviešu karavīru pirmajās rindās bija Kurzemē dzimušais jūras virsleitnants Vilis Gelbe.
Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Vilim Gelbem 1919.gada 22. februārī nācās uzņemties Valmieras apriņķa komandanta pienākumus. Viņš bija viens no tiem, kurš praktiski darbojās Ziemeļlatvijas brigādes izveidē, kas pēc līguma ar Igauniju tika veidota igauņu armijas pakļautībā.
Ziemeļlatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās.
Valmieras apriņķa komandanta virsleitnanta V.Gelbes pēdējā pavēle ir izdota 1919.gada 6.maijā. Kādi bija piespiedu atteikšanās patiesie cēloņi, kuru dēļ viņam bija jāatkāpjas no amata, nav zināms. Lietvedības dokumentos nav atrasta neviena sūdzība vai aizrādījums par viņa darbību ne no vietējiem iedzīvotājiem, ne viņa padotajiem dienesta biedriem, ne latviešu priekšniecības. Tas ir pat neticami tik sarežģītos apstākļos kādos viņam bija jāstrādā un jābūt tam “briesmonim”, kas Latvijas neatkarības un brīvības cēlās idejas vārdā bija spiests atņemt zemnieku ģimenēm gandrīz pēdējo apgādnieku, pēdējo zirgu un maizes riecienu. Tomēr ar savu enerģisko rīcību, iejūtīgo izpratni un taktu viņš eventuālā naida un vispārējā nicinājuma vietā ieguva ziemeļlatviešu un vēlāk arī visas latviešu tautas cieņu un pateicību. Iespējams par iemeslu kļuva V.Gelbes 27.marta ziņojums – protests par igauņu kareivju un virsnieku laupīšanām latviešu zemnieku sētās. Tas bija drosmīgs, pat pārdrošs un riskants solis.
Turpinoties Ziemeļlatvijas teritorijas atbrīvošanai kļuva iespējama līdzīga dienesta veikšana tuvāk Limbažiem un Ķirbižiem, kur dzīvoja V.Gelbes ģimene. Viļa Gelbes pēdējais darbības posms norisinājās Limbažu pilsētas un iecirkņa komandanta amatā (iecelts ar Jāņa Miglava 1919. gada 2. jūnija pavēli), ko viņam nācās galvenokārt veikt jau Cēsu kauju norises laikā, vienā no karadarbības nozīmīgākajiem iecirkņiem. Atkal bija jāsāk viss no jauna. Pirmās lielās mobilizācijas Limbažos notiek 5.,6.,7. jūnijā. Virsleitnantam Gelbem bija jārūpējas arī par to, lai kontrolētu stāvokli apkārtnē līdz pat Gaujai, kur koncentrējās naidīgie spēki.
10.jūnijā Cēsīs tiek noslēgts pamiers, kam vajadzēja ilgt līdz 20.jūnijam. Abas karojošās puses šo laiku izmantoja savu spēku papildināšanai.
J.Ozoliņa 16. jūnija ziņojumā par virsleitnantu Gelbi raksta: “...kurš pašlaik stipri vien ir aizņemts, organizējot jaunu komandanta rajonu Vidrižos. Jaunā Vidrižu rajonā izsludinātas cilvēku un zirgu mobilizācijas 18., 19. un 20.jūnijā, kurā (...) man arī jāpiedalās”.
Pamiers vēl nebija beidzies, bet viss liecināja, ka drīzumā sāksies kaujas. V.Gelbe, tāpat kā lielākā daļa latviešu un igauņu Ziemeļlatvijā, nedomāja, ka šīs kaujas sāksies tik drīz, un uzticējās pamiera līgumam ar vāciešiem, kas bija noslēgts ar sabiedroto starpniecību.
Pilnībā izprotot un apzinoties tuvojošos kauju izšķirīgumu, viņš tām gatavojās ar milzu atdevi, nesaudzējot ne savi, ne citus. Pielika visus spēkus, lai arī grūti ar kaut ko aizraujamie limbažnieki noticētu latviešu tautas brīvības iespējām. Un viņam tas izdevās.
Nenogaidot pamiera beigas, 19.jūnijā Inčukalna apkārtnē dislocētās vācu dzelzdivīzijas flankgards kapteiņa Blankenburga vadībā, pirmais iesāk gājienu Limbažu virzienā.
19.jūnijā kaujā pret vācu dzelzdivīzijas karaspēku pie Vidrižu muižas Vilis Gelbe krita. Viņa zvērīgi sakropļoto ķermeni atrada tikai 21.jūnijā.
Nokļūstot krustugunīs starp uzbrūkošo landesvēra un sabiedroto – igauņu karaspēka – daļām, virsleitnants Gelbe ar savu nelielo kareivju grupu nevis atkāpās pie igauņiem, bet drosmīgi uzņēma pirmos triecienus, uz vairākām stundām aizkavējot vāciešu tālāko virzīšanos uz Limbažiem. Igauņu 9. kājinieku pulks paspēja sagatavoties trieciena uzņemšanai, novēršot Limbažu pilsētas ieņemšanu no vācu spēkiem, sakaujot tos un uzsākot sekmīgu ienaidnieka vajāšanu. Tā viņi izjauca visu vācu stratēģisko plānu. Flankgards nespēja savienoties ar saviem galvenajiem spēkiem, un šīs Limbažu – Lielstraupes – Cēsu – Raunas kaujas no 1919. gada 19. līdz 23. jūnijam pārliecinoši nodrošināja visu Cēsu kauju labvēlīgu iznākumu.
Ņemot vērā visus V.Gelbes ieguldījumus Ziemeļlatvijas brigādes izveidošanā un brīvības cīņās kopumā, viņam pēc nāves piešķīra Lāčplēša Kara ordeni.
Interesanti, ka pirmās ierosmes par varonīgāko brīvības cīnītāju apbalvošanu nāca tieši no V.Gelbes – tolaik Valmieras apriņķa komandanta Rūjienā. Tas bija vēl 1919.gada aprīlī, kad viņš savā ziņojumā J.Zemitānam ieteicis drošsirdīgākos Rūjienas kareivjus apbalvot ar Imantas III šķiras ordeni. “Ierosinājums pelna ievērību, bet tas nebija iespējams, jo tāda ordeņa vēl nemaz nebija. Imantas ordeņa vārds parādījās atkal 1920.gada 6.martā, kad J.A.Liberts (viens no Kara ordeņa statūtu dibināšanas komisijas locekļiem) apsardzības ministram K.Ulmanim iesniegtajā izklāstā par kara ordeņa dibināšanu lika priekšā Imantas kara ordeņa vārdu ar devīzi “Labāk savās asinīs slīkt, nekā svešā jūgā nīkt!””
Tomēr tieši Lāčplēša teika, ko radīja iepriekšējās latviešu paaudzes, loloja Pumpurs un Rainis, 1919.gada beigās kļuva par dzīves realitāti un Lāčplēša kara ordenis tika dibināts Neatkarības kara kulminācijas laikā – 1919.gada 11.novembrī.
Tālajā 1916.gada pavasarī mičmanis Gelbe no Kronštates bija saucis:
“Ir diezgan vergu ķēdes nest,
Ir diezgan tumšos mūros smakt!”
Bet 1919.gada vasarā viņa senlolotie sapņi par dzimtenes atsvabināšanu no visiem kaklakungiem gatavojās no cerības pārvērsties realitātē. Sapņu piepildījums bija tik tuvs... .
Uz Gelbes pieminekļa rakstīts:
“Tautiet, kas garām man eji,-
iededzies tēvzemes mīlā!
Par tēvzemi mīļo
es dzīvību atstāju ķīlā.”
Avots: Jānis Ulmis, “PAR TĒVZEMI MĪĻO... ”. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris jūras virsleitnants Vilis Gelbe Ziemeļlatvijas bruņoto spēku izveidē un Latvijas Atbrīvošanas kara Cēsu kaujās, 2018.g., Izdevējs: Limbažu muzejs
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Piemineklis jūras virsleitnantam, L.k.o.k. Vilim Ģelbem (1890-1919)
Atrodas Limbažu Jūras ielas kapos, Jūras iela 56, Limbažos
Apskatāms 1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāts piemineklis, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:
«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā,
par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»
Vilis Gelbe (1890-1919) dzimis Kurzemē, Zemītes pagastā, taču cieši saistīts arī ar Limbažu pusi, jo, sākoties Latvijas Neatkarības karam, no Pēterburgas atgriezās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē.
1919. gada maijā V.Gelbi komandēja uz Limbažiem, viņš kļuva par apkārtnes kara komandantu un spēja iedvesmot šejienes vīrus un arī vēl pavisam jaunus puišus pievienoties armijai.
V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē bija ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.
Cēsu kauju laikā Vilis Gelbe gāja bojā - 1919. gada 19. jūnijā izlūkgājiena laikā. Vēlāk Gelbem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni, tomēr vēsturnieki spriež - kopumā viņa devums līdz šim nav bijis pienācīgi novērtēts. Galvenokārt tas skaidrojams ar Gelbes piederību Ziemeļlatvijas brigādei.
Savā starpā konkurēja tā saucamā Dienvidlatvijas brigāde, kas bija sākotnēji Oskara Kaplaka, vēlāk Jāņa Baloža komandēta, ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas bija Jorģa Zemitāna komandēta.
Piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai Limbažos
Atrodas līdzās Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcai, Lībiešu ielā 2.
Apskatāms piemiņas vieta Limbažu un apkaimes kritušajiem kareivjiem un virsleitnantam Vilim Gelbem (1890-1919), kurš 1919.gada 19.jūnijā Vidrižos krita kaujā pret vāciešiem.
Virsleitnants, L.k.o.k. Viļa Gelbes piemineklis apskatāms Limbažu Jūras ielas kapos.
![Limbaži. Valsts prezidents J. Čakste atklāj pieminekli Limbažos I Pasaules karā kritušajiem. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļa atklāšana [1923]. Avots: Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālais krājums "Zudusī Latvija".](/g/Poi/00403/44213.png?size=260)
Vidrižos piemiņas zīme vietā, kur kritis LKOK Vilis Gelbe un divi viņa komandas karavīri
Vidrižos pie pagrieziena uz Lēdurgu, Brīvības cīņu laikā 1919.gada 19.jūnijā, kaujā krita jūras virsleitnants Vilis Gelbe un divi karavīri.
Vilis Gelbe apglabāts Limbažu kapos. Par varoņdarbu pie Vidrižu muižas Vilis Gelbe apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (Nr. 895).
Šobrīd kaujas vietā apskatāmi trīs pemiņas krusti, kas uzstādīti 1989.gadā.
1934. gada 22. jūnijā pie muižas parkā augošās kļavas tika atklāta pēc mākslinieka Stefana Berca meta darināta bronzas piemiņas plāksne. Jau komunistiskās okupācijas sākumā 1940. gada rudenī piemiņas plāksne pazuda. Arī kļava, pie kuras tā bija pienaglota, gājusi bojā. Sākoties Atmodai, 1989. gada 19. jūnijā, Gelbes un divu viņa komandas karavīru – kaprāļa Krustiņa un kareivja Krūzes – nāves 70. gadskārtā, ceļu krustojumā, kur kādreiz atradās piemiņas plāksne, pēc Vides aizsardzības kluba un Latvijas Tautas frontes Limbažu novada nodaļu iniciatīvas, uzstādīja trīs Jāņa Eglīša tautiskā stilā darinātus koka krustus. Ar Limbažu rajona izpildkomitejas lēmumu 1991. gada aprīlī šī piemiņas vieta iekļauta vietējās nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā.
Rūjienas atbrīvošanai un Ziemeļlatvijas brigādes kritušajiem karavīriem veltītais piemineklis "Tālavas taurētājs"
Atrodas Rūjienas Centra laukumā.
Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.
Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.
Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs" ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.
Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).
Piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem
Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.
Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.
Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:
ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM
KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS
Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.
