Otrais pasaules karš un tā sekas - padomju okupācija Dienvidlatvijā un Latgalē

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Kapos, kas plešas 8 hektāru lielumā, pārapbedīti ap 25 000 vācu karavīru, kā arī daļa latviešu leģionāru. Pārapbedīšana notiek kopš 1997.gada.

No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par Kurzemes kaujām. Šajā periodā piemiņas istaba ir atvērta darba dienās no 9:00 līdz 17:00, sestdienās un svētdienās kapos strādā arī gids. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo karavīru reģistri.

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Bijušais Padomju Kara aviācijas mērķu poligons (karaspēka daļa Nr. 15439) Zvārdē atrodas dienvidos no Saldus, vairāk kā 24 000 hektāru plašs.

Bijušā poligona teritorijā ir apskatāmi vairāki objekti: Virsnieku kurgāns, Zvārdes un Ķērkliņu baznīcu drupas, Rīteļu kapi, bijusī armijas bāze "Lapsas" un citi. 

Poligona izveide sākās 1953. gadā, kad pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma 24418,5 hektāru zemes tika nodots padomju militāristu rīcībā. Tika likvidēti Zvārdes un Ķērkliņu ciemati un pārtraukta lauksaimnieciskā darbība daļā Blīdenes, Saldus, Novadnieku, Jaunauces un Kursīšu pagastos. Vietējiem iedzīvotājiem teritorija bija jāpamet līdz 1955. gada 1. maijam. Vieta tika izvēlēta, jo Otrā pasaules kara laikā – 1944. gada beigās un 1945. gada janvārī - martā apkārtnē bija notikušas smagas kaujas, zeme bija izpostīta un daudzi pirmskara iedzīvotāji nebija atgriezušies pēc bēgļu gaitām.

Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās.

Poligona mērķu laukums tika izveidots pie pašas Zvārdes muižas – uz rietumiem no Svētaiņu ezera. Tā centrā tika izveidots lidlauks ar 1,8 km garu skrejceļu, pievadceļiem un gan atklātām, gan ieraktām pozīcijām, kurās izvietoja lidmašīnu, tanku u.c. objektu mērķus. Lidotāju bumbu mešanu vadīja un pilotu precizitāti noteica no “Virsnieku kurgāna”. Lidmašīnas uz šejieni veikt uzlidojumus devās no Lielvārdesm Tukuma, Šauļiem, Kaļiņingradas u.c. lidlaukiem.

Aktīva poligona izmantošana notika līdz 1993. gadam, kad to 1993. gada 13. janvārī  nodeva atpakaļ Latvijas varas iestādēm. Sākās pakāpeniska poligona atbrīvošana no nesprāgušās munīcijas, ceļu ierīkošana un cilvēku atgriešanās bijušajās mājās.

Mūsdienās poligona teritorija joprojām ir piesārņota ar nesprāgušo munīciju, jo liela daļa munīcijas – līdz pat 10 – 30% neuzsprāga, tāpēc tur atrodoties jāņem vērā īpaša piesardzība – nerakt un neaiztikt sprādzienbīstamus priekšmetus un priekšmetus, kuru izcelsme ir militāra. Turklāt munīcija šeit saglabājusies arī no Otrā pasaules kara kaujām.

Zvārdes poligona 3D modelis: 

https://sketchfab.com/3d-models/zvardes-merkpoligons-4c93587aba324c22b1fd7b027e184a50 

Bunkurs atrodas Zebrenes pagastā, Īles mežniecībā, nogrie žoties no ceļa P104 Biksti-Auce.

Īles nacionālo partizānu “Kārļa Kraujas grupa” izveidojās 1947. gadā. Par grupas komandieri tika iecelts V. Ž. Brizga (segvārds K. Krauja). 1948. gada oktobrī “Kraujas” grupa apvienojās ar lietuviešu nacionālo partizānu grupu. “Krau jas” grupa darbojās Jelgavas apriņķa apkārtnē, un tās sa stāvā bija 27 nacionālie partizāni. 1948. gada oktobrī Jelgavas apriņķa Lielauces pagastā, ne tālu no Īles mežniecības, 300 metrus uz ziemeļiem no “Prie daišu” mājām, “Kraujas” grupa izbūvēja pazemes bunkuru. Tā kopgarums ar kaujas ejām bija 45 metri. Ap bunkuru tika izvietotas 70 tālvadības mīnas.

Bunkurā bija ierīkota krāsns, aka, tualete un noliktava. 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bun kurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo VDM jeb čekas karaspēku. Pēc cīņas tika apcietināti 9 grupas biedri, bet 15 krita kaujā, no tiem astoņi latvieši un septiņi lietuvieši. 1992. gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem atra ka saspridzināto bunkuru. Pie tā tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni.

Pie bunkura ir izvietoti informāci jas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu vārdiem.

PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī tobrīd tikai 14 gadus vecais Egons Užkurelis kopā ar par gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra pašdarinātu Latvijas valsts karogu. Šis datums bija izvēlēts tāpēc, ka tā bija svētdiena, kad Pārliel­upē notika Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā, kur pulcējās daudz cilvēku un no turienes labi varēja redzēt baznīcas torni. Karogu izgatavoja no gultas palaga, nokrāsojot to ar ūdenskrāsām. Tā pagatavošanas veids vēlāk ļāva čekistiem nojaust, ka karoga pacēlāji jāmeklē skolēnu vidū.

E. Užkureli un J. Ģēģeri apcietināja 1952. gada 23. oktobrī, kam sekoja pratināšana Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgā Stūra mājā. Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija apsūdzēja E. Užkureli un J. Ģēģeri pretpadomju propagandā un aģitācijā un dalībā kontrrevolucionārā organizācijā. 1953. gada 10. janvārī E. Užkurelim piesprieda piecus, bet J. Ģēgerim 15 gadus ieslodzījumā. Apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā E. Užkurelis atradās septiņus mēnešus līdz 1953. gada 12. aprīlim, kad viņu atbrīvoja uz amnestijas pamata.

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs atrodas ēkā, kuras nosaukums ir Academia Petrina (Pētera aka dēmija). Tā celta 1775. g. kā pirmā augstskola Latvijas te ritorijā un ir viena no retajām sabiedriskajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies un atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 1944. g. vasarā Jelgava zaudēja gandrīz visu – lielu daļu iedzīvotāju un vēsturisko apbūvi, kas pēc Otrā pa saules kara tikpat kā netika atjaunota. Pašreizējā muzeja priekštecis – Kurzemes Provinces muzejs – dibināts 1818. g. Tas bija otrs vecākais muzejs Latvijā un pirmais ārpus Rī gas. Ēkā Academia Petrina muzejs atrodas kopš 1952. g. Mūsdienās muzejā aplūkojamas pastāvīgās ekspozīcijas par izcilo latviešu mākslinieku Ģedertu Eliasu (1887–1975), aizvēsturi un viduslaikiem Zemgalē, Jelgavu Kurzemes un Zemgales hercogistes periodā (1561–1795), Kurzemes gu berņas (1795–1918) un neatkarīgajā Latvijas valstī (1918 1940). Muzeja ekspozīcijā “Zem svešām varām dzīve turpinās” skatāma dzīve Latvijā vācu un padomju okupācijas laikā. Muzeja piedāvātā virtuālā ekspozīcija “Kari un karavīrs cauri Jelgavas laiku lokiem” ir ieskats dažādajos karos, kas skāruši Jelgavu, tostarp Pirmā un Otrā pasaules kara vēstures notikumiem.

Memoriāls atrodas pilsētas centrā, netālu no Bauskas no vada Tūrisma informācijas centra un Rātslaukuma.

Tas izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai un ziedojumiem, kā arī Baus kas novada domes un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu atbalstam. Memoriālu projektējis tēlnieks Ģirts Burvis.

Tas veidots kād reizējās Bauskas Lielās sinagogas izmēros, un akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpo juma. Memoriāla centrā atrodas simboliska bima - pa augstināta platforma vai galds, kas atrodas sinagogā un tiek izmantots ebreju reliģiskajos rituālos. Uz tās rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki.” 1935. gadā Bauskā dzīvoja gandrīz 800 ebreji. Pēc nacistu okupācijas 1941. gada jūlijā daudzi ebreji tika apcietināti un izvesti, bet aptuveni 700 nošauti. Bauskas Lielā sinago ga tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā.

Svinot Latvijas simtgadi, 2018. gada novembrī Aizkraukles pagasta kultūras namā atklāta Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija “Padomju gadi” – plašākā 20. gadsimta 1950.-1980. gadu kultūrvēsturiskajam man tojumam veltītā ekspozīcija Baltijā. Ekspozīcija ir izvietota trīs stāvos, 1060 m2 platībā. Tā ataino padomju cilvēka dzīvi tās daudzpusībā: sadzīvi, darbu un atpūtu, izglītību un kultūru. Pirmajā stāvā eksponētas padomju laika auto mašīnas. Atsevišķi iekārtota bibliotēka – Sarkanais stūrītis. Plaša ekspozīcija aicina iepazīt sadzīvi un dzīvokļa interjeru padomju laikā – mēbeles un sadzīves priekšmetus, traukus, tekstila izstrādājumus un elektroierīces. Citas ekspozīcijas telpas veltītas emigrācijai, padomju gadu represijām, sadzīvei, medicīnai, valsts struktūrām, tūrismam un sportam, bērnībai un izglītībai. Starp dažā diem eksponātiem aplūkojama arī PSRS militārā atribūtika un formas tērpi.

Likteņdārzs atrodas uz salas Daugavā, netālu no Kokneses pilsdrupām. Tas veidots kā ainavu arhitektūras ansamblis un ir veltīts Latvijas iedzīvotāju piemiņai, ko Latvija zaudēja 20. gadsimtā, — to, kas krituši karos, represēti, bijuši spiesti doties trimdā vai citādi cietuši savu politisko uzskatu dēļ. Līdzīgi kā Brīvības piemineklis Rīgā, arī Likteņdārzs veidots, pateicoties ziedojumiem. Sadarbībā ar Latvijas Politiski represēto apvienību virtuālā Klusuma nama centrā izveidots piemiņas ansamblis uz Si bīriju izsūtītajām sievietēm - Sibīrijas bērnu mātēm. Par viņu pašaizliedzību un lielo upurēšanos atgādina divi laukakme ņi, kuros iegravēti vārdi “Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns.” Likteņdārza teritorijā saglabājušies Pirmā pasaules kara ie rakumi. Tajos latviešu strēlniekiem izveidota piemiņas vieta, ko atklāja strēlnieku pulku dibināšanas 100. gadadienā. Vietas kompozīciju veido divas daļas: Latvijas laukakmeņu grupa simbolizē mājās palikušos, bet laukakmeņu rinda, kas izvietota Pirmā pasaules kara ierakumos – latviešu strēlniekus. Akmeņus izvēlējies un mākslinieciski izkārtojis tēlnieks Ojārs Feldbergs.

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Jēkabpils vēstures muzejs atrodas Krustpils pilī. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas. 

Piemiņas akmens atrodas netālu no Jersikas dzelzceļa sta cijas. Uz tā iegravēts uzraksts: “LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības cīnītājiem”. Partizānu apvie nība cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945.–1955. g. apvienoja sešu Latvijas apriņķu nacionālos partizānus. Piemiņas akmens ir pirmais pieturas punkts pārgājienā “Jersika–Vanagi. Nacionālo partizānu leģendām pa pē dām.” Maršruts sākas pie Jersikas stacijas un piedāvā ie pazīt nacionālo partizānu kustības vēsturi, spilgtākos per sonāžus un viņu darbību. Tālāk maršrutā: meža ielenkumā paslēpta nacionālo partizānu bunkura vieta; liecībās no rādītā Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dibināšanas vieta; meža masīvā – piemiņas vieta “Avotnīca” (latgaliski “Olūtneica”), kur ierīkota ugunskura vieta.

Pārgājiena ga lamērķis ir Vanagu baznīca, kurā kalpojis priesteris Antons Juhņevičs, par viņu uzņemta filma “Segvārds Vientulis” (rež. Normunds Pucis). Filma stāsta par priesteri, kurš iesais tījās nacionālo partizānu cīņā pēckara Latgalē. Maršrutā redzamas arī liecības par kādreizējām viensētām: stalti ozoli, ēku drupas. Maršruts ved cauri mežiem, purviem, dūksnājiem, pļavām un lauku celiņiem. Pārgājiena kopējais garums ir aptuveni 22 km, un tas ir veicams 6 stundās

Dabā grūti atrodams objekts. 

Pārgājiena garums: aptuveni 22 km, veicams apmēram 6 stundās.

Grūtības pakāpe: vidējas fiziskās sagatavotības pārgājiens.

Sākuma punkts: Jersikas pamatskola (var nokļūt ar vilcienu, autobusu).

Noslēguma punkts: Vanagu baznīca (nedēļas nogalēs sabiedriskais transports nekursē).

Ievērībai: Maršrutā ir iespējama peldēšanās pauze (vasaras sezonā), makšķerēšanas iespējas, piknika vieta, iespēja apmeklēt vienu sabiedrisko tualeti. Maršruts piemērots arī skolas vecuma bērniem, kam jau ir pieredze šāda garuma pārgājienos.

Dodies pārgājienā no Jersikas līdz Vanagiem, ļaujot izaicināt sevi izturībā, jo pārgājiens ved caur mežiem, purvu, dūksnāju, pļavām un lauku celiņiem, un vēstures izziņā par nacionālo partizānu kustības spilgtākajiem personāžiem, viņu darbību, apskatīt zīmīgākās vietas, par kurām klīst vietējās leģendas un pierakstītas līdzcilvēku atmiņas. Ceļš sākas pie Jersikas pamatskolas un ved pie piemiņas akmens zem sirma ozola, tālāk ceļā ietverot  Jersikas dzelzceļa staciju. Uzraksts akmenī vēsta “LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes partizānu apvienības cīnītājiem. LTS(p)A cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945. – 1955.g. apvienoja sešu Latvijas apriņķu nacionālos partizānus”.

Gājiens turpinās gar dzelzceļa sliedēm un aizvijas gar Jersikas ezeru, kur mežs iepazīstina ar dabas bagātībām: pavasarī ziedošām vizbulēm, parasto zalkteni. Par tuvošanos purvam liecina vaivariņu smarža, bet pavasarī it īpaši pārsteidzoši redzēt to ziedēšanu. Laiska pastaiga nav iespējama, jāpārvar vairāki grāvji, purva šķērsošana sniedz rūdījumu – ik pēdā sūnās paliek ūdens, ciņos spīd dzērveņu ogas. Purvu nomaina mežs un liecības par kādreiz šo vietu apdzīvošanu viensētās – stalti ozoli, ēku drupas, jaunaudzes ielenkumā nacionālo partizānu bunkura vieta. Ceļš turpinās līdz vietai, kas liecībās minēta kā Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dibināšanas vieta. Meža masīvs slēpj arī piemiņas vietu “Avotnīca” (“Olūtneica”), kur izveidota ugunskura vieta. Meža daudzveidība pārsteidz, tāpat kā grāvju platums. Pārgājiena galamērķis ir Vanagu baznīca, kur kalpojis priesteris A. Juhņevičs, par kuru stāsta filma “Segvārds Vientulis” (režisors N. Pucis).

WW2 – Otrā pasaules kara ekspozīcija Aglonā jeb kara muzejs izveidots 2008. gadā un ir viena no plašākajām un interesantākajām šāda veida ekspozīcijām Latvijā. Kolekcija nepārtraukti tikusi papildināta ar jauniegūtiem eks ponātiem, kara dalībnieku un karalaika paaudzes cilvēku stāstiem. Muzeja kodolu veido ieroči, ekipējums, munīcija un for mas tērpi, kas tika izmantoti Otrajā pasaules karā.

Papildus apskatāmi sadzīves priekšmeti, lidmašīnu atlūzas un citi eksponāti. Viens no vērtīgākajiem un unikālākajiem eksponātiem ir Feldpost (karalauka) vēstuļu sarakste starp oberleitnantu Augustu un viņa mīļoto Martu, kas piecu kara gadu laikā starp diviem mīlošiem cilvēkiem veidoja dialogu ar laimīgām beigām. Ekspozīcijas fonā skatāmas kara laika hronikas.

Ekspozīcija nav politizēta un vienlīdzīgi atspoguļo abas karojošās puses, ļaujot skatītājiem to uztvert bez vērtējumiem par labo vai slikto, pateicoties šai pieejai ekspozīcija ir viegli uztverama.

Piemineklis 3. Jelgavas kājnieku pulka 1920. gada 16. janvāra brīvības cīņām Latgalē. Ar uzrakstu: “3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājiens pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai”

Pieminekli atklāja  1936. gada. 16. augustā  ģenerālis Žanis Bachs (1885. – 1941.), iesvētīja mācītājs Ādams Vizulis (1891. – 1970). Pieminekļa meta autors Inženieris Zilēvičs

Latvijas Neatkarības kara (1918.–1920.) Latgales atbrīvošanas operācija sākās 1920. gada 3. janvārī. Līdz janvāra vidum Latvijas un Polijas armija no Krievijā varu sagrābušajiem lielinieku spēkiem bija atbrīvojušas Daugavpili un lielāko daļu Latgales dienvidu līdz Dagdas – Indras līnijai. 9. janvārī sākas Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, kurš strauji virzījās Kārsavas un Pitalovas staciju virzienā.

Pa vidu starp abiem uzbrukumu virzieniem palika lielinieku kontrolētais rajons Varakļānu, Viļānu un Rēzeknes apkārtnē. 20. janvārī Latvijas armijas vienības sāka Rēzeknes atbrīvošanas operāciju. Jau 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne. Latvijas armija visā Austrumu frontes plašumā sasniedza latviešu apdzīvoto zemju robežu janvāra beigās. Jau 1. februārī Padomju Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Latviju.

Ar uzvaru Latgales kaujās tika iegūta Latvijas Austrumu robeža un iespēja Latgali pievienot Latvijai. Latvijas armija 1920. gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību.

Piemineklis ar datējumu 1920.16.I. ir veltīts brīdim, kad 3. Jelgavas kājnieku pulks nostājās izejas pozīcijās pirms Rēzeknes atbrīvošanas operācijas.

Muzejs atrodas Latvijas valsts robežsardzes koledžas telpās Rēzeknē. Muzejā iekārtota Robežsardzes vēstures izpētes nodaļas ekspozīcija, kas atspoguļo Latvijas robežsardzes hrono loģisku attīstību no 1919. gada līdz mūsdienām.

Savāktie priekšmeti un fotogrāfijas stāsta par Latvijas robežsargu dienesta gaitām un sadzīvi laika posmā no 1919. līdz 1940. gadam, un arī par traģisko robežsargu likteni pēc valsts okupācijas 1940. gadā. Toreiz gan robežsargi, gan viņu tuvinieki kļuva par vieniem no pirmajiem represētajiem.

Muzejā ir apskatāmas liecības par atjaunotās robežsardzes dienesta gaitām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – formas tērpi, ekipējums, apbalvojumi un atšķirības zīmes, kuras arī mūsdienās ir piedzīvojušas nepārtrauktu attīstību un mainījušās. Neatņemama ekskursijas sastāvdaļa ir Kinoloģijas centra apmeklējums, kur klātienē var vērot dienesta suņu paraug demonstrējumus. Apmeklējums iepriekš jāpiesaka.

Brīvvalsts dārgumu nams atrodas blakus Rēzeknes pilsdru pām.

Unikālajā ekspozīcijā ir iekļauti vairāki simti dažādu vēs tures liecību no Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no 1918. gada līdz 1940. gadam, at klājot Latgales un Rēzeknes vēstures lappuses. Tā iepazīs tina ar Latvijas pirmās brīvvalsts militāro un civilo apbalvo jumu vēsturi, kā arī dažādām organizācijām, kas saistītas ar valsts un pilsonisko organizāciju darbību laika periodā no Latvijas Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules ka ram. Šeit apskatāmā Latvijas brīvvalsts militāro un civilo apbal vojumu un atšķirības zīmju kolekcija ir plašākā Latvijā. Otrajā stāvā atrodas mainīgo izstāžu zāle, kur vismaz reizi gadā tiek izvietota jauna izstāde. Līdz šim apmeklētājiem bijusi iespēja apskatīt unikālu porcelāna priekšmetu ko lekciju, greznus pulksteņus no Francijas un gleznas, kuru autori atspoguļojuši dažādas Latgales ainavas

Piemineklis “Vienoti Latvijai”, tautā saukts “Latgales Māra”, atrodas Rēzeknē. Tā centrālais sievietes tēls ar krustu rokā simbolizē 1920. gadā no lielinieku varas atbrīvoto Latgali un tās kristīgās civilizācijas garu. Pieminekļa celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki 20 gs. 20-tajos gados. Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 1930. gada 8. jūnijā. 1934. gada jūnijā tika izsludināts pie minekļa konkurss, kurā uzvarēja Kārļa Jansona projekts. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī, un iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps Jāzeps Rancāns. Pēc padomju okupācijas 1940. gada novembrī piemineklis tika nogāzts. Bronzas skulptūras nepaspēja iznīcināt un vācu okupācijas laikā 1943. gada 22. augustā pieminekli atjau noja. Atgriežoties padomju okupācijai, piemineklim sākot nēji tika nozāģēts krusts, bet 1950. gadā to pilnībā iznīcināja.

Padomju okupācijas laikā tā vietā tika uzcelts Ļeņina piemi neklis, kuru novāca tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunoša nas 1991. gadā. Atmodas laikā 1989. gadā radās ideja par vēsturiskā pie minekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanu. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja Kārļa Jan sona dēls, tēlnieks Andrejs Jansons, sadarbībā ar Intu Folk mani. Atjaunoto pieminekli atklāja 1992. gada 13. augustā, Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā.

Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē apskatāmas trīs pastāvīgās ekspozīcijas. Viena no tām – “Rēzekne laikme tu griežos” – stāsta par pilsētas vēsturi septiņu gadsimtu garumā. Nozīmīga daļa ir veltīta tieši 20. gadsimta noti kumiem, kariem un laikmetu maiņām: Pirmajam pasau les karam, Neatkarības karam, Otrajam pasaules karam, Rēzeknes sagraušanai 1944. gadā padomju bumbvedēju uzlidojumā, kā arī karagūstekņu nometnei “Stalag 347”. Ekspozīcijā ir fotostends par Rēzeknes karavīru likteņiem kara laikā.

Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā Rēzeknē dislocētā Latvi jas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīri bija neat ņemama pilsētas sabiedriskās dzīves un sporta notikumu sastāvdaļa, it īpaši 11. un 18. novembra svinībās.

Memoriāls atrodas Ančupānos, Rēzeknes apkaimē. Tas iz veidots, lai pieminētu Audriņu traģēdiju – nacistiskās vācu okupācijas laikā īstenoto civiliedzīvotāju iznīcināšanas ak ciju, kas notika 1942. gadā Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Audriņu ciemā. Kopš 1941. gada rudens Audriņos slēpās vairāki izbēguši Sarkanās armijas karagūstekņi.

1941. gada 18. decembrī viņu atrašanās vieta tika atklāta, un apšaudēs krita četri palīgpolicijas darbinieki. 24. decembrī tika apcietināti un Rēzeknes cietumā ieslodzīti 203 Audriņu iedzīvotāji. Lie lāko daļu apcietināto 1942. gada 3. janvārī nošāva pie Ančupānu kalniem, aptuveni 5 km no Rēzeknes, bet 4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā publiski nošāva 30 Audri ņu ciemā arestētos vīriešus, pats ciems tika nodedzināts. Memoriāls atklāts 1974. gada 27. jūlijā. Tā autors ir aina vu arhitekts Alfons Kišķis (1910–1994). Mūžzaļās egles ceļa labajā pusē simbolizē cilvēkus, kuri nostādīti rindā uz no šaušanu, savukārt akmens siena ceļa pretējā pusē attēlo šāvējus. Zemākajā daļā – Ciešanu ielejā – gar nošauto cilvēku masu kapiem ved laukakmeņiem klāts ceļš, kas beidzas pie betona sienas ar uzrakstu: “Viņi mira, lai dzī votu tu.” Tālāk seko kāpnes uz Dzīvības laukumu, kura centrālās skulptūras “Māte ābele” autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).

Hitlera vizīte Malnavā izvietotajā vācu armijas grupas “Ziemeļi” štābā un pretgaisa aizsardzības bunkurs tiek minēti kā sais tītas lietas. Taču, izņemot atrašanās vietu – Malnavas muižu, citas saistības starp tiem nav. Ļeņingradas virzienā uzbrūkošās vācu armijas grupas “Zieme ļi” štābs Malnavas muižā tika izvietots no 1941. gada 12. līdz 28. jūlijam. Izvēles iemesls bija praktisks – bijušās muižas ēkā izvietotā Malnavas lauksaimniecības skola bija ļoti moderni aprīkota: ar elektrisko apgaismojumu, centralizētu ūdensva du, dušām un kanalizāciju. Grupas “Ziemeļi” štābs atradās vienā no muižas sānu korpusiem, savukārt pārējā ēkas daļā turpināja darboties lauksaimniecības skola. Hitlera vizīte grupas “Ziemeļi” štābā Malnavā notika 1941. gada 21. jūlijā. Hitlers ar pavadoņiem atlidoja divās Junkers tipa lidmašīnās, kuras pavadīja deviņi Messerschmitt iznīcinā tāji. Vizīte ilga tikai dažas stundas un ir iemūžināta gan vācu frontes kinohronikā, gan arī Malnavas skolēnu atmiņās. Aptuveni 70 metru attālumā no muižas ēkas esošais pretgai sa aizsardzības bunkurs tika uzcelts 1944. gada sākumā, kad kara otrajā pusē gaisa telpā sāka dominēt padomju aviācija. Tajā laikā vācu karaspēks atradās atkāpšanās procesā. 1944. gadā grupas “Ziemeļi” štābs Malnavā uzturējās no februāra līdz jūlija vidum.

Piemiņas plāksne pie Malnavas koledžas, kur 1932.-1937. gadā mācījies leitnants R. Rubenis, atklāta 2000. gadā.

Ekspozīcija “Abrenes istabas” atrodas Viļakas pilsētā, ēkā ar daudzveidīgu vēsturi. Pirmsākumos ēka atradās uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradās dzīvokļi, biroji, dažādi veikali, bet Otrā pasaules kara laikā tur darbojās latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka. Vairākas ekspozīcijas atklāj dažādus notikumus un vēstures posmus Viļakas pilsētā un tās tuvākajā ap kārtnē laikā no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales Abrenes apriņķī. Tajās redzami priekšmeti no Stompaku purva partizānu mītnes, kas saistīti ar nacio nālo partizānu kustību Latgalē. Apskatāmi arī dokumenti un fotogrāfijas, kas saistīti ar Neatkarības karu. Jaunākā ekspozīcija ir veltīta kādreiz slavenajai motokrosa trasei “Baltais briedis”.

Viļakas muzejs atrodas divās ēkās – pilsētas kultūrvēsturei nozīmīgā 1913. gadā celtajā katoļu draudzes mājā, otra muzeja ēka – bijušajā kapucīnu mūku klosterī, kura pag rabi cieši saistīti ar nacionālo partizānu kustību Stompakos un padomju čeku. Pēc cilvēku atmiņām šajos pagrabos tika turēti un spīdzināti cilvēki. Vecajā muzeja ēkā atro das vairākas ekspozīcijas, vienā no tām var apskatīt 1920. gada brīvības cīņu gaitu Ziemeļlatgalē, Otrā pasaules kara notikumus – ebreju holokaustu Viļakā un informāciju par nošautajām ģimenēm. Par katru ģimeni pēc dzīves vietas adreses var uzzināt sīkāku informāciju.

Ekspozīciju papildina informācija par nacionālo partizānu kustību Stompakos – dažādas liecības, fotogrāfijas, priekšmeti. Muzeja apmeklētāji var uzzināt par militārā mantojuma objektiem Viļakas pilsētā un tās apkārtnē, piemēram, Brīvības cīnītāju piemineklis Jaškovā, kas tika nojaukts padomju laikā un atjaunots 1990. gadā, kā arī Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem veltītu stēlu. Muzeja ekspozīcijā ir iestrādāta Otrā pasaules kara lidmašīnas skaņa, jo netālu no Viļakas atradies Vācu aviācijas lidlauks “Luftwaffe”. Muzejā ir iespēja apskatīt dažas atmiņas par Otrā pasaules kara notikumiem Viļakā, kā arī iegūt informāciju par vācu karagūstekņu nometni Račos.

Stompaku purvā Otrā pasaules kara laikā atradās viena no lielākajām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā. Šo dien teritorija ir iekļauta dabas liegumā “Stompaku purvi”. Uz purva salām esošajā apmetnes vietā var nokļūt, ejot pa marķētu laipu taku. 1945. gada sākumā Stompaku purvā nacionālo partizānu nometnē dzīvoja 350-360 cilvēku, tostarp 40-50 sievietes.

Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē ie dziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3-8 cilvēki. Tajā dar bojās maizes ceptuve, baznīcas bunkurs, un atradās trīs virszemes slieteņi zirgiem. Partizāni no nometnes veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām. 1945. gada 2.–3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā Latvijas nacionālo partizānu vēsturē. Nometnē esošajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēl nieku pulks un vietējie istrebīķeļu (iznīcinātāju) bataljona kaujinieki – kopskaitā 483 vīri. Kauja ilga visu 2. marta die nu. Naktī uz 3. martu partizāniem izdevās izlauzties no no metnes un atkāpties uz iepriekšējām bāzes vietām. Kaujas rezultātā krita 28 partizāni, savukārt NKVD karaspēks zau dēja 32 kaujiniekus. Mūsdienās Stompaku nometnes vietā apskatāmi trīs at jaunoti bunkuri - baznīcas, štāba un dzīvojamais, kā arī 21 bijušo bunkuru vieta. Uzstādīti informatīvie stendi par nometni un kauju. Var pieteikt ekskursijas ar gidu.

Muzejs atrodas Balvu muižas apbūves kompleksa teritorijā, bijušajā muižas klēts ēkā. Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības kara vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta, izsekojot Latgales partizā nu pulka izveidošanās un darbības vēsturei. Apskatāmi ie priekš citur neredzēti foto materiāli un dokumentu kopijas, tostarp, 1919. gada 5. jūlija pavēle par pulka izveidošanu. Unikālas ir pulka darbības iekšējās pavēles, kuras laikā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim rakstītas krievu valodā. Tas atspoguļo pulka kā vietējās vienības veidošanās īpatnī bas un sastāvu, kur kopā cīnījās, latvieši, latgalieši, krievi un ebreji. Uz latviešu valodu iekšējās pavēlēs pulks pārgā ja tikai pēc pilnīgas iekļaušanās Latvijas armijas sistēmā, kad to papildināja mobilizētie karavīri no citiem Latvijas novadiem. Ekspozīcijā atspoguļota arī Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, kuras laikā no 1920. gada 9. līdz 15. janvārim Latvijas armijas Latgales divīzija ar kaujām atbrīvoja Viļa kas, Jaunlatgales un Kārsavas apkārtni. Tajā apskatāmas liecības gan par operāciju kopumā, gan Latgales parti zānu pulka kaujas darbību Kārsavas atbrīvošanas laikā.