Otrais pasaules karš un tā sekas - padomju okupācija Dienvidlatvijā un Latgalē

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Kapos, kas plešas 8 hektāru lielumā, pārapbedīti ap 25 000 vācu karavīru, kā arī daļa latviešu leģionāru. Pārapbedīšana notiek kopš 1997.gada.

No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par Kurzemes kaujām. Šajā periodā piemiņas istaba ir atvērta darba dienās no 9:00 līdz 17:00, sestdienās un svētdienās kapos strādā arī gids. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo karavīru reģistri.

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Bijušais Padomju Kara aviācijas mērķu poligons (karaspēka daļa Nr. 15439) Zvārdē atrodas dienvidos no Saldus, vairāk kā 24 000 hektāru plašs.

Bijušā poligona teritorijā ir apskatāmi vairāki objekti: Virsnieku kurgāns, Zvārdes un Ķērkliņu baznīcu drupas, Rīteļu kapi, bijusī armijas bāze "Lapsas" un citi. 

Poligona izveide sākās 1953. gadā, kad pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma 24418,5 hektāru zemes tika nodots padomju militāristu rīcībā. Tika likvidēti Zvārdes un Ķērkliņu ciemati un pārtraukta lauksaimnieciskā darbība daļā Blīdenes, Saldus, Novadnieku, Jaunauces un Kursīšu pagastos. Vietējiem iedzīvotājiem teritorija bija jāpamet līdz 1955. gada 1. maijam. Vieta tika izvēlēta, jo Otrā pasaules kara laikā – 1944. gada beigās un 1945. gada janvārī - martā apkārtnē bija notikušas smagas kaujas, zeme bija izpostīta un daudzi pirmskara iedzīvotāji nebija atgriezušies pēc bēgļu gaitām.

Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās.

Poligona mērķu laukums tika izveidots pie pašas Zvārdes muižas – uz rietumiem no Svētaiņu ezera. Tā centrā tika izveidots lidlauks ar 1,8 km garu skrejceļu, pievadceļiem un gan atklātām, gan ieraktām pozīcijām, kurās izvietoja lidmašīnu, tanku u.c. objektu mērķus. Lidotāju bumbu mešanu vadīja un pilotu precizitāti noteica no “Virsnieku kurgāna”. Lidmašīnas uz šejieni veikt uzlidojumus devās no Lielvārdesm Tukuma, Šauļiem, Kaļiņingradas u.c. lidlaukiem.

Aktīva poligona izmantošana notika līdz 1993. gadam, kad to 1993. gada 13. janvārī  nodeva atpakaļ Latvijas varas iestādēm. Sākās pakāpeniska poligona atbrīvošana no nesprāgušās munīcijas, ceļu ierīkošana un cilvēku atgriešanās bijušajās mājās.

Mūsdienās poligona teritorija joprojām ir piesārņota ar nesprāgušo munīciju, jo liela daļa munīcijas – līdz pat 10 – 30% neuzsprāga, tāpēc tur atrodoties jāņem vērā īpaša piesardzība – nerakt un neaiztikt sprādzienbīstamus priekšmetus un priekšmetus, kuru izcelsme ir militāra. Turklāt munīcija šeit saglabājusies arī no Otrā pasaules kara kaujām.

Zvārdes poligona 3D modelis: 

https://sketchfab.com/3d-models/zvardes-merkpoligons-4c93587aba324c22b1fd7b027e184a50 

Bunkurs atrodas Zebrenes pagastā, neaudz vairāk par 1km no P104 ceļa Biksti - Auce. 

Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga).

1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
 
1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
 
Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai  kaujas 60. gadadienā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki.
 
Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem, uzvārdiem. 

Pieejama atpūtas vieta un tualete. 

Ekspozīcija iekārtota Aizkraukles pagasta vecajā kultūras namā. Ekspozīcija atspoguļo padomju cilvēka sadzīvi, darbu, atpūtu, izglītību un kultūru, kā arī Aizkraukles (padomju laikā – Stučka) un Pļaviņu HES izveides vēsturi. Apskatāms “Sarkanais stūrītis” ar tā laika propagandas materiāliem, partijas funkcionāra kabinets, tipisks padomju laika dzīvoklis ar dzīvojamo istabu, virtuvi, vannas istabu un tualeti un to atbilstošajiem atribūtiem. Dažas telpas veltītas padomju laika medicīnai, tūrismam, sportam un represijām. Ekspozīcijas centrā ir plaša zāle ar padomju laikā ražotajām automašīnām. Ekspozīcijas izveidi 2016. g. uzsāka Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, izvietojot to trīs stāvos. Šobrīd tā ir Baltijā plašākā šāda veida minētajam periodam veltītā ekspozīcija.

Muzejs atrodas Rēzeknes pilsētas pievārtē. Muzejā iekārtota robežsardzes vēstures izpētes nodaļas ekspozīcija, kas atspoguļo Latvijas robežsardzes hronoloģisku attīstību. Neatņemama ekskursijas sastāvdaļa ir Kinoloģijas centra apmeklējums, kur klātienē var vērot dienesta suņu paraugdemonstrējumus.

Objekts pieejams tikai ar iepriekšēju rezervāciju.

Unikāla ekspozīcija par Latvijas pirmās brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu vēsturi, kā arī dažādām organizācijām, kas saistītas ar valsts un pilsonisko organizāciju darbību laika periodā no Latvijas Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules karam.

Izstāžu namā eksponēti vairāki simti dažādu vēstures liecību no Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no 1918. gada līdz 1940. gadam, atklājot tieši Latgales un Rēzeknes vēstures lappuses.

Darba laiks

Piektdien 12.00–18.00;
sestdien  12.00–16.00;
svētdien  12.00–15.00;
trešdien, ceturtdien – grupas pēc pieraksta.

Kontakti

+371 25575555

Latgales atbrīvošanas piemineklis (tautā dēvēts “Latgales Māra”) ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols. Veltīts 1920. g. Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem un iemieso ideju par Latvijas valsts brīvību un vienotību. Pieminekli atklāja 1939. g. (mākslinieks L. Tomašickis, tēlnieks K. Jansons), tā bronzas skulpturālo kompozīciju veido: ķēžu rāvējs, kas simbolizē Latgales varonīgo dēlu izcīnīto brīvību pār svešām varām, blakus ceļos nometusies meitene vainago atbrīvotāju ar ozollapu vainagu, bet pāri abām figūrām – tautumeita, kas rokā tur paceltu zelta krustu – simbolizējot ticību un gandarījumu par atgūto brīvību.

1940. g. piemineklis tika gāzts, 1943. g. to atjaunoja, bet 1950. g. valdošā vara to iznīcināja. 1992. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem, Atbrīvošanas alejas uzkalnā piemineklis atkal pacēlās visā godībā (tēlnieks A. Jansons).

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta. Kāds ir mūsu puses iedzīvotāju devums, kā mūsu vectēvi iesaistījušies cīņā par Latvijas kopējo lietu, kādi ir to likteņi, kā tiek glabāta viņu piemiņa? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem var gūt gan latviešu, gan krievu un angļu valodās.

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, saukta arī par Viļakas-Jaunlatgales ieņemšanas operāciju bija daļa no Latvijas bruņoto spēku veiktās Latgales atbrīvošanas uzbrukuma operācijas Latvijas brīvības cīņu laikā. Tās mērķis bija ieņemt Latgales ziemeļu daļu un pārraut Pleskavas-Daugavpils dzelzceļa līniju, lai nepieļautu Padomju Krievijas karaspēka papildvienību ierašanos no Igaunijas frontes un no Krievijas iekšienes. Svarīgākās kaujas notika laikā no 1920. gada 9. līdz 20. janvārim, kad tika iegūta kontrole pār dzelzceļa līniju no Pitalovas (Abrenes) līdz Kārsavai.